Lieta attiecās uz Eiropas Investīciju bankas (EIB) atteikumu nodrošināt pilnīgu publisku piekļuvi dokumentiem saistībā ar izmeklēšanu un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ieteikumiem. EIB identificēja daudzus dokumentus, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja pieprasījums, tostarp OLAF galīgos ziņojumus un ieteikumus, kā arī pašas EIB disciplināros lēmumus. Lai gan EIB piešķīra daļēju piekļuvi desmit no 13 identificētajiem OLAF galīgajiem ziņojumiem, tā pilnībā atteica piekļuvi pārējiem dokumentiem. Attiecībā uz EIB disciplinārajiem lēmumiem EIB sniedza kopsavilkumu par veiktajiem disciplinārajiem pēcpasākumiem. To darot, EIB savos pārredzamības noteikumos balstījās uz izņēmumiem attiecībā uz publisku piekļuvi, apgalvojot, ka pilnīga izpaušana kaitētu personas datu aizsardzībai, izmeklēšanas mērķiem un tās lēmumu pieņemšanas procesam.

Ombude sāka izmeklēšanu, un viņas izmeklēšanas grupa pārbaudīja sūdzības iesniedzēja publiskās piekļuves pieprasījumā minētos dokumentus. Pārbaude parādīja, ka ievērojams šajos dokumentos ietvertās informācijas apjoms ir personas dati, kuru izpaušana varētu padarīt identificējamus atsevišķus OLAF izmeklētos EIB darbiniekus. Ņemot vērā delikāto līdzsvarošanu, kas nepieciešama, lai noteiktu, vai informācijas izpaušana varētu novest pie personu identificēšanas, un ņemot vērā to, ka EIB ir sniegusi sūdzības iesniedzējam pārskatu par veiktajiem turpmākajiem pasākumiem un piemērotajām sankcijām, ombude uzskatīja, ka EIB atteikums nodrošināt pilnīgu publisku piekļuvi kopumā ir pamatots. Tāpēc viņa slēdza lietu, nekonstatējot administratīvu kļūmi. Tomēr, lai gan ievērojama daļa no neizpaustajos dokumentos ietvertās informācijas nepārprotami ir personas dati, ombuds norādīja, ka informācijas apjomam, pat ja tas ir ierobežots, ir administratīvs raksturs un tas nav personas dati. Tādējādi viņa ierosināja uzlabojumus, lai EIB apsvērtu, vai vismaz dažas tās disciplināro lēmumu daļas, kas ietver tikai administratīvu informāciju, varētu izpaust, neriskējot izpaust personas datus.

Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi dokumentam, kas saistīts ar Eiropas Komisijas lēmumu Serbijā esošu derīgo izrakteņu ieguves projektu atzīt par stratēģisku projektu saskaņā ar Kritiski svarīgo izejvielu aktu (CRMA). Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs lūdza piekļuvi attiecīgajam šā lēmuma apstiprinājumam attiecīgajā trešā valstī. Sūdzības iesniedzējs savu pieprasījumu Eiropas Komisijai iesniedza 2025. gada jūlijā.

Komisija pirmo reizi atbildēja 2025. gada augustā. Tā identificēja vienu dokumentu, uz kuru attiecas piekļuves pieprasījums un kuram tā atteicās piešķirt publisku piekļuvi kopumā. To darot, Komisija apgalvoja, ka informācijas izpaušana varētu kaitēt ES starptautiskajām attiecībām ar valsti, kurā atrodas projekts.

Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja Komisijas lēmumu, 2025. gada septembrī iesniedzot “atkārtotu pieteikumu”. Kad Komisija nesniedza skaidru atbildi, sūdzības iesniedzējs 2025. gada oktobrī vērsās pie ombuda.

Ombuds sāka izmeklēšanu par Komisijas netiešo atteikumu piešķirt publisku piekļuvi un vispirms lūdza Komisiju pēc iespējas ātrāk pieņemt skaidru atbildi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu. Ja noteiktajā termiņā atbilde netika saņemta, ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgo dokumentu, kā arī dokumentus par apspriešanos ar attiecīgo trešo valsti.

Komisija atbildēja sūdzības iesniedzējam 2026. gada maijā, piešķirot plašu daļēju piekļuvi attiecīgajam dokumentam, aizklājot tikai ierobežotus persondatus, kurus sūdzības iesniedzējs neapstrīdēja. Tāpēc ombuds uzskatīja, ka sūdzība par Komisijas netiešo piekļuves atteikumu ir atrisināta ar tagad piešķirto piekļuvi. Tomēr ombude pauda nožēlu par kavēšanos, kas Komisijai radās, izskatot sūdzības iesniedzējas piekļuves pieprasījumu, un kas turpinājās pat pēc tam, kad viņa bija sākusi izmeklēšanu. Ombude turpina cieši uzraudzīt jautājumu par kavēšanos, pamatojoties uz viņai iesniegtajām sūdzībām.

 

Lieta attiecās uz Eiropas Komisijas atteikumu piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar minerālu ieguves un pārstrādes projektu pieteikumiem, lai tos atzītu par stratēģiskiem projektiem saskaņā ar Kritiski svarīgo izejvielu aktu. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs lūdza piekļuvi četriem Komisijas lēmumiem, ar kuriem piešķir vai nepiešķir stratēģiskā projekta statusu, un to 12 projektu pieteikumu daļām, kuri atrodas ES un kuru pieteikumi ir bijuši sekmīgi. Komisija uzskatīja, ka dokumentu publiskošana kaitētu attiecīgo sabiedrību komerciālajām interesēm, attiecībā uz lielāko daļu strīdīgo dokumentu pamatojoties uz vispārēju prezumpciju par nepubliskošanu. Cita starpā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, ņemot vērā to, ka dokumenti var saturēt svarīgu vides informāciju.

Ombude uzskatīja, ka, ņemot vērā to būtību, nav pamatoti, ka Komisija piemēro vispārēju prezumpciju par neizpaušanu dokumentiem, kas saistīti ar kritiski svarīgo izejvielu projektu atzīšanu par stratēģiskiem projektiem saskaņā ar KSIA. Turklāt, pamatojoties uz dokumentu pārbaudi, ko veica viņas izmeklēšanas grupa, ombude konstatēja, ka tie nesatur sensitīvu informāciju, tostarp tāpēc, ka liela daļa no tiem jau bija likumīgi publiskoti laikā, kad Komisija izdeva savu galīgo nostāju par sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu. Ombuds arī uzskatīja, ka dokumenti satur plašu vides informāciju, tostarp “informāciju, kas saistīta ar emisijām vidē”, attiecībā uz kuru tiek uzskatīts, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā. Tāpēc ombude secināja, ka Komisijas atteikums nodrošināt publisku piekļuvi ir administratīva kļūme. Viņa ieteica Komisijai pārskatīt savu nostāju, lai piešķirtu plašu piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem.

Lieta attiecās uz Eiropas Parlamenta atteikumu piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar divām Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanām par darbinieku pārkāpumiem. Atsakot piekļuvi, Parlaments atsaucās uz četriem izņēmumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka izpaušana apdraudētu to personu privātumu un integritāti, uz kurām attiecas OLAF izmeklēšanas, šo izmeklēšanu mērķi, notiekošo tiesvedību un lēmumu pieņemšanas procesu.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus un, pamatojoties uz pārbaudi, ombuds uzskatīja, ka attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar vienu no izmeklēšanām, Parlamentam bija saprātīgi piemērot vispārējo prezumpciju par informācijas neizpaušanu, uz kuru ES iestādes var paļauties, kamēr notiek OLAF izmeklēšana, un tik ilgi, kamēr nav pagājis saprātīgs laiks, lai iestādes varētu veikt turpmākus pasākumus, īstenojot OLAF ieteikumus. 

Ņemot vērā abu attiecīgo OLAF izmeklēšanu īpašos apstākļus, ombuds arī konstatēja, ka Parlamentam bija pamats uzskatīt, ka dokumentu rediģēšana neatstās nekādu būtisku saturu, jo tajos ir ietverts ievērojams personas datu apjoms. Tā kā sūdzības iesniedzējs nebija pierādījis, ka personas dati ir jāizpauž konkrētam mērķim sabiedrības interesēs, kā noteikts ES tiesību aktos par datu aizsardzību, ombuds nekonstatēja administratīvu kļūmi un slēdza lietu.