Strasbūrā, 2005. gada 9. novembrī

Godātais X kungs!

2005. gada 17. maijā Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Savienības Padomi. Šī sūdzība attiecās uz to, kā Padome izskatīja pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, ko Jūs iesniedzāt 2005. gada 10. martā, un uz Jūsu atkārtotā pieteikuma izskatīšanu 2005. gada 24. martā.

2005. gada 26. maijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāram. Padome nosūtīja atzinumu 2005. gada 26. jūlijā. Es jums to nosūtīju 2005. gada 29. augustā ar uzaicinājumu izteikt apsvērumus, ja vēlaties, vēlākais līdz 2005. gada 30. septembrim. Līdz minētajam datumam no jums netika saņemti nekādi apsvērumi.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzība

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 10. martā nosūtīja vēstuli Eiropas Savienības Padomei, lai lūgtu piekļuvi "visiem Padomes rīcībā esošajiem dokumentiem, kas attiecas uz sarunām par ES SOFA un tās parakstīšanu, OV [2003] C 321, 6. lpp., tostarp dokumentiem, kas attiecas uz sarunu organizēšanu", kā arī visiem dokumentiem, kas attiecas uz nolīguma 18. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 19. panta 4. punkta īstenošanu. Sūdzības iesniedzēja minētais teksts ir Nolīgums starp Eiropas Savienības dalībvalstīm par militārā un civilā personāla statusu, kas norīkots uz Eiropas Savienības iestādēm, par štābu un spēku statusu, ko var darīt pieejamus Eiropas Savienībai saistībā ar Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 2. punktā minēto uzdevumu, tostarp mācību, sagatavošanu un izpildi, un par dalībvalstu militārā un civilā personāla statusu, kas nodots Eiropas Savienības rīcībā, lai rīkotos šajā sakarā (ES SOFA).

Savā 2005. gada 21. marta atbildē Padome norādīja, ka nav dokumentu par nolīguma 18. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 19. panta 4. punkta īstenošanu. Attiecībā uz lūgumu piekļūt dokumentiem, kas saistīti ar sarunām par nolīgumu un tā parakstīšanu, Padome norādīja, ka pastāv divu veidu sagatavošanas dokumenti: a) vairāki dokumenti, kas jau ir pieejami Padomes tīmekļa vietnē kā daļa no Padomes dokumentu reģistra; un b) SN dokumenti 4438/01, 4438/1/01 REV 1, 4438/4/01 REV 4 un 4438/5/01 REV 5. Attiecībā uz otro dokumentu grupu Padome piešķīra tikai daļēju piekļuvi, liedzot piekļuvi tām dokumentu daļām, kurās bija ietverti juridiski atzinumi.

Savā 2005. gada 24. marta atkārtotajā pieteikumā sūdzības iesniedzējs neapstrīdēja Padomes lēmumu piešķirt tikai daļēju piekļuvi iepriekš minētajiem dokumentiem. Tomēr viņš norādīja, ka, ņemot vērā Nolīguma piemērošanas jomu un to, ka izstrādes procesa pabeigšanai bija vajadzīgi vairāk nekā divi gadi, ir jāpieņem, ka Padomes rīcībā bija vairāk nekā tikai šie četri dokumenti. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka pati šo dokumentu numerācija liecina, ka pastāv citi būtiski dokumenti.

Savā 2005. gada 11. maija atbildē Padome paziņoja, ka "pēc šā atkārtotā pieteikuma rūpīgas izskatīšanas, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja argumentus, un pēc jaunu iekšējo apspriežu rezultātiem" nav konstatēti nekādi citi dokumenti, kas attiecas uz pieteikumu. Attiecībā uz atšķirībām numerācijas secībā Padome norādīja, ka SN dokumenti 4438/2/01 REV 2 un 4438/3/01 REV 3 "tika pasludināti par spēkā neesošiem un anulēti ražošanas laikā".

Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs saglabāja savu viedokli, ka Padomes nostāja, ka ir tikai četri būtiski dokumenti, ir acīmredzami nepamatota. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Pārstāvju palātas Eiropas kontroles komitejas sagatavotajā ziņojumā (28. ziņojums, HC 63-xxviii, 2003. gada 2. jūlijs, 38. lpp.) ir skaidri norādīts, ka nolīgumā ir veiktas vismaz deviņas pārskatīšanas. Viņš piebilda, ka pēc atsevišķa lūguma, kas iesniegts saskaņā ar vienas ES dalībvalsts tiesību aktiem par informācijas brīvību, viņam tika piešķirta piekļuve Padomes 2003. gada 18. marta dokumentam SN 4438/7/01 REV 7.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka a) nepiešķirot pilnīgu vai daļēju piekļuvi visiem pieprasītajiem dokumentiem vai nenorādot iemeslus atteikumam piekļūt šiem dokumentiem, Padome nav pilnībā izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Regulu 1049/2001; un b) ka, to nedarot, Padome, neraugoties uz to, ka tās uzmanība tika vērsta uz to, ka bija jābūt papildu dokumentiem, ir rīkojusies ļaunticīgi un tieši pārkāpjot Regulā paredzētās tiesības.

Savā 2005. gada 10. marta pieteikumā sūdzības iesniedzējs arī lūdza pilnīgu un izsmeļošu visu to dokumentu sarakstu, kuriem Padome varētu nolemt atteikt piekļuvi, tostarp "slepenus dokumentus" Regulas 1049/2001 9. panta nozīmē. Savā atbildē Padome nepievērsās šim jautājumam. Tāpēc sūdzības iesniedzējs savā atkārtotajā pieteikumā atkārtoja savu lūgumu.

Savā 2005. gada 11. maija atbildē Padome norādīja, ka saskaņā ar Regulas 9. pantu iestādei nav pienākuma ne izpaust informāciju par slepenu dokumentu, ne publiskot to, ja vien tā autors nav nolēmis citādi. Padome uzskata, ka vienīgais iestādes pienākums šajā sakarā bija katra kalendārā gada beigās norādīt to dokumentu kopējo skaitu, kas gada laikā klasificēti kā "konfidenciāli", "slepeni" un "sevišķi slepeni", saskaņā ar Regulas 1049/2001 17. panta 1. punktu.

Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Padomes nostāja bija ne tikai nepareiza, bet arī izvairījās no viņa iesniegtajiem argumentiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 9. panta 4. punktā ir nepārprotami noteikts, ka Padomei ir pienākums pamatot atteikumu piešķirt piekļuvi slepeniem dokumentiem, lai gan tai tas ir jādara tādā veidā, kas nekaitē 4. pantā aizsargātajām interesēm. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ne 9. panta 3. punkts, ne 9. panta 4. punkts nepadarīja pienākumu norādīt pamatojumu atkarīgu no slepenā dokumenta autora iepriekšējas piekrišanas. Viņš piebilda, ka Padomei nebija tiesību neizpaust visu informāciju, kas attiecas uz slepenu dokumentu, tostarp, piemēram, informāciju par tā esamību vai neesamību.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka a) Padome nav apsvērusi, vai tai ir jāpiešķir pilnīga vai daļēja piekļuve jebkādiem slepeniem dokumentiem, b) Padome nav norādījusi iemeslus, kāpēc tā ir nolēmusi liegt piekļuvi jebkādiem slepeniem dokumentiem, un c) Padome, neizskatot tai iesniegtos konkrētos argumentus, ir rīkojusies ļaunticīgi un nav pienācīgi izskatījusi sākotnējo pieprasījumu un atkārtoto pieteikumu.

INQUIRY

Padomes atzinums

Atzinumā Padome izteica šādus komentārus:

Dokumenta SN 4438/01 pašreizējās redakcijas

Ņemot vērā sūdzības iesniedzēja izvirzītos argumentus un jo īpaši iesniegtos pierādījumus attiecībā uz dokumenta SN 4438/01 pārskatītajām versijām, Padome ir rūpīgi pārskatījusi šo jautājumu un uzsākusi jaunas apspriedes ar attiecīgajiem Ģenerālsekretariāta departamentiem.

Saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem visi teksti, kas iesniegti Padomei vai kādai no tās darba sagatavošanas struktūrām,

• ir izmantojami par pamatu apspriedēm (piemēram, prezidentvalsts vai delegācijas piezīmes, kurās ietverti Padomes akta kompromisa projekti vai priekšlikumi, vai Ģenerālsekretariāta pavadvēstules, kurās ietverti projekti, par kuriem Padome vai kāda no tās darba sagatavošanas struktūrām ir aicināta paust nostāju); vai
• ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu (piemēram, delegācijas ieguldījums diskusijās par projektu, kas nodots Padomei); vai
• atspoguļot progresu, kas panākts konkrētā jautājumā (piemēram, darba rezultātus un Padomes darba sagatavošanas struktūru protokolu kopsavilkumus);

jāizplata kā "ST" dokumenti. Līdz ar to tie tiek automātiski izsekoti Padomes dokumentu sagatavošanas sistēmā un (ja vien tie nav reģistrēti saskaņā ar Regulas 1049/2001 9. panta 3. punktu) tiks automātiski iekļauti Padomes reģistrā. Tādējādi saskaņā ar pašreizējiem noteikumiem "SN" dokumentus vairs nedrīkst izmantot šādiem mērķiem. Šādi dokumenti ir paredzēti vienīgi iekšējai lietošanai Ģenerālsekretariātā administratīviem mērķiem, piemēram, tulkošanai. Tos neizplata Padomes locekļiem vai tās darba sagatavošanas struktūru locekļiem.

Tomēr šī sistēma nebija spēkā laikā, kad tika sagatavotas dokumenta SN 4438/01 dažādās versijas. 2001. gadā joprojām bija iespējams sagatavot "SN" dokumentus izplatīšanai delegācijām. Šādus "SN" dokumentus izplatīja departaments, kas tos sagatavoja, nevis centralizētais dokumentu pārvaldības departaments.

Pēc intensīvas izpētes Padome tagad varēja apstiprināt, ka patiešām ir veiktas desmit attiecīgā dokumenta pārskatīšanas, tostarp REV 2, REV 3 un REV 6 līdz REV 10. Šīs versijas netika ielādētas automatizētajā sistēmā, kas ļauj visus Padomes dokumentus reģistrēt un saglabāt iestādes elektroniskajā arhīvā. Tāpēc šīs pārskatītās redakcijas tika saglabātas par šo jautājumu atbildīgajā departamentā, bet, kā minēts atbildē uz atkārtoto pieteikumu, tā kā nebija pierādījumu, ka šādas pārskatītās redakcijas būtu elektroniski reģistrētas un apstiprinātas, tās tika uzskatītas par spēkā neesošām.

Padome tagad ir atklājusi, ka pretēji sākotnējiem pierādījumiem versijas REV 2, REV 3 un REV 6 līdz REV 10 ir izplatītas Padomes darba sagatavošanas struktūrās.

Padome atvainojās sūdzības iesniedzējam par šo pārrakstīšanās kļūdu.

Piekļuve tika piešķirta pārskatītajām REV 6–REV 10 versijām. Pārskatītās versijas REV 2 un REV 3 nevarēja pilnībā publiskot, jo dažās to daļās bija juridiskas konsultācijas, uz kurām attiecas Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkts. Tā kā nebija pierādījumu, ka iepazīšanās ar dokumentiem būtu saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm, Padome uzskatīja, ka iekšējo juridisko atzinumu aizsardzība ir svarīgāka par sabiedrības interesēm iepazīties ar visiem dokumentiem un ka daļēja piekļuve ir saprātīgs kompromiss (1).

Iespējami esošie slepenie dokumenti

Vispirms Padome apstiprināja, ka nav attiecīgu slepenu dokumentu. Padome norādīja, ka no judikatūras izriet, ka, ja iestāde apgalvo, ka konkrēts dokuments, kuram pieprasīta piekļuve, nepastāv, pastāv pieņēmums, ka tas nepastāv (2).

Turklāt Padome vēlas apliecināt, ka tā nepiekrīt sūdzības iesniedzēja sniegtajam pamatojumam. Saskaņā ar Tiesas judikatūru Regulas 1049/2001 9. panta 3. punkts nozīmēja, ka uz slepeniem dokumentiem "attiecas atkāpe, kuras mērķis nepārprotami ir garantēt to satura un pat esības slepenību"(3).

Sūdzības iesniedzēja sniegtā 9. panta 4. punkta interpretācija arī bija kļūdaina. Šis noteikums nekādā veidā neprasīja, lai dalībvalsts (4) atzītu, ka pastāv slepeni dokumenti, nemaz nerunājot par to uzskaitīšanu, ja to autori izvēlējās tos nereģistrēt. Tā tikai piemēroja principu, kas izriet no Pirmās instances tiesas judikatūras, saskaņā ar kuru varētu būt neiespējami norādīt iemeslus, kas pamato konfidencialitātes nepieciešamību attiecībā uz katru atsevišķu dokumentu, neizpaužot dokumenta saturu un tādējādi atņemot izņēmumam tā mērķi (5).

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Padomes atzinums kopā ar aicinājumu iesniegt apsvērumus tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam līdz 2005. gada 30. septembrim. Līdz minētajam datumam no sūdzības iesniedzēja apsvērumi netika saņemti.

Lēmums

1 Iespējamā piekļuves dokumentiem nepiešķiršana

1.1 Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 10. martā nosūtīja vēstuli Eiropas Savienības Padomei, lūdzot piekļuvi "visiem Padomes rīcībā esošajiem dokumentiem, kas attiecas uz sarunām par ES SOFA un tās parakstīšanu, OV [2003] C 321, 6. lpp., tostarp dokumentiem, kas attiecas uz sarunu organizēšanu", kā arī visiem dokumentiem, kas attiecas uz nolīguma 18. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 19. panta 4. punkta īstenošanu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (6). Sūdzības iesniedzēja minētais teksts ir Nolīgums starp Eiropas Savienības dalībvalstīm par militārā un civilā personāla statusu, kas norīkots uz Eiropas Savienības iestādēm, par štābu un spēku statusu, ko var darīt pieejamus Eiropas Savienībai saistībā ar ES līguma 17. panta 2. punktā minēto uzdevumu, tostarp mācību, sagatavošanu un izpildi, un par dalībvalstu militārā un civilā personāla statusu, kas nodots Eiropas Savienības rīcībā, lai rīkotos šajā sakarā (ES SOFA).

Savā 2005. gada 21. marta atbildē Padome norādīja, ka nav dokumentu par nolīguma 18. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 19. panta 4. punkta īstenošanu. Attiecībā uz lūgumu piekļūt dokumentiem, kas saistīti ar sarunām par nolīgumu un tā parakstīšanu, Padome norādīja, ka pastāv divu veidu sagatavošanas dokumenti: a) vairāki dokumenti, kas jau ir pieejami Padomes tīmekļa vietnē kā daļa no Padomes dokumentu reģistra; un b) SN dokumenti 4438/01, 4438/1/01 REV 1, 4438/4/01 REV 4 un 4438/5/01 REV 5. Attiecībā uz otro dokumentu grupu Padome piešķīra tikai daļēju piekļuvi, liedzot piekļuvi tām dokumentu daļām, kurās bija ietverti juridiski atzinumi.

Atkārtotajā pieteikumā sūdzības iesniedzējs neapstrīdēja Padomes lēmumu piešķirt tikai daļēju piekļuvi iepriekš minētajiem dokumentiem. Tomēr viņš norādīja, ka, ņemot vērā Nolīguma piemērošanas jomu un to, ka izstrādes procesa pabeigšanai bija vajadzīgi vairāk nekā divi gadi, ir jāpieņem, ka Padomes rīcībā bija vairāk nekā tikai šie četri dokumenti. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka pati šo dokumentu numerācija liecina, ka pastāv citi būtiski dokumenti.

Savā 2005. gada 11. maija atbildē Padome paziņoja, ka "pēc šā atkārtotā pieteikuma rūpīgas izskatīšanas, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja argumentus, un pēc jaunu iekšējo apspriežu rezultātiem" nav konstatēti nekādi citi dokumenti, kas attiecas uz pieteikumu. Attiecībā uz atšķirībām numerācijas secībā Padome norādīja, ka SN dokumenti 4438/2/01 REV 2 un 4438/3/01 REV 3 "tika pasludināti par spēkā neesošiem un anulēti ražošanas laikā".

1.2 Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs saglabāja savu viedokli, ka Padomes nostāja, ka ir tikai četri būtiski dokumenti, ir acīmredzami nepamatota. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Pārstāvju palātas Eiropas kontroles komitejas sagatavotajā ziņojumā (28. ziņojums, HC 63-xxviii, 2003. gada 2. jūlijs, 38. lpp.) ir skaidri norādīts, ka nolīgumā ir veiktas vismaz deviņas pārskatīšanas. Viņš piebilda, ka pēc atsevišķa lūguma, kas iesniegts saskaņā ar vienas ES dalībvalsts tiesību aktiem par informācijas brīvību, viņam tika piešķirta piekļuve Padomes 2003. gada 18. marta dokumentam SN 4438/7/01 REV 7.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka a) nepiešķirot pilnīgu vai daļēju piekļuvi visiem pieprasītajiem dokumentiem vai nenorādot iemeslus atteikumam piekļūt šiem dokumentiem, Padome nav pilnībā izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Regulu 1049/2001; un b) ka, to nedarot, Padome, neraugoties uz to, ka tās uzmanība tika vērsta uz to, ka bija jābūt papildu dokumentiem, ir rīkojusies ļaunticīgi un tieši pārkāpjot Regulā paredzētās tiesības.

1.3 Savā atzinumā Padome norādīja, ka, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja izvirzītos argumentus un jo īpaši pierādījumus, kas iesniegti attiecībā uz dokumenta SN 4438/01 pārskatītajām versijām, tā ir pamatīgi pārskatījusi šo jautājumu un uzsākusi jaunas apspriedes ar attiecīgajiem Ģenerālsekretariāta departamentiem. Pēc intensīvas izpētes Padome tagad varēja apstiprināt, ka patiešām ir veiktas desmit attiecīgā dokumenta pārskatīšanas, tostarp REV 2, REV 3 un REV 6 līdz REV 10. Padome paskaidroja, ka šīs versijas nav ielādētas automatizētajā sistēmā, kas ļauj visus Padomes dokumentus reģistrēt un saglabāt iestādes elektroniskajā arhīvā. Tā vietā šīs pārskatītās redakcijas tika saglabātas par šo jautājumu atbildīgajā departamentā, bet, kā minēts atbildē uz atkārtoto pieteikumu, tā kā nebija pierādījumu, ka šādas pārskatītās redakcijas būtu elektroniski reģistrētas un apstiprinātas, tās tika uzskatītas par spēkā neesošām. Padome atzīmēja, ka 2001. gadā, kad tika sagatavotas dažādas dokumenta SN 4438/01 versijas, joprojām bija iespējams sagatavot "SN" dokumentus izplatīšanai delegācijām. Tomēr tā uzsvēra, ka noteikumi kopš tā laika ir mainījušies un ka šādi dokumenti tagad būtu jāizplata kā "ST" dokumenti, kas (izņemot gadījumus, kad tie nav reģistrēti saskaņā ar Regulas 1049/2001 9. panta 3. punktu) tiktu automātiski iekļauti Padomes reģistrā.

Padome atvainojās sūdzības iesniedzējam par šo pārrakstīšanās kļūdu. Tā piebilda, ka piekļuve tika piešķirta pārskatītajām versijām REV 6–REV 10 un daļēja piekļuve tika piešķirta pārskatītajām versijām REV 2 un REV 3, jo dažas šo pēdējo minēto dokumentu daļas ietvēra juridiskus atzinumus, uz kuriem attiecas Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkts. Padome iesniedza ombudam izsniegto dokumentu kopijas.

1.4 No sūdzības iesniedzēja piezīmes netika saņemtas.

1.5 Ombuds uzskata, ka ir jānošķir būtība un procedūra attiecībā uz veidu, kādā Padome izskatīja sūdzības iesniedzēja pieteikumu par piekļuvi dokumentiem.

1.6 Attiecībā uz lietas būtību ombuds norāda, ka pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs bija iesniedzis pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, Padome viņam izpauda dokumentu SN 4438/01 un pārskatītās versijas REV 1, REV 4 un REV 5. Atzinumā par šo sūdzību Padome atzina, ka dokuments SN 4438/01 ir pārskatīts desmit reizes, un darīja sūdzības iesniedzējam pieejamas pārskatītās versijas REV 6, REV 7, REV 8, REV 9 un REV 10, kā arī pārskatīto versiju REV 2 un REV 3 daļas. Ombude norāda, ka sūdzības iesniedzējs neapstrīdēja Padomes netiešo apgalvojumu, ka tie bija visi pieejamie dokumenti, vai apstrīdēja Padomes viedokli, ka pārskatītajām versijām REV 2 un REV 3 var piešķirt tikai daļēju piekļuvi, jo tajās bija juridiskas konsultācijas, uz kurām attiecas Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkts. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu attiecībā uz šā apgalvojuma būtību.

1.7 Attiecībā uz procesuālajiem aspektiem labas administratīvās prakses principi prasa, lai pieprasījumi par piekļuvi dokumentiem, kas iesniegti saskaņā ar Regulu 1049/2001, tiktu izskatīti pienācīgi un rūpīgi. Šajā gadījumā Ombuds norāda, ka savā atbildē uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu Padome norādīja, ka "pēc šā atkārtotā pieteikuma rūpīgas izskatīšanas, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja argumentus, un pēc jaunu iekšējo apspriežu rezultātiem" nav konstatēti nekādi citi dokumenti, kas attiecas uz pieteikumu. Tomēr Padome savā atzinumā norādīja, ka pārskatītās redakcijas REV 2, REV 3 un REV 6 līdz REV 10 tika saglabātas "par šo jautājumu atbildīgajā departamentā". Turklāt jānorāda, ka sūdzības iesniedzējs savā atkārtotajā pieteikumā ir skaidri apgalvojis, ka ir jābūt vairāk nekā nedaudziem dokumentiem, kurus Padome bija publiskojusi, atbildot uz viņa sākotnējo piekļuves pieprasījumu. Tādēļ ombuds nesaprot, kāpēc šie dokumenti netika identificēti, izskatot sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu vai vismaz izskatot atkārtoto pieteikumu Padomē. Vienīgais Padomes piedāvātais skaidrojums ir tāds, ka šīs pārskatītās versijas tika uzskatītas par spēkā neesošām, jo nebija pierādījumu, ka tās būtu reģistrētas un apstiprinātas elektroniski. Tomēr Padome nav paskaidrojusi, kāpēc attiecīgā veida dokuments būtu jāuzskata par derīgu tikai tad, ja tas ir elektroniski reģistrēts un validēts. Ombude arī norāda, ka savā atbildē uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu Padome norādīja, ka pārskatītās versijas REV 2 un REV 3 "tika pasludinātas par spēkā neesošām un anulētas sagatavošanas laikā". Ombude uzskata, ka šis apgalvojums bija maldinošs, jo radīja (nepareizu) iespaidu, ka attiecīgie dokumenti nekad nav tikuši izplatīti. Savā atzinumā Padome norādīja, ka tā ir atklājusi, ka "pretēji sākotnējiem pierādījumiem" pārskatītās versijas REV 2, REV 3 un REV 6 līdz REV 10 ir izplatītas Padomes darba sagatavošanas struktūrās. Tomēr visu attiecīgo dokumentu titullapās jau ir skaidri norādīts, ka šos dokumentus bija paredzēts izplatīt attiecīgajām pusēm un ka tie tika sagatavoti noteiktu sanāksmju rezultātā. Tādēļ ombuds nesaprot, kā par šo jautājumu atbildīgais dienests varēja pieņemt, ka šie dokumenti nav izplatīti un pat ir pasludināti par spēkā neesošiem.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Padomes nespēja pienācīgi un rūpīgi izskatīt sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem ir administratīva kļūme.

1.8 Savā atzinumā Padome atvainojās sūdzības iesniedzējam "par pārrakstīšanās kļūdu", kas, pēc tās domām, ir notikusi. Ombuds uzskata, ka administratīva kļūme, ko viņš ir konstatējis šajā lietā, ir nopietnāka nekā šī, lai gan nav pierādījumu, kas pamatotu sūdzības iesniedzēja viedokli, ka Padome ir rīkojusies ļaunticīgi. Tomēr Ombuds arī ņem vērā Padomes paskaidrojumus, ka tās iekšējie noteikumi ir mainījušies kopš to dokumentu izstrādes, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījums. Ombuds saprot Padomes nostāju kā tādu, kas nozīmē, ka saskaņā ar jaunajiem noteikumiem vairs nerastos tādas problēmas, kādas tika konstatētas šajā lietā. Ņemot vērā šos apstākļus, ombuds uzskata, ka kritiskas piezīmes izteikšana ir vispiemērotākais veids, kā novērst pieļauto administratīvo kļūmi, un ka no viņa puses nav nepieciešama turpmāka rīcība.

2 Iespējamā piekļuves liegšana slepeniem dokumentiem

2.1 Sūdzības iesniedzējs savā 2005. gada 10. marta pieteikumā lūdza arī pilnīgu un izsmeļošu visu to dokumentu sarakstu, kuriem Padome varētu atteikt piekļuvi, tostarp "slepenus dokumentus" Regulas Nr. 1049/2001 9. panta izpratnē. Atbildē uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu Padome norādīja, ka saskaņā ar regulas 9. pantu iestādei nav pienākuma ne izpaust nekādu informāciju par slepenu dokumentu, ne publiskot to, ja vien tā autors nav nolēmis citādi. Padome uzskata, ka vienīgais iestādes pienākums šajā sakarā bija katra kalendārā gada beigās norādīt to dokumentu kopējo skaitu, kas gada laikā klasificēti kā "konfidenciāli", "slepeni" un "sevišķi slepeni", saskaņā ar Regulas 1049/2001 17. panta 1. punktu.

2.2 Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Padomes nostāja bija ne tikai nepareiza, bet arī izvairījās no viņa iesniegtajiem argumentiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 9. panta 4. punktā ir nepārprotami noteikts, ka Padomei ir pienākums pamatot atteikumu piešķirt piekļuvi slepeniem dokumentiem, lai gan tai tas ir jādara tādā veidā, kas nekaitē 4. pantā aizsargātajām interesēm. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ne 9. panta 3. punkts, ne 9. panta 4. punkts nepadarīja pienākumu norādīt pamatojumu atkarīgu no slepenā dokumenta autora iepriekšējas piekrišanas. Viņš piebilda, ka Padomei nebija tiesību neizpaust visu informāciju, kas attiecas uz slepenu dokumentu, tostarp, piemēram, informāciju par to, vai tas pastāv vai nepastāv.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka a) Padome nav apsvērusi, vai tai ir jānodrošina pilnīga vai daļēja piekļuve jebkādiem slepeniem dokumentiem; b) ka Padome nav norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir nolēmusi liegt piekļuvi jebkādiem slepeniem dokumentiem; un c) ka, neizskatot tai iesniegtos konkrētos argumentus, Padome ir rīkojusies ļaunticīgi un nav pienācīgi izskatījusi sākotnējo pieprasījumu un atkārtoto pieteikumu.

2.3 Atzinumā Padome uzsvēra, ka nav attiecīgu slepenu dokumentu. Padome piebilda, ka tā nepiekrīt sūdzības iesniedzēja sniegtajam pamatojumam.

2.4 Kā Padome ir pareizi norādījusi, no Pirmās instances tiesas judikatūras izriet, ka "saskaņā ar Kopienas tiesību aktu likumības prezumpciju, ja attiecīgā iestāde apgalvo, ka konkrēts dokuments, kuram lūgta piekļuve, nepastāv, pastāv prezumpcija, ka tas nepastāv"(7). Šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus, kas atspēkotu šo pieņēmumu. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka nav pamata veikt turpmāku izmeklēšanu par šo lietas aspektu.

2.5 Tomēr tiks izteikta vēl viena piezīme attiecībā uz to, ka Padome tikai pēc tās domām paziņoja, ka nav slepenu dokumentu.

3 Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, ir nepieciešams izteikt šādu kritisku piezīmi:

Labas administratīvās prakses principi prasa, lai pieprasījumi par piekļuvi dokumentiem tiktu izskatīti pienācīgi un rūpīgi. Šajā lietā sūdzības iesniedzējs savā atkārtotajā pieteikumā skaidri apgalvoja, ka ir jābūt vairāk nekā nedaudziem dokumentiem, kurus Padome bija publiskojusi, atbildot uz viņa sākotnējo pieprasījumu. Padomes atbildē bija norādīts, ka "pēc šā atkārtotā pieteikuma rūpīgas izskatīšanas, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja argumentus, un pēc jaunu iekšējo apspriežu rezultātiem" nav konstatēti nekādi citi dokumenti, kas attiecas uz pieteikumu. Tomēr savā atzinumā ombudam Padome norādīja, ka pārskatītās versijas REV 2, REV 3 un REV 6 līdz REV 10 tika saglabātas "par šo jautājumu atbildīgajā departamentā". Vienīgais Padomes sniegtais skaidrojums par to, kāpēc dokumenti netika identificēti agrāk, ir tas, ka tie tika uzskatīti par spēkā neesošiem, jo nebija pierādījumu, ka tie būtu reģistrēti un apstiprināti elektroniski. Tomēr Padome nav paskaidrojusi, kāpēc attiecīgā veida dokuments būtu jāuzskata par derīgu tikai tad, ja tas ir elektroniski reģistrēts un validēts. Turklāt Padomes atbildē uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu bija arī norādīts, ka pārskatītās versijas REV 2 un REV 3 "tika pasludinātas par spēkā neesošām un anulētas ražošanas laikā", tādējādi kļūdaini norādot, ka attiecīgie dokumenti nekad nav tikuši izplatīti. Savā atzinumā Padome norādīja, ka tā ir atklājusi, ka "pretēji sākotnējiem pierādījumiem" pārskatītās versijas REV 2, REV 3 un REV 6 līdz REV 10 ir izplatītas Padomes darba sagatavošanas struktūrās. Tomēr visu attiecīgo dokumentu titullapās jau ir skaidri norādīts, ka šos dokumentus bija paredzēts izplatīt attiecīgajām pusēm un ka tie tika sagatavoti noteiktu sanāksmju rezultātā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nesaprot, kāpēc attiecīgie dokumenti netika identificēti, izskatot sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu vai vismaz izskatot atkārtoto pieteikumu Padomē. Ombuds arī nesaprot, kā "par šo jautājumu atbildīgais dienests" būtu varējis pieņemt, ka šie dokumenti nav izplatīti un pat ir pasludināti par spēkā neesošiem. Tādēļ ombuds uzskata, ka Padome nav pienācīgi un rūpīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Tā bija administratīva kļūme.

Savā atzinumā Padome paskaidroja, ka tās iekšējie noteikumi ir mainījušies, kopš ir sagatavoti dokumenti, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījums. Ombuds saprot Padomes nostāju kā tādu, kas nozīmē, ka saskaņā ar jaunajiem noteikumiem vairs nerastos tādas problēmas, kādas tika konstatētas šajā lietā. Ņemot vērā šos apstākļus, ombuds uzskata, ka kritiskas piezīmes izteikšana ir vispiemērotākais veids, kā novērst pieļauto administratīvo kļūmi, un ka no viņa puses nav nepieciešama turpmāka rīcība. Tādēļ Ombuds slēdz lietu.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Padomes ģenerālsekretārs.

PAPLAŠINĀTĀS PAMATNOSTĀDNES

Savā 2005. gada 10. marta pieteikumā par piekļuvi dokumentiem sūdzības iesniedzējs lūdza visu to dokumentu sarakstu, kuriem Padome varētu nolemt atteikt piekļuvi, tostarp "slepenus dokumentus" Regulas 1049/2001 9. panta izpratnē. Savā atbildē Padome nepievērsās šim jautājumam. Tāpēc sūdzības iesniedzējs savā atkārtotajā pieteikumā atkārtoja savu lūgumu. Savā 2005. gada 11. maija atbildē Padome būtībā uzskatīja, ka tai nav pienākuma izpaust informāciju par slepeniem dokumentiem. Tikai savā atzinumā par šo iebildumu Padome norādīja, ka šajā lietā nav šādu slepenu dokumentu.

Ombude uzskata, ka būtu lietderīgi, ja turpmākajos gadījumos Padome pēc iespējas ātrāk varētu sniegt šādu informāciju pieteikumu iesniedzējiem.

Ar cieņu,

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Atzinumam tika pievienotas attiecīgo dokumentu kopijas. Padome atzīmēja, ka, lai nodrošinātu, ka piekļuve tiek piešķirta pēc iespējas ātrāk, tā ir nosūtījusi papildu šo dokumentu kopijas tieši sūdzības iesniedzējam.

(2) Spriedums lietā T-311/00 BAT (Investments) Ltd/Komisija (Recueil 2002, II-2781. lpp., 35. punkts). Skatīt arī 2005. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T-110/03, T-150/03 un T-405/03 Sison / Padome (vēl nav publicēts), 29. punkts.

(3) Apvienotās lietas T-110/03, T-150/03 un T-405/03 Sison / Padome, 2005. gada 26. aprīļa spriedums (vēl nav publicēts), 95. punkts.

(4) Ombuds pieņem, ka atsauce uz "dalībvalsti" ir kļūdaina un tai drīzāk vajadzētu būt "iestādei".

(5) Spriedums lietā T-204/99 Mattila / Padome (Recueil 2001, II-2265. lpp., 87. punkts) un iepriekš minētais spriedums lietā T-405/03 Sison, 60.–62. punkts.

(6) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).

(7) Spriedums lietā T-311/00 BAT (Investments) Ltd/Komisija (Recueil 2002, II-2781. lpp., 35. punkts). Skatīt arī 2005. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T-110/03, T-150/03 un T-405/03 Sison / Padome, 29. punkts.