Sūdzības priekšvēsture

1. Pēc tam, kad 2013. gadā tika saņemts ievērojams skaits sūdzību par pārkāpumiem saistībā ar terminētu darba līgumu iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu Spānijas publiskajā sektorā, Eiropas Komisija nolēma sākt oficiālas pārkāpuma procedūras, 2015. gadā nosūtot Spānijai oficiāla paziņojuma vēstules. Neraugoties uz vairākiem ES Tiesas (EST), Spānijas Augstākās tiesas nolēmumiem un grozījumiem Spānijas tiesību aktos, Komisija turpināja paust bažas par to, ka Spānijas noteikumos šie jautājumi nav pienācīgi risināti. 2024. gadā Komisija Spānijai nosūtīja papildu oficiāla paziņojuma vēstules, norādot, ka ir vajadzīgi efektīvāki soda pasākumi.

2. Konkrētāk, šajā lietā aplūkotais dokuments ir papildu oficiāla paziņojuma vēstule, ko Komisija 2024. gada 3. oktobrī nosūtīja Spānijai pārkāpuma procedūras INFR(2014)4334 ietvaros. Tās pašas dienas paziņojumā presei Komisija šo vēstuli rezumēja šādi: “Šajā papildu oficiālā paziņojuma vēstulē ir ņemti vērā grozījumi valsts noteikumos, kurus Spānija pieņēma pēc tam, kad Komisija 2015. gadā sāka pārkāpuma procedūru. Komisija uzskata, ka jaunie valsts noteikumi joprojām nepietiekami risina konstatētās problēmas, jo īpaši attiecībā uz soda pasākumu efektivitāti. Tāpēc Komisija sūta Spānijai papildu oficiāla paziņojuma vēstuli, dodot tai divus mēnešus laika atbildēt un novērst Komisijas norādītos trūkumus. Ja netiks saņemta apmierinoša atbilde, Komisija var nolemt sniegt argumentētu atzinumu.”[1]

3. Sūdzības iesniedzējs, Spānijas pilsonis, 2025. gada jūlijā pieprasīja publisku piekļuvi [2] iepriekš minētajai oficiālā paziņojuma vēstulei. Komisija atteica piekļuvi vēstulei, pamatojoties uz nepieciešamību aizsargāt tās notiekošās izmeklēšanas [3] mērķi par iespējamu ES tiesību aktu pārkāpumu no Spānijas puses.

4. Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju pārskatīt savu nostāju (iesniedzot “atkārtotu pieteikumu”). Komisija 2025. gada septembrī atbildēja sūdzības iesniedzējam, saglabājot savu nostāju atteikt piekļuvi, pamatojoties uz nepieciešamību aizsargāt notiekošo izmeklēšanu.

5. Nebūdams apmierināts ar šo iznākumu, sūdzības iesniedzējs 2025. gada oktobrī vērsās pie Ombuda.

Izmeklēšana

6. Ombuds sāka izmeklēšanu par Komisijas lēmumu atteikt piekļuvi pieprasītajam dokumentam.

7. Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja sūdzības iesniedzēja atkārtotajā pieteikumā minēto oficiālā paziņojuma vēstuli. Ombuds arī aicināja Komisiju sniegt papildu viedokli par sūdzību, bet to nesaņēma.

Ombudam iesniegtie argumenti

Sūdzības iesniedzējs

8. Sūdzības iesniedzējs iesniedza vairākus argumentus, lai pierādītu, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato oficiālā paziņojuma vēstules izpaušanu. Viņš norādīja, ka pārkāpuma procedūrai ir būtiska ietekme uz to tūkstošiem pagaidu publiskā sektora darbinieku darba tiesībām Spānijā, kuri gadiem ilgi ir bijuši nestabilā nodarbinātības situācijā. Turklāt šī lieta ir saistīta ar Eiropas finansēšanas shēmām, un 626 miljoni EUR no ES līdzekļiem tika ieturēti, jo Spānija nerīkojās, lai novērstu pagaidu nodarbinātības ļaunprātīgu izmantošanu.

9. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja uz vēstules satura daļēju izpaušanu plašsaziņas līdzekļos, kas radīja nepieciešamību pēc pārredzamības.[4] Turklāt saistībā ar šo lietu notiek izmeklēšanas un sūdzības, tostarp Eiropas Ombudam, un tiek iesniegts lūgumraksts Eiropas Parlamentam.

10. Sūdzības iesniedzējs arī uzsvēra notiekošās tiesas un sociālās debates par šo jautājumu, kā arī dažādus plašsaziņas līdzekļu ziņojumus un parlamentārās diskusijas. Jo īpaši viņš apgalvoja, ka arī Spānijas parlamenta deputāts ir lūdzis piekļuvi vēstulei, kas tika atteikta, uzsverot sabiedrības un politiskās intereses šajā lietā. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka parlamenta uzklausīšanā 2025. gada februārī Spānijas tieslietu ministrs atsaucās uz oficiālā paziņojuma vēstuli un uz publiskā sektora pagaidu darbinieku situāciju. Sūdzības iesniedzējs uzstāja, ka šīs vēstules izpaušana ir nepieciešama, lai sabiedrība varētu pārbaudīt šādus apgalvojumus.

Komisijas vārdā –

11. Savā apstiprinošajā lēmumā Komisija norādīja, ka pieprasītais dokuments tika sagatavots saistībā ar pārkāpuma procedūru pret Spāniju par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu jautājumu Spānijas publiskajā sektorā. Tiesvedība joprojām turpinās. Šis dokuments ir daļa no oficiālā dialoga starp Komisiju un Spānijas valdību, kura mērķis ir novērst iespējamu ES tiesību aktu pārkāpumu [5].

12. Komisija paskaidroja, ka tās darbības saistībā ar pārkāpuma procedūru ir izmeklēšana Regulas 1049/2001 nozīmē [6]. Turklāt Komisija norādīja, ka ES judikatūrā ir atzīta vispārēja prezumpcija par neizpaušanu attiecībā uz visiem dokumentiem, kas attiecas uz pārkāpuma procedūru [7], kas ietver visus dokumentus, kuri sagatavoti minētās procedūras neoficiālajos un oficiālajos posmos.

13. Komisija uzskata, ka strīdīgo dokumentu publiskošana mainītu attiecīgās procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi raksturu. Konkrētāk, pārkāpuma procedūras būtu jāveic savstarpējas uzticēšanās gaisotnē, lai strīdu atrisinātu izlīguma ceļā [8].

14. Turklāt Komisija norādīja, ka dokumenta izpaušana pakļautu to ārējam spiedienam, kas kaitētu izmeklēšanas pareizai norisei. Turklāt vēstules izpaušana negatīvi ietekmētu viedokļu apmaiņu ar Spānijas iestādēm un mainītu dialoga divpusējo raksturu. Komisija secināja, ka šādos apstākļos pastāv reāls un nehipotētisks risks, ka pieprasītā dokumenta izpaušana negatīvi ietekmētu notiekošo izmeklēšanu procedūrā ar atsauces numuru INFR(2014)4334, kā arī tās iespējamos turpmākos pasākumus.

15. Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis sevišķu sabiedrības interešu esamību attiecībā uz dokumenta izpaušanu un ka daļēju piekļuvi nevar piešķirt, ja uz pieprasīto dokumentu attiecas vispārēja prezumpcija par neizpaušanu. Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja argumenti par sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu ir vispārīgi.

16. Jo īpaši Komisija apgalvoja, ka, tā kā Spānijas noteikumi, kas ir pārkāpuma procedūras priekšmets, personīgi skar sūdzības iesniedzēju, viņa interesei iepazīties ar vēstuli ir privāts raksturs. Tas, ka daudzi citi ierēdņi varētu būt līdzīgā situācijā, nepadara šīs intereses par publiskām interesēm.[9] Lai gan sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka dažas vēstules daļas ir aprakstītas Spānijas plašsaziņas līdzekļos, Komisija norādīja, ka dokumenta nelikumīga vai neoficiāla daļēja publicēšana nedara to publiski pieejamu un joprojām ir piemērojami konfidencialitātes noteikumi.[10] Komisija arī noraidīja sūdzības iesniedzēja argumentu, ka pastāv spēcīgas norādes par sabiedrības informētību par šo jautājumu, norādot, ka publiskas debates nenozīmē, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato konkrēta dokumenta publiskošanu [11].

Ombuda novērtējums

17. ES tiesas ir atzinušas, ka ES iestādes var atteikt publisku piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz “vispārēju prezumpciju” par noteiktu kategoriju dokumentu neizpaušanu [12]. Tas nozīmē, ka attiecīgajai iestādei nav individuāli jāpārbauda attiecīgie dokumenti, t. i., tai nav jāizvērtē, kā to publiskošana konkrēti un faktiski kaitētu aizsargātajām interesēm. Drīzāk attiecīgā iestāde var pieņemt, ka, tā kā attiecīgie dokumenti ietilpst noteiktā kategorijā, jebkura no tiem izpaušana kaitētu aizsargātajām interesēm.

18. Judikatūrā ir precizēts, ka viena no šīm kategorijām attiecas uz dokumentiem, kas saistīti ar notiekošām pārkāpuma procedūrām [13].

19. Ombuda izmeklēšanas grupas veiktā pieprasītā dokumenta pārbaude apstiprināja, ka tas ir daļa no pārkāpuma procedūras pret Spāniju administratīvās lietas. Pārkāpuma procedūra attiecas uz iespējamu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu publiskajā sektorā, un tā joprojām turpinās.

20. Šajā kontekstā ombuds uzskata, ka bija pamatoti, ka Komisija paļāvās uz vispārējo prezumpciju par neizpaušanu attiecībā uz dokumentiem, kas ir daļa no administratīvās lietas notiekošā izmeklēšanā par to, ka dalībvalsts, iespējams, nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar ES tiesību aktiem [14].

21. Ombuds norāda, ka pat tad, ja piemēro vispārēju prezumpciju, izpaušana joprojām var būt pamatota, ja pastāv sevišķas sabiedrības intereses. Tomēr, lai pierādītu, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas publiskošanā, ES judikatūrā ir noteikts, ka pieteikuma par publisku piekļuvi iesniedzējs norāda īpašus apstākļus, kas pamato informācijas publiskošanu, un ka ar tīri vispārīgiem pārskatāmības apsvērumiem nepietiek.[15] Gadījumos, uz kuriem attiecas vispārēja prezumpcija, pārskatāmība var būt sevišķas sabiedrības intereses tikai tad, ja tā ir īpaši steidzama un balstīta uz konkrētiem elementiem [16].

22. Šajā gadījumā ombuds norāda, ka, kā minēja sūdzības iesniedzējs, jautājums par terminētu darba līgumu iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu Spānijas publiskajā sektorā piesaistīja ievērojamu sabiedrības uzmanību un tika plaši apspriests Spānijas plašsaziņas līdzekļos un parlamentārajās diskusijās. Tomēr ar to vien nepietiek, lai pierādītu sevišķu sabiedrības interešu esamību.

23. Ombuds uzskata, ka saskaņā ar ES judikatūru [17] Komisijai bija pamats uzskatīt, ka sūdzības iesniedzēja vispārējā atsauce uz pārredzamību un viņa intereses pārbaudīt, kā Komisija veic procedūru, nav svarīgākas par sabiedrības interesēm ļaut Komisijai aizsargāt notiekošās pārkāpuma procedūras mērķi, proti, novērst iespējamu ES tiesību aktu pārkāpumu no dalībvalsts puses.

24. Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija šajā lietā nav pieļāvusi administratīvu kļūmi, atsakoties publiskot attiecīgo dokumentu.

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu, ombuds slēdz šo lietu ar šādu secinājumu:

Šajā gadījumā Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Teresa Anjinho
Eiropas ombude

Strasbūrā, 2026. gada 7. janvārī

[1] Sk. Komisijas paziņojuma presei par 2024. gada oktobra pārkāpumu paketi 10. punktu, kas pieejams vietnē https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/en/inf_24_4561.

[2] Saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti Regulā (EK) Nr. 1049/2001, pieejama tīmekļa vietnē: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/en/TXT/?uri=CELEX%3A32001R1049.

[3] Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums.

[4] Sūdzības iesniedzējs ir saistīts ar šādu spāņu ikdienas El País rakstu: “La Comisión Europea a España: “Los jueces sustitutos deben ser considerados trabajadores fijos”, datēts ar 2025. gada 30. jūniju, pieejams vietnē https://elpais.com/espana/2025-06-30/la-comision-europea-a-espana-los-jueces-sustitutos-deben-ser-considerados-trabajadores-fijos.html.

[5] Šajā gadījumā Direktīva 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku ir pieejama šādā tīmekļa vietnē: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/ALL/?uri=CELEX:01999L0070-19990710.

[6] Tiesas 2017. gada 7. septembra spriedums lietā C-331/15 P Francija/Schlyter, 46. punkts: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=194104&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=871574.

[7] Tiesas 2013. gada 14. novembra spriedums LPN un Somija/Komisija, apvienotās lietas C‑514/11 P un C‑605/11 P, 55. un 65.–68. punkts: https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?num=C-514/11&language=en.

[8] Vispārējās tiesas 2014. gada 25. septembra spriedums Spirlea / Komisija, T-306/12, 57. punkts: https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?num=T-306/12&language=EN, kā apstiprināts Tiesas 2017. gada 11. maija spriedumā Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P: https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?language=en&num=C-562/14.

[9] Vispārējās tiesas 2018. gada 9. oktobra spriedums lietā Anikó Pint / Komisija, T-634/17, 59. punkts, pieejams vietnē https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?num=T-634/17.

[10] Vispārējās tiesas 2016. gada 26. maija spriedums lietā T-110/15 IMG/Komisija, 51. punkts, pieejams vietnē https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?num=T-110/15&language=EN

[11] Iepriekš minētais spriedums lietā Anikó Pint/Komisija, 56. punkts.

[12] Vispārējās tiesas 2013. gada 13. septembra spriedums lietā T-380/08 Nīderlande/Komisija, 35. punkts, pieejams vietnē https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?num=T-380/08&language=EN.

[13] Iepriekš minētais spriedums lietā LPN un Somija/Komisija.

[14] Vispārējās tiesas 2013. gada 13. septembra spriedums lietā T-111/11 ClientEarth / Komisija, 75. punkts, pieejams vietnē https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?num=T-111/11.

[15] Sk. Tiesas 2024. gada 5. septembra spriedumu ClientEarth / Komisija, C-249/23 P, 55. punkts, pieejams vietnē https://eur-lex.europa.eu/legal-content/en/TXT/?uri=CELEX:62023CJ0249.

[16] Sk. iepriekš minēto LPN un Somijas lietu, 93. punkts.

[17] Sk. 2023. gada 7. septembra spriedumu lietā C-135/22 P Breyer / REA, 75. punkts, pieejams vietnē https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?num=C-135/22. Skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Anikó Pint/Komisija, 53. punkts.