Strasbūrā, 2006. gada 12. decembrī

Godātais O. kungs!

Jūs 2005. gada 5. decembrī Spānijas vides organizācijas „WWF/Adena” vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju. Sūdzība attiecās uz lūgumu piekļūt argumentētajam atzinumam, ko Komisija 2004. gada septembrī nosūtīja Spānijas iestādēm saistībā ar pārkāpuma procedūru, kas izrietēja no sūdzības, kuru Jūs iesniedzāt Komisijai (atsauces Nr. 2002/4677, SG (2002) A/5976 2001/2263).

2005. gada 19. decembrī es informēju Eiropas Komisijas priekšsēdētāju par Jūsu sūdzību un lūdzu viņu līdz 2006. gada 28. februārim iesniegt atzinumu par to. 2006. gada 4. janvārī Jūs man nosūtījāt papildu informāciju, ko es pārsūtīju Komisijai 2006. gada 19. janvārī.

Komisija 2006. gada 2. martā nosūtīja savu atzinumu angļu valodā. Komisija 2006. gada 10. martā nosūtīja sava atzinuma tulkojumu spāņu valodā, kas Jums tika nosūtīts 2006. gada 21. martā, ar uzaicinājumu sniegt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos.

2006. gada 29. martā Jūs man iesniedzāt savus apsvērumus. 2006. gada 9. jūnijā Jūs man nosūtījāt papildu informāciju.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka lietas fakti kopumā ir šādi:

Sūdzības iesniedzējs 2002. gadā iesniedza sūdzību Komisijai Spānijas vides organizācijas „WWF/Adena” vārdā. Sūdzības iesniedzējs sūdzējās par vairāku projektu izstrādi netālu no vairākiem Spānijas piekrastes reģioniem (Valensijas un Baleāru salām), kas, pēc sūdzības iesniedzēja domām, ļoti negatīvi ietekmēja vietējo vidi. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka pirms šiem projektiem netika veikts nepieciešamais ietekmes uz vidi novērtējums, tādējādi pārkāpjot ES tiesību aktus vides jomā, jo īpaši Direktīvu 92/42/EEK par dzīvotņu aizsardzību un Direktīvu 85/337/EEK par ietekmes uz vidi novērtējumu.

Komisija reģistrēja sūdzību ar atsauces numuru 2002/4677, SG (2002) A/5976 2001/2263 un uzsāka problēmas izmeklēšanu. Izmeklēšanas rezultātā Komisija nolēma uzsākt pārkāpuma procedūru pret Spāniju saskaņā ar EKL 226. pantu. Šīs procedūras ietvaros Komisija 2004. gada septembrī izdeva Spānijas iestādēm adresētu argumentētu atzinumu.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 19. janvārī lūdza piekļuvi argumentētā atzinuma tekstam. Tā kā sūdzības iesniedzējs nesaņēma atbildi uz savu pirmo pieprasījumu, tas 2005. gada 29. aprīlī iesniedza jaunu pieprasījumu, uz kuru arī netika saņemta atbilde. Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 20. septembrī rakstīja Komisijai, atgādinot savas iepriekšējās vēstules un pieprasot rakstisku atbildi uz saviem piekļuves pieprasījumiem.

Tā kā sūdzības iesniedzējs nesaņēma atbildi ne uz vienu no savām vēstulēm, viņš iesniedza sūdzību Eiropas Ombudam pret Eiropas Komisiju. 2006. gada 4. un 23. janvārī sūdzības iesniedzējs iesniedza papildu informāciju, kurā viņš paskaidroja, ka viņa sūdzēto projektu būvniecība nav tikusi pārtraukta un ka to attīstība negatīvi ietekmē skarto piekrastes teritoriju vidi.

Apgalvojums, par kuru ombuds lūdza Komisiju sniegt atzinumu, bija šāds:

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nav atbildējusi uz trim vēstulēm, kas datētas ar 2005. gada 19. janvāri, 29. aprīli un 20. septembri, kurās viņš lūdza piekļuvi argumentētajam atzinumam, ko Komisija sniegusi saistībā ar pārkāpuma procedūru lietā 2002/4677, SG(2002) A/5976 2001/2263.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija vispirms aprakstīja lietas faktiskos apstākļus. Tā paskaidroja, ka pēc tam, kad, izmantojot Parlamenta rakstisko jautājumu (E 3431/01), ko iesniedza EP deputāts Pere Esteve i Abad, tika saņemta informācija par to, ka Spānijas iestādes nepareizi piemēro ES vides tiesību aktus attiecībā uz dažādiem smilšu ieguves un pludmales atjaunošanas projektiem, tās dienesti nolēma sākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas (atsauce: 2001/2263).

Vēlāk Komisija saņēma vairākas pilsoņu sūdzības par to pašu situāciju, un tās tika izskatītas kopā ar izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas. Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 26. maijā iesniedza vienu no šīm sūdzībām.

Komisija 2002. gada 23. oktobrī nolēma uzsākt pienākumu neizpildes procedūru pret Spāniju, kuras laikā Komisija 2004. gada 3. septembrī nosūtīja Spānijas iestādēm argumentētu atzinumu. Sūdzības iesniedzējs tika pienācīgi informēts par šīm norisēm.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 19. janvārī, 29. aprīlī un 20. septembrī nosūtīja Komisijai vēstuli, pieprasot Spānijas iestādēm nosūtītā argumentētā atzinuma kopiju. Komisija 2006. gada 16. janvāra atbildē paskaidroja, ka tā nevar piešķirt piekļuvi pieprasījumam, pamatojoties uz 4. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, kurā noteikts, ka iestādēm jāatsaka piekļuve dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Komisija norādīja, ka tās nostāja atbilst Kopienu tiesu judikatūrai, saskaņā ar kuru uz dokumentiem, kas attiecas uz izmeklēšanu par iespējamu dalībvalsts izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, kura rezultātā var tikt uzsākta procedūra sakarā ar valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu, attiecas izņēmums, kas balstīts uz sabiedrības interešu aizsardzību, lai nekaitētu procedūras sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pareizai norisei, it īpaši tās mērķim, kas ir ļaut dalībvalstij brīvprātīgi ievērot Līguma prasības vai pamatot savu nostāju. Komisija secināja, ka, pamatojoties uz šiem nolēmumiem, šī mērķa aizstāvēšana pamato to, ka sabiedrības interešu aizsardzības nolūkā iestādes var liegt piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar izmeklēšanu, kura veikta EKL 226. pantā noteiktās procedūras ietvaros.

Rūpīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja pieprasījumu, ņemot vērā Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktu, kā arī attiecīgo judikatūru, Komisija secināja, ka nav iespējams noteikt sevišķas sabiedrības intereses, kas varētu pamatot pieprasītā dokumenta publiskošanu. Komisija uzskatīja, ka piekļuve pieprasītajiem dokumentiem varētu būt kaitējusi jebkādai iespējamai rīcībai, kas jāveic pārkāpuma procedūras gaitā.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja sūdzības par pārkāpumu pret Spāniju izskatīšanu Komisija paskaidroja, ka sūdzības iesniedzējs bija pienācīgi informēts par visiem attiecīgajiem lēmumiem, kas pieņemti viņa sūdzības izmeklēšanas gaitā. Komisija norādīja, ka pirms tās 2006. gada 16. janvāra vēstules sūdzības iesniedzējs jau bija neoficiāli informēts par neiespējamību apmierināt viņa piekļuves pieteikumu. Tomēr Komisija pauda nožēlu par kavēšanos, oficiāli atbildot uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumiem, un norādīja, ka tā ir ieviesusi mehānismus, lai nodrošinātu savlaicīgu atbildi uz visiem pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem. Tomēr tā atzina, ka šie mehānismi šajā gadījumā nav darbojušies pienācīgi, lai gan ir pieņemti atbilstoši pasākumi, lai novērstu līdzīgas problēmas nākotnē.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atkārtoja sūdzībā izteiktos apgalvojumus. Viņš apstrīdēja Komisijas pamatojumu piekļuves nepiešķiršanai, pamatojoties uz to, ka Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārmērīgais princips, kā noteikts 1., 2. un 4. pantā, ir princips par publisku pieejamību, kā to apstiprina Kopienas tiesu iedibinātā judikatūra(1).

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka princips par jebkura ES dokumenta publisku pieejamību ir ietverts arī ES tiesību aktos, jo īpaši Direktīvā 4/2003/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un Direktīvā 35/2005/EK, kas paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē.

Lēmums

1 Komisijas atbilde uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nav atbildējusi uz trim vēstulēm, kas datētas ar 2005. gada 19. janvāri, 29. aprīli un 20. septembri, kurās viņš lūdza piekļuvi argumentētajam atzinumam, ko Komisija sniegusi saistībā ar pārkāpuma procedūru lietā 2002/4677, SG(2002) A/5976 2001/2263.

1.2 Komisija apgalvo, ka tā 2006. gada 16. janvārī atbildēja uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumiem, un paskaidro, ka tā nevarēja piešķirt piekļuvi pieprasījumam, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu, kurā noteikts, ka iestādei ir jāatsaka piekļuve dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Komisija norādīja, ka tās nostāja atbilst Kopienu tiesu judikatūrai. Tā arī apgalvo, ka nebija iespējams identificēt sevišķas sabiedrības intereses, kas varētu pamatot pieprasītā dokumenta publiskošanu.

Komisija pauž nožēlu par kavēšanos, oficiāli atbildot uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumiem, un norāda, ka pašreizējie mehānismi, lai nodrošinātu savlaicīgu atbildi uz visiem pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem, šajā gadījumā nebija pienācīgi darbojušies, lai gan ir pieņemti atbilstoši pasākumi, lai novērstu līdzīgas problēmas nākotnē.

1.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apstrīd Komisijas argumentāciju un norāda, ka Regulas (EK) Nr. 1049/2001 1., 2. un 4. pantā noteiktais visaptverošais princips ir princips par publisku pieejamību, ko atbalsta Kopienas tiesu iedibinātā judikatūra un ES tiesību akti.

1.4 Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums sākotnējā sūdzībā attiecās tikai uz to, ka Komisija neatbildēja uz viņa piekļuves pieprasījumiem. Tomēr ombuds ņem vērā to, ka Komisija savā atzinumā ir arī izskaidrojusi būtiskos iemeslus, kas pamatoja tās lēmumu, ko sūdzības iesniedzējs komentēja savos apsvērumos. Tādēļ ombuds šajā lēmumā izskatīs abus lietas aspektus.

Iespējama atbildes nesniegšana uz sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumiem

1.5 Ombuds norāda, ka tiesisko regulējumu, kas reglamentē piekļuvi Komisijas dokumentiem, nosaka Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem ["regula"](2).

Piekļuves pieprasījumu apstrādes procedūra ir noteikta regulas 7. pantā, kura 1. punktā noteikts, ka:

"Pieteikumu par piekļuvi dokumentam izskata nekavējoties. Pieteikuma iesniedzējam nosūta saņemšanas apstiprinājumu. Iestāde 15 darba dienu laikā pēc pieteikuma reģistrācijas vai nu piešķir piekļuvi pieprasītajam dokumentam un šajā laikā nodrošina piekļuvi saskaņā ar 10. pantu, vai rakstiskā atbildē paskaidro pilnīgā vai daļējā atteikuma iemeslus un informē pieteikuma iesniedzēju par viņa tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu [...].”

1.6 Ņemot vērā pieejamo informāciju, šķiet, ka sūdzības iesniedzējs 2005. gada 19. janvārī, 29. aprīlī un 20. septembrī iesniedza trīs secīgus piekļuves pieprasījumus, uz kuriem Komisija atbildēja tikai 2006. gada 16. janvārī, kad ombuds bija sācis izmeklēšanu. Ombude pauž nožēlu par to, ka Komisija sūdzības iesniedzēja piekļuves pieteikumus izskatīja tikai vairākus mēnešus pēc to iesniegšanas un tādējādi krietni pēc regulā noteiktā termiņa. Tomēr ombuds norāda, ka Komisija ir atzinusi kavēšanos, atvainojusies par to un ir arī apņēmusies pieņemt atbilstošus pasākumus, lai novērstu līdzīgas problēmas nākotnē. Tādēļ ombuds uzskata, ka attiecībā uz šo lietas aspektu turpmāka izmeklēšana nav nepieciešama.

Komisijas lēmums atteikt piekļuvi argumentētam atzinumam

1.7 Ombuds norāda, ka Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā ir noteikts:

"Iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

[...]

pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķi,

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.”

1.8 Ombuds arī norāda, ka Kopienu tiesas ir apstiprinājušas iepriekš minētā izņēmuma piemērošanu dokumentiem, kas attiecas uz izmeklēšanu par iespējamu dalībvalsts izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, kā rezultātā var tikt uzsākta pārkāpuma procedūra saskaņā ar EKL 226. pantu, tādējādi atbrīvojot brīdinājuma vēstules un argumentētus atzinumus no publiskas piekļuves(3). Ombuds ņem vērā to, ka spriedumā par Komisijas Lēmumu 94/90 (ko aizstāja Regula 1049/2001) Pirmās instances tiesa nosprieda, ka, lai saglabātu mērķi panākt izlīgumu strīdā starp Komisiju un dalībvalsti, ir pamatots Komisijas lēmums atteikt piekļuvi argumentētiem atzinumiem, kas sagatavoti saistībā ar 226. panta procedūru(4).

1.9 Tādēļ ombuds uzskata, ka, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, Komisija varēja pamatoti secināt, ka tai bija pamats atteikt publisku piekļuvi attiecīgajam argumentētajam atzinumam. Tādēļ ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja apsvērumos sniegtā informācija un argumenti nav pietiekams pamats turpmākai izmeklēšanai par šo lietas aspektu.

1.10 Lai gan pašreizējā ES tiesību aktu posmā Komisijai, šķiet, ir tiesības atteikt piekļuvi attiecīgajam argumentētajam atzinumam, ombuds vēlas norādīt, ka sūdzības iesniedzējam ir iespēja adresēt savu lūgumu Spānijas iestādēm, kuras varētu apsvērt iespēju piešķirt viņam piekļuvi dokumentam, ja šāda rīcība ir saderīga ar attiecīgajiem valsts noteikumiem.

Secinājums

Iepriekš minēto iemeslu dēļ ombuds uzskata, ka saistībā ar šo sūdzību turpmāka izmeklēšana nav nepieciešama. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Lieta T-14/98 un lieta T-191/99.

(2) OV L 145, 31.5.2001., 43.–48. lpp.

(3) Lieta T-191/99 Petrie un citi pret Komisiju, 2001, ECR II-3677, 64.–71. lpp.; Pirmās instances tiesa: 1997. gada 17. jūlijs, T-105/95 WWF UK/Komisija, Recueil, II-313. lpp., 63. punkts.

(4) Sk. iepriekš minēto spriedumu lietā T-191/99 Petrie, 68. punkts.