Godātais G. E. un B. A. kungs!

2002. gada 10. janvārī Jūs „Asociación Coordinadora de Itóiz” vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju. Jūsu sūdzība attiecās uz to, kā Komisija izskatīja Jūsu 2000. gada 27. marta sūdzību (lietas numurs 2000/4378) par plānotā dambja Itóiz (Navarra) neatbilstību vairākām EK vides direktīvām.

2002. gada 19. februārī es pārsūtīju Jūsu sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam ar lūgumu sniegt komentārus līdz 2002. gada 31. maijam. Komisija 2002. gada 7. maijā nosūtīja savu atzinumu, kuru es jums nosūtīju 2002. gada 27. maijā, aicinot izteikt apsvērumus. 2002. gada 14. maijā es no Jums saņēmu papildu informāciju. Savus apsvērumus par Komisijas atzinumu Jūs man nosūtījāt 2002. gada 27. jūnijā.

Es tagad rakstu, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzēji 2001. gada 16. novembrī iesniedza sūdzību ombudam (atsauce: 1670/2001/JMA). Sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņu 2000. gada 27. marta sūdzību (Komisijas atsauce 2000/4378), kurā viņi nosodīja Itóiz (Navarra) būvētā aizsprosta neatbilstību vairākām EK vides direktīvām, jo īpaši Direktīvai 85/337/EEK (ietekmes uz vidi novērtējums).

Ņemot vērā sūdzības iesniedzēju pirmajā sūdzībā sniegto informāciju, ombuds uzskatīja, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu. Sūdzības iesniedzēji tika informēti ar 2002. gada 8. janvāra vēstuli.

Sūdzības iesniedzēji 2002. gada 10. janvārī nosūtīja jaunu sūdzību ar papildu informāciju (atsauce: 0245/2002/JMA). Ombude nolēma sākt izmeklēšanu par šo jautājumu. Saskaņā ar šo iebildumu lietas faktiskie apstākļi ir šādi:

Sūdzības iesniedzēji 1996. gada 5. martā iesniedza sūdzību Eiropas ombudam (sūdzība 472/6.3.96/XP/ES/PD), kas attiecās arī uz dambja būvniecību Itóiz (Navarra). Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņu oficiālo sūdzību (Komisijas lieta P/92/4758) par plānotā aizsprosta neatbilstību vairākām EK direktīvām. Sūdzības iesniedzēji atgādināja, ka izmeklēšanas rezultātā ombuds secināja, ka Komisijas lēmums slēgt lietu ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.

1999. gada 31. maijā sūdzības iesniedzēji nosūtīja Komisijai ģeoloģijas eksperta sagatavotu zinātnisku ziņojumu par Itóiz aizsprosta stabilitāti. Pētījumā secināts, ka dambja kreisā krasta stabilitāte ir apdraudēta. Sūdzības iesniedzēji 2000. gada 28. janvārī un 16. februārī pieprasīja EK finansējumu, lai pabeigtu aizsprosta radīto ģeoloģisko risku rūpīgu novērtējumu. Ar 2000. gada 24. februāra un 7. marta vēstulēm Komisijas dienesti informēja sūdzības iesniedzēju, ka šāda veida darbībām nav pieejami līdzekļi.

Sūdzības iesniedzēji 2000. gada 27. martā iesniedza Komisijai oficiālu sūdzību (atsauce: 2000/4378). Tās apgalvoja, ka aizsprosta ietekme uz vidi ir būtiski kļūdaina, jo nav veikts pienācīgs projekta ģeoloģiskās ietekmes novērtējums. Attiecīgi sūdzības iesniedzēji lūdza, lai Komisija, pamatojoties uz Padomes Lēmumu 1999/847/EK, ar ko izveido Kopienas rīcības programmu civilās aizsardzības jomā, finansē aizsprosta un tā ģeoloģisko seku tehnisko novērtējumu un lai Komisijas eksperti apmeklē šo teritoriju.

Sūdzības iesniedzēji 2000. gada 31. augustā nosūtīja Komisijas dienestiem, kas Vides ģenerāldirektorātā atbild par juridiskajiem un civilās aizsardzības jautājumiem, zinātnisku ziņojumu par dambja ģeoloģisko nestabilitāti. Pētījumā tika izklāstīti dambja konstrukcijas trūkumi, tā nestabilitāte un iespējamais sabrukuma risks. Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka šie konstatējumi liecina, ka dambja ietekmes uz vidi novērtējums ir bijis nepareizs un ka Komisijas civilās aizsardzības grupas iejaukšanās būtu bijusi pamatota.

No 2000. gada augusta sūdzības iesniedzēji vairākkārt sazinājās ar Komisijas dienestiem. 2000. gada 14. decembrī viņi vēlreiz lūdza, lai Komisijas civilās aizsardzības grupa apmeklētu šo teritoriju. Komisijas atbildīgo dienestu 2001. gada 12. februāra atbildē abi pieprasījumi tika noraidīti. Tā norādīja, ka sūdzības iesniedzēja ierosinātais pētījuma veids Lēmumā 1999/847/EK nav paredzēts. Tādējādi Komisija nevarēja finansēt šādu iniciatīvu. Komisija paskaidroja, ka civilās aizsardzības grupas nosūtīšana bija paredzēta lēmuma pielikuma D punktā, bet tikai pēc smagiem negadījumiem. Itóiz aizsprosta gadījumā tas tā nebija.

Sūdzības iesniedzēji 2002. gada 21. februārī pārsūtīja atbildi komisārei Valstrēmai, lūdzot pārskatīt lēmumu. ENV ĢD Juridiskā dienesta vadītājs 2002. gada 26. februārī atbildēja uz sūdzības iesniedzēju vēstuli. Viņš informēja viņus, ka Komisijas dienesti ir pieprasījuši informāciju par šo problēmu no Spānijas iestādēm.

2001. gada 19. septembrī sūdzības iesniedzēji nosūtīja Komisijai jaunu pētījumu. Tika norādīts uz dambja pakāpenisku pasliktināšanos, kas galvenokārt redzama caur plaisām tā ārsienās. Tas jau bija paredzēts 2000. gada aprīļa ziņojumā.

Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka, neraugoties uz pieejamās informācijas apjomu, Komisija 17 mēnešu laikā pēc viņu sūdzības oficiālās reģistrācijas nav veikusi nekādus pasākumus. Viņi apgalvoja, ka šī ilgā kavēšanās ir pārmērīga un pārkāpj iestādes apņemšanos izskatīt sūdzības viena gada laikā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka aizsprosta trauslā ģeoloģiskā struktūra liecina, ka Spānijas iestāžu veiktais ietekmes uz vidi novērtējums ir kļūdains un neatbilst Direktīvas 85/337/EK noteikumiem.

Turklāt sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisijas sniegtā Lēmuma 1999/847/EK interpretācija ir neobjektīva un juridiski nepareiza. Tādēļ viņi lūdza iestādi pārskatīt civilās aizsardzības grupas nosūtīšanu, lai pārbaudītu šos nosacījumus.

Sūdzības iesniedzēji savā sūdzībā kopumā apgalvoja, ka Komisija:

Pieprasījums

Savā 2002. gada 7. maija atzinumā Komisija atsaucās uz diviem sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem.

Attiecībā uz sūdzības Nr. 2000/4378 izskatīšanu iestāde paskaidroja, ka informācija par sūdzības iesniedzējiem piešķirtajām administratīvajām garantijām bija iekļauta tās 2000. gada 16. maija saņemšanas apstiprinājumā. Minētās vēstules c) punktā bija norādīts, ka Komisija centīsies pieņemt lēmumu pēc lietas būtības (vai nu slēgt lietu, vai sākt pārkāpuma procedūru) divpadsmit mēnešu laikā no dienas, kad Ģenerālsekretariāts reģistrējis sūdzību.

Komisija norādīja, ka ne vienmēr ir iespējams ievērot šo kavēšanos, jo īpaši vides jomā un jo īpaši attiecībā uz dažām dalībvalstīm. Šajā gadījumā Komisija paskaidroja, ka tās dienestiem bija jāpārskata dalībvalsts iesniegtā informācija, kā arī daudzi sūdzības iesniedzēja nosūtītie paziņojumi. Atzinuma pielikumā ir uzskaitītas daudzās informācijas apmaiņas starp iestādi un sūdzības iesniedzējiem.

Iestāde uzsvēra, ka sūdzībās ir izvirzīti daži sarežģīti juridiski jautājumi, kas ir rūpīgi jāizskata. Jo īpaši tās dienestiem bija jāapsver, vai, ņemot vērā Direktīvu 85/337/EEK, būtu jāapšauba Spānijas iestāžu veiktais projekta ietekmes uz vidi novērtējums, jo izrietošajā projektā bija dizaina nepilnības. Šo pašu jautājumu Eiropas Parlaments izvirzīja 2001. gada 30. marta rakstiskajā jautājumā (E-01/0983). Komisijas atbildē, kas publicēta 2001. gada 11. decembra Oficiālajā Vēstnesī (OV C 350, 66. lpp.), paskaidrots, ka iegūtā projekta tehniskā kvalitāte ievērojami pārsniedz Direktīvas 85/337/EEK mērķi, kas attiecas tikai uz plānotās darbības ietekmes uz vidi novērtējumu. Attiecīgi Komisijai kā Līguma sargātājai saskaņā ar 211. pantu nebija juridiska pamata iejaukties Itóiz aizsprostā.

Pamatojoties uz to, Komisija nolēma lietu slēgt. Ar 2002. gada 24. janvāra vēstuli Komisija informēja sūdzības iesniedzējus par savu nodomu slēgt lietu, ja vien netiks iesniegta jauna informācija vai papildu iemesli. Lēmums izbeigt lietu tika pieņemts 2002. gada 20. martā.

Attiecībā uz atteikumu nosūtīt civilās aizsardzības vienību uz aizsprosta atrašanās vietu Komisija paskaidroja, ka pieprasījums neatbilst Lēmumā 1999/847/EK noteiktajiem kritērijiem. Lēmuma pielikumā noteikts, ka ārkārtas gadījumos var mobilizēt ekspertu grupu, ja dalībvalsts vai trešā valsts saskaras ar dabas vai tehnoloģisku katastrofu. No otras puses, lēmumā ir noteikti vairāki kritēriji, lai uzsāktu tā piemērošanu, kas cita starpā ietver to, ka Kopienas darbības ir nozīmīgas ievērojamam skaitam dalībvalstu.

Tāpēc Komisija apstiprināja, ka sūdzības iesniedzēju pieprasījumi neatbilst lēmumā noteiktajiem kritērijiem un ka tādējādi tās atteikums apmierināt sūdzības iesniedzēju pieprasījumus ir pienācīgi pamatots.

Pēc tam, kad Komisija 2002. gada 7. maijā nosūtīja savu atzinumu, ombuds 2002. gada 14. maijā saņēma papildu informāciju no sūdzības iesniedzējiem. Tās aprakstīja saraksti ar Komisijas dienestiem laikā no 2002. gada 24. janvāra līdz 2002. gada 24. aprīlim par iestādes pieņemto lēmumu izbeigt to oficiālo sūdzību. Sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka lietas slēgšana bija nepareiza un nebija pienācīgi pamatota. Tās uzskata, ka Komisija ir nepareizi interpretējusi Direktīvas 85/337/EEK noteikumus, lai secinātu, ka sūdzībā minēto situāciju nereglamentē EK tiesību akti. Sūdzības iesniedzēji atsaucās uz vairākiem direktīvas noteikumiem, kuri būtu jāpiemēro situācijai un kurus Spānijas iestādes bija ignorējušas, jo īpaši uz pantiem. 3 (ietekmes uz vidi apraksts un novērtējums), 5 (projektiem jāveic ietekmes uz vidi novērtējums un attīstītājam jāiesniedz informācija) un 6 (publiska informācija). Viņi atsaucās uz dambja pakāpenisku pasliktināšanos, kas izriet no tā kļūdainas tehniskās koncepcijas. Tādējādi sūdzības iesniedzēji uzsvēra, ka projekta tehniskā plāna īstenošanu nevar nodalīt no tā ietekmes uz vidi novērtējuma. Tādējādi nepilnīgais ietekmes uz vidi novērtējums, ko sagatavojis attīstītājs un apstiprinājušas Spānijas iestādes, nebūtu varējis atbilst direktīvas noteikumiem. Tās uzskata, ka Komisijai savā sūdzības juridiskajā analīzē nebūtu vajadzējis ignorēt šos elementus. Viņi lūdza ombudu savā izmeklēšanā ņemt vērā šo jauno apgalvojumu.

Sūdzības iesniedzēji 2002. gada 27. jūnijā oficiāli nosūtīja savus apsvērumus par Komisijas atzinumu. Viņi norādīja, ka savā atbildē uz ombuda izmeklēšanu iestāde nav izvirzījusi nevienu jaunu argumentu. Tāpēc sūdzības iesniedzēji neuzskatīja par vajadzīgu pievienot papildu piezīmes un atsaucās uz pierādījumiem un paskaidrojumiem, kas jau bija iesniegti iepriekšējā sarakstē ar ombudu.

Lēmums

1.1 Ombuda izmeklēšanas gaitā Komisija informēja sūdzības iesniedzējus par savu nodomu slēgt sūdzību, ja vien netiks sniegta jauna informācija vai papildu iemesli. 2002. gada 20. martā iestāde formāli nolēma izbeigt lietu. Vēstulē, ko ombuds saņēma 2002. gada 14. maijā, sūdzības iesniedzēji aprakstīja jauno situāciju, kritizēja Komisijas juridisko novērtējumu par Direktīvu 85/337/EEK un tās lēmumu slēgt lietu. Tādēļ viņi lūdza ombudu savā izmeklēšanā ņemt vērā šo jauno apgalvojumu.

1.2 Tā kā šis aspekts nebija iekļauts sākotnējā sūdzībā un tā kā iestādei līdz ar to nebija iespējas to komentēt, ombuds neuzskata par lietderīgu izskatīt jauno apgalvojumu saistībā ar šo lēmumu. Sūdzības iesniedzēji var apsvērt iespēju iesniegt jaunu sūdzību Eiropas Ombudam par šo lietas aspektu.

2.1 Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka, neraugoties uz pieejamās informācijas apjomu, Komisija 17 mēnešu laikā pēc viņu sūdzības oficiālās reģistrācijas nav veikusi nekādus pasākumus. Tās apgalvoja, ka Komisija nav ievērojusi tās viena gada noteikumu attiecībā uz to sūdzības izskatīšanu (lietas numurs 2000/4378).

2.2 Komisija paskaidroja, ka ne vienmēr ir iespējams ievērot šo termiņu, jo īpaši vides jomā un jo īpaši attiecībā uz dažām dalībvalstīm. Šajā gadījumā Komisija pamatoja ilgo laiku, kas tai bija vajadzīgs lietas izskatīšanai, ar to, ka tai bija jāpārskata dalībvalsts iesniegtā informācija, kā arī daudzie sūdzības iesniedzēju nosūtītie paziņojumi.

2.3 Procesuālie noteikumi, kas Komisijai jāievēro, izskatot pilsoņu oficiālās sūdzības, ir izklāstīti pielikumā, kas pievienots Komisijas standarta sūdzību veidlapai(1).

Viens no šiem noteikumiem ir šāds:

Komisijas sūdzības veidlapai pievienotajā pielikumā ir izskaidrotas procesuālās garantijas, kas izriet no vēstules reģistrēšanas par sūdzību:

2.4 Ombuds atzīmē, ka Komisijas apņemšanās pieņemt lēmumu par sūdzības būtību viena gada laikā pieļauj arī izņēmumus īpašos gadījumos, kad jāsniedz pamatojums.

Šajā lietā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka iestāde nav pieņēmusi lēmumu pēc būtības vairāk nekā 17 mēnešus. Šķiet, ka Komisija ir pietiekami pamatojusi šo ilgo kavēšanos. Ombuds norāda, ka sūdzība attiecās uz sarežģītiem aspektiem, kas saistīti ar liela projekta ietekmes uz vidi novērtējumu. Ar lietu saistītās informācijas apjoms ietvēra vairākus simtus lappušu garus pielikumus.

Gan no sūdzības iesniedzēja sniegtās informācijas, gan no Komisijas apsvērumos ietvertās informācijas izriet, ka kopš sūdzības reģistrēšanas dienas (2000. gada 27. marta) Komisija ir aktīvi turpinājusi lietas izmeklēšanu un informējusi sūdzības iesniedzējus par jebkādām izmaiņām. Ombuds norāda, ka pēc sūdzības reģistrēšanas un attiecīgās informācijas apkopošanas Komisija pieprasīja Spānijas iestāžu atzinumu un apmainījās ar saraksti ar sūdzības iesniedzējiem. No 2000. gada 27. marta līdz 2002. gada 13. martam ir notikusi vairāk nekā piecdesmit rakstiska informācijas apmaiņa starp sūdzības iesniedzējiem un Komisiju.

2.5 Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka ilgais izmeklēšanas periods bija pamatots un tādējādi administratīva kļūme nav konstatēta.

3.1. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija nepamatoti noraidīja viņu lūgumu paātrināt civilās aizsardzības grupas darbību teritorijā, kurā projekts tiek attīstīts.

3.2. Komisija savu nostāju pamatoja ar to, ka sūdzības iesniedzēju pieprasījums neatbilst Lēmumā 1999/847/EK noteiktajiem kritērijiem, jo lēmuma pielikumā noteikts, ka ārkārtas gadījumos civilās aizsardzības grupu var mobilizēt tikai tad, ja dalībvalsts vai trešā valsts saskaras ar dabas vai tehnoloģisku katastrofu. Komisija arī apgalvoja, ka nav izpildīti kritēriji, kas varētu būt par pamatu šādai rīcībai (ievērojama dalībvalstu skaita ieinteresētība).

3.3 Ar Padomes Lēmumu 1999/847/EK ir izveidota Kopienas rīcības programma civilās aizsardzības jomā(3). Programmas darbības ir aprakstītas lēmuma pielikumā. Tie ietver lielus vispārējas nozīmes projektus, apmācību, speciālo zināšanu mobilizāciju un citas darbības (izmēģinājuma projektus, atbalsta darbības, informāciju un citas). Saskaņā ar pielikuma C.2. punktu vienīgās atbilstīgās atbalsta darbības ir “tās,kas ir interesantas visām dalībvalstīm vai ievērojamam skaitam no tām”. Attiecībā uz darbībām, kas saistītas ar civilās aizsardzības vienības mobilizāciju, pielikuma D punktā ir noteikts, ka tām būtu "jāiejaucas tikai ārkārtas situācijā".

3.4 Ombuds norāda, ka, pamatojoties uz Lēmumu 1999/847/EK, Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēju lūgums nosūtīt civilās aizsardzības komandu uz teritoriju, kurā tiek attīstīts Itóiz aizsprosts, neatbilst šiem kritērijiem. Ņemot vērā lēmuma pielikumā aprakstīto darbību veidu attiecībā uz atbalsta darbībām un civilās aizsardzības grupas mobilizāciju, ombuds uzskata, ka Komisijas viedoklis šķiet labi pamatots.

Tāpēc ombuds nekonstatē administratīvas kļūmes saistībā ar šo lietas aspektu.

Pamatojoties uz Eiropas Ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

Jacob SÖDERMAN

(1) Ja dalībvalsts neievēro Kopienas tiesību aktus: standarta veidlapa sūdzībām, kas iesniedzamas Eiropas Komisijai; OV C 119, 30.4.1999., 5. lpp.

(2) Lēmums pēc savas iniciatīvas veiktajā izmeklēšanā 303/97/PD, Eiropas Ombuda gada ziņojums par 1997. gadu, 271.–272. lpp.

(3) Padomes 1999. gada 9. decembra Lēmums 1999/847/EK, ar ko izveido Kopienas rīcības programmu civilās aizsardzības jomā; OV L 327, 21.12.1999., 53. lpp.