Strasbūrā, 2007. gada 26. jūlijā

Godātais X kungs!

2004. gada 24. augustā Jūs uzņēmuma vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Komisiju par ES projektu.

2004. gada 12. oktobrī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Jūs 2004. gada 6. decembrī nosūtījāt e-pastu, kurā bija iekļauta Jūsu 2004. gada 3. decembra vēstule, kas sagatavota, atbildot uz manu 2004. gada 12. oktobra vēstuli, un kurā Jūs paužat nožēlu par to, ka dažus Jūsu sūdzības apgalvojumus nevar izmeklēt divu gadu termiņa dēļ. Jūs arī ierosinājāt pārskatīt Ombuda statūtu 2. panta 4. punktu.

Komisija nosūtīja savu atzinumu 2004. gada 22. decembrī. Es to pārsūtīju Jums 2005. gada 12. janvārī ar aicinājumu sniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2005. gada 26. februārī. Savā vēstulē Jūs vēlreiz atsaucāties uz divu gadu termiņu un ieteicāt pārskatīt Ombuda statūtu 2. panta 4. punktu.

Atbildot uz Jūsu 2005. gada 22. jūnija vēstuli, kurā Jūs jautājāt par Jūsu sūdzības statusu, mans birojs telefoniski sazinājās ar Jums un sniedza Jums papildu informāciju.

Jūs 2005. gada 7. novembrī nosūtījāt e-pastu, kam pievienota 2005. gada 1. novembra vēstule ar papildu pieprasījumu par Jūsu sūdzības statusu. 2005. gada 16. novembrī jums par šo jautājumu bija telefona saruna ar manu biroju. 2005. gada 22. novembrī es atbildēju uz Jūsu 2005. gada 1. novembra vēstuli un sniedzu Jums papildu informāciju par Jūsu lietas izskatīšanu, kā arī paziņoju, ka informēšu Jūs par manu izmeklēšanu rezultātiem vēlākais līdz 2006. gada februāra beigām. Savā vēstulē es arī atbildēju uz Jūsu piezīmēm par Ombuda statūtu 2. panta 4. punktu.

2006. gada 1. martā es jums uzrakstīju papildu vēstuli par notiekošo izmeklēšanu.

2006. gada 15. martā es rakstīju Komisijai, pieprasot papildu informāciju un papildu atzinumu, kas jāiesniedz līdz 2006. gada 30. aprīlim. Es jūs informēju tās pašas dienas vēstulē.

Komisija 2006. gada 21. aprīlī lūdza pagarināt termiņu papildu atzinuma sniegšanai līdz 2006. gada 31. maijam, ko es piešķīru ar 2006. gada 3. maija vēstuli.

Komisija 2006. gada 9. jūnijā informēja manu biroju par papildu kavēšanos.

Komisija 2006. gada 20. jūlijā nosūtīja papildu atzinumu. Es Jums to nosūtīju 2006. gada 7. augustā ar uzaicinājumu iesniegt papildu apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2006. gada 26. septembrī.

Es 2007. gada 15. februārī nosūtīju Komisijai priekšlikumu par mierizlīgumu, aicinot to atbildēt līdz 2007. gada 31. martam. Jūs par to tikaiet attiecīgi informēts tajā pašā dienā.

Komisija 2007. gada 2. marta vēstulē lūdza pagarināt atbildes sniegšanas termiņu līdz 2007. gada 31. maijam. Ar 2007. gada 12. marta vēstuli es piekritu Komisijas lūgumam. Jūs par to tikaiet attiecīgi informēts tajā pašā dienā.

Ar 2007. gada 5. aprīļa vēstuli Jūs mani informējāt, ka Jūsu uzņēmums ir kļuvis par citas uzņēmumu grupas dalībnieku un ka šo izmaiņu rezultātā ir mainījies Jūsu uzņēmuma nosaukums, kā arī adrese.

Komisija 2007. gada 14. maijā nosūtīja atbildi par mierizlīguma priekšlikumu. Es to nosūtīju Jums kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2007. gada 15. jūnijā.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi atgādināt, ka EK līgums pilnvaro ombudu izmeklēt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus tikai Kopienas iestāžu un struktūru, šajā gadījumā Eiropas Komisijas, darbībā. Tiesībsarga statūtos ir īpaši paredzēts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas, piemēram, šajā gadījumā valsts iestāžu, it īpaši valsts pārvaldes reformas ministra, rīcību.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs ir vadības konsultantu uzņēmums. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti kopsavilkumā ir šādi:

Sūdzības iesniedzējs, kas kopā ar citu uzņēmumu izveidoja konsorciju, bija darbuzņēmējs Eiropas Komisijas attīstības projekta īstenošanā trešā valstī. Attiecīgā projekta līgumslēdzēja iestāde bija tās valsts administratīvās reformas valsts ministrs, kurā projekts tika īstenots ("OMSAR"). Līgums par projektu tika parakstīts 1999. gada augustā/septembrī(1), un konsorcijs sāka sniegt savus pakalpojumus 1999. gada 8. oktobrī.

Sūdzība attiecas uz to, kā Komisijas delegācija projekta valstī ("delegācija") īsteno šo projektu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas netaisnīgā rīcība ar līgumu ir radījusi nopietnus finansiālus zaudējumus sūdzības iesniedzējam, vienlaikus kaitējot arī konsorcija reputācijai.

Komisijas nolīgts neatkarīgs konsorcijs 2001. gada oktobrī veica projekta termiņa vidusposma pārskatu un 2002. gada aprīlī izdeva uzraudzības ziņojumu.

Kopā ar sūdzību ombudam sūdzības iesniedzējs pievienoja detalizētu 14 lappušu garu piezīmi par konkursa un projekta īstenošanas problēmām. Minētajā paziņojumā sūdzības iesniedzējs ir izteicis šādus četrus apgalvojumus:

(1) Iepirkuma procedūras laikā tika konstatēti pārkāpumi: konkursa procedūra, kuras rezultātā tika parakstīts līgums (1999. gada 30. augustā), bija ilgstoša, pretrunīga un pakļauta lielai politiskai manevrēšanai. No 1998. gada septembra, kad tika iesniegts pieprasījums iesniegt priekšlikumu, līdz 1999. gada oktobrim, kad konsorcijs sāka sniegt pakalpojumus, pagāja vairāk nekā gads.

(2) Līguma interpretācija bija netaisnīga attiecībā uz i) mājas biroja palīgpersonālu, ii) biroja palīgpersonālu un iii) ekspertu nomaiņu:

i) Delegācija 2003. gada 22. janvāra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka tiks atgūta summa EUR 29 306,65 apmērā, kas atbilst dienas naudas un biļešu izmaksām, par kurām konsorcijs gadu gaitā izrakstījis rēķinus par vietējā biroja atbalsta komandu. Tomēr sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tas ir ievērojis šo procedūru trīsarpus gadus un ka Komisija to vienmēr ir atmaksājusi. Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstuli, kurā norādīts, ka OMSAR ir vienojusies ar delegāciju par vairākiem jautājumiem, no kuriem viens ir mājas biroja atbalsts. Vēstulē, kuras kopija nosūtīta delegācijai, bija noteikts, ka: "[X] kungs [sūdzībasiesniedzēja rīkotājdirektors],[P.] kungs un [B.] kungs tiek uzskatīti par galvenā biroja atbalsta grupu(2),un attiecīgi viņiem ir tiesības tikai uz [sic] lidmašīnas biļeti un dienas naudu" (sūdzības iesniedzēja izcēlums). Sūdzības iesniedzējs atsaucās arī uz delegācijas vadītāja 1999. gada 10. decembra vēstuli, kurā, pēc tā domām, atbalstīta tā nostāja. Delegācijas vadītāja vēstulē bija norādīts, ka "ja vēlaties izmantot atbalsta mehānisma uzraudzības komandas locekļus kā īstermiņa ekspertus, jūsu priekšlikums būs iepriekš oficiāli jāapstiprina līgumslēdzējai iestādei pēc tam, kad būs saņemta iepriekšēja informācija Komisijai" . Tajā pašā vēstulē bija arī noteikts,ka " [sūdzības iesniedzējs] uzskata, ka [sūdzības iesniedzēja rīkotājdirektora](..) pirmssākuma misijair [sūdzības iesniedzēja]atbalstsun nav atļauts izrakstīt rēķinus par maksām " (sūdzības iesniedzēja izcēlums). Ja sūdzības iesniedzēja izmantotā procedūra visu laiku būtu bijusi nepareiza, būtu bijis vajadzīgs iepriekšējs Komisijas paziņojums un labojums, un tas būtu bijis jāpiemēro mājas biroja atbalsta komandas turpmākajam, nevis iepriekšējam ieguldījumam.

ii) Pirms līguma parakstīšanas 1999. gada augustā OMSAR informēja sūdzības iesniedzēju, ka tas nespēs nodrošināt biroja palīgpersonālu, un tika panākta vienošanās, ka šis jautājums būtu jāapspriež ar delegāciju darbības uzsākšanas periodā. Pamatojoties uz šo izpratni, delegācija parakstīja un apstiprināja līgumu. Vēlāk darbības uzsākšanas periodā(3) delegācija informēja sūdzības iesniedzēju, ka konsorcijs ir nepareizi interpretējis RFP un ka tam pašam ir jāsedz izmaksas, kas saistītas ar biroja palīgpersonālu.

iii) Laika gaitā prasības attiecībā uz ekspertu nomaiņu kļuva stingrākas un radīja ievērojamas izmaksas konsorcijam. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz notikumiem 2000. un 2001. gadā, kā arī uz 2002. gada aprīļa uzraudzības ziņojumu.

(3) Delegācijas lēmumu pieņemšanas process bija nekonsekvents. Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz pieciem piemēriem, kuros bija iesaistītas projekta atbalsta saņēmējas aģentūras, proti, i) Iekšlietu un pašvaldību ministrija, ii) Sociālo lietu ministrija, iii) Finanšu ministrija, iv) Tirdzniecības un ekonomikas ministrija un v) Centrālā statistikas pārvalde. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz dažādiem starpgadījumiem, kas notikuši projekta īstenošanas pirmajos divos gados.

(4) Delegācijai trūka pārredzamības un atsaucības projekta uzraudzībā, proti, i) neskaidra komunikācija, ii) neskaidri uzdevumi un pienākumi un iii) neizlēmība un nereaģēšana attiecībā uz sūdzības iesniedzēja plānu projekta otrajam posmam.

Attiecībā uz izlēmības un atsaucības trūkumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka projekta otrā posma plāns tika iesniegts 2002. gada jūnijā un decembrī un vēlreiz 2003. gada martā. Tomēr Komisija neveica būtiskus turpmākos pasākumus. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka plāns pirmo reizi tika iesniegts 2002. gada jūnijā, bet pēc tam delegācija pilnībā klusēja. 2002. gada novembrī un tikai pēc tam, kad konsorcijs bija izdarījis spiedienu uz delegāciju, tā izdeva paziņojumu, ierosinot dažas nelielas izmaiņas. Tie tika sagatavoti un pārskatīts plāns tika iesniegts 2002. gada decembra sākumā. Atkal sekoja pilnīga klusuma periods. Sūdzības iesniedzējam atkal bija jāizdara spiediens uz delegāciju, lai tā sniegtu norādījumus par otrā posma darbības jomu. Tāpat kā pirmajā gadījumā, bija tikai nelielas atsauksmes. Trešais priekšlikums, kas ietvēra budžetu, tika sagatavots 2003. gada martā, pievēršoties visiem delegācijas izvirzītajiem jautājumiem, bet pēc ievērojamas papildu kavēšanās delegācija to vienkārši noraidīja, pamatojoties uz to, ka tas neatbilda pieejamajiem budžeta parametriem.

Ombuda reakcija

Savā 2004. gada 12. oktobra vēstulē, atbildot uz sūdzību, ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka, izņemot 2. punkta i) apakšpunktu un 4. punkta iii) apakšpunktu, viņš saskaņā ar savu statūtu 2. panta 4. punktu nav tiesīgs izskatīt sūdzību. Šis noteikums paredz, ka „sūdzībuiesniedz divu gadu laikā no dienas, kad persona, kas iesniegusi sūdzību, ir uzzinājusi par faktiem, kas ir sūdzības pamatā”.

Tādējādi ombuds lūdza Komisiju sniegt atzinumu par 2. punkta i) apakšpunktā un 4. punkta iii) apakšpunktā minētajiem apgalvojumiem, proti, ka:

i) Komisijas 2003. gada 22. janvāra lēmums atgūt summu EUR 29 306,65 apmērā, kas atbilst dienas naudai un biļešu izmaksām (saistībā ar mājas biroja atbalsta komandu), par kurām konsorcijs gadu gaitā izrakstījis rēķinus, ir nepamatots. Sūdzības iesniedzējs pieprasa atmaksāt šo summu.

ii) Komisija izrādīja neizlēmību un nereaģēšanu attiecībā uz projekta otrā posma plānu, ko sūdzības iesniedzējs iesniedza 2002. gada jūnijā un decembrī un vēlreiz 2003. gada martā.

Sūdzības iesniedzēja turpmākā sarakste

Reaģējot uz ombuda 2004. gada 12. oktobra vēstuli, sūdzības iesniedzējs 2004. gada 3. decembra vēstulē ierosināja, ka ombuda statūtu 2. panta 4. punktu varētu pārskatīt, lai divu gadu noilgums vairs neattiektos uz likumīgām sūdzībām.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija īsumā izteica šādas piezīmes:

Par projektu 1998. gada jūnijā vienojās Komisija un OMSAR. OMSAR piešķīra projekta uzraudzības konsultācijas (PMC) sūdzības iesniedzēja konsorcijam. Šā 36 mēnešu pakalpojumu līguma mērķis bija palīdzēt valsts valdībai īstenot Valsts administratīvās rehabilitācijas programmu.

Līgumu 1999. gada 30. septembrī parakstīja OMSAR un sūdzības iesniedzējs (konsorcija vārdā). 2002. gada 30. septembrī, t.i., pirms termiņa beigām, tika parakstīts papildinājums, pagarinot līguma termiņu vēl par sešiem mēnešiem, proti, no 2002. gada oktobra līdz 2003. gada martam.

Attiecībā uz abiem apgalvojumiem Komisija izteica šādas piezīmes:

(1) 29 306,65 EUR atmaksa par līguma par mājas biroja atbalstu negodīgu interpretāciju

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu Komisija norādīja, ka pēc tam, kad bija pārbaudīts 2002. gada 28. oktobrī saņemtais sūdzības iesniedzēja rēķins par laikposmu no 2002. gada jūlija līdz septembrim, delegācija konstatēja, ka atbalsta pasākumu izmaksas ir iekļautas pozīcijā "Personāla atalgojums". Ņemot vērā to, ka šādas izmaksas nebija paredzētas līguma noteikumos, delegācija pārbaudīja iepriekšējos maksājumus, kas veikti 2000. gada augustā un aptver pakalpojumus, kuri sniegti laikā no 1999. gada 30. septembra līdz 2002. gada 30. jūnijam. Šīs pārbaudes rezultātā delegācija konstatēja, ka sūdzības iesniedzējam ir nepamatoti izmaksāta kopējā summa EUR 29 306,65 apmērā.

Delegācija 2003. gada 22. janvāra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka atbalsta mehānisms tiek uzskatīts par daļu no līgumslēdzēja pieskaitāmajām izmaksām un ka tādēļ par maksām un saistītajiem izdevumiem nebija jāizraksta rēķins. Tāpēc Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka ir nepieciešama rēķina korekcija un ka nepamatoti samaksātā summa tiks atgūta, atskaitot to no uzņēmuma nākamā rēķina.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 5. marta un 19. maija vēstulēs apgalvoja, ka OMSAR ir piedāvājis “kompensēt(..) izdevumus par biļetēm un dienas naudu atbalsta misijām”un ka sūdzības iesniedzējs ir rīkojies saskaņā ar saņemtajiem norādījumiem. Tomēr, tā kā sūdzības iesniedzējs tika informēts 2003. gada 14. maijā, delegācija neatrada dokumentus, kas pamatotu Komisijas apstiprinājumu šādam nolīgumam. Neraugoties uz šādu lūgumu, šajā ziņā netika iesniegti nekādi pierādījumi.

Sūdzībā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz delegācijas vadītāja 1999. gada 10. decembra vēstuli, kurā izklāstīti maksājumu pieprasījumu nosacījumi, proti, līgumslēdzējas iestādes oficiāls apstiprinājums pēc iepriekšējas informācijas Komisijai par atbalsta uzraudzības komandas locekļa nodarbināšanu par īstermiņa ekspertu. Komisija norādīja, ka saskaņā ar līguma noteikumiem šie eksperti bija pilnvaroti veikt īstermiņa misijas projekta pirmajos sešos mēnešos, par kurām viņi saņēma pilnu atalgojumu.

Tomēr attiecībā uz atbalsta pasākumiem līguma noteikumi īpaši neparedzēja nekādu kompensāciju vai izmaksu atlīdzināšanu(4), kas tika uzskatītas par daļu no konsultanta pieskaitāmajām izmaksām. Sūdzības iesniedzējs to atzina, savā sūdzībā norādot, ka “Komisijasiepriekšējai paziņošanai un labojumiem (..) vajadzēja būt piemērojamiem attiecībā uz turpmākiem, nevis agrākiem mājas biroja atbalsta ieguldījumiem”. Tomēr sūdzības iesniedzējs, šķiet, neņēma vērā to, ka saskaņā ar 90. panta 3. punktu Vispārīgajos noteikumos pakalpojumu līgumiem, ko Eiropas Kopiena finansē Vidusjūras reģiona valstīs un teritorijās ("Vispārīgie noteikumi"), "starpposmamaksājumi nav galīgais maksājums, kas atbrīvo saņēmēju no viņa saistībām". Turklāt faktu, ka iepriekšējie maksājumi tika atbrīvoti, nekonstatējot pārkāpumus, nevar uzskatīt par līguma noteikumu spēkā esošu grozījumu. Saskaņā ar līguma īpašo noteikumu 105. pantu šādas izmaiņas varēja veikt tikai ar papildinājumu. Tādējādi saskaņā ar labu finanšu pārvaldību un attiecīgajiem līguma noteikumiem Komisijai bija pienākums nodrošināt, ka Kopienas līdzekļi tiek izlietoti saskaņā ar līguma noteikumiem, un tai bija arī likumīgas tiesības apstrīdēt nepamatoti izmaksāto summu samaksu.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka tā tiesiskā paļāvība nav ievērota(5), Komisija norādīja, ka saskaņā ar Kopienas tiesu judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienai personai, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Kopienas administrācija tai ir radījusi pamatotas cerības. Persona var atsaukties uz šā principa pārkāpumu tikai tad, ja administrācija tai ir sniegusi “precīzus solījumus”. Šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs nesniedza pierādījumus, kas apliecinātu, ka Komisija ir apstiprinājusi vienošanos, saskaņā ar kuru bija jāatlīdzina izmaksas, kas saistītas ar atbalsta pasākumiem. Komisija uzskatīja, ka tai ir pietiekams juridiskais pamats pieprasīt EUR 29 306,65 atmaksu. Tomēr Komisija atzina, ka ir notikusi zināma kavēšanās, atklājot atbalsta pasākumiem veikto maksājumu pārkāpumus, un šā iemesla dēļ tā pauda nožēlu sūdzības iesniedzējam.

(2) Neizlēmība un nereaģēšana uz sūdzības iesniedzēja plānu projekta otrajam posmam

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu Komisija norādīja, ka laikā, kad bija plānots pieņemt lēmumu par projekta otro posmu, līgumslēdzēja iestāde izteica kritiskas piezīmes par sūdzības iesniedzēja sniegto tehniskās palīdzības pakalpojumu zemo kvalitāti. Neraugoties uz to, Komisija veica pasākumus, lai garantētu projekta turpināšanu un tā turpmāku īstenošanu otrajā posmā. Četrus mēnešus pirms līguma termiņa beigām, proti, 2002. gada 21. maijā, Komisija definēja nosacījumus, saskaņā ar kuriem būtu jāīsteno šāds otrais posms, un šim nolūkam izveidoja divu posmu programmu. Pirmajā posmā līdz 2002. gada jūlijam OMSAR bija jāiesniedz administratīvās modernizācijas programmas priekšlikums. Ja tiktu panākta vienošanās, 2002. gada septembrī būtu paredzēts jauns posms, kurā būtu jānosaka OMSAR loma, tehniskās palīdzības vajadzības un sagatavojamie pakalpojumu līgumi.

OMSAR iesniedza Komisijai trīs secīgus priekšlikumus par turpmākās intervences satvaru (“FFAI”).

Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumā minētie datumi precīzi nesakrīt ar Komisijas norādītajiem datumiem. Sūdzības iesniedzējs paziņoja, ka plāns pirmo reizi tika iesniegts 2002. gada jūnijā, bet nepilnības tika atklātas tikai 2002. gada 18. jūlijā, kad OMSAR ar PMC palīdzību iesniedza FFAI pagaidu dokumentu.

Laika ierobežojumu dēļ 2002. gada 30. septembrī parakstītais papildinājums pagarināja līgumu ar konsorciju vēl par sešiem mēnešiem līdz 2003. gada martam. Šo papildinājumu delegācija apstiprināja 2002. gada 11. oktobrī, un to apstiprināja Komisijas galvenā mītne.

2002. gada 4. novembrī Komisija iesniedza savus apsvērumus par FFAI priekšlikumu. Tikai 2003. gada 6. februārī - un nevis 2002. gada decembra sākumā, kā norādīja sūdzības iesniedzējs - OMSAR iesniedza Komisijai atjauninātu plāna versiju. 2003. gada 24. februāra sanāksmē delegācija informēja gan OMSAR, gan PMC par savu atzinumu attiecībā uz jauno plānu. 2003. gada 10. martā OMSAR nosūtīja jaunu plāna versiju, kas visbeidzot tika apstiprināta 2003. gada 19. martā ar dažām piezīmēm.

Lai gan, protams, lēmumu pieņemšanas process bija ilgs, Komisija uzskatīja, ka kavēšanās ir izskaidrojama ar vairākiem faktoriem, par kuriem katrā ziņā nav vainojama tikai Komisija. Kā jau tika pierādīts, Komisija nepalika pasīva un darīja visu iespējamo, lai garantētu projekta turpināšanu. Lielu daļu laika, kas pagājis līdz FFAI galīgajam apstiprinājumam, būtu bijis iespējams saglabāt, ja pieprasītais dokuments jau no paša sākuma būtu atbildis paredzētajām kvalitātes prasībām. Pareizas finanšu un līgumu pārvaldības labad Komisijai bija pienākums pieprasīt FFAI pārskatīšanu.

Komisija arī norādīja, ka, neraugoties uz to, ka projekta īstenošana kavējās, tā veica atbilstošus pasākumus un arī pagarināja līguma termiņu, nodrošinot pietiekamu budžetu, lai segtu sešu mēnešu pagarinājumu. Šie pasākumi ļāva PMC saglabāt savu personālu.

Komisija atzina, ka pastāv zināmas viedokļu atšķirības ar OMSAR par to, kā turpināt sūdzības iesniedzēja turpmāku iesaistīšanu pēc līguma termiņa beigām 2003. gada 31. martā. Lai gan OMSAR paredzēja parakstīt jaunu līgumu saskaņā ar sarunu procedūru, delegācija uzskatīja, ka ir lietderīgāk līgumu grozīt ar papildinājumu.

Laika ierobežojumu dēļ delegācija mainīja savu pieeju un ar 2003. gada 26. marta vēstuli informēja OMSAR par iespēju rīkot sarunu procedūru ar konsorciju. Attiecīgi 2003. gada 4. aprīlī OMSAR iesniedza sarunu ar sūdzības iesniedzēju rezultātus, tostarp ekspertu CV un cenu pārskatīšanu.

Pēc priekšlikuma izvērtēšanas delegācija 2003. gada 15. aprīlī informēja OMSAR, ka tā nevar iesniegt priekšlikumu Komisijas galvenajai mītnei apstiprināšanai, jo i) piedāvātie CV neatbilst standartiem un bieži vien ir nepietiekami kvalitatīvi un ii) Komisija konstatēja, ka maksas ir ievērojami palielinājušās salīdzinājumā ar tām, kas bija paredzētas līgumā, kura termiņš tikko beidzās. Šis nodevu palielinājums svārstījās no 25 % līdz 30 %, neskaitot starptautiskos pārvadājumus, un no 30 % līdz 39 %, ieskaitot starptautiskos pārvadājumus. Pēdējais palielinājums nozīmēja, ka īstermiņa starptautisko ekspertu honorāriem tika noteikta dienas summa EUR 919 apmērā. Tā rezultātā tiktu maksātas daudz lielākas algas nekā citos tāda paša veida līgumos, kas īstenoti projekta ietvaros.

Delegācija atsaucās uz 2003. gada 8. janvāra apkārtrakstu par cenu pārskatīšanu, ko izdevis Komisijas Budžeta ģenerāldirektorāts. Sūdzības iesniedzējs iepriekš bija izmantojis cenu indeksu, lai aprēķinātu maksas palielinājumu. Piemērojot apkārtraksta noteikumus un izslēdzot neattiecināmās izmaksas par starptautiskajiem pārvadājumiem, maksas palielinājums svārstījās no 8,6 % līdz 19 %, nevis no 30 % līdz 39 %, kā to pieprasīja konsorcijs. Saskaņā ar šo aprēķinu 2003. gada 24. februāra sanāksmes protokolā, kas nosūtīts gan OMSAR, gan projekta grupas vadītājam, bija norādīts, ka paredzētais maksas palielinājums ir 10 %.

Tādējādi pēc lietas materiālu atkārtotas izvērtēšanas bija skaidrs, ka Komisijai piedēvējamie kavējumi bija pamatoti. Turklāt sākotnējais lēmums noraidīt sarunu procedūras priekšlikumu bija pamatots gan ar labu finanšu pārvaldību, gan ar Komisijas pienākumu nodrošināt, ka Kopienas līdzekļi tiek izlietoti saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem.

Komisija secināja, ka tās dienesti ir rīkojušies pareizi, ievērojuši tai saistošos noteikumus un principus un ka tāpēc nav notikusi administratīva kļūme.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atkārtoja piezīmes, ko tas bija izteicis 2004. gada 3. decembra vēstulē ombudam. Tā norādīja, ka, lai gan ombuda lēmums neizskatīt tā apgalvojumus, pamatojoties uz ombuda statūtu 2. panta 4. punktu, formāli bija pareizs, tas varētu nesasniegt to, kas bija nepieciešams, lai sniegtu atgriezenisko saiti Komisijai, un tādējādi varētu liegt tai iespēju mācīties no problēmām, kas saistītas ar projekta īstenošanu. Ņemot to vērā, sūdzības iesniedzējs ieteica pārskatīt 2. panta 4. punktu, lai divu gadu noilgums vairs neattiektos uz likumīgām sūdzībām.

Attiecībā uz pirmo apgalvojumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, lai gan Komisija atzina, ka patiešām bija "zināma kavēšanās" atklāt atbalsta pasākumiem veikto maksājumu nelikumību, tā saglabāja savu viedokli, ka tai bija pietiekams juridiskais pamats pieprasīt konsorcijam atmaksāt EUR 29 306,65, jo šī summa, iespējams, tika nepamatoti izmaksāta sūdzības iesniedzējam kopš projekta sākuma 1999. gada 30. septembrī.

Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs atgādināja, ka OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstules kopija ir bijusi delegācijas rīcībā vairāk nekā piecus gadus. Šajā vēstulē ministrs vērsa sūdzības iesniedzēja uzmanību uz vairākiem jautājumiem, kas tika apspriesti ar delegāciju un kam tā piekrita, tostarp atbalsta grupas izmaksām. Konkrētāk, OMSAR norādīja, ka: "[X] kungs [sūdzības iesniedzēja rīkotājdirektors],[P.] kungs un [B.] kungs tiek uzskatīti par galvenā biroja atbalsta grupu, un tādējādi viņiem ir tiesības tikai uz [sic] lidmašīnas biļeti un dienas naudu" (sūdzības iesniedzēja izcēlums). Turklāt delegācijas rīcībā bija apliecinoši dokumenti par katru atbalsta misiju, kuriem visiem bija OMSAR pilnvaroti paraksti un pašas delegācijas oficiāls apstiprinājums. Šie dokumenti pierādīja, ka konsorcijs ir ievērojis attiecīgos OMSAR un delegācijas noteikumus, un tāpēc tas bija izrakstījis rēķinus par ceļa un dienas naudas izmaksām tikai par atbalsta mehānismu, nevis par maksām.

Tā vietā Komisija centās pamatot savu centienu ar atpakaļejošu spēku pieprasīt maksājumus, kas veikti vairāk nekā trīs gadu laikposmā, leģitimitāti. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka iepriekš minētie pierādījumi pietiekami pamato tā viedokli, ka delegācijas atmaksas pieprasījums būtu jāuzskata par "nelikumīgu".

Attiecībā uz otro apgalvojumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijas atzinums tika kontekstualizēts īpašā veidā, proti, uzsverot līgumslēdzējas iestādes viedokli par sūdzības iesniedzēja sniegto tehniskās palīdzības pakalpojumu iespējami zemo kvalitāti. Tas bija dīvaini, jo delegācija apzināti ignorēja savu uzraudzības ekspertu viedokli. Šie eksperti, kuri pilnībā apzinājās ļoti sarežģīto un sarežģīto politiku, kādā konsorcijs īstenoja projektu, līguma termiņa beigās (2002. gada 2. oktobra ziņojums PC/M06) uzskatīja, ka “līdz šim sasniegtie rezultāti”, “spēja sasniegt mērķus” un “iespējamā ilgtspējība” bija “standarti saskaņā ar plānu”. Kopsavilkuma secinājumos netika ziņots par konkrētām "problēmām/vajadzību rīkoties". Komisijas atzinuma kontekstualizācija labākajā gadījumā bija patvaļīga un noteikti neattiecās uz izskatāmo jautājumu.

Delegācijas patvaļa un neizlēmība sasniedza ļoti kaitējošu stāvokli saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesu attiecībā uz iespējamo otro posmu. Šajā jautājumā Komisijas atzinums pats par sevi sniedza pietiekamus pierādījumus sūdzībai. Piemēram, tika izdarītas atsauces uz to, ka delegācijai patiešām bija vajadzīgi ne mazāk kā četri mēneši, lai sniegtu komentārus par pirmo FFAI priekšlikumu. Komisijas atzinumā dažādos punktos tika sniegti pierādījumi par patvaļu, jo īpaši gadījumos, kad OMSAR un delegācija pauda atšķirīgus viedokļus, vai jautājumos par budžeta plānošanu, plānošanu un paplašināšanas procedūrām. Objektīvs novērotājs diez vai varēja secināt neko citu kā vien to, ka lēmumu pieņemšanas process attiecībā uz projekta pagarināšanu tika sajaukts un sajaukts ar atšķirīgiem ierosinājumiem un nepatiesām cerībām.

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka delegācija ir rīkojusies patvaļīgi. Piemēram, konsorcijs, uzsākot jaunu posmu, atkārtoti lūdza norādījumus par parametriem, kas reglamentētu likmju pārskatīšanu. Delegācijas atbilde bija lūgt sūdzības iesniedzēju precizēt un pieprasīt, lai konsorcijs un OMSAR pēc savstarpējām diskusijām un sarunām nāktu klajā ar priekšlikumiem šajā jautājumā. Pēc tam, kad OMSAR darbinieki un konsorcijs bija veltījuši daudz laika budžeta parametru apspriešanai un pārskatīšanai un bija sagatavojuši kopīgu priekšlikumu nākamajam projekta posmam, to noraidīja tā pati delegācija, kas bija ierosinājusi šo kārtību.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, lai panāktu taisnīgu un līdzsvarotu sūdzības novērtējumu, ombuds varētu arī apsvērt iespēju lūgt OMSAR atzinumu.

Sūdzības iesniedzējs arī izteica dažus konkrētākus apsvērumus, jo Komisijas apgalvojumi zināmā mērā ietekmēja sūdzības iesniedzēja kā ilgstoša Komisijas partnera tehniskās spējas. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka nav taisnība, ka ierosinātās maksas ir “daudz augstākas nekā citos tāda paša veida līgumos”. Faktiski dažos projektos delegācija maksāja nodevas, kas divas reizes pārsniedza ierosināto summu. Turklāt maksas, ko sūdzības iesniedzējs saņēma līdzīgos ES finansētos projektos reģionā, pat ievērojami pārsniedza ierosinātās maksas.

Arī piezīmes par to, ka piedāvātie CV neatbilst standartiem, bija neprecīzas. Visu CV pilnīga noraidīšana pastiprināja iespaidu, ka delegācija tikai meklēja attaisnojumu priekšlikuma noraidīšanai.

Neraugoties uz konstatēto neskaidrību, piemēram, par maksu jautājumiem, delegācija nekad nav aicinājusi konsorciju apspriest tai iesniegto priekšlikumu, nemaz nerunājot par ierosinātajiem ekspertiem un maksām. Tā vietā, lai uzsāktu padziļinātu diskusiju, kuras rezultātā, iespējams, varētu tikt pārskatīti konkrēti elementi, viss priekšlikums tika vienkārši noraidīts, nedodot OMSAR vai sūdzības iesniedzējam nekādu iespēju tikt uzklausītiem.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, konsorcijs nepiekrita Komisijas viedoklim, ka tā dienesti ir rīkojušies pareizi un ka nav pieļautas administratīvas kļūmes.

Papildu informācija

Pēc Komisijas atzinuma un sūdzības iesniedzēja apsvērumu analīzes izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Tādēļ ombuds 2006. gada 15. martā nosūtīja Komisijai šādu lūgumu sniegt papildu informāciju un atzinumu par jaunu apgalvojumu:

(I) Papildu informācijas pieprasījums:

(1) Sūdzībā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka “tikaizrakstīti rēķini par dienas naudu un biļetēm, rēķins(-i) (apstiprināts(-i) OMSAR) tika pārbaudīts(-i) un apstiprināts(-i) delegācijā, un galu galā un nemainīgi tos atmaksāja Komisija Briselē”(izcēlums pievienots). Savos apsvērumos par Komisijas atzinumu sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka delegācijas rīcībā ir

“apliecinošo dokumentu sērija [ sic] katrai atbalsta mehānisma misijai, kuriem visiem ir [ sic] OMSAR likumīgi paraksti un pašas delegācijas oficiāls apstiprinājums, lai pierādītu, ka konsorcijsir ievērojis attiecīgos OMSAR un delegācijas paredzētos noteikumus un tādējādi ir tikai izrakstījis rēķinus par atbalsta mehānisma izmaksām par ceļa izdevumiem un dienas naudu, un nekad nav iekasējis nekādas maksas”(izcēlums pievienots).

Tāpēc vai Komisija varētu i) sniegt komentārus par to, cik svarīgi ir, lai delegācija apstiprinātu atbalsta misijas, un ii) nosūtīt to dokumentu kopijas, ar kuriem tā apstiprināja sūdzības iesniedzēja nosūtītos rēķinus?

(2) OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstulē sūdzības iesniedzējam, kuras kopija tika nosūtīta delegācijas vadītājam, attiecībā uz pirmssākuma posmu bija minēts:

"šādi jautājumi, kas tika apspriesti un saskaņoti ar ES delegāciju: (...) 2. Galvenā biroja atbalsta grupas maksas par pirmssākuma posmu: X. [sūdzībasiesniedzēja rīkotājdirektors], P. un B. tiek uzskatīti par galvenā biroja atbalsta grupu, un līdz ar to viņiem ir tiesības tikai uz [sic] lidmašīnas biļeti un dienas naudu" (izcēlums pievienots).

Delegācijas 1999. gada 10. decembra vēstule sūdzības iesniedzējam, kurā tikai norādīts, ka nebūs atļauts izrakstīt rēķinu par maksām, nešķiet pretrunā OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstulei attiecībā uz ceļa izdevumu un dienas naudas atmaksu pirmssākuma posmā. Vai Komisija, lūdzu, varētu komentēt šo jautājumu, kā arī precizēt, kas bija “pirmssākuma posms” un uz kuru periodu tas attiecās?

(3) Ombuds arī norāda, ka savā 2003. gada 22. janvāra vēstulē Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā atgūs rēķinu summas par laikposmu no 1999. gada 30. septembra (tas ir, līguma sākuma) līdz 2002. gada 30. jūnijam. Tomēr savā atzinumā Komisija norādīja, ka projekta pirmajos sešos mēnešos (t.i., no 1999. gada 30. septembra līdz 2000. gada 31. martam) atbalsta grupas eksperti bija pilnvaroti veikt īstermiņa misijas un par tām saņēma pilnu atlīdzību. Ir grūti saskaņot abus iepriekš minētos apgalvojumus no pirmā acu uzmetiena. Vai Komisija varētu to komentēt?

(4) Savā atzinumā Komisija norādīja, ka līguma noteikumi īpaši neparedz nekādu kompensāciju vai jebkādu atbalsta pasākumu izmaksu atlīdzināšanu. Vai šādos apstākļos Komisija, lūdzu, varētu paskaidrot, kad tieši tā konstatēja, ka šīs izmaksas nebija jāatlīdzina, un kāpēc pagāja tik ilgs laiks, proti, vairāk nekā trīs gadi pēc pirmo rēķinu nosūtīšanas, lai tā uzzinātu, ka par šīm izmaksām nebija jāizraksta rēķins?

(5) Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka Komisijas atzinuma kontekstualizācija, proti, atsauce uz sūdzības iesniedzēja sniegto tehniskās palīdzības pakalpojumu šķietami zemo kvalitāti, ir patvaļīga un neattiecas uz šo jautājumu. Vai Komisija varētu to komentēt?

(6) Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka nav taisnība, ka piedāvātās maksas ir “daudzaugstākas nekā citos tāda paša veida līgumos”(Komisijas atzinuma 4. lpp.). Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisijas atzinums, ka ierosinātie CV neatbilst standartiem, arī ir neprecīzs. Vai Komisija varētu to komentēt?

II daļa Lūgums sniegt atzinumu par jaunu apgalvojumu:

(7) Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka projekta otrā posma priekšlikums vienkārši tika noraidīts, nedodot OMSAR vai sūdzības iesniedzējam nekādu iespēju tikt uzklausītiem. Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka ir patvaļīgs, jo, no vienas puses, delegācija aicināja viņu kopā ar OMSAR iesniegt priekšlikumus par budžeta parametriem, un, no otras puses, kopīgo priekšlikumu noraidīja pati delegācija, kas bija ierosinājusi šo vienošanos. Vai Komisija varētu komentēt šo jauno apgalvojumu?

Komisijas papildu atzinums

Papildatzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

(1) Attiecībā uz rēķinu apstiprināšanu Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja paziņojums, saskaņā ar kuru delegācija oficiāli apstiprināja rēķiniem pievienotās atbalsta apmeklējumu lapas, nav pareizs. Apliecinošajiem dokumentiem, ko OMSAR nosūtīja delegācijai, bija tikai OMSAR pārstāvju paraksti. Delegācijas standarta prakse nav apstiprināt rēķinus un apliecinošos dokumentus, un arī šajā gadījumā tas netika darīts.

Lai to pierādītu, Komisijas papildu atzinumam tika pievienoti gan rēķina pieprasījuma, gan apmeklējuma lapas paraugi. Tādēļ ombudam būs iespēja izvērtēt, vai Komisija ir apstiprinājusi šos dokumentus.

(2) Attiecībā uz otro jautājumu Komisija neuzskata, ka delegācijas 1999. gada 10. decembra vēstule ir pretrunā OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstulei. Patiešām, abas vēstules apstrīd rēķinu izrakstīšanu un maksājumu veikšanu par atbalsta pasākumiem.

Turklāt šā līguma pusēm, proti, OMSAR, sūdzības iesniedzējam un tā partnerim, ir pienākums rīkoties saskaņā ar parakstītā līguma noteikumiem. Komisijai kā valsts finansēšanas struktūrai ir pienākums nodrošināt maksājumu atbilstību līguma noteikumiem.

Komisija neizslēdz iespēju, ka viena vai abas līgumslēdzējas puses, iespējams, nav sapratušas, ka atlīdzība un izdevumi par atbalsta grupas dalībnieka sniegtajiem pakalpojumiem tika iekļauti kopējās pieskaitāmajās maksās, ko OMSAR reizi ceturksnī maksā sūdzības iesniedzējam. Tomēr pat šādā situācijā Komisijai nebūtu jāpiekrīt maksājumiem, kas nav atļauti saskaņā ar līgumu un kas saskaņā ar īpašo nosacījumu 105. pantu nav oficiāli atļauti.

B. un C. tikās ar Komisijas delegācijas vadītāju par šo jautājumu un tika pienācīgi informēti, ka viņu pirmssākuma misija ir uzskatāma par konsultanta atbalsta pasākumu. Komisijas 1999. gada 10. decembra vēstule bija paredzēta, lai precizētu šo jautājumu.

Attiecībā uz ombuda jautājumu par pirmssākuma posmu Komisija paskaidroja, ka šis posms, proti, pirmssākuma posms, lai gan tas nav paredzēts darba uzdevumos, tika iekļauts pēc sūdzības iesniedzēja pieprasījuma. Tāpēc darba uzdevumos paredzētajam sešdesmit dienu sākuma periodam tika pievienots desmit dienu periods, lai sūdzības iesniedzējam dotu vairāk laika atjaunināt projekta saturu.

Tas izrādījās nepieciešams, ņemot vērā, no vienas puses, salīdzinoši ilgo laiku, kas pagājis no darba uzdevumu sagatavošanas līdz projekta uzsākšanai, un, no otras puses, projekta sarežģītību, kurā bija iesaistītas visas administrācijas. Sākuma periods var ilgt ne vairāk kā 60 dienas, sākot no līguma parakstīšanas dienas. Faktiski darba uzdevumu 7. pantā ir paredzēts,ka „sākuma ziņojuma projekts jāiesniedz 5 (piecos) eksemplāros ne vēlāk kā 60 (sešdesmit) dienas pēc līguma parakstīšanas”. Sūdzības iesniedzējs 1999. gada 23. septembra vēstulē ierosināja OMSAR šim laikposmam pievienot desmit dienu sākotnējo periodu, kas ļautu noteikt apstākļu izmaiņas un, ja iespējams, ierosināt attiecīgas darbības, kuru mērķis ir uzlabot projekta īstenošanas stratēģiju. OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstulē apstiprināja šo pirmssākuma posmu. Pirmssākuma ziņojums tika apstiprināts sanāksmē, kas notika 1999. gada 14. oktobrī.

(3) Attiecībā uz trešo jautājumu Komisija norādīja, ka tā nesaskata pretrunas starp abiem apgalvojumiem, bet atzina, ka priekšmets ir mulsinošs un var būt maldinošs. Savā 2003. gada 22. janvāra vēstulē Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka ir nepieciešama rēķina korekcija un ka nepamatoti samaksātās summas tiks atmaksātas, veicot ieskaitu nākamajā rēķinā, bet tās piezīmes attiecās tikai uz izmaksām, kas saistītas ar atbalsta pasākumiem. Savā otrajā paziņojumā Komisija vēlējās paskaidrot ombudam, ka, lai gan atbalsta grupas locekļi ir veikuši īstermiņa uzdevumus, viņi jau tika atalgoti kā atbalsta darbinieki un tāpēc nevarēja saņemt citu atalgojumu, ja nebija lūgta pienācīga atļauja (Īpašo nosacījumu 105. pants).

Statuss, saskaņā ar kuru eksperts veic misiju, nav nenozīmīgs. Ja eksperta norīkojumu uzskata par atbalsta misiju, nav atļauts izrakstīt rēķinus par maksām. Gluži pretēji, ja atbalsta uzraudzības komandas eksperts veic misiju kā īstermiņa eksperts, atlīdzība par šo misiju ir atļauta. Šī atšķirīgā attieksme ir skaidri minēta OMSAR 2000. gada 4. jūlija vēstulē. Tikai ar iepriekšēju atļauju atbalsta uzraudzības komandas locekļus var izmantot kā īstermiņa ekspertus.

(4) Attiecībā uz ceturto jautājumu Komisija norādīja, ka līguma izpilde notika laikā, kad darbību pēcpārbaudi ierobežoja ierobežotais delegācijā nodarbināto darbinieku skaits. Cilvēkresursu trūkums zināmā mērā aizkavēja to maksājumu atklāšanu, kas nepamatoti veikti atbalsta pasākumiem, par kuriem Komisija jau 2004. gada 22. decembra atzinumā pauda nožēlu sūdzības iesniedzējam.

Tikai no 2003. gada janvāra, kad pilnībā sāka darboties decentralizācijas process, delegācija saņēma cilvēkresursu palielinājumu un šīs problēmas tika atklātas. Tiklīdz Komisija uzzināja par šo situāciju, tā atbildēja uz strīdīgo jautājumu ar 2003. gada 22. janvāra vēstuli. Tas notika līguma īstenošanas laikā. Šajā sakarā Komisija ņem vērā faktu, ka saskaņā ar līgumam piemērojamo vispārīgo noteikumu 90. panta 3. punktu maksājumi, kas veikti pirms līguma termiņa beigām, ir starpposma maksājumi un tie nav galīgie maksājumi, kas atbrīvo saņēmēju no tā saistībām.

Lai gan laiks, kas bija vajadzīgs, lai konstatētu problēmas, protams, bija ilgs, Komisija atkārto savu viedokli, ka iepriekšējo maksājumu atbrīvošanu nevar uzskatīt par līguma noteikumu spēkā esošu grozījumu. Saskaņā ar īpašo nosacījumu 105. pantu to varēja izdarīt tikai ar papildinājumu,ko parakstījis konsultants un līgumslēdzēja iestāde un apstiprinājusi Eiropas Komisija. Nokavējumu nevarēja pieprasīt, lai izlīdzinātu līguma izpildes laikā nepamatoti izmaksātās summas, un tas nedeva sūdzības iesniedzējam tiesības uzskatīt, ka šīs summas ir pienācīgi izmaksātas un Komisija tās nevarēja atgūt.

(5) Attiecībā uz piekto jautājumu Komisija norādīja, ka tās vērtējumu par sūdzības iesniedzēja sniegto pakalpojumu kvalitāti apstiprināja pats tehniskās palīdzības saņēmējs. 2002. gada 16. maijā OMSAR nosūtīja vēstuli delegācijai, kurā izteica šādas kritiskas piezīmes attiecībā uz sūdzības iesniedzēju: dažu ekspertu profesionālā nekompetence, dinamisma un elastīguma trūkums komandā, projekta vadītāja nereaģēšana, nepietiekama koordinācija un pārmērīga birokrātija.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka apstrīdētais novērtējums neattiecās uz šo jautājumu, sūdzības iesniedzējs, šķiet, neņem vērā faktu, ka lēmumu vai nu turpināt projektu otrajā posmā, vai pārorientēt tam piešķirtos līdzekļus Komisija varēja pieņemt tikai, vienojoties ar OMSAR. Šajā sakarā Komisijas pienākums bija uzturēt ciešus kontaktus ar OMSAR, lai analizētu un novērstu īpašās problēmas, kas radušās projekta īstenošanā. Tādējādi apstrīdētais lēmums tika pieņemts saskaņā ar labas pārvaldības prasībām.

(6) Attiecībā uz sesto jautājumu Komisija norādīja, ka šis punkts attiecas uz sūdzības iesniedzēja lūgumu pagarināt tā līgumu.

Pirms šā jautājuma izskatīšanas Komisija vēlējās skaidri norādīt, ka Komisijai ir rīcības brīvība gan izlemt, vai līguma slēgšanas tiesības var piešķirt, gan apstiprināt tā līguma noteikumus, kura slēgšanas tiesības līgumslēdzēja iestāde piešķirs sarunu procedūrā. Tā kā sūdzības iesniedzēja ierosinātie nosacījumi nebija pieņemami, apstiprinājums nebija iespējams. Tas lika Komisijai pieņemt lēmumu noraidīt sarunu procedūras priekšlikumu. Noraidīšana tika pamatota ar labas finanšu pārvaldības interesēm un Komisijas pienākumu nodrošināt, ka Kopienas līdzekļi tiek izlietoti saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem.

Jautājumā par Komisijas novērtējumu attiecībā uz ierosinātajām maksām tās patiešām bija augstākas nekā citos tāda paša veida līgumos, kas parakstīti projekta ietvaros. Cenu pārskatīšanas rezultātā cenas paaugstinājās no 30 % līdz 39 %, ieskaitot starptautiskos pārvadājumus, un tas nozīmētu, ka īstermiņa starptautisko ekspertu honorāriem, tostarp starptautiskajiem pārvadājumiem, tiktu noteikta dienas summa 919 EUR apmērā. Pretēji sūdzības iesniedzēja nepamatotajam viedoklim šī cenu pārskatīšana nozīmēja lielāku summu nekā tā, kas piemērojama citiem līdzīgiem līgumiem, kuri parakstīti projekta ietvaros. Lai nodrošinātu konfidencialitāti un nekaitētu attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm, Komisija atturēsies sniegt sīkāku informāciju par šiem līgumiem. Tomēr Komisija glabā šādu līgumu kopijas, kas ir ombuda rīcībā, ja viņš uzskata, ka ir nepieciešama lietas pārbaude.

Attiecībā uz CV kvalitāti Komisija atkārtoja viedokli, ko tā iepriekš pauda 2004. gada 22. decembrī. No tabulas, kas pievienota pielikumā delegācijas 2003. gada 15. aprīļa vēstulei OMSAR, Komisija secināja, ka lielākā daļa piedāvāto CV neatbilst attiecīgajam projektam pieprasītajiem profiliem. Tikai trīs no desmit profiliem varētu uzskatīt par piemērotiem. Tomēr šo projekta CV noraidīšana nenozīmē, ka grupas vadītājs vai citi ierosinātie eksperti pēc tam nekad nevarēs strādāt citos ES finansētos projektos.

(7) Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja jauno apgalvojumu Komisija paziņoja, ka nevar tam piekrist. Delegācijas un OMSAR apspriedes par projekta otro posmu sākās 2002. gada 18. jūlijā, un tām bija jābeidzas 2002. gada 30. septembrī. Tomēr, tā kā noteiktajā termiņā nebija iespējams iegūt pieņemamu darba plānu, Komisija izrādīja vislielāko elastību attiecībā pret sūdzības iesniedzēju, pagarinot līgumu līdz 2003. gada martam. Tāpēc uzņēmumam, kā arī OMSAR bija papildu seši mēneši, lai sagatavotu darba plānu.

Neskatoties uz to, ka Komisija jau 2002. gada 4. novembrī bija iesniegusi savus komentārus par noraidīto darba plānu, kā arī dažas pamatnostādnes šā dokumenta izstrādei, pieņemams darba plāns tika iesniegts tikai 2003. gada 10. martā un apstiprināts 2003. gada 19. martā ar dažiem komentāriem.

No 2003. gada 6. marta delegācija organizēja tikšanos ar OMSAR un sūdzības iesniedzēju, lai noskaidrotu, kā var pagarināt tehniskās palīdzības līgumu. Neraugoties uz sākotnējām domstarpībām ar OMSAR par to, kā rīkoties, lai veicinātu sūdzības iesniedzēja turpmāku iesaistīšanos pēc līguma termiņa beigām, Komisija vēlreiz izrādīja vislielāko elastību, mainot savu pieeju. Komisija piekrita OMSAR, ka pēc sarunu procedūras ar sūdzības iesniedzēju būtu jāparaksta jauns līgums, lai gan tā uzskatīja, ka ir lietderīgāk līgumu grozīt ar papildinājumu.

Attiecībā uz maksas korekciju delegācija pastāvīgi nodrošināja dialogu ar sūdzības iesniedzēju. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 17. februārī nosūtīja vēstuli delegācijai, uz kuru pienācīgi atbildēja 2003. gada 26. februārī. Atbildot uz šo atbildi, sūdzības iesniedzējs 2003. gada 5. martā nosūtīja jaunu vēstuli delegācijai. No otras puses, starp OMSAR, sūdzības iesniedzēju un delegāciju notika dažādas neoficiālas sanāksmes, kurās delegācija informēja sūdzības iesniedzēju, ka noteiktās robežās ir iespējama zināma elastība. Viena no šīm sanāksmēm notika 2003. gada 24. februārī. Tās protokolā, kas tika pienācīgi nosūtīts sūdzības iesniedzēja grupas vadītājam pa e-pastu, bija skaidri norādīts, ka iespējamais palielinājums būtu 10 %.

Tādējādi, ja sarunas neizdevās, tas bija saistīts ar uzņēmuma nevēlēšanos ņemt vērā delegācijas pamatnostādnes. Komisijas pienākums bija ierosināt un lemt par projekta otrā posma finansēšanu un īstenošanu saskaņā ar labu finanšu pārvaldību un attiecīgajiem spēkā esošajiem noteikumiem. Komisijai bija pienākums nodrošināt, ka Kopienas līdzekļi tiek izlietoti saskaņā ar labas pārvaldības prasībām, un tai bija likumīgas tiesības noraidīt sūdzības iesniedzēja pieprasītos finanšu nosacījumus.

Sūdzības iesniedzēja papildu apsvērumi

(1) Attiecībā uz Komisijas atbildi uz ombuda pirmo jautājumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijas komentārā nav risināta ombuda izvirzītā pamatproblēma. Sūdzības iesniedzējs ierosināja delegācijai “pārbaudīt un apstiprināt mūsu rēķinus”. Sūdzības iesniedzējs tikai izrakstīja rēķinus par ceļa un dienas naudas izmaksām atbalsta misiju gadījumā, un trīs gadu laikā delegācija bija nolēmusi apmaksāt šos rēķinus bez jebkādām atrunām. Tāpēc Komisijai vēl ir jāatbild uz ombuda jautājumu.

(2) Attiecībā uz Komisijas atbildi uz ombuda otro jautājumu sūdzības iesniedzējs atšķirībā no Komisijas uzskatīja, ka 1999. gada 30. septembra (OMSAR) un 1999. gada 10. decembra (delegācijas) vēstules ir diezgan konsekventas, un secināja, ka tādējādi tikai atbalsta pasākumu bezmaksas komponenti, tas ir, ceļa izdevumi un dienas nauda, var pretendēt uz maksājumu.

(3) Attiecībā uz Komisijas atbildi uz ombuda trešo jautājumu sūdzības iesniedzējs piekrita tam, ka Komisija atbalsta grupas locekļu rīcību ar īstermiņa ieguldījumu kvalificēja kā "konfliktējošu" un "maldinošu".

(4) Attiecībā uz Komisijas atbildi uz ombuda ceturto jautājumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tas var tikai piekrist apgalvojumam, ka delegācijas veikto projekta uzraudzību un pārvaldību kavē resursu trūkums. No Komisijas puses bija vērojams, ka trūkst profesionālu norādījumu par nopietniem jautājumiem, savukārt bija pārāk daudz neprognozējamu iejaukšanās pasākumu, kurus, šķiet, regulēja tikai noskaņojums un personības.

(5) Attiecībā uz Komisijas atbildi uz ombuda piekto jautājumu sūdzības iesniedzējs paziņoja, ka ir informēts par OMSAR 2002. gada 16. maija vēstuli delegācijai un varētu piekrist, ka daži eksperti dažkārt nav pietiekami dinamiski un elastīgi, lai risinātu ikdienas problēmas. Tomēr sūdzības iesniedzējs norādīja, ka gandrīz visi eksperti, kas strādāja pie šā projekta, pirms pievienošanās tam bija guvuši pozitīvus rezultātus un veiksmīgi strādāja pie turpmākiem projektiem, tostarp EK finansētiem projektiem. Konkrētāk, daži no tiem pašiem ekspertiem, kurus bija ierosinājis sūdzības iesniedzējs, pēc tam tika pieņemti darbā, izmantojot tiešas vienošanās, ko atbalstīja gan OMSAR, gan delegācija, lai veiktu darbu, kas tiem iepriekš bija jāveic sūdzības iesniedzēja vārdā.

(6) Attiecībā uz Komisijas atbildi uz ombuda sesto jautājumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka projekta pirmajā posmā samaksātās maksas bija ievērojami zemākas nekā maksas, kas samaksātas vairākos citos EK finansētos projektos valstī. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ir maldinoši apgalvot, ka ierosinātais palielinājums būs 30 % vai 38 %. Ierosinātais maksas līmeņa palielinājums, kas aprēķināts pēc rūpīgām un ilgstošām diskusijām ar OMSAR, bija 26 % un 28 % starptautiskajiem ekspertiem un 30 % valstu ekspertiem. Tas būtu jāvērtē, ņemot vērā ļoti zemo maksas līmeni projekta sākumā 1999. gadā un to, ka šis palielinājums būtu piemērojams septiņu gadu laikposmā.

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisijas iesniegto ierosināto ekspertu CV vērtējums (kas sūdzības iesniedzējam nekad nav ticis parādīts) ir neobjektīvs un faktu ziņā nepareizs. Delegācija ierosināto ekspertu grupu neuzskatīja par taisnīgu un profesionālu. Turklāt nekad nav bijusi dota iespēja apspriest, pārskatīt un, ja tas patiešām ir lietderīgi, aizstāt ierosinātos ekspertus.

(7) Attiecībā uz Komisijas atzinumu par jauno apgalvojumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijai bija vajadzīgs pusgads, lai atbildētu uz sākotnējo projektu. Tas tika iesniegts 2002. gada jūlija sākumā, un nelielas piezīmes tika saņemtas līdz 2002. gada novembra beigām pēc tam, kad konsorcijs un OMSAR to ļoti mudināja. Otrais projekts tika iesniegts 2002. gada decembrī, un nekādi nopietni komentāri netika saņemti. Tomēr delegācijas darbinieki nāca klajā ar vairākām jaunām direktīvām un ierosinājumiem, un pēc kāda laika tie atkal tika mainīti.

Darba plāns tika sagatavots ciešā un nepārtrauktā sadarbībā ar OMSAR, un tā galīgā redakcija bija pilnībā kopīgs produkts, kas atspoguļoja paša OMSAR viedokli un apņemšanos.

Ir taisnība, ka saistībā ar jaunā darba plāna sagatavošanu notika vairākas neoficiālas sanāksmes, kurās Komisijas darbinieki izteica plašus ierosinājumus par iespējamo vai pieļaujamo maksu palielinājumu, bet beigās Komisija skaidri nolēma, ka OMSAR un konsorcijam būtu jāatrisina šis jautājums un jāvienojas par savstarpēji pieņemamu pieeju. Šajā sakarā OMSAR iecēla komiteju, lai izskatītu šo jautājumu un iesniegtu pamatotu un praktisku priekšlikumu. Komisija norādīja, ka šāds kopīgs priekšlikums, visticamāk, tiks pieņemts. Visbeidzot, šī komiteja sagatavoja secinājumus (starptautisko ekspertu gadījumā par 20–28 % un vietējo ekspertu gadījumā par 30 %), kas bija pieņemami abām pusēm, proti, OMSAR un konsorcijam. Kad šos secinājumus iesniedza Komisijai, delegācija tos noraidīja. Tas rada dīvainu priekšstatu par Komisijas lēmumu vispār izveidot šo vienošanos un atkal liecina, ka Komisija nebija nopietni apņēmusies panākt konstruktīvu risinājumu.

OMBUDSMAN spējas sasniegt draudzīgs risinājums

Ombuda priekšlikums par mierizlīgumu

Rūpīgi izskatījusi Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, ombuds nebija apmierināts ar to, ka Komisija ir pienācīgi atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu.

Šā viedokļa pamatā bija šādi apsvērumi:

Ievada piezīmes par divu gadu termiņu un izmeklēšanas apjomu

1.1 Sūdzības iesniedzējs ir vadības konsultantu uzņēmums, kas kopā ar citu uzņēmumu izveidotā konsorcijā bija darbuzņēmējs Komisijas attīstības projekta īstenošanā trešā valstī. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka 1999. gada augustā/septembrī parakstīto līgumu par projekta uzraudzības konsultācijām („PMC”) negodīgi izmantoja Komisijas delegācija projekta valstī („delegācija”). Sūdzībā Eiropas Ombudam sūdzības iesniedzējs izteica četrus apgalvojumus un apakšapgalvojumus. Savā 2004. gada 12. oktobra atbildē ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka, izņemot 2. i) un 4. iii) apgalvojumu, saskaņā ar viņa statūtu 2. panta 4. punktu viņam nav tiesību izskatīt sūdzību. Šis noteikums paredz, ka „sūdzībuiesniedz divu gadu laikā no dienas, kad sūdzības iesniedzējs ir uzzinājis par faktiem, kas ir sūdzības pamatā”.

1.2 Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 3. decembra, 2005. gada 26. februāra un 2005. gada 22. jūnija vēstulēs ierosināja ombudam apsvērt iespēju pārskatīt iepriekš minēto divu gadu termiņu, kas paredzēts viņa statūtu 2. panta 4. punktā.

1.3 Ombuds 2005. gada 22. novembra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka savā 2005. gada 27. oktobra runā Eiropas Parlamentam, iepazīstinot ar savu 2004. gada ziņojumu, viņš ir norādījis, ka vēlas pārskatīt jautājumu par ombuda statūtiem. Ombuds piebilda, ka šajā kontekstā tiks ņemts vērā sūdzības iesniedzēja ierosinājums.

1.4 Ombuds norāda, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs ierosināja, ka ombudam būtu jālūdz administratīvās reformas valsts ministra (OMSAR) atzinums. Šajā sakarā ombuds vēlas norādīt, ka sūdzībā un Komisijas atzinumā ietvertā informācija, kā arī informācija, kas iegūta viņa turpmāko izmeklēšanu rezultātā, šķiet pietiekama, lai viņš varētu panākt taisnīgu un līdzsvarotu sūdzības novērtējumu. Turklāt ombuds vēlas uzsvērt, ka ombuda statūtu 3. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja ombudam pieprasīt informāciju tikai no dalībvalstu iestādēm, nevis no trešo valstu iestādēm.

1.5 Ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumi attiecas uz līgumstrīdiem, ir lietderīgi atgādināt, ka saskaņā ar EK līguma 195. pantu ombuds ir pilnvarots pieņemt sūdzības "parKopienas iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm". Ombuds uzskata, ka administratīva kļūme rodas, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu(6). Tādējādi administratīva kļūme var tikt konstatēta arī attiecībā uz to saistību izpildi, kas izriet no līgumiem, kurus noslēgušas Kopienu iestādes vai struktūras.

1.6 Tomēr ombuds uzskata, ka pārbaudes apjoms, ko viņš var veikt šādos gadījumos, noteikti ir ierobežots. Jo īpaši ombuds uzskata, ka viņam nevajadzētu mēģināt noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi līgumu, ja jautājums ir strīdīgs. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentā tiesa, kurai būtu iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par visiem apstrīdētajiem faktiskajiem jautājumiem.

1.7 Tādēļ ombuds uzskata, ka lietās, kas attiecas uz līgumstrīdiem, viņam ir pamats aprobežoties ar pārbaudi, vai Kopienas iestāde vai struktūra viņam ir sniegusi loģisku un saprātīgu pārskatu par savas rīcības juridisko pamatu un kāpēc viņš uzskata, ka viņa viedoklis par līgumisko stāvokli ir pamatots. Ja tas tā ir, ombuds secinās, ka viņa izmeklēšanā nav atklāts administratīvas kļūmes gadījums. Šis secinājums neietekmēs pušu tiesības uz to līgumisko strīdu izskatīšanu un autoritatīvu atrisināšanu kompetentajā tiesā. Šajā gadījumā līgumam piemērojamo vispārīgo noteikumu 50. un 51. pantā ir paredzēts attiecīgi strīdu mierizlīgums un, ja mierizlīgums nav iespējams, strīdīgs tiesiskās aizsardzības līdzeklis saskaņā ar Parīzes Starptautiskās tirdzniecības palātas Samierināšanas un arbitrāžas noteikumiem vai saskaņā ar vietējiem tiesību aktiem.

2 Par iespējami nepamatoto atgūšanu un atmaksāšanas prasību

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka līgums ir interpretēts netaisnīgi. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas 2003. gada 22. janvāra lēmums atgūt summu EUR 29 306,65 apmērā, kas atspoguļo mājas biroja atbalsta komandas dienas naudu un biļešu izmaksas, par kurām konsorcijs gadu gaitā ir izrakstījis rēķinus, ir nepamatots. Sūdzības iesniedzējs pieprasa atmaksāt šo summu. Lai pamatotu savu apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs atsaucās uz OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstuli, kurā norādīts, ka tas ir vienojies ar delegāciju par vairākiem jautājumiem, no kuriem viens ir mājas biroja atbalsts. Vēstulē, kuras kopija nosūtīta delegācijai, bija noteikts, ka: "[X] kungs [sūdzības iesniedzēja rīkotājdirektors],[P] kungs un [B] kungs tiek uzskatīti par galvenā biroja atbalsta grupu, un tādējādi viņiem ir tiesības tikai uz [sic] lidmašīnas biļeti un dienas naudu" (sūdzības iesniedzēja izcēlums). Sūdzības iesniedzējs arī atsaucās uz delegācijas vadītāja 1999. gada 10. decembra vēstuli, kurā, pēc tā domām, atbalstīta tā nostāja.

2.2 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka, pārbaudot rēķinu par laikposmu no 2002. gada jūlija līdz septembrim, ko tā saņēma no sūdzības iesniedzēja 2002. gada 28. oktobrī, delegācija konstatēja, ka atbalsta pasākumu izmaksas ir iekļautas pozīcijā "Personāla atalgojums". Ņemot vērā to, ka šādas izmaksas nebija paredzētas līguma noteikumos, delegācija pārbaudīja iepriekšējos maksājumus, kas veikti 2000. gada augustā un aptver pakalpojumus, kuri sniegti laikā no 1999. gada 30. septembra līdz 2002. gada 30. jūnijam. Šīs pārbaudes rezultātā delegācija konstatēja, ka sūdzības iesniedzējam ir nepamatoti izmaksāta kopējā summa EUR 29 306,65 apmērā. Delegācija informēja sūdzības iesniedzēju, ka atbalsta mehānisms tiek uzskatīts par daļu no darbuzņēmēja pieskaitāmajām izmaksām un ka tāpēc par maksām un saistītajiem izdevumiem nebūtu bijis jāizraksta rēķini. Tādējādi delegācija informēja sūdzības iesniedzēju, ka ir nepieciešama rēķina korekcija un ka nepamatoti samaksātā summa tiks atgūta, atskaitot to no uzņēmuma nākamā rēķina. Komisija atsaucās arī uz šim līgumam piemērojamo vispārīgo noteikumu 90. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru „starpposmamaksājumi nav galīgais maksājums, kas atbrīvo saņēmēju no viņa saistībām”. Tā arī norādīja, ka tas, ka iepriekšējie maksājumi tika atļauti, nekonstatējot pārkāpumus, nevar tikt uzskatīts par spēkā esošu līguma noteikumu grozījumu. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka nav ievērota tā tiesiskā paļāvība, Komisija norādīja, ka persona var atsaukties uz šā principa pārkāpumu tikai tad, ja administrācija tai ir sniegusi “precīzus solījumus”. Tomēr šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs nebija sniedzis pierādījumus, kas apliecinātu, ka delegācija apstiprināja vienošanos, saskaņā ar kuru bija jāatlīdzina izmaksas, kas saistītas ar atbalsta pasākumiem. Komisija uzskatīja, ka tai ir pietiekams juridiskais pamats pieprasīt EUR 29 306,65 atmaksu. Tomēr Komisija atzina, ka ir bijusi zināma kavēšanās ar atbalsta pasākumiem veikto maksājumu pārkāpumu atklāšanu, un šā iemesla dēļ tā pauda nožēlu sūdzības iesniedzējam.

2.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atgādināja, ka OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstules kopija ir bijusi delegācijas rīcībā vairāk nekā piecus gadus. Šajā vēstulē OMSAR vērsa sūdzības iesniedzēja uzmanību uz vairākiem jautājumiem, kas tika apspriesti un saskaņoti ar delegāciju, tostarp atbalsta grupas izmaksām. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka delegācijas rīcībā ir apliecinoši dokumenti par katru atbalsta misiju, kuriem visiem ir OMSAR likumīgi paraksti un pašas delegācijas oficiāls apstiprinājums. Tie pierādīja, ka konsorcijs ievēroja attiecīgos OMSAR un delegācijas noteikumus un tādējādi tikai izrakstīja rēķinus par ceļa un dienas naudas izmaksām saistībā ar atbalsta mehānismu, nevis par maksām.

2.4 Atbildot uz ombuda lūgumu sniegt papildu informāciju un attiecībā uz pirmo jautājumu par rēķinu apstiprināšanu, Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja paziņojums, saskaņā ar kuru delegācija oficiāli apstiprināja rēķiniem pievienotās atbalsta misiju apmeklējuma lapas, nav pareizs. Apliecinošajiem dokumentiem, ko OMSAR nosūtīja delegācijai, bija tikai OMSAR pārstāvju paraksti. Delegācijas standarta prakse nav apstiprināt rēķinus un apliecinošos dokumentus, un arī šajā gadījumā tas netika darīts.

Attiecībā uz ombuda otro jautājumu Komisija paziņoja, ka tā neuzskata delegācijas 1999. gada 10. decembra vēstuli par neatbilstošu OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstulei, un pauda viedokli, ka abas vēstules apstrīd rēķinu izrakstīšanu un maksājumu veikšanu par atbalsta pasākumiem. B. kgs un C. kgs tikās ar Komisijas delegācijas vadītāju par šo jautājumu un tika pienācīgi informēti, ka viņu pirmssākuma komandējums ir uzskatāms par konsultanta atbalsta pasākumu. Komisijas 1999. gada 10. decembra vēstule bija paredzēta, lai precizētu šo jautājumu. Komisija arī paskaidroja, ka, lai gan tas nav paredzēts darba uzdevumos, pirmssākuma posms, t. i., pirmssākuma posms, tika iekļauts pēc sūdzības iesniedzēja pieprasījuma. Tāpēc darba uzdevumos paredzētajam sešdesmit dienu sākuma periodam tika pievienots desmit dienu periods, lai sūdzības iesniedzējam dotu vairāk laika atjaunināt projekta saturu. OMSAR apstiprināja šo pirmssākuma posmu 1999. gada 30. septembra vēstulē, un pirmssākuma ziņojums tika apstiprināts sanāksmē, kas notika 1999. gada 14. oktobrī.

Atbildot uz ombuda trešo jautājumu, Komisija norādīja, ka tā nesaskata nekādas pretrunas starp paziņojumiem, kas izteikti, no vienas puses, tās 2003. gada 22. janvāra vēstulē un, no otras puses, tās atzinumā. Savā 2003. gada 22. janvāra vēstulē Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka ir nepieciešama rēķina korekcija un ka nepamatoti samaksātās summas tiks atmaksātas, veicot ieskaitu ar nākamo rēķinu, bet tā atsaucās tikai uz izmaksām, kas saistītas ar atbalsta pasākumiem. Savā atzinumā Komisija paskaidroja ombudam, ka, lai gan atbalsta grupas locekļi bija veikuši īstermiņa uzdevumus, viņi jau bija atalgoti kā atbalsta darbinieki un tāpēc nevarēja saņemt citu atalgojumu, ja nebija lūgta pienācīga atļauja (Īpašo nosacījumu 105. pants). Statuss, saskaņā ar kuru eksperts veic misiju, nav nenozīmīgs. Ja eksperta norīkojumu uzskata par atbalsta misiju, nav atļauts izrakstīt rēķinus par maksām. Gluži pretēji, ja atbalsta uzraudzības komandas eksperts veic misiju kā īstermiņa eksperts, atlīdzība par šo misiju ir atļauta. Šī atšķirīgā attieksme ir skaidri minēta OMSAR 2000. gada 4. jūlija vēstulē. Tikai ar iepriekšēju atļauju atbalsta uzraudzības komandas locekļus var izmantot kā īstermiņa ekspertus.

Atbildot uz ombuda ceturto jautājumu, Komisija norādīja, ka līguma izpilde notika laikā, kad darbību pēcpārbaudi ierobežoja ierobežotais delegācijā nodarbināto darbinieku skaits. Cilvēkresursu trūkums izskaidroja zināmu kavēšanos, atklājot nepamatoti veiktus maksājumus par atbalsta pasākumiem, par kuriem Komisija jau 2004. gada 22. decembra atzinumā pauda nožēlu sūdzības iesniedzējam. Tikai no 2003. gada janvāra, kad pilnībā sāka darboties decentralizācijas process, delegācija saņēma cilvēkresursu palielinājumu, un šīs problēmas tika atklātas. Tiklīdz Komisija uzzināja par situāciju, tā atbildēja uz strīdīgo jautājumu ar 2003. gada 22. janvāra vēstuli. Lai gan problēmu atklāšanai nepieciešamais laiks, protams, bija ilgs, Komisija atkārtoja, ka nevar apgalvot, ka kavēšanās būtu attaisnojusi līguma izpildes laikā nepamatoti izmaksātās summas, un nedeva sūdzības iesniedzējam tiesības uzskatīt, ka šīs summas ir pienācīgi izmaksātas un ka Komisija tās nevar atgūt.

2.5 Papildu apsvērumos sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija nav atbildējusi uz ombuda pirmo jautājumu. Attiecībā uz otro jautājumu sūdzības iesniedzējs atšķirībā no Komisijas uzskatīja, ka 1999. gada 30. septembra (no OMSAR) un 1999. gada 10. decembra (no delegācijas) vēstules ir diezgan konsekventas, un secināja, ka līdz ar to tikai atbalsta pasākumu bezatlīdzības komponenti, tas ir, ceļa izdevumi un dienas nauda, var pretendēt uz maksājumu. Attiecībā uz Komisijas atbildi uz ombuda trešo jautājumu sūdzības iesniedzējs piekrita tam, ka Komisija atbalsta grupas locekļu rīcību ar īstermiņa ieguldījumu kvalificēja kā "konfliktējošu" un "maldinošu". Attiecībā uz Komisijas atbildi uz ombuda ceturto jautājumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tas var tikai piekrist apgalvojumam, ka delegācijas veikto projekta uzraudzību un pārvaldību kavē resursu trūkums. No Komisijas puses bija vērojams, ka trūkst profesionālu norādījumu par nopietniem jautājumiem, savukārt bija pārāk daudz neprognozējamu iejaukšanās pasākumu, kurus, šķiet, regulēja tikai noskaņojums un personības.

2.6 Lai atbildētu uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ombudam ir jānosaka, i) vai, pamatojoties uz līgumu, sūdzības iesniedzējam bija tiesības uz maksājumu EUR 29 306,65 apmērā par dienas naudu un biļešu izmaksām mājas biroja atbalsta (jeb "backstopping"(7))komandai un ii) vai Komisijas lēmums atgūt summu bija taisnīgs.

Par jautājumu, vai, pamatojoties uz līgumu, sūdzības iesniedzējam bija tiesības uz maksājumu 29 306,65 EUR apmērā

2.7 Attiecībā uz pirmo jautājumu, proti, vai sūdzības iesniedzējam bija tiesības uz izmaksu segšanu par mājas biroja atbalsta komandu, ombuds norāda, ka projektam piemērojamie noteikumi ir ietverti i) līguma vēstulē (līgumslēdzējas puses ir sūdzības iesniedzējs un OMSAR)(8); ii) Vispārējie nosacījumi pakalpojumu līgumiem, ko Eiropas Kopiena finansē Vidusjūras reģiona valstīs un teritorijās ("Vispārīgie nosacījumi"); iii) "Īpašie nosacījumi"; un iv) "Statūti". Attiecībā uz projekta finansiālo aspektu īpašajos nosacījumos ir ietverts D pielikums ar nosaukumu "Maksu un izdevumu grafiks ([sūdzības iesniedzēja] finanšu priekšlikums)".

2.8 Ombuds norāda, ka ne Vispārīgajos noteikumos (proti, VI nodaļā "Maksājumi"), ne Īpašajos noteikumos nav ietverti noteikumi par mājas biroja atbalsta komandas izmaksām. Arī paša sūdzības iesniedzēja finanšu priekšlikumā(9), kurā ietverts pārskats par cenu sadalījumu(10), nav paredzēts, ka mājas biroja atbalsta grupas izmaksas būtu jāatlīdzina. Ombuds faktiski norāda, ka sūdzības iesniedzēja finanšu priekšlikuma I.1.5. punktā sadaļā "Izslēgtāsizmaksas: (...) biroja palīgpersonāls". Vienīgais dokuments, kurā ir skaidra atsauce uz mājas biroja atbalsta grupu, ir sūdzības iesniedzēja tehniskais priekšlikums(11), proti, tā 7.3. punkts "Galvenā biroja atbalsts". Tomēr šajā dokumentā nav atsauces uz mājas biroja atbalsta komandas izmaksām, bet tikai aprakstīti principi, ko sūdzības iesniedzējs piemērojis visos savos projektos.

2.9 No iepriekš minētā ombuds secina, ka, pamatojoties uz līguma un citiem projektam piemērojamiem noteikumiem, sūdzības iesniedzējam saskaņā ar līgumu nebija tiesību uz dienas naudas un biļešu izmaksu atmaksu par mājas biroja atbalstu.

Jautājums par to, vai Komisijas lēmums atgūt summu EUR 29 306,65 apmērā bija taisnīgs

2.10 Tādēļ ombudam jāanalizē, vai Komisijas lēmums atgūt summu EUR 29 306,65 apmērā bija taisnīgs. Šajā kontekstā ir svarīgi analizēt attiecīgos dokumentus, kas nav līgums, proti, i) OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstuli sūdzības iesniedzējam, kuras kopija tika nosūtīta delegācijas vadītājam, un ii) delegācijas vadītāja 1999. gada 10. decembra vēstuli sūdzības iesniedzējam:

OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstulē sūdzības iesniedzējam tika paziņots, ka līgumu ir apstiprinājis delegācijas vadītājs, un tas tika aicināts turpināt pirmssākuma posmu. Vēstulē arī norādīts, ka:

"(...) Tomēr es vēlētos vērst Jūsu uzmanību uz šādiem jautājumiem, kas tika apspriesti un saskaņoti [ sic] ar ES delegāciju: (...)

2. Galvenā biroja atbalsta grupas maksas par pirmssākuma posmu:

X. [sūdzības iesniedzēja rīkotājdirektors], [P] un [B] tiek uzskatīti par galvenā biroja atbalsta grupu, un līdz ar to viņiem ir tiesības tikai uz [ sic] lidmašīnas biļeti un dienas naudu. Dienas naudas likmei vajadzētu būt maksimāli līdzvērtīgai UNDP pieņemtajai likmei. (...)" (izcēlums pievienots).

Delegācijas vadītāja 1999. gada 10. decembra vēstulē sūdzības iesniedzējam bija norādīts, ka:

“Atgādinām,ka atbalsta pakalpojumi, ko piedāvājāt saskaņā ar mūsu pašreizējo līgumu, ir iekļauti jūsu vispārējās pieskaitāmajās izmaksās. Līdz ar to, ja vēlaties izmantot rezerves uzraudzības komandas locekļus kā īstermiņa ekspertus, jūsu priekšlikums būs iepriekš oficiāli jāapstiprina līgumslēdzējai iestādei pēc tam, kad tā būs iepriekš informējusi Komisiju.

Kā jau tika apspriests [B] un [C] kunga pēdējā apmeklējuma laikā manā birojā, [sūdzības iesniedzēja rīkotājdirektora] un [B] kunga pirmssākuma misija ir jāuzskata par [sūdzības iesniedzēja] atbalsta pasākumu, un rēķins par maksām netiks izsniegts (...)" (izcēlums pievienots).

2.11 Tādēļ no iepriekš minētā izriet, ka ir jānošķir, no vienas puses, pirmssākuma periods un, no otras puses, atlikušais līguma darbības laiks.

i) Attiecībā uz pirmssākuma periodu

2.12 Attiecībā uz pirmssākuma periodu jāmin šādas piezīmes. Pirmkārt, ombuds norāda, ka "pirmssākuma posms" nav paredzēts darba uzdevumos, kas attiecas tikai uz sākumposmu. Tomēr Komisija savā atbildē uz ombuda pieprasījumu sniegt papildu informāciju paskaidroja, ka pirmssākuma posms bija desmit dienu pirmssākuma posms, kas tika iekļauts pēc sūdzības iesniedzēja 1999. gada 23. septembra pieprasījuma, un ka šis posms tika pievienots sešdesmit dienu sākuma periodam. Saskaņā ar statūtu 7.1. pantu sākuma ziņojuma projekts bija jāiesniedz ne vēlāk kā 60 dienas pēc līguma parakstīšanas (kas faktiski tika parakstīts 1999. gada 30. septembrī). Ņemot vērā, ka Komisija atsaucās uz “pirmssākuma posmu”, varētu pieņemt, ka pirmssākuma posms attiecas uz desmit dienām pirms līguma parakstīšanas. Tomēr sūdzības iesniedzēja 1999. gada 23. septembra vēstulē OMSAR bija minēts laikposms no 1999. gada 27. septembra līdz 6. oktobrim kā pirmssākuma posms. No otras puses, savā 1999. gada 30. septembra vēstulē sūdzības iesniedzējam OMSAR norādīja, ka līgums ir parakstīts un ka "[t]ādējādi jūs tiekat aicināti turpināt pirmssākuma posmu" . No šīs vēstules izriet, ka pirmssākuma posms bija desmit dienu periods pašā līguma sākumā, lai gan nav skaidrs, vai šis periods attiecās tieši uz pirmajām desmit līguma dienām (no 1999. gada 30. septembra līdz 9. oktobrim). Tomēr ir skaidrs, ka pirmssākuma posms bija beidzies 1999. gada 14. oktobrī, jo Komisija savā atbildē norādīja, ka tajā dienā tika apstiprināts pirmssākuma ziņojums.

2.13 Puses vienojas, ka ne pirms līguma noslēgšanas, ne atlikušajā līguma darbības laikā par atbalsta grupas pakalpojumiem nebija attiecināmas nekādas maksas. Tādējādi atliek pārbaudīt, vai tas pats attiecas uz mājas biroja atbalsta grupas dienas naudu un ceļa izdevumiem pirmssākuma posmā. Ombuds atzīmē, ka OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstulē skaidri norādīts, ka saskaņā ar vienošanos ar delegāciju mājas biroja atbalsta komandai ir tiesības "saņemt lidmašīnas biļeti un dienas naudu" pirmssākuma periodā. Delegācija saņēma vēstules kopiju, un tāpēc jāuzskata, ka tā ir zinājusi par vēstules saturu. Tāpēc būtu loģiski pieņemt, ka delegācija šajā jautājumā būtu izlabojusi OMSAR, ja tā uzskatītu, ka tā ir nepareizi atspoguļojusi rezultātus, kas gūti diskusijās ar delegāciju par šo jautājumu. Ombuds tomēr norāda, ka delegācija savā 1999. gada 10. decembra vēstulē nav veikusi šādas korekcijas, bet tikai norādījusi, ka par pirmssākuma misiju nebūs atļauts izrakstīt rēķinus par maksām. Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka gan OMSAR, gan delegācija piekrita, ka sūdzības iesniedzējam vajadzētu būt tiesībām uz dienas naudu un ceļa izdevumu atlīdzināšanu saistībā ar atbalsta grupas komandējumiem pirmssākuma periodā. Ombuds norāda, ka Komisija ir apgalvojusi, ka kavēšanās atklāt nepamatoti veiktus maksājumus par atbalsta pasākumiem bija saistīta ar cilvēkresursu trūkumu tās delegācijā. Tomēr, tā kā delegācija, kā liecina tās 1999. gada 10. decembra vēstule, ir izskatījusi šo jautājumu, ombuds uzskata, ka minētais arguments nevar izskaidrot delegācijas rīcību.

2.14 Ombuds norāda, ka viņam sniegtā informācija neļauj viņam noskaidrot, cik atbalsta grupas komandējumu ir notikuši pirmssākuma periodā. Tā rezultātā ombuds arī nevar noteikt precīzu ceļa izdevumu un dienas naudas summu saistībā ar šiem komandējumiem. Tomēr ir skaidrs, ka šādas misijas notika. Ombuds atzīmē, ka OMSAR 2000. gada 4. jūlija vēstulē Komisijai ir minēta vismaz viena misija, ko pirms uzsākšanas veica atbalsta grupas loceklis, proti, B. kungs (misija no 1999. gada 2. līdz 17. oktobrim).

2.15 Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds secina, ka Komisija viņam nav sniegusi loģisku un saprātīgu pārskatu par tās lēmuma juridisko pamatu attiecībā uz to summu atgūšanu, ko tā bija samaksājusi par ceļa izdevumiem un dienas naudu saistībā ar atbalsta grupas komandējumiem desmit dienu periodā pirms uzsākšanas. Tādējādi ombuds provizoriski secina, ka Komisijas lēmums atgūt šīs summas varētu būt administratīva kļūme. Tādēļ viņš iesniegs priekšlikumu par mierizlīgumu attiecībā uz šo lietas aspektu.

ii) Par atlikušo līguma darbības laiku

2.16 Attiecībā uz atlikušo līguma darbības laiku pēc pirmssākuma posma ombuds atzīmē, ka delegācijas 1999. gada 10. decembra vēstulē bija norādīts, ka atbalsta grupas locekļus var izmantot kā īstermiņa ekspertus ar nosacījumu, ka i) priekšlikumu iepriekš un oficiāli ir apstiprinājusi līgumslēdzēja iestāde, proti, OMSAR, un ii) Komisija ir iepriekš informēta. Savā atzinumā Komisija atkārtoja, ka projekta pirmajos sešos mēnešos, proti, no 1999. gada 30. septembra līdz 2000. gada 31. martam, atbalsta grupas eksperti bija pilnvaroti veikt īstermiņa misijas un par tiem saņēma pilnu atlīdzību.

2.17 Pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem, ombuds izdara šādus secinājumus: Vienīgais dokuments lietā, kas liecina, ka atbalsta grupas dalībnieka kā īstermiņa eksperta misiju apstiprināja OMSAR, bija OMSAR 2000. gada 4. jūlija vēstule delegācijai. Šī vēstule attiecas uz B. k-ga kā īstermiņa eksperta misiju no 1999. gada 27. novembra līdz 14. decembrim. Vēstulē norādīts, ka misiju OMSAR apstiprināja 1999. gada 6. decembrī. Tomēr lietas materiālos nav neviena dokumenta, kas pierādītu, ka Komisija tika attiecīgi informēta pirms apmeklējuma. Minētā 2000. gada 4. jūlija vēstule tika nosūtīta sešus mēnešus pēc tam, kad OMSAR bija apstiprinājusi misiju. Ombude lietas materiālos nav atradusi citus dokumentus, kuros būtu norādīts, ka OMSAR ir apstiprinājusi un iepriekš paziņojusi delegācijai atbalsta mehānismu komandējumus kā īstermiņa ekspertus. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atsaucās uz to, ka delegācija ir oficiāli apstiprinājusi rēķinus. Tomēr Komisija savā replikas rakstā norādīja, ka nav bijusi vispārēja prakse apstiprināt rēķinus un ka arī šajā gadījumā tas nav izdarīts. Šajā sakarā ombuds norāda, ka īpašo nosacījumu 100. pantā ("Maksāšanasprocedūra")patiešām nebija paredzēts, ka delegācija apstiprina rēķinus, bet bija noteikts, ka maksājuma dokumenti ir jāiesniedz OMSAR un "informācijas nolūkā" delegācijai. Tāpēc, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, šķiet, ka nebija iespējams konstatēt, ka sūdzības iesniedzējam bija tiesības saņemt atlīdzību par atbalsta mehānismu pakalpojumiem kā īstermiņa ekspertiem laikposmā pēc pirmssākuma perioda.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds secina, ka Komisija ir sniegusi saskaņotu un pamatotu pārskatu par juridisko pamatu savai nostājai, ka sūdzības iesniedzējam nebija tiesību uz ceļa izdevumiem vai dienas naudu saistībā ar atbalsta grupas komandējumiem, kas notika pēc pirmssākuma perioda.

Tomēr ombudam ir jāpārbauda, vai Komisijas lēmums atgūt attiecīgo summu i) atbilda sūdzības iesniedzēja tiesiskajai paļāvībai un ii) bija taisnīgs. Ombuds norāda, ka Komisijas atgūšanas lēmums attiecas uz maksājumiem, kas veikti vairāk nekā divarpus gadu laikā, un ka šis lēmums tika pieņemts vairāk nekā trīs gadus pēc tam, kad bija veikts pirmais no šiem maksājumiem.

2.20 Attiecībā uz tiesisko paļāvību ombuds norāda, ka, lai gan tajā nav skaidras atsauces uz tiesiskās paļāvības principu, sūdzības iesniedzēja galveno argumentu, pieprasot atmaksāt summu, var uzskatīt par tādu. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka tas ir iesniedzis minētos rēķinus par trīsarpus gadiem un ka šajā periodā Komisija tos vienmēr ir apmaksājusi. Šajā sakarā ombuds norāda, ka "tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienai personai, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Kopienas administrācija ir radījusi tai pamatotas cerības"(12). Šajā gadījumā ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis nevienu dokumentu vai citu elementu, uz kura pamata tas būtu varējis pamatoti pamatot delegācijas cerības, ka atbalsta grupas izmaksas pēc pirmssākuma perioda būs atlīdzināmas. Ombuds arī neatrada šādu dokumentu lietas materiālos. Turklāt ombuds uzskata, ka tas vien, ka rēķini ir samaksāti, pats par sevi nevar radīt tiesisko paļāvību. Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija nav pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu attiecībā uz laikposmu pēc pirmssākuma posma.

2.21 Visbeidzot, ombudam ir jāanalizē, vai fakts, ka Komisija nolēma atgūt attiecīgo summu trīs gadus pēc pirmo rēķinu iesniegšanas un samaksas, ir negodīgs. Šajā sakarā ombuds norāda, ka trīs gadu periods, lai konstatētu, ka maksājumi ir veikti nepamatoti, patiešām ir ilgs periods. Tomēr, kā minēts iepriekš, šiem maksājumiem nepārprotami nebija līgumiska pamata. Komisija ir norādījusi, ka faktu, ka attiecīgie rēķini ir samaksāti, nevar uzskatīt par spēkā esošu līguma noteikumu grozījumu un ka saskaņā ar īpašo nosacījumu 105. pantu šādam grozījumam būtu vajadzīgs papildinājums ", ko parakstījis konsultants un līgumslēdzēja iestāde un apstiprinājusi Eiropas Komisija" . Ombuds uzskata, ka šis arguments ir pārliecinošs. Turklāt ir jānorāda, ka savā 1999. gada 10. decembra vēstulē delegācijas vadītājs skaidri izklāstīja nosacījumus, kas ir jāizpilda, ja maksājumi tomēr ir jāveic saistībā ar atbalsta grupas komandējumiem pēc pirmssākuma posma. Kā minēts iepriekš, sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka šajā gadījumā šie nosacījumi ir izpildīti. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, ombuds uzskata, ka fakts, ka bija pagājuši trīs gadi, pirms Komisija nolēma atgūt attiecīgās summas, nav pietiekams, lai pierādītu sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Komisija ir rīkojusies negodīgi attiecībā uz laikposmu pēc pirmssākuma posma. Turklāt ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs ir guvis labumu no nepamatoti izmaksātajām summām un ka Komisija nav pieprasījusi procentus par atgūtajām summām.

3 Par apgalvoto neizlēmību un nereaģēšanu attiecībā uz projekta otrā posma plānu

3.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija ir izrādījusi neizlēmību un nereaģēšanu attiecībā uz plānu, ko konsorcijs iesniedza 2002. gada jūnijā un decembrī un vēlreiz 2003. gada martā projekta otrajam posmam.

Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka plāns pirmo reizi tika iesniegts 2002. gada jūnijā, bet pēc tam delegācija pilnībā klusēja. Delegācija 2002. gada novembrī nāca klajā ar paziņojumu, kurā bija ierosinātas dažas nelielas izmaiņas, bet tikai pēc tam, kad konsorcijs bija izdarījis spiedienu uz delegāciju. Šīs izmaiņas tika ieviestas, un pārskatītais plāns tika iesniegts 2002. gada decembra sākumā. Atkal sekoja pilnīga klusuma periods. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka atkal bija jāizdara spiediens uz delegāciju, lai tā sniegtu norādījumus par otrā posma darbības jomu. Tāpat kā pirmajā gadījumā, bija tikai nelielas atsauksmes. Trešo priekšlikumu, kas ietvēra budžetu, sagatavoja 2003. gada martā, pievēršoties visiem delegācijas izvirzītajiem jautājumiem, bet pēc ievērojamas papildu kavēšanās delegācija to vienkārši noraidīja, jo tas neatbilda pieejamajiem budžeta līdzekļiem.

3.2 Savā atzinumā Komisija aprakstīja dažādos posmus sūdzības iesniedzēja projekta otrā posma plāna novērtēšanā. Komisija norādīja, ka OMSAR tai iesniedza trīs secīgus priekšlikumus par turpmākās intervences satvaru (“FFAI”). Sūdzības iesniedzēja minētie datumi precīzi nesakrita ar Komisijas norādītajiem datumiem. Tikai 2002. gada 18. jūlijā OMSAR ar PMC palīdzību iesniedza FFAI pagaidu dokumentu, kurā tomēr bija dažas nepilnības. 2002. gada 4. novembrī Komisija iesniedza savus apsvērumus par FFAI priekšlikumu. Tikai 2003. gada 6. februārī, nevis 2002. gada decembra sākumā, kā norādīja sūdzības iesniedzējs, OMSAR iesniedza Komisijai atjauninātu plāna versiju. 2003. gada 24. februāra sanāksmē delegācija informēja gan OMSAR, gan PMC par savu atzinumu attiecībā uz jauno plānu. 2003. gada 10. martā OMSAR nosūtīja jaunu plāna versiju, kas visbeidzot tika apstiprināta 2003. gada 19. martā ar dažām piezīmēm.

Lai gan lēmumu pieņemšanas process, protams, bija ilgs, Komisija norādīja, ka kavēšanās ir izskaidrojama ar vairākiem faktoriem, par kuriem katrā ziņā nav vainojama tikai Komisija. Komisija nepalika pasīva, bet gan darīja visu iespējamo, lai garantētu projekta turpināšanu. Lielu daļu laika, kas pagājis līdz FFAI galīgajam apstiprinājumam, būtu bijis iespējams saglabāt, ja pieprasītais dokuments jau no paša sākuma atbilstu paredzētajām kvalitātes prasībām.

Komisija arī atzina, ka tās un OMSAR viedokļi par to, kā rīkoties, lai nodrošinātu sūdzības iesniedzēja pastāvīgu iesaistīšanos pēc līguma termiņa beigām 2003. gada 31. martā, nedaudz atšķīrās. Lai gan OMSAR paredzēja parakstīt jaunu līgumu saskaņā ar sarunu procedūru, delegācija uzskatīja, ka ir lietderīgāk līgumu grozīt ar papildinājumu. Tomēr laika trūkuma dēļ delegācija mainīja savu pieeju un ar 2003. gada 26. marta vēstuli informēja OMSAR par iespēju rīkot sarunu procedūru ar konsorciju. Pēc priekšlikuma izvērtēšanas 2003. gada 15. aprīlī delegācija informēja OMSAR, ka vairāku iemeslu dēļ tā nevar iesniegt priekšlikumu Komisijas galvenajai mītnei apstiprināšanai. Delegācija atsaucās uz Komisijas Budžeta ģenerāldirektorāta 2003. gada 8. janvāra apkārtrakstu par cenu pārskatīšanu.

Komisija secināja, ka pēc lietas materiālu atkārtotas izvērtēšanas bija skaidrs, ka kavējumi, kuros tā vainojama, bija pamatoti. Sākotnējais lēmums noraidīt sarunu procedūras priekšlikumu bija pamatots ar labu finanšu pārvaldību.

3.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka Komisijas atzinums pats par sevi sniedz pietiekamus pierādījumus par kavēšanos. Piemēram, Komisijas atzinumā bija atsauces uz to, ka delegācijai patiešām bija vajadzīgi ne mazāk kā četri mēneši, lai beidzot sniegtu komentārus par pirmo FFAI priekšlikumu. Neobjektīvs novērotājs diez vai varēja secināt neko citu kā vien to, ka lēmumu pieņemšana par projekta pagarināšanu tika sajaukta un sajaukta ar atšķirīgiem ierosinājumiem un nepatiesām cerībām.

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos arī norādīja, ka Komisijas atzinuma kontekstualizācija, proti, atsauce uz sūdzības iesniedzēja sniegto tehniskās palīdzības pakalpojumu šķietami zemo kvalitāti, ir patvaļīga un neattiecas uz šo jautājumu. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka nav taisnība, ka ierosinātās maksas bija “daudzaugstākas nekā citos tāda paša veida līgumos”. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisijas atzinums, ka ierosinātie CV neatbilst standartiem, arī ir neprecīzs.

3.4 Atbildot uz ombuda piekto jautājumu par turpmākajām izmeklēšanām attiecībā uz Komisijas atsauci uz sūdzības iesniedzēja sniegto tehniskās palīdzības pakalpojumu iespējami zemo kvalitāti, Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja sniegto pakalpojumu kvalitātes novērtējumu apstiprināja pats tehniskās palīdzības saņēmējs. Patiešām, 2002. gada 16. maijā OMSAR nosūtīja vēstuli delegācijai, kurā tā izteica šādas kritiskas piezīmes attiecībā uz sūdzības iesniedzēju: dažu ekspertu profesionālā nekompetence, dinamisma un elastīguma trūkums komandā, projekta vadītāja nereaģēšana, nepietiekama koordinācija un pārmērīga birokrātija.

Atbildot uz ombuda sesto jautājumu par ierosināto maksu līmeni salīdzinājumā ar citiem līgumiem, Komisija norādīja, ka ierosinātās maksas patiešām ir augstākas nekā citos tāda paša veida līgumos, kas parakstīti projekta ietvaros. Cenu pārskatīšanas rezultātā cenas paaugstinājās no 30 % līdz 39 %, ieskaitot starptautiskos pārvadājumus, un tas nozīmētu, ka īstermiņa starptautisko ekspertu honorāriem, tostarp starptautiskajiem pārvadājumiem, tiktu noteikta dienas summa 919 EUR apmērā. Pretēji sūdzības iesniedzēja nepamatotajiem uzskatiem šī cenu pārskatīšana nozīmēja lielāku summu nekā tā, kas piemērojama citiem līdzīgiem līgumiem, kuri parakstīti projekta ietvaros. Lai nodrošinātu konfidencialitāti un nekaitētu attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm, Komisija norādīja, ka tā atturēsies sniegt sīkāku informāciju par šiem līgumiem. Tomēr Komisija uzsvēra, ka tā glabā šādu līgumu kopijas, kas ir ombuda rīcībā, ja viņš uzskata, ka ir nepieciešama lietas pārbaude. Attiecībā uz CV kvalitāti Komisija atkārtoja 2004. gada 22. decembra atzinumā pausto viedokli. No tabulas, kas pievienota pielikumā delegācijas 2003. gada 15. aprīļa vēstulei OMSAR, Komisija secināja, ka lielākā daļa piedāvāto CV neatbilst attiecīgajam projektam pieprasītajiem profiliem. Tikai trīs no desmit profiliem varētu uzskatīt par piemērotiem.

3.5 Sūdzības iesniedzējs savos papildu apsvērumos attiecībā uz Komisijas atbildi uz ombuda piekto jautājumu norādīja, ka tas ir informēts par OMSAR 2002. gada 16. maija vēstuli delegācijai un varētu piekrist, ka daži eksperti dažkārt nav pietiekami dinamiski un elastīgi, lai risinātu ikdienas problēmas. Tomēr gandrīz visiem ekspertiem, kas strādāja šajā projektā, bija pozitīvi rezultāti, pirms viņi pievienojās šim projektam, un pēc tam viņi atkal veiksmīgi strādāja citos projektos, tostarp EK finansētos projektos.

Attiecībā uz Komisijas atbildi uz ombuda sesto jautājumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka projekta pirmajā posmā samaksātās maksas bija ievērojami zemākas nekā maksas, kas samaksātas vairākos citos EK finansētos projektos valstī. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ir maldinoši apgalvot, ka ierosinātais palielinājums būs 30 % vai 38 %. Ierosinātais maksas līmeņa palielinājums pēc rūpīgām un ilgstošām diskusijām ar OMSAR bija no 26 % līdz 28 % starptautiskajiem ekspertiem un 30 % valstu ekspertiem. Tas būtu jāvērtē, ņemot vērā ļoti zemo maksas līmeni projekta sākumā 1999. gadā un to, ka šis palielinājums būtu piemērojams septiņu gadu laikposmā. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisijas piedāvāto ekspertu CV vērtējums, kas sūdzības iesniedzējam nekad nav ticis parādīts, ir neobjektīvs un faktu ziņā nepareizs.

3.6 Ombuds atzīmē, ka projekta otrā posma plāna nosaukums bija "Nākotnes intervences sistēma". OMSAR iesniedza dažādus priekšlikumus otrajam posmam. No lietas materiāliem izriet, ka OMSAR iesniegto priekšlikumu un Komisijas atbilžu hronoloģija bija šāda:

2002. gada 18. jūlijā OMSAR nosūtīja vēstuli delegācijas vadītājam, pievienojot dokumentu ar nosaukumu "Vispārējais satvars turpmākām intervencēm", kurā bija ietvertas OMSAR prioritātes turpmākajiem gadiem. Delegācija 2002. gada 4. novembrī sniedza detalizētas piezīmes par OMSAR 2002. gada 18. jūlija vēstuli. Delegācija norādīja, ka iesaistītajām pusēm dokuments ir rūpīgi jāpārskata. OMSAR2003. gada 6. februārī iesniedza delegācijai" OMSAR projektu (...) II posma vispārējam darba plānam (2003.-2005. g.)"(13), kas tika sagatavots kopā ar sūdzības iesniedzēju un kurā tika ņemti vērā delegācijas 2002. gada 4. novembra vēstulē izteiktie komentāri. 2003. gada 24. februārī notika delegācijas, OMSAR un sūdzības iesniedzēja darbinieku sanāksme, kurā delegācija pauda savu viedokli par priekšlikumu. Vēl viena sanāksme notika 2003. gada 6. martā. Pēc šīm sanāksmēm 2003. gada 10. martā OMSAR nosūtīja delegācijai Vispārējā darba plāna (2003.–2005. gadam) grozītu versiju. Ar 2003. gada 19. marta vēstuli OMSAR delegācija apstiprināja Vispārējo darba plānu (2003.–2005. gadam) ar dažām piezīmēm. Delegācija 2003. gada 26. marta vēstulē aicināja OMSAR turpināt sarunas ar sūdzības iesniedzēju par cilvēkresursiem un finanšu aspektiem un nosūtīt pilnu līguma dokumentāciju. Ar 2003. gada 4. aprīļa vēstuli OMSAR iesniedza delegācijai sarunu ziņojumu un līguma dokumentāciju. Ar 2003. gada 15. aprīļa vēstuli delegācija sniedza detalizētus komentārus par priekšlikumu un paziņoja, ka tā nevar iesniegt priekšlikumu apstiprināšanai galvenajā mītnē Briselē.

3.7 No iepriekš minētās hronoloģijas izriet, ka, izņemot laika posmu no 2002. gada 18. jūlija līdz 4. novembrim, kad netika saņemta atbilde uz priekšlikumu, Komisija nav izlēmīgi vai nereaģējusi uz vairākiem iesniegtajiem priekšlikumiem. Attiecībā uz laikposmu no 2002. gada 18. jūlija līdz 4. novembrim ombuds, pirmkārt, vēlas norādīt, ka OMSAR 2002. gada 18. jūlijā iesniegtais priekšlikums saskaņā ar tā formulējumu bija "pagaidu dokuments, kas rūpīgāk jāpārskata visām ieinteresētajām personām, tostarp [OMSAR]". Šķiet, ka līdz 2002. gada septembra beigām, proti, termiņam, ko Komisija savā atzinumā bija norādījusi programmas otrajai fāzei, Komisija patiešām nebija reaģējusi uz šo priekšlikumu, bet tā vietā bija nolēmusi finansēt esošā līguma pagarināšanu vēl uz sešiem mēnešiem, proti, no 2002. gada 30. septembra līdz 2003. gada 31. martam(14). Komisijas reakcija uz sākotnējo priekšlikumu notika 2002. gada 4. novembrī. Pēc tam, kad OMSAR 2003. gada 6. februārī iesniedza otro priekšlikumu, šķiet, ka delegācija pēc būtības atbildēja uz iesniegtajiem priekšlikumiem. Dažādajās vēstulēs, ko delegācija nosūtīja OMSAR, it īpaši 2002. gada 4. novembra un 2003. gada 15. aprīļa vēstulēs, bija ietverts detalizēts priekšlikumu novērtējums.

3.8 Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds secina, ka Komisijas vārdā nav bijis izlēmības vai bezatbildības. Tā kā pārējie sūdzības iesniedzēja apsvērumos sniegtie argumenti nav tieši saistīti ar sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ombuds neuzskata par vajadzīgu tos sīkāk analizēt.

3.9 Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ombuds uzskata, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz šiem lietas aspektiem.

4 Par apgalvojumu, ka priekšlikums tika noraidīts patvaļīgi un nedodot iespēju tikt uzklausītam

4.1 Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs izteica jaunu apgalvojumu, proti, ka projekta otrā posma priekšlikums vienkārši tika noraidīts, nedodot OMSAR vai sūdzības iesniedzējam nekādu iespēju tikt uzklausītiem. Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka pastāv patvaļība, pamatojoties uz to, ka delegācija to aicināja kopā ar OMSAR iesniegt priekšlikumus par budžeta parametriem, bet ka kopīgo priekšlikumu pēc tam noraidīja pati delegācija, kas bija ierosinājusi šo vienošanos.

4.2 Savā papildu atzinumā Komisija norādīja, ka tā nevar piekrist sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem. Delegācijas un OMSAR apspriedes par projekta otro posmu sākās 2002. gada 18. jūlijā, un tām bija jābeidzas 2002. gada 30. septembrī. Tomēr, tā kā noteiktajā termiņā nebija iespējams iegūt pieņemamu darba plānu, Komisija izrādīja vislielāko elastību attiecībā pret sūdzības iesniedzēju, pagarinot līgumu līdz 2003. gada martam. Tāpēc sūdzības iesniedzējam, kā arī OMSAR bija papildu seši mēneši darba plāna sagatavošanai. Neskatoties uz to, ka Komisija jau 2002. gada 4. novembrī bija iesniegusi savus komentārus par noraidīto darba plānu, kā arī dažas pamatnostādnes šā dokumenta izstrādei, pieņemams darba plāns tika iesniegts tikai 2003. gada 10. martā un apstiprināts 2003. gada 19. martā ar dažiem komentāriem. Delegācija 2003. gada 6. martā organizēja tikšanos ar OMSAR un sūdzības iesniedzēju, lai noskaidrotu, kā varētu pagarināt tehniskās palīdzības līgumu. Neraugoties uz sākotnējām viedokļu atšķirībām starp OMSAR un sūdzības iesniedzēju par to, kā rīkoties, lai nodrošinātu sūdzības iesniedzēja pastāvīgu iesaisti pēc līguma termiņa beigām, Komisija vēlreiz izrādīja vislielāko elastību, mainot savu pieeju. Komisija piekrita OMSAR, ka pēc sarunu procedūras ar sūdzības iesniedzēju būtu jāparaksta jauns līgums, lai gan Komisija uzskatīja, ka ir lietderīgāk līgumu grozīt ar papildinājumu.

Attiecībā uz maksas korekciju delegācija pastāvīgi nodrošināja dialogu ar sūdzības iesniedzēju. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 17. februārī nosūtīja vēstuli delegācijai, uz kuru pienācīgi atbildēja 2003. gada 26. februārī. Atbildot uz šo atbildi, sūdzības iesniedzējs 2003. gada 5. martā nosūtīja jaunu vēstuli delegācijai. Turklāt starp OMSAR, sūdzības iesniedzēju un delegāciju notika dažādas neoficiālas sanāksmes, kurās delegācija informēja sūdzības iesniedzēju, ka ir iespējama zināma elastība, lai gan zināmās robežās. Viena no šīm sanāksmēm notika 2003. gada 24. februārī, un tās protokolā bija skaidri norādīts, ka iespējamais palielinājums būtu 10 %. Šie protokoli tika pienācīgi nosūtīti sūdzības iesniedzēja grupas vadītājam pa e-pastu. Tādējādi, ja sarunas neizdevās, sūdzības iesniedzējs nevēlējās ņemt vērā delegācijas pamatnostādnes.

4.3 Sūdzības iesniedzējs savos papildu apsvērumos norādīja, ka Komisijai bija vajadzīgs pusgads, lai atbildētu uz sākotnējo projektu, kas tika iesniegts 2002. gada jūlija sākumā, savukārt nelielas piezīmes tika saņemtas 2002. gada novembra beigās pēc tam, kad konsorcijs un OMSAR to ļoti mudināja. Otrais projekts tika iesniegts 2002. gada decembrī, un nekādi nopietni komentāri netika saņemti. Tomēr delegācijas darbinieki nāca klajā ar vairākām jaunām direktīvām un ierosinājumiem, un pēc kāda laika tie atkal tika mainīti. Tā bija taisnība, ka saistībā ar jaunā darba plāna sagatavošanu notika vairākas neoficiālas sanāksmes, kurās Komisijas darbinieki izteica plašus ierosinājumus par iespējamo vai pieļaujamo maksu palielinājumu, bet galu galā Komisija skaidri nolēma, ka OMSAR un konsorcijam būtu jāatrisina šis jautājums un jāvienojas par savstarpēji pieņemamu pieeju. Šajā nolūkā OMSAR iecēla komiteju, lai izskatītu šo jautājumu un iesniegtu pamatotu un praktisku priekšlikumu. Komisija norādīja, ka šāds kopīgs priekšlikums, visticamāk, tiks pieņemts. Galu galā šī komiteja izdarīja secinājumus, kas nozīmē palielinājumu no 20 % līdz 28 % starptautiskajiem ekspertiem un 30 % vietējiem ekspertiem, kas bija pieņemami abām pusēm, proti, OMSAR un konsorcijam. Tomēr, kad šos secinājumus iesniedza Komisijai, delegācija tos noraidīja.

4.4 Ņemot vērā 3.6. punktā izklāstīto notikumu hronoloģiju, ombuds norāda, ka Komisija un OMSAR uzturēja savstarpēju dialogu par priekšlikumu projekta otrajam posmam un ka notika arī vairākas sanāksmes starp Komisiju, OMSAR un sūdzības iesniedzēju. Tāpēc nevar piekrist sūdzības iesniedzēja apgalvojumam, ka priekšlikums tika noraidīts, nedodot ieinteresētajām personām tiesības tikt uzklausītām.

Attiecībā uz iespējamo patvaļu ombuds atzīmē, ka savā 2003. gada 26. marta vēstulē OMSAR Komisija patiešām norādīja, ka OMSAR jāturpina pārrunas ar sūdzības iesniedzēju par cilvēkresursiem un finanšu aspektiem. Šajā vēstulē arī norādīts, ka lieta būs jānosūta delegācijai, kas pēc tam izvērtēs, vai ir lietderīgi lūgt Komisijas apstiprinājumu, lai sāktu sarunu procedūru. Vēstulē tika norādīts, ka gadījumā, ja delegācija iesniegtu šādu pieprasījumu un Komisija to apstiprinātu, OMSAR tiktu atļauts iesaistīties sarunu procedūrā, lai formalizētu līguma projektu. Ombuds norāda, ka pretēji tam, ko netieši norādīja sūdzības iesniedzējs, nekas iepriekš minētajā vēstulē OMSAR nenorādīja, ka pastāv vienošanās, ko delegācija bija ierosinājusi, vai ka delegācija pilnībā pieņemtu priekšlikumu. Faktiski tas tā nevarēja būt, jo priekšlikuma detalizētie finansiālie aspekti delegācijai vēl nebija iesniegti(15). Ar 2003. gada 15. aprīļa vēstuli delegācija informēja OMSAR, ka tās 2003. gada 4. aprīļa priekšlikumu nevar apstiprināt to iemeslu dēļ, kas tika izskaidroti sīki izstrādātajā priekšlikuma novērtējumā, kurš bija pievienots vēstulei un galvenokārt attiecās uz priekšlikuma finanšu aspektiem, proti, maksas palielināšanu, kā arī CV kvalitāti. Ņemot vērā šo rezultātu, delegācija aicināja OMSAR izsludināt starptautisku uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus, lai izvēlētos tehniskās palīdzības sniedzēju. Ombuds atzīmē, ka delegācijas novērtējumā nebija nekā tāda, kas liktu domāt, ka tā būtu rīkojusies patvaļīgi, noraidot OMSAR 2003. gada 4. aprīļa priekšlikumu.

4.5 Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, netika konstatētas administratīvas kļūmes attiecībā uz sūdzības iesniedzēja papildu apgalvojumu.

Draudzīga risinājuma iespēja

Statūtu 3. panta 5. punktā ombudam ir uzdots, cik vien iespējams, meklēt mierizlīgumu ar attiecīgo iestādi, lai novērstu administratīvu kļūmi un apmierinātu sūdzības iesniedzēju.

Tādēļ ombuds iesniedza Komisijai šādu priekšlikumu par mierizlīgumu:

Komisija varēja pārskatīt savu lēmumu atgūt no sūdzības iesniedzēja summu EUR 29 306,65 apmērā attiecībā uz atbalsta grupu, ciktāl tas attiecas uz tām summas daļām, kas atbilst iegādātajām aviobiļetēm un dienas naudai, kas samaksāta desmit dienu pirmssākuma periodā.

Komisijas atbilde uz ombuda priekšlikumu

Komisija norādīja, ka pēc ombuda priekšlikuma un nolūkā veikt pasākumus, lai atrisinātu šo jautājumu, tā ir atkārtoti izvērtējusi lietu un pieņēmusi ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu.

Tāpēc Komisija pārrēķināja izmaksas, kas saistītas ar iegādātajām aviobiļetēm un samaksātajām dienas naudām desmit dienu pirmssākuma periodā, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem:

Savā lēmumā(16) ombuds norādīja, ka "šķiet,ka pirmssākuma posms bija desmit dienu periods pašā līguma sākumā, lai gan nav skaidrs, vai šis periods aptvēra tieši līguma pirmās desmit dienas (no 1999. gada 30. septembra līdz 9. oktobrim). Tomēr ir skaidrs, ka pirmssākuma posms bija beidzies līdz 1999. gada 14. oktobrim, jo Komisija savā atbildē norādīja, ka pirmssākuma ziņojums tika apstiprināts šajā datumā".

Komisija uzskatīja, ka pirmā diena, ko nostrādājuši atbalsta mehānismi (kā norādīts to darba laika uzskaites lapās), ir sākums pirmssākuma periodam, kas tādējādi tika pagarināts no 1999. gada 2. oktobra līdz 11. oktobrim(17). Tādējādi izdevumi 3536,23 EUR(18) apmērā, kas atbilst dienas naudai un aviobiļetēm, tagad ir atzīti par attiecināmiem.

Komisija secināja, ka tā pieņem ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu. Saskaņā ar šo priekšlikumu no atgūstamās summas ir atskaitīta summa 3536,23 EUR apmērā par aviobiļetēm un dienas naudu pirmssākuma periodā. Tādējādi atgūstamā summa būtu EUR 25 770,42, nevis sākotnējā summa EUR 29 306,65. Tomēr Komisija uzsvēra, ka gadījumā, ja sūdzības iesniedzējs nevēlētos pieņemt šo priekšlikumu, tas nevēlētos atteikties no jebkādiem turpmākiem apgalvojumiem.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka pēc aptuveni trim gadiem tas nevar noliegt, ka sūdzības procedūras galīgais iznākums ne tuvu nebija apmierinošs. Tā kā sūdzības iesniedzējs tomēr atzina, ka ombuda statūti neļauj viņam iet daudz tālāk par ierosināto mierizlīgumu, tas nolēma atturēties no jebkādiem turpmākiem apsvērumiem un pieņēma priekšlikumu. Sūdzības iesniedzējs pateicās ombudam par viņa centieniem un vēlējās zināt, kam Komisijā būtu jāadresē tā "aprēķina rēķins".

Lēmums

1 Par iespējami nepamatoto atgūšanu un atmaksas pieprasījumu, kā arī diviem citiem apgalvojumiem

1.1 Sūdzības iesniedzējs ir vadības konsultantu uzņēmums, kas konsorcijā, kas izveidots kopā ar citu uzņēmumu, bija līgumslēdzējs Eiropas Komisijas attīstības projekta īstenošanā trešā valstī. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju līgumu par projekta uzraudzības konsultācijām, kas tika parakstīts 1999. gada augustā/septembrī, negodīgi izmantoja Komisijas delegācija valstī („delegācija”). Sūdzībā Eiropas ombudam, kā arī savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs izteica trīs apgalvojumus, proti, ka i) Komisijas 2003. gada 22. janvāra lēmums atgūt summu EUR 29 306,65 apmērā, kas atbilst mājas biroja atbalsta grupas dienas naudas un biļešu izmaksām, par kurām konsorcijs gadu gaitā izrakstījis rēķinus, nav pamatots; ii) Komisija izrādīja neizlēmību un nereaģēšanu attiecībā uz plānu, ko konsorcijs iesniedza 2002. gada jūnijā un decembrī un vēlreiz 2003. gada martā projekta otrajam posmam; un iii) priekšlikums par projekta otro posmu tika vienkārši noraidīts, nedodot OMSAR vai sūdzības iesniedzējam iespēju tikt uzklausītiem.

1.2 Pamatojoties uz 2007. gada 15. februāra mierizlīguma priekšlikumā ietverto lietas analīzi, ombuds nekonstatēja administratīvu kļūmi attiecībā uz ii) un iii) punktā minētajiem apgalvojumiem.

1.3 Attiecībā uz pirmo apgalvojumu Komisija savā atzinumā norādīja, ka tai ir pietiekams juridiskais pamats pieprasīt EUR 29 306,65 atmaksu. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atgādināja, ka OMSAR 1999. gada 30. septembra vēstules kopija ir bijusi delegācijas rīcībā vairāk nekā piecus gadus. Šajā vēstulē OMSAR vērsa sūdzības iesniedzēja uzmanību uz vairākiem jautājumiem, kas tika apspriesti un saskaņoti ar delegāciju, tostarp atbalsta grupas izmaksām. Ombuds 2006. gada 15. martā veica papildu izmeklēšanu par šo jautājumu, uz kuru Komisija atbildēja 2006. gada 20. jūlijā, saglabājot savu nostāju pieprasīt atmaksāt EUR 29 306,65.

1.4 Ombuds 2007. gada 15. februārī iesniedza Komisijai priekšlikumu par mierizlīgumu, ierosinot, ka Komisija varētu pārskatīt savu lēmumu atgūt no sūdzības iesniedzēja summu EUR 29 306,65 apmērā attiecībā uz atbalsta grupu, ciktāl tas attiecas uz tām summas daļām, kas atbilst iegādātajām aviobiļetēm un dienas naudai, kas samaksāta desmit dienu pirmssākuma periodā.

1.5 Komisija 2007. gada 14. maija atbildē norādīja, ka, lai veiktu pasākumus jautājuma atrisināšanai, tā ir atkārtoti izvērtējusi lietu un pieņēmusi ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu. Komisija paskaidroja, ka, pamatojoties uz šo atkārtoto novērtējumu, izdevumi 3536,23 EUR(19) apmērā, kas atbilst dienas naudai un aviobiļetēm, tagad ir atzīti par attaisnotiem. Komisija secināja, ka saskaņā ar ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu no atgūstamās summas ir atskaitīta summa 3536,23 EUR apmērā par aviobiļetēm un dienas naudu pirmssākuma periodā. Tādējādi atgūstamā summa būtu EUR 25 770,42, nevis sākotnējā summa EUR 29 306,65.

1.6 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos piekrita mierizlīgumam. Sūdzības iesniedzējs tomēr norādīja, ka pēc aptuveni trim gadiem tas nevarēja noliegt, ka sūdzības procedūras galīgais iznākums nebūt nav apmierinošs. Tā kā sūdzības iesniedzējs tomēr atzina, ka ombuda statūti neļauj viņam iet daudz tālāk par ierosināto mierizlīgumu, tas nolēma atturēties no turpmākiem apsvērumiem. Sūdzības iesniedzējs pateicās ombudam par viņa centieniem un vēlējās zināt, kam Komisijā būtu jāadresē tā "aprēķina rēķins".

1.7 Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs, lai gan nav pilnībā apmierināts ar vispārējo iznākumu, ir pieņēmis mierizlīgumu. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja jautājumu par to, kam būtu jāpievēršas saistībā ar norēķinu rēķinu, ombuds paļaujas, ka Komisija nekavējoties sazināsies ar sūdzības iesniedzēju par galīgo atgūšanu.

Secinājums

Pēc ombuda iniciatīvas šķiet, ka Komisija un sūdzības iesniedzējs ir vienojušies par mierizlīgumu. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) No līguma izriet, ka sūdzības iesniedzējs to parakstīja 1999. gada 30. augustā, un OMSAR to parakstīja 1999. gada 30. septembrī.

(2) Ar “backstopping” sūdzības iesniedzējs atsaucas uz atbalsta grupu tā galvenajā birojā Nīderlandē.

(3) Delegācijas 1999. gada 10. decembra vēstulē bija norādīts, ka sākuma ziņojums bija jāiesniedz 60 dienas pēc līguma parakstīšanas.

(4) Šajā sakarā Komisija pievienoja Īpašo nosacījumu D pielikumu ar nosaukumu "Maksu un izdevumu grafiks ([sūdzības iesniedzēja] finanšu priekšlikums)".

(5) Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs tikai netieši atsaucās uz tiesiskās paļāvības principu, norādot, ka tas ir ievērojis procedūru trīsarpus gadus un ka Komisija to vienmēr ir atmaksājusi.

(6) Sk. 1997. gada pārskatu, 22. lpp.

(7) Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(8) Sūdzības iesniedzējs parakstīja līguma vēstuli 1999. gada 30. augustā un OMSAR – 1999. gada 30. septembrī, un tajā ir ietverts arī delegācijas vadītāja apstiprinājums (bez grozījumiem).

(9) Finanšu priekšlikums ir datēts ar 1998. gada 12. novembri.

(10) Cenu dalījumā minēti trīs posteņi, proti, i) maksas, ii) tiešie izdevumi un iii) atmaksājamie izdevumi.

(11) Tehniskais priekšlikums ir datēts ar 1998. gada 17. novembri.

(12) Skatīt spriedumu lietā T-203/96 Embassy Limousines/Parlaments (Recueil 1998, II-4239. lpp., 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

(13) Norāde "Priekšmets" minētajā vēstulē attiecās uz "Nākotnesintervences programmu (FFAI) vispārējo darba plānu".

(14) OMSAR parakstīja līguma papildinājumu 2002. gada 19. septembrī, un sūdzības iesniedzējs to parakstīja 2002. gada 30. septembrī. 2002. gada 11. oktobrī delegācijas vadītājs apstiprināja līgumu par Eiropas Kopienas finansējumu.

(15) Savā 2003. gada 19. marta vēstulē delegācija informēja OMSAR, ka tajā laikā sagatavotās budžeta tabulas ir paredzētas tikai šā jautājuma ilustrēšanai un tās nevar pārbaudīt, nemaz nerunājot par apstiprināšanu.

(16) Ar "lēmumu" Komisija faktiski atsaucās uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu.

(17) Summa ir aprēķināta, pamatojoties uz dokumentu, kas pievienots kā 1.b pielikums Komisijas 2006. gada 20. jūlija atzinumam ("Apmeklējumalapa: 1999. gada septembris/oktobris").

(18) Komisijas atbildē ir sīki izstrādāta tabula par šo aprēķinu.

(19) Komisijas atbildē ir sīki izstrādāta tabula par šo aprēķinu.