Strasbūrā, 2004. gada 12. augustā

Godātais Dr. G. kungs!

2004. gada 5. februārī Jūs GFI Umwelt – Gesellschaft für Infrastruktur und Umwelt mbH vārdā iesniedzāt sūdzību pret Eiropas Komisiju par tehniskās palīdzības līgumu Nr. CHN/B7-300/97/4-env/liep/a1.

2004. gada 18. februārī es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam.

2004. gada 19. martā Jūs lūdzāt paplašināt savu izmeklēšanu, attiecinot to arī uz iespējamu atteikumu piešķirt Jums piekļuvi Komisijas lietas materiāliem saskaņā ar Regulu 1049/2001. Savā 2004. gada 29. marta atbildē es norādīju, ka termiņš, kurā Komisijai ir jāatbild uz atkārtotiem pieteikumiem saskaņā ar Regulas 1049/2001 8. panta 1. punktu, Jūsu 2004. gada 19. marta vēstules nosūtīšanas brīdī vēl nebija beidzies. Tāpēc es Jūs informēju, ka nevarēšu izpildīt Jūsu lūgumu. Tomēr Jūsu uzmanība tika vērsta uz iespēju iesniegt vēl vienu sūdzību, ja Komisija noraida Jūsu atkārtoto pieteikumu vai neizskata to paredzētajā termiņā.

Komisija nosūtīja savu atzinumu 2004. gada 30. aprīlī. Es Jums to nosūtīju 2004. gada 3. maijā ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos.

Ar 2004. gada 3. maija vēstuli Jūs mani informējāt, ka vēlaties iesniegt sūdzību par Komisijas atteikumu piešķirt Jums piekļuvi tās lietas materiāliem. Šī sūdzība tika reģistrēta ar atsauces numuru 1368/2004/GG, un es to pašlaik izvērtēju.

2004. gada 10. maijā Jūs man nosūtījāt savus apsvērumus par Komisijas atzinumu.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzība

Sūdzības iesniedzējs, Vācijas uzņēmums, bija daļa no ES un Ķīnas Liaoning integrētās vides programmas konsorcija saskaņā ar tehniskās palīdzības līgumu (Nr. CHN/B7-300/97/4-env/liep/a1), kas noslēgts ar Eiropas Komisiju. Attiecīgais projekts attiecās uz attīstības sadarbību starp ES un Ķīnu. Sūdzības iesniedzēja nodarbinātais ilgtermiņa eksperts (turpmāk “Eiropas līdzdirektora vietnieks”) bija W.

2003. gada 15. septembrī Komisijas delegācija Pekinā (turpmāk tekstā – “delegācija”) ar ierakstītu vēstuli informēja projekta koordinatoru RRI (Rhein-Ruhr Ingenieur-Gesellschaft mbH, Vācijas sabiedrība), ka tā ir nolēmusi nekavējoties izbeigt līgumu, pamatojoties uz tā 15. pantu. Komisija paskaidroja, ka divās vēstulēs, kas tika nosūtītas 2002. gada 6. jūnijā un 2003. gada 30. janvārī, tā bija norādījusi, ka darbuzņēmēja sniegtie pakalpojumi netika sniegti atbilstoši Komisijas prasībām, un brīdinājusi, ka, ja vien līdzdirektora vietnieks neizpildīs savus uzdevumus, kas grozīti 2. papildinājumā (piemēram, iepirkumu un līgumslēgšanas atbildību), tā uzskatīs, ka RRI vadītais konsorcijs ir pārkāpis līgumu. Komisija uzskata, ka, neraugoties uz atbildēm, kas saņemtas no RRI, joprojām tika saņemtas papildu sūdzības par līgumslēdzēja sniegtajiem neapmierinošajiem pakalpojumiem. Komisija secināja, ka tai nav citas izvēles kā vien nekavējoties izbeigt līgumu.

2003. gada 22. septembrī nosūtītajā vēstulē RRI apstrīdēja šo lēmumu un lūdza Komisiju sniegt precīzu informāciju par tā pamatojumu. RRI uzskata, ka Komisijas 2002. gada 4. aprīļa un 2003. gada 30. janvāra vēstules nepierādīja Komisijas apgalvojumus. RRI arī norādīja, ka, neraugoties uz sūdzības iesniedzēja 2002. gada 11. aprīļa pieprasījumu, Komisija bija atteikusies piešķirt piekļuvi misijas ziņojumiem, kas, iespējams, būtu varējuši apstiprināt vai atspēkot apsūdzības. RRI uzskata, ka bez papildu informācijas tā iepriekš nav spējusi atbildēt uz apgalvojumiem, ka ir pārkāpti tās pienākumi saskaņā ar līgumu. Savā 2003. gada 26. septembra atbildē delegācija norādīja, ka līdzdirektora vietniekam cita starpā ir “iepirkuma un līgumu slēgšanas atbildība”. Delegācija uzskata, ka sūdzības iesniedzēja eksperts nav izpildījis šo pienākumu.

RRI 2003. gada 10. novembrī nosūtīja delegācijai vēl vienu vēstuli. Savā 2003. gada 18. novembra atbildē delegācija nesniedza sīkāku informāciju par iemesliem, kuru dēļ tā nolēma izbeigt līgumu.

Pēc tehniskās palīdzības līguma izbeigšanas sūdzības iesniedzējs uzskatīja par nepieciešamu izbeigt savu darba līgumu ar W. Pēdējais minētais pārsūdzēja šo lēmumu Arbeitsgericht Bonnā [Bonnas Darba lietu tiesā] (Vācija). Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka šīs procedūras laikā tam būs jāsniedz detalizēta informācija par W. iespējamo atteikumu veikt savus pienākumus.

Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka Komisija nav sniegusi pietiekami precīzu informāciju par tehniskās palīdzības līguma izbeigšanas iemesliem. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tajā pašā dienā Komisijai tika nosūtīts pieprasījums par piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001.

Sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu ātri izskatīt šo jautājumu, ņemot vērā, ka drīzumā bija jānotiek mutiskajai uzklausīšanai Nodarbinātības tiesā.

INQUIRY

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Pamatinformācija

1999. gada 3. augustā Komisija noslēdza pakalpojumu līgumu ar RRI kā konsorcija, kurā ietilpa sūdzības iesniedzējs, vadītāju. Līgums paredzēja nodrošināt divus ES ekspertus, līdzdirektoru un finanšu/administratīvo vadītāju tehniskajai palīdzībai ES un Ķīnas Liaoning integrētās vides projektam (LIEP), daudz a: Programmas biroja vadība un vides izpratnes projekts.

2000. gada 8. septembrī RRI paziņoja, ka ģimenes apstākļu dēļ ES finanšu/administratīvajam vadītājam ir jāatkāpjas no amata 2000. gada oktobra beigās, un piedāvāja W. kā viņa aizstājēju. Komisija piekrita šai aizstāšanai.

Līdzdirektora aizstāšanas dēļ Komisija savā 2001. gada 10. augusta vēstulē RRI ierosināja, ka W. “statuss un pienākumi atlikušajā LIEP īstenošanas periodā tiks uzlaboti, lai izmantotu viņa prasmes un ļautu otram ilgtermiņa ekspertam [jaunajam līdzdirektoram, kas vēl jāpieņem darbā] vislabāk koncentrēties uz starpnozaru un koordinācijas jautājumiem, kā arī stratēģiskiem un tehniskiem jautājumiem.” Saskaņā ar šo vēstuli W. bija paredzēts ieņemt “līdzdirektora vietnieka finanšu un administratīvos jautājumos” amatu.

RRI tam piekrita, kā rezultātā 2001. gada 3. septembrī noslēgtajam pakalpojumu līgumam tika pievienots papildinājums (papildinājums Nr. 2). Šajā papildinājumā finanšu/administratīvā vadītāja pilnvaras tika ļoti detalizēti paplašinātas, tostarp 1.2.2. pantā paredzot, ka “viņš dalīs parakstīšanas atbildību (piemēram, attiecībā uz iepirkuma aspektiem, pārskaitījumu pieprasījumiem, kontu pārvaldību un līgumiem) ar Ķīnas direktoru”. Starp viņam uzticētajiem pienākumiem un funkcijām bija “iepirkuma un līgumu slēgšanas atbildība” (4. panta 1. punkts). Vēl viena svarīga funkcija bija “ad interim aizstāt EK līdzdirektoru, grupas vadītāju”. Tādējādi W., finanšu/administratīvais vadītājs, bija kļuvis par līdzdirektora vietnieku, un viņa honorāra likme tika palielināta.

2002. gada 2. aprīlī Komisija rakstīja RRI sūdzēties par to, ka W. nepildīja savus jaunos pienākumus un funkcijas, kas izriet no grozītajiem statūtiem, un lūdza apstiprināt, ka līgums starp W. un konsorciju tika pielāgots jaunajiem statūtiem. 2002. gada 6. jūnijā Komisija atkal lūdza šo apstiprinājumu.

Šķiet, ka W. nebija informēts par jebkādām izmaiņām viņa pienākumos un viņš sistemātiski atteicās pildīt savus jaunos pienākumus un funkcijas.

2003. gada 30. janvārī Komisija vēlreiz brīdināja RRI par līguma pārkāpumu un vēlreiz lūdza apstiprināt, ka W. līgums ir ticis pielāgots jaunajai situācijai.

Komisijas aizdomas par to, ka līgums ar W. nav ticis grozīts, pastiprināja fakts, ka nekad nav saņemts skaidrs apstiprinājums par šo grozījumu.

Ar 2003. gada 5. februāra vēstuli RRI apsolīja noskaidrot šo jautājumu, tiklīdz W. būs atgriezies no savām brīvdienām.

Tomēr situācija nav mainījusies, un W. ir turpinājis atcelt visus jaunos pienākumus. Sūdzības par to delegācijā turpināja saņemt no visām iesaistītajām pusēm (Ķīnas līdzdirektora un ES līdzdirektora), kuras bija spiestas pārņemt šo papildu darba slodzi.

Tādējādi 2003. gada 15. septembrī delegācija izbeidza līgumu saskaņā ar tā 15. panta 2. un 3. punktu (līguma pārkāpums).

Par sūdzību

Saskaņā ar līguma 6. pantu Komisijas vienīgais kontaktpunkts saziņai šajā līgumā bija RRI, kas bija parakstījusi līgumu konsorcija, tostarp sūdzības iesniedzēja, vārdā. Tādējādi visa saziņa notika starp RRI un Komisiju saskaņā ar līgumā noteikto.

Pēc vairākiem citiem paziņojumiem par šo tēmu RRI 2003. gada 30. janvārī tika oficiāli brīdināts, ka tā tiks uzskatīta par līguma pārkāpumu, ja tā nespēs likt W. uzņemties jaunas funkcijas un pienākumus. Tomēr nekas nebija mainījies.

Secinājums

Komisija uzskatīja, ka tā ir rīkojusies saskaņā ar līguma noteikumiem. Tā norādīja, ka ir sniegusi pietiekamus paskaidrojumus RRI par to, kāpēc konsorcijs tika uzskatīts par tādu, kas pārkāpj līgumu. Oficiāls brīdinājums tika izteikts sešus mēnešus pirms līguma izbeigšanas.

W. līguma izbeigšana un tam norādītais pamatojums bija līgumiska rakstura jautājumi starp konsorciju un W. Komisija nebija šī līguma puse un tādējādi nevarēja iejaukties to strīdā.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos saglabāja savu sūdzību un cita starpā sniedza šādas papildu piezīmes:

Komisijas vērtējums bija acīmredzamā pretrunā 2002. gada 1. septembra starpposma novērtējumam, kurā tika apliecināts, ka W. ir darbojies labi. Turklāt Komisija un tās delegācija esot mēģinājušas ietekmēt W. līgumattiecības.

Tādēļ ombudam būtu jācenšas panākt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas pamato tās lēmumu izbeigt līgumu.

Lēmums

1 Apgalvojums, ka nav sniegta pietiekami precīza informācija par tehniskās palīdzības līguma izbeigšanas iemesliem

1.1 1999. gada 3. augustā Komisija noslēdza pakalpojumu līgumu ar RRI (Vācijas uzņēmumu) kā konsorcija vadītāju, kurā ietilpa sūdzības iesniedzējs (cits Vācijas uzņēmums). Līgums paredzēja nodrošināt divus ES ekspertus, līdzdirektoru un finanšu/administratīvo vadītāju tehniskajai palīdzībai ES un Ķīnas Liaoning integrētās vides projektam (LIEP), daudz a: Programmas biroja vadība un vides izpratnes projekts. Sūdzības iesniedzēja nodarbinātais eksperts W. 2000. gada septembrī kļuva par finanšu/administratīvo vadītāju. Pēc 2001. gada septembrī parakstītā līguma papildinājuma W. bija kļuvis par līdzdirektora vietnieku. 2003. gada 15. septembrī Komisijas delegācija Pekinā ar ierakstītu vēstuli informēja RRI, ka tā ir nolēmusi nekavējoties izbeigt līgumu, pamatojoties uz tā 15. pantu un pamatojoties uz to, ka līdzdirektora vietnieks nav izpildījis savus uzdevumus, jo tie ir grozīti 2. papildinājumā (piemēram, iepirkums un līgumslēgšanas atbildība). Sūdzības iesniedzējs 2004. gada februārī iesniegtajā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisija nav sniegusi pietiekami precīzu informāciju par tehniskās palīdzības līguma izbeigšanas iemesliem.

1.2 Komisija norādīja, ka saskaņā ar līguma 6. pantu tās vienīgais kontaktpunkts saziņai šajā līgumā bija RRI, kas bija parakstījusi līgumu konsorcija, tostarp sūdzības iesniedzēja, vārdā. Tādējādi visa saziņa notika starp RRI un Komisiju saskaņā ar līgumā noteikto. Komisija arī norādīja, ka pēc vairākiem citiem paziņojumiem par šo jautājumu (2002. gada 2. aprīļa un 2002. gada 6. jūnija vēstules) tā 2003. gada 30. janvārī oficiāli brīdināja RRI, ka tā tiks uzskatīta par līguma pārkāpumu, ja tā nespēs likt W. uzņemties jaunas funkcijas un pienākumus. Tādējādi tā uzskatīja, ka tā ir rīkojusies saskaņā ar līguma noteikumiem un ka tā ir sniegusi RRI pietiekamus paskaidrojumus par to, kāpēc konsorcijs tika uzskatīts par tādu, kas ir pārkāpis līgumu.

1.3 Komisija savu lēmumu izbeigt līgumu pamatoja ar līguma 15. panta 2. punktu, kurā noteikts, ka gadījumā, ja līgumslēdzējs "Komisija konstatē, ka līgumslēdzējs ir pārkāpis līgumu, Komisija jebkurā laikā var izbeigt līgumu, nosūtot ierakstītu vēstuli bez iepriekšēja brīdinājuma un bez kompensācijas no Komisijas puses". Šajā kontekstā ir jānorāda, ka šis iebildums attiecas nevis uz jautājumu par Komisijas lēmuma izbeigt līgumu pamatotību, bet tikai uz jautājumu par to, vai Komisija ir sniegusi pietiekami precīzu informāciju par šādas rīcības iemesliem.

1.4 Ombuds norāda, ka līguma 6. pantā ir noteikts, ka, izņemot maksājumu pieprasījumus, paziņojumi, kas veikti, izpildot līgumu, ir jāadresē Komisijai un, ciktāl tas attiecas uz līgumslēdzēju konsorciju, RRI. Tādējādi Komisijas viedoklis, ka RRI bija tās vienīgais kontaktpunkts attiecībā uz saziņu saistībā ar līgumu, šķiet saprātīgs.

1.5 Savās vēstulēs RRI Komisija paskaidroja, ka, pēc tās domām, W. nebija izpildījis pienākumus, kas viņam bija uzticēti ar papildinājumu, par kuru bija panākta vienošanās 2001. gada septembrī. Protams, Komisijas 2002. gada 2. aprīļa, 2002. gada 6. jūnija un 2003. gada 30. janvāra vēstulēs ir tikai vispārīga atsauce uz šiem jaunajiem W. pienākumiem. Tomēr ir jānorāda, ka šajās vēstulēs Komisija lūdza RRI apstiprināt, ka W. līgums ar konsorciju ir ticis pielāgots, lai paredzētu šos jaunos pienākumus, un ka nešķiet, ka RRI būtu sniegusi šādu apstiprinājumu. Jāņem vērā arī tas, ka savā 2003. gada 5. februāra atbildē RRI apsolīja īsā laikā atbildēt uz Komisijas “pārmetumu, lai novērstu jebkādu turpmāku nesaskaņu”. Šķiet, ka šāda atbilde nav sniegta. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka Komisijai nebija nepieciešams sīkāk aprakstīt savus apgalvojumus vai iesniegt tiem dokumentārus pierādījumus. Visbeidzot, Komisijas 2003. gada 15. septembra vēstulē par līguma izbeigšanu “iepirkums un līgumslēgšanas atbildība” ir minēti kā to pienākumu piemēri, kurus, pēc tās domām, W. nav pildījis.

1.6 Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka Komisija ir sniegusi pietiekami precīzu informāciju par līguma izbeigšanas iemesliem. Jānorāda, ka Komisijas paustais viedoklis nav pretrunā starpposma novērtējumam, uz kuru atsaucas sūdzības iesniedzējs. Šī dokumenta attiecīgajā rindkopā ir godināts W. darbs, bet tajā ir arī skaidra atsauce uz problēmām, kas ietekmē W. nostāju (1). Uzmanība jāpievērš arī tam, ka termiņa vidusposma novērtējums tika veikts 2002. gada septembrī, vairāk nekā gadu pirms līguma izbeigšanas.

2 Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām saistībā ar šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvas kļūmes. Tādēļ Ombuds slēdz lietu.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu,

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Teksts ir šāds: “Pašreizējā situācija liecina par labām darba attiecībām starp ES direktoru un finanšu un administrācijas direktoru. Tomēr tas vairāk ir personīgās labās gribas un katra izpratnes rezultāts par otra lomu. Pēdējais minētais ir sniedzis būtisku un nenovērtējamu ieguldījumu LIEP, bet ir cietis no problemātiskas līgumiskās situācijas, kas neaptver viņa uztverto atbildības līmeni, maz atbalsta no viņa līgumsabiedrības un ir nonācis sarežģītā situācijā vadības maiņas laikā. Tomēr viņš visu laiku ir saglabājis augstu profesionalitātes līmeni un personisku interesi par LIEP. Ņemot vērā viņa pieredzi un absolūto nepieciešamību nodrošināt šo funkciju programmai, vērtētāja stingrais viedoklis ir tāds, ka ir jāveic pēdējais mēģinājums precizēt viņa līgumisko stāvokli, lai līdz minimumam samazinātu izmaiņu graujošo ietekmi. (...) Lai gan vērtētājiem ir zināma izpratne par pašreizējo līgumisko strīdu, tas tomēr joprojām traucē programmai un ātri tiek rasts galīgais risinājums (sic). (..)”