Strasbūrā, 2004. gada 15. decembrī

Godātais G. kungs!

2003. gada 31. augustā Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam. Jūsu sūdzība ir vērsta pret Eiropas Komisiju un attiecas uz to, ka netiek pagarināts Jūsu līgums par eksperta darbu Niamejas (Nigēra) Infrastruktūras un transporta ministrijā.

2003. gada 30. septembrī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2003. gada 16. decembrī. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2004. gada 6. februārī.

2004. gada 7. maijā es lūdzu Komisijai papildu informāciju. Komisija 2004. gada 28. jūnijā nosūtīja papildu apsvērumus. Es pārsūtīju tos Jums kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2004. gada 22. augustā.

Jūs piezvanījāt maniem dienestiem, lai iegūtu informāciju par izmeklēšanas gaitu šādos datumos: 2003. gada 19. septembris, 2003. gada 2. oktobris, 2003. gada 26. novembris, 2003. gada 11. decembris, 2004. gada 8. un 19. janvāris, 2004. gada 10. maijs, 2004. gada 25. jūnijs.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka fakti kopumā ir šādi:

Komisija pieņēma sūdzības iesniedzēju darbā par tehnisko ekspertu darbam Nigēras Infrastruktūras un transporta ministrijā no 2002. gada 10. marta līdz 2003. gada 9. martam. Nigēras valsts kredītrīkotājs 2002. gada 27. decembrī oficiāli lūdza Komisiju pagarināt sūdzības iesniedzēja līgumu. Pēc diviem mēnešiem, tā kā no Komisijas netika saņemta atbilde, valsts kredītrīkotājs lūdza automātiski pagarināt līgumu saskaņā ar Lomes konvencijas 314. pantu. Arī no Komisijas netika saņemta atbilde uz šo pieprasījumu.

2003. gada 4. martā Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam elektroniskā pasta vēstuli, informējot viņu, ka ir nolemts nepagarināt viņa līgumu. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 11. martā lūdza Komisijas delegāciju Nigērā oficiāli apstiprināt šo lēmumu. Viņš nesaņēma atbildi. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 18. martā vērsa Komisijas dienestu uzmanību uz situāciju Briselē. Viņš atkārtoja savu lūgumu delegācijai 2003. gada 2. un 9. aprīlī. Viņš nesaņēma atbildi.

Sūdzības iesniedzēja līgumu finansē no 8. Eiropas Attīstības fonda (EAF). Šis tehniskās palīdzības projekts (8 ACP NIR 44) tiek īstenots vairākus gadus. Sūdzības iesniedzēja līgums bija noslēgts uz vienu gadu, bet to varēja pagarināt saskaņā ar vispārējiem nosacījumiem, kas attiecas uz līgumu. Līdzīgi visiem pakalpojumu līgumiem, ko finansē EAF, sūdzības iesniedzēja līgums tiek pildīts saskaņā ar pakalpojumu līgumu nosacījumiem, ko finansē EAF (1). Attiecības starp Komisiju un saņēmējvalsti reglamentē pārskatītā Lomes konvencija. Līguma pagarināšanas nosacījumi bija izpildīti: atjaunošanu pieprasīja valsts kredītrīkotājs, un līdzekļi bija pieejami.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas lēmums nepagarināt viņa līgumu viņam bija oficiāli jāpaziņo EAF finansēto pakalpojumu līgumu nosacījumos noteiktajos termiņos un ka Komisijai bija jāatbild uz Nigēras valsts vārdā izteikto oficiālo pieprasījumu. Viņš prasa, lai viņa līgums tiktu pagarināts un lai viņš saņemtu kompensāciju par laikposmu, kad viņš bija bezdarbnieks, vai, ja viņa amats tagad ir aizņemts, kompensāciju par kopējiem zaudējumiem, ko viņš ir cietis.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Komisijas atzinuma kopsavilkums ir šāds:

Sūdzības iesniedzējs parakstīja līgumu uz noteiktu laiku ar Eiropas Komisiju, kas viņu nodarbināja kā Nigēras ministrijas tehnisko asistentu. Šis līgums stājās spēkā 2002. gada 10. martā uz vienu gadu. 2002. gada 27. decembrī valsts kredītrīkotājs Niamejā nosūtīja vēstuli Komisijas delegācijai Nigērā, pieprasot pagarināt sūdzības iesniedzēja līgumu uz 30 mēnešiem. Savukārt 2003. gada 29. janvārī delegācija nosūtīja faksu Komisijas atbildīgajam dienestam lēmuma pieņemšanai. Delegācijas vadītāja paziņoja, ka viņai nav tehnisku iespēju spriest par sūdzības iesniedzēja sniegumu, un vērsa uzmanību uz to, ka sūdzības iesniedzējs nepilda savas līgumsaistības.

Pēc apspriešanās delegācija un Komisijas tehniskie dienesti neuzskatīja, ka pagarināšanas pieprasījums būtu jāpieņem turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ, un 2003. gada 4. martā Komisija pa e-pastu informēja sūdzības iesniedzēju par viņa līguma nepagarināšanu.

Ne infrastruktūras un transporta ministrs, kuru delegācijas vadītājs tieši informēja, ne valsts kredītrīkotājs, kurš 2003. gada 7. martā saņēma atbildi uz savu 2002. gada 27. decembra lūgumu, neiebilda pret šo lēmumu.

Piemērojamās tiesību normas

Sūdzības iesniedzēja atsauce uz pakalpojumu līgumu nosacījumiem, ko finansē EDF, nav atbilstoša, jo sūdzības iesniedzēja līgumu reglamentē Beļģijas tiesību akti. Saskaņā ar attiecīgā Beļģijas 1978. gada 3. jūlija likuma IV nodaļu darba devējam nav pienākuma informēt darbinieku par darba līguma uz noteiktu laiku izbeigšanu.

Tāpat atsauce uz Lomes konvencijas 314. pantu nav piemērota, jo attiecīgais līgums bija starp sūdzības iesniedzēju un Komisiju.

Komisijai nebija pienākuma atjaunot sūdzības iesniedzēja līgumu. 2003. gada 4. marta e-pasta vēstule ir vienkāršs Komisijas paziņojums, kurā sūdzības iesniedzējs tiek informēts par Komisijas nostāju attiecībā uz jaunu līgumu.

Līguma nepagarināšanas iemesli

Pieejamais budžets nebūtu ļāvis finansēt sūdzības iesniedzēja līguma atjaunošanu.

Turklāt sūdzības iesniedzēja sniegums Komisijai nebija pilnībā apmierinošs:

- sūdzības iesniedzējs piedalījās tikai vienā trešdaļā būvlaukuma sanāksmju par Niamey-Dosso ceļa un Niamey-Torodi ceļa atjaunošanas darbiem;

sūdzības iesniedzējs nav izdevis ceturkšņa ziņojumus, ikmēneša informatīvas piezīmes vai kopsavilkumus par darbībām, kurās viņam bija jāpiedalās;

- sūdzības iesniedzējam dažus mēnešus pirms līguma termiņa beigām bija konfliktējošas un pat necienīgas attiecības ar delegāciju.

Daudzi kontakti kompensācijas saņemšanai

Sūdzības iesniedzējs pats sazinājās ar Komisiju, tāpat kā daudzas citas personas viņa vārdā. Komisija atbildēja uz visiem šiem pieprasījumiem un arī uzskata, ka tā ir pienācīgi atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja informācijas pieprasījumiem. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja 2003. gada 18. marta vēstuli sūdzības iesniedzējs 2003. gada 24. martā intervēja atbildīgo nodaļas vadītāju un saņēma visu attiecīgo informāciju par viņa līgumisko situāciju. 2003. gada 13. jūnijā sūdzības iesniedzējam tika nosūtīta vēstule ar paskaidrojumiem par viņa līguma nepagarināšanu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uztur savu sūdzību un norāda uz šādiem aspektiem:

Piemērojamās tiesību normas

Sūdzības iesniedzēja parakstītais līgums ir pirmā daļa tehniskās palīdzības projektā ar Nigēras Infrastruktūras un transporta ministriju (8 NIR ACP 44). Tādējādi projekta izpildi reglamentē Lomes konvencija, un līguma izpildi reglamentē pakalpojumu līgumu nosacījumi, ko finansē EAF.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija jauc divu veidu līgumus ar ekspertiem: delegāciju iekšējo ekspertu ("intra-muros") un ārējo ekspertu ("extra-muros") pakalpojumus, kas ir trešo valstu administrāciju rīcībā. Viena un tā paša veida līgumu izmanto abu veidu ekspertiem. Tomēr līgumus par iekšējiem ekspertiem finansē no Eiropas Kopienas vispārējā budžeta, savukārt līgumus par ārējiem ekspertiem finansē no EAF. Turklāt iekšējo ekspertu atlase ir atkarīga tikai no Komisijas, savukārt ārējo ekspertu atlase ir jāapstiprina valsts kredītrīkotājam. Sūdzības iesniedzējs strādāja par ārējo ekspertu, ko finansēja EAF.

Neatjaunošanas iemesli

Delegācijai bija jāinformē valsts kredītrīkotājs, ka sūdzības iesniedzēja līgums netiks pagarināts, jo saskaņā ar Lomes konvencijas 313. pantu lēmumu pieņem valsts kredītrīkotājs. Valsts kredītrīkotājs 2002. gada 27. decembrī nosūtīja pirmo pieprasījumu Komisijas delegācijai, ko viņš atkārtoja 2003. gada 7. martā. Delegācija nosūtīja atbildi 2003. gada 7. martā. Tomēr atbilde netika nosūtīta viena mēneša laikā, un tajā nav norādīti līguma nepagarināšanas iemesli.

Delegācijai trīs mēnešus pirms līguma termiņa beigām bija jāinformē sūdzības iesniedzējs par to, vai viņa līgums tiks pagarināts. Faktiski viņš saņēma informāciju tikai 2003. gada 4. martā. Saistībā ar iepriekšējiem Komisijas eksperta līgumiem sūdzības iesniedzējs vienmēr tika informēts sešus mēnešus pirms iespējas pagarināt līgumu. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvo, ka lēmumu nepagarināt viņa līgumu pieņēma tikai delegācija un Komisijas dienesti Briselē to nekad nav apstiprinājuši.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ir nepareizi apgalvot, ka Nigēras iestādes neapstrīdēja Komisijas lēmumu, jo tas faktiski tika darīts, izmantojot Lomes konvencijas 314. panta noteikumus. Turklāt ministrs lūdza sūdzības iesniedzēju saglabāt savu nostāju līdz Komisijas lēmuma pieņemšanai. Visbeidzot, ministrs nelūdza aizstāt sūdzības iesniedzēju.

Bija pieejami pietiekami līdzekļi līguma atjaunošanai uz 30 mēnešiem.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ir pārsteidzoši uzzināt, ka viņa sniegums nebija apmierinošs. Valsts kredītrīkotājam bija jābūt informētam par šo iemeslu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas ir apmelojoši. Viņš apgalvo, ka nav pierādījumu par viņa iespējamo necienīgo un pretrunīgo rīcību. Viņš vērš uzmanību uz Nigēras iestāžu pozitīvajiem komentāriem par viņa darbu un pateicību, ko viņš saņēma no delegācijas.

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju viņš regulāri uzrakstīja ziņojumus un piezīmes, lai informētu delegācijas vadītāju par savu darbu, un katru dienu sazinājās ar viņu. 2003. gada 11. februārī delegācijai tika iesniegts viņa galīgais darbības pārskats. Viņš apgalvo, ka lielākā daļa šo dokumentu, iespējams, netika nosūtīti uz Komisijas galveno mītni Briselē. Viņam nebija pienākuma apmeklēt visas būvlaukuma sanāksmes, bet viņš piedalījās, kad bija jāpieņem svarīgs lēmums, kā norādīts viņa darbības pārskatā.

Sūdzības iesniedzējs saviem apsvērumiem pievienoja sava darbības pārskata, informatīvo piezīmju un kopsavilkumu kopijas.

Daudzi kontakti kompensācijas saņemšanai

Sūdzības iesniedzējs bija apmierināts ar 2003. gada 24. martā notikušo interviju ar nodaļas vadītāju, jo viņam tika apsolīta atbilde uz viņa lūgumu. Viņš nekad nav saņēmis attiecīgo atbildi, kas datēta ar 2003. gada 13. jūniju un kas tika nosūtīta uz vienu no viņa iepriekšējām adresēm.

Patiesie neatjaunošanas iemesli

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka divi iemesli varētu izskaidrot, kāpēc viņa līgums netika pagarināts.

Pirmkārt, sūdzības iesniedzējs pēc delegācijas pieprasījuma 8 mēnešus strādāja par inženiertehnisko konsultantu. Sūdzības iesniedzējs veica šos papildu maksājumus bez papildu samaksas. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas galvenā mītne nebija informēta par viņa otro misiju. Neskatoties uz to, ka tika panākta klusējot izteikta vienošanās ar Nigēras ministriju, ir aizliegts izmantot EAF līdzekļus Komisijas darbībai. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka delegācija ir pieļāvusi kļūdu, par ko, visticamāk, ziņos Eiropas Revīzijas palāta. Tā plānoja veikt revīziju 2003. gada vidū. Tādēļ delegācija nolēma neatjaunot sūdzības iesniedzēja līgumu.

Otrkārt, 2003. gadā delegācija pieņēma darbā pāris sekretāru un ceļu inženieri. Šķiet, ka ir aizliegts nodarbināt pāri vienā un tajā pašā delegācijā. Šo problēmu varētu atrisināt, ja vīrs tiktu pieņemts darbā kā eksperts Infrastruktūras un transporta ministrijā.

Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs vērš uzmanību uz lielajiem zaudējumiem, ko viņš cieta, kad tikai piecas dienas iepriekš uzzināja, ka viņa līgumam bija jābeidzas. Tas nopietni ietekmēja viņa ģimenes un profesionālo dzīvi.

Papildu informācija

Rūpīgi izvērtējot Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Tādēļ ombuds lūdza Komisiju informēt viņu par savu nostāju attiecībā uz:

1 sūdzības iesniedzēja līguma veids un jo īpaši sūdzības iesniedzēja arguments, ka viņš bija nodarbināts kā ārējs eksperts ("ārējs eksperts"), ko apmaksāja no Eiropas Attīstības fonda, un ka tādēļ viņa līgumam piemēro Lomes konvencijas un ar to saistīto dokumentu noteikumus;

2 sūdzības iesniedzēja argumentu, ka faktiski bija pieejami pietiekami līdzekļi līguma pagarināšanai un ka valsts kredītrīkotājam vajadzēja būt informētam, ja Komisija uzskatīja sūdzības iesniedzēja darbību par neapmierinošu;

3 Sūdzības iesniedzēja argumenti par to, ko viņš uzskata par patiesajiem iemesliem, kāpēc delegācija nevēlējās, lai viņa līgums tiktu pagarināts.

Ombuds uzskatīja, ka būtu lietderīgi, ja Komisijas atbildē attiecībā uz iepriekš minēto 3. punktu tiktu iekļauts komentārs par sūdzības iesniedzēja argumentu, ka Komisijas dienesti Briselē, iespējams, nezināja par papildu civilinženiera uzdevumiem, ko viņš veica savas delegācijas Nigērā labā, un ka Revīzijas palāta būtu varējusi kritizēt pasākumus, saskaņā ar kuriem viņš to darīja.

Komisijas papildu atbilde

Komisijas papildu atbildi var rezumēt šādi:

Par pirmo jautājumu

Komisija 2002. gada 10. martā noslēdza ar sūdzības iesniedzēju līgumu uz vienu gadu. Šis līgums ir privāts darba līgums, ko Nigēras iestāžu vārdā parakstījusi Komisija un ko reglamentē Beļģijas tiesību akti. Tas, ka sūdzības iesniedzējs strādāja Nigērā saskaņā ar EAF līgumu, nenozīmē, ka viņa paša līgums bija pakalpojumu līgums, ko finansēja EAF. Pakalpojumu līgums Kotonū konvencijas IV pielikuma 23-6. panta nozīmē nevar būt par pamatu darba līgumam. Sūdzības iesniedzējs tika informēts par viņa līguma ilgumu (12 mēneši).

Sūdzības iesniedzējs bija ārējs eksperts.

Par otro jautājumu

Saistībā ar ārējās palīdzības pārvaldības dekoncentrāciju uz delegācijām un jaunu kolēģu ierašanos, kuri tika pieņemti darbā Infrastruktūras nodaļā, sūdzības iesniedzēja izturēšanās pret delegācijas darbiniekiem un viņa sniegums pasliktinājās.

Līdz ar to 2003. gada 3. februārī delegācijas vadītājs tikās ar sūdzības iesniedzēju un ekonomikas padomnieku un informēja viņu, ka ir maz ticams, ka viņa līgums tiks pagarināts viņa darba izpildes dēļ. Delegācijas vadītājam sanāksmes beigās bija acīmredzams, ka sūdzības iesniedzējs bija sapratis, ka Komisija nav apmierināta ar viņa sniegumu.

Delegācija 2003. gada 11. februārī no sūdzības iesniedzēja saņēma darbības pārskatu.

Delegācija 2003. gada 7. martā rakstiski informēja valsts kredītrīkotāju, ka galvenā mītne neakceptē viņa lūgumu pagarināt sūdzības iesniedzēja līgumu uz 30 mēnešiem.

Tajā pašā dienā delegācijas vadītājs tikās ar valsts kredītrīkotāju un paskaidroja viņam, kāpēc sūdzības iesniedzēja līgumu nevar pagarināt. Valsts kredītrīkotājs neizteica nekādus iebildumus.

Kad tika parakstīts līgums ar sūdzības iesniedzēju, pieejamais budžets bija 750 000 EUR. Līguma darbības beigās pieejamā summa bija 433 696 EUR, kas nebija pietiekama, lai 30 mēnešu laikā samaksātu sūdzības iesniedzējam.

Par trešo jautājumu

Delegācijai Nigērā 2001. un 2002. gadā bija jāievieš plaša autoceļu programma, un tajā pašā laikā tā saskārās ar inženiertehniskā padomnieka aiziešanu. Tā kā nebija skaidrs, vai šis amats tiks ātri aizpildīts (tas joprojām ir brīvs), sūdzības iesniedzēja amats tika definēts kā saskarne starp ministriju un delegāciju pēc Komisijas dienestu pieprasījuma Briselē. Tas tika atspoguļots sūdzības iesniedzēja darba uzdevumos. Delegācija, ministrs un valsts kredītrīkotājs vienojās, ka sūdzības iesniedzējs veiks dažus atbalsta uzdevumus delegācijai pēc inženiertehniskā padomnieka aiziešanas. Sūdzības iesniedzējs piekrita šādai kārtībai. Sūdzības iesniedzējs šos papildu uzdevumus veica četru mēnešu laikā. Viņam tika dota piekļuve inženierbūvniecības konsultanta birojam, viņa lietām un delegācijas vietējā tīkla lietām par inženierbūvniecību.

Eiropas Revīzijas palāta 2003. gadā nebija apsvērusi, plānojusi vai veikusi nevienu revīziju Nigērā.

Turklāt sūdzības iesniedzēja amats joprojām ir vakants. Delegācijai šis amats nebija vajadzīgs, lai pieņemtu darbā citu personu. Nav aizliegts pieņemt darbā laulātos tajā pašā delegācijā, kā norādīts 2004. gada 20. janvāra paziņojumā.

Sūdzības iesniedzēja galīgie apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja galīgos apsvērumus var apkopot šādi:

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka Komisija savā turpmākajā atzinumā neapstrīdēja sūdzības iesniedzēja sniegtos pierādījumus. Komisija arī atzina, ka sūdzības iesniedzējs delegācijai veica papildu uzdevumus.

Par pirmo jautājumu

Sūdzības iesniedzējs atgādina, ka projekts ir tehniskās palīdzības projekts, ko finansē no 8. EAF, uzskaita saskaņā ar 8. ĀKK NIR 44 un iekļauj budžetā vairākus gadus. Līdz ar to uz projektu attiecas Lomes konvencija. Tā kā projekts sākās pirms 2003. gada 1. aprīļa, Kotonū nolīgumu nepiemēro. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija, šķiet, atsaucas uz Kotonū nolīgumu, kura 314. pants par valsts kredītrīkotāja pieprasījumiem Komisijai vai delegācijai vairs nepastāv.

Sūdzības iesniedzējs atkārto, ka Komisija nav atbildējusi uz valsts kredītrīkotāja otro pieprasījumu.

Viņš uzskata, ka nav pareizi apgalvot, ka valsts kredītrīkotājs neiebilda pret Komisijas lēmumu. Ja kredītrīkotājs būtu pieņēmis Komisijas lēmumu, Infrastruktūras un transporta ministrijas 2003. gada 17. marta vēstule, kurā lūgts palikt savā amatā līdz Komisijas lēmuma pieņemšanai, nebūtu nosūtīta sūdzības iesniedzējam un amats būtu aizpildīts.

Līguma nosaukums, t. i., darba līgums, ir neskaidrs. Sūdzības iesniedzēja līgumam ir pievienots darba uzdevums, kurā sniegta sīkāka informācija par uzdevumu būtību un sistēmu. Tas ir pakalpojumu līgums, ko finansē EAF. Tas nevar būt citādi, jo EAF finansē tikai pakalpojumu, piegādes un būvdarbu līgumus. Tomēr sūdzības iesniedzēja līgumu reglamentē Beļģijas tiesību akti, un nav nesaderības starp Beļģijas tiesību aktiem un darba uzdevumiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka vissvarīgākais ir tas, ka Lomes konvencija netika ievērota.

Par otro jautājumu

Komisijas minētā summa 433 696 EUR apmērā ir galvenajās saistībās pieejamā summa, bet Komisija ir aizmirsusi atlikušo pirmās sekundārās saistības summu 317 000 EUR apmērā. Delegācijai būtu vajadzējis informēt valsts kredītrīkotāju, ka pieejamās summas nav pietiekamas, lai pieprasījumu varētu grozīt.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja darbību Komisija nesniedza nekādus pierādījumus. Komisija norādīja, ka lēmumu ir pieņēmusi galvenā mītne, tomēr nav neviena rakstiska dokumenta, kas apliecinātu, ka tas tā ir.

Nav pareizi apgalvot, ka cilvēciskās un tehniskās attiecības pasliktinājās, kad ieradās jauni darbinieki. Gluži pretēji, sūdzības iesniedzējs bija apmierināts, ka viņa papildu komandējums tuvojas beigām.

Sanāksme 2003. gada 3. februārī notika pēc sūdzības iesniedzēja lūguma, kurš pauda bažas par atbildes nesniegšanu uz valsts kredītrīkotāja lūgumu. Delegācija skaidri nepaskaidroja kavēšanās iemeslus un norādīja, ka problēma gulstas uz Komisijas galveno mītni.

Komisija vairs neizvirza jautājumu par sūdzības iesniedzēja piedalīšanos sanāksmēs, jo sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka viņš ir piedalījies citās sanāksmēs par kalnrūpniecības un telekomunikāciju nozari.

Par trešo jautājumu

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka viņa papildu uzdevumi viņa darba uzdevumā nav minēti. Viņš bija vairāk nekā saskarne starp galveno mītni un Infrastruktūras un transporta ministriju. Viņam bija birojs delegācijā, un viņš strādāja delegācijas vadītāja uzraudzībā. Nav pareizi apgalvot, ka sūdzības iesniedzējam bija piekļuve tikai vietējam tīklam, jo viņš nosūtīja e-pastus uz Briseli un citām delegācijām. Viņam bija arī birojs ministrijā, lai veiktu savus galvenos uzdevumus. Viņam bija jānodarbojas tikai ar transporta infrastruktūras nozari. Liela daļa viņa pienākumu delegācijā attiecās uz kalnrūpniecības un telekomunikāciju nozari. Viņam bija jābūt arī starpniekam starp telekomunikāciju un kalnrūpniecības nozares ministrijām un delegāciju. Izbraukušais inženierbūvniecības konsultants iesniedza sūdzības iesniedzējam dokumentu par biroja darbu un norādīja, ka sūdzības iesniedzējam viņš ir jāaizstāj brīvdienu laikā. Līdzīgs dokuments tika izsniegts sūdzības iesniedzējam, kad inženierbūvniecības konsultants atstāja delegāciju.

Delegācija mutiski lūdza ministriju ļaut sūdzības iesniedzējam veikt papildu uzdevumus delegācijai. Ministrija deva klusējot izteiktu piekrišanu, kā norādīts 2003. gada 11. februāra vēstulē. Šāda vienošanās nebūtu bijusi vajadzīga, ja darba uzdevumos būtu iekļauti papildu uzdevumi.

Sūdzības iesniedzējs nevarēja atteikties veikt šos papildu uzdevumus. Tas ļāva turpināt projektus šajās nozarēs. Turklāt gadu pirms līguma pagarināšanas viņš nevarēja nepiekrist delegācijai. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka delegācija ir ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras. Komisija kļūdaini norāda, ka šī situācija ilga tikai četrus mēnešus. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju tas ilga vairāk nekā 8 mēnešus. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs norāda, ka viņa papildu pienākumus tagad veic trīs personas.

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju, ja delegācija būtu uzskatījusi, ka viņa sniegums ir slikts, tā būtu varējusi izbeigt viņa papildu komandējumu.

Attiecībā uz Revīzijas palātu sūdzības iesniedzējs vēlējās norādīt, ka citos apstākļos Revīzijas palāta jau bija izteikusi nelabvēlīgus atzinumus par EAF ekspertu nodarbināšanu delegācijās, jo šādu praksi varētu interpretēt kā EAF subsīdiju piešķiršanu Komisijas vispārējam budžetam.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas atzinuma secinājums ir apmelojošs. Netika novērota kavēšanās, un sūdzības iesniedzējam viņa apmeklējuma laikā netika izteikti pārmetumi.

Sūdzības iesniedzējs ir bijis bezdarbnieks kopš viņa līguma beigām. Viņš tika izraudzīts dažādiem eksperta amatiem, bet līdz šim nav saņēmis pozitīvu atbildi. Viņš uzskata, ka delegācija Nigērā un viņa pašreizējā sūdzība Eiropas Ombudam ir kaitējusi viņa reputācijai. Tādējādi viņš uzskata, ka viņam tiek nodarīts profesionāls un morāls kaitējums. Viņš pieprasa ievērot valsts kredītrīkotāja lēmumu un iebilst pret apstākļiem, kādos viņš strādāja delegācijā un kuri bija pretrunā attiecīgajiem noteikumiem. Visbeidzot, viņš norāda, ka, ja viņš nebūtu iesniedzis sūdzību Eiropas ombudam, viņam nebūtu bijis nekādu aizstāvības līdzekļu, jo Komisija neatbildēja uz viņa vēstulēm.

Lēmums

Ievadpiezīme

1.1 Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā izteica vienu apgalvojumu un vienu apgalvojumu, kas aplūkoti lēmuma 2. punktā. Savos pirmajos apsvērumos sūdzības iesniedzējs izteica divus jaunus apgalvojumus, uz kuriem Komisija atbildēja savā otrajā atzinumā. Tie ir aplūkoti lēmuma 3. un 4. iedaļā.

2 Apgalvotā oficiālā nepaziņošana par līguma nepagarināšanu

2.1 Komisija pieņēma darbā sūdzības iesniedzēju kā ekspertu darbam Nigērā no 2002. gada 10. marta līdz 2003. gada 9. martam. Komisija nepagarināja viņa līgumu. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Nigēras valsts kredītrīkotājs 2002. gada 27. decembrī oficiāli lūdza Komisiju atjaunot sūdzības iesniedzēja līgumu. Tā kā atbilde netika saņemta, valsts kredītrīkotājs lūdza automātiski pagarināt līgumu saskaņā ar Lomes konvencijas 314. pantu.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas lēmums nepagarināt viņa līgumu viņam bija oficiāli jāpaziņo termiņos, kas noteikti Eiropas Attīstības fonda (EAF) finansēto pakalpojumu līgumu nosacījumos, un ka Komisijai bija jāatbild uz Nigēras valsts oficiālajiem pieprasījumiem. Viņš prasa, lai viņa līgums tiktu pagarināts un lai viņš saņemtu kompensāciju par laikposmu, kad viņš bija bezdarbnieks, vai, ja viņa amats tagad ir aizņemts, kompensāciju par kopējiem zaudējumiem, ko viņš ir cietis.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka viņa līgums ir tehniskās palīdzības projekta ar Nigēras Infrastruktūras un transporta ministriju pirmā daļa; ka projekta izpildi reglamentē Lomes konvencija; un ka līguma izpildi reglamentē arī pakalpojumu līgumu nosacījumi, ko finansē EAF. Sūdzības iesniedzējs strādāja par ārējo ekspertu, ko finansēja EAF. Delegācijai bija jāinformē valsts kredītrīkotājs, ka sūdzības iesniedzēja līgums netiks pagarināts, jo saskaņā ar Lomes konvencijas 313. pantu lēmumu pieņem valsts kredītrīkotājs.

2.2 Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju Nigēras iestāžu vārdā tā noslēdza uz vienu gadu ilgu privātu darba līgumu ar sūdzības iesniedzēju. Sūdzības iesniedzējs bija ārējs eksperts. Līgumu reglamentē Beļģijas tiesību akti, un tādēļ atsauce uz pakalpojumu līgumu nosacījumiem, ko finansē EAF, nav atbilstoša. Saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem Komisijai nebija pienākuma atjaunot sūdzības iesniedzēja līgumu. Nepiemērota ir arī atsauce uz Lomes konvencijas 314. pantu, jo attiecīgais līgums bija starp sūdzības iesniedzēju un Komisiju. Tas, ka sūdzības iesniedzējs strādāja Nigērā saskaņā ar EAF līgumu, nenozīmē, ka viņa paša līgums bija pakalpojumu līgums, ko finansēja EAF. Pakalpojumu līgums Kotonū konvencijas IV pielikuma 23-6. panta nozīmē nevar būt par pamatu darba līgumam.

2.3 Sūdzības iesniedzējs savos galīgajos apsvērumos atgādina, ka projekts ir tehniskās palīdzības projekts, ko finansē EAF, un apgalvo, ka tādēļ uz projektu attiecas Lomes konvencija. Tā kā projekts tika uzsākts pirms 2003. gada 1. aprīļa, Kotonū nolīgums, kura 314. pants par valsts kredītrīkotāja pieprasījumiem Komisijai vai delegācijai vairs nepastāv, nav piemērojams. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvo, ka līguma nosaukums, t. i., darba līgums, ir mulsinošs. Sūdzības iesniedzēja līgumam ir pievienots darba uzdevums, kurā sniegta sīkāka informācija par uzdevumu būtību un sistēmu. Tas ir pakalpojumu līgums, ko finansē EAF. Tomēr sūdzības iesniedzēja līgumu reglamentē Beļģijas tiesību akti, un nav nesaderības starp Beļģijas tiesību aktiem un darba uzdevumiem.

2.4 Ombuds ir rūpīgi izskatījis sūdzības iesniedzēja un Komisijas iesniegtos dokumentus. Ombuds norāda, ka saskaņā ar noteikumiem līgumā, kas parakstīts starp sūdzības iesniedzēju un Komisiju, līgumu reglamentē Beļģijas tiesību akti. Pēc piemērojamo Beļģijas tiesību aktu pārbaudes šķiet, ka nevienā tiesību normā nav paredzēta iepriekšēja informēšana par darba ņēmēju, ar kuru ir noslēgts darba līgums uz noteiktu laiku. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs neapgalvo, ka ir pārkāpti Beļģijas tiesību akti, bet citas tiesību normas, kuras, kā apgalvo sūdzības iesniedzējs, ir piemērojamas arī līgumam. Šie argumenti ir izskatīti turpmāk.

2.5 Ombuds uzskata par pārliecinošu sūdzības iesniedzēja argumentu, ka Kotonū nolīgums neattiecas uz strīdu, jo šis nolīgums, šķiet, ir pilnībā stājies spēkā tikai 2003. gadā. Tomēr ombuds nevar pieņemt sūdzības iesniedzēja argumentu, ka viņa darba līgums, ko reglamentē Beļģijas tiesību akti, vienlaikus bija pakalpojumu līgums, kuram bija piemērojami noteikumi, kas bija spēkā pirms Kotonū Lomes konvencijas, jo pakalpojumu līgums un darba līgums, šķiet, ir atsevišķas un savstarpēji izslēdzošas juridiskas kategorijas. Jautājums par to, vai kārtība, saskaņā ar kuru tika pieņemts darbā sūdzības iesniedzējs, varētu būt nesaderīga ar Kopienas tiesību aktiem, kas piemērojami EAF finansējumam, ir aplūkots šā lēmuma nākamajā iedaļā. Tomēr ombuds uzskata, ka pat tad, ja šāda nesaderība tiktu pierādīta, tā nevarētu būt par pamatu sūdzības iesniedzēja prasību pamatošanai attiecībā uz viņa personīgo stāvokli.

2.6 Ombuds norāda, ka savā atzinumā par sūdzību Komisija apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja darbība nav apmierinoša un ka sūdzības iesniedzējs ir apstrīdējis Komisijas argumentus šajā jautājumā. Ņemot vērā ombuda iepriekš minēto secinājumu par sūdzības iesniedzēja un Komisijas līguma tiesisko regulējumu, šis lietas aspekts nav jāizskata. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs uzskata Komisijas apsūdzības par apmelojošām. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējam ir iespēja vērsties kompetentajā tiesā vai iesniegt jaunu sūdzību ombudam, ja viņš vēlas celt prasību par neslavas celšanu kā atsevišķu lietu.

3 Apgalvojums, ka Revīzijas palāta varētu kritizēt sūdzības iesniedzēja misiju

3.1 Savos apsvērumos par Komisijas pirmo atzinumu sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka viņa līguma nepagarināšanas patiesais iemesls bija izvairīties no iespējamas Revīzijas palātas kritikas par EAF līdzekļu izmantošanu Komisijas darbības atbalstam. Sūdzības iesniedzējs savos galīgajos apsvērumos, šķiet, formulē šo apgalvojumu šādi: sūdzības iesniedzējs protestē pret apstākļiem, kādos viņš strādāja delegācijā un kuri bija pretrunā attiecīgajiem noteikumiem.

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju viņš pēc delegācijas pieprasījuma 8 mēnešus strādāja par inženiertehnisko konsultantu, veicot šos papildu pienākumus bez papildu samaksas. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas galvenā mītne nebija informēta par viņa otro misiju. Neraugoties uz to, ka tika panākta klusējot izteikta vienošanās ar attiecīgo Nigēras ministriju, ir aizliegts izmantot EAF līdzekļus, lai atbalstītu Komisijas darbību.

3.2 Komisija uzskata, ka 2001. un 2002. gadā delegācijai Nigērā bija jāievieš plaša autoceļu programma un vienlaikus tā saskārās ar inženiertehniskā padomnieka aiziešanu. Tā kā nebija skaidrs, vai šis amats tiks ātri aizpildīts, sūdzības iesniedzēja nostāja tika definēta kā saskarne starp ministriju un delegāciju pēc Komisijas dienestu pieprasījuma Briselē. Sūdzības iesniedzējs šos papildu uzdevumus veica četru mēnešu laikā. Tas tika atspoguļots sūdzības iesniedzēja darba uzdevumos. Delegācija, ministrs un valsts kredītrīkotājs vienojās, ka sūdzības iesniedzējs veiks dažus atbalsta uzdevumus delegācijai pēc inženiertehniskā padomnieka aiziešanas. Sūdzības iesniedzējs piekrita šādai kārtībai. Eiropas Revīzijas palāta 2003. gadā nebija apsvērusi, plānojusi vai veikusi nevienu revīziju Nigērā.

3.3 Ombuds neuzskata, ka Komisijas atbildē sniegtā informācija ir pietiekama, lai varētu secināt, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums par to, ka viņš delegācijā strādāja nelikumīgi, nav pamatots. Tomēr ombuds norāda, ka šis apgalvojums, iespējams, rada juridiski sarežģītus jautājumus saistībā ar attiecībām starp Eiropas Attīstības fondu un Kopienas budžeta tiesību aktiem. Turklāt, ņemot vērā ombuda iepriekš minētos konstatējumus par pirmo apgalvojumu un ar to saistīto prasību, sūdzības iesniedzēja apgalvojumus par viņa individuālajām tiesībām nevarētu pamatot pat tad, ja ombuds uzskatītu, ka apgalvojums, ka sūdzības iesniedzējs delegācijā strādā nelikumīgi, ir pamatots. Tāpēc ombuds uzskata, ka nebūtu lietderīgi turpināt izmeklēšanu par šo jautājumu saistībā ar šo sūdzību. Tomēr ombuds lūgs Revīzijas palātai sniegt informāciju par savu darbību saistībā ar vispārējo pamatjautājumu par EAF ekspertu nodarbināšanu delegācijās, lai apsvērtu, vai ombuda veikta izmeklēšana pēc savas iniciatīvas varētu būt lietderīga. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējam ir arī iespēja paust savas bažas tieši Revīzijas palātai.

4 Par apgalvojumu, ka sūdzības iesniedzēja līgums netika pagarināts, lai Komisija varētu pieņemt darbā trešo personu

4.1 Savos apsvērumos par Komisijas pirmo viedokli sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka viņa līguma nepagarināšanas patiesais iemesls bija ļaut pieņemt darbā autoinženieri, kurš bija precējies ar delegācijas sekretāru. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju 2003. gadā delegācija pieņēma darbā pāris par sekretāru un ceļu inženieri. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ir aizliegts nodarbināt pāri vienā delegācijā un ka šo problēmu varētu atrisināt, ja vīrs tiktu pieņemts darbā par ekspertu Infrastruktūras un transporta ministrijā.

4.2 Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzēja amats joprojām ir vakants un delegācijai šis amats nebija vajadzīgs, lai pieņemtu darbā citu personu. Turklāt tajā pašā delegācijā nav aizliegts pieņemt darbā laulātos.

4.3 Ombuds uzskata, ka Komisijas atbilde šķiet pamatota. Turklāt viņš norāda, ka sūdzības iesniedzējs nesniedza konkrētus pierādījumus, kas pamatotu šo apgalvojumu. Tāpēc ombuds nekonstatē administratīvas kļūmes attiecībā uz šo sūdzības aspektu.

Secinājums

Ombuds uzskata, ka saistībā ar šo sūdzību nebūtu lietderīgi turpināt izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka viņš nelikumīgi strādāja Komisijas delegācijā Nigērā. Tomēr ombuds lūgs Revīzijas palātai sniegt informāciju par savu darbību saistībā ar vispārējo pamatjautājumu par EAF ekspertu nodarbināšanu delegācijās, lai apsvērtu, vai ombuda veikta izmeklēšana pēc savas iniciatīvas varētu būt lietderīga.

Pamatojoties uz ombuda veiktajām izmeklēšanām, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvas kļūmes attiecībā uz citiem sūdzības aspektiem. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Franču valodā: "Cahier général des charges relatif aux marchés de services financés par le FED".