Noslēguma vēstule

1. Komisija 1996. gadā iecēla sūdzības iesniedzēju par C pakāpes ierēdni. 1999. gada septembrī viņš pēc paša lūguma tika norīkots darbā kādā Kopienas struktūrā. 2004. gada aprīlī, lai sagatavotu savu pieteikumu iekšējam pieprasījumam, sūdzības iesniedzējs pa e-pastu lūdza Komisijai izziņu par nodarbinātību. Viņa e-pasts tika nosūtīts uz vienu no adresēm, kas šim nolūkam norādītas paziņojuma par konkursu IX.2. punktā. Nākamajā dienā viņš nosūtīja vēl vienu e-pasta vēstuli, norādot, ka viņš ir norīkots Komisijas ierēdnis, un lūdzot piekļuvi (lietotājvārdu un paroli) Komisijas iekštīklā, lai izmantotu tiešsaistes pieteikšanās sistēmu (kā norādīts paziņojumā par konkursu). Sūdzības iesniedzējs paskaidroja, ka viņam ir lietotājvārds un parole, bet viņš to ir aizmirsis un ka viņš nav pārliecināts, vai viņa iepriekšējais lietotājvārds joprojām ir aktīvs. Pēc tam sūdzības iesniedzējs un iekšējo konkursu darba grupa (TAFIC) apmainījās ar trim e-pasta vēstulēm. Pirmajā elektroniskā pasta vēstulē TAFIC norādīja, ka konkursā var piedalīties tikai Komisijā aktīvi nodarbinātie darbinieki. Sūdzības iesniedzējs atbildēja, atkārtoti pieprasot Komisijas iekštīkla lietotājvārdu un paroli vai arī fizisku adresi, uz kuru varētu nosūtīt rakstisku pieteikumu. Tajā pašā dienā TAFIC atbildēja, ka saskaņā ar paziņojuma par konkursu III.1.a punktu konkursā var pieteikties tikai ierēdņi, kas ir aktīvi nodarbināti vai norīkoti dienesta interesēs. TAFIC atbildē nebija norādīta pasta adrese.

2. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada maijā pieteicās konkursam, nosūtot savu pieteikumu papīra formātā pa pastu. Sūdzības iesniedzējs pieteikuma vēstulē atzina, bet apstrīdēja to, ka paziņojumā par konkursu bija noteikts, ka ierēdņi, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, nav tiesīgi piedalīties konkursā. 2004. gada 2. jūlijā TAFIC vadītājs noraidīja viņa pieteikumu, pamatojoties uz to, ka paziņojuma par konkursu IX punktā ir noteikts, ka pieteikumi ir jāiesniedz tiešsaistē un ka līdz ar to pieteikumus papīra formātā nevar ņemt vērā.

Pieprasījuma priekšmets

3. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka iepriekš minētā Komisijas nostāja ir netaisnīga un diskriminējoša. Tādēļ viņš iesniedza ombudam sūdzību par Komisijas atteikumu ļaut viņam piedalīties konkursā un par saistītiem jautājumiem. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam arī izteica sūdzības par procedūras jautājumiem, kas saistīti ar viņa pieteikumu.

4. Ombuds sāka šo izmeklēšanu par šādiem apgalvojumiem un prasībām:

5. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas atteikums atļaut ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, piedalīties iekšējā konkursā ir diskriminējošs un nekonsekvents.

6. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu:

1. atkārtoti izskatīt savu pieteikumu konkursam;
2. pārskatīt iekšējo konkursu noteikumus, lai ļautu piedalīties ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, un tādējādi konsekventi rīkoties attiecībā uz nozīmi, kas piešķirta dienestam citās iestādēs un struktūrās saistībā ar profesionālo pieredzi un atbilstību dalībai iekšējos konkursos;
3. nodrošināt viņam lietotājvārdu un paroli, kas ļauj viņam izmantot elektroniskos rīkus, piemēram, IntraComm un Sysper2, un
4. Atvainojamies par to, ka nav atbildējis uz visiem viņa sarakstes aspektiem.

Pieprasījums

7. Saņēmis Komisijas atzinumu par sūdzību, ombuds uzskatīja, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Tādēļ viņš 2005. gada 29. septembrī nosūtīja Komisijai vēstuli par papildu izmeklēšanu. Komisija 2005. gada 22. novembrī nosūtīja papildu atzinumu, ko nosūtīja sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai. Sūdzības iesniedzējs apsvērumus neiesniedza. Rūpīgi izskatījusi Komisijas iesniegtos dokumentus, ombuds uzskatīja, ka ir vajadzīgi papildu precizējumi. Tādēļ viņš 2006. gada 20. jūnijā nosūtīja Komisijai vēstuli par papildu izmeklēšanu. Komisija 2006. gada 4. septembrī nosūtīja otro papildu atzinumu, ko nosūtīja sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai. Sūdzības iesniedzējs apsvērumus neiesniedza.

8. Saņēmis Komisijas atzinumus un papildu paskaidrojumus, ombuds, sīki izskatot attiecīgos jautājumus, konstatēja, ka Komisijas nostāja nav pamatota. Tādēļ viņš vērsās pie Komisijas ar priekšlikumu par mierizlīgumu, lūdzot „pārskatīt tās noteikumus par iekšējiem konkursiem, lai ļautu ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma, piedalīties šādos konkursos nākotnē”.

9. Savā atbildē Komisija norādīja, ka tā varētu daļēji pieņemt ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu, kas paredz mainīt noteikumus, kuri piemērojami dalībai iekšējos konkursos, šādi: ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, būs atļauts pieteikties iekšējiem konkursiem viņu norīkojuma pirmajos sešos mēnešos.

10. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos pauda neapmierinātību ar iepriekš minēto Komisijas atbildi.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

Ievada piezīmes

Lēmuma struktūra

11. Savā mierizlīguma priekšlikumā ombuds uzskatīja, ka i) sūdzības iesniedzēja arguments un apgalvojums attiecībā uz viņa lietotājvārdu un paroli Komisijas elektronisko rīku izmantošanai; ii) viņa argumenti, ka Komisija viņam nav nosūtījusi nodarbinātības sertifikātu; liedza viņam iespēju iesniegt pieteikumu papīra formātā; un neatbildēja uz jautājumu par to, vai viņš ir tiesīgs piedalīties konkursā; un iii) viņa apgalvojums, ka Komisijai būtu jāatvainojas par to, ka tā nav atbildējusi uz visiem šiem viņa sarakstes aspektiem, bija tikai otršķirīgi saistībā ar sūdzības iesniedzēja apgalvojumu par Komisijas atteikumu atļaut ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, piedalīties iekšējā konkursā, kas bija reālais iemesls, kāpēc netika ņemta vērā sūdzības iesniedzēja atbilstība. Tāpēc ombude nolēma neanalizēt šos sekundāros jautājumus, bet tā vietā koncentrēties uz galveno jautājumu.

Par iebilduma pieņemamību

12. Savā atzinumā Komisija, šķiet, izvirzīja dažus jautājumus par šīs sūdzības pieņemamību, norādot, ka sūdzības iesniedzējs nav ne iesniedzis sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, ne lūdzis atlases komisijai pārskatīt viņa kandidatūru.

13. Attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, ombuds atgādina, ka, lemjot par sūdzību pieņemamību saistībā ar darbā pieņemšanas konkursiem, ombuds pārbauda tikai atbilstību viņa statūtu 2. panta 4. punktam, kurā noteikts, ka pirms sūdzības iesniegšanas ir atbilstīgi administratīvā veidā jāvēršas attiecīgajās iestādēs un struktūrās. Tā ir iedibināta prakse, piemēram, sadarbībā ar Eiropas Personāla atlases biroju. Šajā lietā ombuds uzskatīja, ka nešķiet, ka būtu kāds iemesls, lai viņa pieņemamības pārbaude neaprobežotos tikai ar viņa statūtu 2. panta 4. punktu attiecībā uz sūdzību par iekšējiem konkursiem. Turklāt šķiet gan vēlams, gan lietderīgi nodrošināt konsekventu un vienlīdzīgu attieksmi pret kandidātiem ES darbā pieņemšanas procedūrās. Šajā gadījumā šķiet neapstrīdami, ka sūdzības iesniedzējs ir sazinājies ar Komisiju un paudis neapmierinātību ar to, ka viņš nevarēja piedalīties konkursā. Tādējādi sūdzības iesniedzējs bija izmantojis "iepriekšēju administratīvu pieeju" ombuda statūtu 2. panta 4. punkta nozīmē.

14. Tomēr ombuds ir rūpīgi izskatījis Komisijas viedokli šajā lietā. Ņemot vērā lietas konkrētos faktus, ombuds uzskata, ka patiešām varētu būt lietderīgi turpināt apsvērt, vai sūdzības iesniedzējs ir izmantojis iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo īpaši Civildienesta noteikumu 90. pantā paredzētās procedūras. Šāda alternatīva rīcība varētu būt piemērota, ņemot vērā, ka šī lieta attiecas ne tikai uz konkrēta darbā pieņemšanas konkursa organizēšanu, bet drīzāk uz Komisijas vispārējo politiku, kas ietekmē sūdzības iesniedzēja tiesības saskaņā ar Civildienesta noteikumiem un tādējādi, iespējams, ietekmē "darba attiecības" Ombuda statūtu 2. panta 8. punkta izpratnē (1).

15. Tomēr ombuds norāda, ka Komisija iesniedza savu atzinumu par sūdzības būtību un atbildēja uz viņa turpmākajām izmeklēšanām. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskatīja par lietderīgu turpināt šīs lietas pilnīgu izskatīšanu.

A. Apgalvojums, ka Komisijas atteikums atļaut ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, piedalīties iekšējā konkursā bija diskriminējošs un nekonsekvents, un ar to saistītais apgalvojums Ombudam iesniegtie

argumenti

16. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ierēdņi, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, tika diskriminēti salīdzinājumā ar ierēdņiem, kas norīkoti dienesta interesēs, jo pirmie minētie nevarēja piedalīties konkursā. Viņš uzskata, ka Civildienesta noteikumu 38. un 39. pantā nav paredzēta atšķirīga attieksme pret ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma, salīdzinājumā ar citiem norīkotajiem ierēdņiem attiecībā uz iespēju piedalīties iekšējos konkursos. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja par nekonsekventu to, ka nostrādātie gadi citā Kopienas iestādē vai struktūrā tika atzīti par derīgiem piecu gadu darba stāžam, kas nepieciešams, lai varētu piedalīties attiecīgajā iekšējā konkursā, savukārt daži ierēdņi, kas ir aktīvi nodarbināti citā Kopienas iestādē vai struktūrā, nebija tiesīgi piedalīties, ja viņus norīkoja pēc pašu pieprasījuma. Turklāt pagaidu darbiniekiem tika piemērots preferenciāls režīms salīdzinājumā ar ierēdņiem, kuri tika norīkoti pēc viņu pašu lūguma, jo pagaidu darbiniekiem tika atļauts piedalīties konkursā. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāpārskata savi iekšējo konkursu noteikumi, lai ļautu ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pieprasījuma, piedalīties un tādējādi konsekventi rīkoties attiecībā uz nozīmi, kas piešķirta dienestam citās iestādēs un struktūrās saistībā ar profesionālo pieredzi un atbilstību dalībai iekšējos konkursos.

17. Savā atzinumā Komisija apgalvoja, ka uz ierēdni, kas norīkots pēc paša lūguma, attiecas ļoti atšķirīgi noteikumi attiecībā uz karjeras attīstību un it īpaši paaugstināšanu amatā savā mātes iestādē nekā uz ierēdni, kas norīkots dienesta interesēs. tā kā Civildienesta noteikumu 38. panta f) punktā ir noteikts, ka ierēdnis ir norīkots dienesta interesēs;

"(..) saglabā savu amatu, tiesības uz paaugstinājumu augstākā līmenī un tiesības tikt paaugstinātam amatā",

39. panta f) punktā vienkārši noteikts, ka ierēdnis, kas norīkots pēc paša lūguma

"(..) saglabā tiesības tikt paaugstinātam augstākā līmenī".

Tāpēc sūdzības iesniedzēja komentārs par Civildienesta noteikumiem bija balstīts uz pārpratumu. Turklāt gan iestādes, gan attiecīgā ierēdņa situācija ir ļoti atšķirīga atkarībā no tā, vai iestāde iesniedz pieprasījumu kādam no saviem darbiniekiem, vai, gluži pretēji, tieši darbinieks iesniedz pieprasījumu iestādei. Ja Komisija iesniedz pieprasījumu darbiniekam dienesta interesēs, ir loģiski, ka norīkojuma nosacījumi ir labvēlīgāki. Tāpēc nav nekonsekventi, bet gan pilnīgi normāli, aprēķinot nostrādāto gadu skaitu, ņemt vērā citā iestādē vai aģentūrā nostrādātos laikposmus. Saistībā ar iekšējo konkursu pārcelšanai augstākā kategorijā citās iestādēs vai aģentūrās gūto pieredzi var uzskatīt par tikpat noderīgu kā Komisijā gūto pieredzi. Turklāt Kopienu tiesu judikatūrā ir noteikts, ka pagaidu darbiniekiem, kas strādā Komisijā, ir tiesības piedalīties iekšējos konkursos, ja viņi atbilst atbilstības kritērijiem. Tādējādi paziņojumā par konkursu ir pareizi piemērota šī judikatūra, kā arī Civildienesta noteikumu 39. panta e) punkts, atļaujot pagaidu darbinieku dalību aktīvā dienestā, vienlaikus izslēdzot ierēdņus, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma.

18. Sūdzības iesniedzējs neiesniedza apsvērumus par Komisijas atzinumu.

19. Pēc Komisijas atzinuma rūpīgas izskatīšanas ombuds uzskatīja, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Viņš norādīja, ka saskaņā ar Kopienu tiesu judikatūru Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkts, kas reglamentē vakanto amatu aizpildīšanu, ir balstīts uz uzskatu, ka pārejai no pirmā posma, kas ietver paaugstināšanu amatā, uz otro posmu, kas ietver iekšējo konkursu organizēšanu, ir jāļauj palielināt iespējamo kandidatūru skaitu, lai sasniegtu Civildienesta noteikumu 27. pantā paredzēto mērķi, proti, iecelt amatā visspējīgākos ierēdņus (2). Tādēļ ombude lūdza Komisiju paskaidrot:

1) kādā veidā tā uzskatīja, ka ierēdņu, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma, izslēgšana no dalības iekšējos konkursos atbilst 29. panta 1. punktā noteiktajai procedūrai, kā arī Civildienesta noteikumu 27. pantā paredzētā darbā pieņemšanas mērķa sasniegšanai; un

2) vai tā vienmēr izslēdz amatpersonas, kas norīkotas pēc viņu pašu lūguma, no dalības iekšējos konkursos, vai arī ir bijuši izņēmumi no šīs prakses.

20. Atbildot Komisija apgalvoja, ka ir ievērota ombuda citētā Kopienas tiesu judikatūra un ka Civildienesta noteikumu 27. panta noteikumus aizsargā tas, ka visi C* kategorijas ierēdņi un pagaidu darbinieki, kas atbilda atbilstības kritērijiem, varēja pieteikties konkursam. Tas sasniedza vairākus tūkstošus potenciālo pieteikuma iesniedzēju. Turklāt šā konkursa rezerves saraksts palielināja potenciālo kandidātu skaitu uz visām B* amata vietām, kas publicētas Komisijā, par 240. Šajā kontekstā to ierēdņu izslēgšana no šā konkursa, kuri norīkoti pēc pašu pieprasījuma, bija nenozīmīga. Tomēr Komisija uzsvēra savā atzinumā minēto, proti, ka to ierēdņu izslēgšana, kuri norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, nav patvaļīga, bet atspoguļo likumdevēja nodomu nošķirt karjeras attīstību mātes iestādē saskaņā ar 38. pantu attiecībā uz ierēdņiem, kuri norīkoti dienesta interesēs, un saskaņā ar 39. pantu attiecībā uz ierēdņiem, kuri norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma. Visi nesenie iekšējie konkursi Komisijā ietvēra noteikumu, kas izslēdz ierēdņus, kuri norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma.

21. Sūdzības iesniedzējs neiesniedza apsvērumus par Komisijas atbildi.

22. Rūpīgi izskatījusi Komisijas atbildi uz ombuda turpmākajām izmeklēšanām, ombuds uzskatīja, ka ir nepieciešams papildu skaidrojums. Tādēļ viņš lūdza Komisiju paskaidrot, vai tā vienmēr izslēdz ierēdņus, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, no dalības iekšējos konkursos.

23. Savā replikā Komisija norādīja, ka visos nesenajos iekšējos konkursos bija iekļauti noteikumi, ar kuriem izslēdz ierēdņus, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma.

24. Tā kā Komisijas paziņojums nebija izsmeļoša atbilde uz ombuda jautājumu, ombuds lūdza to precizēt savu atbildi, sniedzot informāciju par to, vai Komisija vienmēr ir izslēgusi no dalības iekšējos konkursos ierēdņus, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma.

25. Savā atbildē Komisija uzsvēra, ka atbilstības kritēriju noteikšana konkursiem ir daļa no iecēlējinstitūcijas rīcības brīvības. Tāpēc saskaņā ar Civildienesta noteikumiem iecēlējinstitūcija var brīvi lemt par šiem kritērijiem un tos pielāgot atbilstoši savai personāla politikai. Līdz ar to atbilstības kritēriji laiku pa laikam un saskaņā ar iecēlējinstitūcijas personāla politiku var atšķirties. Komisija bija pārbaudījusi nesenos paziņojumus par iekšējiem konkursiem "passage de catégorie" un varēja apstiprināt, ka jau no 1996. gada ierēdņi, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, netika pielaisti šādiem konkursiem. Turpmākai izmeklēšanai būtu nepieciešama padziļināta izpēte Komisijas vēsturiskajos arhīvos, un Komisija uzskatīja, ka, lai atbildētu uz šo pieprasījumu, tā nevar veikt ilgstošu un dārgu izpēti, kas būtu nepieciešama, lai sniegtu ombudam pieprasīto informāciju. Tāpēc Komisija pauda nožēlu, ka tā nevar sniegt izsmeļošāku atbildi uz ombuda informācijas pieprasījumu.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

26. Ombuds vispirms norādīja, ka paziņojums par konkursu šajā lietā izslēdza darbiniekus, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, no dalības attiecīgajā iekšējā konkursā, nosakot, ka kandidātiem ir jābūt aktīvi nodarbinātiem Komisijā, norīkotiem dienesta interesēs vai atvaļinājumā militārā dienesta dēļ (III sadaļas 1. punkta a) apakšpunkts). Tāpēc jautājums bija par to, vai darbinieku, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma, izslēgšana no dalības iekšējā konkursā ir administratīva kļūme, jo tā ir diskriminējoša un nekonsekventa (3).

27. Civildienesta noteikumu 37. pantā ir noteikts:

„Norīkotais ierēdnis turpina izmantot visas savas tiesības saskaņā ar 38. un 39. pantā paredzētajiem nosacījumiem.”

28. Tādēļ, ja vien 38. pantā (kas attiecas uz ierēdņiem, kuri norīkoti dienesta interesēs) un 39. pantā (kas attiecas uz ierēdņiem, kuri norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma) nav noteikts citādi, visiem norīkotajiem ierēdņiem joprojām ir visas viņu tiesības. Turklāt jebkurām atšķirībām attieksmē pret ierēdņiem, kas norīkoti dienesta interesēs, un ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, ir jāattiecas tikai uz īpašajiem izņēmumiem, kas noteikti attiecīgi 38. un 39. pantā.

29. Ombuds atzina, ka, kā norādīja Komisija, norīkotā ierēdņa tiesības uz paaugstināšanu amatā reglamentē Civildienesta noteikumu 38. panta f) punkts un 39. panta e) punkts. No tā var secināt, ka ierēdņi, kas norīkoti dienesta interesēs, saglabā tiesības tikt paaugstinātiem amatā (38. panta f) punkts), savukārt ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, šīs tiesības netiek garantētas (39. panta e) punkts a contrario (4)). Tomēr ombuds norādīja, ka 38. un 39. pants skaidri nereglamentē jautājumu par atbilstību dalībai iekšējos konkursos. Lai gan šķiet, ka Komisija pēc analoģijas ir piemērojusi 39. panta e) punktu, lai noteiktu norīkoto ierēdņu neatbilstību attiecībā uz dalību iekšējos konkursos, šī analoģija neiztur pārbaudi. Ombuds atgādināja, ka uz "paaugstināšanu amatā" un "iekšējiem konkursiem" attiecas dažādi noteikumi, kas izklāstīti atsevišķās Civildienesta noteikumu iedaļās, un ka paaugstināšanai amatā un iekšējiem konkursiem ne vienmēr ir viens un tas pats mērķis. Piemēram, ja runa ir par vakantas amata vietas aizpildīšanu, Civildienesta noteikumu 29. pantā ir nošķirta iecelšana amatā (29. panta a) punkts) vai iekšējo konkursu rīkošana (29. panta b) punkts). Turklāt saskaņā ar Civildienesta noteikumu 45. panta 2. punktu ierēdni nevar pārcelt citā kategorijā, to paaugstinot amatā, bet tikai veiksmīgi piedaloties iekšējā konkursā (5). Līdz ar to ombuds nav konstatējis neko tādu, kas liktu domāt, ka Civildienesta noteikumos teiktais par tiesībām uz paaugstināšanu amatā būtu automātiski piemērojams arī iekšējiem konkursiem. Tāpēc ombuds neuzskatīja, ka 39. panta e) punktā iestādēm ir noteikts pienākums izslēgt ierēdņus, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, no dalības iekšējos konkursos. Princips, saskaņā ar kuru, ja vien 38. un 39. pantā nav paredzēts citādi, norīkotajiem ierēdņiem būtu jāsaglabā visas savas tiesības un tādējādi pret viņiem būtu jāizturas vienādi, ir radījis pretēju secinājumu, proti, ka iestādēm ir pienākums neizslēgt ierēdņus, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma, no dalības iekšējos konkursos, kas ir atvērti visiem pārējiem ierēdņiem.

30. Ombuds turklāt atgādināja, ka saskaņā ar Kopienu tiesu judikatūru Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkta 6. apakšpunkts, kas reglamentē vakanto amatu aizpildīšanu, ir balstīts uz uzskatu, ka pārejai no pirmā posma, kas ietver paaugstināšanu amatā, uz otro posmu, kas ietver iekšējo konkursu organizēšanu, ir jāļauj palielināt iespējamo kandidatūru skaitu, lai sasniegtu Civildienesta noteikumu 27. pantā paredzēto mērķi, proti, iecelt amatā ierēdņus ar visaugstākajām spējām (7). Kopienu tiesas ir arī nolēmušas, ka mērķis, kas ar Civildienesta noteikumu 27. pantu ir noteikts darbā pieņemšanas procedūrai, ir saistīts ar nepieciešamību pieņemt darbā ierēdņus pēc iespējas plašākā mērogā (8). Lietā T-56/89 Pirmās instances tiesai bija jāizlemj, vai konkrēts atbilstības kritērijs ir piemērots līdzeklis Civildienesta noteikumu 27. pantā paredzētā mērķa sasniegšanai. Palāta konstatēja, ka nav nepieciešamās saiknes starp attiecīgo atbilstības kritēriju un iespējamo kandidātu nopelniem un kvalifikāciju. Līdz ar to attiecīgais atbilstības kritērijs varētu izraisīt tāda kandidāta izslēgšanu, kuram ir tāda pati kvalifikācija vai, iespējams, labāka kvalifikācija nekā citiem kandidātiem, kas pielaisti iekšējam konkursam (9). Palāta uzskatīja, ka šis atbilstības kritērijs neatbilst Civildienesta noteikumiem.

31. Ombuds nekonstatēja saikni starp to, ka ierēdnis tiek norīkots pēc viņa paša pieprasījuma, un šī ierēdņa nopelniem un kvalifikāciju. Komisija atzina, ka saistībā ar iekšējo konkursu pārejai uz augstāku kategoriju citās iestādēs vai aģentūrās gūto pieredzi var uzskatīt par tikpat noderīgu kā Komisijā gūto pieredzi. Tā arī atzina, ka, aprēķinot darba stāžu, paziņojumā par konkursu ir atļauts ņemt vērā norīkojuma laikposmus dienesta interesēs vai pēc attiecīgās personas lūguma. Tāpēc ombuds uzskatīja, ka to ierēdņu izslēgšana, kuri norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, varētu izraisīt tāda kandidāta izslēgšanu, kuram ir tāda pati kvalifikācija vai, iespējams, labāka kvalifikācija nekā citiem kandidātiem, kuri pielaisti iekšējam konkursam.

32. Ombuds arī ņēma vērā Komisijas argumentu, ka to ierēdņu izslēgšana, kuri norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, ir tikai "maznozīmīga". Tomēr viņš uzskatīja, ka, pat ja izslēgšana būtu nenozīmīga, tā būtu pretrunā principam par ierēdņu pieņemšanu darbā pēc iespējas plašākā mērogā. Jebkurā gadījumā tas, ka ierobežota kandidātu skaita izslēgšana varētu būt "maznozīmīga" salīdzinājumā ar kopējo kandidātu skaitu, nekādā veidā nevar attaisnot diskriminējošu attieksmi pret šādiem kandidātiem.

33. Turklāt ombudu nepārliecināja Komisijas arguments, ka " Civildienesta noteikumu 27. panta noteikumus aizsargāja tas, ka konkursā varēja pieteikties visi C* ierēdņi un pagaidu darbinieki, kuri atbilda atbilstības kritērijiem." Jautājums bija par to, vai konkrēts atbilstības kritērijs atbilda Civildienesta noteikumu 27. panta noteikumiem. Tas, ka kandidātiem, kuri atbilda attiecīgajam atbilstības kritērijam, tika atļauts piedalīties konkursā, nav pierādījums tam, ka atbilstības kritērijs atbilst Civildienesta noteikumu 27. pantam. Turklāt, lai gan atbilstības kritēriju noteikšana ir daļa no iecēlējinstitūcijas diskrecionārās varas, kā to apgalvo Komisija, Pirmās instances tiesa ir nolēmusi, ka šīs diskrecionārās varas izmantošanai, organizējot konkursus, ir jābūt saskaņā ar Civildienesta noteikumu 27. un 29. pantu.

34. Tādējādi ombuds uzskatīja, ka ierēdņu, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma, izslēgšana no dalības attiecīgajā iekšējā konkursā nešķiet atbilstoša Civildienesta noteikumu 27. pantā paredzētajam mērķim, proti, visaugstāko spēju ierēdņu iecelšanai amatā.

35. Attiecībā uz iespējamo diskrimināciju ombuds atgādināja, ka diskriminācija notiek, ja identiskas vai salīdzināmas situācijas tiek risinātas nevienlīdzīgi bez jebkāda objektīva pamatojuma. Šajā sakarā ombuds norādīja uz Komisijas argumentu, ka gan iestādes, gan attiecīgā ierēdņa nostāja ir ļoti atšķirīga atkarībā no tā, vai iestāde iesniedz pieprasījumu kādam no saviem darbiniekiem, vai, gluži pretēji, tas ir darbinieks, kurš iesniedz pieprasījumu iestādei. Komisija uzskata, ka ir loģiski, ka norīkojuma nosacījumi ir labvēlīgāki, ja tā vēršas pie darbinieka dienesta interesēs. Tomēr gan Komisijas ierēdņi, kuri ir norīkoti dienesta interesēs, gan Komisijas ierēdņi, kuri ir norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, joprojām ir Komisijas ierēdņi. Ombuds uzskatīja, ka Komisija nav paskaidrojusi, kā atšķirības starp šīm ierēdņu grupām varētu ļaut tai, nepastāvot īpašam noteikumam šajā ziņā, izslēgt no iekšējiem konkursiem ierēdņus, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma. Ierēdņu, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma, izslēgšana no dalības attiecīgajos iekšējos konkursos tādējādi šķita diskriminējoša. Turklāt ombuds norādīja, ka ierēdņiem, kas atrodas atvaļinājumā uz militāro dienestu, ir atļauts piedalīties attiecīgajā iekšējā konkursā. Ņemot vērā to, ka ir grūti saprast, kā šāds atvaļinājums varētu būt dienesta interesēs, ombuds uzskatīja, ka ir vēl grūtāk saprast, kāpēc tika izslēgti ierēdņi, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma.

36. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nonāca pie provizoriska secinājuma, ka Komisijas atteikums atļaut ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma, piedalīties iekšējā konkursā šķiet nekonsekvents un diskriminējošs un varētu būt administratīva kļūme (10).

37. Tādēļ viņš Komisijai iesniedza šādu priekšlikumu par mierizlīgumu:

"Komisija varētu pārskatīt savus noteikumus par iekšējiem konkursiem, lai ļautu ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma, piedalīties šādos konkursos nākotnē."

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

38. Atbildē uz ombuda priekšlikumu Komisija atsaucās uz savām iepriekšējām atbildēm, norādot, ka tā ir izsmeļoši paskaidrojusi, kāpēc tā uzskata par lietderīgu pieņemt darbā iekšējos konkursos ierēdņus, kas norīkoti dienesta interesēs, un neatzīt ierēdņus, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma. Tā arī norādīja, ka atšķirīgu attieksmi pret ierēdni, kas norīkots dienesta interesēs, un ierēdni, kas norīkots pēc paša lūguma, "pamato tas, ka pirmajā gadījumā attiecīgajiem ierēdņiem norīkojumu var piemērot pret viņu gribu. Tādējādi varētu pamatoti pieņemt, ka Kopienu likumdevējs ir vēlējies, lai šādiem ierēdņiem būtu garantija, ka norīkojuma maiņa neietekmēs ne viņu atalgojumu, ne karjeras izredzes. Šāda garantija nešķiet būtiska ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, jo šādos gadījumos attiecīgajiem ierēdņiem ir jānovērtē viņu pieprasītā norīkojuma priekšrocības."(11) Komisija apgalvoja, ka ombuds, šķiet, nav ņēmis vērā juridisko atšķirību starp abiem gadījumiem, proti, ka ierēdņi, kas norīkoti dienesta interesēs, saglabā savu amatu, savukārt ierēdņi, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, nepatur savus amatus uz nenoteiktu laiku. Tomēr Komisija paziņoja, ka tā ir gatava mainīt savu pieeju, vienlaikus ievērojot iepriekš minēto būtisko juridisko nošķīrumu, un tādēļ daļēji pieņemt ombuda mierizlīguma priekšlikumu: ierēdņiem, kas norīkoti pēc pašu pieprasījuma, būs atļauts pieteikties iekšējiem konkursiem pirmajos sešos norīkojuma mēnešos.

39. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par Komisijas atbildi uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu norādīja, ka neuzskata Komisijas atbildi par mierizlīguma panākšanu. Pat ja Komisija nākotnē ļautu norīkotajiem ierēdņiem pēc viņu pieprasījuma pieteikties uz iekšējiem konkursiem viņu norīkojuma pirmajos sešos mēnešos, Komisijas atteikums atļaut tiem pašiem ierēdņiem piedalīties iekšējos konkursos pēc šā laikposma joprojām radītu diskrimināciju un būtu nekonsekvents.

Ombuda novērtējums pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

40. Turpmāk ombuds pārbauda, vai Komisijas atbilde uz viņa priekšlikumu par mierizlīgumu ietver pārliecinošu atbildi uz šo priekšlikumu.

41. Ombuds vispirms norāda, ka Komisija apgalvo, ka tai ir rīcības brīvība noteikt, vai ierēdņi, kas norīkoti pēc to lūguma, var piedalīties iekšējos konkursos. No iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir noraidījusi ombuda konstatējumu, ka šis viedoklis nav saderīgs ar attiecīgajiem Civildienesta noteikumu noteikumiem.

42. Noraidot ombuda konstatējumus, Komisija

1. atkārto argumentu, ka Kopienas likumdevējs ir vēlējies nošķirt ierēdņus, kas norīkoti dienesta interesēs, un ierēdņus, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma;
2. ir apgalvojusi, ka šo interpretāciju ir apstiprinājusi Pirmās instances tiesa lietā T-15/95 (12); un
3. ir norādījusi, ka ombuds, šķiet, nav ņēmis vērā atšķirību starp abiem norīkojuma gadījumiem: ierēdņi, kas norīkoti dienesta interesēs, saglabā savu amatu, savukārt ierēdņi, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, nepatur savu amatu (Civildienesta noteikumu 38. panta f) punkts).

43. Attiecībā uz i) punktu ombuds atgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 37. pantu visi norīkotie ierēdņi "turpina" (izcēlums pievienots). Jebkādas atšķirības attieksmē pret ierēdņiem, kas norīkoti dienesta interesēs, un ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu lūguma, ir jāierobežo ar īpašiem izņēmumiem, kas noteikti attiecīgi 38. un 39. pantā, lai izmantotu visas savas tiesības saskaņā ar 38. un 39. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

44. Šajā kontekstā ombuds norāda, ka jautājumu par atbilstību dalībai iekšējos konkursos vienkārši nereglamentē 38. un/vai 39. pants. Tomēr Komisija ir nolēmusi piemērot 39. panta e) punkta noteikumus, lai noteiktu norīkoto ierēdņu neatbilstību attiecībā uz viņu dalību iekšējos konkursos. Šajā sakarā ombuds atgādina, ka "Civildienesta noteikumu noteikumus, kuros ir precīza terminoloģija, nevar pēc analoģijas piemērot lietām, kas nav skaidri paredzētas" Civildienesta noteikumos (13).

45. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija nav pamatojusi savu iepriekš minēto viedokli un attiecīgo praksi. Tāpēc šai praksei nav juridiska pamata, un tā turklāt ir diskriminējoša.

46. Attiecībā uz ii) punktu ombuds norāda, ka Komisijas minētā Tiesas lieta attiecās uz ierēdņa, kas norīkots pēc viņa paša pieprasījuma, klasificēšanu un reintegrāciju. Šī lieta neattiecās uz ierēdņa tiesībām piedalīties iekšējos konkursos. Tāpēc tam nav acīmredzamas nozīmes attiecībā uz faktiem un juridiskajiem jautājumiem, kas izvirzīti šajā izmeklēšanā.

Attiecībā uz iii) punktu un līdzīgi kā iepriekšējā punktā, Komisijas argumenta atbilstība nav acīmredzama. Šī lieta attiecas uz ierēdņu, kas norīkoti pēc viņu paša pieteikuma, tiesībām piedalīties iekšējos konkursos. Lieta neattiecas uz jautājumiem, kas saistīti ar šādu ierēdņu iespēju vai tiesībām "saglabāt savu amatu".

47. Šķiet arī, ka Komisija nepareizi nošķir lēmumu par ierēdņa norīkošanu saskaņā ar 37. panta a) punktu, kas būtu dienesta interesēs, un lēmumu par ierēdņa norīkošanu saskaņā ar 37. panta b) punktu, kas tiek pieņemts pēc ierēdņa pieprasījuma un tādējādi būtu nevis dienesta interesēs, bet gan ierēdņa interesēs. Šāda pieeja acīmredzami nav pareiza. Būtiskā atšķirība starp abiem lēmumiem par ierēdņa norīkošanu ir šāda: 37. panta a) punktā paredzētajos gadījumos ierēdnis ir "norīkots" strādāt ārpus savas iestādes, savukārt 37. panta b) punktā paredzētajā situācijā ierēdnis "pēc viņa lūguma ir " norīkots" strādāt ārpus savas iestādes. Ombuds vēlas uzsvērt, ka pat lēmumu par ierēdņa norīkošanu ārpus savas iestādes pēc viņa pieprasījuma var pieņemt tikai tad, ja tas ir dienesta interesēs. Ja tiek uzskatīts, ka ierēdņa lūgums tikt norīkotam saskaņā ar 37. panta b) punktu nav dienesta interesēs, tas būtu jānoraida. Šādā gadījumā ierēdnim, kurš vēlas īstenot savas personīgās intereses, būtu jāizmanto citi Civildienesta noteikumos paredzētie mehānismi, piemēram, iespēja izmantot atvaļinājumu personisku iemeslu dēļ.

48. Visbeidzot, no iepriekš minētā izriet, ka Komisijas ierosinājums atļaut ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, pieteikties iekšējiem konkursiem norīkojuma pirmajos sešos mēnešos nevar kompensēt iepriekš minētos trūkumus. Izskatāmais jautājums attiecas uz Civildienesta noteikumos paredzētajām tiesībām. Šo tiesību neievērošanu nevar apdraudēt tāda jauna prakse, kādu tagad ierosina Komisija.

49. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ombuds uzskata, ka ierēdņu, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, izslēgšana no dalības iekšējos konkursos ir bez juridiska pamata un diskriminējoša. Tā ir administratīva kļūme.

50. Ja ombuds konstatē administratīvu kļūmi, viņš iesniedz attiecīgajai iestādei mierizlīguma priekšlikumu, ja tas ir iespējams. Ja mierizlīguma priekšlikums tiek noraidīts, ombuds šajā sakarā var nosūtīt iestādei ieteikuma projektu. Tomēr šajā lietā pārbaudāmie fakti attiecas uz pagātni. Nav nekā, ko varētu lietderīgi darīt, lai atrisinātu sūdzības iesniedzēja konkrētās problēmas attiecīgajā iekšējā konkursā. Turklāt, izanalizējis izmeklēšanas gaitā sniegtos Komisijas argumentus un ņemot vērā ombuda nevēlēšanos pieņemt viņa priekšlikumu par mierizlīgumu, ombuds uzskata, ka nav reālu izredžu, ka Komisija mainītu savu nostāju šajā konkrētajā izmeklēšanā. Tādēļ ombuds uzskata, ka ir lietderīgāk un lietderīgāk slēgt šo lietu ar attiecīgu aizrādījumu, neizsakot ieteikuma projektu, un aicināt Komisiju ieņemt nostāju un pārskatīt savu vispārējo politiku šajā jautājumā saistībā ar turpmākiem pasākumiem pēc ombuda aizrādījumiem, par kuriem iestādes tiek aicinātas katru gadu reaģēt (14). Ņemot vērā Komisijas reakciju, ombuds apsvērs iespēju uzsākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas saistībā ar dažādām tiesībām, kas ir pieejamas norīkotajiem ierēdņiem un kas nav paredzētas Civildienesta noteikumu 38. un 39. pantā. Patiešām, šķiet, ka prakse, kas atklājās šajā konkrētajā izmeklēšanā, proti, norīkoto ierēdņu piekļuve iekšējiem konkursiem, ir tikai viens no plašākas sistēmiskas problēmas aspektiem attiecībā uz atšķirīgu attieksmi pret norīkotajiem ierēdņiem (15).

B. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds izsaka šādu aizrādījumu:

Ombuds uzskata, ka ierēdņu, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, izslēgšana no dalības iekšējos konkursos ir bez juridiska pamata un diskriminējoša. Tā ir administratīva kļūme.

Šā lēmuma 50. punktā minēto iemeslu dēļ ombuds uzskata, ka lietderīgāk un lietderīgāk ir slēgt šo izmeklēšanu ar attiecīgu aizrādījumu, nevis sagatavot ieteikuma projektu Komisijai. Tomēr viņš aicina Komisiju ieņemt nostāju un pārskatīt savu politiku šajā vispārīgajā jautājumā. Tam būtu jānotiek saistībā ar turpmākiem pasākumiem pēc viņa kritiskajām piezīmēm, par kurām iestādes tiek aicinātas katru gadu reaģēt.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2008. gada 21. novembrī

---

(1) Ombuda statūtu 2. panta 8. punktā ir noteikts: „Ombudam nevar iesniegt sūdzības, kas attiecas uz darba attiecībām starp Kopienas iestādēm un struktūrām un to ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, ja vien attiecīgā persona nav izsmēlusi visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus un sūdzības, jo īpaši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktā minētās procedūras, un nav beidzies termiņš, kurā iestādei, kurai iesniegts šāds pieprasījums, jāsniedz atbildes.”

(2) Spriedums lietā T-56/89 Bataille un citi/Parlaments (Recueil 1990, II-597. lpp., 48. punkts).

(3) Ir jānorāda, ka šīs lietas analīze ir balstīta uz Civildienesta noteikumiem, kas bija piemērojami pirms 2004. gada 1. maija, proti, attiecīgā paziņojuma par konkursu publicēšanas brīdī. Ja jaunajos Civildienesta noteikumos ir notikušas izmaiņas, kas varētu ietekmēt pamatojumu šajā lietā, tās tiks atzīmētas zemsvītras piezīmē.

(4) Tas nozīmē, ka, tā kā šīs tiesības ir skaidri minētas 38. panta f) punktā attiecībā uz ierēdņiem, kas norīkoti dienesta interesēs, bet ne 39. panta e) punktā attiecībā uz ierēdņiem, kas norīkoti pēc viņu pašu pieprasījuma, šiem pēdējiem minētajiem ierēdņiem šīs tiesības nav garantētas.

(5) Jauno Civildienesta noteikumu 45. panta a) punktā ir atļauta pārcelšana no vienas funkciju grupas uz citu pēc tam, kad ierēdnis ir piedalījies mācību programmā un nokārtojis noteiktus pārbaudījumus.

(6) 29. pants tika grozīts ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, pievienojot jaunu vakantā amata aizpildīšanas veidu, proti, iecelšanu amatā saskaņā ar 45. panta a) punktu, kas ļauj pārcelties no vienas funkciju grupas uz citu pēc tam, kad ierēdnis ir piedalījies mācību programmā un nokārtojis noteiktus pārbaudījumus.

(7) Spriedums lietā T-56/89 Bataille un citi/Parlaments (Recueil 1990, II-597. lpp., 48. punkts).

(8) Spriedums lietā 16/64 Rauch/Komisija (Recueil, 1965. lpp., īpašais izdevums angļu valodā), 135. lpp.; spriedums lietā T-53/00 Angioli/Komisija (Recueil FP, I-A-13. un II-73. lpp., 50. punkts).

(9) Spriedums lietā T-56/89 Bataille un citi/Parlaments (Recueil 1990, II-597. lpp., 48. punkts).

(10) Tomēr šajā sakarā jāatgādina, ka Tiesa ir augstākā iestāde Kopienu tiesību interpretācijā.

(11) Spriedums lietā T-15/95 Nuno do Paço Quesado/Komisija (Recueil 1996, II-171. lpp., 30. punkts).

(12) Iepriekš minētā lieta T-15/95 Nuno do Paço Quesado pret Komisiju.

(13) Spriedums lietā T-15/95 Nuno do Paço Quesado /Komisija, minēts iepriekš, 29. punkts.

(14) No 2006. gada ombuds ir nolēmis katru gadu veikt pētījumu par turpmākiem pasākumiem, ko iestādes un struktūras veikušas saistībā ar kritiskajām un turpmākajām piezīmēm, kuras viņš tām pievērsis. Tas izriet no Eiropas Parlamenta pieņemtās rezolūcijas, kuras mērķis ir uzraudzīt, cik lielā mērā dažādas iestādes ievēro ombuda ieteikumus. Pirmais pētījums par 2006. gadu ir pieejams viņa tīmekļa vietnē.

(15) Šķiet, ka atšķirīga attieksme pret norīkotajiem ierēdņiem pastāv arī attiecībā uz piekļuvi sertifikācijas procedūrai, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 45. panta a) punktā.