Strasbūrā, 2008. gada 3. jūlijā

Godātais V. kungs!

Jūs 2006. gada 23. janvārī iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju par iespējamu diskrimināciju, ko rada noteikums par maksimālo deviņu gadu laikposmu skolotāju norīkošanai uz Eiropas skolām.

2006. gada 7. februārī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija 2006. gada 26. aprīlī nosūtīja atzinuma pirmo versiju un 2006. gada 16. maijā – tā grozīto versiju kopā ar tulkojumu holandiešu valodā. Es Jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2006. gada 8. jūnijā.

2007. gada 3. septembrī Jums bija telefona saruna ar mana Juridiskā dienesta locekli par Jūsu sūdzību.

2007. gada 19. septembrī es nosūtīju Komisijai lūgumu sniegt papildu atzinumu par Jūsu sūdzību. Es jūs informēju tās pašas dienas vēstulē.

Komisija 2007. gada 19. novembrī nosūtīja papildu atzinumu angļu valodā, bet 2007. gada 28. novembrī – tulkojumu holandiešu valodā. Es Jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2007. gada 15. decembrī. 2008. gada 22. janvārī Jūs nosūtījāt papildu informāciju.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Es atvainojos par laiku, kas bija vajadzīgs, lai izskatītu jūsu lietu.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti ir šādi:

Sūdzības iesniedzējs bija mūzikas skolotājs, kas norīkots uz Eiropas skolu Molā (Beļģijā). Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 12. septembrī iesniedza sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju (reģistrēta ar atsauces numuru 2937/2005/OV) par skolotāju līgumu ilgumu Eiropas skolā. Savā 2005. gada 29. septembra atbildē ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņš nevar izskatīt sūdzību, pamatojoties uz ombuda statūtu 2. panta 4. punktu, jo sūdzības iesniedzējs iepriekš nav vērsies Komisijā. Sūdzības iesniedzējam tika ieteikts rakstīt Komisijai.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 18. oktobrī rakstīja Komisijai, apgalvojot, ka Eiropas skolā pastāv diskriminācija starp dažādām skolotāju kategorijām. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ir trīs skolotāju kategorijas: 1) skolotājiem, ar kuriem līgums noslēgts pirms 1989. gada, kuriem ir pastāvīgs statuss un kuri var strādāt kādā no Eiropas skolām visu nodarbinātības laiku; 2) skolotājiem, kuriem ir līgums ar valsts iestādēm un kuri ir norīkoti uz Eiropas skolām, un kuri pēc deviņiem norīkojuma gadiem atgriežas darbā savā dalībvalstī (piemēram, vācu, franču un beļģu skolotāji); un 3) skolotāji, kuriem ir līgums ar valsts iestādēm un kuri pēc deviņiem norīkojuma gadiem tiek atlaisti un nevar atgriezties darbā, ko viņi bija ieņēmuši pirms norīkojuma (piemēram, Nīderlandes un Lielbritānijas skolotāji).

Sūdzības iesniedzējs savā vēstulē norādīja, ka, tā kā viņš pieder pie trešās kategorijas, viņu atlaidīs 2007. gada septembrī, lai gan šis amats turpinās pastāvēt. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka šāds darba līgums ir pretrunā ES tiesību aktiem, jo līgumam būtu jākļūst pastāvīgam pēc četriem gadiem. Tā kā maksimālais deviņu gadu norīkojuma laikposms ir paredzēts Eiropas skolu norīkoto darbinieku noteikumos (“noteikumi”), Komisija bija līdzatbildīga. Pamatojoties uz iepriekš minēto, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāizbeidz iespējamā diskriminācija, atceļot deviņu gadu ierobežojumu.

Komisija 2006. gada 9. janvārī atbildēja sūdzības iesniedzējam un norādīja, ka uz Eiropas skolām norīkoto skolotāju situāciju reglamentē regulas. Attiecībā uz norīkojuma laikposmu Komisija norādīja, ka Noteikumu 29. pantā ir paredzēts, ka kopējais norīkojuma laikposms nedrīkst pārsniegt deviņus gadus. Komisija arī norādīja, ka skolotāja izcelsmes dalībvalstij ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai garantētu, ka līgumi, ko viņi noslēdz ar skolotājiem, kuriem tiek piedāvāts amats Eiropas skolās, juridiski atbilst Kopienas darba tiesību aktiem. Komisija minēja, ka skolotājus, ar kuriem līgumi noslēgti pirms 1989. gada, varētu norīkot atkārtoti, nenosakot maksimālo ilgumu, un ka šiem skolotājiem ir atļauts saglabāt šīs tiesības.

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 23. janvārī iesniedza šo sūdzību ombudam. Savā sūdzībā viņš norādīja, ka replikā Komisija ir atzinusi atšķirību starp skolotājiem attiecībā uz viņu norīkojuma beigām. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija uzskata Nīderlandes iestādes par atbildīgām par viņa turpmāko atlaišanu. Tomēr sūdzības iesniedzējs norādīja, ka regulās ietvertais deviņu gadu noteikums uzliek Nīderlandes iestādēm pienākumu viņu atlaist. Šajā sakarā viņš piebilda, ka regulas ir apstiprinājusi valde, tostarp Komisija. Tāpēc Komisija ir atbildīga par sūdzības iesniedzēja turpmāko atlaišanu.

Tāpēc sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā izteica šādu apgalvojumu un apgalvojumu:

Komisija 2006. gada 9. janvāra vēstulē nereaģēja uz sūdzības iesniedzēja nostāju, ka pēc četriem darba gadiem skolotāju līgumiem būtu jākļūst pastāvīgiem.

Komisijai būtu jāizbeidz diskriminācija, atceļot regulās paredzēto maksimālo deviņu gadu laikposmu skolotāju norīkošanai uz Eiropas skolām.

Savā 2006. gada 7. februāra vēstulē Komisijai, lūdzot sniegt atzinumu par sūdzību, ombuds norādīja, ka noteikumu, kuru sūdzības iesniedzējs vēlējās atcelt, nav pieņēmusi Komisija, bet gan Eiropas skolu valde. Tādēļ viņš pārformulēja sūdzības iesniedzēja apgalvojumu šādi:

Komisijai būtu jāizmanto sava ietekme, lai izbeigtu diskrimināciju, atceļot regulās paredzēto maksimālo deviņu gadu laikposmu skolotāju norīkošanai uz Eiropas skolām.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija īsumā izteica šādas piezīmes:

Norīkoto skolotāju nodarbināšanas kārtība ir noteikta noteikumos, ko piemēro no 1996. gada 1. septembra. Sūdzības iesniedzēja līgums par norīkotu skolotāju no Nīderlandes drīz beigsies, jo viņš bija tuvu maksimālajam deviņu gadu termiņam, kas noteikts Reglamentā.

Norīkojuma ilgums ir aplūkots regulu III sadaļas II nodaļas 29. pantā. Šā noteikuma pamatojums ir tāds, ka Eiropas skolu valde uzskata, ka zināma skolotāju mainība ir noderīga pedagoģiskiem mērķiem, jo nesen norīkotie skolotāji sniedz nesenu pieredzi no savām mītnes valstīm un tādējādi nodrošina Eiropas skolu atbilstību izglītības attīstībai dalībvalstīs. Komisija piekrita padomes viedoklim.

Norīkotos skolotājus apmaksā dalībvalsts, kas viņus ir norīkojusi, un viņi saglabā savas tiesības uz paaugstināšanu amatā un pensionēšanos saskaņā ar savas valsts noteikumiem (12. panta 4. punkta a) apakšpunkts un 25. panta 1. punkts Konvencijā, ar ko nosaka Eiropas skolu statūtus ("Konvencija").

Komisija atsaucās arī uz Konvencijas 3. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kurā noteikts, ka "[i]kvienampriekšlikumam mainīt skolotāju oficiālo statusu ir vajadzīgs Valdes vienprātīgs balsojums". Tāpēc, pat ja tā piekristu sūdzības iesniedzēja viedoklim - quod non -, Komisija nespētu garantēt nekādas izmaiņas regulās.

Komisija secināja, ka tā neierosinās valdei grozīt noteikumu par norīkotajiem skolotājiem, jo tā uzskatīja, ka šis noteikums sniedz skaidrus pedagoģiskus ieguvumus Eiropas skolu sistēmai.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs kopumā izteica šādas piezīmes:

Sūdzības iesniedzējs saviem apsvērumiem pievienoja Eiropas skolu Personāla komitejas 2003. gada maija paziņojumu, kurā bija aplūkots jautājums par „deviņu gadu noteikumu”. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šis paziņojums, kas tika nosūtīts visām attiecīgajām struktūrām, tostarp Komisijas pārstāvim Valdē, sniedza pārskatu par to, kā tika ieviests deviņu gadu noteikums, un par pret to izteikto kritiku.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijas nostāja, ka skolotājus, kas norīkoti darbā uz Eiropas skolām, joprojām apmaksā viņu izcelsmes dalībvalstis un ka viņi saglabā savas tiesības uz paaugstināšanu amatā un pensionēšanos saskaņā ar valsts noteikumiem, nav pareiza. Sūdzības iesniedzējs paziņoja, ka viņš, tāpat kā citi norīkotie Nīderlandes skolotāji, tiks atlaisti pēc deviņiem norīkojuma gadiem un ka viņam būs jāvēršas Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā, lai saņemtu pabalstu. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka viņam pašam būtu jāmēģina atrast jaunu darbu. Viņš norādīja, ka tas attiecas arī uz britu un Skandināvijas skolotājiem, kas norīkoti uz Eiropas skolu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka nebija jautājuma par paaugstināšanu amatā un pensijas tiesību saglabāšanu.

Personīgā līmenī sūdzības iesniedzējs norādīja, ka atlaišana nopietni ietekmēs viņu un viņa ģimeni, jo viņa dēls apmeklē Eiropas skolu bez maksas. Ja sūdzības iesniedzējam būtu jāpārtrauc darbs kā norīkotajam skolotājam un jādzīvo saskaņā ar sociālā nodrošinājuma pabalstiem, viņam būtu jāmaksā skolas mācību maksa 4800 EUR gadā. Ņemot vērā šos apsvērumus, viņa dēlam būtu jāmaina skolas. Sūdzības iesniedzējs arī pauda viedokli, ka viņam būtu ļoti grūti atrast citu mūzikas skolotāja darbu pēc atlaišanas, ņemot vērā viņa vecumu un pašreizējo algu skalu.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijas piezīme par to, ka noteikta skolotāju mainība ir noderīga pedagoģiskiem mērķiem, liecina, ka Komisija nebija informēta par reālo situāciju. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Eiropas skolās ir fiksētas mācību programmas un ka skolotāji izmanto skolu mācību metodi un mācību saturu, tāpēc ir maz iespēju iepazīstināt ar savu valsts pieredzi. Ņemot vērā laiku, kas nepieciešams integrācijai pēc ierašanās, un laiku pirms atgriešanās izcelsmes dalībvalstī, skolotājs varētu būt pilnībā efektīvs tikai piecus līdz sešus gadus. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka pretēji Komisijas paustajam viedoklim deviņu gadu noteikums samazināja iesaistīšanos skolas projektā. Viņš piebilda, ka vairāki viņa kolēģi piekrīt viņa viedoklim.

Noslēgumā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka deviņu gadu noteikums radīja nepamatotas un būtiskas atšķirības starp dažādu dalībvalstu skolotājiem, no kuriem daži saglabāja darbu vai atgriezās savā dalībvalstī un turpināja darbu tur, savukārt citi tika atlaisti.

Attiecībā uz pirmo apgalvojumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija nav komentējusi viņa jautājumu par to, vai pēc četriem gadiem līgumiem būtu jākļūst pastāvīgiem. Viņš norādīja, ka Komisijai būtu jāatbild uz šo jautājumu.

Papildu informācija

Rūpīgi izvērtējot Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.

Tādēļ 2007. gada 19. septembrī ombuds nosūtīja Komisijai vēstuli. Ombuds norādīja, ka pēc Komisijas atzinuma detalizētas analīzes izrādījās, ka Komisija, sniedzot dažus komentārus par Eiropas skolās norīkoto skolotāju situāciju, nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja apgalvojumu. Turklāt izrādījās, ka Komisija nav pievērsusies jautājumam par diskrimināciju, kas tika izvirzīts sūdzības iesniedzēja apgalvojumā. Tādēļ ombuds lūdza Komisiju sniegt viņam papildu atzinumu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un prasību.

Komisijas papildu atzinums

Savā papildu atzinumā Komisija norādīja, ka tā nevar piekrist ierosinājumam, ka tā nav reaģējusi uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka pēc četriem darba gadiem līgumiem ar skolotājiem būtu jākļūst pastāvīgiem. Komisija norādīja, ka šis jautājums jau ir risināts Komisijas 2006. gada 9. janvāra tiešajā atbildē sūdzības iesniedzējam.

Komisija norādīja, ka nav tieša līguma starp Eiropas skolām un norīkotajiem skolotājiem, uz kuriem norīkojuma laikā attiecas regulas. Lai gan šie skolotāji ir norīkoti, viņi joprojām ir nodarbināti pie savas valsts darba devēja, un starp abām pusēm ir piemērojami valsts noteikumi. Ne Komisija, ne Eiropas skolas nav atbildīgas par valsts noteikumu grozīšanu attiecībā uz skolotāju nodarbināšanu attiecīgajās valstīs.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka skolotājiem dažādās valstīs pēc viņu norīkojuma no Eiropas skolām ir atšķirīgs juridiskais statuss, Komisija norādīja, ka tas tā ir. Tāpat bija taisnība, ka skolotāju nodarbinātības nosacījumi dalībvalstīs atšķiras pirms viņu norīkošanas darbā Eiropas skolās.

Komisija atgādināja, ka norīkojumu ilgums ir aplūkots regulu III sadaļas II nodaļas 29. pantā. Šīs regulas pieņēma visas dalībvalstis un Komisija, kas ir Eiropas skolu valdes locekles.

Komisija uzsvēra, ka iepriekšējie noteikumi (spēkā līdz 1996. gada 1. septembrim), kas bija piemērojami uz Eiropas skolām norīkotajiem skolotājiem, neparedzēja nekādus ierobežojumus attiecībā uz norīkojuma ilgumu. Noteikumu mērķis tieši ir mainīt šo situāciju. Patiešām, laika ierobežojuma neesamība vecajos noteikumos radīja atšķirīgu attieksmi pret skolotājiem no dažādām dalībvalstīm, un dažām dalībvalstīm bija iespēja iegūt norīkojumu uz nenoteiktu laiku, savukārt lielākā daļa dalībvalstu vēlējās gūt labumu no to skolotāju papildu pieredzes, kuri bija norīkoti uz Eiropas skolām. Tomēr galvenais arguments par labu attiecīgajām izmaiņām bija tas, ka skolotāju mainība labvēlīgi ietekmē vienu no Eiropas skolu pamatmērķiem, proti, saglabāt saderību ar visu dalībvalstu izglītības sistēmām. Tas ir arī veids, kā piedāvāt Eiropas iestāžu darbinieku bērniem izglītību, kas gūst labumu no jaunākajiem uzlabojumiem mācīšanas metodēs, kas veikti visās Eiropas Savienības valstīs.

Šajā sakarā Komisija neuzskata, ka maksimālā deviņu gadu norīkojuma perioda atcelšana būtu pedagoģisks ieguvums vairāk nekā 20 000 skolēnu Eiropas skolās. Tāpēc Komisija neuzskata par lietderīgu lūgt mainīt pašreizējo situāciju attiecībā uz laikposmu, kurā skolotāji norīkoti darbā Eiropas skolās. Komisija neplāno ierosināt valdei grozīt attiecīgo noteikumu.

Sūdzības iesniedzēja papildu apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos papildu apsvērumos īsumā izteica šādas piezīmes:

Sūdzības iesniedzējs joprojām uzskatīja, ka Komisija nav atbildējusi uz viņa jautājumu par to, vai pastāv Eiropas tiesību akti, kas paredz, ka pēc trim vai četriem darba gadiem skolotāju līgumiem jākļūst pastāvīgiem. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņa jautājums attiecas uz tiesisko stāvokli kopumā.

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka savā papildu atzinumā Komisija ir izskatījusi viņa sūdzību tikai no ļoti vispārīga viedokļa. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka pastāv būtiska atšķirība starp atgriešanos tajā pašā darbā pēc norīkojuma vai atlaišanu no darba.

Komisija norādīja, ka regulu mērķis ir novērst atšķirīgu attieksmi pret skolotājiem no dažādām dalībvalstīm. Tomēr saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto regulas radīja vēl vienu nopietnāku nevienlīdzīgu attieksmi.

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Noteikumu ieviešanas galvenais iemesls bija finansiāls, jo skolotājiem bija tiesības uz atlaišanas pabalstu, ko aprēķināja, pamatojoties uz skolā nostrādāto gadu skaitu, un kas varētu radīt ārkārtīgi lielas summas. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka deviņu gadu noteikums tika ieviests bez pienācīgām pārdomām un haotiskā veidā, ka balsošanā nepiedalījās visas dalībvalstis un ka par šo pasākumu nobalsoja ļoti neliels vairākums.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijas minētie pedagoģiskie iemesli liecina, ka Komisijai, šķiet, nav būtisku zināšanu par izglītību Eiropas skolās. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija ir izrādījusi neziņu par nevienlīdzību skolotāju vidū un pedagoģisko realitāti.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Nīderlandē ir sāktas vairākas tiesas procedūras pret deviņu gadu noteikumu, bet tiesneši un iestādes atsaucās uz Eiropas deviņu gadu noteikumu, savukārt Komisija pastāvīgi atsaucās uz valsts iestādēm. Galu galā šīs situācijas upuri bija atlaistie skolotāji.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka šā dokumenta sagatavošanas laikā viņš meklēja darbu. Tāpēc Komisijas iepriekšējais apgalvojums, ka pēc norīkojuma skolotāju paaugstināšanas amatā un pensijas tiesības ir garantētas, bija nepareizs.

Sūdzības iesniedzējs secināja, ka Komisijai būtu jāuzņemas atbildība un jāizbeidz diskriminācija, 1) atceļot deviņu gadu noteikumu; vai 2) nodrošināt, ka atlaistie skolotāji saņem finansiālu kompensāciju, kas garantē algu un pensiju līdz pensionēšanās vecumam; vai 3) kandidatūru izvirzīšanas pienākumu uzticēšana pašām skolām; vai 4) skolotāju izvirzīšanas sasaiste ar valsts sistēmu bez jebkādiem ierobežojošiem Eiropas noteikumiem.

Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 22. janvārī nosūtīja papildu dokumentus, lai pamatotu savu sūdzību, proti, spriedumu, kurā Londonas Darba tiesa lēma par labu Eiropas skolas Kalemā skolotāja iecelšanai par (Apvienotās Karalistes Izglītības ministrijas) pastāvīgo darbinieku. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka spriedumā ir skaidri norādīts, ka citi piekrīt viņa bažām un argumentiem pret deviņu gadu noteikumu. Sūdzības iesniedzējs pievienoja arī Apvienotās Karalistes delegācijas jautājumu, kas adresēts Eiropas skolu ģenerālsekretāram (kas bija saistīts ar iepriekš minēto tiesas lietu), un ģenerālsekretāra priekšlikumu valdei.

Lēmums

Par to, ka Komisija neesot reaģējusi uz sūdzības iesniedzēja izvirzīto jautājumu

1.1 Sūdzības iesniedzējs, mūzikas skolotājs, kas norīkots darbā Eiropas skolā Molā (Beļģija), 2005. gada 18. oktobrī rakstīja Eiropas Komisijai, apgalvojot, ka Eiropas skolā pastāv diskriminācija starp dažādām skolotāju kategorijām. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ir trīs skolotāju kategorijas: 1) skolotājiem, ar kuriem līgums noslēgts pirms 1989. gada un kuriem ir pastāvīgs statuss; 2) skolotājiem, kuriem ir līgums ar valsts iestādēm, kuri ir norīkoti uz Eiropas skolām un kuri pēc deviņiem gadiem atgriežas darbā dalībvalstī (Vācijas, Francijas un Beļģijas skolotāji); un 3) skolotāji, kuriem ir līgums ar valsts iestādēm un kuri pēc deviņiem norīkojuma gadiem tiek atlaisti un nevar pretendēt uz darbu (nīderlandiešu un britu skolotāji). Tā kā viņš pieder pie trešās kategorijas, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņš tiks atlaists 2007. gada septembrī, lai gan šis amats turpinās pastāvēt. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka saskaņā ar ES tiesību aktiem pēc četriem nostrādātiem gadiem līgumam būtu jākļūst par pastāvīgu līgumu. Maksimālais deviņu gadu laikposms ir paredzēts Norīkotā Eiropas skolu personāla nolikumā (“Nolikums”). Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisija 2006. gada 9. janvāra vēstulē nav reaģējusi uz viņa nostāju, ka pēc četriem darba gadiem skolotāju līgumiem būtu jākļūst pastāvīgiem.

1.2 Savā atzinumā Komisija atsaucās uz norīkoto skolotāju darba nosacījumiem un norīkojuma ilgumu, ko reglamentē Noteikumu 29. pants. Komisija nesniedza piezīmes par sūdzības iesniedzēja izvirzīto jautājumu, ka līgumiem būtu jākļūst pastāvīgiem pēc četriem gadiem.

1.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka Komisija nav komentējusi viņa uzdoto jautājumu. Tā kā Komisija nebija pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ombuds veica papildu izmeklēšanu un 2007. gada 19. septembra vēstulē lūdza Komisiju sniegt viņam papildu atzinumu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Komisija 2006. gada 9. janvāra atbildē nav reaģējusi uz viņa nostāju, ka pēc četriem darba gadiem skolotāju līgumiem būtu jākļūst pastāvīgiem.

1.4 Savā papildu atzinumā Komisija norādīja, ka tā nevar piekrist ierosinājumam, ka tā nav reaģējusi uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka pēc četriem darba gadiem līgumiem ar skolotājiem būtu jākļūst pastāvīgiem. Komisija norādīja, ka šis jautājums jau ir izskatīts tās 2006. gada 9. janvāra tiešajā atbildē sūdzības iesniedzējam.

1.5 Sūdzības iesniedzējs savos papildu apsvērumos norādīja, ka Komisija joprojām nav atbildējusi uz šo jautājumu.

1.6 Ombuds atgādina, ka vēstulē, ar kuru viņš uzsāka šo izmeklēšanu, viņš lūdza Komisiju sniegt atzinumu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu,ka "Komisija 2006. gada 9. janvāra atbildē nereaģēja uz sūdzības iesniedzēja nostāju, ka pēc četriem darba gadiem skolotāju līgumiem būtu jākļūst pastāvīgiem". Tomēr tā uzskata, ka Komisija nav izskatījusi šo apgalvojumu. Tāpēc ombuds īpaši lūdza Komisiju sniegt komentārus par šo apgalvojumu. Savā papildu atzinumā Komisija norādīja, ka tā jau ir atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja argumentu vēstulē, ko tā viņam bija adresējusi 2006. gada 9. janvārī. Tomēr no šīs vēstules izriet, ka Komisija nav īpaši pievērsusies sūdzības iesniedzēja apgalvojumam, saskaņā ar kuru līgumiem būtu jākļūst pastāvīgiem pēc četriem gadiem. Šādos apstākļos ombuds var tikai secināt, ka Komisija nav paudusi savu viedokli par šo argumentu. Ombuds pauž dziļu nožēlu par Komisijas attieksmi pret šo jautājumu, kas, šķiet, liecina par cieņas trūkumu gan pret sūdzības iesniedzēju, gan ombuda iestādi.

1.7 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja izvirzītā argumenta būtību ombuds atzīmē, ka sūdzības iesniedzējs savā 2005. gada 18. oktobra vēstulē Komisijai norādīja, ka "šāds darba līgums [proti,tas, kas viņam bija]ir pretrunā Eiropas tiesību aktiem. Darba līgumam pēc četriem gadiem būtu jāiegūst pastāvīgs raksturs(1)". Tomēr savā vēstulē sūdzības iesniedzējs nesniedza sīkākus paskaidrojumus par šo jautājumu un nenorādīja, kuri Eiropas tiesību akti būtu pārkāpti. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam nesniedza nekādas papildu norādes par šo jautājumu(2). Ombuds vēlas norādīt, ka viņam nav zināms neviens Kopienas tiesību aktu noteikums, saskaņā ar kuru, kā ierosinājis sūdzības iesniedzējs, tādiem līgumiem kā sūdzības iesniedzēja līgums pēc četriem gadiem būtu jākļūst pastāvīgiem.

1.8 Labas pārvaldības principi paredz, ka iestādēm uz saraksti jāatbild pēc iespējas pilnīgāk un precīzāk(3). Šajā gadījumā šķiet, ka 2005. gada 18. oktobrī sūdzības iesniedzējs rakstīja Komisijai par maksimālo deviņu gadu laikposmu skolotāju norīkošanai darbā Eiropas skolās. Komisija 2006. gada 9. janvāra atbildē pievērsās dažādajiem jautājumiem, ko sūdzības iesniedzējs izvirzīja savā vēstulē, tomēr izņemot sūdzības iesniedzēja argumentu, ka pēc četriem darba gadiem skolotāju līgumiem būtu jākļūst pastāvīgiem. Neraugoties uz ombuda izmeklēšanu, kurā skaidri tika identificēts šis sūdzības iesniedzēja apgalvojums, un uz turpmākajām izmeklēšanām, ko viņš veica šajā konkrētajā sakarā, Komisija šo konkrēto jautājumu neizskatīja. Tā ir administratīva kļūme. Ņemot vērā ombuda konstatējumus par lietas būtību (skatīt 1.7. punktu), ombuds uzskata, ka nav iemesla vēlreiz aicināt Komisiju sniegt piezīmes par šo argumentu. Tomēr ombuds izteiks kritisku piezīmi par šo lietas aspektu.

Par prasību atcelt apgalvoto diskriminējošo tiesību normu

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāizmanto sava ietekme, lai izbeigtu diskrimināciju, kas, viņaprāt, pastāv, atceļot regulās paredzēto maksimālo deviņu gadu laikposmu skolotāju norīkošanai uz Eiropas skolām.

2.2 Savā atzinumā Komisija paskaidroja, ka deviņu gadu noteikuma pamatojums ir tāds, ka Eiropas skolu valde uzskata, ka zināma skolotāju mainība ir noderīga pedagoģiskiem mērķiem, jo nesen norīkotie skolotāji sniedz nesenu pieredzi savā mītnes valstī un tādējādi nodrošina Eiropas skolu atbilstību izglītības attīstībai dalībvalstīs. Komisija norādīja, ka tā piekrīt padomes viedoklim. Tā arī norādīja, ka norīkotajiem skolotājiem maksā dalībvalsts, kas viņus ir norīkojusi, un viņi saglabā savas tiesības uz paaugstināšanu amatā un pensionēšanos saskaņā ar savas valsts noteikumiem (12. panta 4. punkta a) apakšpunkts un 25. panta 1. punkts Konvencijā, ar ko nosaka Eiropas skolu statūtus ("Konvencija"). Komisija atsaucās arī uz Konvencijas 3. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kurā noteikts, ka "[i]kvienampriekšlikumam mainīt skolotāju oficiālo statusu ir vajadzīgs Valdes vienprātīgs balsojums". Tā kā Komisija nepiekrita sūdzības iesniedzēja viedoklim, tā neierosinātu valdei grozīt noteikumu par norīkotajiem skolotājiem.

2.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka Komisijas nostāja, ka skolotājus, kas norīkoti darbā Eiropas skolās, joprojām apmaksā izcelsmes dalībvalstis un ka viņi saglabā savas tiesības uz paaugstināšanu amatā un pensionēšanos saskaņā ar valsts noteikumiem, nav pareiza. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisijas piezīme par to, ka noteikta skolotāju mainība ir noderīga pedagoģiskiem mērķiem, liecina, ka Komisija nebija informēta par reālo situāciju. Viņš norādīja, ka Eiropas skolās ir noteiktas mācību programmas un ka skolotāji izmanto skolu mācīšanas metodi un mācību saturu, tāpēc ir maz iespēju iepazīstināt ar savu valsts pieredzi. Ņemot vērā laiku, kas nepieciešams integrācijai pēc ierašanās, un laiku pirms atgriešanās izcelsmes dalībvalstī, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka skolotājs varētu būt pilnībā efektīvs tikai piecus līdz sešus gadus. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka pretēji Komisijas paustajam viedoklim deviņu gadu noteikums samazināja norīkoto skolotāju iesaistīšanos skolas projektā.

2.4 Tā kā Komisija savā atzinumā nav pievērsusies diskriminācijas jautājumam, ombuds 2007. gada 19. septembrī lūdza Komisiju sniegt papildu atzinumu. Savā papildu atzinumā Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums, ka skolotājiem dažādās valstīs pēc norīkojuma no Eiropas skolām ir atšķirīgs juridiskais statuss, ir patiess un ka ir arī taisnība, ka skolotāju nodarbinātības nosacījumi dalībvalstīs pirms norīkojuma uz Eiropas skolām arī atšķiras. Komisija uzsvēra, ka iepriekšējos noteikumos (kas bija spēkā līdz 1996. gada 1. septembrim) nebija paredzēts nekāds norīkojuma ilguma ierobežojums un ka tas radīja atšķirīgu attieksmi pret skolotājiem no dažādām dalībvalstīm, un ka regulu mērķis tieši bija mainīt šo situāciju. Komisija secināja, ka tā neplāno ierosināt Valdei grozīt attiecīgo noteikumu.

2.5 Sūdzības iesniedzējs savos papildu apsvērumos norādīja, ka regulas, iespējams, ir novērsušas vienu iespējamu atšķirīgu attieksmi, bet ir radījušas citu, nopietnāku un nevienlīdzīgāku attieksmi, jo pastāv būtiska atšķirība starp atgriešanos tajā pašā darbā pēc norīkojuma un saskaršanos ar atlaišanu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka galvenais iemesls regulu ieviešanai ir finansiāls. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka deviņu gadu noteikums ir ieviests bez pienācīgām pārdomām un haotiskā veidā; ne visas dalībvalstis piedalījās balsošanā; un ka ļoti neliels vairākums atbalstīja priekšlikuma pieņemšanu galīgajā variantā. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka šā dokumenta sagatavošanas laikā viņš meklēja darbu. Tāpēc Komisijas iepriekšējais apgalvojums, ka pēc norīkojuma skolotāju paaugstināšanas amatā un pensijas tiesības tika garantētas, bija nepareizs. Sūdzības iesniedzējs secināja, ka Komisijai būtu jāuzņemas savi pienākumi un jāizbeidz iespējamā diskriminācija. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 22. janvārī nosūtīja papildu dokumentus savas sūdzības atbalstam, proti, spriedumu, kurā Londonas Darba tiesa bija lēmusi par labu Eiropas skolas Kalemā skolotāja iecelšanai par pastāvīgo darbinieku. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka spriedumā ir skaidri norādīts, ka citi piekrīt viņa bažām un argumentiem pret deviņu gadu noteikumu. Sūdzības iesniedzējs pievienoja arī Apvienotās Karalistes delegācijas jautājumu, kas adresēts Eiropas skolu ģenerālsekretāram (kas bija saistīts ar iepriekš minēto tiesas lietu), un priekšlikumu, ko ģenerālsekretārs pēc tam bija iesniedzis valdei.

2.6 Ombuds ļoti labi apzinās sūdzības iesniedzēja neveiksmīgo situāciju, kas radusies pašlaik spēkā esošo noteikumu, tostarp valsts noteikumu, rezultātā. Jo īpaši ombuds pauž nožēlu par to, ka sūdzības iesniedzējs ir bijis bezdarbnieks, kopš beidzās viņa deviņu gadu norīkojums uz Eiropas skolu.

2.7 Ombuds norāda, ka galvenais arguments, uz kuru atsaucas sūdzības iesniedzējs, lai pamatotu savu prasību atcelt deviņu gadu noteikumu, ir diskriminācija. Šķiet, ka savā papildu atzinumā Komisija nav skaidri pievērsusies apgalvotajai diskriminācijai. Komisija tikai apstiprināja, ka pēc norīkojuma uz Eiropas skolām skolotāji patiešām atrodas atšķirīgā situācijā atkarībā no tā, kurā dalībvalstī viņi atgriežas. Ombuds norāda, ka saskaņā ar Kopienas tiesu pastāvīgo judikatūru nediskriminācijas princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojuma apjomu ombuds uzskata, ka ir jānošķir trīs jautājumi, proti, i) atšķirīga attieksme pret skolotājiem, kuri tika norīkoti pirms 1989. gada 1. septembra, un citiem skolotājiem; grūtības, ar kurām dažādu valstu tiesību aktu atšķirību dēļ saskaras skolotāji no dažām dalībvalstīm pēc norīkojuma darbā Eiropas skolā; un iii) noteikums par deviņiem gadiem kā tāds.

2.8 Attiecībā uz i) jautājumu ombuds norāda, ka sākotnēji nebija nekādu ierobežojumu attiecībā uz skolotāju norīkojuma laiku Eiropas skolās un ka deviņu gadu termiņš tika ieviests, sākot no 1996. gada 1. septembra, kad stājās spēkā Noteikumi. Šķiet, ka, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt to skolotāju tiesisko paļāvību, kuri tika pieņemti darbā saskaņā ar agrākajiem noteikumiem, tika pieņemti pārejas noteikumi (proti, Noteikumu 81.–85. pants), kas ļāva tiem skolotājiem, kuri bija ieradušies pirms 1989. gada 1. septembra, turpināt savu līgumu uz nenoteiktu laiku. 83. pantā ir noteikts, ka "[p]edagoģiskāun uzraudzības personāla, kas minēts šo noteikumu 81. panta 2. punktā [proti, personāla, kas bija amatā līdz 1996. gada 1. septembrim, kad šie noteikumi stājās spēkā], norīkojumu atjauno uz četriem gadiem saskaņā ar 29. panta noteikumiem.

- uz nenoteiktu laiku darbiniekiem, kas norīkoti pirms 1989. gada 1. septembra, ja vien valsts noteikumos nav paredzēts citādi.

- ilgākais uz deviņiem gadiem personāla locekļiem, kas norīkoti, sākot no 1989. gada 1. septembra.

2.9 Ombuds pauž nožēlu, ka Komisija nav sniegusi nekādus konkrētus komentārus par šo jautājumu. Tomēr viņš norāda, ka atšķirīgā attieksme pret šīm divām skolotāju kategorijām, proti, skolotājiem, kuri tika norīkoti darbā Eiropas skolās pirms 1989. gada 1. septembra, un citiem skolotājiem, tādējādi ir izskaidrojama ar to, ka ar regulām tika ieviesti jauni noteikumi par norīkojuma ilgumu. Tādējādi bija jāparedz pārejas pasākumi attiecībā uz to skolotāju kategorijām, kuri šo jauno noteikumu spēkā stāšanās brīdī jau strādāja Eiropas skolās. Šķiet, ka šajos pārejas pasākumos nav nekā tāda, kas pārsniegtu to, ko varētu uzskatīt par taisnīgu un piemērotu konkrētajos apstākļos. Tādēļ ombuds secina, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis savu viedokli, ka regulas rada diskrimināciju. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs nav pamatojis savu prasību, ka Komisijai būtu jāizmanto sava ietekme, lai atceltu maksimālo deviņu gadu norīkojuma periodu.

2.10 Attiecībā uz ii) jautājumu ombuds uzskata, ka Komisijas nostāja ir pareiza. Atšķirīgā attieksme pret skolotājiem no dažādām dalībvalstīm pēc norīkojuma beigām uz Eiropas skolām patiešām izriet no atšķirībām attiecīgo dalībvalstu tiesību aktos un praksē. Līdz ar to atšķirīgā attieksme neizriet no diskriminācijas, ko izraisa Regulu darbība. To apliecina fakts, ka vairākās dalībvalstīs skolotāji pēc norīkojuma uz Eiropas skolām var atgriezties skolotāja amatā, ko viņi ieņēma pirms norīkojuma uz Eiropas skolām. Diemžēl sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Nīderlandē tas tā nav. Šajā sakarā ombuds vēlas norādīt, ka viņš nav kompetents dalībvalstu valsts iestādēs.

2.11 Attiecībā uz iii) jautājumu ombuds norāda, ka saskaņā ar Noteikumu 29. pantu "kopējaisnorīkojuma ilgums nedrīkst pārsniegt deviņus gadus". Ombuds vispirms vēlas norādīt, ka šis noteikums vienādi attiecas uz skolotājiem, kas norīkoti no visām dalībvalstīm, un tādēļ tas neietver diskrimināciju starp skolotājiem no dažādām dalībvalstīm. Šajā sakarā ombuds vēlas arī norādīt, ka 29. pants attiecas tikai uz norīkojuma ilgumu un ka noteikumi nereglamentē situāciju, kādā skolotāji atrodas pēc norīkojuma laikposma beigām. Piemēram, pretēji tam, ko apgalvo sūdzības iesniedzējs, regulās nav noteikumu, kas liktu dalībvalstij izbeigt skolotāja līgumu pēc norīkojuma laikposma beigām. Konvencijas 12. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka mācībspēki saglabā savas valsts noteikumos garantētās tiesības uz paaugstināšanu amatā un pensionēšanos.

2.12 Lai gan sūdzības iesniedzējs ir apgalvojis, ka deviņu gadu noteikums ir diskriminācija, ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja izvirzītie argumenti un Komisijas iesniegtie pretargumenti, šķiet, attiecas nevis uz diskriminācijas jautājumu, bet gan uz deviņu gadu noteikuma pamatotību. Kopā ar saviem papildu apsvērumiem sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis vairākus dokumentus, tostarp nesenu Lielbritānijas tribunāla spriedumu par tāda britu skolotāja situāciju, kurš bija norīkots uz Eiropas skolām un kurš bija sasniedzis deviņu gadu norīkojuma perioda beigas. Sūdzības iesniedzēja sniegtā informācija liecina, ka vismaz dažas dalībvalstis uzskata, ka deviņu gadu noteikums būtu jāmaina vai jāatceļ. Tomēr ombuds uzskata, ka viņam nav jāizskata šajā kontekstā izvirzītie argumenti, ņemot vērā, ka tie attiecas uz deviņu gadu noteikuma piemērotību, nevis uz jautājumu par to, vai šis noteikums ir diskriminācija.

2.13 Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Komisija nav konstatējusi nevienu administratīvas kļūmes gadījumu.

2.14 Ombuds uzskata, ka ir lietderīgi piebilst, ka, šķiet, nav iemesla, kāpēc Nīderlande, tāpat kā lielākā daļa citu dalībvalstu, nevarētu pieņemt noteikumus, kas ļautu Nīderlandes skolotājiem pēc norīkojuma uz Eiropas skolām atgriezties savā pedagoģiskajā darbā Nīderlandē. Fakts, ka pašlaik tas tā nav, kas, šķiet, ir sūdzības iesniedzēja sūdzības pamatā, tomēr ir jautājums, kas ir Nīderlandes iestāžu kompetencē un ko tās var atrisināt tikai pašas.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par daļu no šīs sūdzības, ir nepieciešams izteikt šādu aizrādījumu:

Labas pārvaldības principi paredz, ka iestādēm uz saraksti jāatbild pēc iespējas pilnīgāk un precīzāk(4). Šajā gadījumā šķiet, ka 2005. gada 18. oktobrī sūdzības iesniedzējs rakstīja Komisijai par maksimālo deviņu gadu laikposmu skolotāju norīkošanai darbā Eiropas skolās. Komisija 2006. gada 9. janvāra atbildē pievērsās dažādajiem jautājumiem, ko sūdzības iesniedzējs izvirzīja savā vēstulē, tomēr izņemot sūdzības iesniedzēja argumentu, ka pēc četriem darba gadiem skolotāju līgumiem būtu jākļūst pastāvīgiem. Neraugoties uz ombuda izmeklēšanu, kurā skaidri tika identificēts šis sūdzības iesniedzēja apgalvojums, un uz turpmākajām izmeklēšanām, ko viņš veica šajā konkrētajā sakarā, Komisija šo konkrēto jautājumu neizskatīja. Tā ir administratīva kļūme.

Ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzēja minētais noteikums Kopienu tiesībās, šķiet, nepastāv, nešķiet lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā jautājumā. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Oriģinālvalodā nīderlandiešu valodā: "Tevens stel ik vast dat een dergelijke arbeidsovereenkomst in strijd is met Europese Wetgeving. Een arbeidsovereenkomst moet immmers na 4 jaar een permanent karakter krijgen".

(2) Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs, iespējams, atsaucas uz to, kas norādīts Eiropas skolu personāla komitejas piezīmē, kuru viņš pievienoja saviem apsvērumiem. Šajā piezīmē Personāla komiteja atsaucas uz Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par EAK (Eiropas Arodbiedrību konfederācija), UNICE (Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederāciju savienība) un CEEP (Eiropas Uzņēmumu ar sabiedrības līdzdalību centrs) noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku. Saskaņā ar Personāla komitejas sniegto informāciju direktīva paredz, ka darbinieki, kas nodarbināti uz noteiktu četru gadu vai ilgāku laikposmu, iegūst tādas pašas tiesības kā darbinieki, kuriem ir līgums uz nenoteiktu laiku. Tomēr ombuds nav varējis atrast šādu noteikumu direktīvā. Pamatnolīgumā tikai paredzēts, ka dalībvalstis pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem un/vai sociālajiem partneriem attiecīgā gadījumā nosaka, ar kādiem nosacījumiem uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības uzskata par beztermiņa līgumiem vai darba attiecībām. Nav atsauces uz četru gadu laikposmu.

(3) Sk. Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 12. panta 1. punktu, kas ir pieejams Ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu/code/en/default.htm).

(4) Skatīt 3. zemsvītras piezīmi.