Strasbūrā, 2007. gada 30. oktobrī

Godātais X kungs!

Jūs 2005. gada 17. februārī iesniedzāt sūdzību Eiropas Ombudam pret Eiropas Parlamentu par Jūsu klasificēšanu C*2 pakāpē saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem.

2005. gada 23. martā es pārsūtīju sūdzību Parlamenta priekšsēdētājam. Parlaments man nosūtīja savu atzinumu 2005. gada 12. maijā.

2005. gada 24. maijā es pārsūtīju Jums atzinumu, aicinot izteikt savus apsvērumus līdz 2005. gada 30. jūnijam. 2005. gada 29. jūnijā Jūs man nosūtījāt savus apsvērumus.

2006. gada 9. jūnijā es lūdzu Parlamentu sniegt papildu informāciju saistībā ar Jūsu sūdzību un iesniegt atbildi līdz 2006. gada 31. jūlijam.

Parlaments 2006. gada 1. septembrī lūdza pagarināt atzinuma iesniegšanas termiņu līdz 2006. gada 30. septembrim. Ar 2006. gada 12. septembra vēstuli es informēju Parlamentu, ka apmierinu tā lūgumu. Jūs par to tikaiet attiecīgi informēts tās pašas dienas vēstulē.

Parlaments 2006. gada 5. oktobrī nosūtīja Jums atbildi ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus līdz 2006. gada 15. decembrim.

2006. gada 7. decembrī Jūs man nosūtījāt savus apsvērumus.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem. Atvainojos par Jūsu sūdzības izskatīšanai patērēto laiku.

Sūdzību

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju attiecīgie fakti īsumā bija šādi:

Sūdzības iesniedzējs strādāja par Eiropas Komisijas ierēdni, kas klasificēts D1 pakāpē.

Sūdzības iesniedzējs 2001. gadā izturēja iekšēju konkursu, ko organizēja Komisija. Līdz ar to 2001. gada 1. novembrī viņš tika klasificēts C5 pakāpē. Sūdzības iesniedzējam tika piešķirts pabalsts, lai kompensētu algas starpību starp D1 pakāpes līmeni, ko viņš bija sasniedzis, un C5 pakāpes līmeni, kurā viņš bija klasificēts.

2003. gada 16. novembrī sūdzības iesniedzējs tika pārcelts uz Parlamentu tajā pašā pakāpē (C5). Pēc jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā 2004. gada 1. maijā sūdzības iesniedzējs tika provizoriski klasificēts C*2 pakāpē. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka viņam vajadzēja būt klasificētam C*4 pakāpē. Faktiski sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, ņemot vērā to, ka viņa kolēģi, kuri nebija izturējuši iekšējo konkursu un kuri tādējādi bija palikuši D1 pakāpē, provizoriski tika klasificēti D*4 pakāpē. Sūdzības iesniedzējs arī uzskatīja, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 28. maija vēstulē lūdza Parlamenta Personāla ģenerāldirektorāta („Personāla ĢD”) vadītāju pārskatīt viņa klasifikāciju. 2004. gada 15. jūlijā Personāla ĢD atbildēja, ka viņa klasifikācija ir veikta saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 26. jūlijā iesniedza sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. 2004. gada 25. novembrī Parlamenta ģenerālsekretārs atbildēja, ka ir taisnība, ka saskaņā ar agrākajiem Civildienesta noteikumiem D1 pakāpes ierēdņi tiks klasificēti D*4 (AST 4) pakāpē saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem. Tomēr ģenerālsekretārs apstiprināja Parlamenta lēmumu klasificēt sūdzības iesniedzēju C*2 pakāpē un noraidīja viņa sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā Eiropas Ombudam norādīja, ka, ņemot vērā to, ka daži citas iestādes, proti, Eiropas Revīzijas palātas, darbinieki, kuri bija tādā pašā situācijā kā viņš, tika diskriminēti saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, šie darbinieki pieprasīja Parlamentam kā budžeta lēmējinstitūcijai līdzekļus, kas nepieciešami šo darbinieku pārklasificēšanai. Parlaments piekrita šim pieprasījumam. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Parlaments nav veicis tādus pašus pasākumus attiecībā uz saviem darbiniekiem.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka i) Parlaments nav ievērojis tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Viņš arī apgalvoja, ka ii) Parlaments nav ievērojis vienlīdzīgas attieksmes principu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņš būtu jāklasificē C*4 pakāpē.

Pieprasījums

Parlamenta atzinums

Parlamenta viedoklis par sūdzību kopumā bija šāds:

Parlaments norādīja, ka sūdzības iesniedzējs, kurš bija Komisijas ierēdnis D1 pakāpē, tika iecelts C5 pakāpē Komisijā 2001. gada 1. novembrī pēc viņa panākumiem konkursā COM/REV/2000.

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu (1) 46. panta otro daļu Komisija pēc tam aprēķināja sūdzības iesniedzēja atalgojumu, pamatojoties uz D1 pakāpes 5. līmeni, lai viņam kompensētu algas starpību starp D1 pakāpes līmeni, ko viņš jau bija sasniedzis, un C5 pakāpes līmeni, kurā viņš tika pārklasificēts.

2003. gada 16. novembrī sūdzības iesniedzējs tika nodots Parlamentam. Viņš palika tajā pašā pakāpē, proti, C5 pakāpē.

2004. gada 30. aprīlī sūdzības iesniedzējs tika klasificēts C5 pakāpes 4. līmenī. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 2. pantā paredzētajiem īstenošanas pasākumiem sūdzības iesniedzējs no 2004. gada 1. maija tika pārklasificēts C*2 pakāpē. Atšķirībā no situācijas, kas pastāvēja tieši pirms 2004. gada 1. maija, šī pārklasificēšana neietekmēja ne sūdzības iesniedzēja klasifikāciju attiecībā uz līmeni, ne viņa darba stāžu attiecībā uz pakāpi un līmeni. Turklāt sūdzības iesniedzēja atalgojums joprojām bija balstīts uz amatu, ko viņš ieņēma pirms konkursa COM/REV/2000 sekmīgas nokārtošanas. Faktiski viņa atalgojums bija balstīts uz D1-7. pakāpi vai D*4-7 saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu Parlaments norādīja, ka viņa klasifikācija C*2 pakāpē 2004. gada 1. maijā tika veikta saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, proti, XIII pielikuma 2. pantu. Klasificēšana C*2 pakāpē neradīja nekādu viņa algas samazinājumu.

Pārejas perioda beigās, proti, 2006. gada 1. maijā, sūdzības iesniedzējs, ja starplaikā nebūtu ticis paaugstināts amatā, būtu ticis pārklasificēts no C*2 pakāpes uz AST 2 pakāpi saskaņā ar Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 8. pantu.

Parlaments norādīja, ka, ja sūdzības iesniedzējs joprojām būtu klasificēts Komisijas D1 pakāpē, viņš pārejas periodā būtu klasificēts D*4 pakāpē un ka pēc pārejas perioda viņš saskaņā ar Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 8. pantu tiktu pārklasificēts AST 4 pakāpē.

Tomēr Parlaments secināja, ka sūdzības iesniedzēja klasifikācija pakāpē tika piemērota saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem.

Attiecībā uz Civildienesta noteikumu klauzulām, kuras viņš apstrīdēja, Parlamentam bija pienākums neignorēt skaidru noteikumu, kas paredzēts Civildienesta noteikumos. Parlaments arī norādīja, ka saskaņā ar Kopienu tiesu judikatūru ierēdnis nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu, lai apstrīdētu jauno Civildienesta noteikumu klauzulas tiesiskumu, kas izriet no korekcijas, kuras pamatā ir izmaiņas viņa ekonomiskajā situācijā.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu Parlaments apgalvoja, ka saskaņā ar Kopienu tiesu judikatūru vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi, ja vien šāda atšķirīga attieksme nav objektīvi pamatota. Pat ja Kopienu tiesas jau bija nolēmušas, ka visi ierēdņi, kurus iestāde pieņēma darbā pēc viena un tā paša konkursa, bija salīdzināmās situācijās, šāda diskriminācija pastāvēja tikai tad, ja atšķirīgā attieksme nebija objektīvi pamatota. Ierēdņiem, kuri mainīja kategoriju pēc 2004. gada 1. maija, atšķirīga attieksme bija objektīvi pamatota, jo kategorijas maiņa izrietēja nevis no iecēlējinstitūcijas lēmuma vai iestādes iekšējās direktīvas grozījumiem, bet gan no Civildienesta noteikumu īstenošanas. Tomēr, kā jau ir lēmusi Kopienu tiesa, iestādēm nav tiesību atkāpties no Civildienesta noteikumos ietvertās skaidrās klauzulas.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību un kopumā izteica šādas papildu piezīmes:

Pat ja viņa klasifikācija C*2 pakāpē būtu veikta, ievērojot Civildienesta noteikumus, tomēr, ja viņš paliktu D1 pakāpē, viņš pārejas periodā tiktu klasificēts D*4 pakāpē saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem un pēc pārejas perioda, proti, no 2006. gada 1. maija – AST4 pakāpē.

Turklāt viņš būtu varējis tikt paaugstināts amatā AST 5 pakāpē, nemainot savu karjeru un neuzņemoties papildu pienākumus, kas atbilst augstākai pakāpei. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka, ņemot vērā viņa darba stāžu Eiropas iestādēs, viņa pieredzi un diplomu, kā arī viņa nevainojamo darba stāžu, viņaprāt, bija droši, ka viņš tiks pārklasificēts augstākā kategorijā, proti, AST 7 pakāpē, izmantojot “apliecinājuma” procedūru, proti. Šādos apstākļos, lai gan viņa mēnešalga pēc 2004. gada 1. maija, iespējams, bija identiska viņa iepriekšējai algai, viņš cieta finansiālus zaudējumus, jo, ja viņš nebūtu izturējis iekšējo konkursu, viņš būtu klasificēts augstākā pakāpē.

Pat ja iestādēm nebūtu pilnvaru atkāpties no tiešas Civildienesta noteikumu klauzulas, Parlaments, kā to bija darījusi Eiropas Revīzijas palāta attiecībā uz astoņiem amatiem, būtu varējis pārklasificēt to ierēdņu amatus, kuri bija tādā pašā situācijā kā sūdzības iesniedzējs. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šī situācija Parlamentam bija labi zināma. Tomēr gan Parlaments, gan Komisija nebija veikuši pasākumus, lai to labotu.

Sūdzības iesniedzēja 2006. gada 18. aprīļa papildu vēstule

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 18. aprīlī nosūtīja ombudam vēl vienu vēstuli, kurā viņš atsaucās uz Eiropas Parlamenta Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmumu par dažu ierēdņu un pagaidu darbinieku pārklasificēšanu pēc jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā.

Sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka 2006. gada 22. martā viņš lūdza Parlamentu pārskatīt viņa klasifikāciju C*2 pakāpē. Savā 2006. gada 7. aprīļa atbildē Parlaments norādīja, ka, ņemot vērā to, ka šis Prezidija lēmums attiecas tikai uz ierēdņiem, kas strādā iestādē dienā, kad tika pieņemts Prezidija lēmums, Prezidija lēmumu nevar piemērot „sūdzības iesniedzēja lietai”. Sūdzības iesniedzējam netika sniegts nekāds cits pamatojums.

Parlaments arī norādīja, ka iestādes nevar iejaukties, pat ar atpakaļejošu spēku, citas iestādes ierēdņa pārklasificēšanas procedūrā.

Savā vēstulē sūdzības iesniedzējs iesniedza jaunu prasību, proti, ka viņa gadījumā jāpiemēro Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmums, jo 2004. gada 1. maijā viņš bija Parlamenta ierēdnis un viņam tika izmaksāts kompensācijas pabalsts. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka, pamatojoties uz šo klasifikāciju, viņš ir pārcelts uz Komisiju (2).

Parlamentam adresētais
informācijas pieprasījums

Pēc rūpīgas Parlamenta atzinuma, sūdzības iesniedzēja apsvērumu un papildu vēstules izskatīšanas tiesībsargs uzskatīja par lietderīgu lūgt Parlamentu sniegt viņam papildu informāciju par šādiem jautājumiem:

"i) Savā atzinumā Parlaments atsaucās uz faktu, ka tikai astoņas Revīzijas palātas amata vietas bija saistītas ar tās apstiprināto pārklasificēšanu.

Vai Parlaments, lūdzu, varētu paskaidrot, uz kāda pamata tas uzskata, ka šis fakts varētu būt būtisks, lai pamatotu atšķirīgo attieksmi pret Parlamenta darbiniekiem, no vienas puses, un Revīzijas palātas darbiniekiem, no otras puses?

ii) Vai Parlaments, lūdzu, varētu paskaidrot, kāpēc tas uzskata, ka tas vairs nevar neko darīt, lai mainītu sūdzības iesniedzēja klasifikāciju?"

Ombuds arī uzskatīja, ka ir lietderīgi lūgt Parlamentu atbildēt uz sūdzības iesniedzēja jauno prasību, kas iesniegta viņa 2006. gada 18. aprīļa vēstulē:

„Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņa lietā būtu jāpiemēro Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmums, jo 2004. gada 1. maijā viņš bija Eiropas Parlamenta ierēdnis un viņam tika izmaksāts kompensācijas pabalsts.

Vai Parlaments varētu sniegt papildu atzinumu par sūdzības iesniedzēja jauno prasību?”

Sūdzības iesniedzējs par to tika attiecīgi informēts 2006. gada 9. jūnija vēstulē. Tā kā ombuds norādīja, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs ir apgalvojis, ka gan Parlaments, gan Komisija (mans izcēlums) nav veikuši pasākumus, lai labotu viņa situāciju, sūdzības iesniedzējs tika informēts arī par to, ka gadījumā, ja viņš vēlētos iesniegt sūdzību pret Komisiju, viņš varētu apsvērt iespēju iesniegt ombudam jaunu sūdzību par to pēc tam, kad ir izsmelti viņam pieejamie iekšējie tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

Parlamenta atbilde

Savā atbildē Parlaments īsumā sniedza šādus paziņojumus:

Attiecībā uz pirmo jautājumu par iespējamo atšķirīgo attieksmi pret Parlamenta darbiniekiem, no vienas puses, un Revīzijas palātas darbiniekiem, no otras puses, Parlaments norādīja, ka Revīzijas palātas lēmums paaugstināt šos amatus nevar ietekmēt sūdzības iesniedzēja administratīvo situāciju. Parlaments uzskata, ka Kopienu iestādes lēmums par atsevišķu amata vietu paaugstināšanu amatā var radīt tiesiskas sekas tikai attiecīgajā iestādē.

Attiecībā uz otro jautājumu par iespējamām izmaiņām sūdzības iesniedzēja klasifikācijā Parlaments atkārtoti pauda viedokli, ka sūdzības iesniedzēja administratīvā situācija atbilst Civildienesta noteikumiem. Par viņa jauno klasifikāciju pēc jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā 2004. gada 1. maijā tika pieņemts strikts lēmums saskaņā ar Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 2. pantu. Tāpēc, tā kā sūdzības iesniedzēja administratīvā situācija atbilda Civildienesta noteikumiem, kas bija spēkā sūdzības izskatīšanas laikā, Parlaments norādīja, ka iecēlējinstitūcija nevar mainīt sūdzības iesniedzēja klasifikāciju.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja jauno prasību par Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmuma piemērošanu viņa lietai Parlaments atgādināja, ka 2005. gada 1. septembrī sūdzības iesniedzējs tika pārcelts uz Komisiju C*3/8 pakāpē ar atalgojuma pakāpi D*4/7. Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 22. marta vēstulē lūdza viņam piemērot Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmumu. Ar šo Prezidija lēmumu, pamatojoties uz viņu algu, pārklasificēja tos kolēģus, kuri 2004. gada 1. maijā saņēma kompensācijas pabalstu. Personāla ģenerāldirektors 2006. gada 7. aprīlī atbildēja sūdzības iesniedzējam, ka Prezidija lēmums ir piemērojams tikai ierēdņiem, kas strādā iestādē lēmuma pieņemšanas dienā, proti, 2006. gada 13. februārī. Ģenerāldirektors arī norādīja, ka iestādes nevar iejaukties, pat ar atpakaļejošu spēku, citas iestādes ierēdņa pakāpes vai pārklasificēšanas procedūrā. Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 18. aprīļa vēstulē saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par šo lēmumu. Ar 2006. gada 25. jūlija lēmumu ģenerālsekretārs noraidīja sūdzību kā nepamatotu.

Parlaments norādīja, ka no faktiskajiem apstākļiem izriet, ka sūdzības iesniedzējs tika nodots Komisijai 2005. gada 1. septembrī. 2006. gada 13. februārī, kad viņš bija Komisijas ierēdnis, Parlamenta Prezidijs nolēma, pamatojoties uz viņu algu, pārklasificēt tos Parlamenta ierēdņus, kuri 2004. gada 1. maijā saņēma kompensācijas pabalstu.

Līdz ar to ir jākonstatē, ka no 2005. gada 1. septembra Parlamentam nebija pilnvaru mainīt uz citu iestādi pārcelta ierēdņa klasifikāciju. Tādējādi, ierēdnim pārceļoties no vienas iestādes uz citu, iestāde, kas ir kompetenta pieņemt lēmumu, piemēram, par paaugstināšanu amatā, ir iestāde, kurai lēmuma pieņemšanas brīdī ir pilnvaras pār ierēdni.

Kā savā 2003. gada 16. oktobra sanāksmes ziņojumā ir uzsvērusi Administrācijas vadītāju kolēģija, ja ierēdnis pārceļas no vienas iestādes uz citu un ja iestāde, kurā ierēdnis gada sākumā bija amatā, izsaka priekšlikumu par paaugstināšanu amatā, tieši iestāde, uz kuru ierēdnis ir pārcēlies, lemj par šī ierēdņa paaugstināšanu amatā vai nepaaugstināšanu amatā. Ņemot vērā iepriekš minēto, Parlaments uzskatīja, ka tikai Komisija var mainīt sūdzības iesniedzēja klasifikāciju.

Sūdzības iesniedzēja papildu apsvērumi

Savā atbildē sūdzības iesniedzējs minēja administrācijas vadītāju kolēģijas 2003. gada 16. oktobra sanāksmes ziņojumu, uz kuru Parlaments atsaucās savā atbildē tikai attiecībā uz paaugstināšanu amatā. Viņš norādīja, ka viņa gadījumā jautājums ir par to, vai sūdzības iesniedzējs būtu jāpārklasificē. Sūdzības iesniedzējs atkārtoti pauda viedokli, ka viņa lietā būtu jāpiemēro Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmums.

Lēmums

1 Faktiskais konteksts

1.1 Sūdzības iesniedzējs strādāja par D1 pakāpes Eiropas Komisijas ierēdni (3). Sūdzības iesniedzējs 2001. gadā izturēja iekšējo konkursu, ko organizēja Komisija, un pēc tam tika pārklasificēts C5 pakāpē (4). Viņam tika piešķirts pabalsts, lai kompensētu algas starpību starp D1 pakāpes līmeni, ko viņš bija sasniedzis pirms sekmīgas konkursa nokārtošanas, un C5 pakāpes līmeni, kurā viņš tika klasificēts pēc sekmīgas konkursa nokārtošanas. 2003. gada 16. novembrī sūdzības iesniedzējs tika pārcelts uz Parlamentu tajā pašā pakāpē (proti, C5).

Pēc jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā 2004. gada 1. maijā sūdzības iesniedzējs pārejas periodā tika klasificēts C*2 pakāpē. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka viņam vajadzēja būt klasificētam C*4 pakāpē, t. i., divās pakāpēs virs viņa pašreizējās klasifikācijas. Pamatojot savu apgalvojumu, viņš apgalvoja, ka viņa kolēģi, kuri nebija izturējuši konkursu, ko sūdzības iesniedzējs bija izturējis 2001. gadā, un kuri tādējādi bija palikuši D1 pakāpē, pārejas periodā tika klasificēti C*4 pakāpē.

2004. gada 26. jūlijā sūdzības iesniedzējs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību, kas 2004. gada 25. novembrī tika noraidīta. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Parlaments nav ievērojis tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

1.2 Savā atzinumā Parlaments norādīja, ka sūdzības iesniedzēja klasifikācija C*2 pakāpē ir veikta saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, proti, XIII pielikuma 2. pantu, un nav izraisījusi viņa algas samazinājumu. Turklāt Parlaments uzskata, ka visi noteikumi, kas attiecas uz sūdzības iesniedzēja klasificēšanu pakāpē, ir pareizi piemēroti.

Parlaments norādīja, ka tam nav tiesību atkāpties no tiešas Civildienesta noteikumu klauzulas un ka saskaņā ar Kopienu tiesu judikatūru ierēdnis nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu, lai apstrīdētu jauno Civildienesta noteikumu klauzulas tiesiskumu.

1.3 Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, pat ja viņa klasifikācija C*2 pakāpē būtu veikta saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, tomēr, ja viņš paliktu D1 pakāpē, viņš pārejas periodā tiktu klasificēts D*4 pakāpē saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem un pēc pārejas perioda – AST 4 pakāpē (pārejas periods beidzās 2006. gada 1. maijā).

Pēc tam viņš esot varējis tikt paaugstināts AST 5 pakāpē. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka, ņemot vērā viņa darba stāžu Eiropas iestādēs, viņa pieredzi un diplomu, kā arī viņa nevainojamo darba stāžu, ir skaidrs, ka, izmantojot "atestācijas" procedūru, viņš tiktu klasificēts vēl augstākā kategorijā, proti, AST 7 pakāpē.

Šādos apstākļos, lai gan viņa mēnešalga pēc 2004. gada 1. maija, iespējams, bija identiska viņa iepriekšējai algai, viņš bija cietis zaudējumus.

Par to, ka Parlaments, iespējams, nav ievērojis tiesiskās paļāvības aizsardzības principu

2.1 Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Parlaments nav ievērojis tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Ombuds norāda, ka:

"saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, kas ir viens no Kopienas pamatprincipiem, ir ikvienam indivīdam, kas atrodas situācijā, kurā Kopienas iestādes, sniedzot tam precīzus solījumus , tam ir radījušas pamatotas cerības. Šādas garantijas neatkarīgi no to veida ir precīza, beznosacījumu un konsekventa informācija no pilnvarotiem un uzticamiem avotiem (...). Tomēr neviens nevar atsaukties uz šā principa pārkāpumu, ja administrācija viņam nav devusi konkrētus solījumus (...)"(5). (Izcēlums pievienots)

2.2 Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs nav precīzi norādījis ne to, kā un kas radīja viņa tiesisko paļāvību, ne arī kādus rezultātus. Ombuds arī uzskata, ka tad, kad sūdzības iesniedzējs izturēja iekšējo konkursu, kas viņam ļāva piekļūt C kategorijai saskaņā ar agrākajiem Civildienesta noteikumiem, viņam nevarēja sniegt nekādas precīzas garantijas un tādējādi nevarēja rasties nekāda tiesiskā paļāvība attiecībā uz viņa klasifikāciju saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, kuru sagatavošanas darbi vēl nebija sākti.

2.3 Attiecībā uz iekšējo konkursu, ko ombuds izturēja 2001. gadā, ombuds atzīmē, ka Civildienesta noteikumu 46. panta otrajā daļā, kas bija spēkā laikā, kad sūdzības iesniedzējs piedalījās konkursā, lai kļūtu par C pakāpes ierēdni, bija noteikts, ka "ierēdnis, kas iecelts augstākā pakāpē, nekādā gadījumā nesaņem pamatalgu, kas ir zemāka par to, ko viņš būtu saņēmis savā iepriekšējā pakāpē". Tādējādi sūdzības iesniedzējam laikā, kad viņš piedalījās konkursā, lai kļūtu par C pakāpes ierēdni, bija tiesiskā paļāvība, ka viņa pamatalga nebūs zemāka par to, ko viņš būtu saņēmis zemākajā pakāpē. Ombuds norāda, ka Komisija izmaksāja sūdzības iesniedzējam papildu pabalstu C5 pakāpē, lai kompensētu viņam zaudēto algu saistībā ar viņa iepriekšējo D1 pakāpi. Sūdzības iesniedzējs arī norāda, ka viņa mēnešalga kopā ar kompensācijas pabalstu tika saglabāta pēc pārcelšanas uz Parlamentu, kā arī pēc jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā 2004. gada 1. maijā.

2.4 Civildienesta noteikumi, kas ir spēkā pēc 2004. gada 1. maija, tomēr neuzliek iecēlējinstitūcijai īpašu pienākumu nodrošināt, lai ierēdņi AST klasifikācijas sistēmā netiktu ierindoti zemākā pozīcijā nekā tā, kāda viņiem būtu bijusi, ja viņi nebūtu pārgājuši no D pakāpes uz C pakāpi gados pirms jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā.

2.5 Turklāt ombudam nav iesniegti pierādījumi, kas apliecinātu, ka sūdzības iesniedzējam jebkurā laikā ir sniegta "precīza, beznosacījumu un konsekventa informācija", ka viņš galu galā tiks klasificēts vismaz AST 4 pakāpē.

2.6 Ņemot vērā ombuda secinājumu, ka Parlaments nav sniedzis precīzas garantijas, kas ļautu sūdzības iesniedzējam paļauties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ka viņš galu galā tiks klasificēts vismaz AST 4 pakāpē, ombuds secina, ka attiecībā uz šo apgalvojumu Parlaments nav pieļāvis administratīvu kļūmi.

3 Par apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu
no Parlamenta puses

3.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Parlaments nav ievērojis vienlīdzīgas attieksmes principu, ņemot vērā to, ka viņa kolēģi, kuri nebija izturējuši iekšējo konkursu, kurā sūdzības iesniedzējs uzvarēja, un kuri līdz ar to bija palikuši D1 pakāpē, pārejas periodā tika pārklasificēti D*4 pakāpē. Turpretī sūdzības iesniedzējs pārejas periodā tika pārklasificēts tikai D*2 pakāpē.

3.2 Savā atzinumā Parlaments norādīja, ka saskaņā ar Kopienu tiesu judikatūru vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota. Parlaments norādīja, ka atšķirīga attieksme pret ierēdņiem, kuri ir mainījuši kategoriju pēc 2004. gada 1. maija, ir objektīvi pamatota tikai tāpēc, ka tā izriet nevis no iecēlējinstitūcijas lēmuma vai iestādes iekšējās direktīvas grozījumiem, bet gan no jauno Civildienesta noteikumu īstenošanas.

Parlaments arī norādīja, ka saskaņā ar Kopienu tiesu jau nolemto iestādēm nav kompetences atkāpties no Civildienesta noteikumu skaidras klauzulas.

3.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka Parlamentam ir tiesības pārklasificēt visu to ierēdņu amatus, kuri ir tādā pašā situācijā kā viņš pats. Viņš norāda, ka Eiropas Revīzijas palāta ir spērusi šādu soli attiecībā uz astoņiem ierēdņiem.

3.4 Sūdzības iesniedzējs vēl vienā vēstulē ombudam arī norādīja, ka ar Eiropas Parlamenta Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmumu daži Parlamenta ierēdņi un pagaidu darbinieki, kas bija tādā pašā situācijā kā viņš, tika pārklasificēti. Sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka tādēļ 2006. gada 22. martā viņš lūdza Parlamentu pārskatīt viņa klasifikāciju. Savā 2006. gada 7. aprīļa atbildē Parlaments norādīja, ka, ņemot vērā to, ka šis Prezidija lēmums attiecas tikai uz ierēdņiem, kas strādā iestādē Prezidija lēmuma pieņemšanas dienā, Prezidija lēmumu nevar piemērot „sūdzības iesniedzēja lietai”, jo sūdzības iesniedzējs pirms 2006. gada 13. februāra ir pārcelts atpakaļ uz Komisiju. Parlaments arī norādīja, ka iestādes nevar iejaukties, pat ar atpakaļejošu spēku, citas iestādes ierēdņa pārklasificēšanas procedūrā.

3.5 Ņemot vērā Parlamenta atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, ombuds 2006. gada 9. jūnijā uzskatīja par lietderīgu lūgt Parlamentu sniegt viņam papildu informāciju par Revīzijas palātas lēmuma atbilstību un Eiropas Parlamenta Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmuma atbilstību.

3.6 Savā atbildē Parlaments norādīja, ka attiecībā uz pirmo jautājumu Revīzijas palātas lēmums paaugstināt šos amatus nevar ietekmēt sūdzības iesniedzēja administratīvo situāciju. Attiecībā uz otro jautājumu, kas attiecās uz iespējamām izmaiņām sūdzības iesniedzēja klasifikācijā, Parlaments norādīja, ka sūdzības iesniedzēja administratīvā situācija atbilst Civildienesta noteikumiem un ka iecēlējinstitūcija nevar mainīt viņa klasifikāciju.

3.7 Lai izskatītu šo apgalvojumu, ombuds uzskata, ka vispirms ir jāpievēršas Parlamenta izvirzītajam jautājumam par to, ka tam nebija rīcības brīvības attiecībā uz sūdzības iesniedzēja lūguma izpildi.

Ombuds norāda, ka savā pirmajā atzinumā par sūdzību Parlaments norādīja, ka “iestādes nav pilnvarotas atkāpties no Civildienesta noteikumu nepārprotama noteikuma” un ka sūdzības iesniedzēja klasifikācija ir veikta “saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem”. No šiem diviem apgalvojumiem izriet, ka Parlaments uzskata, ka tam nebija nekādas rīcības brīvības, lai labotu sūdzības iesniedzēja situāciju.

Tomēr ombuds norāda, ka 2006. gada 13. februārī Parlamenta Prezidijs pieņēma lēmumu „Priekšlikumi, lai labotu ierēdņu vai pagaidu darbinieku diskriminējošās situācijas pēc jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā”. Šajā lēmumā bija norādīts, ka Prezidijs ir nolēmis pārklasificēt tos Parlamenta ierēdņus, kuri 2004. gada 1. maijā saņēma kompensācijas pabalstu (proti, ierēdņus, kuri bija līdzīgā situācijā kā sūdzības iesniedzējs).

Ombuds uzskata, ka Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmums ir Parlamenta nepārprotams apstiprinājums tam, ka bija iespējams pārklasificēt ierēdņus, tādējādi novēršot novirzes, kas saistītas ar jauno Civildienesta noteikumu stāšanos spēkā. Tādējādi Parlamenta arguments, ka tam nebija rīcības brīvības pārklasificēt sūdzības iesniedzēju, nav pieņemams.

3.8 Ombuds atgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips ir Kopienas tiesību pamatprincips, kas noteikts EK līguma 13. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā. Šis princips ir atkārtots arī Civildienesta noteikumu 1. panta d) punktā, saskaņā ar kuru “aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes dēļ (..)”. Kā noteikts Kopienas tiesu judikatūrā (6), nediskriminācijas princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota, proti, ja tā ir balstīta uz objektīviem kritērijiem.

3.9 Attiecībā uz iespējamo atšķirīgo attieksmi pret Parlamenta darbiniekiem, no vienas puses, un Revīzijas palātas darbiniekiem, no otras puses, ombuds acīmredzami piekrīt, ka Revīzijas palātas lēmums paaugstināt noteiktu skaitu amata vietu no C*2 uz C*4 pakāpi attiecās tikai uz Revīzijas palātu. Uz Revīzijas palātas lēmumu par darbinieku pārklasificēšanu pašu par sevi nevar atsaukties, lai konstatētu, ka cita iestāde ir pārkāpusi nediskriminācijas principu attiecībā uz šīs iestādes darbiniekiem. Tomēr ombuds ņem vērā to, ka Revīzijas palātas pieņemtais lēmums, šķiet, atrisina tās pašas anomālās situācijas, kas izrietēja no jaunajos Civildienesta noteikumos paredzētajiem pārejas noteikumiem.

3.10 Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs galu galā tika klasificēts AST 2 pakāpē, savukārt viņa bijušie kolēģi Komisijā, kuri nebija izturējuši konkursu, ko sūdzības iesniedzējs bija izturējis, galu galā tika klasificēti AST 4 pakāpē saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem. Ombudam ir pamats saprast, ka Parlamenta darbinieki, kuri bija tādā pašā situācijā kā sūdzības iesniedzēja bijušie kolēģi Komisijā, galu galā arī tika klasificēti AST 4 pakāpē. Tā patiešām bija vispārēja problēma, kas skāra darbiniekus, kuri bija nokārtojuši iekšējos konkursus, kas ļāva piekļūt citām kategorijām saskaņā ar iepriekšējiem Civildienesta noteikumiem.

3.11 Ombuds atzīmē, ka Parlamenta Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmumā ir skaidri noteikts:

„Priekšlikumi, lai novērstu ierēdņu un pagaidu darbinieku diskriminējošo situāciju pēc jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā

Birojs

nolemj pieņemt ģenerālsekretāra priekšlikumus, kuru mērķis ir:

i) paaugstināt amatā, pamatojoties uz viņu algu, kolēģus, kuri 2004. gada 1. maijā saņēma kompensācijas pabalstu (…);

- prasa ģenerālsekretāram pārbaudīt, vai iepriekš ir bijuši līdzīgi tāda paša veida diskriminācijas gadījumi, attiecībā uz kuriem līdzīgus pasākumus varētu pamatot un pieņemt saistībā ar Civildienesta noteikumiem (…)”(mans izcēlums)(7).

Tādējādi Lēmumā ir skaidri atzīts, ka kopš 2004. gada 1. maija pastāvēja diskriminējoša situācija attiecībā uz tādiem darbiniekiem kā sūdzības iesniedzējs, kas saņēma kompensācijas pabalstu, proti, darbiniekiem, kuru situāciju centās novērst ar šīs diskriminējošās situācijas labošanu.

Ombuds atzinīgi vērtē to, ka Parlaments, lai gan gandrīz pēc diviem gadiem, galu galā veica pasākumus, lai labotu anomālo un diskriminējošo situāciju, ko radīja jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā.

3.12 Ombuds apzinās, ka Parlamentam, iespējams, bija vajadzīgs zināms laiks, lai formulētu un īstenotu administratīvu lēmumu, kura mērķis ir novērst iepriekš aprakstīto anomālo un diskriminējošo situāciju. Tomēr ombuds norāda, ka kopš jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā 2004. gada 1. maijā pagāja vairāk nekā divdesmit viens mēnesis pirms 2006. gada 13. februāra lēmuma pieņemšanas. Šo laikposmu varētu uzskatīt par pārmērīgu. Tomēr, ņemot vērā visas problēmas un grūtības, ko rada Civildienesta noteikumu jauno noteikumu interpretācija un īstenošana, un to jautājumu sarežģītību, kas saistīti ar jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikumā paredzētajiem pārejas pasākumiem, ombuds uzskata, ka laiks, ko Parlaments ir veltījis šīs īpaši anomālās un diskriminējošās situācijas labošanai, nav bijis nesaprātīgs.

3.13 Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana attiecībā uz šo sūdzības aspektu nav nepieciešama.

Tomēr, ņemot vērā īpašo situāciju, kādā atrodas sūdzības iesniedzējs, proti, to, ka līdz Parlamenta Prezidija lēmuma pieņemšanas brīdim sūdzības iesniedzējs jau bija nodots Eiropas Komisijai un tāpēc Parlamenta Prezidija lēmums to neietekmēja, ombuds vērš uzmanību uz ieteikumiem, kas sniegti turpmāk 4.6. punkta otrajā daļā.

4 Sūdzības iesniedzēja apgalvojumi

4.1 Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā pieprasīja, lai viņš tiktu klasificēts C*4 pakāpē. 2006. gada 18. aprīlī sūdzības iesniedzējs nosūtīja ombudam vēl vienu vēstuli, kurā viņš iesniedza šādu prasību: viņa gadījumā būtu jāpiemēro Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmums, jo 2004. gada 1. maijā viņš bija Parlamenta ierēdnis un viņam tika izmaksāts kompensācijas pabalsts.

4.2 Ņemot to vērā, ombuds uzskatīja par lietderīgu informēt Parlamentu par sūdzības iesniedzēja jauno prasību un lūgt tam sniegt papildu atzinumu.

4.3 Savā atbildē Parlaments norādīja, ka, ņemot vērā faktiskos apstākļus, sūdzības iesniedzējs 2005. gada 1. septembrī tika nodots Komisijai. Parlamenta Prezidijs 2006. gada 13. februārī nolēma, pamatojoties uz algu, pārklasificēt tos Parlamenta ierēdņus, kuri 2004. gada 1. maijā saņēma kompensācijas pabalstu.

Parlaments norādīja, ka no 2005. gada 1. septembra tam nav tiesību mainīt uz citu iestādi pārcelta ierēdņa klasifikāciju. Kā savā 2003. gada 16. oktobra sanāksmes ziņojumā ir uzsvērusi Administrācijas vadītāju kolēģija, ja ierēdnis pārceļas no vienas iestādes uz citu un ja iestāde, kurā ierēdnis gada sākumā bija amatā, izsaka priekšlikumu par paaugstināšanu amatā, tieši iestāde, uz kuru ierēdnis ir pārcēlies, lemj par šī ierēdņa paaugstināšanu amatā vai nepaaugstināšanu amatā. Ņemot vērā iepriekš minēto, Parlaments uzskatīja, ka tikai Komisija var mainīt sūdzības iesniedzēja klasifikāciju.

4.4 Turpmākajos apsvērumos sūdzības iesniedzējs norādīja, ka administrācijas vadītāju kolēģijas 2003. gada 16. oktobra sanāksmes ziņojums, uz kuru Parlaments atsaucās savā atbildē, attiecās tikai uz paaugstināšanu amatā. Viņš norādīja, ka viņa gadījumā runa ir par viņa pārkvalificēšanu. Sūdzības iesniedzējs atkārtoti pauda viedokli, ka viņa lietā būtu jāpiemēro Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmums.

4.5 Ombuds arī atzīmē, ka Parlamenta Personāla ģenerāldirektorāts informēja sūdzības iesniedzēju, ka Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmums attiecas tikai uz tiem ierēdņiem, kas strādā Parlamentā 2006. gada 13. februārī, un ka iestādes nevar iejaukties, pat ar atpakaļejošu spēku, citas iestādes ierēdņa pakāpes vai pārklasificēšanas procedūrā.

4.6 Ombuds piekrīt, ka Prezidija 2006. gada 13. februāra lēmums nevarēja attiekties uz sūdzības iesniedzēju, ņemot vērā viņa nodošanu Komisijai 2005. gada 1. septembrī. Tāpēc Komisijai ir jāizskata visi sūdzības iesniedzēja pieprasījumi attiecībā uz pārklasificēšanu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds ierosina sūdzības iesniedzējam apsvērt iespēju vērsties ar šo jautājumu Komisijā. Ja sūdzības iesniedzējs nav apmierināts ar Komisijas nostāju, viņš, izmantojot visus Civildienesta noteikumos paredzētos iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, var iesniegt jaunu sūdzību Eiropas Ombudam.

4.7 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēju prasības turpmāka izskatīšana nav pamatota.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, šķiet, ka Parlaments nav pieļāvis administratīvu kļūmi attiecībā uz pirmo apgalvojumu. Attiecībā uz otro apgalvojumu un apgalvojumu turpmāka izmeklēšana nav nepieciešama.

Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Parlamenta priekšsēdētājs.

Ņemot vērā sūdzības iesniedzēja īpašos apstākļus, ombuds informatīvos nolūkos nosūtīs šā lēmuma kopiju Eiropas Komisijai.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Ombuds saprot, ka šī atsauce attiecas uz Civildienesta noteikumu redakciju, kas bija spēkā līdz 2004. gada 30. aprīlim.

(2) Sūdzības iesniedzējs nenorādīja datumu, kad viņš tika nodots Komisijai.

(3) D1 bija augstākā pakāpe, ko varēja sasniegt D ierēdņi.

(4) C5 bija sākuma pakāpe C ierēdņiem.

(5) Skatīt spriedumu lietā T-273/01 Innova Privat-Akademie/Komisija (Recueil 2003, II-1093. lpp., 26. punkts). Šajā punktā Tiesa atsaucas uz spriedumu apvienotajās lietās T-66/96 un T-221/97 Mellett/Tiesa (Recueil FP, I-A-449. un II-1305. lpp., 104. un 107. punkts); un spriedumu lietā T-290/97 Mehibas Dordtselaan/Komisija (Recueil 2000, II-15. lpp., 59. punkts).

(6) Skatīt, piemēram, spriedumu lietā T-207/95 Ibarra Gil/Komisija (Recueil FP, I-A-13. un II-31. lpp.).

(7) Tiesībsarga dienestu tulkojums no franču valodas.