Šī lieta attiecās uz to, kā Eiropas Komisija izskatīja žurnālista pieprasījumu par publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar Komisijas koordinatora antisemītisma apkarošanas un ebreju dzīvesvides atbalsta jautājumos darba braucienu uz Izraēlu. Komisija atteicās apstiprināt vai noliegt šādu dokumentu esību, atsaucoties uz ES datu aizsardzības noteikumiem. Tā apgalvoja, ka pat šādu dokumentu esamības atzīšana būtu uzskatāma par personas datu nosūtīšanu bez nepieciešamības pēc konkrēta nolūka sabiedrības interesēs, ko tā secināja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis.

Izmeklēšanas laikā Komisija Ombuda izmeklēšanas grupai apstiprināja, ka brauciens ir noticis un ka tas ir sedzis šā brauciena izmaksas, tādējādi novēršot galvenās sūdzības iesniedzēja paustās bažas par pārredzamību.

Ombuds konstatēja, ka pastāv sabiedrības interese par koordinatora profesionālās darbības publisko kontroli, ņemot vērā lomas pamanāmību un jautājuma sensitivitāti. Tomēr pēc tam, kad Komisija bija apstiprinājusi darba braucienu un segusi izmaksas saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem, ombuds uzskatīja, ka ir ievērotas sabiedrības intereses pārbaudīt koordinatora profesionālo darbību.

Tomēr ombude ierosināja Komisijai veikt uzlabojumus, proti, lai uzlabotu pārredzamību, tai būtu proaktīvi jāpublicē koordinatora oficiālo darbību kopsavilkumi, tostarp informācija par darba braucieniem.

Ombuds slēdza lietu, secinot, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota.

Lieta attiecās uz lūgumu nodrošināt publisku piekļuvi Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropola) valdes sanāksmju protokoliem. Eiropols konstatēja, ka divi dokumenti ietilpst pieprasījuma darbības jomā, un piešķīra daļēju piekļuvi. To darot, tā atsaucās uz sešiem izņēmumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka pilnīga izpaušana varētu kaitēt sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar sabiedrisko drošību un starptautiskajām attiecībām, personas privātumu un integritāti, juridiskām konsultācijām, revīziju mērķiem un Eiropola notiekošajiem un slēgtajiem lēmumu pieņemšanas procesiem.

Ombude sāka izmeklēšanu, un viņas izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus. Pēc šīs pārbaudes ombudu nepārliecināja Eiropola minēto izņēmumu piemērošana publiskai piekļuvei. Tādēļ ombude iesniedza risinājuma priekšlikumu, lūdzot Eiropolu pārskatīt savu nostāju attiecībā uz pieprasījumu, lai piešķirtu plašāku piekļuvi, un sniegt papildu pamatojumu visām atlikušajām rediģēšanām.

Atbildot uz to, Eiropols apņēmās palielināt detalizācijas pakāpi publiski pieejamajos valdes sanāksmju rezultātu kopsavilkumos un iesniedza Ombudam valdes 2025. gada 25. un 26. jūnija sanāksmes kopsavilkumu, kurā ievērota Eiropola jaunā pieeja. Tomēr Eiropols nav piešķīris plašāku piekļuvi attiecīgajiem detalizētajiem sanāksmju protokoliem, jo tas uzskatīja, ka uz tiem attiektos vispārēja prezumpcija par neizpaušanu, lai aizsargātu diskusiju konfidencialitāti. 

Ombuds atzinīgi novērtēja proaktīvās pārredzamības augstāku līmeni attiecībā uz Eiropola publicētajiem valdes sanāksmju kopsavilkumiem. Ņemot to vērā, ombude pauda nožēlu par to, ka Eiropols nav piešķīris plašāku piekļuvi attiecīgajiem sanāksmju protokoliem, kā arī nav pamatojis, kāpēc, atbildot uz viņas risinājuma priekšlikumu, nevarēja piešķirt turpmāku piekļuvi. Tā vietā Eiropols piemēroja vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu, kurai ombuds nepiekrita. Lai gan ombude uzskatīja, ka turpmāka izmeklēšana šajā gadījumā nav pamatota, viņa atgādināja, ka Eiropolam būtu jāsniedz pieteikuma iesniedzējiem, kas lūdz publisku piekļuvi, pietiekami detalizēts pamatojums, lai viņi varētu saprast, kāpēc (pilnīgu) piekļuvi nevar piešķirt. Viņa arī lūdza Eiropolu turpināt individuāli izvērtēt valdes detalizēto sanāksmju protokolus, atbildot uz turpmākiem pieprasījumiem par publisku piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001.

Lieta attiecās uz lūgumu nodrošināt publisku piekļuvi informācijas apmaiņai starp Komisiju, ASV reģistrētu organizāciju un Eiropolu jautājumā par seksuālu vardarbību pret bērniem. Sūdzības iesniedzējs savu pieprasījumu Komisijai iesniedza 2024. gada novembrī.

Komisija pirmo reizi atbildēja 2025. gada martā. Tā identificēja 14 dokumentus, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā, piešķirot daļēju piekļuvi 11 dokumentiem un pilnībā atsakot piekļuvi trim dokumentiem. To darot, Komisija apgalvoja, ka izpaušana varētu apdraudēt privātumu, sabiedrības intereses attiecībā uz sabiedrisko drošību un tās lēmumu pieņemšanas procesu.

Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja Komisijas lēmumu, 2025. gada aprīlī iesniedzot “atkārtotu pieteikumu”. Tā kā atbilde netika saņemta, sūdzības iesniedzējs 2025. gada jūlijā vērsās pie Ombuda.

Ombuds sāka izmeklēšanu par Komisijas netiešo atteikumu piešķirt publisku piekļuvi un vispirms lūdza Komisiju pēc iespējas ātrāk pieņemt skaidru atbildi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu. Tā kā noteiktajā termiņā atbilde netika saņemta, ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus.

Komisija atbildēja sūdzības iesniedzējam 2026. gada martā, piešķirot (plašāku) daļēju piekļuvi visiem 14 dokumentiem. Sūdzības iesniedzējs savās piezīmēs par Komisijas apstiprinošo lēmumu neapstrīdēja atlikušos aizklājumus. Tāpēc ombuds uzskatīja, ka sūdzība par Komisijas netiešo atteikumu ir atrisināta ar tagad piešķirto daļējo piekļuvi. Tomēr ombude pauž nožēlu par kavēšanos, kas Komisijai radās, izskatot sūdzības iesniedzējas piekļuves pieprasījumu, un kas turpinājās pat pēc izmeklēšanas sākšanas. Ombude turpina cieši uzraudzīt jautājumu par kavēšanos, pamatojoties uz viņai iesniegtajām sūdzībām.

Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropola) rīcībā esošajiem dokumentiem par tās sadarbību ar dalībvalstu iestādēm, Apvienoto Karalisti un Frontex saistībā ar kontrabandas apkarošanas darbībām Lamanšā. Eiropols identificēja 197 dokumentus, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā, un atteica piekļuvi tiem visiem. Atsakot piekļuvi, Eiropols apgalvoja, ka dokumentu izpaušana kaitētu sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar sabiedrības drošību un tās starptautiskajām attiecībām. 

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgo dokumentu paraugus un tikās ar Eiropola pārstāvjiem. Pamatojoties uz to un ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kas ir ES iestādēm un aģentūrām, ja tās uzskata, ka ir apdraudēta sabiedriskā drošība un starptautiskās attiecības, Ombuds konstatēja, ka Eiropola lēmums atteikt publisku piekļuvi nav acīmredzami nepareizs.

Ņemot vērā to, ka attiecīgās sabiedrības intereses nevar aizstāt ar citām sabiedrības interesēm, kas tiek uzskatītas par svarīgākām, ombuds slēdza izmeklēšanu, konstatējot, ka Eiropols nav pieļāvis administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz laiku, kas Eiropas Komisijai bija vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka Spānija izpilda Eiropas Savienības Tiesas spriedumu par Spānijas valsts noteikumiem attiecībā uz valsts atbildību par ES tiesību aktu pārkāpumiem. Sūdzības iesniedzējs bija nobažījies par to, ka Komisija neveica savlaicīgus un efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu, ka Spānija izpilda spriedumu.  

Ombuds konstatēja, ka Komisija kopš sprieduma pieņemšanas kopumā ir aktīvi sekojusi līdzi šim jautājumam. Lai gan bija aptuveni viens gads, kas neliecināja par Komisijas veiktajām darbībām, laiks, kas bija vajadzīgs lietas izskatīšanai, daļēji bija saistīts ar situāciju Spānijā. Turklāt ombuds uzskatīja par pamatotu Komisijas nostāju, ka, ja dalībvalsts izrāda vēlmi rīkoties, dialogs var būt visefektīvākais veids, kā virzīties uz priekšu.

Tāpēc ombude secināja, ka, ņemot vērā Komisijas līdz šim veiktos pasākumus, tostarp Spānijai nesen nosūtīto oficiālā paziņojuma vēstuli, un ņemot vērā lietas apstākļus, kas izskaidro Komisijas darbību grafiku, turpmāka izmeklēšana tajā brīdī nebija pamatota, un lietu slēdza.