Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras (EUAA) rīcībā esošajiem dokumentiem par nosacījumiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem ES finansētajos bēgļu centros Grieķijā. EUAA konstatēja, ka 53 dokumenti ietilpst pieprasījuma darbības jomā, un piešķīra daļēju piekļuvi tiem visiem. Atsakot pilnīgu piekļuvi, EUAA atsaucās uz vairākiem izņēmumiem no sabiedrības tiesībām piekļūt dokumentiem, pamatojoties uz personu privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību, lēmumu pieņemšanas procesu un sabiedrības interesēm saistībā ar sabiedrisko drošību. Jo īpaši EUAA apgalvoja, ka pieprasītajos dokumentos ir ietverta sensitīva informācija par personām, kas uzturas īpašās telpās, un provizoriska informācija par situāciju šajās telpās, ko valsts iestādes sniegušas konfidenciāli. Pēdējās minētās informācijas izpaušana varētu mazināt šo iestāžu uzticēšanos EUAA un līdz ar to arī EUAA lēmumu pieņemšanas procesiem un sabiedrības drošībai.

Nebūdams apmierināts ar šo atbildi un piemērotajiem labojumiem, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja pieprasīto dokumentu nerediģētās versijas un apsprieda piemērotās rediģēšanas ar EUAA pārstāvjiem. Pamatojoties uz to, ombude pieņēma EUAA argumentus par nepieciešamību aizsargāt to īpaši neaizsargāto personu privātumu un integritāti, kuras uzturas īpašās telpās. Viņa arī atzina EUAA plašo rīcības brīvību, piemērojot izņēmumu attiecībā uz sabiedrisko drošību, kas varētu tikt nelabvēlīgi ietekmēts, ja EUAA konfidenciāli izpaustu informāciju, ar kuru dalījušās valstu iestādes, tādējādi atturot tās no ciešas sadarbības ar EUAA un tās izvietoto personālu. Turklāt, ņemot vērā to EUAA darbinieku sensitīvos darba apstākļus, kuri izvietoti, lai palīdzētu valsts iestādēm, ombuds uzskatīja, ka EUAA varēja pamatoti censties aizsargāt savu darbinieku komentārus par konkrētiem objektiem, pamatojoties uz izņēmumu attiecībā uz EUAA lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību.

Tomēr ombudu pilnībā nepārliecināja visi EUAA pamatojumi attiecībā uz piemērotajiem rediģējumiem un to konsekvenci. Tomēr, ņemot vērā plašo daļējo piekļuvi, ko EUAA jau bija piešķīrusi pieprasītajiem dokumentiem, ombuds konstatēja, ka turpmāka šīs sūdzības izmeklēšana nav pamatota. Tāpēc viņa slēdza lietu, ierosinot vienu uzlabojumu.

 

Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi “paraugkartēm”, kas saistītas ar Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropola) mākslīgā intelekta (MI) rīkiem. Karšu paraugos ir informācija par MI rīku paredzēto lietojumu un to izvērtējumiem. Eiropols identificēja četrus dokumentus, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā. Tā pilnībā atteica piekļuvi trim dokumentiem un piešķīra daļēju piekļuvi atlikušajam dokumentam. To darot, Eiropols pamatojās uz nepieciešamību aizsargāt sabiedrības intereses attiecībā uz sabiedrisko drošību.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus un tikās ar Eiropola pārstāvjiem. Pamatojoties uz to un ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kas ir ES iestādēm un aģentūrām, ja tās uzskata, ka ir apdraudēta sabiedriskā drošība, ombude konstatēja, ka Eiropola lēmums atteikt (pilnīgu) publisku piekļuvi nav acīmredzami nepareizs. Ņemot vērā to, ka attiecīgās sabiedrības intereses nevar aizstāt ar citām sabiedrības interesēm, kas tiek uzskatītas par svarīgākām, ombuds slēdza izmeklēšanu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.

Tomēr ombude uzskatīja, ka Eiropola paskaidrojumi sūdzības iesniedzējai par to, kāpēc bija jāatsaka (pilnīga) piekļuve šiem dokumentiem, varēja būt konkrētāki, un atsaucās uz iepriekšējo ierosinājumu veikt uzlabojumus šajā sakarā. 

 

Sūdzības iesniedzējs lūdza Eiropas Komisiju nodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem par informācijas apmaiņu ar Ungārijas valdību par tiesu iestāžu neatkarību saistībā ar Komisijas novērtējumu par Ungārijas tiesībām saņemt kohēzijas fondu līdzekļus. Pēc apspriešanās ar Ungārijas iestādēm Komisija atteica piekļuvi dažiem dokumentiem, atsaucoties uz diviem izņēmumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem. Konkrētāk, Komisija apgalvoja, ka izpaušana apdraudētu tās izmeklēšanas mērķi attiecībā uz Ungārijas tiesībām saņemt kohēzijas fondu līdzekļus un tās lēmumu pieņemšanas procesu. Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju pārskatīt savu lēmumu (iesniedzot “atkārtotu pieteikumu”). Ja Komisija nesniedza atbildi noteiktajos termiņos, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Ombuds sāka izmeklēšanu par Komisijas netiešo atteikumu piešķirt publisku piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Ombuda veiktās izmeklēšanas laikā Komisija pieņēma apstiprinošu lēmumu. Tā saglabāja savu lēmumu liegt piekļuvi, bet atsaucās uz papildu izņēmumu, apgalvojot, ka Eiropas Parlaments pa šo laiku ir sācis tiesvedību par šo jautājumu un ka informācijas izpaušana varētu kaitēt šai notiekošajai tiesvedībai.

Ombuda veiktā pārbaude parādīja, ka pieprasītie dokumenti ietver Ungārijas pašnovērtējumu, oficiālas anketas, ko Komisija nosūtīja Ungārijas iestādēm, un attiecīgo Ungārijas iestāžu oficiālās atbildes uz šiem jautājumiem. Tādējādi pieprasītie dokumenti ir pamatā Komisijas lēmumam, par kuru Parlaments ir uzsācis tiesvedību. Tie netika sagatavoti konkrētajai tiesvedībai, un tajos visā tekstā nav ietvertas iekšējas juridiskas nostājas par strīdīgiem jautājumiem.

Ombuds uzskatīja, ka Komisija nav pietiekami pierādījusi, kā dokumentu izpaušana varētu kaitēt attiecīgajai tiesvedībai. Ombudu nepārliecināja arī Komisijas arguments, ka izpaušana varētu kaitēt tās izmeklēšanai. Turklāt ombude uzsvēra, ka ir svarīgi informēt sabiedrību par Komisijas un Ungārijas iestāžu darbībām, lai aizsargātu ES finanšu intereses un nodrošinātu tiesiskuma ievērošanu. Tāpēc ombuds uzskatīja, ka Komisijas atteikums piešķirt plašu publisku piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem ir administratīva kļūme, un ieteica Komisijai pārskatīt savu nostāju par piekļuves pieprasījumu.

Atbildē Komisija apstiprināja savu nostāju, ka pieprasīto dokumentu publiskošana apdraudētu Parlamenta uzsākto tiesvedību mierīgumu un tā veikto izmeklēšanu attiecībā uz Ungārijas tiesībām saņemt kohēzijas fondu līdzekļus. Tomēr ombuds konstatēja, ka Komisija nesniedza pārliecinošus paskaidrojumus par to, kāpēc šiem dokumentiem nevarēja piešķirt plašāku piekļuvi. Tāpēc ombude apstiprināja savu konstatējumu par administratīvu kļūmi un slēdza lietu.

Lieta attiecās uz lūgumu nodrošināt publisku piekļuvi argumentētajam atzinumam, ko Eiropas Komisija nosūtīja Beļģijai saistībā ar pārkāpuma procedūru par Trauksmes cēlēju aizsardzības direktīvas transponēšanu.

Komisija atteica piekļuvi dokumentam, kas ir daļa no lietas materiāliem saistībā ar notiekošu pārkāpuma procedūru. To darot, Komisija balstījās uz vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu, kas balstīta uz nepieciešamību aizsargāt notiekošas izmeklēšanas mērķi. Nebūdams apmierināts ar šo iznākumu, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Lai gan ombude uzskatīja, ka trauksmes cēlēju pienācīga aizsardzība ir būtiska, viņa, pamatojoties uz attiecīgā dokumenta pārbaudi, konstatēja, ka Komisijai bija pamats atsaukties uz vispārējo prezumpciju par informācijas neizpaušanu, lai atteiktu piekļuvi dokumentam. Tāpēc viņa slēdza lietu.

Lieta attiecās uz Eiropas Savienības Kiberdrošības aģentūras (ENISA) atteikumu piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanu par kāda tā darbinieka pārkāpumiem. Atsakot piekļuvi, ENISA atsaucās uz izņēmumu saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka izpaušana apdraudētu nepieciešamību aizsargāt dokumentos minēto personu, tostarp personas, uz kuru attiecas OLAF izmeklēšana, privātumu un integritāti.

Ombuds konstatēja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis nepieciešamību izpaust personas datus sabiedrības interesēs, kā to prasa ES tiesību akti par datu aizsardzību. Līdz ar to ENISA bija pamatoti atteikusies izpaust visus personas datus, kas ietverti strīdīgajos dokumentos. Tomēr, pamatojoties uz ENISA izvirzītajiem argumentiem, ombuds nebija pārliecināts, ka strīdīgie dokumenti ir personas dati kopumā. Tādēļ viņa ierosina ENISA pārskatīt savu nostāju, ka piekļuve dokumentiem ir jāatsaka pilnībā.

Reaģējot uz to, ENISA atkārtoti izvērtēja strīdīgos dokumentus. Pamatojoties uz to, tā saglabāja savu nostāju, ka dokumenti satur personas datus visā to kopumā un ka tādējādi nevar piešķirt publisku piekļuvi. Ņemot vērā papildu informāciju, ko ENISA sniedza šajā posmā, ombuds piekrita, ka dokumentus var pamatoti uzskatīt par personas datiem kopumā. Tāpēc viņa slēdza izmeklēšanu, konstatējot, ka ENISA ir pieņēmusi risinājuma priekšlikumu. Tomēr ombuds ierosināja, ka ENISA labas pārvaldības nolūkā būtu jāiesniedz pieprasījuma iesniedzējam to dokumentu saraksts, kurus tā identificē, izskatot pieprasījumu par publisku piekļuvi dokumentiem.

Lieta attiecās uz Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras (Frontex) nespēju sniegt atbildi pēc būtības uz administratīvu sūdzību saistībā ar 2. kategorijas pastāvīgā korpusa darbinieka apgalvojumiem par aizskarošu izturēšanos un pārkāpumiem.

Sūdzības iesniedzējs administratīvo sūdzību Frontex iesniedza 2023. gada martā. Frontex atbildēja, ka pretēji iepriekšējai informācijai, ko tā bija sniegusi sūdzības iesniedzējam, tam nebija tiesību iesniegt šādu sūdzību. Līdz ar to viņš nesaņemtu atbildi pēc būtības. Tomēr Ombuda izmeklēšanas gaitā Frontex norādīja, ka tā sniegs sūdzības iesniedzējam vispārēju atbildi pēc būtības līdz 2024. gada novembrim. Frontex šo atbildi sūdzības iesniedzējam sniedza tikai 2025. gada decembrī. Ombuds konstatēja, ka sūdzības iesniedzējam sniegtā nekonsekventā informācija un kliedzošā kavēšanās atbildēt uz sūdzību ir administratīva kļūme. Tomēr ombuds neuzskatīja par nepieciešamu sniegt ieteikumu, ņemot vērā to, ka Frontex tagad ir sniegusi sūdzības iesniedzējam būtisku atbildi.

Turklāt Ombuda izmeklēšanā atklājās, ka 2. kategorijas amatpersonām nav efektīva sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānisma, piemēram, aizskarošas izturēšanās situācijās Frontex. Ombuds secināja, ka tas ir sistēmisks jautājums, kas arī ir administratīva kļūme.

Ombuds ieteica Frontex valdei gaidāmajā 2. kategorijas amatpersonu tiesiskā regulējuma pārskatīšanā ieviest efektīvu sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānismu.

Lieta attiecās uz lūgumu nodrošināt publisku piekļuvi oficiāla paziņojuma vēstulei pārkāpuma procedūrā saistībā ar secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem Spānijas publiskajā sektorā. Komisija atteica piekļuvi vēstulei, apgalvojot, ka tā ir daļa no notiekošas pārkāpuma procedūras, attiecībā uz kuru pastāv vispārēja prezumpcija par neizpaušanu. Komisija konstatēja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis sevišķu sabiedrības interešu esamību informācijas izpaušanā. Nebūdams apmierināts ar šo iznākumu, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgo dokumentu un apstiprināja, ka tas ir daļa no administratīvās lietas notiekošā pārkāpuma procedūrā. Pamatojoties uz to, ombuds konstatēja, ka, lai atteiktu piekļuvi oficiāla paziņojuma vēstulei, Komisijai bija pamats balstīties uz vispārējo prezumpciju par informācijas neizpaušanu. Viņa arī konstatēja, ka Komisijai bija pamats uzskatīt, ka sūdzības iesniedzējs nav izvirzījis pietiekamus argumentus, lai pierādītu, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā. Tāpēc viņa slēdza lietu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.