Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi “paraugkartēm”, kas saistītas ar Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropola) mākslīgā intelekta (MI) rīkiem. Karšu paraugos ir informācija par MI rīku paredzēto lietojumu un to izvērtējumiem. Eiropols identificēja četrus dokumentus, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā. Tā pilnībā atteica piekļuvi trim dokumentiem un piešķīra daļēju piekļuvi atlikušajam dokumentam. To darot, Eiropols pamatojās uz nepieciešamību aizsargāt sabiedrības intereses attiecībā uz sabiedrisko drošību.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus un tikās ar Eiropola pārstāvjiem. Pamatojoties uz to un ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kas ir ES iestādēm un aģentūrām, ja tās uzskata, ka ir apdraudēta sabiedriskā drošība, ombude konstatēja, ka Eiropola lēmums atteikt (pilnīgu) publisku piekļuvi nav acīmredzami nepareizs. Ņemot vērā to, ka attiecīgās sabiedrības intereses nevar aizstāt ar citām sabiedrības interesēm, kas tiek uzskatītas par svarīgākām, ombuds slēdza izmeklēšanu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.

Tomēr ombude uzskatīja, ka Eiropola paskaidrojumi sūdzības iesniedzējai par to, kāpēc bija jāatsaka (pilnīga) piekļuve šiem dokumentiem, varēja būt konkrētāki, un atsaucās uz iepriekšējo ierosinājumu veikt uzlabojumus šajā sakarā. 

 

Sūdzības iesniedzējs lūdza Eiropas Komisiju nodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem par informācijas apmaiņu ar Ungārijas valdību par tiesu iestāžu neatkarību saistībā ar Komisijas novērtējumu par Ungārijas tiesībām saņemt kohēzijas fondu līdzekļus. Pēc apspriešanās ar Ungārijas iestādēm Komisija atteica piekļuvi dažiem dokumentiem, atsaucoties uz diviem izņēmumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem. Konkrētāk, Komisija apgalvoja, ka izpaušana apdraudētu tās izmeklēšanas mērķi attiecībā uz Ungārijas tiesībām saņemt kohēzijas fondu līdzekļus un tās lēmumu pieņemšanas procesu. Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju pārskatīt savu lēmumu (iesniedzot “atkārtotu pieteikumu”). Ja Komisija nesniedza atbildi noteiktajos termiņos, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Ombuds sāka izmeklēšanu par Komisijas netiešo atteikumu piešķirt publisku piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Ombuda veiktās izmeklēšanas laikā Komisija pieņēma apstiprinošu lēmumu. Tā saglabāja savu lēmumu liegt piekļuvi, bet atsaucās uz papildu izņēmumu, apgalvojot, ka Eiropas Parlaments pa šo laiku ir sācis tiesvedību par šo jautājumu un ka informācijas izpaušana varētu kaitēt šai notiekošajai tiesvedībai.

Ombuda veiktā pārbaude parādīja, ka pieprasītie dokumenti ietver Ungārijas pašnovērtējumu, oficiālas anketas, ko Komisija nosūtīja Ungārijas iestādēm, un attiecīgo Ungārijas iestāžu oficiālās atbildes uz šiem jautājumiem. Tādējādi pieprasītie dokumenti ir pamatā Komisijas lēmumam, par kuru Parlaments ir uzsācis tiesvedību. Tie netika sagatavoti konkrētajai tiesvedībai, un tajos visā tekstā nav ietvertas iekšējas juridiskas nostājas par strīdīgiem jautājumiem.

Ombuds uzskatīja, ka Komisija nav pietiekami pierādījusi, kā dokumentu izpaušana varētu kaitēt attiecīgajai tiesvedībai. Ombudu nepārliecināja arī Komisijas arguments, ka izpaušana varētu kaitēt tās izmeklēšanai. Turklāt ombude uzsvēra, ka ir svarīgi informēt sabiedrību par Komisijas un Ungārijas iestāžu darbībām, lai aizsargātu ES finanšu intereses un nodrošinātu tiesiskuma ievērošanu. Tāpēc ombuds uzskatīja, ka Komisijas atteikums piešķirt plašu publisku piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem ir administratīva kļūme, un ieteica Komisijai pārskatīt savu nostāju par piekļuves pieprasījumu.

Atbildē Komisija apstiprināja savu nostāju, ka pieprasīto dokumentu publiskošana apdraudētu Parlamenta uzsākto tiesvedību mierīgumu un tā veikto izmeklēšanu attiecībā uz Ungārijas tiesībām saņemt kohēzijas fondu līdzekļus. Tomēr ombuds konstatēja, ka Komisija nesniedza pārliecinošus paskaidrojumus par to, kāpēc šiem dokumentiem nevarēja piešķirt plašāku piekļuvi. Tāpēc ombude apstiprināja savu konstatējumu par administratīvu kļūmi un slēdza lietu.

Lieta attiecās uz lūgumu nodrošināt publisku piekļuvi argumentētajam atzinumam, ko Eiropas Komisija nosūtīja Beļģijai saistībā ar pārkāpuma procedūru par Trauksmes cēlēju aizsardzības direktīvas transponēšanu.

Komisija atteica piekļuvi dokumentam, kas ir daļa no lietas materiāliem saistībā ar notiekošu pārkāpuma procedūru. To darot, Komisija balstījās uz vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu, kas balstīta uz nepieciešamību aizsargāt notiekošas izmeklēšanas mērķi. Nebūdams apmierināts ar šo iznākumu, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Lai gan ombude uzskatīja, ka trauksmes cēlēju pienācīga aizsardzība ir būtiska, viņa, pamatojoties uz attiecīgā dokumenta pārbaudi, konstatēja, ka Komisijai bija pamats atsaukties uz vispārējo prezumpciju par informācijas neizpaušanu, lai atteiktu piekļuvi dokumentam. Tāpēc viņa slēdza lietu.

Lieta attiecās uz Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras (Frontex) nespēju sniegt atbildi pēc būtības uz administratīvu sūdzību saistībā ar 2. kategorijas pastāvīgā korpusa darbinieka apgalvojumiem par aizskarošu izturēšanos un pārkāpumiem.

Sūdzības iesniedzējs administratīvo sūdzību Frontex iesniedza 2023. gada martā. Frontex atbildēja, ka pretēji iepriekšējai informācijai, ko tā bija sniegusi sūdzības iesniedzējam, tam nebija tiesību iesniegt šādu sūdzību. Līdz ar to viņš nesaņemtu atbildi pēc būtības. Tomēr Ombuda izmeklēšanas gaitā Frontex norādīja, ka tā sniegs sūdzības iesniedzējam vispārēju atbildi pēc būtības līdz 2024. gada novembrim. Frontex šo atbildi sūdzības iesniedzējam sniedza tikai 2025. gada decembrī. Ombuds konstatēja, ka sūdzības iesniedzējam sniegtā nekonsekventā informācija un kliedzošā kavēšanās atbildēt uz sūdzību ir administratīva kļūme. Tomēr ombuds neuzskatīja par nepieciešamu sniegt ieteikumu, ņemot vērā to, ka Frontex tagad ir sniegusi sūdzības iesniedzējam būtisku atbildi.

Turklāt Ombuda izmeklēšanā atklājās, ka 2. kategorijas amatpersonām nav efektīva sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānisma, piemēram, aizskarošas izturēšanās situācijās Frontex. Ombuds secināja, ka tas ir sistēmisks jautājums, kas arī ir administratīva kļūme.

Ombuds ieteica Frontex valdei gaidāmajā 2. kategorijas amatpersonu tiesiskā regulējuma pārskatīšanā ieviest efektīvu sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānismu.

Lieta attiecās uz lūgumu nodrošināt publisku piekļuvi oficiāla paziņojuma vēstulei pārkāpuma procedūrā saistībā ar secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem Spānijas publiskajā sektorā. Komisija atteica piekļuvi vēstulei, apgalvojot, ka tā ir daļa no notiekošas pārkāpuma procedūras, attiecībā uz kuru pastāv vispārēja prezumpcija par neizpaušanu. Komisija konstatēja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis sevišķu sabiedrības interešu esamību informācijas izpaušanā. Nebūdams apmierināts ar šo iznākumu, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgo dokumentu un apstiprināja, ka tas ir daļa no administratīvās lietas notiekošā pārkāpuma procedūrā. Pamatojoties uz to, ombuds konstatēja, ka, lai atteiktu piekļuvi oficiāla paziņojuma vēstulei, Komisijai bija pamats balstīties uz vispārējo prezumpciju par informācijas neizpaušanu. Viņa arī konstatēja, ka Komisijai bija pamats uzskatīt, ka sūdzības iesniedzējs nav izvirzījis pietiekamus argumentus, lai pierādītu, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā. Tāpēc viņa slēdza lietu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.

Sūdzības iesniedzējs 2024. gada martā lūdza Eiropas Komisiju nodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar 2023. gada atkārtoto novērtējumu par tiesiskuma procedūras piemērošanu Ungārijā (pamatojoties uz Nosacītības regulu). Komisija konstatēja, ka četri ceturkšņa ziņojumi un vairākas informācijas apmaiņas starp Ungāriju un Komisiju ietilpst pieprasījuma darbības jomā, bet atteica piekļuvi visiem dokumentiem. Atturot piekļuvi, tā atsaucās uz izņēmumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka izpaušana varētu kaitēt izmeklēšanas mērķim un tās notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam saskaņā ar Nosacītības regulu.

Sūdzības iesniedzējs 2024. gada aprīlī lūdza Komisiju pārskatīt savu nostāju (iesniedzot atkārtotu pieteikumu). Tā kā Komisija noteiktajā termiņā neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, sūdzības iesniedzējs 2024. gada jūnijā vērsās pie Ombuda.

Ombuds sāka izmeklēšanu par to, ka Komisija nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, un lūdza Komisiju atbildēt pēc iespējas ātrāk. Komisija atbildēja sūdzības iesniedzējam 2025. gada decembrī, t. i., vairāk nekā 19 mēnešus pēc atkārtotā pieteikuma iesniegšanas.

Tā kā Komisija atbildēja uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, ombuds slēdza šo lietu. Tomēr viņa nepārprotami kritizēja ievērojamo kavēšanos, kas Komisijai radās, atbildot uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu, un atgādināja Komisijai, ka tai būtu steidzami jārisina jautājums par kavēšanos, izskatot pieprasījumus par publisku piekļuvi dokumentiem.

Lieta attiecās uz Eiropas Parlamenta atteikumu piešķirt publisku piekļuvi dokumentam, kas saistīts ar zādzībām un ielaušanos Parlamenta telpās 2020. gadā. Lai atteiktu piekļuvi, Parlaments atsaucās uz vienu izņēmumu, kas paredzēts Savienības tiesību aktos par publisku piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka dokumenta publiskošana kaitētu sabiedrības interesēm attiecībā uz sabiedrības drošību.

Pamatojoties uz dokumenta pārbaudi un pēc izmeklēšanas grupas sanāksmes ar Parlamenta pārstāvjiem, ombude konstatēja, ka Parlaments nav pierādījis, kā dokumenta daļu izpaušana varētu konkrēti un faktiski kaitēt norādītajām interesēm. Tādējādi viņa nāca klajā ar risinājuma priekšlikumu, ko Parlaments apsver, lai nodrošinātu vismaz daļēju piekļuvi dokumentam.

Parlaments pieņēma ombuda risinājuma priekšlikumu un piešķīra daļēju piekļuvi dokumentam. Ombude atzinīgi novērtēja Parlamenta pozitīvo atbildi uz viņas priekšlikumu par risinājumu un slēdza izmeklēšanu.

Abas lietas attiecas uz Eiropola atteikumu piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem par tā digitālajiem rīkiem attēlu un video analīzei, teksta noskaņojumu, atklātā pirmkoda informāciju un sejas atpazīšanu. Attiecīgie dokumenti ir “pētniecības projekta uzsākšanas dokuments”, “novērtējumi par ietekmi uz datu aizsardzību” un ar tiem saistītie Eiropola pamattiesību amatpersonas atzinumi. Atsakot publisku piekļuvi šiem dokumentiem, Eiropols atsaucās uz vairākiem izņēmumiem attiecībā uz publisku piekļuvi, tostarp nepieciešamību aizsargāt sabiedrības intereses attiecībā uz sabiedrisko drošību. Tā uzskatīja, ka pieprasīto dokumentu izpaušana sniegtu noziedzniekiem informāciju par tās tehniskajām spējām, tādējādi apdraudot tās darbību efektivitāti.

Pamatojoties uz to, ka viņas izmeklēšanas grupa pārbaudīja pieprasītos dokumentus, ombude nāca klajā ar risinājuma priekšlikumu lietā 1192/2024/MIK, lūdzot Eiropolu piešķirt daļēju piekļuvi. Eiropols pieņēma šo priekšlikumu un piešķīra daļēju piekļuvi “pētniecības projekta uzsākšanas dokumentam”. Turklāt lietā 841/2025/MIK Eiropols piemēroja to pašu pieeju, ko ierosināja ombuds paralēlajā lietā, un piešķīra daļēju piekļuvi vairākiem tā pamattiesību amatpersonas atzinumiem.

Lai gan Eiropols nesniedza piekļuvi novērtējumiem par ietekmi uz datu aizsardzību un rediģēja informāciju par rīku funkcijām, Ombuds uzskatīja, ka šajās lietās tagad ir piešķirta jēgpilna publiska piekļuve. Tāpēc ombude uzskatīja, ka Eiropols ir pieņēmis viņas risinājumu. Tomēr Ombuds ierosināja, ka turpmākajos gadījumos Eiropolam būtu padziļināti jāpārbauda, vai “novērtējumos par ietekmi uz datu aizsardzību” un citos dokumentos, kas attiecas uz līdzīgiem digitālajiem rīkiem, ir ietverta sensitīva informācija, ko var izpaust sabiedrībai. Ombuds turpinās uzraudzīt šo jautājumu saistībā ar turpmākām sūdzībām.