Sūdzības priekšvēsture

1. Eiropas Komisija 2022. gada maijā nāca klajā ar tiesību akta priekšlikumu [1], ar ko paredz noteikumus seksuālas vardarbības pret bērniem novēršanai un apkarošanai. Komisijas priekšlikumā bija noteikts, ka sakaru pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, tīmekļa e-pasta ziņojumapmaiņas pakalpojumu un interneta telefonijas pakalpojumu sniedzējiem, ir proaktīvi jāatklāj tiešsaistes materiāli, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, un darbības, kas saistītas ar bērnu iedraudzināšanu. Priekšlikums pašlaik tiek apspriests iestāžu sarunās (t. s. trialogos).

2. Sūdzības iesniedzējs, akadēmiskais pētnieks, 2024. gada novembrī iesniedza Komisijai pieprasījumu par publisku piekļuvi [2], lūdzot piekļuvi visiem e-pastiem (tostarp pielikumiem) un sanāksmju protokoliem starp Komisijas amatpersonām un ASV bāzētu organizāciju, kas darbojas seksuālas vardarbības pret bērniem apkarošanas jomā, un starp Komisiju un ES Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropolu) attiecībā uz ES centieniem apkarot seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē. Pieprasījums attiecās uz laikposmu no 2023. gada 1. septembra līdz 2024. gada 15. novembrim. Komisija reģistrēja pieprasījumu ar atsauces numuru EASE 2024/6083.

3. Komisija savu sākotnējo atbildi pieņēma 2025. gada martā. Tajā tika identificēti 14 dokumenti, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā, galvenokārt e-pasta apmaiņa un komandējumu ziņojumi. Komisija atteica piekļuvi trim dokumentiem kopumā un piešķīra daļēju piekļuvi pārējiem vienpadsmit dokumentiem. To darot, tā atsaucās uz vairākiem izņēmumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem (Regula 1049/2001), apgalvojot, ka izpaušana varētu kaitēt personas datu aizsardzībai un tās lēmumu pieņemšanas procesam, kā arī sabiedrības interesēm saistībā ar sabiedrības drošību.

4. Sūdzības iesniedzējs 2025. gada 4. aprīlī lūdza Komisiju pārskatīt savu lēmumu (iesniedzot “atkārtotu pieteikumu”), apstrīdot (daļējo) piekļuves atteikumu. Viņš apgalvoja, ka:

• Komisija nav pierādījusi konkrētu un faktisku risku sabiedrības drošībai, kā to prasa ES judikatūra,
• atkārtota pieteikuma iesniegšanas brīdī dokumenti bija 12–18 mēnešus veci, tāpēc ir maz ticams, ka tajos bija iekļauta operatīvi sensitīva informācija,
• pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, ņemot vērā nozīmīgās publiskās debates par ierosināto regulu un tās ietekmi uz pamattiesībām.

5. Pēc atjaunināšanas pieprasījuma Komisija 2025. gada jūnijā paskaidroja, ka tā nevarēs atbildēt uz atkārtoto pieteikumu piemērojamajos termiņos liela piekļuves pieprasījumu apjoma dēļ.

6. Tā kā papildu atbilde netika saņemta, sūdzības iesniedzējs 2025. gada 16. jūlijā vērsās pie Ombuda.

Izmeklēšana

7. Ombuds sāka izmeklēšanu par Komisijas netiešo atteikumu piešķirt publisku piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem [3].

8. Vispirms ombude lūdza Komisiju bez nepamatotas kavēšanās un ne vēlāk kā 2025. gada 15. septembrī pieņemt apstiprinošu lēmumu. Ombude arī informēja Komisiju, ka gadījumā, ja kavēšanās turpināsies, viņa pārbaudīs attiecīgos dokumentus.

9. Tā kā netika pieņemts apstiprinošs lēmums, ombude lūdza Komisiju iesniegt 14 strīdīgo dokumentu kopijas savai izmeklēšanas grupai pārbaudes veikšanai. Ombude 2026. gada 18. februārī nosūtīja Komisijai galīgo atgādinājumu, mudinot to bez turpmākas kavēšanās pieņemt apstiprinošo lēmumu.

10. Komisija 2026. gada 4. martā pieņēma apstiprinošu lēmumu par sūdzības iesniedzēja publiskās piekļuves pieprasījumu. Ar atkārtoto lēmumu tika piešķirta (plašāka) daļēja piekļuve visiem dokumentiem, dažas daļas tika rediģētas, lai aizsargātu privātumu un sabiedrības intereses saistībā ar sabiedrisko drošību [4].

11. Ombuds jautāja sūdzības iesniedzējam, vai viņš vēlas izteikt piezīmes par apstiprinošo lēmumu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka šajā posmā viņam nav citu piezīmju.

Ombuda novērtējums

12. Šī izmeklēšana attiecās uz Komisijas netiešo atteikumu sniegt (pilnīgu) publisku piekļuvi 14 dokumentiem, kurus Komisija identificēja kā tādus, kas ietilpst sūdzības iesniedzēja pieprasījuma darbības jomā.

13. Izmeklēšanas laikā Komisija pieņēma tiešu apstiprinošu lēmumu, kas aizstāja netiešo atteikumu. Savā apstiprinošajā lēmumā Komisija piešķīra daļēju piekļuvi visiem 14 dokumentiem, tostarp tiem, kuriem piekļuve sākotnēji bija pilnībā atteikta.

14. Sūdzības iesniedzējs savās piezīmēs par Komisijas apstiprinošo lēmumu neapstrīdēja atlikušos aizklājumus. Tāpēc ombuds uzskata, ka sūdzība par Komisijas netiešo atteikumu ir atrisināta ar tagad piešķirto daļējo piekļuvi. Viņa atzinīgi vērtē šajā gadījumā panākto plašāko pārredzamību.

15. Tomēr ombude pauž dziļu nožēlu par kavēšanos ar sūdzības iesniedzēja pieprasījuma izskatīšanu. Ombuda noteiktais termiņš atbildes sniegšanai uz viņa atkārtoto pieteikumu beidzās 2025. gada 15. septembrī, un no minētā datuma Komisijai joprojām bija vajadzīgi vairāk nekā pieci mēneši, lai pieņemtu galīgo nostāju par piekļuves pieprasījumu. Tas nav pieņemami. Vispārīgāk runājot, ombuds apzinās, ka Komisija joprojām kavējas ar publiskas piekļuves pieprasījumu izskatīšanu. Viņa turpina cieši uzraudzīt šo jautājumu, pamatojoties uz viņai iesniegtajām sūdzībām.

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu, ombuds slēdz šo lietu ar šādu secinājumu:

Pieņemot skaidru apstiprinošu lēmumu par sūdzības iesniedzēja piekļuves pieteikumu, kurā Komisija piešķīra (plašāku) daļēju piekļuvi 14 strīdīgajiem dokumentiem, Komisija ir atrisinājusi sūdzību.

Tomēr ombude pauž nožēlu par Komisijas kavēšanos pieņemt apstiprinošo lēmumu, kas turpinājās pat pēc tam, kad ombude sāka izmeklēšanu.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Teresa Anjinho
Eiropas ombude

Strasbūrā, 2026. gada 5. maijā

[1] Pieejams šeit: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=COM%3A2022%3A209%3AFIN.

[2] Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem: http://data.europa.eu/eli/reg/2001/1049/oj.

[3] Regulas (EK) Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktā noteikts: “Ja iestāde nesniedz atbildi noteiktajā termiņā, uzskata, ka atbilde ir noraidoša, un pieteikuma iesniedzējam ir tiesības sākt tiesvedību pret iestādi un/vai iesniegt sūdzību ombudam”.

[4] Komisija vairs nav atsaukusies uz izņēmumu saistībā ar tās lēmumu pieņemšanas procesu.