Strasbūrā, 2006. gada 11. jūlijā

Godātais V. kungs!

2004. gada 25. novembrī Jūs British Aggregates Association vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, ka Eiropas Komisija, iespējams, nav piešķīrusi piekļuvi dažiem dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001.

2005. gada 31. janvārī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2005. gada 11. maijā. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2005. gada 14. jūnijā.

2005. gada 4. oktobrī es rakstīju Komisijai, lūdzot sniegt papildu atzinumu par jaunu apgalvojumu un papildu juridisku argumentu, kas tika izvirzīts jūsu apsvērumos. Komisija 2005. gada 14. novembrī nosūtīja papildu atzinumu. Es Jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2006. gada 27. janvārī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti īsumā ir šādi:

Vispārīga informācija

2004. gada 22. jūnijā sūdzības iesniedzējs, strādājot advokātu birojā Herbert Smith, British Aggregates Association ("BAA")(1) vārdā iesniedza Eiropas Komisijai pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Savā 2004. gada 7. maija Lēmumā par valsts atbalstu Nr. 2/04 - Apvienotās Karalistes nodeva par minerālajiem materiāliem C(2004)1614, galīgā redakcija, Komisija noraidīja BAA sūdzību, pamatojoties uz "Apvienotās Karalistes iestāžu sniegto empīrisko informāciju"(2). Tāpēc BAA lūdza piekļuvi attiecīgajai "empīriskajai informācijai".

Tā kā Komisija nenosūtīja ne saņemšanas apstiprinājumu, ne atbildi uz piekļuves pieprasījumu, sūdzības iesniedzējs 2004. gada 15. jūlijā iesniedza atkārtotu pieteikumu. Komisija 2004. gada 20. jūlijā nosūtīja atbildi uz sākotnējo pieprasījumu atteikt dokumentu pilnīgu izpaušanu, pamatojoties uz to, ka izpaušana kaitētu izmeklēšanas mērķu aizsardzībai saskaņā ar 4. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (3) ("Regula 1049/2001"), jo vēl nav izskatīta saistīta lieta – Valsts atbalsta lieta Nr. 2/04. Komisija piešķīra daļēju piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, pievienojot īsu Apvienotās Karalistes iestāžu sniegto empīrisko pierādījumu kopsavilkumu. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 22. jūlijā saņēma atbildi uz atkārtoto pieteikumu, kurā norādīts, ka:

"Jūs iesniedzāt šo atkārtoto pieteikumu, jo neesat saņēmis atbildi no Konkurences ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora termiņā, kas noteikts, lai atbildētu uz jūsu sākotnējo pieteikumu.

Tā kā Konkurences ģenerāldirektors atbildēja 2004. gada 20. jūlijā, Jūsu pieteikuma iemesls ir zudis. Tāpēc es uzskatu, ka lieta ir izbeigta, ja vien jūs neiesniedzat jaunu atkārtotu pieteikumu, lūdzot pārskatīt šo lēmumu. Tomēr man žēl, ka atbilde uz Jūsu lūgumu ir sniegta ar zināmu kavēšanos."

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 11. augustā iesniedza jaunu atkārtotu pieteikumu. Komisija 2004. gada 24. septembrī atbildēja, ka pēc apspriešanās ar Apvienotās Karalistes iestādēm tā varēja piešķirt sūdzības iesniedzējam piekļuvi Apvienotās Karalistes iestāžu 2004. gada 11. marta pavadvēstulei, kā arī šīs vēstules A pielikumam. Tomēr Apvienotās Karalistes iestādes iebilda pret B pielikuma izpaušanu, jo B pielikumā ietvertās informācijas izpaušana varētu kaitēt dažu uzņēmumu komerciālajām interesēm. Tāpēc Komisijai bija jāatsaka piekļuve saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 5. punktu.

Administratīvas kļūmes
gadījumi

Sūdzības iesniedzējs vienmēr norāda:

Komisija ir pārkāpusi Regulas 1049/2001 7. panta 1. punktā un 8. panta 1. punktā noteikto 15 darba dienu termiņu gan attiecībā uz sākotnējo pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, gan uz atkārtoto pieteikumu.

Komisijai juridiski nebija iespējams izbeigt lietu un uzskatīt, ka sūdzības iesniedzēja atkārtotais pieteikums ir zaudējis savu jēgu, tiklīdz iestāde 2004. gada 22. jūlijā pieņēma negatīvu lēmumu, bet atkārtotais pieteikums tika iesniegts 2004. gada 15. jūlijā, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 7. panta 4. punktu, kas ļauj pieteikuma iesniedzējam iesniegt atkārtotu pieteikumu, ja iestāde neatbild 7. panta 1. punktā noteiktajā termiņā.

Komisijas arguments, ka valsts atbalsta lieta Nr. 2/04 vēl nebija izskatīta, bija nepareizs, jo Komisijas lēmums, ar ko izbeidza izmeklēšanu un noraidīja BAA sūdzību, tika pieņemts 2004. gada 7. maijā un tika paziņots BAA ar 2004. gada 17. jūnija vēstuli.

Komisija ir pārkāpusi 5. panta 3. punkta b) apakšpunktu Komisijas 2001. gada 5. decembra Lēmumā 2001/937/EK, EOTK, Euratom, ar ko groza tās reglamentu (4) ("Lēmums 2001/937"), kurā noteikts, ka "ģenerāldirektorāts vai departaments, kura rīcībā ir dokuments, apmierina pieteikumu, neapspriežoties ar autoru, kas ir trešā persona, ja: (...) tā satura izpaušana vai daļēja izpaušana acīmredzami neietekmētu kādu no Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. pantā minētajām interesēm." Ar 2004. gada 24. septembra vēstuli atklātībā nodotie dokumenti "acīmredzami neietekmēja nevienu no Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. pantā minētajām interesēm". Tāpēc Komisijai dokumenti bija jāizpauž nekavējoties, un nebija vajadzības vispirms apspriesties ar Apvienotās Karalistes iestādēm.

Komisija turklāt ir pārkāpusi Lēmuma 2001/937 5. panta 5. punktu, kurā noteikts, ka:

„Trešās personas, ar kuru notikusi apspriešanās, rīcībā ir atbildes sniegšanas termiņš, kas nav īsāks par piecām darba dienām, bet kas ļauj Komisijai ievērot savus atbildes sniegšanas termiņus. Ja noteiktajā termiņā atbilde netiek sniegta vai ja trešā persona nav izsekojama vai identificējama, Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta noteikumiem par izņēmumiem, ņemot vērā trešās personas likumīgās intereses, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju.”

Komisija sazinājās ar Apvienotās Karalistes valdību 2004. gada 2. septembrī, bet tās atbilde acīmredzot tika saņemta tikai neilgi pirms 2004. gada 24. septembra. Tādējādi Komisija ir pārkāpusi Lēmuma 2001/937 5. panta 5. punktu, neveicot savu novērtējumu, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. pantu, pēc tam, kad Apvienotās Karalistes iestādes nebija sniegušas atbildi piecu darba dienu laikā.

Komisija ir pārkāpusi Regulas 1049/2001 4. panta 4. punktu un Lēmuma 2001/937 5. panta 3. punkta b) apakšpunktu, neatklājot Apvienotās Karalistes iestāžu 2004. gada 11. marta vēstules B pielikumu. Piekļuve tika atteikta, pamatojoties uz to, ka informācijas izpaušana "varētu kaitēt konkrētu uzņēmumu komerciālajām interesēm". Tomēr saskaņā ar Apvienotās Karalistes iestāžu 2004. gada 11. marta pavadvēstuli B pielikumā bija ietverts "zināms pamatojums" sūdzībai par valsts atbalstu, ko BAA iesniedza 2004. gada 9. februārī. Maz ticams, ka šādā dokumentā varētu būt komerciāli sensitīva informācija par uzņēmumiem, kas nav BAA biedri. Vēl jo mazāk bija iespējams, ka šādā dokumentā būtu tik daudz konfidenciālas informācijas par uzņēmumiem, kas nav BAA biedri, ka šo informāciju nevarētu aizklāt, lai sagatavotu sūdzības iesniedzējam izpaužamā dokumenta nekonfidenciālo versiju.

BAA saskaņā ar EKL 230. pantu Pirmās instances tiesā iesniedza arī prasību atcelt Komisijas 2004. gada 7. maija lēmumu (lieta T‐359/04 The British Aggregates Association /Komisija). Tomēr sūdzība ombudam nebija saistīta ar Pirmās instances tiesā celto prasību, jo sūdzība attiecās uz Komisijas atteikuma atklāt „empīrisku informāciju” likumību saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001. Komisijas atteikums piešķirt piekļuvi nebija daļa no Pirmās instances tiesā iesniegtās lietas.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka atteikums izpaust 2004. gada 11. marta vēstules B pielikumu, kurā ietverta empīriska informācija, ko Apvienotās Karalistes iestādes iesniegušas Komisijai saistībā ar valsts atbalsta procedūru Nr. 2/04 “Minerālo materiālu nodeva Ziemeļīrijai” (Apvienotā Karaliste), ir pretrunā Regulai 1049/2001 un Komisijas Lēmumam 2001/937.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai vismaz daļēji jāatklāj Apvienotās Karalistes iestāžu 2004. gada 11. marta vēstules B pielikums.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija īsumā izteica šādas piezīmes:

B pielikuma daļa, kas netika izpausta sūdzības iesniedzējam saskaņā ar Regulu 1049/2001, viņam tika darīta pieejama saistībā ar tiesvedību Pirmās instances tiesā lietā T-359/04. Tāpēc sūdzības iesniedzēja interese iegūt pilnīgu piekļuvi pieprasītajam dokumentam faktiski bija apmierināta.

(1) Termiņu pārkāpšana

Sākotnējo piekļuves pieteikumu sūdzības iesniedzējs nosūtīja 2004. gada 22. jūnijā un reģistrēja nākamajā dienā. Atbilde bija jāsniedz līdz 2004. gada 14. jūlijam. Atbilde, kas tika nosūtīta 2004. gada 20. jūlijā, tika nosūtīta ar četru darba dienu nokavēšanos. Komisija pauda nožēlu par šo kavēšanos un uzskatīja, ka tās dienestiem būtu vajadzējis pagarināt termiņu vēl par 15 darbdienām saskaņā ar Regulas 1049/2001 7. panta 3. punktu, jo tie varēja gaidīt, ka apspriešanās ar Apvienotās Karalistes iestādēm prasīs zināmu laiku. Atbilde uz atkārtoto pieteikumu tika sniegta 2004. gada 24. septembrī, vienu darba dienu pēc termiņa beigām.

(2) 2004. gada 15. jūlija atkārtotā pieteikuma izskatīšana

Tā kā 2004. gada 15. jūlija atkārtotais pieteikums sakrita ar atbildi uz sūdzības iesniedzēja sākotnējo pieteikumu, Komisija izvēlējās ignorēt pirmo atkārtoto pieteikumu, lai dotu sūdzības iesniedzējam iespēju reaģēt uz Komisijas 2004. gada 20. un 22. jūlijā pieņemto lēmumu. Savā 2004. gada 22. jūlija vēstulē, atbildot uz sūdzības iesniedzēja pirmo atkārtoto pieteikumu, Komisija skaidri minēja iespēju iesniegt jaunu atkārtoto pieteikumu. Tā ir pašreizējā prakse, kad atkārtots pieteikums par atbildes nesniegšanu krustojas ar atbildi uz sākotnējo pieteikumu. Šādas prakses iemesls ir tas, ka pieteikuma iesniedzēja interesēs ir spēt atbildēt uz argumentiem, uz kuru pamata viņa piekļuves pieteikums tika noraidīts. Ir taisnība, ka atbildes nesniegšana uz sākotnējo pieteikumu paver iespēju iesniegt atkārtotu pieteikumu. Tomēr, tā kā nav atbildes pēc būtības, pieteikuma iesniedzējs netiek uzklausīts attiecībā uz viņa pieteikuma noraidīšanas iemesliem.

Šajā gadījumā otrā atkārtotā pieteikuma izskatīšanas rezultātā notika jauna apspriešanās ar Apvienotās Karalistes iestādēm, kas ļāva izpaust daudz vairāk informācijas nekā tā, kas tika sniegta atbildē uz sākotnējo pieteikumu.

(3) Atteikuma pamati sākotnējā posmā

2004. gada 20. jūlijā jebkura trešā persona joprojām varēja celt prasību Kopienu tiesās par Komisijas 2004. gada 7. maija lēmumu. Šī iemesla dēļ Komisija paziņoja, ka valsts atbalsta lieta Nr. 2/04 netika slēgta. Tik ilgi, kamēr lēmumu varēja apstrīdēt Tiesā, pastāvēja iespēja, ka lēmums tiks atcelts un ka Komisijai būs jāpieņem jauns lēmums. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka Apvienotās Karalistes 2004. gada 11. marta vēstules un tās pielikumu pilnīga izpaušana kaitētu izmeklēšanas mērķim. Tomēr Komisija ierosināja Apvienotās Karalistes iestādēm daļēji izpaust informāciju.

(4) Apspriešanās ar Apvienotās Karalistes iestādēm

No Regulas 1049/2001 4. panta 5. punkta un attiecīgās judikatūras (5) izriet, ka ir jāapspriežas ar dalībvalstīm par to izdoto dokumentu publiskošanu. Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Lēmuma 2001/937 5. panta 3. punkta b) apakšpunktu ārpus konteksta. Šis noteikums būtu jālasa saistībā ar Regulas 1049/2001 4. panta 4. punktu, kurā ir noteikts, ka ir jāapspriežas ar trešo personu, kas ir dokumenta izcelsmes valsts, "ja vien nav skaidrs, vai dokuments ir vai nav izpaužams". Lēmuma 2001/937 5. panta 2. punkts attiecas uz gadījumu, kad ir skaidrs, ka dokuments nav izpaužams, un 5. panta 3. punktā ir noteikts, kad ir skaidrs, ka dokuments ir izpaužams, neapspriežoties ar trešo personu.

Šajā lietā Komisija uzskatīja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums tai liedz piešķirt pilnīgu piekļuvi dokumentam. Notika apspriešanās ar Apvienotās Karalistes iestādēm, lai noteiktu, cik lielā mērā varētu piešķirt daļēju piekļuvi.

Izskatot atkārtoto pieteikumu, Komisijai bija vēlreiz jāapspriežas ar Apvienotās Karalistes iestādēm, lai izskatītu iespēju piešķirt plašāku piekļuvi nekā sākotnējā posmā piešķirtā.

(5) Lēmuma nepieņemšana bez Apvienotās Karalistes iestāžu atzinuma

Pamatojoties uz regulas 4. panta 5. punktu un attiecīgo judikatūru, Komisija būtu pieņēmusi sūdzības iesniedzējam mazāk labvēlīgu lēmumu, ja tā būtu pieņēmusi lēmumu par viņa pieprasījumu, nesaņemot atbildi uz tās apspriešanos ar Apvienotās Karalistes iestādēm. Tas attiecās gan uz sākotnējo posmu, gan uz apstiprinājuma posmu.

Nesaņemot atbildi uz apspriešanos, Komisija sākotnējā posmā būtu pilnībā liegusi piekļuvi pieprasītajam dokumentam un būtu saglabājusi savu nostāju atbildē uz atkārtoto pieteikumu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos īsumā izteica šādas piezīmes:

Savā atzinumā Komisija atzina, ka pieteikuma par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem izskatīšana pārsniedza Regulā 1049/2001 noteiktos termiņus. Komisijai bija nepieņemami pārsniegt šos termiņus. Turklāt Komisija pārsniedza termiņus vairāk nekā "nedaudz". Sākotnējais piekļuves pieprasījums tika iesniegts 2004. gada 22. jūnijā. Regulas (EK) Nr. 1049/2001 7. pantā noteikts, ka lēmums par piekļuvi jāpieņem 15 darba dienu laikā. Tā kā atbilde netika saņemta, 2004. gada 15. jūlijā tika iesniegts atkārtots pieteikums. Regulas (EK) Nr. 1049/2001 8. pantā paredzēts, ka lēmums par piekļuvi būtu jāpieņem 15 darbdienu laikā pēc šāda pieteikuma reģistrācijas. Tāpēc lēmums par sākotnējo atkārtoto pieteikumu bija jāpieņem līdz 2004. gada 5. augustam. Tomēr Komisija ignorēja pirmo atkārtoto pieteikumu un nosūtīja vēstuli tikai 2004. gada 24. septembrī, sniedzot piekļuvi daļai pieprasīto dokumentu, proti, Apvienotās Karalistes iestāžu 2004. gada 11. marta vēstulei Komisijai un šīs vēstules A pielikumam. B pielikums tika publiskots tikai 2005. gada 25. aprīlī saistībā ar tiesvedību Pirmās instances tiesā (lieta T-359/04).

Komisija apgalvoja, ka tās "pašreizējā prakse" ir "ignorēt pirmo atkārtoto pieteikumu", kad Komisijas atbilde tiek pārsvītrota ar atkārtotu pieteikumu. Tomēr šāda prakse nav pieņemama, jo tā apdraud Regulā 1049/2001 paredzētos noteikumus un termiņus.

B pielikumā, kas tika nodots sūdzības iesniedzējam un BAA tiesvedības laikā, nebija ietverta nekāda informācija ar komerciālu vērtību vai informācija, kuras izpaušana kaitētu izmeklēšanas mērķu aizsardzībai.

Komisijas arguments, ka tā var atteikt piekļuvi dokumentam, jo valsts atbalsta lieta joprojām tiek izskatīta, kamēr trešās personas var celt prasību atcelt tiesību aktu, bija acīmredzami nepareizs. Procedūra Komisijā acīmredzami beidzās ar Komisijas lēmumu. Turklāt Komisijas pieeja apdraud pamattiesības uz tiesisko aizsardzību, kas pastāv Kopienas tiesību sistēmā. Ir svarīgi, lai jebkura trešā persona, kas vēlas apstrīdēt Komisijas lēmumu, saprastu, uz kāda pamata Komisija ir pieņēmusi šo lēmumu. Tomēr šķiet, ka Komisija īsteno politiku sistemātiski atteikt piekļuvi dokumentiem, kamēr nav beidzies termiņš prasībai atcelt tiesību aktu. Šķiet, ka šīs pieejas galvenais mērķis ir pārmērīgi apgrūtināt Komisijas lēmuma apstrīdēšanu Pirmās instances tiesā.

Tas, ka B pielikums tika atklāts tiesvedības laikā, nepadara sūdzību ombudam par spēkā neesošu.

Papildu informācija

Rūpīgi izvērtējot Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.

Ombuds norādīja, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs izvirzīja jaunu apgalvojumu un jaunu juridisku argumentu:

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka B pielikumā nav informācijas, kuras izpaušana kaitētu Komisijas izmeklēšanas mērķim.

Komisijas sniegtā Regulas (EK) Nr. 1049/2001 interpretācija, saskaņā ar kuru tā var atteikt piekļuvi dokumentam, jo valsts atbalsta lieta vēl tiek izskatīta, bet trešā persona var vērsties Tiesā pret Komisijas lēmumu šajā lietā, apdraud pamattiesības uz tiesisko aizsardzību.

Tāpēc Komisijai tika lūgts iesniegt papildu atzinumu par minēto apgalvojumu un argumentu.

Komisijas papildu atzinums

Papildatzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Iemesli, kāpēc nav piešķirta pilnīga piekļuve pieprasītajam dokumentam

Regulas 1049/2001 piemērošana ir interpretācijas jautājums, un tādējādi tā nevar būt saistīta ar Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi. Tomēr labas sadarbības garā ar ombudu Komisija ņemtu vērā sūdzības iesniedzēja piezīmes.

Dokuments, kuram tika lūgta piekļuve, sastāvēja no pavadvēstules un diviem pielikumiem – A un B –, ko Apvienotās Karalistes iestādes nosūtīja, atbildot uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem. Abi pielikumi bija atzīmēti ar "Ierobežots - politika". Tāpēc Komisija atteica piekļuvi sūdzības iesniedzēja sākotnējam pieteikumam, uzskatot, ka pieprasītā dokumenta izpaušana ietekmētu paziņotājas puses likumīgās intereses, lai valsts atbalsta izmeklēšanā sniegtā informācija tiktu izmantota tikai šīs izmeklēšanas vajadzībām. Ja Komisija negarantētu šādu paļāvību, tas kaitētu izmeklēšanas mērķim. Tomēr Komisija lūdza Apvienotās Karalistes iestādes piekrist pieprasītās empīriskās informācijas kopsavilkuma izpaušanai, kas patiešām tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam.

Atkārtota pieteikuma posmā, ņemot vērā to, ka pieprasīto dokumentu iesniedza Apvienotās Karalistes iestādes un uz tā bija norāde “Ierobežota izmantojuma politika”, Komisija piemēroja Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu un tādējādi vēlreiz sazinājās ar Apvienotās Karalistes iestādēm. Saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 5. punktu Komisija nevarēja izpaust pieprasīto dokumentu bez Apvienotās Karalistes iepriekšējas piekrišanas, jo nebija skaidrs, vai attiecīgo dokumentu var izpaust. Pirmās instances tiesas judikatūrā ir apstiprināta šāda pieeja (6). Apvienotās Karalistes iestādes piekrita publiskot A pielikumu, bet iebilda pret B pielikuma publiskošanu, tāpēc Komisija to nepubliskoja.

Saistībā ar sūdzības iesniedzēja prasību atcelt Komisijas 2004. gada 7. maija lēmumu necelt iebildumus valsts atbalsta lietā Nr. 2/04 Komisija vēlreiz vērsās pie Apvienotās Karalistes iestādēm, kuras piekrita atklāt B pielikumu Tiesai un sūdzības iesniedzējam kā pielikumu Komisijas iesniegumiem Tiesai. Tāpēc sūdzības iesniedzējs neieguva piekļuvi B pielikumam saskaņā ar Regulu 1049/2001, bet gan BAA īpašā lietas dalībnieka statusa dēļ tiesvedībā. Tas nozīmē, ka, lai gan sūdzības iesniedzējs ir ieguvis piekļuvi B pielikumam, attiecīgais dokuments nav publiski pieejams un Komisijai nav pienākuma to izpaust nevienam citam pieteikuma iesniedzējam, kas pieprasa piekļuvi saskaņā ar Regulas 1049/2001 noteikumiem, ja vien uz to attiecas izņēmums.

Publiska piekļuve un tiesiskā aizsardzība

Komisija 2004. gada 7. maijā nolēma necelt iebildumus pret valsts atbalsta lietu Nr. 2/04. Lēmuma kopija pēc pieprasījuma tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam 2004. gada 17. jūnijā. 2004. gada 20. jūlijā jebkura trešā persona joprojām varēja celt prasību Tiesā par šo lēmumu. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka lieta nav slēgta. Tik ilgi, kamēr lēmumu var apstrīdēt Tiesā, pastāv iespēja, ka to var atcelt un ka Komisijai ir jāpieņem jauns lēmums. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 30. augustā Pirmās instances tiesā iesniedza prasību atcelt Komisijas lēmumu. Lieta joprojām tiek izskatīta.

Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, atsakoties publiskot dokumentu saskaņā ar Regulu 1049/2001, Komisija ir pārkāpusi pamattiesības uz tiesību aizsardzību tiesā. Viņš uzskatīja, ka piekļuve pieprasītajam dokumentam ir nepieciešama, lai viņš varētu apstrīdēt 2004. gada 7. maija lēmumu. Tomēr sūdzības iesniedzēja arguments bija balstīts uz kļūdainu Regulas 1049/2001 mērķa interpretāciju, kas, pēc Pirmās instances tiesas vārdiem, ir " garantēt ikvienam piekļuvi publiskiem dokumentiem, nevis tikai pieprasītājam piekļuvi dokumentiem, kas uz viņu attiecas (7)". Šī argumentācija ir apstiprināta tās pašas Tiesas rīkojumā (8). Pēdējā minētajā lietā Vispārējā tiesa norādīja, ka, pat ja pieprasītie dokumenti izrādās nepieciešami prasītāja lietai tiesvedībā, kuras mērķis ir apstrīdēt Komisijas lēmuma likumību, kas ir jautājums, kurš jāizskata šajā konkrētajā lietā, šis apstāklis nav būtisks, lai novērtētu Komisijas atteikuma piešķirt prasītājam piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001 spēkā esamību.

Komisijas atteikums piešķirt sūdzības iesniedzējam piekļuvi dokumentam saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 bija pamatots ar Apvienotās Karalistes iestāžu atteikumu to izpaust viņam. Kā apstiprināts Kopienas tiesu judikatūrā, Komisijai ir saistošs valsts pieprasījums. Šajā gadījumā tas, ka attiecīgais dokuments tika atklāts sūdzības iesniedzējam saskaņā ar citu tiesisko regulējumu, nemaina iepriekš minēto Regulas 1049/2001 interpretāciju. Komisija pareizi piemēroja Regulas 1049/2001 noteikumus.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos īsumā izteica šādas piezīmes:

Komisija savu kavēšanos, atbildot uz pieprasījuma iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi, piedēvēja apspriedēm ar Apvienotās Karalistes iestādēm. Tomēr 5. panta 5. punktā Komisijas noteikumos par Regulas (EK) Nr. 1049/2001 piemērošanu (kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2001/937) ir noteikts, ka jebkurai trešai personai, ar kuru apspriežas saistībā ar pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, nosaka termiņu atbildes sniegšanai, "lai Komisija varētu ievērot savus atbildes sniegšanas termiņus". Līdz ar to Komisija nevar mēģināt vainot Apvienotās Karalistes iestādes par kavēšanos atbildē uz piekļuves pieprasījumu.

Komisijas procedūra valsts atbalsta lietā Nr. 2/04 tika slēgta brīdī, kad tika pieņemts Komisijas lēmums par piekļuves pieprasījumu, un līdz lēmuma apstrīdēšanas termiņa beigām nebija likumīga pamatojuma atteikt piekļuvi dokumentiem.

Lēmums

1 Ievada piezīme par ombuda pilnvarām

1.1 Sūdzība, kas tika iesniegta British Aggregates Association ("BAA") vārdā, attiecās uz to, ka Eiropas Komisija, iespējams, nav piešķīrusi piekļuvi noteiktiem dokumentiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (9) ("Regula Nr. 1049/2001"). Papildatzinumā Komisija apgalvoja, ka Regulas 1049/2001 piemērošana ir interpretācijas jautājums un kā tāda nevar būt saistīta ar Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi.

1.2 Šajā sakarā ombuds vēlas atgādināt, ka EK līguma 195. pants pilnvaro ombudu izskatīt sūdzības par administratīvām kļūmēm visās Kopienas iestāžu un struktūru darbības jomās, izņemot minētajā pantā skaidri paredzēto izņēmumu. Līdz ar to nekas neliecina par to, ka ombudam nevajadzētu būt iespējai izskatīt sūdzības par lēmumu par piekļuvi dokumentiem būtību.

1.3 Ombuds vēlas arī atgādināt, ka Regulas 1049/2001 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka atkārtota pieteikuma pilnīga vai daļēja atteikuma gadījumā "iestāde informē pieteikuma iesniedzēju par viņam pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, proti, tiesvedības uzsākšanu pret iestādi un/vai sūdzības iesniegšanu ombudam". Regulas (EK) Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktā ir noteikts, ka “iestādes nespēju sniegt atbildi noteiktajā termiņā uzskata par noraidošu atbildi, un pieteikuma iesniedzējam ir tiesības sākt tiesvedību pret iestādi un/vai iesniegt sūdzību ombudam”. Ombuds uzskata, ka Regulā (EK) Nr. 1049/2001 noteiktās nepārprotamās tiesības iesniegt sūdzību ombudam gadījumā, ja piekļuves pieteikums tiek noraidīts, noteikti ir tiesības iesniegt sūdzību ombudam par Regulas (EK) Nr. 1049/2001 piemērošanu. Jebkāda cita interpretācija atņemtu jēgu Regulas 1049/2001 8. panta 1. un 3. punktam.

2 Lēmuma struktūra

2.1 Ombuda izmeklēšana tika uzsākta, pamatojoties uz vispārēju apgalvojumu, ka Komisija ir rīkojusies pretrunā Regulai 1049/2001 un Lēmumam 2001/937.

2.2 Savā atzinumā Komisija norādīja piecus sūdzības apakšjautājumus, uz kuriem attiecās vispārējais apgalvojums. Tā kā Komisijas analīze šķiet gan piemērota, gan noderīga, ombuds ir nolēmis ievērot to pašu struktūru, apkopojot pušu argumentus. Analizējot lietu, ombuds apspriedīs šos apakšjautājumus trīs sadaļās (sk. 3.9. punktu).

Par iespējami prettiesisko piekļuves atteikumu Lietas
dalībnieku argumenti

3.1 Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto 2004. gada 22. jūnijā viņš BAA vārdā iesniedza Komisijai pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Komisija 2004. gada 7. maija Lēmumā par valsts atbalstu Nr. 2/04 – Apvienotās Karalistes nodeva par minerālajiem materiāliem C(2004)1614, galīgā redakcija, noraidīja BAA sūdzību, pamatojoties uz „Apvienotās Karalistes iestāžu sniegto empīrisko informāciju”. Tāpēc BAA lūdza piekļuvi attiecīgajai "empīriskajai informācijai". Nesaņemot atbildi no Komisijas, sūdzības iesniedzējs 2004. gada 15. jūlijā iesniedza atkārtotu pieteikumu. Komisija 2004. gada 20. jūlijā nosūtīja atbildi uz sākotnējo pieprasījumu atteikt dokumentu pilnīgu izpaušanu, pamatojoties uz to, ka izpaušana kaitētu izmeklēšanas mērķu aizsardzībai saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktu, jo valsts atbalsta lieta Nr. 2/04 vēl nav izskatīta. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 22. jūlijā saņēma atbildi uz atkārtoto pieteikumu, kurā Komisija norādīja, ka, tā kā tā bija atbildējusi 2004. gada 20. jūlijā, viņa atkārtotais pieteikums ir zaudējis savu jēgu un lieta tiks uzskatīta par slēgtu, ja vien sūdzības iesniedzējs nebūs iesniedzis jaunu atkārtoto pieteikumu. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 11. augustā iesniedza jaunu atkārtotu pieteikumu. Komisija 2004. gada 24. septembrī atbildēja, ka pēc apspriešanās ar Apvienotās Karalistes iestādēm tā varēja piešķirt sūdzības iesniedzējam piekļuvi Apvienotās Karalistes iestāžu 2004. gada 11. marta pavadvēstulei, kā arī šīs vēstules A pielikumam. Tomēr Apvienotās Karalistes iestādes iebilda pret B pielikuma izpaušanu, jo B pielikumā ietvertās informācijas izpaušana varētu kaitēt dažu uzņēmumu komerciālajām interesēm. Tāpēc Komisijai bija jāatsaka piekļuve saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 5. punktu.

3.2 Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas 1049/2001 7. panta 1. punktā un 8. panta 1. punktā noteikto 15 darba dienu termiņu gan attiecībā uz sākotnējo pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, gan uz atkārtoto pieteikumu.

Turklāt Komisijai juridiski nebija iespējams izbeigt lietu un uzskatīt, ka sūdzības iesniedzēja atkārtotais pieteikums ir zaudējis savu jēgu, tiklīdz iestāde 2004. gada 22. jūlijā pieņēma negatīvu lēmumu, savukārt atkārtotais pieteikums tika iesniegts 2004. gada 15. jūlijā, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 7. panta 4. punktu, kas ļauj pieteikuma iesniedzējam iesniegt atkārtotu pieteikumu, ja iestāde neatbild 7. panta 1. punktā noteiktajā termiņā.

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisijas arguments, ka valsts atbalsta lieta 2/04 vēl nav izskatīta, ir nepareizs, jo Komisijas lēmums izbeigt izmeklēšanu un noraidīt BAA sūdzību tika pieņemts 2004. gada 7. maijā un tika paziņots BAA ar 2004. gada 17. jūnija vēstuli.

Turklāt viņš uzskatīja, ka Komisija ir pārkāpusi Lēmuma 2001/937 5. panta 3. punkta b) apakšpunktu, jo dokumenti, kas tika publiskoti ar Komisijas 2004. gada 24. septembra vēstuli, "acīmredzami neietekmēja vienu no Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. pantā minētajām interesēm". Tāpēc Komisijai dokumenti bija jāizpauž nekavējoties, un nebija vajadzības vispirms apspriesties ar Apvienotās Karalistes iestādēm.

Turklāt Komisija ir pārkāpusi Lēmuma 2001/937 5. panta 5. punktu, neveicot savu novērtējumu, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. pantu, pēc tam, kad Apvienotās Karalistes iestādes nebija sniegušas atbildi piecu darba dienu laikā.

Komisija ir pārkāpusi arī Regulas 1049/2001 4. panta 4. punktu un Lēmuma 2001/937 5. panta 3. punkta b) apakšpunktu, neatklājot Apvienotās Karalistes iestāžu 2004. gada 11. marta vēstules B pielikumu. Piekļuve tika atteikta, pamatojoties uz to, ka informācijas izpaušana "varētu kaitēt konkrētu uzņēmumu komerciālajām interesēm". Tomēr saskaņā ar Apvienotās Karalistes iestāžu 2004. gada 11. marta pavadvēstuli B pielikumā bija ietverts "zināms pamatojums" sūdzībai par valsts atbalstu, ko BAA iesniedza 2004. gada 9. februārī. Maz ticams, ka šādā dokumentā varētu būt komerciāli sensitīva informācija par uzņēmumiem, kas nav BAA biedri. Vēl jo mazāk bija iespējams, ka šādā dokumentā būtu tik daudz konfidenciālas informācijas par uzņēmumiem, kas nav BAA biedri, ka šo informāciju nevarētu aizklāt, lai sagatavotu sūdzības iesniedzējam izpaužamā dokumenta nekonfidenciālo versiju.

3.3 Kopumā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas atteikums publiskot 2004. gada 11. marta vēstules B pielikumu, kurā ietverta empīriska informācija, ko Apvienotās Karalistes iestādes iesniegušas Komisijai saistībā ar valsts atbalsta procedūru Nr. 2/04 "Nodeva par minerālajiem materiāliem Ziemeļīrijā" (Apvienotā Karaliste), ir pretrunā Regulai 1049/2001 un Komisijas Lēmumam 2001/937.

3.4 Komisija apgalvoja, ka daļa no B pielikuma, kas netika izpausta sūdzības iesniedzējam saskaņā ar Regulu 1049/2001, viņam tika darīta pieejama Pirmās instances tiesā izskatītās lietas T-359/04 (The British Aggregates Association /Komisija) ietvaros. Tāpēc sūdzības iesniedzēja interese iegūt pilnīgu piekļuvi pieprasītajam dokumentam faktiski bija apmierināta.

3.5 Attiecībā uz termiņiem Komisija savā atzinumā atzina, ka tās atbilde uz sākotnējo pieteikumu bija novēlota par četrām darba dienām. Tā pauda nožēlu par šo kavēšanos un norādīja, ka tās dienestiem būtu vajadzējis pagarināt termiņu vēl par 15 darba dienām saskaņā ar Regulas 1049/2001 7. panta 3. punktu, jo tie varēja gaidīt, ka apspriešanās ar Apvienotās Karalistes iestādēm prasīs zināmu laiku. Atbilde uz atkārtoto pieteikumu tika sniegta 2004. gada 24. septembrī, vienu darba dienu pēc termiņa beigām. Attiecībā uz 2004. gada 15. jūlija atkārtotā pieteikuma izskatīšanu, kas sakrīt ar atbildi uz sūdzības iesniedzēja sākotnējo pieteikumu, Komisija izvēlējās to ignorēt, lai dotu sūdzības iesniedzējam iespēju reaģēt uz Komisijas 2004. gada 20. un 22. jūlijā pieņemto lēmumu. Komisija uzskata, ka tā ir pašreizējā prakse, kad atkārtotais pieteikums par atbildes nesniegšanu krustojas ar atbildi uz sākotnējo pieteikumu. Savā 2004. gada 22. jūlija vēstulē, atbildot uz sūdzības iesniedzēja pirmo atkārtoto pieteikumu, Komisija skaidri minēja iespēju iesniegt jaunu atkārtoto pieteikumu. Pieteikuma iesniedzēja interesēs ir spēt atbildēt uz argumentiem, uz kuru pamata viņa piekļuves pieteikums tika noraidīts. Ir taisnība, ka atbildes nesniegšana uz sākotnējo pieteikumu paver iespēju iesniegt atkārtotu pieteikumu. Tomēr, tā kā nav atbildes pēc būtības, pieteikuma iesniedzējs netiek uzklausīts attiecībā uz viņa pieteikuma noraidīšanas iemesliem.

Attiecībā uz piekļuves atteikuma iemesliem sākotnējā posmā Komisija apgalvoja, ka 2004. gada 20. jūlijā jebkurai trešai personai joprojām bija iespēja celt prasību Tiesā par Komisijas 2004. gada 7. maija lēmumu. Šī iemesla dēļ Komisija paziņoja, ka valsts atbalsta lieta Nr. 2/04 netika slēgta. Tik ilgi, kamēr lēmumu varēja apstrīdēt Tiesā, pastāvēja iespēja, ka to varētu atcelt un ka Komisijai būtu jāpieņem jauns lēmums. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka Apvienotās Karalistes 2004. gada 11. marta vēstules un tās pielikumu pilnīga izpaušana kaitētu izmeklēšanas mērķim.

Attiecībā uz apspriešanos ar Apvienotās Karalistes iestādēm no Regulas 1049/2001 4. panta 5. punkta un attiecīgās judikatūras (10) izriet, ka ir jāapspriežas ar dalībvalstīm par to izdoto dokumentu publiskošanu. Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Lēmuma 2001/937 5. panta 3. punkta b) apakšpunktu ārpus konteksta. Šis noteikums būtu jālasa saistībā ar Regulas 1049/2001 4. panta 4. punktu, kurā ir noteikts, ka ir jāapspriežas ar trešo personu, kas ir dokumenta izcelsmes valsts, "ja vien nav skaidrs, vai dokuments ir vai nav izpaužams". Lēmuma 2001/937 5. panta 2. punkts attiecas uz gadījumu, kad ir skaidrs, ka dokuments nav izpaužams, un 5. panta 3. punktā ir noteikts, kad ir skaidrs, ka dokuments ir izpaužams, neapspriežoties ar trešo personu. Šajā lietā Komisija uzskatīja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums tai liedz piešķirt pilnīgu piekļuvi dokumentam. Notika apspriešanās ar Apvienotās Karalistes iestādēm, lai noteiktu, cik lielā mērā varētu piešķirt daļēju piekļuvi. Izskatot atkārtoto pieteikumu, Komisijai bija vēlreiz jāapspriežas ar Apvienotās Karalistes iestādēm, lai izskatītu iespēju piešķirt plašāku piekļuvi nekā sākotnējā posmā piešķirtā.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu par piekļuves pieteikumu, jo Apvienotās Karalistes iestādes nav sniegušas atzinumu, Komisija apgalvoja, ka, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 5. punktu un attiecīgo judikatūru, Komisija būtu pieņēmusi sūdzības iesniedzējam mazāk labvēlīgu lēmumu, ja tā būtu pieņēmusi lēmumu, nesaņemot atbildi uz apspriešanos ar Apvienotās Karalistes iestādēm. Tas attiecās gan uz sākotnējo posmu, gan uz apstiprinājuma posmu. Nesaņemot atbildi uz apspriešanos, Komisija sākotnējā posmā būtu pilnībā liegusi piekļuvi pieprasītajam dokumentam un būtu saglabājusi savu nostāju atbildē uz atkārtoto pieteikumu.

3.6 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka Komisijai ir nepieņemami pārsniegt Regulā 1049/2001 noteiktos termiņus un ka šajā gadījumā Komisija šos termiņus ir pārsniegusi vairāk nekā "nedaudz". Turklāt Komisijas prakse ignorēt atkārtotu pieteikumu, kas sakrīt ar tās atbildi uz sākotnējo piekļuves pieteikumu, arī ir nepieņemama, jo tā apdraud Regulā 1049/2001 paredzētos noteikumus un termiņus. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka B pielikumā, kas viņam un BAA tika darīts zināms tiesvedības laikā, nebija ietverta nekāda informācija ar komerciālu vērtību vai informācija, kuras izpaušana kaitētu izmeklēšanas mērķu aizsardzībai. Turklāt Komisijas arguments, ka tā var atteikt piekļuvi dokumentam, jo valsts atbalsta lieta vēl tiek izskatīta, kamēr trešās personas var celt prasību atcelt tiesību aktu, apdraud pamattiesības uz tiesisko aizsardzību, kas pastāv Kopienas tiesību sistēmā. Ir svarīgi, lai jebkura trešā persona, kas vēlas apstrīdēt Komisijas lēmumu, saprastu, uz kāda pamata Komisija pieņēma šo lēmumu. Tomēr šķiet, ka Komisija īsteno politiku sistemātiski atteikt piekļuvi dokumentiem, kamēr nav beidzies termiņš prasībai atcelt tiesību aktu. Šķiet, ka šīs pieejas galvenais mērķis ir pārmērīgi apgrūtināt Komisijas lēmuma apstrīdēšanu Pirmās instances tiesā.

3.7 Ombuds norādīja, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs ir izvirzījis jaunu apgalvojumu un jaunu juridisku argumentu. Tādēļ ombuds lūdza Komisiju iesniegt papildu atzinumu par šādu apgalvojumu un argumentu:

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka B pielikumā nav informācijas, kuras izpaušana kaitētu Komisijas izmeklēšanas mērķim.

Komisijas sniegtā Regulas (EK) Nr. 1049/2001 interpretācija, saskaņā ar kuru tā var atteikt piekļuvi dokumentam, jo valsts atbalsta lieta vēl tiek izskatīta, bet trešā persona var vērsties Tiesā pret Komisijas lēmumu šajā lietā, apdraud pamattiesības uz tiesisko aizsardzību.

3.8 Savā atbildē Komisija apgalvoja, ka dokuments, kuram tika lūgta piekļuve, sastāvēja no pavadvēstules un diviem pielikumiem - A un B -, ko Apvienotās Karalistes iestādes nosūtīja, atbildot uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem. Abi pielikumi bija atzīmēti ar "Ierobežota pieeja – politika". Tāpēc Komisija atteica piekļuvi sūdzības iesniedzēja sākotnējam pieteikumam, uzskatot, ka pieprasītā dokumenta izpaušana ietekmētu paziņotājas puses likumīgās intereses, lai valsts atbalsta izmeklēšanā sniegtā informācija tiktu izmantota tikai šīs izmeklēšanas vajadzībām. Ja Komisija negarantētu šādu paļāvību, tas kaitētu izmeklēšanas mērķim. Atkārtota pieteikuma posmā, ņemot vērā to, ka pieprasīto dokumentu iesniedza Apvienotās Karalistes iestādes un uz tā bija norāde “Ierobežota izmantojuma politika”, Komisija piemēroja Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu un tādējādi vēlreiz sazinājās ar Apvienotās Karalistes iestādēm. Saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 5. punktu Komisija nevarēja izpaust pieprasīto dokumentu bez Apvienotās Karalistes iepriekšējas piekrišanas, jo nebija skaidrs, vai attiecīgo dokumentu var izpaust. Šāda pieeja ir apstiprināta Pirmās instances tiesas judikatūrā (11). Apvienotās Karalistes iestādes piekrita publiskot A pielikumu, bet iebilda pret B pielikuma publiskošanu, tāpēc Komisija to nepubliskoja. Komisijas atteikums piešķirt sūdzības iesniedzējam piekļuvi dokumentam saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 bija pamatots ar Apvienotās Karalistes iestāžu atteikumu. Kā apstiprināts Kopienas tiesu judikatūrā, Komisijai šajā sakarā ir saistošs valsts pieprasījums. Sūdzības iesniedzējs ieguva piekļuvi B pielikumam tiesvedības laikā, nevis pamatojoties uz Regulu 1049/2001. Tāpēc attiecīgais dokuments nav publiski pieejams, un Komisijai nav pienākuma to izpaust nevienam citam pieteikuma iesniedzējam, kas lūdz piekļuvi saskaņā ar Regulas 1049/2001 noteikumiem, ja vien uz to attiecas izņēmums.

Komisija arī apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja arguments par tiesisko aizsardzību bija balstīts uz kļūdainu Regulas 1049/2001 mērķa interpretāciju, kas, pēc Pirmās instances tiesas vārdiem, ir " garantēt ikvienam piekļuvi publiskiem dokumentiem, nevis tikai pieprasītājam piekļuvi dokumentiem, kas uz viņu attiecas (12)". Šī argumentācija ir apstiprināta tās pašas Tiesas rīkojumā (13). Pēdējā minētajā lietā Vispārējā tiesa norādīja, ka, pat ja pieprasītie dokumenti izrādās nepieciešami prasītāja lietai tiesvedībā, kuras mērķis ir apstrīdēt Komisijas lēmuma likumību, kas ir jautājums, kurš jāizskata šajā konkrētajā lietā, šis apstāklis nav būtisks, lai novērtētu Komisijas atteikuma piešķirt prasītājam piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001 spēkā esamību.

Ombuda analīze

3.9 Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums, ka Komisijas atteikums piešķirt piekļuvi B pielikumam bija pretrunā Regulai 1049/2001 un Komisijas Lēmumam 2001/937, sastāv no trim daļām, kas tiks izskatītas atsevišķi, proti, i) pirmā atkārtotā pieteikuma neievērošana, ii) termiņu pārkāpumi un iii) faktiskais piekļuves atteikums. Trešais arguments tika pamatots arī ar apgalvojumu, kas izteikts sūdzības iesniedzēja apsvērumos par Komisijas atzinumu, proti, ka B pielikumā nav informācijas, kuras izpaušana kaitētu Komisijas izmeklēšanas mērķim.

i) Par apgalvoto pirmā atkārtotā pieteikuma neņemšanu vērā

3.10 Attiecībā uz to, ka Komisija nav ņēmusi vērā sūdzības iesniedzēja pirmo atkārtoto pieteikumu, ombuds atzīmē, ka 2004. gada 22. jūlija vēstulē, atbildot uz sūdzības iesniedzēja pirmo atkārtoto pieteikumu, Komisija paziņoja, ka "tā kā Konkurences ģenerāldirektors 2004. gada 20. jūlijā sniedza atbildi, Jūsu pieteikuma iemesls ir zudis. Tāpēc es uzskatu, ka lieta ir izbeigta, ja vien jūs neiesniedzat jaunu atkārtotu pieteikumu, lūdzot pārskatīt šo lēmumu. Tomēr man žēl, ka atbilde uz Jūsu pieprasījumiem ir sniegta ar zināmu kavēšanos." Tomēr ombuds arī norāda, ka saskaņā ar Regulas 1049/2001 7. panta 4. punktu, ja iestāde neatbild uz piekļuves pieteikumu noteiktajā termiņā, pieteikuma iesniedzējam ir tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu. Tā kā Komisija, protams, novēloti atbildēja uz sūdzības iesniedzēja piekļuves pieteikumu, sūdzības iesniedzējam bija tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu. Regulā 1049/2001 nav noteikumu, kas liktu domāt, ka atkārtots pieteikums zaudē savu jēgu, ja iestāde atbild pēc noteiktā termiņa. Tādējādi atkārtotā pieteikuma iemesls, proti, atbildes nesniegšana noteiktajā termiņā, paliek spēkā, ja iestāde sniedz novēlotu atbildi. Tādēļ ombuds uzskata par nepareizu Komisijas nostāju, ka sūdzības iesniedzēja atkārtotais pieteikums ir zaudējis savu jēgu.

3.11 Tomēr ombuds piekrīt Komisijas argumentam, ka pieteikuma iesniedzēja interesēs ir spēt reaģēt uz iestādes novēlotu piekļuves atteikumu, jo pretējā gadījumā pieteikuma iesniedzējs nav informēts par pieteikuma noraidīšanas iemesliem. Tādēļ ombuds uzskata, ka Komisijas pieņemtais risinājums šajā lietā, lai gan tas pats par sevi nav pareizs, bija paredzēts kā pēc iespējas konstruktīvs un noderīgs (14). Tādēļ viņš uzskata, ka šajā lietā nav pamata turpināt lietas izskatīšanu.

3.12 Tomēr ombuds norāda, ka Komisijas pieeja ignorēt atkārtotu pieteikumu par atbildes nesniegšanu, kas sakrīt ar atbildi uz sākotnējo pieteikumu, bija ne tikai ad hoc risinājums, bet arī tās "pašreizējā prakse". Kā minēts iepriekš 3.10. punktā, Regulā 1049/2001 nav noteikumu, kas liktu domāt, ka atkārtots pieteikums zaudē savu jēgu, ja iestāde atbild pēc noteiktā termiņa. Tādēļ ombuds izdarīs vēl vienu piezīmi, ierosinot Komisijai pārskatīt savu vispārējo praksi šajā jomā, jo tā nav juridiski pareiza.

ii) Par iespējamiem termiņu pārkāpumiem

3.13 Attiecībā uz termiņu pārkāpšanu ombuds atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. pantu sākotnējais pieteikums par piekļuvi dokumentiem ir jāapmierina vai jānoraida 15 darba dienu laikā pēc reģistrācijas un ka Regulas Nr. 1049/2001 8. pantā ir noteikts tāds pats termiņš atkārtotu pieteikumu izskatīšanai. Komisija ir atzinusi, ka tās atbilde uz sākotnējo pieteikumu bija ar četru darba dienu nokavēšanos. Tomēr ombuds norāda, ka Komisija ir paudusi nožēlu par šo kavēšanos. Tāpēc attiecībā uz šo lietas aspektu turpmāka izmeklēšana nav nepieciešama.

Attiecībā uz šī jautājuma otro aspektu ombuds uzskata, ka, ņemot vērā viņa konstatējumu šo secinājumu 3.11. punktā, ir pamatoti pieņemt, ka atkārtotā pieteikuma izskatīšanas termiņš ir jāaprēķina, pamatojoties uz otro atkārtoto pieteikumu. Otrais pieteikums tika iesniegts 2004. gada 11. augustā. Komisija 2004. gada 2. septembrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka attiecīgais termiņš ir jāpagarina vēl par 15 darba dienām. Beigās Komisijas atbilde tika nosūtīta 2004. gada 24. septembrī. Komisija ir atzinusi, ka atbilde tika nosūtīta neilgi pēc attiecīgā termiņa beigām. Lai gan kavēšanās, atbildot uz otro atkārtoto pieteikumu, bija ierobežota, tomēr Komisija nav ievērojusi Regulā 1049/2001 noteiktos termiņus. Ombuds uzskata, ka ir skaidrs, ka Regulā 1049/2001 paredzētie īsie termiņi ir paredzēti, lai nodrošinātu piekļuves tiesību pilnīgu ievērošanu. Tādējādi jebkāda šo termiņu neievērošana ir administratīva kļūme. Tādēļ ombuds šajā sakarā izteiks kritisku piezīmi.

iii) Par atteikumu piešķirt piekļuvi

3.14 Attiecībā uz piekļuves atteikumu ombuds norāda, ka Komisija sākotnēji atteica piekļuvi, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktu, jo informācijas izpaušana kaitētu izmeklēšanas mērķu aizsardzībai. Komisija apgalvoja, ka valsts atbalsta lieta joprojām tiek izskatīta un ka dalībvalstu iesniegtās informācijas izpaušana nopietni ietekmētu paziņojošo pušu tiesisko paļāvību, ka visa Komisijai iesniegtā informācija to attiecīgās lietas novērtēšanai tiks izmantota tikai šīs izmeklēšanas vajadzībām. Ombuds arī norāda, ka, atbildot uz sūdzības iesniedzēja (otro) atkārtoto pieteikumu, Komisija paziņoja, ka Apvienotās Karalistes iestādes iebilst pret B pielikuma izpaušanu un ka tādēļ saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 5. punktu tā nevar piešķirt piekļuvi. Ombuds arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka B pielikumā nav informācijas, kuras izpaušana kaitētu Komisijas izmeklēšanas mērķim. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija atteica piekļuvi, jo Apvienotās Karalistes iestādes uzskatīja, ka informācijas izpaušana “varētu kaitēt konkrētu uzņēmumu komerciālajām interesēm”. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka šis atteikuma iemesls ir pretrunā Regulas 1049/2001 4. panta 4. punktam un Lēmuma 2001/937 5. panta 3. punkta b) apakšpunktam.

3.15 Ombuds atgādina, ka saskaņā ar Regulas 1049/2001 7. panta 2. punktu pieteikuma iesniedzējam, kura piekļuves pieteikums ir noraidīts, ir tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu, lūdzot iestādi pārskatīt savu nostāju. Saskaņā ar Regulas 1049/2001 8. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējs var iesniegt sūdzību ombudam pēc viņa atkārtotā pieteikuma pilnīga vai daļēja atteikuma. Tāpēc šajā gadījumā ombudam būtu jāanalizē tikai tie iemesli, kuru dēļ Komisija ir noraidījusi sūdzības iesniedzēja (otro) atkārtoto pieteikumu.

3.16 Tomēr pirms tam, šķiet, ir lietderīgi īsumā pievērsties Komisijas argumentam, kas izvirzīts tās atbildē uz sūdzības iesniedzēja sākotnējo piekļuves pieteikumu, proti, ka valsts atbalsta lieta vēl nav izskatīta, jo tobrīd to vēl varēja apstrīdēt tiesā. Ombuds uzskata, ka Komisijas iesniegtais arguments šajā sakarā rada šaubas. Šķiet lietderīgi atgādināt, ka Regulas 1049/2001 4. panta 3. punktā ir nošķirta piekļuve dokumentiem, kas saistīti ar jautājumu, par kuru nav pieņemts lēmums, un piekļuve dokumentiem pēc lēmuma pieņemšanas. Cik ombudam zināms, šis noteikums līdz šim vienmēr ir ticis saprasts kā tāds, kas attiecas uz lēmuma pieņemšanas datumu, nevis uz datumu, kad to vairs nevar pārsūdzēt. Ņemot vērā to, ka šis jautājums varētu kļūt aktuāls turpmākajās lietās, ombuds uzskata, ka ir lietderīgi izteikt papildu piezīmi par šo jautājumu.

3.17 Attiecībā uz atteikumu piešķirt piekļuvi ombuds atzīmē, ka savā atbildē uz sūdzības iesniedzēja (otro) atkārtoto pieteikumu Komisija norādīja, ka "Apvienotās Karalistes iestādes iebilda pret B pielikuma publiskošanu, jo uzskata, ka šajā pielikumā ietvertās informācijas publiskošana varētu kaitēt dažu uzņēmumu komerciālajām interesēm. Tāpēc saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu Komisija nevar piešķirt jums piekļuvi šim pielikumam." Tāpēc piekļuvi neatteica, kā to apgalvoja sūdzības iesniedzējs, jo Komisija uzskatīja, ka izpaušana varētu kaitēt tās izmeklēšanas mērķim, vai tāpēc, ka dokumentā, iespējams, bija iekļauta sensitīva komercinformācija. Piekļuve tika atteikta, jo Apvienotās Karalistes iestādes iebilda pret informācijas izpaušanu.

3.18 Ombuds uzskata, ka nav strīda par to, ka attiecīgais dokuments, proti, Apvienotās Karalistes iestāžu 2004. gada 11. marta vēstules B pielikums, ir trešās personas dokuments, kas izdots dalībvalstī. Ombuds atgādina, ka saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 4. punktu iestāde apspriežas ar trešo personu, lai novērtētu, vai ir piemērojams 1. vai 2. punktā minētais izņēmums, ja vien nav skaidrs, vai dokumentu drīkst vai nedrīkst izpaust. Saskaņā ar Kopienu tiesu judikatūru iestādēm nav pienākuma apspriesties ar attiecīgo trešo personu, ja ir acīmredzams, ka dokuments ir jāizpauž vai ka tas nav jāizpauž. Visos pārējos gadījumos iestādei ir jāapspriežas ar attiecīgo trešo personu (15). Ombuds uzskata par pamatotu Komisijas nostāju, ka nebija skaidri redzams, vai dokuments būtu vai nebūtu jāizpauž, jo īpaši ņemot vērā to, ka tas bija marķēts kā "ierobežota politika", un ka tādēļ tai būtu jāapspriežas ar Apvienotās Karalistes iestādēm par informācijas izpaušanu. Turklāt saskaņā ar Kopienu tiesu judikatūru Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts nostāda dalībvalstis citādā situācijā nekā citas trešās personas, kurām ir tiesības pieprasīt, lai iestāde neizpauž šīs dalībvalsts izdotu dokumentu bez tās iepriekšējas piekrišanas. Šāds dalībvalsts lūgums uzliek iestādei pienākumu neizpaust attiecīgo dokumentu. Ja dalībvalsts šādu lūgumu nav izteikusi, iesniedzot dokumentu iestādei, tai tomēr ir tiesības lūgt dalībvalsts piekrišanu pirms dokumenta izpaušanas trešām personām. Šādā gadījumā iestādei ir arī jāizpilda jebkurš dalībvalsts pieprasījums par informācijas neizpaušanu (16). Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nekonstatē Komisijas administratīvu kļūmi attiecībā uz tās lēmumu atteikt piekļuvi Apvienotās Karalistes iestāžu 2004. gada 11. marta vēstules B pielikumam, pamatojoties uz Apvienotās Karalistes iestāžu iebildumiem pret informācijas izpaušanu. Tomēr šis konstatējums neliedz sūdzības iesniedzējam iesniegt pieprasījumu par piekļuvi attiecīgajam dokumentam, pamatojoties uz attiecīgajiem Apvienotās Karalistes tiesību aktiem.

3.19 Ombuds atzīmē sūdzības iesniedzēja juridisko argumentu, ka Komisijas Regulas 1049/2001 interpretācija, saskaņā ar kuru tā var atteikt piekļuvi dokumentam, jo valsts atbalsta lieta joprojām tiek "izskatīta", kamēr trešā persona var vērsties Tiesā pret Komisijas lēmumu šajā lietā ,, apdraud pamattiesības uz tiesisko aizsardzību. Saistībā ar šo argumentu ombuds vispirms vēlas atgādināt, ka šajā gadījumā piekļuve netika liegta, jo Komisija uzskatīja, ka lieta tiek izskatīta, bet gan tāpēc, ka Apvienotās Karalistes iestādes iebilda pret piekļuvi. Ombuds arī atgādina, ka Regulas 1049/2001 mērķis saskaņā ar tās 1. panta a) punktu ir nodrošināt pēc iespējas plašāku piekļuvi dokumentiem. Turklāt Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka regulas mērķis ir nodrošināt ikvienam piekļuvi publiskiem dokumentiem, nevis tikai pieprasītājam piekļuvi dokumentiem, kas uz viņu attiecas (17). Lietā T-187/03 Tiesa nosprieda, ka Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie izņēmumi attiecībā uz piekļuvi dokumentiem ir formulēti imperatīvi. No tā izriet, ka iestādēm ir pienākums atteikt piekļuvi dokumentiem, uz kuriem attiecas kāds no šiem izņēmumiem, tiklīdz ir pierādīta attiecīgo apstākļu esamība. Līdz ar to, piemērojot obligātos izņēmumus, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, nevar ņemt vērā īpašās intereses, uz kurām var atsaukties pieteikuma iesniedzējs, lai iegūtu piekļuvi dokumentam, kas attiecas uz viņu personīgi. Tādēļ šajā lietā Vispārējā tiesa konstatēja, ka prasītāja apgalvojumam, ka iestādei bija pienākums piešķirt viņam piekļuvi attiecīgajam dokumentam, lai viņš varētu nodrošināt savas tiesības uz taisnīgu tiesu, nebija nozīmes, izvērtējot lēmuma par piekļuves atteikumu spēkā esamību saskaņā ar Regulu 1049/2001 (18). Ombuds arī atgādina, ka Regulas 1049/2001 4. panta 5. punkts ir obligāts, kas lika Komisijai izpildīt Apvienotās Karalistes iestāžu pieprasījumu neizpaust tās 2004. gada 11. marta vēstules B pielikumu (skatīt 3.18. punktu). Tādēļ ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja arguments, ka piekļuves atteikums apdraudētu pamattiesības uz tiesisko aizsardzību, nav būtisks, lai novērtētu Komisijas atteikumu piešķirt piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001. Attiecīgi sūdzības iesniedzēja arguments šajā sakarā nemaina ombuda konstatējumu par to, ka 3.18. punktā nav pieļauta administratīva kļūme. Šķiet lietderīgi piebilst, ka attiecīgā dokumenta izpaušana tiesvedības laikā neietekmē ar Regulu 1049/2001 saistītā jautājuma izskatīšanu.

Visbeidzot, ombuds atzīmē sūdzības iesniedzēja argumentu, ka Komisija ir pārkāpusi Lēmuma 2001/937 5. panta 5. punktu, neveicot savu novērtējumu, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. pantu, pēc tam, kad Apvienotās Karalistes iestādes nebija sniegušas atbildi piecu darba dienu laikā. Tādējādi šķiet, ka sūdzības iesniedzēja lietas pamatā ir pieņēmums, ka Komisijai bija pienākums piešķirt Apvienotās Karalistes iestādēm ne vairāk kā piecas darba dienas, lai iesniegtu savu viedokli. Tomēr ombuds norāda, ka Lēmuma 2001/937 5. panta 5. punktā ir noteikts, ka trešajam autoram, ar kuru notikusi apspriešanās, ir atbildes sniegšanas termiņš, kas nav īsāks par piecām darba dienām, un, ja atbilde netiek sniegta noteiktajā termiņā, Komisijai saskaņā ar noteikumiem būtu jāizlemj, kurus Regulas 1049/2001 4. pantā paredzētos izņēmumus var piemērot (19). Attiecīgi attiecīgais pants pieļauj termiņus, kas ir piecas darba dienas vai ilgāki. Ombuds neuzskata, ka sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija ir noteikusi piecu darba dienu termiņu, kā arī nav atradis nekādus citus pierādījumus, kas liecinātu, ka tas tā ir. Tādēļ ombuds uzskata, ka nav pamata turpināt šā jautājuma izskatīšanu.

4 Sūdzības iesniedzēja apgalvojums

4.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai vismaz daļēji jāatklāj Apvienotās Karalistes iestāžu 2004. gada 11. marta vēstules B pielikums.

4.2 Pamatojoties uz iepriekš 3.19. un 3.20. punktā minētajiem iemesliem un konstatējumiem, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja prasība ir jānoraida.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz atteikumu piešķirt piekļuvi attiecīgajam dokumentam, un ombuds nekonstatē pamatu turpināt izmeklēšanu par pirmā atkārtotā pieteikuma neņemšanu vērā.

Tomēr, pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par iespējamiem Regulā 1049/2001 noteikto termiņu pārkāpumiem, ir jāizsaka šāda kritiska piezīme:

Komisija ir atzinusi, ka atbilde uz otro atkārtoto pieteikumu tika nosūtīta neilgi pēc attiecīgā termiņa beigām. Lai gan atbildes sniegšanas kavēšanās bija ierobežota, tomēr Komisija neievēroja Regulā 1049/2001 noteiktos termiņus. Ombuds uzskata, ka ir skaidrs, ka Regulā 1049/2001 paredzētie īsie termiņi ir paredzēti, lai nodrošinātu piekļuves tiesību pilnīgu ievērošanu. Tādējādi jebkāda šo termiņu neievērošana ir administratīva kļūme.

Ņemot vērā to, ka šis lietas aspekts attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds slēdz lietu.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Turpmākās darbības

1. Ombuds norāda, ka Komisijas pieeja ignorēt atkārtotu pieteikumu, kas iesniegts, nesaņemot atbildi uz sākotnējo pieteikumu, un kas sakrīt ar atbildi uz sākotnējo pieteikumu, nebija ad hoc risinājums, bet ir tās "pašreizējā prakse". Neraugoties uz Komisijas labajiem nodomiem izveidot šādu praksi, ombuds uzskata par nepieciešamu norādīt, ka Regulā 1049/2001 nav noteikumu, kas liktu domāt, ka atkārtots pieteikums zaudē savu jēgu, ja iestāde atbild pēc noteiktā termiņa. Tādēļ ombuds atzinīgi vērtētu to, ja Komisija pārskatītu savu vispārējo praksi šajā jomā.

2. Savā sarakstē ar sūdzības iesniedzēju pirms ombuda izmeklēšanas un savā atzinumā Komisija, šķiet, norādīja, ka Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma piemērošanas nolūkā izmeklēšanu joprojām varētu uzskatīt par nepabeigtu, lai gan lēmums par tās slēgšanu jau bija pieņemts. Šis jautājums šajā izmeklēšanā nebija jārisina. Tomēr šķiet, ka Komisijas piedāvātā interpretācija rada šaubas. Tādēļ ombuds uzskata, ka būtu lietderīgi, ja Komisija pārskatītu savu nostāju šajā jautājumā.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) BAA ir Apvienotajā Karalistē reģistrēta asociācija, kas pārstāv neatkarīgus karjeru izstrādes uzņēmumus Apvienotajā Karalistē.

(2) Lēmuma 14. punktā bija noteikts: "Ar nodokli apliek darbības, kas veiktas vides aizsardzības apsvērumu dēļ. Tās mērķis ir aizsargāt vidi, palīdzot samazināt neapstrādātu minerālo materiālu ieguvi un veicinot alternatīvu materiālu izmantošanu. British Aggregates Association (BAA), citas ražotāju apvienības un individuālie uzņēmumi apstrīd, ka AGL [minerālo materiālu nodevai] ir ievērojama pozitīva ietekme uz vides aizsardzību. Tomēr Apvienotās Karalistes iestāžu sniegtā empīriskā informācija par nodevas ietekmi kopš tās ieviešanas liecina, ka, lai gan MMN Ziemeļīrijā nedarbojas, kā paredzēts, patiesībā tam ir ievērojama pozitīva ietekme uz vidi Lielbritānijā." (Ombuda uzsvars).

(3) OV L 145, 43. lpp.

(4) OV L 345, 94. lpp.

(5) Lieta T-76/02 Messina pret Komisiju, 2003, ECR II-3203; 2004. gada 30. novembra spriedums lietā T-168/02 Internationaler Tierschutz Fonds/Komisija (Krājumā vēl nav publicēts); Pirmās instances tiesas 2005. gada 17. marta spriedums lietā T‐187/03 Scippacercola /Komisija (Krājumā vēl nav publicēts).

(6) Lieta T-76/02 Messina pret Komisiju, 2003, ECR II-3203; Pirmās instances tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā T-168/02 Internationaler Tierschutz Fonds/Komisija (Recueil, 2004. lpp.); Pirmās instances tiesas 2005. gada 17. marta spriedums lietā T‐187/03 Scippacercola /Komisija (Krājumā vēl nav publicēts).

(7) Apvienotās lietas T-110/03, T-150/03 un T-405/03 J.M. Sison pret Padomi, 2005. gada 26. aprīļa spriedums, Krājumā vēl nav publicēts, 50. punkts.

(8) 2005. gada 8. jūnija rīkojums lietā T‐287/03 Società imballaggi metallici Salerno srl /Komisija, OV C 229, 18. lpp.

(9) OV L 145, 43. lpp.

(10) Lieta T-76/02 Messina pret Komisiju, 2003, ECR II-3203; Pirmās instances tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā T-168/02 Internationaler Tierschutz Fonds/Komisija (Recueil, 2004. lpp.); Pirmās instances tiesas 2005. gada 17. marta spriedums lietā T‐187/03 Scippacercola /Komisija (Krājumā vēl nav publicēts).

(11) Lieta T-76/02 Messina pret Komisiju, 2003, ECR II-3203; Pirmās instances tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā T-168/02 Internationaler Tierschutz Fonds/Komisija (Recueil, 2004. lpp.); Pirmās instances tiesas 2005. gada 17. marta spriedums lietā T‐187/03 Scippacercola /Komisija (Krājumā vēl nav publicēts).

(12) 2005. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T-110/03, T-150/03 un T-405/03 J. M. Sison /Padome, Krājumā vēl nav publicēts, 50. punkts.

(13) 2005. gada 8. jūnija rīkojums lietā T-287/03 Società imballaggi metallici Salerno srl /Komisija (OV 2005, C 229, 18. lpp.).

(14) Sk. ombuda ieteikuma projektu Eiropas Komisijai sūdzībā 101/2004/GG.

(15) 2005. gada 17. marta spriedums lietā T-187/03 Scippacercola / Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 54. punkts.

(16) Pirmās instances tiesas 2005. gada 17. marta spriedums lietā T-187/03 Scippacercola /Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 57. punkts.

(17) 2005. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T-110/03, T-150/03 un T-405/03 J. M. Sison /Padome, Krājumā vēl nav publicēts, 50. punkts.

(18) Apvienotās lietas T-110/03, T-150/03 un T-405/03 J.M. Sison pret Padomi, 2005. gada 26. aprīļa spriedums, Krājumā vēl nav publicēts, 51.-55. punkts.

(19) Uzsvēris ombuds.