Strasbūrā, 2006. gada 12. janvārī

Godātais C. kungs!

2004. gada 18. oktobrī Jūs organizācijas „Asociación Nacional para la Protección y el Bienestar de los Animales” (ANPBA) vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Komisiju. Jūsu sūdzība attiecās uz apgalvojumu, ka Komisija nav pienācīgi izvērtējusi apgalvojumus, kas izteikti oficiālā sūdzībā, kuru iesniedzāt šai iestādei un kura reģistrēta ar lietas numuru 2003/5164.

2004. gada 21. decembrī es informēju Komisijas priekšsēdētāju par šo sūdzību un lūdzu viņu sniegt atzinumu. Komisija 2005. gada 1. aprīlī man nosūtīja savu atzinumu, kuru es jums nosūtīju kopā ar aicinājumu sniegt apsvērumus. 2005. gada 31. maijā Jūs man nosūtījāt savus apsvērumus.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem. Es atvainojos par laiku, kas bija vajadzīgs, lai izskatītu šo lietu.

Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi atgādināt, ka EK līgums pilnvaro Eiropas ombudu izmeklēt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus tikai Kopienas iestāžu un struktūru darbībā. Eiropas Ombuda statūtos ir īpaši noteikts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas rīcību.

Tāpēc ombuda izmeklēšanas par Jūsu sūdzību ir vērstas uz to, lai pārbaudītu, vai Eiropas Komisijas darbībā ir pieļautas administratīvas kļūmes.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka lietas fakti kopumā ir šādi:

Sūdzība 1770/2004/JMA

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 9. jūnijā bija iesniedzis iepriekšēju sūdzību Eiropas Ombudam, kas tika reģistrēts ar lietas numuru 1770/2004/JMA. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā paskaidroja, ka 2003. gada 16. oktobrī viņš organizācijas „Asociación Nacional para la Protección y el Bienestar de los Animales” (ANPBA) vārdā iesniedza sūdzību par kultūru atbildīgajai komisārei Vivian Reding kundzei. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka Spānijas iestādes, pārkāpjot Padomes Direktīvu 89/552/EEK (1989. gada 3. oktobris) par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (1) [turpmāk tekstā – “Direktīva 89/552/EEK”,], ļauj pārraidīt vēršu cīņu šovus laikā, kad bērni varētu skatīties televīziju. Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz pienākumiem, kas noteikti direktīvas 22. pantā, kurā noteikts, ka dalībvalstīm jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka televīzijas raidījumos nav iekļauti raidījumi, kas varētu nopietni kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, jo īpaši tādi raidījumi, kas ietver bezatlīdzības vardarbību. Šis aizliegums attiecas arī uz citiem raidījumiem, kas var kaitēt nepilngadīgo attīstībai, izņemot gadījumus, kad tiek nodrošināts, ka pārraides zonā nepilngadīgie parasti nedzirdēs vai neredzēs šādus raidījumus. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka pēc grozījumiem sākotnējos Spānijas noteikumos, ar kuriem īsteno Direktīvu (Statūti Nr. 22/1999, ar kuriem grozīja Statūtus Nr. 25/1994), piemērojamajos Spānijas noteikumos nav skaidras atsauces uz bezatlīdzības vardarbību.

Pēc Reding kundzes 2003. gada 28. oktobra atbildes Komisijas Ģenerālsekretariāts 2003. gada 17. novembrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa sūdzība ir reģistrēta ar lietas numuru 2003/5164. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 18. martā nosūtīja Komisijai vēstuli ar papildu informāciju. Viņš nesaņēma apstiprinājumu par šīs vēstules saņemšanu. Uzzinājis, ka Spānijas iestādes lūdz Komisiju neturpināt sūdzības izskatīšanu, sūdzības iesniedzējs 2004. gada 16. aprīlī nosūtīja iestādei vēstuli. Tā kā netika saņemta atbilde uz viņa e-pasta vēstuli Komisijas Ģenerālsekretariātam, sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību ombudam, kurā viņš apgalvoja, ka Komisija nav atbildējusi uz viņa informācijas pieprasījumiem par viņa sūdzības izskatīšanu.

Ņemot vērā problēmas būtību, ombuds neoficiāli sazinājās ar atbildīgajiem Komisijas dienestiem, kas 2004. gada 29. jūnijā viņu informēja, ka 2004. gada 28. jūnijā sūdzības iesniedzējam ir nosūtīta atbilde. Tādēļ ombuds uzskatīja, ka Komisija ir veikusi pasākumus, lai atrisinātu šo jautājumu, un 2004. gada 20. jūlijā slēdza lietu.

Sūdzība 3133/2004/JMA

2004. gada 18. oktobrī sūdzības iesniedzējs vēlreiz rakstīja ombudam. Šajā vēstulē viņš paskaidroja, ka 2004. gada 28. jūnijā Komisija viņam lūdza iesniegt visus pierādījumus, kas varētu būt viņa rīcībā, lai Komisijas dienesti varētu pārskatīt visu pieejamo informāciju un pieņemt galīgo lēmumu šajā lietā. Sūdzības iesniedzējs atbildēja uz šo pieprasījumu 2004. gada 22. jūlija vēstulē. Komisija 2004. gada 20. augusta vēstulē viņu informēja, ka tā neuzskata, ka situācija ir pretrunā ES tiesību aktiem. Komisijas vēstulē, ko parakstījis Izglītības ģenerāldirektors van der Pass, bija norādīts, ka Spānijas iestādes ir pamatojušas vēršu cīņu šovu pārraidīšanu ar to, ka šāda veida notikumi ir daļa no Spānijas kultūras tradīcijas. Komisija uzskatīja, ka šis skaidrojums ir pamatots, jo kultūras izņēmums ir atzīts EKL 151. pantā un attiecīgajos Direktīvas 89/552/EEK apsvērumos. Attiecībā uz Spānijas īstenošanas tiesību aktiem Komisija uzskatīja, ka Spānijas Statūtu 22/1999 teksts, šķiet, ir pareizi īstenojis direktīvā noteiktos pienākumus. Komisijas dienesti 2004. gada 16. septembrī informēja sūdzības iesniedzēju par savu nodomu ierosināt Komisijai izbeigt lietu, ja vien viņš nevar iesniegt papildu pierādījumus.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas nostāja ir nepamatota un nav pamatota ar Spānijas īstenošanas tiesību aktu noteikumu pienācīgu juridisko analīzi, ņemot vērā direktīvu. Viņš uzsvēra, ka jaunākajos Spānijas tiesību aktos par Direktīvas 89/552/EK īstenošanu, proti, Statūtos Nr. 22/1999, nav pareizi transponēts direktīvas 22. pants, jo tajos nav iekļauts jēdziens "žēlīga vardarbība". Turpretī agrākajos valsts tiesību aktos (Statūti 25/1994) šis jēdziens bija īpaši iekļauts. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka direktīva, jo īpaši tās 3. panta 1. punkts, ļauj dalībvalstīm noteikt tikai sīkāk izstrādātus vai stingrākus noteikumus, bet neparedz iekļaut mazāk stingrus noteikumus.

Kopumā sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas lēmumā slēgt viņa oficiālo sūdzību nav pienācīgi ņemts vērā viņa apgalvojums, ka Spānijas tiesību aktos par Direktīvas 89/552/EEK īstenošanu nav ietverts pienākums televīzijas apraidē neiekļaut raidījumus, kas varētu nopietni kaitēt nepilngadīgo attīstībai, jo īpaši raidījumus, kas ietver bezatlīdzības vardarbību.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija vispirms izskaidroja lietas priekšvēsturi un aprakstīja saraksti ar sūdzības iesniedzēju. Tā it īpaši atsaucās uz argumentiem, kas izklāstīti tās dienestu 2004. gada 20. augusta un 16. septembra vēstulēs.

Komisija atzīmēja, ka sūdzības iesniedzēja galvenais apgalvojums 2003. gada 16. oktobra sūdzībā Komisijai bija tāds, ka vēršu cīņu šovu pārraidīšana Spānijas televīzijas kanālos brīžos, kad bērni varētu skatīties šo raidījumu, ir Direktīvas 89/552/EEK 22. panta 2. punkta pārkāpums, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka to jurisdikcijā esošo raidorganizāciju televīzijas raidījumos nav iekļauti raidījumi, kas varētu kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, izņemot gadījumus, kad, izvēloties raidlaiku vai jebkādus tehniskus pasākumus, tiek nodrošināts, ka nepilngadīgie apraides zonā parasti nedzirdēs vai neredzēs šādus raidījumus. Šajā noteikumā nav atsauces uz bezatlīdzības vardarbību, kas ir paredzēta tikai 22. panta pirmajā daļā.

Attiecībā uz atbilstību starp direktīvu un Spānijas īstenošanas tiesību aktiem, proti, Likumu Nr. 22/1999, Komisija uzskatīja, ka visi direktīvā noteiktie pienākumi ir pareizi transponēti Spānijas tiesību aktos. Tā apgalvoja, ka Spānijas Statūtu 22/1999 17. pants pilnībā atspoguļo Direktīvas 22. pantā noteiktos pienākumus. Komisija apgalvoja, ka, lai gan Spānijas tiesību aktos nav ietverta atsauce uz bezatlīdzības vardarbību, šis jēdziens, kā arī pornogrāfijas jēdziens Direktīvas 22. panta 1. punktā ir minēti tikai, lai ilustrētu televīzijas programmas saturu, kas varētu nopietni kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. Tomēr Komisija uzskata, ka šā noteikuma darbības joma neaprobežojas tikai ar šiem diviem īpašajiem aspektiem, bet varētu ietvert arī citas situācijas. Kā norādīts 2004. gada 20. augusta vēstulē, Komisija uzskatīja, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstīm ir jānosaka situācijas, kurās jāpiemēro direktīvas 22. panta 1. punktā noteiktie pienākumi. Izmantojot šīs pilnvaras, Spānijas iestādes secināja, ka vēršu cīņas šovi neliek piemērot iepriekš minēto noteikumu, jo šie pasākumi ir daļa no Spānijas kultūras tradīcijas. Komisija norādīja, ka, ja citas dalībvalstis nepiekristu Spānijas iestāžu viedoklim, tās varētu ierobežot attiecīgā raidījuma pārraidi savā teritorijā, izmantojot Direktīvas 2.a pantā noteikto procedūru.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija apgalvoja, ka tās dienesti ir rīkojušies pareizi, ierosinot Komisijai slēgt sūdzību, un ka tāpēc nav pieļauta administratīva kļūme.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atkārtoja sūdzībā izteiktos apgalvojumus.

Viņš uzsvēra, ka Komisijas sniegtā direktīvas interpretācija nav pareiza un ka direktīvas 22. panta 1. punktā minētās atsauces ir saistošas dalībvalstīm. Līdz ar to Spānijas tiesību aktos par direktīvas īstenošanu nevarēja neņemt vērā iepriekš minētajā tiesību normā paredzēto bezatlīdzības vardarbības jēdzienu.

Lēmums

1 Komisijas vērtējums par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu

1.1 Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas lēmumā slēgt viņa oficiālo sūdzību nav pienācīgi ņemts vērā viņa apgalvojums, ka Spānijas tiesību aktos par Direktīvas 89/552/EEK īstenošanu nav ietverts pienākums televīzijas apraidē neiekļaut raidījumus, kas varētu nopietni kaitēt nepilngadīgo attīstībai, jo īpaši raidījumus, kas ietver bezatlīdzības vardarbību.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka jaunākajos Spānijas tiesību aktos par Direktīvas 89/552/EEK īstenošanu, proti, Statūtos Nr. 22/1999, nav pareizi transponēts direktīvas 22. pants, izslēdzot atsauci uz jēdzienu "žēlīga vardarbība". Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka direktīva, jo īpaši tās 3. panta 1. punkts, ļauj dalībvalstīm noteikt tikai sīkāk izstrādātus vai stingrākus noteikumus, bet neparedz iekļaut mazāk stingrus noteikumus.

1.2 Komisija apgalvo, ka Spānijas tiesību aktos ir pareizi transponēti visi direktīvā noteiktie pienākumi un ka Spānijas Statūtu 22/1999 17. pantā ir pilnībā atspoguļoti direktīvas 22. pantā noteiktie pienākumi. Komisija uzskata, ka, lai gan Spānijas tiesību aktos nav ietverta atsauce uz bezatlīdzības vardarbību, šis jēdziens, kā arī pornogrāfijas jēdziens Direktīvas 22. panta 1. punktā ir minēti tikai, lai ilustrētu televīzijas programmas saturu, kas varētu nopietni kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. Tomēr Komisija uzskata, ka šā noteikuma darbības joma neaprobežojas tikai ar šiem diviem īpašajiem aspektiem, bet varētu ietvert arī citas situācijas.

Komisija arī uzskatīja, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstīm ir jānosaka situācijas, kurās būtu jāpiemēro direktīvas 22. panta 1. punktā noteiktie pienākumi. Izmantojot šīs pilnvaras, Spānijas iestādes secināja, ka vēršu cīņas šovi neliek piemērot iepriekš minēto noteikumu, jo šie pasākumi ir daļa no Spānijas kultūras tradīcijas.

1.3 Vispirms ombuds vēlas norādīt, ka sarakste starp Komisiju un sūdzības iesniedzēju attiecas gan uz jautājumu par to, vai Spānijas tiesību aktos ir pienācīgi transponēti 1989. gada 3. oktobra Direktīvas 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (2), noteikumi, gan uz jautājumu par to, kā attiecīgie tiesību akti būtu jāpiemēro vēršu cīņām. Tomēr sūdzības iesniedzēja apgalvojums ombudam attiecas tikai uz pirmo no šiem jautājumiem, t. i., transponēšanas atbilstību. Attiecīgi ombuda izmeklēšana ir atrisinājusi tikai šo pēdējo jautājumu.

1.4 Ombuds norāda, ka šajā lietā rodas interpretācijas jautājumi, kas attiecas uz vairāku direktīvas noteikumu darbības jomu. Kā norādīts direktīvas preambulas 13. apsvērumā, tajā ir paredzēti minimālie noteikumi, kas vajadzīgi, lai garantētu apraides brīvību Eiropas Savienībā. Tomēr direktīvas apsvērumos ir arī atzīts, ka netiek skarta kultūras attīstības neatkarība dalībvalstīs un kultūras daudzveidības saglabāšana Kopienā.

Direktīvas 2. panta 2. punktā noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina televīzijas raidījumu uztveršanas brīvība un jāierobežo citu dalībvalstu televīzijas raidījumu retranslācija savā teritorijā tādu iemeslu dēļ, kas ietilpst direktīvas koordinētajās jomās. Dalībvalstis tomēr var apturēt televīzijas apraides retranslāciju ar noteikumu, ka tās atbilst 2. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem un ievēro tajā noteikto procedūru.

Jomās, uz kurām attiecas direktīva, 3. panta 1. punkts ļauj dalībvalstīm pieprasīt, lai to jurisdikcijā esošās televīzijas raidorganizācijas paredzētu sīkāk izstrādātus vai stingrākus noteikumus.

Direktīvas V nodaļa attiecas uz nepilngadīgo aizsardzību. Tajā ir viens noteikums, proti, 22. pants, kas ir formulēts šādi:

"Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka to jurisdikcijā esošo raidorganizāciju televīzijas raidījumos nav iekļauti raidījumi, kas varētu nopietni kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, jo īpaši tādi raidījumi, kuros ietverta pornogrāfija vai nepamatota vardarbība. Šis noteikums attiecas arī uz citiem raidījumiem, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, izņemot gadījumus, kad, izvēloties raidlaiku vai jebkādus tehniskus līdzekļus, tiek nodrošināts, ka apraides zonā nepilngadīgie parasti nedzirdēs vai neredzēs šādus raidījumus.

Dalībvalstis arī nodrošina, ka raidījumos nav kūdīšanas uz naidu rases, dzimuma, reliģijas vai valstspiederības dēļ.”

1.5 Ombuds norāda, ka minētais noteikums skaidri aizliedz dalībvalstīm atļaut to jurisdikcijā esošajām raidorganizācijām pārraidīt televīzijas programmas, kas varētu nopietni kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. Tomēr direktīvā nav definēti konkrēti programmu veidi, kas dalībvalstīm būtu jāuzskata par tādiem, kas kavē nepilngadīgo fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību, lai gan tajā kā piemēri, kas iekļaujami šajā kategorijā, ir minēti tie, kas saistīti ar pornogrāfiju vai bezatlīdzības vardarbību.

Tādēļ jautājums ir par to, vai direktīvā ietvertās atsauces uz pornogrāfiju vai bezatlīdzības vardarbību ir īpaši pienākumi, kas dalībvalstīm ir burtiski jātransponē savos īstenošanas tiesību aktos.

1.6 Direktīvas būtība un no tās izrietošie pienākumi ir precizēti EKL 249. panta 3. punktā:

"Direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes."

Saskaņā ar Kopienu tiesu pastāvīgo judikatūru direktīvas transponēšanai valsts tiesībās nav obligāti nepieciešams, lai direktīvas normas tiktu pieņemtas tieši tādā pašā formulējumā īpašā, skaidri izteiktā valsts tiesību normā, jo vispārējais juridiskais konteksts var būt pietiekams, ja tas faktiski nodrošina direktīvas pilnīgu piemērošanu pietiekami skaidrā un precīzā veidā (3). Turklāt dalībvalstīm ir rīcības brīvība izvēlēties veidu, kādā tās var īstenot direktīvu, ar nosacījumu, ka tās nodrošina direktīvas efektīvu darbību, ņemot vērā tās mērķus (4).

1.7 Pamatojoties uz izmeklēšanas gaitā sniegto informāciju, šķiet, ka Spānijas iestādes ir transponējušas direktīvas noteikumus ar 1994. gada 12. jūlija Likumu Nr. 25/1994, kas vēlāk tika grozīts ar 1999. gada 7. jūnija Likumu Nr. 22/1999. Direktīvas 22. pantā ietvertie pienākumi Spānijas tiesībās ir transponēti ar 1999. gada 7. jūnija Statūtu Nr. 22/1999 17. pantu. Šajā noteikumā ir noteikts, ka:

"1. Televīzijas raidījumos neiekļauj raidījumus, uzskatus vai vēstījumus, kas varētu nopietni kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, vai raidījumus, kuros ir kūdīšana uz naidu rases, dzimuma, reliģijas, tautības, uzskatu vai jebkādu citu personisku vai sociālu apstākļu dēļ. (2) Raidījumi, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, ir iespējami tikai laikā no plkst. 22.00 līdz plkst. 6.00 nākamajā dienā, un pirms tiem ir jābūt vizuāliem un akustiskiem brīdinājumiem par to saturu."

1.8 Ombuds norāda, ka direktīvas 22. pants un tās īstenošanas noteikumi Spānijas tiesību aktos, proti, Spānijas 1999. gada 7. jūnija Statūtu Nr. 22/1999 17. pants, ir gandrīz identiski attiecībā uz noteikumiem par nepilngadīgajiem, izņemot to, ka Spānijas tiesību aktos nav īpaši minētas programmas, kas ietver pornogrāfiju vai bezatlīdzības vardarbību. Ombuds norāda, ka Komisijas veiktā transponēšanas atbilstības analīze, kā izklāstīts iepriekš 1.2. punktā, nozīmē, ka jebkura programma, kas ietver pornogrāfiju vai bezatlīdzības vardarbību, noteikti kaitētu nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai un tādējādi ietilptu Spānijas īstenošanas noteikuma darbības jomā. Ņemot vērā iepriekš minēto noteikumu formulējumu un darbības jomu, ombuds uzskata, ka Komisijas nostāja šķiet pamatota.

Ņemot vērā iepriekš minētos konstatējumus, ombuds uzskata, ka Komisijas lēmums neturpināt pārkāpuma procedūru pret Spānijas iestādēm un attiecīgi slēgt sūdzības iesniedzēja iesniegto oficiālo sūdzību šķiet pamatots.

1.9 No izmeklēšanas gaitā iesniegtās informācijas izriet, ka Komisija ir detalizēti atsaukusies uz iepriekš minētajiem argumentiem, lai pamatotu savu nostāju ne tikai savā atzinumā ombudam, bet arī 2004. gada 20. augusta vēstulē sūdzības iesniedzējam, kurā tā paziņoja savu dienestu nostāju šajā lietā.

1.10 Ņemot vērā iepriekš 1.8. un 1.9. punktā minētos konstatējumus, ombuds secina, ka Komisija ir rīkojusies savu juridisko pilnvaru robežās, nolemjot neturpināt pārkāpuma procedūru pret Spānijas iestādēm, un ka tā ir sniegusi sūdzības iesniedzējam pamatotu sava lēmuma pamatojumu. Tāpēc ombuds nekonstatē nekādus pierādījumus par administratīvām kļūmēm.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) 1989. gads, OV L 298, 23. lpp.

(2) 1989. gads, OV L 298, 23. lpp.

(3) Lieta C-58/02 Komisija pret Spānijas Karalisti [2004] ECR 0000, 26. punkts (sk. tajā minēto judikatūru, lieta 29/84 Komisija pret Vāciju [1985] ECR 1661, 23. punkts, lieta 247/85 Komisija pret Beļģiju [1987] ECR 3029, 9. punkts, un lieta C-217/97 Komisija pret Vāciju [1999] ECR I-5087, 31. punkts).

(4) Lieta 48/75 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, Jean Noël Royer, [1976] ECR 00497, 518. punkts.