Strasbūrā, 2007. gada 13. februārī

Godātais kungs!

2004. gada 18. maijā Jūs Itālijas konsorcija "Consorzio per lo Sviluppo di Siracusa" ("CO.SVI.S.") vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju. Sūdzība attiecās uz Komisijas 2003. gada 2. jūnija lēmumu nepieņemt izdevumus EUR 61 206,27 apmērā, kas CO.SVI.S. radās, pārvaldot vispārējo dotāciju, ko iestāde 1998. gadā piešķīra no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) Sirakūzu reģiona attīstībai Itālijā.

2004. gada 16. jūnijā es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija 2004. gada 12. oktobrī nosūtīja sava atzinuma tulkojumu itāļu valodā. Tulkojumu nosūtīju Jums 2004. gada 20. oktobrī, aicinot izteikt apsvērumus. 2004. gada 24. novembrī es saņēmu Jūsu apsvērumus.

Ar 2005. gada 16. novembra vēstuli es Jūs informēju, ka Jūsu lieta tiek izskatīta un ka pēc iespējas ātrāk informēšu par Jūsu sūdzības izskatīšanas gaitu. Es norādīju, ka tiks pieliktas visas pūles, lai sniegtu šo informāciju ne vēlāk kā 2006. gada 31. janvārī. Tomēr 2006. gada 15. februārī es Jums nosūtīju vēl vienu vēstuli, kurā paziņoju, ka būs vajadzīgs papildu laiks, lai pabeigtu Jūsu lietas izskatīšanu, un ka informēšu Jūs par savu lēmumu līdz 2006. gada marta beigām.

Rūpīgi izskatījusi Komisijas atzinumu un Jūsu apsvērumus, es uzskatīju, ka ir nepieciešams veikt papildu izmeklēšanu. 2006. gada 21. martā es rakstīju Komisijas priekšsēdētājam, lūdzot līdz 2006. gada aprīļa beigām sniegt komentārus par jūsu apsvērumiem. Komisija 2006. gada 21. aprīļa vēstulē uzsvēra, ka, ņemot vērā plašās konsultācijas, kas jāveic tās dienestiem, atbildes sniegšanai būs vajadzīgs papildu laiks. 2006. gada 3. maijā es informēju Komisiju, ka esmu nolēmis piekrist tās lūgumam un ka jaunais atbildes sniegšanas termiņš ir 2006. gada 31. maijs. 2006. gada 12. maijā es Jūs par to informēju.

Komisija 2006. gada 9. jūnijā nosūtīja vēl vienu vēstuli, informējot manu sekretariātu par kavēšanos ar atzinuma nosūtīšanu 17 gadījumos, kuros atbildes sniegšanas termiņš bija 2006. gada 30. aprīlis. Jūsu lieta bija viena no šīm 17 lietām.

2006. gada 16. jūnijā es atbildēju Komisijai. Savā vēstulē es izteicu nožēlu par to, ka Komisijas atbildes uz manām izmeklēšanām aizkavējās un ka iestāde nebija savlaicīgi iesniegusi pamatotu pagarinājuma pieprasījumu. 2006. gada 22. jūnijā es Jūs informēju par savu saraksti ar Komisiju.

2006. gada 11. jūlijā es Komisijai uzrakstīju vēl vienu vēstuli, kurā norādīju, ka joprojām neesmu saņēmis atbildi uz manu 2006. gada 21. marta pieprasījumu. Tāpēc es lūdzu Komisiju ne vēlāk kā līdz 2006. gada 31. jūlijam sniegt man vai nu i) attiecīgo atbildi, vai ii) šādas atbildes grafiku. 2006. gada 10. augustā es saņēmu Komisijas atbildes tulkojumu itāļu valodā, kuru es Jums pārsūtīju 2006. gada 16. augustā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs man nosūtījāt 2006. gada 26. septembrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem. Es atvainojos par laiku, kas nepieciešams, lai pabeigtu šo izmeklēšanu.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzēji, kas iesniedza sūdzību Itālijas konsorcija Consorzio per lo sviluppo di Siracusa ("CO.SVI.S.") vārdā, uzskata, ka attiecīgie fakti ir šādi.

Ar 1998. gada 22. janvāra Lēmumu C(98) 114 ("Lēmums") Eiropas Komisija piekrita piešķirt vispārēju dotāciju no Eiropas Reģionālās attīstības fonda ("ERAF") Itālijas Sirakūzu reģiona ekonomiskajai attīstībai. 1998. gada 21. aprīlī Komisija un CO.SVI.S. parakstīja konvenciju, kas tika izraudzīta par valsts starpniekiestādi vispārējās dotācijas pārvaldībai. Saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem izdevumi bija jāveic līdz 2001. gada 31. decembrim, un izdevumu pārskatus varēja iesniegt Komisijai līdz 2002. gada 30. jūnijam, lai tie būtu atbilstīgi.

2001. gada 28. maijā CO.SVI.S. lūdza Komisiju: pagarināt termiņu no 2001. gada 31. decembra (kas bija datums, līdz kuram bija jāveic izdevumi, ko sedz vispārējā dotācija) līdz 2002. gada 31. decembrim; un pagarināt termiņu līdz 2002. gada 30. jūnijam (datums, līdz kuram Komisijai bija jāiesniedz visa grāmatvedība par šiem izdevumiem) līdz 2003. gada 30. jūnijam. CO.SVI.S. pamatoja savu pieprasījumu, apgalvojot, ka lielākā daļa vispārējās dotācijas saņēmēju bija saskārušies ar nopietnām grūtībām savu uzdevumu izpildē, jo tie nebija savlaicīgi saņēmuši attiecīgās dotācijas. Ar 2001. gada 20. jūnija vēstuli Komisija informēja CO.SVI.S. , ka tā nevar piekrist tās lūgumam par termiņu atlikšanu, jo atlikšanu var atļaut tikai nepārvaramas varas gadījumos .

Komisija 2003. gada 2. jūnijā ar Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrijas starpniecību informēja CO.SVI.S. par savu lēmumu, ka izdevumus EUR 61 206,27 apmērā nevar atlīdzināt, jo tie ir radušies pēc termiņa beigām 2001. gada 31. decembrī. 2004. gada 23. februārī Komisija nosūtīja Itālijas ministrijai jaunu vēstuli, kurā tā atkārtoja savu nostāju.

2004. gada 22. martā CO.SVI.S. nosūtīja vēstuli Komisijai un apstrīdēja savu lēmumu neuzskatīt par attaisnotiem izdevumus, kas radušies pēc 2001. gada 31. decembra. CO.SVI.S. uzskatīja, ka šie izdevumi bija saistīti ar vispārējās dotācijas slēgšanu un ka tie nevarēja rasties pirms 2001. gada 31. decembra. CO.SVI.S. arī norādīja, ka pastāv precedents, uz kuru varētu atsaukties par labu CO.SVI.S.

Sūdzības iesniedzēji 2004. gada 26. martā nosūtīja ombudam Sicīlijas reģiona (Itālija) prezidentūras vēstules kopiju. Šajā vēstulē bija atsauce uz 2001. gada 8. marta vēstuli, kurā Itālijas Valsts kases un ekonomikas plānošanas ministrija, atbildot uz Ligūrijas reģiona (Itālija) uzdoto jautājumu par to izdevumu attiecināmības periodu, kas saistīti ar programmu slēgšanu, paskaidroja, ka šos izdevumus var uzskatīt par "attaisnotiem", ja izdevumu deklarācijas iesniedz Komisijai sešu mēnešu laikā pēc attiecīgās programmas slēgšanas. Finanšu un ekonomikas plānošanas ministrija šo vēstuli adresēja arī Eiropas Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorātam (REGIO ĢD), lūdzot REGIO ĢD sniegt atzinumu par tajā izvirzītajiem jautājumiem. 2001. gada 15. marta atbildē REGIO ĢD norādīja, ka tam nav apsvērumu par šo jautājumu.

Ar 2004. gada 7. aprīļa vēstuli Komisija apstiprināja savu nostāju nepieņemt CO.SVI.S.

Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisijas 2003. gada 2. jūnija lēmums nepieņemt prasību EUR 61 206,27 apmērā par izdevumiem, kas CO.SVI.S. radušies laikā no 2002. gada janvāra līdz jūnijam, ir negodīgs.

Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisijai būtu jāpārskata savs lēmums un jāpieņem CO.SVI.S.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Komisijas atzinuma kopsavilkums ir šāds.

Laikposmā no 1994. līdz 1999. gadam ar Padomes 1988. gada 24. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2052/88 par struktūrfondu uzdevumiem un efektivitāti un to darbības savstarpēju saskaņošanu, kā arī par to darbības saskaņošanu ar Eiropas Investīciju banku un citiem pastāvošajiem finanšu instrumentiem[1], kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/93[2], tika atļauta intervence ar struktūrfondu starpniecību, izmantojot vispārējas dotācijas. Saskaņā ar šīs regulas 5. panta 2. punkta c) apakšpunktu finansiālo palīdzību var sniegt, "parasti piešķirot vispārējas dotācijas, ko pārvalda starpnieks, kuru izraudzījusies dalībvalsts, vienojoties ar Komisiju, un ko starpnieks piešķir galasaņēmējiem individuālu dotāciju veidā. "

Attiecīgajai intervencei bija jānotiek tā sauktajā "atbilstības periodā". Citiem vārdiem sakot, tikai tos izdevumus, kas radušies pēc šādu "attiecināmības periodu" sākuma un beigu datumiem, var uzskatīt par atbilstīgiem Kopienas finansējumam.

1998. gada 22. janvārī Komisija pieņēma lēmumu. Ar šo lēmumu no ERAF tika piešķirta vispārēja dotācija EUR 25 miljonu apmērā Sirakūzu reģiona attīstībai Itālijā. Vispārējā dotācija bija jāpārvalda izraudzītajai valsts starpniekiestādei CO.SVI.S. CO.SVI.S. parakstīja konvenciju ar Komisiju 1998. gada 21. aprīlī.

Attiecīgā lēmuma 5. pantā noteikts, ka ar šīm darbībām saistīto izdevumu atbilstības termiņš ir 2001. gada 31. decembris (3). Konvencijas 13. panta 4. punktā noteikts, ka maksājumi, kas starpniekstruktūrai jāveic, lai izpildītu dotāciju, jāveic ne vēlāk kā līdz 2001. gada 31. decembrim. Galīgie pārskati par šādiem izdevumiem bija jāiesniedz Komisijai ne vēlāk kā 2002. gada 30. jūnijā (4).

Saskaņā ar Komisijas 1997. gada 23. aprīļa Lēmumu Nr. 97/322/EK, ar ko groza lēmumus, ar kuriem apstiprina Kopienas atbalsta shēmas, vienotos programmdokumentus un Kopienas iniciatīvas programmas attiecībā uz Itāliju [5] ("Komisijas Lēmums 97/322/EK"), iepriekš minētos termiņus Komisija varēja grozīt tikai pēc attiecīgās dalībvalsts pamatota pieprasījuma.

Savās 2001. gada 20. jūnija un 2001. gada 4. septembra vēstulēs Komisija atteicās apmierināt CO.SVI.S. 2001. gada 28. maija lūgumu atlikt termiņu līdz 2001. gada 31. decembrim. Šajās vēstulēs Komisija norādīja, ka attiecīgā termiņa atlikšanu var apsvērt tikai nepārvaramas varas gadījumā.

Komisija atzīmēja, ka tās pieeja šim jautājumam bija pakļauta zināmiem ierobežojumiem. Piemēram, vēlākā REGIO ĢD 2001. gada 5. oktobra paziņojumā dalībvalstīm par maksājumu termiņa pagarināšanu attiecībā uz programmām, ko finansē no Kopienas struktūrfondiem un kas īstenotas no 1994. līdz 1999. gadam, Komisija paskaidroja, ka pagarinājumu principā var atļaut vienā no diviem gadījumiem: i) skaidri identificējama kļūda, kas attiecināma uz Komisiju (tostarp tehniskas kļūdas); un ii) nepārvarama vara (ko interpretē kā katastrofu ar lielu ietekmi) un cēloņi, kurus varētu pielīdzināt nepārvaramai varai.

Savā 2002. gada 26. februāra vēstulē, kas adresēta Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrijai, Komisija apstiprināja, ka nav iespējams pieņemt CO.SVI.S. pieprasījumu. Šī nostāja vēlreiz tika apstiprināta 2002. gada 30. aprīļa sanāksmē Romā attiecībā uz 1994.–1999. gada plānošanas perioda slēgšanu. Šajā sanāksmē piedalījās visas Itālijas iestādes un struktūras, kas atbild par dažādu programmu pārvaldību.

Ar 2003. gada 2. jūnija un 2004. gada 23. februāra vēstulēm Komisijas dienesti informēja Itālijas kompetentās iestādes, ka CO.SVI.S. iesniegtie izdevumi EUR 61 206,27 apmērā nav attaisnoti un ka tāpēc tie būtu jāatskaita no kopējā piešķīruma, kas piešķirts Sicīlijas reģionam saskaņā ar EDRF. Komisija apstiprināja savu nostāju ar 2004. gada 7. aprīļa vēstuli, kas adresēta Ekonomikas un finanšu ministrijai.

Komisija savā atzinumā norādīja, ka sūdzības iesniedzēji izvirza trīs argumentus, lai pamatotu savu sūdzību ombudam.

Pirmais attiecās uz starp Komisiju un CO.SVI.S. parakstītās konvencijas saturu. Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka: i) Konvencijā noteikts, ka maksājumus CO.SVI.S. varēja veikt līdz 2001. gada 31. decembrim un ka pārskatus saistībā ar šiem izdevumiem varēja iesniegt Komisijai līdz 2002. gada 30. jūnijam; ii) Konvencijā nebija norāžu par to, ka CO.SVI.S. būtu jāsedz ar programmas slēgšanu saistītie izdevumi. Sūdzības iesniedzēji arī norādīja, ka ir loģiski, ka CO.SVI.S. būtu jāsedz konkrēti ar programmas slēgšanu saistīti izdevumi. Tās arī norādīja, ka CO.SVI.S. bija jāreorganizējas personāla ziņā, lai izpildītu pienākumus saistībā ar programmas slēgšanu.

Attiecībā uz šo argumentu Komisija atzīmēja, ka saskaņā ar Konvenciju 2001. gada 31. decembris bija termiņš, līdz kuram bija jāveic visi izdevumi. Konvencijā nebija norādes, ka varētu noteikt citu termiņu.

Otrais arguments attiecās uz kavējumu maksājuma saņemšanā 5 miljonu euro apmērā (saņemts 2001. gada 21. novembrī) un 7,5 miljonu euro apmērā (saņemts 2002. gada 4. janvārī).

Attiecībā uz šo otro argumentu Komisija norādīja, ka Komisijas dienesti ir nekavējoties izskatījuši maksājuma pieprasījumu EUR 7,5 miljonu un EUR 5 miljonu apmērā. Pieprasījumi tika saņemti 2001. gada 8. un 28. augustā, un attiecīgie bankas pārskaitījumi tika veikti attiecīgi 2001. gada 5. un 18. septembrī. Jebkādi maksājumu kavējumi, par kuriem sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka tie ir notikuši, nebūtu attaisnojuši attiecīgo izdevumu iesniegšanas termiņa pagarinājumu, jo šādi kavējumi nebija Komisijas kļūdas sekas. Turklāt šāda kavēšanās nebija nepārvaramas varas gadījums .

Trešais arguments attiecās uz "precedentu", kas radās pēc tam, kad REGIO ĢD 2001. gada 15. martā nosūtīja vēstuli Valsts kases un ekonomikas plānošanas ministrijai.

Attiecībā uz šo argumentu Komisija savā atzinumā norādīja, ka attiecīgajā vēstulē bija grūti identificēt precedentu par labu CO.SVI.S., ņemot vērā, ka Komisija minētajā vēstulē nebija paudusi nostāju attiecībā uz termiņa pagarināšanu.

Pēc tam Komisija norādīja, ka izdevumi, kas starpniekstruktūrai radās noslēguma procedūras laikā, radās pēc tam, kad bija beidzies izdevumu iesniegšanas termiņš. Tā atzīmēja, ka uz Komisijas dienestiem attiecās stingri ierobežojumi, izskatot pieprasījumus pagarināt attiecīgos termiņus, ņemot vērā to, ka šie pagarinājumi varētu radīt nekontrolējamu situāciju, slēdzot dažādas programmas. Komisija neapstrīdēja faktu, ka CO.SVI.S. bija radušies izdevumi saistībā ar programmas slēgšanu, bet gan apstrīdēja attiecīgo izdevumu attiecināmību. Jebkurā gadījumā izdevumus, kas saistīti ar noslēguma procedūru, varēja segt no valsts līdzekļiem, kā norādīts Komisijas Lēmumam 97/322/EK pievienotajā tehnisko datu lapā Nr. 16 ("Līdzfinansēto projektu alternatīvais finansējums").

Komisija arī norādīja, ka 2001. gada 31. decembris, kas bija termiņš izdevumu segšanai, bija vispārējs termiņš un netika noteikts tikai attiecībā uz vispārējo dotāciju, ko pārvalda CO.SVI.S.

Itālijas iestādes un CO.SVI.S. kā starpniekstruktūra tika nekavējoties un vairākkārt informētas par Komisijas nostāju attiecībā uz attiecīgo izdevumu attiecināmības galīgo termiņu. Par lūgumu pagarināt šo termiņu tika saņemta negatīva atbilde no Komisijas dienestiem, kas informēja CO.SVI.S., ka pagarinājumu varēja piešķirt tikai nepārvaramas varas apstākļos. Tā šajā ziņā nav iesniegusi nekādus pierādījumus.

Noslēgumā Komisija norādīja, ka Komisijas dienesti ir rīkojušies saskaņā ar 1998. gada 22. janvāra lēmuma saturu un starp Komisiju un starpniekstruktūru parakstīto konvenciju.

Sūdzības iesniedzēju apsvērumi

Sūdzības iesniedzēju apsvērumus, atbildot uz Komisijas atzinumu, var apkopot šādi.

Visi CO.SVI.S. izdevumi bija radušies, lai sniegtu pakalpojumu Komisijai. Turklāt, tā kā kopējā izdevumu summa nebija pārsniegusi CO.SVI.S. piešķirtos līdzekļus tās uzdevumu veikšanai un šis uzdevums bija pienācīgi izpildīts, tas, ka Komisija galu galā bija pieņēmusi tikai daļu no šiem izdevumiem, bija Komisijas nepamatotas iedzīvošanās gadījums.

Attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka izdevumus, kas saistīti ar noslēguma procedūru, varēja segt no valsts līdzekļiem, šī iespēja netika ņemta vērā, jo CO.SVI.S. darbības, pēc sūdzības iesniedzēju domām, bija pilnībā jāfinansē no Kopienas līdzekļiem.

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ka tās dienesti vienmēr bija savlaicīgi apstrādājuši maksājumus, faktiski bija notikusi kavēšanās attiecībā uz Komisijas 2001. gada septembrī veikto maksājumu un līdzekļu kreditēšana notika tikai 2002. gada 4. janvārī. Tādēļ, pēc sūdzības iesniedzēja domām, nebija iespējams ievērot 2001. gada 31. decembra termiņu.

Attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka DG REGIO 2001. gada 15. marta vēstuli Valsts kases un ekonomikas plānošanas ministrijai nevar uzskatīt par atbilstošu, jo Komisija ir tikai paziņojusi, ka tai nav apsvērumu par tai iesniegto jautājumu, šādu apsvērumu neesamība, gluži pretēji, būtu jāuzskata par klusējot izteiktu piekrišanu nostājai, ko Itālijas Valsts kases un ekonomikas plānošanas ministrija paudusi savā 2001. gada 8. marta vēstulē (6).

Visbeidzot, CO.SVI.S. nekad nav apstrīdējusi faktu, ka 2001. gada 31. decembris bija vispārējs termiņš. Tomēr tas, ka citas pārvaldes iestādes, kas iesaistītas vispārējo dotāciju pārvaldībā, ir paudušas zināmas bažas, liecina, ka saistībā ar šādu pārvaldību pastāv objektīvas grūtības.

Papildu informācijas
pieprasījums

Izskatījis Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēju apsvērumus, ombuds uzskatīja, ka ir jāveic papildu izmeklēšana. Tādēļ 2006. gada 21. martā viņš nosūtīja Komisijai vēstuli.

Savā vēstulē ombuds norādīja, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzēji atsaucās uz vēstuli, ko Itālijas Valsts kases un ekonomikas plānošanas ministrija 2001. gada 8. martā nosūtīja Ligūrijas reģionam, atbildot uz vēstuli, ko reģions 2001. gada 22. februārī nosūtīja Itālijas ministrijai. No 2001. gada 8. marta vēstules satura izrietēja, ka Ligūrijas reģions lūdza Itālijas ministriju izteikt viedokli par iespēju uzskatīt par attaisnotiem izdevumus, kas saistīti ar attiecīgās programmas slēgšanas darbībām, lai gan tie bija radušies pēc termiņa beigām. Itālijas ministrija uzskatīja, ka šos izdevumus var uzskatīt par attaisnotiem, un aicināja Komisiju izteikt apsvērumus, ja tā to vēlētos. Savā 2001. gada 15. marta atbildē Komisija norādīja, ka tai nav apsvērumu. Ombuds uzskatīja par nepieciešamu pārbaudīt Komisijas 2001. gada 15. marta vēstules precīzo nozīmi. Tādēļ ombude lūdza Komisiju sniegt komentārus par šo jautājumu.

Ombuds arī atsaucās uz Komisijas 2001. gada 5. oktobrī dalībvalstīm adresētās piezīmes saturu. Šajā piezīmē iestāde uzskaitīja divus gadījumus, kad principā tiktu piešķirts attiecīgā termiņa pagarinājums: skaidri nosakāma kļūda, kas attiecināma uz Komisiju (tostarp tehniska kļūda), un nepārvarama vara (ko interpretē kā katastrofu ar lielu ietekmi) un iemesli, kurus varētu pielīdzināt nepārvaramai varai. Tomēr izrādījās, ka savā 2001. gada 20. jūnija vēstulē CO.SVI.S. iestāde norādīja, ka termiņa pagarinājumu var piešķirt tikai nepārvaramas varas gadījumā . Tāpēc ombude lūdza Komisiju sniegt komentārus par šo acīmredzamo neatbilstību.

Lūgums sniegt papildu atzinumu

Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos apgalvoja, ka, tā kā CO.SVI.S. radušos izdevumu kopsumma nav pārsniegusi līdzekļus, kas CO.SVI.S. piešķirti tās uzdevumu veikšanai, un tā kā CO.SVI.S. šos uzdevumus ir pienācīgi izpildījusi, Komisijas lēmums galu galā pieņemt tikai daļu no šiem izdevumiem ir uzskatāms par tās nepamatotu iedzīvošanos. Tas bija jauns apgalvojums, kas nebija iekļauts sākotnējā sūdzībā. Tā kā šajā lietā šķita nepieciešams veikt papildu izmeklēšanu, ombuds uzskatīja par lietderīgu lūgt Komisiju sniegt atzinumu par šo papildu apgalvojumu.

Komisijas atbilde

Savā replikas rakstā Komisija norādīja šādus punktus.

Attiecībā uz 2001. gada 15. marta vēstules saturu, kurā Komisija norādīja, ka tai nav apsvērumu par Itālijas Valsts kases un ekonomikas plānošanas ministrijas pausto nostāju, ka izdevumus, kas saistīti ar attiecīgās programmas slēgšanas darbībām, var atlīdzināt, lai gan tie ir radušies pēc attiecīgā termiņa, Komisija atzina, ka šīs vēstules saturs ir neskaidrs. Komisija pauda nožēlu par šo skaidrības trūkumu. Tomēr tā uzsvēra, ka ERAF tiesiskais regulējums laikposmam no 1994. līdz 1999. gadam, kas bija piemērojams attiecīgajai vispārējai dotācijai, patiešām bija skaidrs. Maksājumu galīgais termiņš bija 2001. gada 31. decembris, un šo termiņu varēja mainīt tikai ar skaidru Komisijas lēmumu. Komisija šajā lietā šādu lēmumu nebija pieņēmusi. Itālijas iestāžu nostāja uzskatīt par attiecināmiem izdevumus, kas saistīti ar attiecīgās programmas slēgšanas darbībām, lai gan tie radušies pēc attiecīgā termiņa, šķita pretrunā spēkā esošajiem noteikumiem. Komisija nebūtu varējusi pieņemt nostāju, kas atšķirtos no šiem noteikumiem.

Attiecībā uz acīmredzamo neatbilstību starp 2001. gada 5. oktobrī dalībvalstīm adresētā paziņojuma saturu un 2001. gada 20. jūnijā CO.SVI.S. adresētās vēstules saturu Komisija uzsvēra, ka acīmredzamā neatbilstība bija saistīta ar to, ka, izskatot CO.SVI.S. iesniegto lūgumu pagarināt attiecīgo termiņu, nešķita nepieciešams pārbaudīt, vai ir izpildīti nosacījumi attiecībā uz skaidri nosakāmu kļūdu, kas piedēvējama Komisijai. Vienīgais aspekts, kas jāņem vērā, bija nepārvaramas varas esamība . Turklāt Komisija paskaidroja, ka 2001. gada 5. oktobra paziņojums bija vispārīgs informatīvs paziņojums, un tādējādi visi gadījumi, kuros principā tiktu piešķirts attiecīgā termiņa pagarinājums, tika ņemti vērā šajā vēstulē.

Attiecībā uz iespējamo Komisijas nepamatoto iedzīvošanos, kas izriet no tā, ka CO.SVI.S. neizmantoja visus tai piešķirtos līdzekļus, Komisija uzsvēra, ka varēja ņemt vērā tikai tos attaisnotos izdevumus, kas attiecas uz atsevišķiem pasākumiem, kuri paredzēti attiecīgajā lēmumā par dotācijas piešķiršanu. Komisija nevarēja līdzfinansēt citus izdevumus kā vien tos, kas tika piešķirti katram pasākumam un kas tika veikti attiecīgajā termiņā. Ja, kā tas ir noticis šajā lietā, daži līdzekļi attiecīgajā atbilstības periodā nav izmantoti, tie ir jāatmaksā Kopienas budžetā. Alternatīva interpretācija, kas nozīmētu, ka neizmantotie līdzekļi paliktu saņēmēju rokās, radītu saņēmējiem nepamatotu iedzīvošanos un būtu pretrunā ar pareizas finanšu pārvaldības principu, kā paredzēts EK līguma 274. pantā.

Visbeidzot, Komisija atsaucās uz sanāksmi, kas notika starp tās dienestiem un CO.SVI.S. 2005. gada 17. oktobrī saistībā ar Regulas 4253/88 (7) 24. pantā noteikto procedūru par atbalsta samazināšanu, apturēšanu un atcelšanu. Tā kā šīs sanāksmes laikā CO.SVI.S. iesniegtos argumentus Komisija nepieņēma, 2006. gada 11. maijā iestāde pieņēma Lēmumu C(2006) 1983 par CO.SVI.S. sākotnēji piešķirtās vispārējās dotācijas summas daļēju atcelšanu.

Sūdzības iesniedzēju apsvērumi

Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos atkārtoja, ka nepiekrīt Komisijas lēmumam atzīt par nepieņemamiem CO.SVI.S.

Sūdzības iesniedzēji vēlreiz atsaucās uz vēstuli, ko Komisija 2001. gada 15. martā nosūtīja Valsts kases un ekonomikas plānošanas ministrijai. Viņuprāt, šī vēstule būtu jāuzskata par pierādījumu tam, ka Komisija ir klusējot piekritusi Itālijas ministrijas paustajai nostājai, ka izdevumus, kas saistīti ar programmu slēgšanu, var uzskatīt par attiecināmiem, ja izdevumi ir radušies un iesniegti sešu mēnešu laikā pēc attiecīgās programmas slēgšanas. Fakts, ka Komisija atzina, ka attiecīgās vēstules formulējums bija neskaidrs, un pauda nožēlu, ka tā nepiedāvāja nekādu risinājumu attiecībā uz sekām, kas izriet no šajā vēstulē ietvertās maldinošās informācijas.

Sūdzības iesniedzēji atkārtoja savu argumentu, ka līdzekļu piešķiršana CO.SVI.S. bija aizkavējusies. Jo īpaši EUR 7,5 miljonus CO.SVI.S saņēma tikai 2002. gada janvāra sākumā. Tas bija pārkāpums Komisijas rīcībā.

Visbeidzot, sūdzības iesniedzēji atkārtoti apstiprināja savu nostāju, ka Komisija ir nepamatoti iedzīvojusies.

Lēmums

1 Par Komisijas iespējami netaisnīgo lēmumu neatzīt izdevumus EUR 61 206,27 apmērā

1.1 Ar 1998. gada 22. janvāra Lēmumu C(98) 114 ("Lēmums") Eiropas Komisija piekrita piešķirt vispārēju dotāciju no Eiropas Reģionālās attīstības fonda ("ERAF") Itālijas Sirakūzu reģiona ekonomiskajai attīstībai. 1998. gada 21. aprīlī Komisija un CO.SVI.S. parakstīja konvenciju (“konvencija”), kas tika izraudzīta par valsts starpniekiestādi vispārējās dotācijas pārvaldībai un kuras vārdā sūdzības iesniedzēji iesniedza sūdzību.

2001. gada 28. maijā CO.SVI.S. lūdza Komisiju: pagarināt termiņu no 2001. gada 31. decembra (kas bija datums, līdz kuram bija jāveic izdevumi, kas jāsedz no vispārējās dotācijas) līdz 2002. gada 31. decembrim; un pagarināt termiņu no 2002. gada 30. jūnija (kas bija datums, līdz kuram Komisijai bija jāiesniedz visa grāmatvedība par šiem izdevumiem) līdz 2003. gada 30. jūnijam. CO.SVI.S. pamatoja savu pieprasījumu, apgalvojot, ka lielākā daļa vispārējās dotācijas saņēmēju ir saskārušies ar nopietnām grūtībām savu uzdevumu izpildē, jo tie nebija savlaicīgi saņēmuši attiecīgās dotācijas. Komisija informēja CO.SVI.S., ka tā nevar piekrist tās lūgumam atlikt termiņus, jo atlikšanu var atļaut tikai nepārvaramas varas gadījumā.

Komisija 2003. gada 2. jūnijā ar Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrijas starpniecību informēja CO.SVI.S. par savu lēmumu, ka izdevumus EUR 61 206,27 apmērā nevar atlīdzināt, jo tie ir radušies pēc termiņa beigām 2001. gada 31. decembrī.

Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisijas lēmums ir negodīgs.

1.2 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tikai tie izdevumi, kas radušies pēc sākuma datuma un pirms beigu datuma (t.i., "attiecināmības perioda" laikā), var tikt uzskatīti par attaisnotiem Kopienas finansējuma saņemšanai. Attiecīgā lēmuma 5. pantā noteikts, ka ar šīm darbībām saistīto izdevumu atbilstības termiņš ir 2001. gada 31. decembris. Konvencijas 13. panta 4. punktā noteikts, ka maksājumi, kas starpniekiestādei jāveic, lai izpildītu dotāciju, jāveic ne vēlāk kā līdz 2001. gada 31. decembrim un tās galīgie pārskati jāiesniedz Komisijai ne vēlāk kā līdz 2002. gada 30. jūnijam.

Komisija atzīmēja, ka tās pieeja šim jautājumam bija pakļauta zināmiem ierobežojumiem. Piemēram, vēlākā REGIO ĢD paziņojumā dalībvalstīm par maksājumu termiņa pagarināšanu attiecībā uz programmām, kas finansētas no Kopienas struktūrfondiem un veiktas no 1994. līdz 1999. gadam, Komisija paskaidroja, ka pagarinājumu principā var atļaut vienā no diviem gadījumiem: i) skaidri identificējama kļūda, kas attiecināma uz Komisiju (tostarp tehniska kļūda); un ii) nepārvarama vara (ko interpretē kā katastrofu ar lielu ietekmi) un cēloņi, kurus varētu pielīdzināt nepārvaramai varai.

Komisija atsaucās uz trim sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem argumentiem.

Pirmais arguments attiecās uz starp Komisiju un CO.SVI.S. parakstītās konvencijas saturu. Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka: i) Konvencijā noteikts, ka maksājumus CO.SVI.S. varēja veikt līdz 2001. gada 31. decembrim un ka pārskatus saistībā ar šiem izdevumiem varēja iesniegt Komisijai līdz 2002. gada 30. jūnijam; un ii) Konvencijā nav norāžu, ka CO.SVI.S. būtu jāsedz izdevumi, kas saistīti ar programmas slēgšanu. Sūdzības iesniedzēji arī norādīja, ka ir loģiski, ka CO.SVI.S. būtu jāsedz konkrēti izdevumi, kas saistīti ar programmas slēgšanu. CO.SVI.S. arī norādīja, ka CO.SVI.S. bija jāreorganizējas personāla ziņā, lai izpildītu pienākumus saistībā ar programmas slēgšanu.

Attiecībā uz šo argumentu Komisija atzīmēja, ka saskaņā ar Konvenciju termiņš 2001. gada 31. decembris bija termiņš, līdz kuram bija jāveic visi izdevumi. Konvencijā nebija norādes, ka varētu noteikt citu termiņu.

Attiecībā uz otro argumentu, kas attiecās uz iespējamiem maksājumu kavējumiem EUR 5 miljonu un EUR 7,5 miljonu apmērā, Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēju norādītie kavējumi nebūtu pamatojuši attiecīgo izdevumu iesniegšanas termiņa pagarināšanu, jo tie nebija radušies kļūdas vai nepārvaramas varas dēļ. Turklāt Komisijas dienesti bija nekavējoties izskatījuši maksājuma pieprasījumu EUR 7,5 miljonu un EUR 5 miljonu apmērā. Pieprasījumi tika saņemti 2001. gada 8. un 28. augustā, un attiecīgie bankas pārskaitījumi tika veikti attiecīgi 2001. gada 5. un 18. septembrī.

Trešais arguments attiecās uz vēstuli, ko REGIO ĢD 2001. gada 15. martā nosūtīja Valsts kases un ekonomikas plānošanas ministrijai. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka attiecīgajā vēstulē ir grūti identificēt precedentu par labu CO.SVI.S., ņemot vērā, ka Komisija šajā vēstulē nav paudusi nostāju attiecībā uz termiņa pagarināšanu.

Visbeidzot, Komisija neapstrīdēja faktu, ka CO.SVI.S. bija radušies izdevumi saistībā ar programmas slēgšanu, bet gan apstrīdēja attiecīgo izdevumu attiecināmību. Komisija arī norādīja, ka, kā norādīts Lēmuma 97/322/EK pielikumā pievienotajā tehnisko datu lapā Nr. 16 ("Līdzfinansēto projektu alternatīvais finansējums"), ar slēgšanas procedūru saistītos izdevumus jebkurā gadījumā varēja segt no valsts līdzekļiem.

1.3 Savos apsvērumos par Komisijas viedokli sūdzības iesniedzēji būtībā saglabāja savu nostāju attiecībā uz iestādes lēmuma nepieņemt izdevumus EUR 61 206,27 apmērā iespējamo negodīgo raksturu.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijas ierosinātā iespēja, ka izdevumus, kas saistīti ar slēgšanas procedūru, varēja segt no valsts līdzekļiem, netika ņemta vērā, jo, pēc sūdzības iesniedzēju domām, CO.SVI.S. darbības bija pilnībā jāfinansē no Kopienas līdzekļiem.

Sūdzības iesniedzēji uzsvēra, ka visi CO.SVI.S. izdevumi bija saistīti ar pakalpojuma sniegšanu Komisijai. Turklāt, tā kā izdevumu kopsumma nepārsniedza CO.SVI.S. uzdevumu veikšanai piešķirtos līdzekļus un tā kā šie uzdevumi bija pienācīgi izpildīti, tas, ka Komisija tikai daļēji pieņēma šos izdevumus, bija tās nepamatotas iedzīvošanās gadījums.

Attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka tās dienesti vienmēr ir savlaicīgi apstrādājuši maksājumus, sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka, gluži pretēji, ir notikusi kavēšanās starp Komisijas 2001. gada septembrī veiktā maksājuma izpildi un līdzekļu kreditēšanu CO.SVI.S., kas notika tikai 2002. gada 2. janvārī. Līdz ar to nebija iespējams ievērot termiņu – 2001. gada 31. decembri.

REGIO ĢD 2001. gada 15. marta vēstule Valsts kases un ekonomikas plānošanas ministrijai jāuzskata par pierādījumu tam, ka Komisija klusējot piekrita Itālijas ministrijas iepriekš paustajai nostājai (8).

1.4 Savā 2006. gada 21. marta papildu informācijas pieprasījumā ombuds norādīja, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzēji ir atsaukušies uz vēstuli, ko Itālijas Valsts kases un ekonomikas plānošanas ministrija 2001. gada 8. martā nosūtīja Ligūrijas reģionam. Ministrija savā vēstulē pauda viedokli, ka dažus izdevumus, kas saistīti ar attiecīgās programmas slēgšanas darbībām, var uzskatīt par pieņemamiem, lai gan tie radušies pēc 2001. gada 31. decembra termiņa. Ministrija aicināja Komisiju izteikt apsvērumus par ministrijas nostāju, ja tā to vēlētos. Savā 2001. gada 15. marta atbildē Komisija norādīja, ka tai nav apsvērumu. Tā kā Komisijas 2001. gada 15. marta vēstules precīzais saturs bija neskaidrs, ombuds lūdza iestādi sniegt komentārus par šo jautājumu.

Ombuds arī atsaucās uz Komisijas 2001. gada 5. oktobrī dalībvalstīm adresētās piezīmes saturu. Šajā piezīmē iestāde uzskaitīja divus gadījumus, kad principā tiktu piešķirts attiecīgā termiņa pagarinājums: skaidri nosakāma kļūda, kas attiecināma uz Komisiju (tostarp tehniska kļūda), un nepārvarama vara (ko interpretē kā katastrofu ar lielu ietekmi) un iemesli, kurus varētu pielīdzināt nepārvaramai varai. Tomēr izrādījās, ka savā 2001. gada 20. jūnija vēstulē CO.SVI.S. iestāde norādīja, ka termiņa pagarinājumu var piešķirt tikai nepārvaramas varas gadījumā . Tāpēc ombude lūdza Komisiju sniegt komentārus par šo acīmredzamo neatbilstību.

Turklāt savos apsvērumos sūdzības iesniedzēji izvirzīja jaunu apgalvojumu, proti, ka, tā kā CO.SVI.S. radušos izdevumu kopējā summa nav pārsniegusi CO.SVI.S. piešķirtos līdzekļus to uzdevumu veikšanai, kurus tā bija pienācīgi izpildījusi, Komisijas lēmums galu galā pieņemt tikai daļu no šiem izdevumiem ir uzskatāms par tās nepamatotu iedzīvošanos. Tas bija jauns apgalvojums, un ombuds uzskatīja, ka ir lietderīgi lūgt Komisiju sniegt atzinumu par to.

1.5 Savā replikā Komisija atzina, ka 2001. gada 15. marta vēstules saturs ir neskaidrs, un pauda nožēlu par to. Tomēr tā uzsvēra, ka attiecīgajai vispārējai dotācijai piemērojamie noteikumi patiešām ir skaidri. Maksājumu galīgais termiņš bija 2001. gada 31. decembris, un šo termiņu varēja mainīt tikai ar skaidru Komisijas lēmumu. Komisija šajā lietā šādu lēmumu nebija pieņēmusi.

Attiecībā uz acīmredzamo neatbilstību starp tās 2001. gada 5. oktobrī dalībvalstīm adresētās piezīmes saturu un 2001. gada 20. jūnijā CO.SVI.S. adresētās vēstules saturu Komisija uzsvēra, ka, izskatot CO.SVI.S. iesniegto lūgumu pagarināt attiecīgo termiņu, nešķiet nepieciešams pārbaudīt, vai ir izpildīti nosacījumi attiecībā uz skaidri nosakāmu kļūdu, kurā vainojama Komisija. Vienīgais jautājums, kas bija jāizskata saistībā ar šo vēstuli, bija nepārvaramas varas gadījums . Savukārt 2001. gada 5. oktobra paziņojums bija vispārīgs informatīvs paziņojums, un līdz ar to visi gadījumi, kuros principā varēja tikt piešķirts attiecīgā termiņa pagarinājums, tika izskatīti šajā vēstulē.

Attiecībā uz Komisijas iespējamo nepamatoto iedzīvošanos Komisija norādīja, ka tā nevar līdzfinansēt izdevumus, kas nav izdevumi, uz kuriem attiecas dotācija un kuri veikti attiecīgajā termiņā. Ja, kā tas ir noticis šajā lietā, daži līdzekļi attiecīgajā atbilstības periodā nav izmantoti, tie ir jāatmaksā Kopienas budžetā. Alternatīva interpretācija, kas nozīmētu, ka neizmantotie līdzekļi varētu palikt saņēmēju rokās, radītu saņēmējiem nepamatotu iedzīvošanos. Tādējādi jebkāda šāda alternatīva interpretācija būtu pretrunā pareizas finanšu pārvaldības principam, kas paredzēts EK līguma 274. pantā.

1.6 Savos apsvērumos par Komisijas atbildi sūdzības iesniedzēji būtībā saglabāja nostāju, kas jau bija pausta viņu sūdzībā un apsvērumos.

1.7 Ombuds atzīmē, ka Komisijas Lēmuma C(98) 114 5. pantā ir skaidri noteikts, ka termiņš to izdevumu atbilstībai, kas radušies, īstenojot dotāciju, ir 2001. gada 31. decembris. Visi pārskati par šiem izdevumiem bija jāiesniedz līdz 2002. gada 30. jūnijam. Turklāt viņš norāda, ka 1998. gada 21. aprīlī starp Komisiju un CO.SVI.S. parakstītās konvencijas 13. panta 4. punktā ir skaidri noteikts, ka starpniekorganizācijas, proti, CO.SVI.S., maksājumi dotācijas īstenošanai bija jāveic ne vēlāk kā 2001. gada 31. decembrī un galīgie pārskati Komisijai bija jāiesniedz ne vēlāk kā 2002. gada 30. jūnijā.

Fakts, ka noteiktas izmaksas noteikti varētu būt radušās pēc 2001. gada 31. decembra (piemēram, izmaksas, kas radušās, lai iesniegtu pārskatus līdz 2002. gada 30. jūnijam), nenozīmē, ka šādas izmaksas noteikti ir jāsedz no Kopienas līdzekļiem. Pretēji sūdzības iesniedzēju nostājai nekas neliecina par to, ka visi CO.SVI.S. radušies izdevumi būtu pilnībā jāfinansē no Kopienas līdzekļiem. Šajā sakarā ombuds norāda, ka pašā lēmumā ir atsauce uz līdzfinansējumu un ka Lēmumam 97/322/EK pievienotajā datu lapā Nr. 16 ir atsauce uz līdzfinansēto projektu alternatīvu finansējumu. Ombuds arī norāda, ka konvencijas 2. panta 1. punkts attiecas arī uz vispārēju dotāciju, ko līdzfinansē EDRF.

Turklāt Lēmumā, skaidri norādot, ka tikai tie izdevumi, kas radušies līdz 2001. gada 31. decembrim, ir uzskatāmi par attaisnotiem izdevumiem, vienlaikus norādot, ka dokumentus par šiem izdevumiem var iesniegt līdz 2002. gada 30. jūnijam, ir skaidri norādīts, ka vismaz zināma pārskatu sagatavošanas summa varētu notikt pēc 2001. gada 31. decembra un ka izdevumi, kas radušies pēc 2001. gada 31. decembra, lai sagatavotu šos pārskatus, nebūtu attaisnoti izdevumi.

1.9 Lai gan lēmumā ir skaidri noteikts, kādi izdevumi tiks segti no Kopienas līdzekļiem, ir jāpārbauda, vai Komisija bija atbildīga par atbalsta saņēmēja maldināšanu attiecībā uz lēmuma pareizo nozīmi.

Sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka REGIO ĢD 2001. gada 15. marta vēstule Valsts kases un ekonomikas plānošanas ministrijai lika viņiem uzskatīt, ka izdevumi, kas CO.SVI.S. radušies pēc 2001. gada 31. decembra, ir atbilstīgi izdevumi un tiks apmaksāti no dotācijas.

Komisijas dienesti 2001. gada 15. marta vēstulē norādīja, ka tiem nav komentāru par Itālijas iestāžu 2001. gada 8. martā nosūtīto vēstuli, kurā Itālijas iestādes norādīja, ka izdevumus, kas bija vajadzīgi, lai sagatavotu pārskatu iesniegšanu, var uzskatīt par attaisnotiem izdevumiem.

Ombuds norāda, ka Itālijas iestāžu 2001. gada 8. marta vēstulē nav konkrēti norādīts, vai attiecīgos izdevumus atmaksās Komisija, izmantojot dotāciju, vai Itālijas iestādes saistībā ar to kā līdzfinansējuma iestādes lomu. Kā norādīts iepriekš 1.8. punktā, Itālijas iestādes līdzfinansējuma kontekstā varēja izvēlēties segt jebkādus papildu izdevumus, kas varētu netikt segti ar dotāciju. Tādējādi ombuds uzskata, ka Komisijai bija pamats interpretēt 2001. gada 8. marta vēstuli kā Itālijas iestāžu apstiprinājumu tam, ka izdevumi, kas radušies pēc 2001. gada 31. decembra, tiks segti no valsts līdzekļiem.

Turklāt, ja Itālijas iestādes 2001. gada 8. marta vēstulē būtu vēlējušās norādīt, ka, neraugoties uz skaidriem noteikumiem, kas izklāstīti pašā Lēmumā, Kopienas līdzekļi segs noteiktus izdevumus, kas radušies pēc 2001. gada 31. decembra, tām tas būtu bijis skaidri jānorāda vēstulē un jālūdz Komisijai sniegt komentārus par to. Tomēr 2001. gada 8. marta vēstulē šāds skaidrs apgalvojums nav sniegts.

Šajā sakarā ombuds uzskata, ka REGIO ĢD 2001. gada 15. marta vēstule nav pierādījums tam, ka Komisija piekrita segt izdevumus, kas radušies pēc 2001. gada 31. decembra.

Lai gan Komisijas 2001. gada 15. marta vēstulē pausto nostāju varēja likumīgi saprast tādējādi, ka tā vienkārši ņēma vērā Itālijas iestāžu nostāju, ka tās segs izdevumus, kas radušies pēc 2001. gada 31. decembra, lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, būtu bijis vēlams, ja Komisija būtu skaidri paziņojusi, ka tā to saprot. Ombuds norāda, ka Komisija pati ir atzinusi, ka tās vēstules saturs ir neskaidrs, un pauž nožēlu par šo skaidrības trūkumu.

1.10 Ombuds uzskata, ka, kā norādījusi Komisija, šķiet, ka CO.SVI.S. nav ne konstatējis, ne atsaucies uz force majeure gadījumu, lai pamatotu savu 2001. gada 28. maija lūgumu.

1.11 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēju argumentu, ka starp Komisijas 2001. gada septembrī veiktā maksājuma izpildi un līdzekļu kreditēšanu ir notikusi ievērojama kavēšanās (un tādēļ, pēc sūdzības iesniedzēju domām, nebija iespējams ievērot termiņu - 2001. gada 31. decembri), ombuds norāda, ka no dokumentiem, ko viņam nosūtījuši sūdzības iesniedzēji, izriet, ka faktiski tika veikti divi bankas pārskaitījumi par labu CO.SVI.S. attiecīgi 2001. gada 21. novembrī (par 5 miljoniem euro) un 2001. gada 27. decembrī (par 7,5 miljoniem euro). Tomēr izrādījās, ka struktūra, kas veica šos bankas pārskaitījumus, bija Itālijas Valsts kases ministrija.

Saskaņā ar procedūru, kas noteikta 10. panta 2. punktā Konvencijā, ko 1998. gada 21. aprīlī parakstīja Komisija un CO.SVI.S., visi maksājumi, kas saistīti ar vispārējo dotāciju un ko veikusi Komisija, tiks kreditēti Valsts kases ministrijai un pēc tam pārskaitīti starpniekstruktūrai. Tādējādi šķiet, ka Komisija 2001. gada septembrī veica bankas pārskaitījumus Valsts kases ministrijai. Pēc tam Valsts kases ministrija atlika pārskaitījumu veikšanu attiecīgi līdz 2001. gada 21. novembrim un 2001. gada 27. decembrim.

Tādējādi šķiet, ka laikposms starp Komisijas veiktā maksājuma izpildi un attiecīgo līdzekļu ieskaitīšanu CO.SVI.S. bankas kontā nav attiecināms uz Komisiju.

1.12 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisijas lēmums noraidīt CO.SVI.S. lūgumu atlikt termiņu - 2001. gada 31. decembri - tika pieņemts, pamatojoties uz attiecīgajiem piemērojamiem noteikumiem.

Līdz ar to Komisijas lēmums par to, ka izdevumi EUR 61 206,27 apmērā nav attiecināmi, jo tie nav iesniegti noteiktajā termiņā, arī tika pieņemts, pamatojoties uz attiecīgajiem piemērojamajiem noteikumiem.

1.13 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz šo lietas aspektu.

Par apgalvoto Komisijas nepamatoto iedzīvošanos

2.1 Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka, tā kā CO.SVI.S. veikto izdevumu kopējā summa nav pārsniegusi CO.SVI.S. piešķirtos līdzekļus to uzdevumu veikšanai, kurus tā bija pienācīgi izpildījusi, Komisijas lēmums galu galā pieņemt tikai daļu no šiem izdevumiem ir uzskatāms par tās nepamatotu iedzīvošanos.

2.2 Savā atzinumā Komisija uzsvēra, ka varēja ņemt vērā tikai tos attaisnotos izdevumus, kas attiecas uz atsevišķajiem pasākumiem, kuri paredzēti attiecīgajā lēmumā par dotācijas piešķiršanu. Komisija nevarēja līdzfinansēt citus izdevumus, izņemot tos, uz kuriem attiecās dotācija un kuri tika veikti attiecīgajā termiņā. Ja, kā tas ir noticis šajā lietā, daži līdzekļi nav izmantoti atbilstības periodā, tie ir jāatmaksā Kopienas budžetā.

Komisija arī uzsvēra, ka jebkāda alternatīva interpretācija, saskaņā ar kuru neizmantotie līdzekļi paliktu saņēmēju rokās, būtu saņēmēju nepamatota iedzīvošanās un būtu pretrunā pareizas finanšu pārvaldības principam, kā paredzēts EK līguma 274. pantā.

2.3 Ombuds norāda, ka Komisijas Lēmuma C(98) 114 4. pantā ir noteikts, ka dotāciju piešķiršanas kārtību var mainīt, pamatojoties uz iespējamām korekcijām, kas jāveic attiecībā uz līdzekļu pieejamību un budžeta noteikumiem saskaņā ar Regulas 4253/88 (9) 25. panta 5. punktā noteikto procedūru. Minētās regulas 25. panta 5. punktā paredzēts, ka "(..) Komisija sadarbībā ar dalībvalsti veic visus vajadzīgos pielāgojumus sākotnēji apstiprinātajā palīdzības apjomā vai nosacījumos un paredzēto maksājumu grafikā" .

2.4 Ņemot vērā 1.12. un 1.13. punktā izdarītos secinājumus, ombuds uzskata, ka Komisijas lēmumu samazināt finansiālo atbalstu, ņemot vērā to, ka CO.SVI.S nav izpildījusi savu pienākumu attiecībā uz attiecīgo izdevumu uzskaites termiņu, nevar uzskatīt par Komisijas nepamatotas iedzīvošanās gadījumu.

2.5 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz šo lietas aspektu.

3 Sūdzības iesniedzēju prasība

3.1 Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisijai būtu jāpārskata savs lēmums un jāatzīst CO.SVI.S. pieprasītie izdevumi EUR 61 206,27 apmērā.

3.2 Pamatojoties uz 1.13. punktā minētajiem secinājumiem, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēju prasība ir jānoraida.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) OV L 185, 9. lpp.

(2) Padomes 1993. gada 20. jūlija Regula (EEK) Nr. 2081/93, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 2052/88 par struktūrfondu uzdevumiem un efektivitāti, un to darbības savstarpēju saskaņošanu, kā arī par to darbības saskaņošanu ar Eiropas Investīciju banku un citiem pastāvošajiem finanšu instrumentiem (OV L 193, 5. lpp.).

(3) Attiecīgais teksts ir šāds: "(...) Il contributo comunitario riguarda le spese connesse alle operazioni previste dalla sovvenzione globale che saranno state oggetto, nello stato membro, di disposizioni giuridicamente vincolanti, e per le quali le necessarie risorse finanziarie saranno state specificatamente impegnate al più tardi il 31 dicembre 1999. La datu limite per la contabilizzazione delle spese relative a queste azioni è fissata al 31 dicembre 2001." .

(4) Attiecīgais teksts ir šāds: "(..) I pagamenti effettuati dall'intermediario in esecuzione della sovvenzione globale dovranno avere luogo entro il 31.12.2001 e la rendicontazione alla Commissione delle spese sostenute dall'intermediario per l'esecuzione della suddetta sovvenzione dovrà avvenire non oltre il 30.6.2002."

(5) OV L 146, 11. lpp.

(6) Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(7) Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz dažādu struktūrfondu darbību savstarpēju saskaņošanu un saskaņošanu ar Eiropas Investīciju bankas darbībām un citiem pastāvošajiem finanšu instrumentiem (OV L 374, 1. lpp.).

(8) Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(9) Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz dažādu struktūrfondu darbību savstarpēju saskaņošanu un saskaņošanu ar Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finanšu instrumentu darbību (OV L 374, 1. lpp.).