Strasbūrā, 2008. gada 31. martā

Godātais X kungs!

Jūs 2005. gada 5. augustā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Parlamentu par tā iespējamo atteikumu uzsākt invaliditātes procedūru pirms pensionēšanās.

2005. gada 12. septembrī es pārsūtīju sūdzību Parlamenta priekšsēdētājam.

Vēstulē, kurā Jūs informēju par izmeklēšanas uzsākšanu saistībā ar Jūsu sūdzību, es Jūs informēju arī par to, ka, ņemot vērā to dokumentu raksturu, kurus Jūs iesniedzāt saistībā ar Jūsu veselības stāvokli, esmu nolēmis izskatīt Jūsu sūdzību konfidenciāli.

Parlaments nosūtīja atzinumu 2005. gada 24. oktobrī. 2005. gada 9. novembrī es Jums to pārsūtīju ar uzaicinājumu sniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2005. gada 29. novembrī.

2006. gada 6. jūnijā un 5. oktobrī Jūs man nosūtījāt papildu dokumentus saistībā ar Jūsu sūdzību.

2006. gada 19. oktobrī es lūdzu Parlamentu sniegt papildu informāciju saistībā ar Jūsu sūdzību. Parlaments man nosūtīja atbildi 2006. gada 29. novembrī.

2006. gada 13. decembrī es pārsūtīju Jums Parlamenta atbildi ar uzaicinājumu izteikt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2007. gada 26. janvārī.

2007. gada 18. jūnijā es vēlreiz lūdzu Parlamentu sniegt papildu informāciju saistībā ar Jūsu sūdzību. Es lūdzu Parlamentu iesniegt atbildi līdz 2007. gada 15. septembrim.

Parlamenta priekšsēdētājs 2007. gada 21. septembrī mani informēja, ka es saņemšu Parlamenta atbildi līdz 2007. gada 19. oktobrim.

Parlaments 2007. gada 23. oktobrī lūdza pagarināt atzinuma sniegšanas termiņu līdz 2007. gada 31. oktobrim.

Tā kā Parlaments nesniedza atbildi, mani dienesti 2007. gada 13. novembrī piezvanīja Parlamenta dienestiem. Mani dienesti tika informēti, ka Parlaments nosūtīs atbildi pēc iespējas ātrāk.

2007. gada 14. novembrī Parlaments man nosūtīja atbildes tekstu angļu valodā un 2007. gada 20. novembrī – atbildes tulkojumu franču valodā.

Es 2007. gada 22. novembrī pārsūtīju Jums Parlamenta atbildi ar uzaicinājumu izteikt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2007. gada 10. decembrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju attiecīgie fakti īsumā bija šādi:

2003. gada novembrī sūdzības iesniedzējs, Eiropas Parlamenta ierēdnis ar invaliditāti, devās slimības atvaļinājumā, jo viņa veselība pasliktinājās.

Pēc medicīniskās pārbaudes 2003. gada 10. novembrī viņš tika atzīts par spējīgu atsākt pildīt savus pienākumus. Tomēr sūdzības iesniedzējs atteicās atsākt pildīt savus pienākumus un iesniedza medicīnisku izziņu, kas apliecina, ka viņam ir pastāvīga invaliditāte.

Ar Personāla direktora 2003. gada 25. novembra lēmumu sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka viņam būs tiesības uz vecuma pensiju no 2004. gada 1. februāra, jo viņš būs sasniedzis pensionēšanās vecumu.

Personāla direktors 2003. gada 27. novembrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka pēc tam, kad viņš atteicās atsākt pildīt savus pienākumus, viņš nolēma nodot lietu izskatīšanai "Medicīniskajā komitejā" saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktu (1).

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 27. decembra vēstulē informēja Personāla direktoru, ka medicīnisku iemeslu dēļ viņš nevar piedalīties "Medicīniskās komitejas" sanāksmē. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka administrācija netieši atteicās no idejas uzsākt invaliditātes procedūru.

Ar 2004. gada 13. janvāra vēstuli sūdzības iesniedzējs informēja Parlamentu, ka viņam ir pastāvīga invaliditāte, un šim nolūkam pievienoja divas papildu medicīniskās izziņas.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 4. marta vēstulē lūdza Personāla ģenerāldirektoru vērsties invaliditātes komitejā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 1. un 3. punktu.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 7. maija vēstulē lūdza Personāla ģenerāldirektoru pārskatīt savu nostāju un ierosināja Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktā paredzēto "Medicīnisko komiteju" pārveidot par Invaliditātes komiteju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 9. jūlija vēstulē oficiāli lūdza iecēlējinstitūciju īstenot Civildienesta noteikumu 78. pantu un sasaukt Invaliditātes komiteju.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 6. decembrī saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par Parlamenta netiešo lēmumu neuzsākt Civildienesta noteikumu 78. pantā paredzēto invaliditātes procedūru pirms pensionēšanās.

2005. gada 1. jūnijā iecēlējinstitūcija noraidīja sūdzības iesniedzēja sūdzību, pamatojoties uz to, ka uz Civildienesta noteikumu 78. pantu nevar atsaukties pensionēts ierēdnis, bet tikai ierēdnis, kuram, atrodoties aktīvā dienestā, bija jāpārtrauc savu pienākumu izpilde invaliditātes dēļ.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Parlaments ir nepamatoti atteicies uzsākt invaliditātes procedūru pirms viņa pensionēšanās. Sūdzības iesniedzējs pieprasīja uzsākt invaliditātes procedūru.

Pieprasījums

Parlamenta atzinums

Parlamenta viedoklis par sūdzību kopumā bija šāds:

Par sūdzības faktiskajiem apstākļiem

Parlaments norādīja, ka tad, kad sūdzības iesniedzējs pēc vairākiem prombūtnes periodiem slimības atvaļinājuma dēļ joprojām bija aktīvā dienestā, viņš ar 2003. gada 4. novembra vēstuli tika informēts, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta ceturto ievilkumu Parlamenta ārsts konsultants organizēs medicīnisko pārbaudi uz 2003. gada 10. novembri.

Medicīniskās pārbaudes ziņojumā tika secināts, ka sūdzības iesniedzējs ir "darbspējīgs", un attiecīgi personāla direktora 2003. gada 19. novembra vēstulē viņam tika lūgts atgriezties darbā.

Tā kā sūdzības iesniedzējs neatbildēja uz vēstuli un neatgriezās darbā, personāla direktors 2003. gada 27. novembrī viņu informēja, ka viņš ir nolēmis vērsties ārstu komisijā, kas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktu tiksies 2004. gada 7. janvārī. Personāla direktors vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju arī par to, ka ieradīsies Parlamenta ārsts un sūdzības iesniedzēja ārsts, ja vien sūdzības iesniedzēja ārsts divu darba dienu laikā pēc vēstules saņemšanas neiebildīs pret to. Ar tās pašas dienas vēstuli Personāla direktors jautāja sūdzības iesniedzēja ārstam, vai viņš ir gatavs pārstāvēt sūdzības iesniedzēju Komitejā. Ārsts tam piekrita ar 2003. gada 1. decembra vēstuli.

Ar 2003. gada 27. decembra vēstuli sūdzības iesniedzējs informēja personāla direktoru, ka viņam no 2004. gada 6. janvāra jādodas uz klīniku, jo pasliktinās viņa veselības stāvoklis.

2004. gada 6. janvārī pēc Parlamenta ārsta konsultanta pieprasījuma sūdzības iesniedzēja ārsts Parlamenta ārsta konsultantam izsniedza ārsta izziņu, kurā bija norādīts, ka viņa pacients nevarēs piedalīties ārstu komisijas 2004. gada 7. janvāra sanāksmē, jo viņš tajā laikā saņems ārstēšanu. Sūdzības iesniedzēja ārsts savā vēstulē norādīja, ka komitejas sanāksme tāpēc ir “atcelta”.

Pēc medicīniskās izziņas saņemšanas personāla direktors 2004. gada 8. janvāra vēstulē pauda pārsteigumu par sūdzības iesniedzēja ārsta rīcību un norādīja, ka sanāksmi var atcelt tikai kompetentā iecēlējinstitūcija, nevis ārstu komisijas ārsts.

2004. gada 12. janvārī sūdzības iesniedzēja ārsts atbildēja, ka sūdzības iesniedzējs viņu ir iepazīstinājis ar fait accompli. Viņš arī norādīja, ka vairs nevēlas pārstāvēt sūdzības iesniedzēju.

2004. gada 13. janvārī sūdzības iesniedzējs nosūtīja vēstuli Personāla ģenerāldirektoram, norādot, ka viņš ir pastāvīgi darbnespējīgs, un šajā sakarā pievienoja divas medicīniskās izziņas.

2004. gada 1. februārī sūdzības iesniedzējs oficiāli pensionējās saskaņā ar Civildienesta noteikumu 52. pantu.

2004. gada 4. martā sūdzības iesniedzējs izvirzīja vairākas apsūdzības personāla direktoram, apgalvojot, ka viņa ārsts ir ticis atturēts viņu pārstāvēt. Tajā pašā vēstulē viņš atkārtoti lūdza uzsākt invaliditātes procedūru.

Atbildot uz to, personāla direktors sazinājās ar sūdzības iesniedzēja ārstu un lūdza viņa viedokli šajā jautājumā. Ar 2004. gada 14. aprīļa vēstuli sūdzības iesniedzēja ārsts atspēkoja sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka personāla direktors viņu ir atturējis no sūdzības iesniedzēja pārstāvības.

Pēc sūdzības iesniedzēja 2004. gada 13. janvāra un 2004. gada 4. marta vēstulēm personāla direktors ar 2004. gada 26. aprīļa vēstuli viņu informēja, ka nav pamata vērsties Invaliditātes komitejā, ņemot vērā, pirmkārt, 2003. gada 10. novembra medicīniskās pārbaudes secinājumus, ar kuriem viņš tika atzīts par piemērotu darbam, un, otrkārt, to, ka komiteja, kas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktu ir jāsasauc 2004. gada 7. janvārī, nav tikusies pēc paša sūdzības iesniedzēja lūguma.

Pēc tam ar 2004. gada 7. maija vēstuli sūdzības iesniedzējs lūdza Personāla direktoru pārskatīt viņa nostāju. Pēc tam viņš ar 2004. gada 9. jūlija vēstuli atkārtoja šo lūgumu, formāli lūdzot uzsākt invaliditātes procedūru saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu. Ar 2004. gada 3. augusta vēstuli personāla direktors apstiprināja savu sākotnējo nostāju, jo netika izvirzīti jauni argumenti.

Par sūdzības iesniedzēja apgalvojuma būtību

Parlaments atgādināja, ka, tā kā formālais pieteikums par invaliditātes procedūras uzsākšanu tika iesniegts 2004. gada 9. jūlijā, sūdzība tika izskatīta, ņemot vērā jaunos Civildienesta noteikumus, tikai no to 78. panta piemērošanas viedokļa un it īpaši attiecībā uz to, vai saskaņā ar šī panta noteikumiem var tikt uzsākta invaliditātes procedūra attiecībā uz pensionētu ierēdni.

Parlaments uzskata, ka ierēdnim, kurš bija pensionējies saskaņā ar Civildienesta noteikumu 52. pantu un kurš saņēma izdienas pensiju, vairs nebija tiesību lūgt uzsākt invaliditātes procedūru. Civildienesta noteikumu 78. pants nebija piemērojams tādos gadījumos kā šis invaliditātes procedūras rakstura un mērķa dēļ. Invaliditātes procedūra bija paredzēta situācijām, kurās ierēdnim bija jāpārtrauc pildīt savus pienākumus invaliditātes dēļ, kas tā nebija attiecībā uz ierēdni, kurš jau bija pensionējies.

Parlaments atsaucās arī uz Tiesas spriedumu lietā 12/83 Bähr /Komisija (2).

Turklāt Parlaments norādīja, ka, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja situācijas īpašos aspektus, tas vēlējās noskaidrot, vai kompetentajai iestādei bija jāuzsāk Civildienesta noteikumu 78. pantā paredzētā invaliditātes procedūra pirms sūdzības iesniedzēja pensionēšanās.

Parlaments uzskata, ka ir jāsecina, ka:

1. 2003. gada 10. novembra medicīniskajā pārbaudē tika konstatēts, ka sūdzības iesniedzējs ir darbspējīgs;
2. sūdzības iesniedzējs pēc pārbaudes neatgriezās darbā, neraugoties uz Personāla direktora 2003. gada 19. novembrī skaidri izteikto lūgumu to darīt, kas tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam ierakstītā vēstulē;
3. sūdzības iesniedzējs iesniedza vēl vienu medicīnisko izziņu, kurā bija norādīts, ka, gluži pretēji, viņš ir darbnespējīgs, tādējādi radot strīdu Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punkta izpratnē;
4. personāla direktora 2003. gada 27. novembra lēmums sasaukt Invaliditātes komitejas sanāksmi 2004. gada 7. janvārī, lai lūgtu tās atzinumu šajā jautājumā, tādēļ bija nepieciešams, lai noteiktu, vai sūdzības iesniedzēja prombūtne slimības atvaļinājuma dēļ ir pamatota, un tikai šajā nolūkā;
5. sakarā ar viņa nespēju, ko apliecina ārsta izziņa, piedalīties šajā Invaliditātes komitejas sanāksmē un pēc viņa aiziešanas pensijā 2004. gada 1. februārī administrācija netieši nolēma neturpināt procedūru.

Savā atzinumā Parlaments norādīja, ka, ņemot vērā, ka 2003. gada 10. novembra medicīniskajā pārbaudē tika konstatēts, ka sūdzības iesniedzējs ir piemērots, lai atgrieztos darbā, administrācijai nebija pienākuma uzsākt invaliditātes procedūru saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu, pirms tā 2003. gada 25. novembrī nolēma viņu pensionēt.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 29. novembra apsvērumos uzturēja savu sūdzību un kopumā izteica šādas papildu piezīmes:

Kad viņš 2003. gada 27. oktobrī iesniedza savu pirmo pieteikumu par invaliditātes procedūras uzsākšanu, viņš joprojām bija dienestā. Tādēļ, viņaprāt, Parlamenta atsaucei uz spriedumu lietā 12/83 Bähr /Komisija (3) nebija nozīmes.

2003. gada 10. novembra medicīniskā pārbaude bija jāuzskata par pirmo posmu faktu rašanās laikā spēkā esošo Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta ceturtā ievilkuma īstenošanā. Saskaņā ar šo pantu iecēlējinstitūcija var vērsties Invaliditātes komitejā par jebkuru ierēdni, kura slimības atvaļinājums kopā pārsniedz 12 mēnešus jebkurā trīs gadu laikposmā.

Medicīniskās pārbaudes ziņojumā tika secināts, ka viņš ir piemērots darbam. Tomēr viņš apstrīdēja šo ziņojumu, nosūtot četras medicīniskās izziņas, no kurām visās tika secināts, ka viņš neatgriezeniski vairs nevar strādāt. Šādos apstākļos šī situācija radīja konfliktu, kas bija paredzēts Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktā, saskaņā ar kuru strīdus gadījumi bija jānodod Invaliditātes komitejai atzinuma sniegšanai.

Pretēji Parlamenta atzinumam bija jāsasauc nevis parastā “Medicīniskā komiteja”, bet gan Invaliditātes komiteja. Tādējādi, viņaprāt, Parlamentam bija pienākums sasaukt Invaliditātes komiteju un piešķirt tai kompetenci saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu pārbaudīt, vai viņam ir pastāvīga invaliditāte, kas viņam liedz pildīt savus pienākumus.

Šajā kontekstā personāla direktora 2003. gada 25. novembra lēmums, saskaņā ar kuru sūdzības iesniedzējs ieguva tiesības uz vecuma pensiju no 2004. gada 1. februāra, bija diezgan neparasts, jo tas tika pieņemts vairāk nekā divus mēnešus pirms termiņa.

Visbeidzot, Parlaments neatbildēja uz arodbiedrības „Eiropas solidaritāte” nosūtīto vēstuli, kurā tā aicināja Parlamentu pieņemt saskaņotu nostāju par viņa situāciju saistībā ar invaliditātes procedūras sākšanu. Tāpat personāla direktors neveica nekādus pasākumus, lai labotu savu situāciju, neraugoties uz atkārtotiem EP deputāta aicinājumiem viņam palīdzēt.

Papildu informācija
Ievadpiezīme

Savos apsvērumos ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ir izvirzījis vēl divus jautājumus:

1. Parlaments neatbildēja uz arodbiedrības „Eiropas solidaritāte” nosūtīto vēstuli, kurā tā aicināja Parlamentu pieņemt saskaņotu nostāju par viņa situāciju saistībā ar invaliditātes procedūras sākšanu;
2. Personāla direktors neveica nekādus pasākumus, lai labotu savu situāciju, neraugoties uz EP deputāta atkārtotiem uzaicinājumiem palīdzēt viņam.

Savā 2006. gada 19. oktobra vēstulē, informējot sūdzības iesniedzēju par Parlamentam adresēto lūgumu sniegt papildu informāciju, ombuds viņu informēja, ka, ņemot vērā šos jautājumus, kas jau ir iekļauti šajā izmeklēšanā, viņš neuzskata par lietderīgu šos divus jautājumus izvirzīt tieši Parlamentam. Ombuds arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņam ir iespēja iesniegt jaunu sūdzību par šiem turpmākajiem jautājumiem, ja viņš to vēlas.

Parlamentam adresētais informācijas pieprasījums

Rūpīgi izskatījusi Parlamenta atzinumu, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Tādēļ ombude lūdza Parlamentu atbildēt uz šādiem jautājumiem:

1. Parlamentam tika lūgts paskaidrot iemeslus, kāpēc 59. panta 3. punkta procedūra, kas paredz, ka strīdus gadījumus nodod Invaliditātes komitejai atzinuma sniegšanai, nav pabeigta, lai gan tas joprojām ir iespējams, un Parlaments uzsvēra, ka šai procedūrai nav nekāda sakara ar invaliditātes procedūru.
2. Parlamentam tika lūgts paskaidrot iemeslus, kuru dēļ tas nereaģēja uz nepieciešamību uzsākt invaliditātes procedūru, lai gan tas 2003. gada 27. oktobrī no sūdzības iesniedzēja bija saņēmis skaidru lūgumu šajā sakarā un vismaz divas apliecības (2003. gada 27. novembrī un 23. decembrī), kas liecināja, ka sūdzības iesniedzējs ir darbnespējīgs.

Parlamenta atbilde
attiecībā uz pirmo jautājumu par iemesliem, kāpēc netika pabeigta 59. panta 3. punkta procedūra

Parlaments norādīja, ka par prombūtni atbildīgais direktors ar 2003. gada 27. novembra lēmumu ir nolēmis nodot lietu ārstu komisijai. Parlaments atgādināja, ka šis lēmums tika pieņemts pēc medicīniskās pārbaudes, kas tika veikta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta trešo daļu un Parlamenta iekšējiem noteikumiem, kurus Prezidijs pieņēma 2000. gada 23. oktobra sanāksmē.

Pēc lēmuma par lietas nodošanu ārstu komisijai Parlamenta ārstu kabineta vadītājs informēja direktoru, kurš ir atbildīgs par komitejas sastāva neesamību. No šīs piezīmes satura izrietēja, ka Komiteja 2004. gada 7. janvārī nolēma izskatīt sūdzības iesniedzēju. Tādēļ 2003. gada 18. decembra vēstulē sūdzības iesniedzējs tika aicināts ierasties ārstu komisijā.

Tomēr 2004. gada 6. janvārī, proti, dienu pirms pārbaudes, sūdzības iesniedzēja ārsts nosūtīja Parlamentam medicīnisku izziņu, kurā bija apliecināts, ka sūdzības iesniedzējs nevarēja ierasties ārstu komisijā, jo viņš ārstējās klīnikā.

Kad direktors ar 2004. gada 8. janvāra vēstuli vērsās pie sūdzības iesniedzēja ārsta, viņš ar 2004. gada 12. janvāra vēstuli atbildēja, ka sūdzības iesniedzējs viņu ir iepazīstinājis ar fait accompli un ka viņš vairs nevēlas viņu pārstāvēt. Parlaments uzskata, ka fait accompli, uz kuru atsaucās ārsts, bija saistīts ar jautājumu, vai sūdzības iesniedzējs tajā laikā faktiski saņēma ārstēšanu. Katrā ziņā sūdzības iesniedzējs nebija saņēmis iepriekšēju atļauju šādai ārstēšanai, kā tas ir prasīts Noteikumu par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem I pielikuma XI punktā, saskaņā ar šo noteikumu 11. pantā paredzēto procedūru.

Parlaments arī norādīja, ka no lietas materiāliem tomēr izriet, ka sūdzības iesniedzējs ārstējas klīnikā Vācijā. Ar 2004. gada 6. janvāra vēstuli klīnikas ārsts paziņoja, ka sūdzības iesniedzējs varētu saņemt ārstēšanu līdz 2004. gada 3. februārim.

Parlaments norādīja, ka tas faktiski ir uzsācis Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktā paredzēto procedūru. Tomēr Parlaments uzskata, ka procedūru nevarēja turpināt, jo sūdzības iesniedzējs neieradās ārstu komisijā. Turklāt, tā kā sūdzības iesniedzējs ārstējās klīnikā Vācijā līdz 2004. gada 3. februārim, nebija iespējams sasaukt ārstu komisiju pirms viņa pensionēšanās, kas stājās spēkā 2004. gada 1. februārī.

Jāuzsver, ka Civildienesta noteikumu 59. panta piemērošanas priekšnosacījums bija tas, ka ierēdnis “slimības vai nelaimes gadījuma dēļ nav spējīgs pildīt savus pienākumus”. Tādējādi, tiklīdz viņš bija pensionējies piespiedu kārtā, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 52. pantu Parlamentam ar likumu tika liegts turpināt Civildienesta noteikumu 59. pantā paredzēto invaliditātes procedūru. Šajā sakarā Parlaments secināja, ka nav pārkāpts Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punkts (4).

Par otro jautājumu, kas attiecas uz iemesliem, kuru dēļ Parlaments nav pievērsies nepieciešamībai uzsākt invaliditātes procedūru

Parlaments norādīja, ka ir pareizi, ka tas ir saņēmis medicīniskās izziņas, kas datētas ar 2003. gada 27. novembri un 2003. gada 23. decembri. Tomēr nevienā apliecībā nebija norādīts, ka sūdzības iesniedzējs nevarēja pastāvīgi pildīt savus pienākumus pastāvīgas invaliditātes dēļ. Dr. M. S. 2003. gada 27. novembra medicīniskajā izziņā bija norādīts, ka sūdzības iesniedzējs tika uzskatīts par nepiemērotu marché général de l’emploi, bet netika aplūkots izšķirošais elements Civildienesta noteikumu bijušā 78. panta izpratnē, proti, tas, vai sūdzības iesniedzējs nevarēja pildīt savus pienākumus pastāvīgas invaliditātes dēļ. Dr. W. 2003. gada 23. decembra medicīniskajā izziņā, kas tika saņemta 2004. gada 5. janvārī, divas dienas pirms tam, kad “Medicīniskā komiteja” bija paredzējusi izskatīt sūdzības iesniedzēja lietu, nebija nekādu norāžu par to, ka sūdzības iesniedzējs nespēj pildīt savus pienākumus.

Ņemot vērā pretrunīgos medicīniskos atzinumus, proti, 2003. gada 10. novembra medicīniskās pārbaudes atzinumu, kurā secināts, ka sūdzības iesniedzējs ir piemērots savu pienākumu veikšanai, un paša sūdzības iesniedzēja iesniegtās medicīniskās izziņas, Parlamenta lēmums iesniegt lietu ārstu komisijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktu parādīja, ka tas vēlas saņemt rūpīgu sūdzības iesniedzēja veselības novērtējumu. Tomēr Parlaments uzskata, ka tā kompetentajos dienestos netika iesniegti medicīniski pierādījumi, kas liecinātu, ka sūdzības iesniedzējs atbilst Civildienesta noteikumu 78. pantā noteiktajām prasībām.

Sūdzības iesniedzēja turpmākie apsvērumi

Savos apsvērumos par Parlamenta atbildi sūdzības iesniedzējs norādīja, ka attiecībā uz pirmo jautājumu Parlamenta ārsta izsniegtā medicīniskā izziņa bija nesalasāma un tajā nebija neviena virsraksta, kas viņam liegtu identificēt autoru. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ir neoficiāli informējis Parlamenta Medicīniskās aprūpes dienestu, ka viņam ir jāierodas klīnikā. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 27. decembra vēstulē apstiprināja šo informāciju Medicīniskās aprūpes dienestam. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka nevienam nav iesniegts fait accompli. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka pretēji Parlamenta apgalvojumam viņš ir saņēmis iepriekšēju Parlamenta atļauju un savos apsvērumos pievienojis Prezidija likvidatora 2003. gada 31. decembra vēstuli šajā sakarā.

Attiecībā uz otro jautājumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņa iesniegtās medicīniskās izziņas apstiprina viņa pastāvīgu darbnespēju. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Parlamentam bija jāuzsāk Civildienesta noteikumu 78. pantā paredzētā procedūra. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka kopš 2002. gada 31. oktobra viņš nav varējis strādāt veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ.

Sūdzības iesniedzējs arī izteica šādu jaunu apgalvojumu: viņš prasīja, lai Parlaments viņam izmaksā zaudējumu atlīdzību, kas atbilst starpībai starp viņam pašlaik piešķirto vecuma pensiju un summu, kas atbilst invaliditātes pensijai, uz kuru viņam bija tiesības.

Par otro Parlamentam adresēto informācijas pieprasījumu

Rūpīgi izskatījusi Parlamenta turpmāko atzinumu, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Tādēļ ombuds lūdza Parlamentu atbildēt uz šādu jautājumu:

Atbildē uz papildu informācijas pieprasījumu Parlaments norādīja, ka tā dienesti ir uzsākuši Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktā paredzēto procedūru. Tomēr procedūru nevarēja turpināt, jo sūdzības iesniedzējs neieradās Invaliditātes komitejā. Turklāt, tā kā sūdzības iesniedzējs ārstējās klīnikā Vācijā līdz 2004. gada 3. februārim, pirms viņa pensionēšanās nebija iespējams sasaukt invaliditātes komisiju. Ombuds uzskata, ka Invaliditātes komiteju varēja sasaukt vēlāk, kad bija pieejams sūdzības iesniedzējs.

Parlamentam tika lūgts norādīt ombudam, vai tas uzskata, ka joprojām ir iespējams sasaukt Invaliditātes komiteju, lai pieņemtu lēmumu par sūdzības iesniedzēja situāciju.

Gadījumā, ja Parlaments uzskatītu, ka tas nav iespējams, Parlamentam tika lūgts precizēt sava viedokļa iemeslus.

Parlamenta atbilde

Savā atbildē Parlaments informēja ombudu, ka sūdzības iesniedzēja lieta ir iesniegta ārstam konsultantam, lai izvērtētu, vai no medicīniskā viedokļa tagad ir iespējams veikt retrospektīvu novērtējumu par sūdzības iesniedzēja veselību, proti, viņa veselības stāvokli pirms 2004. gada februāra.

Ar 2007. gada 15. oktobra paziņojumu Parlamenta ārsts norādīja, ka tagad nav iespējams novērtēt sūdzības iesniedzēja veselības stāvokli pirms viņa pensionēšanās 2004. gada 1. februārī.

Parlaments atgādināja, ka saskaņā ar 2003. gada 10. novembra medicīniskās pārbaudes secinājumiem sūdzības iesniedzējs tika uzskatīts par „derīgu atgriezties darbā”. Līdz ar to administrācijai nebija pienākuma uzsākt invaliditātes procedūru saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu. 2004. gada 1. februārī sūdzības iesniedzējs tika oficiāli pensionēts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 52. pantu.

Parlaments secināja, ka tas uzskata, ka sūdzības iesniedzēja situācija ir risināta saskaņā ar Civildienesta noteikumiem un jo īpaši to 52. un 59. pantu.

Sūdzības iesniedzēja turpmākie apsvērumi

Savos papildu apsvērumos sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ar 2003. gada 27. oktobra vēstuli viņš jau ir lūdzis Parlamentu uzsākt invaliditātes procedūru un ka Parlaments bez jebkāda iemesla ir atteicies to darīt. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šis atteikums ir uzskatāms par Parlamenta pieļautu administratīvu kļūmi.

Lēmums

1 Ievaddaļa: Atbilstošās tiesību normas un faktiskie apstākļi

1.1 Ombuds uzskata, ka ir lietderīgi atgādināt attiecīgos Civildienesta noteikumu noteikumus, kas attiecas uz izskatāmo lietu.

Šajā sakarā ombuds no lietas materiāliem norāda, ka sūdzības iesniedzējs 2004. gada 1. februārī aizgāja pensijā. Tā kā sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Parlaments ir nepamatoti atteicies uzsākt invaliditātes procedūru pirms viņa pensionēšanās, šis apgalvojums ir jāanalizē saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, kas bija spēkā līdz 2004. gada 30. aprīlim, nevis saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā.

Attiecīgās Civildienesta noteikumu normas, kas bija spēkā sūdzības iesniegšanas dienā, bija šādas:

Civildienesta noteikumu 52. pants:

"Neskarot 50. panta noteikumus, ierēdnis tiek pensionēts.

vai nu automātiski tā mēneša pēdējā dienā, kurā viņš sasniedz 65 gadu vecumu, vai
pēc paša pieprasījuma tā mēneša pēdējā dienā, attiecībā uz kuru tika iesniegts pieprasījums, ja viņš ir vismaz 60 gadus vecs vai ja viņš ir vecumā no 50 līdz 60 gadiem un atbilst prasībām par tūlītēju pensijas izmaksu saskaņā ar VIII pielikuma 9. pantu.

Pēc analoģijas piemēro 48. panta otrās daļas otro teikumu."

Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkts:

„Ierēdnim, kas pierāda nespēju pildīt savus pienākumus slimības vai nelaimes gadījuma dēļ, automātiski ir tiesības uz slimības atvaļinājumu.

Attiecīgais ierēdnis iespējami drīz paziņo iestādei par savu nespēju un vienlaikus norāda savu pašreizējo adresi. Ja prombūtne ir ilgāka par trim dienām, viņš uzrāda medicīnisko izziņu. Viņam var pieprasīt iziet medicīnisko pārbaudi, ko organizē iestāde (...).

Iecēlējinstitūcija var vērsties Invaliditātes komitejā attiecībā uz jebkuru ierēdni, kura slimības atvaļinājums jebkurā trīs gadu laikposmā kopā pārsniedz 12 mēnešus.”

Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punkts:

"Strīdīgās lietas nodod Invaliditātes komitejai atzinuma sniegšanai."

Civildienesta noteikumu 78. pants:

"Ierēdnis VIII pielikuma 13. līdz 16. pantā paredzētajā veidā ir tiesīgs saņemt invaliditātes pensiju pilnīgas pastāvīgas invaliditātes gadījumā, kas viņam liedz pildīt pienākumus, kuri atbilst amatam viņa karjeras grupā."

Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 13. pants:

"Ievērojot 1. panta 1. punkta noteikumus, ierēdnis, kurš ir jaunāks par 65 gadiem un kurš jebkurā brīdī laikposmā, kurā viņš iegūst tiesības uz pensiju, Invaliditātes komiteja ir atzinusi, ka viņam ir pilnīga pastāvīga invaliditāte, kas viņam liedz veikt pienākumus, kuri atbilst viņa karjeras grupai, un kuram tādēļ ir jāpārtrauc dienesta attiecības ar Kopienām, ir tiesīgs uz invaliditātes pensiju, kā paredzēts Civildienesta noteikumu 78. pantā, tik ilgi, kamēr šāda nespēja saglabājas.

Invaliditātes pensiju un izdienas pensiju neizmaksā vienlaikus."

1.2 Ombuds arī uzskata, ka ir lietderīgi izklāstīt šādus faktiskos apstākļus, kas ir šīs sūdzības pamatā:

Ar 2003. gada 27. oktobra vēstuli sūdzības iesniedzējs informēja personāla direktoru, ka viņš atrodas atvaļinājumā ilgstošas slimības dēļ un ka viņš nevar atsākt pildīt savus pienākumus. Šajā vēstulē viņš lūdza Parlamentu īstenot invaliditātes procedūru, jo, viņaprāt, ir izpildīti Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta un VIII pielikuma 13. panta nosacījumi.

Šajā vēstulē sūdzības iesniedzējs norādīja:

"Pašlaik ilgstošā slimības atvaļinājumā es devos uz "Individuālo tiesību" dienestu, lai iegūtu informāciju par Civildienesta noteikumos paredzētās invaliditātes procedūras īstenošanu. (…) Ņemot vērā apstākļus, man Jūs jāinformē, ka mans veselības stāvoklis, ko apliecina mana medicīniskā lieta Parlamentā, diemžēl vairs neļauj man apsvērt atgriešanos iestādē. Tādēļ es Jūs lūdzu saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, jo īpaši VIII pielikumu, īstenot invaliditātes procedūru, jo attiecībā uz Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punktu un Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 13. pantu ir izpildīti nosacījumi, kas nepieciešami, lai ierēdni atzītu par invalīdu."(5)

1.3 Parlaments 2003. gada 4. novembrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka pēc slimības atvaļinājuma viņam 2003. gada 10. novembrī ir jāiziet medicīniskā pārbaude saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punktu. Pēc šīs medicīniskās pārbaudes tika uzskatīts, ka sūdzības iesniedzējs var atkal pildīt savus pienākumus, un par to tika informēts Parlamenta personāla direktora 2003. gada 19. novembra vēstulē. Šajā vēstulē sūdzības iesniedzējs tika aicināts atsākt pildīt savus pienākumus vēstules saņemšanas dienā. Tomēr sūdzības iesniedzējs nepiekrita medicīniskās pārbaudes secinājumiem un nosūtīja vēl vienu medicīnisko izziņu, kas apliecina viņa darbnespēju. Ar Personāla direktora 2003. gada 25. novembra lēmumu sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka viņam būs tiesības uz vecuma pensiju no 2004. gada 1. februāra.

1.4 Ņemot vērā sūdzības iesniedzēja atteikumu atsākt pildīt amata pienākumus, personāla direktors 2003. gada 27. novembra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka:

„Pēc 2003. gada 10. novembra medicīniskās pārbaudes secinājumiem un manas 2003. gada 19. novembra vēstules, kurā Jūs aicināts atsākt pildīt savus pienākumus, Jūs joprojām neesat atgriezies birojā, bet esat iesniedzis jaunu medicīnisko izziņu. Pēc Jūsu lietas atkārtotas izskatīšanas esmu secinājis, ka ir lietderīgi sasaukt Medicīnisko komiteju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktu un Iekšējo noteikumu par medicīniskajām pārbaudēm 14. pantu, lai lemtu par Jūsu lietu."(6)

Šai "Medicīniskās komitejas"(7) sanāksmei bija jānotiek 2004. gada 7. janvārī.

1.5 Ar 2003. gada 27. decembra vēstuli sūdzības iesniedzējs informēja Personāla ģenerāldirektoru, ka viņš nevar piedalīties "Medicīniskās komitejas" sanāksmē, jo pasliktinās viņa veselība un 2004. gada 6. janvārī viņam jādodas uz klīniku. Sūdzības iesniedzēja ārsts 2004. gada 6. janvārī nosūtīja Parlamenta ārstam izziņu, kas apliecina, ka viņa pacients nevar piedalīties “Medicīniskās komitejas” sanāksmē, jo viņam ir jādodas uz ārstēšanos.

1.6 Tā kā sūdzības iesniedzēja prombūtnes iemesls, kas norādīts viņa 2003. gada 27. decembra vēstulē, atšķīrās no viņa ārsta norādītā iemesla (8), personāla ģenerāldirektors 2004. gada 8. janvārī lūdza sūdzības iesniedzēja ārstu informēt viņu par viņa pacientu ārstēšanos un tās ilgumu, lai noteiktu citu Komitejas sanāksmes datumu. Viņš arī norādīja, ka komiteju var atcelt tikai ar iecēlējinstitūcijas lēmumu. Sūdzības iesniedzēja ārsts 2004. gada 12. janvāra atbildē informēja Personāla direktoru par:

"[sūdzības iesniedzējs] mani ir iepazīstinājis ar "fait accompli", un man nav papildu informācijas; Es nekad neesmu plānojis atcelt ārstu komisiju, kas paredzēta 2004. gada 7. janvārī; medicīnisko izziņu esmu nosūtījis tikai pēc B. [Parlamenta ārsta] pieprasījuma; ņemot vērā šo muļķību, es jums oficiāli apliecinu, ka nošķiros no [sūdzības iesniedzēja] un ka es viņu vairs nepārstāvēšu nevienā medicīnas komitejā"(9).

1.7 Ombuds norāda, ka no abu pušu iesniegtās un sūdzības lietas materiālos pieejamās informācijas izriet, ka sūdzības iesniedzējs faktiski bija ieradies klīnikā Vācijā, lai apmeklētu "ārstēšanu" (proti, ortopēdisko ārstēšanu). Šo "izlīdzināšanu" 2003. gada 31. decembrī bija atļāvis Kopienas ierēdņu veselības apdrošināšanas shēmas maksājumu birojs, kā paredzēts noteikumos, ko piemēro šāda veida "izmaksām"(10). Ombuds arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs ar 2003. gada 27. decembra vēstuli jau bija informējis Parlamenta Medicīniskās aprūpes dienestu, ka viņam būs jāierodas klīnikā.

1.8 Ar 2004. gada 13. janvāra vēstuli sūdzības iesniedzējs informēja Parlamentu par pastāvīgu darbnespēju un pievienoja vēl divas izziņas, kas datētas ar 2003. gada 23. decembri un 2004. gada 6. janvāri un kas apliecina, ka viņam ir pastāvīga invaliditāte (11). Sūdzības iesniedzēja pensionēšanās stājās spēkā 2004. gada 1. februārī. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 4. marta vēstulē Personāla direktoram paziņoja, ka viņa ārsts ir nepārprotami atturēts pārstāvēt viņu "Medicīniskajā komitejā", un vēlreiz lūdza uzsākt invaliditātes procedūru. Ņemot to vērā, personāla direktors 2004. gada 26. martā lūdza sūdzības iesniedzēja ārstu paust savu viedokli šajā jautājumā. Ar 2004. gada 14. aprīļa vēstuli sūdzības iesniedzēja ārsts atbildēja Parlamentam, ka viņš pats ir pieņēmis lēmumu nepārstāvēt savu pacientu “Medicīniskajā komitejā”, un uzskatīja, ka lieta ir slēgta.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 9. jūlija vēstulē oficiāli lūdza iecēlējinstitūciju piemērot Civildienesta noteikumu 78. pantu un sasaukt Invaliditātes komiteju. Sūdzības iesniedzējs savai vēstulei pievienoja piecas medicīniskās izziņas, kas datētas no 2003. gada 5. maija līdz 2004. gada 3. februārim.

2 Parlamenta iespējamais nelikumīgais atteikums uzsākt invaliditātes procedūru pirms sūdzības iesniedzēja pensionēšanās

2.1 Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka Parlaments ir nepamatoti atteicies uzsākt invaliditātes procedūru pirms viņa pensionēšanās.

2.2 Savā atzinumā Parlaments norādīja, ka ierēdnim, kas pensionējies saskaņā ar Civildienesta noteikumu 52. pantu un saņem izdienas pensiju, vairs nav tiesību pieprasīt invaliditātes procedūras uzsākšanu. Šis secinājums tika pamatots ar to, ka Civildienesta noteikumu 78. pants nebija piemērojams šajā lietā invaliditātes procedūras rakstura un mērķa dēļ. Savā atzinumā Parlaments atsaucās uz Tiesas spriedumu lietā 12/83 Bähr /Komisija (12). Parlaments arī norādīja, ka, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja situācijas īpašos aspektus, tas ir centies noskaidrot, vai kompetentajai iestādei bija jāuzsāk Civildienesta noteikumu 78. pantā paredzētā invaliditātes procedūra pirms sūdzības iesniedzēja pensionēšanās. Parlaments norādīja, ka, ņemot vērā, ka 2003. gada 10. novembra medicīniskajā pārbaudē tika konstatēts, ka sūdzības iesniedzējs ir spējīgs atgriezties darbā, administrācijai nebija pienākuma uzsākt invaliditātes procedūru saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu, pirms tā 2003. gada 25. novembrī nolēma viņu pensionēt.

2.3 Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs norādīja, ka atsaucei uz lietu 12/83 Bähr /Komisija (13), ko Parlaments izteica savā atzinumā, nebija nozīmes, jo viņš joprojām bija dienestā dienā, kad 2003. gada 27. oktobrī tika iesniegts viņa pirmais lūgums uzsākt invaliditātes procedūru. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka 2003. gada 10. novembra medicīniskā pārbaude ir jāuzskata par pirmo posmu Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta ceturtā ievilkuma īstenošanā. Medicīniskās pārbaudes ziņojumā tika secināts, ka viņš ir piemērots darbam. Tomēr sūdzības iesniedzējs apstrīdēja šo ziņojumu, nosūtot četras medicīniskās izziņas, kurās tika secināts, ka viņš neatgriezeniski vairs nespēj strādāt. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šī situācija radīja konfliktu, kas bija izklāstīts Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktā, saskaņā ar kuru strīdus gadījumi bija jānodod Invaliditātes komitejai atzinuma sniegšanai. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Parlamentam vajadzēja nevis sasaukt “parasto ārstu komiteju”, bet gan “invaliditātes komiteju” un piešķirt “invaliditātes komitejai” pilnvaras pieņemt lēmumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu (t. i., konstatēt, ka viņš ir “pastāvīgi darbnespējīgs”).

2.4 Rūpīgi izvērtējot Parlamenta viedokli, atklājās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Tādēļ ombuds lūdza Parlamentu i) paskaidrot iemeslus, kāpēc 59. panta 3. punktā paredzētā procedūra, kas paredz, ka strīdus gadījumus nodod Invaliditātes komitejai atzinuma sniegšanai, nav pabeigta, lai gan tas joprojām ir iespējams, un lai gan Parlaments uzsvēra, ka šai procedūrai nav nekāda sakara ar invaliditātes procedūru.

Ombuds arī lūdza Parlamentu ii) paskaidrot iemeslus, kāpēc tas nereaģēja uz nepieciešamību uzsākt invaliditātes procedūru, lai gan 2003. gada 27. oktobrī tas bija saņēmis skaidru lūgumu no sūdzības iesniedzēja par to un vismaz divas izziņas, kas datētas ar 2003. gada 27. novembri un 23. decembri, norādot, ka sūdzības iesniedzējs ir „darbnespējīgs”.

2.5 Savā atbildē Parlaments norādīja, ka attiecībā uz pirmo ombuda izvirzīto jautājumu tā dienesti ir uzsākuši Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktā paredzēto procedūru. Tomēr procedūru nevarēja turpināt, jo sūdzības iesniedzējs neieradās "Medicīniskajā komitejā". Turklāt, tā kā sūdzības iesniedzējs ārstējās klīnikā Vācijā līdz 2004. gada 3. februārim, nebija iespējams sasaukt "Medicīnisko komiteju" pirms viņa pensionēšanās, kas stājās spēkā 2004. gada 1. februārī. Jāuzsver, ka 59. panta piemērošanas priekšnoteikums bija tāds, ka ierēdnis "nespēj pildīt savus pienākumus slimības vai nelaimes gadījuma dēļ". Tādējādi, tiklīdz Parlaments bija pensionējies saskaņā ar Civildienesta noteikumu 52. pantu, tam saskaņā ar likumu bija liegts turpināt Civildienesta noteikumu 59. pantā paredzēto procedūru.

Attiecībā uz otro ombuda izvirzīto jautājumu Parlaments norādīja, ka nevienā no 2003. gada 27. novembra un 23. decembra medicīniskajām izziņām nebija norādīts, ka ierēdnis nevar pastāvīgi pildīt savus pienākumus pastāvīgas invaliditātes dēļ. Ņemot vērā pretrunīgos medicīniskos atzinumus, Parlamenta lēmums iesniegt lietu Medicīniskajai komitejai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktu parādīja, ka tas vēlas saņemt rūpīgu sūdzības iesniedzēja veselības novērtējumu. Tomēr Parlaments uzskata, ka Parlamenta kompetentajos dienestos netika iesniegti medicīniski pierādījumi, kas liecinātu, ka sūdzības iesniedzējs atbilst Civildienesta noteikumu 78. pantā noteiktajām prasībām.

2.6 Savos apsvērumos par Parlamenta atbildi sūdzības iesniedzējs norādīja, ka attiecībā uz pirmo jautājumu Parlamenta ārsta izsniegtā medicīniskā izziņa bija nesalasāma un tajā nebija neviena virsraksta, kas liedza sūdzības iesniedzējam identificēt autoru. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ir neoficiāli informējis Medicīniskās aprūpes dienestu, ka viņam jāierodas klīnikā. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 27. decembra vēstulē apstiprināja šo informāciju Medicīniskās aprūpes dienestam. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka nevienam nav iesniegts fait accompli. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka pretēji Parlamenta apgalvojumam viņš ir saņēmis attiecīgu iepriekšēju Parlamenta atļauju un šajā sakarā pievienojis Prezidija likvidatora 2003. gada 31. decembra vēstuli.

Attiecībā uz otro jautājumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņa iesniegtās medicīniskās izziņas apstiprina viņa pastāvīgu darbnespēju. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Parlamentam bija pienākums uzsākt Civildienesta noteikumu 78. pantā paredzēto procedūru. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka kopš 2002. gada 31. oktobra viņš nav varējis strādāt veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ.

2.7 Ombuds 2007. gada 18. jūlijā lūdza Parlamentu norādīt, vai tas joprojām uzskata par iespējamu sasaukt Invaliditātes komiteju, lai pieņemtu lēmumu par sūdzības iesniedzēja veselības stāvokli pirms viņa pensionēšanās 2004. gada 1. februārī.

2.8 Savā atbildē Parlaments informēja ombudu, ka sūdzības iesniedzēja lieta ir iesniegta ārstam konsultantam, lai novērtētu, vai no medicīniskā viedokļa tagad ir iespējams sniegt retrospektīvu paziņojumu par sūdzības iesniedzēja veselību pirms 2004. gada 1. februāra. Ar 2007. gada 15. oktobra paziņojumu Parlamenta ārsts paziņoja, ka šādu paziņojumu vairs nebūs iespējams sniegt. Līdz ar to administrācijai nebija pienākuma uzsākt invaliditātes procedūru saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu. 2004. gada 1. februārī sūdzības iesniedzējs tika oficiāli pensionēts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 52. pantu. Parlaments secināja, ka tas uzskata, ka sūdzības iesniedzēja situācija ir risināta saskaņā ar Civildienesta noteikumiem un jo īpaši to 52. un 59. pantu.

2.9 Turpmākajos apsvērumos sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ar 2003. gada 27. oktobra vēstuli viņš ir lūdzis Parlamentu "sākt invaliditātes procedūru" un ka Parlaments bez jebkāda iemesla ir atteicies to darīt. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šī pienākumu neizpilde ir uzskatāma par Parlamenta pieļautu administratīvu kļūmi.

2.10 Ombuds uzskata par nepieciešamu izteikt šādus trīs apsvērumus:

Pirmkārt, ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs savai sūdzībai pievienoja virkni medicīnisko izziņu par savu veselības stāvokli. Šajā sakarā ombuds vēlas norādīt, ka viņa uzdevums ir izmeklēt sūdzības par iespējamām administratīvām kļūmēm Eiropas Savienības iestāžu un struktūru darbībā. Ombuda pilnvaras neļauj viņam pašam novērtēt medicīniskās izziņas, kas attiecas uz sūdzības iesniedzēja veselības stāvokli, jo šī loma ir vienīgi kvalificētu ārstu prerogatīva. Tāpēc šajā gadījumā ombuds pārbaudīs tikai to, vai Parlaments ir rīkojies, pamatojoties uz tam nosūtītajiem medicīniskajiem atzinumiem un saskaņā ar tajā laikā spēkā esošajos Civildienesta noteikumos paredzētajiem noteikumiem. Šajā sakarā ombuds vēlas uzsvērt, ka viņa izmeklēšanā tiks izskatīts tikai sūdzības iesniedzēja izvirzītais procesuālais jautājums, proti, tas, ka Parlaments, iespējams, nav "sācis invaliditātes procedūru" .

Otrkārt, ombuds uzskata, ka ir jāprecizē terminoloģijas jautājums. Savā atzinumā un sarakstē ar sūdzības iesniedzēju Parlaments regulāri (bet ne vienmēr) izmanto terminu „medicīnas komiteja”, lai atsauktos uz struktūru, kas tika sasaukta 2004. gada 7. janvārī. Tomēr attiecīgā sanāksme tika sasaukta, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktu, kas attiecas tikai uz Invaliditātes komitejas sasaukšanu. Tādēļ ombuds norāda, ka termina "Medicīniskā komiteja" izmantošanai šajā kontekstā nav nekāda juridiska pamata. Tādējādi neatkarīgi no tā, ka Parlaments izmanto dažus terminus, lai atsauktos uz 2004. gada 7. janvāra sanāksmi, ombuds saprot, ka šī sanāksme bija Invaliditātes komitejas sanāksme.

Treškārt, sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos aicināja Parlamentu sasaukt Invaliditātes komiteju un piešķirt šai Invaliditātes komitejai kompetenci saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu pārbaudīt, vai viņam ir pastāvīga invaliditāte, kas viņam liedz pildīt savus pienākumus. Ombuds uzskata, ka ir jāuzsver, ka Invaliditātes komitejai pēc tās sasaukšanas ir pilnvaras veikt jebkādus novērtējumus, kas saistīti ar tās īpašo lomu, proti, novērtēt invaliditāti. Līdz ar to Invaliditātes komitejai pēc tās sasaukšanas nav vajadzīga īpaša Parlamenta papildu atļauja, lai veiktu pastāvīgas invaliditātes analīzi. Tādējādi 2004. gada 7. janvārī sasauktā Invaliditātes komiteja bez Parlamenta papildu atļaujas bija kompetenta izvērtēt sūdzības iesniedzēja iespējamo pastāvīgo invaliditāti.

2.11 Ombuds norāda, ka Parlaments pēc vairākiem gadījumiem, kad sūdzības iesniedzējs bija slimības atvaļinājumā, 2003. gada 10. novembrī pieprasīja sūdzības iesniedzējam iziet medicīnisko pārbaudi. Ombuds norāda, ka Parlamenta ārsts savā ziņojumā ir norādījis:

„Ņemot vērā pacienta (konferenču zāles tehniķa) profesionālās darbības raksturu, ņemot vērā to, ka pacients ar šo invaliditāti šo darbību ir veicis gandrīz 20 gadus, ņemot vērā diezgan apmierinošo ortopēdisko 2002. gada operācijas rezultātu attiecībā uz motora līmeni, ņemot vērā komplikāciju neesamību pēc operācijas ar cirkšņa trūci 2003. gada oktobrī, sūdzības iesniedzēja atvaļinājuma pagarināšana šajos apstākļos nešķiet pamatota. Pacientam nav profesionālas darbnespējas medicīniskā un profesionālā nozīmē"(14).

Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs tomēr neatgriezās darbā, kā to pieprasīja Parlaments savā 2003. gada 19. novembra vēstulē, bet gan nosūtīja jaunu medicīnisko izziņu, kurā bija minēta viņa invaliditāte un nespēja strādāt.

2.12. Ombuds norāda, ka Parlamenta ārsta medicīniskajā ziņojumā ir secināts, ka sūdzības iesniedzējs, neraugoties uz viņa invaliditāti, ir uzskatāms par "darbspējīgu". Šajā sakarā ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs viņu ir informējis, ka viņam ir iedzimta invaliditāte (15). Sūdzības iesniedzējs arī informēja ombudu, ka Parlaments viņu pieņēma darbā pēc tam, kad Parlaments īstenoja politiku, kuras mērķis bija pieņemt darbā “invalīdus”. Tādējādi ombuds pieņem, ka Parlaments, pieņemot darbā sūdzības iesniedzēju, neuzskatīja sūdzības iesniedzēja iedzimto invaliditāti par medicīnisku iemeslu, kas viņam būtu liedzis veikt savus pienākumus (16). Tādējādi ombuds pieņem, ka jebkādas turpmākas medicīniskās izziņas, kas tikai apliecinātu, ka sūdzības iesniedzējam ir iepriekš minētā iedzimtā invaliditāte, pašas par sevi nebūtu pierādījums tam, ka sūdzības iesniedzējs pastāvīgi nav spējīgs pildīt savus pienākumus Parlamenta labā. Ombuds norāda, ka 2003. gada 27. novembra un 2003. gada 23. decembra medicīniskajās izziņās bija tikai norādīts, ka sūdzības iesniedzējs ir cietis no minētās iedzimtās invaliditātes (17). Tādējādi ombuds secina, ka šīs medicīniskās izziņas nav pierādījums tam, ka sūdzības iesniedzējs pastāvīgi nebija spējīgs pildīt savus pienākumus Parlamentā.

Tomēr ombuds norāda, ka savās vēstulēs Parlamentam un savos apsvērumos par Parlamenta atzinumiem sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņa veselības stāvoklis pasliktinās. Ombuds piekrīt, ka, ņemot vērā šādus paziņojumus, nevar izslēgt, ka sūdzības iesniedzēja stāvoklis ir pasliktinājies tādā mērā, ka viņš būtu kļuvis "nederīgs darbam" vai "pastāvīgi darbnespējīgs".

2.14 Ombuds norāda, ka šādos apstākļos un ņemot vērā Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktu, Parlamentam bija lietderīgi sasaukt Invaliditātes komitejas sanāksmi, lai pārbaudītu, vai sūdzības iesniedzēja stāvoklis ir pasliktinājies tādā mērā, ka viņš ir kļuvis "nederīgs darbam" vai "pastāvīgi darbnespējīgs". Ombuds atzīmē, ka Parlaments 2004. gada 7. janvārī sasauca Invaliditātes komitejas sanāksmi. Uz šo sanāksmi tika uzaicināts Parlamenta ārsts, sūdzības iesniedzēja ārsts, trešais ārsts, kā arī pats sūdzības iesniedzējs.

Ombuds norāda, ka Invaliditātes komitejai pēc tās sasaukšanas ir pilnvaras veikt jebkādus novērtējumus, kas saistīti ar tās konkrēto lomu. Jo īpaši Invaliditātes komitejai pēc tās sasaukšanas nav vajadzīga īpaša papildu atļauja no Parlamenta, lai veiktu pastāvīgas invaliditātes analīzi.

Tādējādi Invaliditātes komiteja, kas tika sasaukta 2004. gada 7. janvārī, bija kompetenta izvērtēt sūdzības iesniedzēja iespējamo „pastāvīgo invaliditāti” bez Parlamenta papildu atļaujas.

2.15 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka Parlaments faktiski sasauca Invaliditātes komitejas sanāksmi, kā paredzēts Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktā.

2.16 Ombuds norāda, ka ar 2003. gada 27. decembra vēstuli sūdzības iesniedzējs informēja personāla direktoru, ka viņš apmeklēs klīniku no 2004. gada 6. janvāra līdz 2004. gada 3. februārim. Tādējādi sūdzības iesniedzējs nevarēja piedalīties Invaliditātes komitejas sanāksmē, ko Parlaments bija sasaucis 2004. gada 7. janvārī.

Ņemot vērā iepriekš aprakstītos apstākļus, Parlamentam nevar pārmest Invaliditātes komitejas nespēju lemt par sūdzības iesniedzēja veselības stāvokli pirms viņa pensionēšanās 2004. gada 1. februārī.

Parlaments savos atzinumos norādīja, ka Invaliditātes komitejas sanāksmes atcelšana ir beigusi iesākto invaliditātes procedūru.

Tādējādi ombuds uzskata, ka Parlaments netieši uzskatīja, ka 59. panta 3. punkta procedūra ir izbeigta un ka tādējādi pieteikums par spēkā neesamību ir noraidīts.

2.18 Pēc sūdzības iesniedzēja aiziešanas pensijā Parlaments noraidīja dažādos sūdzības iesniedzēja lūgumus "atkārtoti uzsākt" invaliditātes procedūru un sasaukt Invaliditātes komiteju. Parlaments norādīja, ka, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 78. pantu un Bähr judikatūru, tam ir liegts sasaukt Invaliditātes komiteju, tiklīdz sūdzības iesniedzējs ir pensionējies.

2.19 Ombuds piekrīt, ka Civildienesta noteikumu 78. pantu var piemērot tikai tad, ja var pierādīt, ka ierēdnis laikā, kad viņš vēl bija iestādes dienestā, bija pastāvīgi darbnespējīgs. Apstāklim, ka pensionēts ierēdnis pēc pensionēšanās var tikt uzskatīts par pastāvīgi darbnespējīgu medicīnisku iemeslu dēļ, nav nozīmes, piemērojot Civildienesta noteikumu 78. pantu.

2.20 Ombuds norāda, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Bähr /Komisija Tiesa cita starpā nosprieda, ka:

"(…) invaliditātes noteikšanas procedūru var sākt tikai attiecībā uz ierēdni, kuram jāpārtrauc dienesta attiecības ar Kopienām, jo viņam ir invaliditāte, kas neļauj viņam pildīt savus pienākumus. No tā izriet, ka ierēdnis, kurš ir aizgājis no dienesta pirms vairākiem gadiem un kuram ir slimība, kuras dēļ viņš nebūtu spējīgs pildīt savus pienākumus, ja viņš joprojām būtu aktīvi nodarbināts, šī iemesla dēļ vien nav tiesīgs lūgt uzsākt invaliditātes noteikšanas procedūru"(18). (Izcēlums pievienots).

No šī formulējuma skaidri izriet, ka Tiesa ir konstatējusi, ka tas vien, ka prasītājam vairākus gadus pēc aiziešanas no dienesta bija darbnespējīga slimība, nebija pietiekami, lai liktu uzsākt invaliditātes noteikšanas procedūru, ja nepastāvēja citi apstākļi.

2.21 Tiesa spriedumā lietā Bähr/Komisija arī norādīja, ka:

"Tomēr šāda veida apstākļus var ņemt vērā, pārbaudot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv tieša un tūlītēja saikne starp ierēdņa galīgo invaliditāti un viņa veselības stāvokli dienesta attiecību izbeigšanas brīdī. Šo saikni nevar izsecināt tikai no tā, ka ierēdnis cieta no divām secīgām sirdslēkmēm, it īpaši, ja, kā tas ir šajā gadījumā, tās šķir vairāk nekā desmit gadi."(19) (mans izcēlums).

No iepriekš minētā izriet, ka, ja pastāv “tieša un tūlītēja saikne” starp bijušā ierēdņa pašreizējo veselības stāvokli un viņa veselības stāvokli laikā, kad viņš atstāja dienestu (vai pirms tam), pat laikā pēc ierēdņa pensionēšanās būtu iespējams konstatēt, ka viņš pirms pensionēšanās ir bijis pastāvīgi medicīniski darbnespējīgs. Šādu “tiešu un tūlītēju saikni” nevar izsecināt no konkrētajiem medicīniskajiem faktiem lietā Bähr, it īpaši ņemot vērā ievērojamo gadu skaitu, kas pagājis kopš prasītāja pensionēšanās. Tomēr Tiesa skaidri neizslēdza iespēju, ka šāda "tieša un tūlītēja saikne" varētu tikt izveidota, ņemot vērā alternatīvus medicīniskus faktus.

2.22 Lai skaidri parādītu šīs argumentācijas nozīmi, ombuds vēlas atsaukties uz hipotētisku piemēru par ierēdni, kurš dažas dienas pirms pensionēšanās ir iesaistīts smagā ceļu satiksmes negadījumā, kas nekavējoties noved pie pilnīgas un pastāvīgas paralīzes. Pat ja šādos apstākļos Invaliditātes komitejai varētu būt neiespējami sasaukt sanāksmi pirms ierēdņa pensionēšanās dienas, nevajadzētu izslēgt, ka pastāv “tieša un tūlītēja saikne” starp pensionētā ierēdņa pašreizējo medicīnisko stāvokli un viņa medicīnisko stāvokli laikā pirms viņa pensionēšanās.

2.23 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka ideālā gadījumā Invaliditātes komiteja bija jāsasauc no jauna pirms sūdzības iesniedzēja pensionēšanās. Tomēr, ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzējs pirms pensionēšanās nevarēja piedalīties Invaliditātes komitejas sanāksmē, Invaliditātes komiteja bija jāsasauc atkārtoti iespējami drīz pēc viņa pensionēšanās, proti, pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs 2004. gada 3. februārī atstāja klīniku.

Invaliditātes komitejai būtu jānosaka, ka pensionētam ierēdnim ir tiesības uz invaliditātes statusu tikai tad, ja Invaliditātes komiteja, pamatojoties uz medicīniskiem faktiem, var konstatēt tiešu un tūlītēju saikni starp pensionētā ierēdņa pašreizējo medicīnisko stāvokli un viņa medicīnisko stāvokli laikā pirms pensionēšanās.

Līdz ar to ombuds secina, ka sūdzības iesniedzēja gadījumā Parlamentam bija jāsasauc Invaliditātes komitejas sanāksme pēc iespējas ātrāk pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs 2004. gada 3. februārī atstāja klīniku. Lai gan, iespējams, nebija iespējams sasaukt Invaliditātes komiteju tūlīt pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs 2004. gada 3. februārī atstāja klīniku, ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzēja ārsts ar 2004. gada 12. janvāra vēstuli (20) atkāpās no amata Invaliditātes komitejā, Parlamentam acīmredzami bija iespēja saskaņā ar Civildienesta noteikumu (21) II pielikuma 7. pantu aicināt sūdzības iesniedzēju iecelt citu ārstu, kas viņu pārstāvētu Invaliditātes komitejā. Tas būtu ļāvis Parlamentam oficiāli pabeigt procedūru un pieņemt skaidru lēmumu attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu atzīt viņu par pastāvīgi darbnespējīgu. Tas, ka Parlaments nav veicis šādus pasākumus, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.

2.25 Ja ombuds uzskata, ka pastāv administratīva kļūme, viņš pārbauda, vai attiecīgā iestāde vai struktūra var veikt pasākumus, lai novērstu šādas administratīvas kļūmes sekas. Šajā kontekstā ombuds saistībā ar turpmākām izmeklēšanām jautāja Parlamentam, vai no medicīniskā viedokļa joprojām būtu iespējams veikt retrospektīvu novērtējumu par sūdzības iesniedzēja veselību (proti, viņa veselības stāvokli pirms 2004. gada februāra). Parlaments atbildēja, ka vairs nav iespējams noteikt, vai pastāv tieša un tūlītēja saikne starp sūdzības iesniedzēja pašreizējo medicīnisko stāvokli un viņa medicīnisko stāvokli laikā pirms viņa pensionēšanās. Ombuds uzsver, ka Parlamenta viedoklis atspoguļo Parlamenta medicīnas dienesta medicīnisko spriedumu, kura izskatīšana pēc būtības nav ombuda kompetencē.

Tādējādi no pieejamajiem pierādījumiem izriet, ka konstatēto administratīvo kļūmi, proti, nespēju no jauna sasaukt Invaliditātes komiteju pēc iespējas ātrāk pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs 2004. gada 3. februārī atstāja klīniku, Parlaments tagad nevar novērst ar turpmākiem pasākumiem.

Tādēļ ombuds izteiks kritisku piezīmi par konstatēto administratīvo kļūmi.

2.26 Neatkarīgi no iepriekš minētā ombuds norāda, ka, ja nākotnē sūdzības iesniedzējs iesniegs jaunus pierādījumus, proti, medicīnisko izziņu, kurā īpaši norādīts, ka no medicīniskā viedokļa patiešām pastāv "tieša un tūlītēja saikne" starp sūdzības iesniedzēja pašreizējo medicīnisko stāvokli un viņa medicīnisko stāvokli laikā pirms pensionēšanās, tādējādi konkrēti secinot, ka viņš bija "pastāvīgi darbnespējīgs "laikā pirms pensionēšanās, Parlamentam būtu atkārtoti jāsasauc Invaliditātes komiteja, lai novērtētu, vai Parlamenta medicīniskā dienesta medicīniskais atzinums vai sūdzības iesniedzēja sniegtais jaunais medicīniskais atzinums ir pareizs (22).

2.27 Ombuds arī norāda, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Parlamenta 2003. gada 25. novembra lēmums, saskaņā ar kuru viņš ieguva tiesības uz vecuma pensiju, bija "neparasts", jo tas bija pieņemts vairāk nekā divus mēnešus pirms dienas, kad viņš pensionējās. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs nav izvirzījis šo jautājumu savā 2004. gada 6. decembra pārsūdzībā saskaņā ar 90. panta 2. punktu. Tādēļ ombuds neuzskatīja, ka šo jautājumu varētu iekļaut viņa izmeklēšanas jomā, ņemot vērā viņa statūtu 2. panta 8. punktu.

Sūdzības iesniedzēja apgalvojumi

3.1 Sūdzības iesniedzējs pieprasīja uzsākt invaliditātes procedūru. Savos turpmākajos apsvērumos sūdzības iesniedzējs arī prasīja, lai Parlaments viņam izmaksā zaudējumu atlīdzību, kas atbilst starpībai starp viņam pašlaik piešķirto vecuma pensijas summu un summu, kas atbilst invaliditātes pensijai, uz kuru viņam bija tiesības.

3.2 Kā minēts iepriekš, ombuds uzskata, ka Parlaments, sasaucot Invaliditātes komitejas sanāksmi 2004. gada 7. janvārī, faktiski ir sācis invaliditātes procedūru. Ombuds arī uzskata, ka Parlaments pēc tam netieši slēdza invaliditātes procedūru. Tādēļ ombuds saprot, ka sūdzības iesniedzēja prasība attiecas uz to, vai Parlamentam tagad būtu no jauna jāsāk invaliditātes procedūra.

Ombuds 2007. gada 18. jūnijā veica papildu izmeklēšanu, kurā viņš lūdza Parlamentu izvērtēt, vai no medicīniskā viedokļa joprojām ir iespējams novērtēt sūdzības iesniedzēja veselības stāvokli pirms 2004. gada 1. februāra. No Parlamenta atbildes izriet, ka tagad nebija iespējams novērtēt sūdzības iesniedzēja veselības stāvokli pirms viņa pensionēšanās 2004. gada 1. februārī.

3.3 Ombuds norāda, ka Parlamenta atbilde uz viņa turpmāko izmeklēšanu ir balstīta uz kvalificētu ārstu medicīnisko atzinumu. Lietas materiālos nav pretēju pierādījumu, proti, sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis medicīnisko izziņu, kurā būtu konkrēti norādīts, ka no medicīniskā viedokļa pastāv “tieša un tūlītēja saikne” starp sūdzības iesniedzēja pašreizējo medicīnisko stāvokli un viņa medicīnisko stāvokli laikā pirms pensionēšanās, tādējādi konkrēti secinot, ka viņš bija “pastāvīgi darbnespējīgs” laikā pirms pensionēšanās. Tādēļ ombuds uzskata, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu saistībā ar prasību par invaliditātes procedūras atsākšanu. Tomēr ombuds vērš sūdzības iesniedzēja uzmanību uz iepriekš 2.26. punktā minēto apsvērumu.

3.4 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja prasību atlīdzināt zaudējumus ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs iepriekš savā sūdzībā nav iesniedzis šo prasību. Tādējādi šis prasījums šķiet nepieņemams ombuda statūtu 2. panta 8. punkta dēļ (23).

3.5 Tomēr ombuds arī uzskata, ka ir lietderīgi norādīt, ka sūdzības iesniedzēja otrais apgalvojums nepārprotami ir atkarīgs no tā, vai no medicīniskā viedokļa sūdzības iesniedzējs pirms pensionēšanās faktiski bija ilgstoši darbnespējīgs. Ombuds atgādina, ka šo medicīnisko novērtējumu var veikt tikai kvalificēti ārsti. Izmeklēšanas gaitā ombuds konstatēja, ka Parlaments uzskata, ka nav iespējams ar atpakaļejošu spēku novērtēt sūdzības iesniedzēja veselības stāvokli pirms pensionēšanās (24).

Secinājums

Pamatojoties uz savu izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds uzskata, ka nav pamata turpināt sūdzības iesniedzēja prasību izmeklēšanu.

Tomēr attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu ombuds izsaka šādu kritisku piezīmi:

Parlamentam bija jāsasauc Invaliditātes komitejas sanāksme iespējami drīz pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs 2004. gada 3. februārī atstāja klīniku, un, iespējams, pēc tam, kad tas bija lūdzis sūdzības iesniedzējam iecelt jaunu ārstu, kas viņu pārstāvētu. Tas būtu ļāvis Parlamentam oficiāli pabeigt procedūru un pieņemt skaidru lēmumu par sūdzības iesniedzēja pieprasījumu atzīt viņu par „pastāvīgi darbnespējīgu”. Šī kļūme bija administratīva kļūme.

Ņemot vērā to, ka šie lietas aspekti attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Parlamenta priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Visas atsauces šajā lēmumā uz Civildienesta noteikumiem attiecas uz tām, kas bija spēkā pirms 2004. gada 1. maija, ja vien nav norādīts citādi.

(2) Spriedums lietā 12/83 Bähr/Komisija (Recueil 1984, 2155. lpp.). Lai gan Parlaments savā atzinumā nav minējis nevienu konkrētu lietas 12/83 punktu, ombuds saprot, ka Parlaments atsaucas uz 12. un 13. punktu (citēti turpmāk).

(3) Spriedums lietā 12/83 Bähr/Komisija (Recueil 1984, 2155. lpp.).

(4) Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktu strīdus lietas nodod Invaliditātes komitejai atzinuma sniegšanai.

(5) Tiesībsarga dienesta tulkojums no oriģinālās versijas franču valodā, kas ir šāds: "Actuellement en congé de longue maladie, je suis passé à la division des droits individuels pour prendre des renseignements concernant le déclenchement de la procédure d’invalidité prévue au Statut. (…) Au vu des circonstances, je dois vous informer que malheureusement, mon état de santé attesté par mon dossier médical du Parlement, ne me permet plus d’envisager un retour dans l’institution. Je vous demande par conséquent, eu égard aux dispositions du Statut, notamment de l’annexe VIII, de mettre en œuvre la procédure d’invalidité, les conditions de la mise en invalidité étant réunies tant au regard de l’article 59, paragraphe 1, in fine, que de l’article 13 de l’annexe VIII du Statut.

(6) Tiesībsarga dienesta tulkojums no franču valodas oriģinālversijas: "Suite aux conclusions du contrôle médical du 10 novembre 2003 et ma lettre du 19 novembre 2003 vous invitant à reprendre vos fonctions, vous ne vous êtes toujours pas présenté au bureau mais vous avez soumis un nouveau certificat d’arrêt de travail.

Après avoir réexaminé attentivement votre dossier, j’ai conclu qu’il est opportun de saisir une commission médicale conformément à l’article 59 paragraphe 3 du Statut et l’article 14 du Règlement interne relatif aux contrôles médicaux, afin de statuer sur votre cas.”

(7) Ombuds saprot, ka Parlaments patiesībā atsaucas uz "Invaliditātes komiteju", kas minēta Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punktā.

(8) Šajā sakarā ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja ārsts atsaucas uz “ārstēšanu”, savukārt sūdzības iesniedzējs atsaucās uz “ārstēšanu klīnikā”, lai risinātu viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos.

(9) Tiesībsarga dienesta tulkojums no oriģinālās versijas franču valodā, kas ir šāds: “J’ai été mis devant le fait accompli par [le plaignant] et je n’ai donc aucun renseignement complémentaire; je n’ai jamais eu l’intention d’annuler la commission médicale prévue pour le 7 janvier 2004; j’ai simplement envoyé le certificat à la demande expresse de Mr B. [nom du médecin conseil]. Devant cet embrouillamini, je vous confirme officiellement que je me désolidarise [du plaignant] et que je ne le représenterai plus dans le cadre d’aucune commission médicale".

(10) Šajā sakarā skatīt XI pantu Noteikumos par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem: " 11. pants Procedūras Pieteikšanās vai iepriekšēja atļauja 1. Ja saskaņā ar šiem noteikumiem izdevumu atlīdzināšanai ir vajadzīga iepriekšēja atļauja, lēmumu pieņem iecēlējinstitūcija vai par prasījumu nokārtošanu atbildīgais birojs, ko iecēlējinstitūcija izraudzījusies saskaņā ar šādu procedūru:a) iepriekšējas atļaujas pieteikumu kopā ar ārstējošā ārsta recepti un/vai tāmi loceklis iesniedz par prasījumu nokārtošanu atbildīgajam birojam, kas vajadzības gadījumā nodod jautājumu ārstam konsultantam. Pēdējā gadījumā ārsts konsultants divu nedēļu laikā nosūta savu atzinumu birojam, kas ir atbildīgs par prasījumu nokārtošanu;b) birojs, kas ir atbildīgs par prasījumu nokārtošanu, pieņem lēmumu par pieteikumu, ja tas ir norīkots to darīt, vai nosūta savu lēmumu un attiecīgā gadījumā ārsta konsultanta lēmumu iecēlējinstitūcijai lēmuma pieņemšanai. Locekli nekavējoties informē par lēmumu (…)."

(11) Tiesībsargs norāda, ka no sūdzības iesniedzēja iesniegtajām medicīniskajām izziņām izriet, ka viņš kopš bērnības ir cietis no iedzimtas invaliditātes.

(12) Skat. iepriekš 4. zemsvītras piezīmi.

(13) Iepriekš minētais spriedums lietā Bähr /Komisija, 12. un 13. punkts.

(14) Sākotnējais teksts franču valodā ir šāds: “Vu le type d’activité professionnelle du patient (technicien de salle de conférence), vu que le patient exerce, avec ce handicap, cette activité depuis presque 20 ans, vu le résultat orthopédique plutôt satisfaisant sur la plan moteur de l’intervention de 2002, vu l’absence de complications dans l’intervention sur hernie inguinale d’octobre 2003, la prolongation de l’arrêt de travail dans ces circonstances n’apparaît pas justifiée. Il n’existe pas d’incapacité professionnelle dans le contexte médical et professionnel de ce patient”.

(15) Skatīt 11. zemsvītras piezīmi.

(16) Šajā sakarā ombuds atzīmē, ka savā 2003. gada 27. decembra vēstulē Parlamentam sūdzības iesniedzējs rakstīja: "Ārsts C., kurš zina manu situāciju, kopš es sāku pildīt savus pienākumus saskaņā ar Parlamenta politiku, kuras mērķis ir pieņemt darbā personas ar invaliditāti (…)".

(17) Ombuds atzīmē, ka Dr. M. S. 2003. gada 27. novembra medicīniskajā izziņā bija norādīts, ka sūdzības iesniedzējs tika uzskatīts par nepiemērotu darbam "vispārējā darba tirgū" ("marché général de l'emploi" oriģinālajā versijā franču valodā). Tomēr ombuds norāda, ka attiecīgajā laikā spēkā esošo Civildienesta noteikumu 78. panta 8. punktā ir noteikts, ka “ierēdnis VIII pielikuma 13.–16. pantā paredzētajā veidā ir tiesīgs saņemt invaliditātes pensiju pilnīgas pastāvīgas invaliditātes gadījumā, kas viņam liedz pildīt pienākumus, kuri atbilst amatam viņa karjeras grupā.“ Tādējādi, lai tam būtu tieša saistība ar attiecīgajā laikā spēkā esošo Civildienesta noteikumu 78. panta 8. punktu, medicīniskajā izziņā būtu konkrēti jānorāda, ka attiecīgā persona nav spējusi pildīt pienākumus, kas atbilst jebkuram “amatam viņa karjeras grupā”. Tomēr sūdzības iesniedzēja iesniegtajā medicīniskajā izziņā nav norādīts, ka viņš būtu bijis nepiemērots konkrētam darbam, kas atbilst “amatam viņa karjeras grupā”, kuru Parlaments viņam varētu būt uzticējis veikt.

1984. gada 14. jūlija spriedums lietā 12/83 Bähr/Komisija ( Recueil, 2155. lpp., 12. un 13. punkts).

(19) Iepriekš minētais spriedums lietā Bähr /Komisija, 16. punkts.

(20) Sūdzības iesniedzēja ārsts 2004. gada 14. aprīļa vēstulē vēlreiz apstiprināja Parlamentam, ka viņš ir pieņēmis lēmumu nepārstāvēt savu pacientu "Medicīniskajā komitejā", un uzskatīja, ka lieta ir slēgta. Sūdzības iesniedzēja ārsta vēstule bija atbilde uz personāla direktora 2004. gada 26. marta konsultāciju par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Parlaments ir atturējis viņa ārstu no viņa pārstāvības "Medicīniskajā komitejā".

(21) Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. pantā ir noteikts, ka "Invaliditātes komitejā ir trīs ārsti: vienu ieceļ iestāde, kurā attiecīgais ierēdnis strādā; vienu, ko iecēlis attiecīgais ierēdnis; un vienu, ko, savstarpēji vienojoties, ieceļ pirmie divi ārsti. Ja attiecīgais ierēdnis neieceļ ārstu, Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētājs ieceļ vienu" .

(22) Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs aizgāja pensijā saskaņā ar bijušajiem Civildienesta noteikumiem, kas bija spēkā līdz 2004. gada 1. maijam. Tomēr saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, kas ir spēkā no 2004. gada 1. maija, invaliditātes pensijas izmaksā tikai līdz brīdim, kad darbinieks sasniedz pensionēšanās vecumu. Pēc šā datuma un neatkarīgi no tā, vai iepriekš ir konstatēta invaliditāte, tiek izmaksāta tikai vecuma pensija. Tādējādi darbiniekiem, kuri pensionējas saskaņā ar pašreizējo tiesisko režīmu, nebūs praktiskas intereses saņemt retrospektīvu paziņojumu par to, ka viņi pirms pensionēšanās ir bijuši “pastāvīgi darbnespējīgi”. Tādējādi šeit izklāstīto konstatējumu vispārējā ietekme, visticamāk, būs ļoti ierobežota.

(23) Ombuda statūtu 2. panta 8. punktā ir noteikts, ka „Ombudam nevar iesniegt sūdzību, kas attiecas uz darba attiecībām starp Kopienas iestādēm un struktūrām un to ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, ja vien attiecīgā persona nav izmantojusi visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus un sūdzības, jo īpaši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktā minētās procedūras (..)”.

(24) Tomēr, kā norādīts iepriekš, ja sūdzības iesniedzējs nākotnē iesniegs medicīnisko izziņu, kurā konkrēti norādīts, ka no medicīniskā viedokļa pastāv "tieša un tūlītēja saikne" starp sūdzības iesniedzēja pašreizējo medicīnisko stāvokli un viņa medicīnisko stāvokli laikā pirms pensionēšanās, tādējādi konkrēti secinot, ka viņš bija "pastāvīgi darbnespējīgs "laikā pirms pensionēšanās, Parlamentam būtu jāsasauc Invaliditātes komiteja, lai novērtētu, kurš no šiem medicīniskajiem atzinumiem, t. i., vai nu Parlamenta medicīniskā dienesta medicīniskais atzinums, vai sūdzības iesniedzēja sniegtais medicīniskais atzinums, ir pareizs.