Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs ir bijušais Eiropas Komisijas darbinieks, kurš pensionējās 2019. gada jūnijā. Saskaņā ar ES Civildienesta noteikumiem sūdzības iesniedzējai bija tiesības uz pārcelšanās pabalstu un ceļa un pārcelšanās izdevumu atlīdzināšanu, ja viņa pārcēlās uz savu izcelsmes vietu trīs gadu laikā, proti, pirms 2022. gada 1. jūnija. Ņemot vērā grūtības, ar kurām viņa saskārās, organizējot pārmitināšanu Covid-19 pandēmijas laikā, viņa lūdza Komisiju pagarināt šo termiņu līdz 2023. gada beigām.

2. Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojs (PMO) atzina situācijas ārkārtas raksturu un tādējādi pagarināja termiņu, kurā sūdzības iesniedzēja varēja pieprasīt viņas pārcelšanās izdevumu atmaksu saskaņā ar Civildienesta noteikumiem. PMO atteicās darīt to pašu attiecībā uz pārcelšanās pabalstu un ceļa izdevumu atlīdzināšanu, jo Civildienesta noteikumos šāda elastība nav skaidri atļauta.

3. Sūdzības iesniedzējs iesniedza administratīvu sūdzību par šo lēmumu.[1] Komisija noraidīja sūdzību un apstiprināja PMO sākotnējo lēmumu.

4. Nebūdams apmierināts ar Komisijas lēmumu, sūdzības iesniedzējs 2021. gada augustā vērsās pie Ombuda.

Izmeklēšana

5. Ombuds sāka izmeklēšanu par Komisijas atteikumu pagarināt termiņu, kurā sūdzības iesniedzējam jāpieprasa pārmitināšanas pabalsts saistībā ar Covid-19 pandēmiju.

6. Izmeklēšanas gaitā ombuds lūdza Komisiju pārskatīt savu nostāju. Ombuds saņēma Komisijas atbildi, kas saglabāja savu sākotnējo nostāju, un pēc tam sūdzības iesniedzēja komentārus, atbildot uz Komisijas atbildi.

Ombudam iesniegtie argumenti

Sūdzības iesniedzējs

7. Sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma dēļ nebija iespējams organizēt viņas pārmitināšanu no viņas darba vietas Beļģijā uz viņas izcelsmes vietu Portugālē. Abas valstis pieņēma pasākumus Covid-19 izplatības novēršanai, tostarp ceļošanas ierobežojumus un pārvietošanās ierobežojumus. Lai gan šo pasākumu intensitāte dažādos pandēmijas posmos atšķīrās, neskaidrība par situācijas attīstību un iespējamiem veselības apdraudējumiem nozīmēja, ka sūdzības iesniedzēja nevarēja organizēt savu pārmitināšanu.

8. Sūdzības iesniedzēja arī apgalvoja, ka tas, ka Komisija atzina pandēmijas ārkārtējo raksturu, piekrītot pagarināt termiņu, kurā viņai jāpieprasa pārcelšanās izdevumi, bet ne pārmitināšanas pabalsts, ir pretrunīgi. Viņa apgalvoja, ka Komisija ir piemērojusi noteikumus, neņemot vērā apstākļus.

Komisijas vārdā –

9. Komisija paskaidroja, ka, lai gan Civildienesta noteikumi izņēmuma gadījumos ļauj pagarināt pārcelšanās izdevumu atmaksas pieprasīšanas termiņu ^[2], šāds izņēmums nav paredzēts attiecībā uz pārcelšanās pabalstu [3]. Komisija informē darbiniekus par šo atšķirību un tās sekām attiecīgajā iekštīkla sadaļā.

10. Komisija apgalvoja, ka saskaņā ar ES judikatūru ^[4] Civildienesta noteikumu noteikumi par darbinieku finansiālajiem pabalstiem būtu jāinterpretē šauri un tie nebūtu jāizmaksā citos gadījumos, izņemot tos, kuros tie ir skaidri paredzēti. Tāpēc pārcelšanās pabalsta pieprasīšanas termiņa pagarināšana būtu Civildienesta noteikumu pārkāpums.

11. Komisija norādīja, ka tā var atkāpties no šiem noteikumiem tikai nepārvaramas varas gadījumā [5], kā noteikts ES judikatūrā [6]. Komisija uzskatīja, ka šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka situācija ir nepārvarama vara. Viņa nepierādīja, ka ir saskārusies ar konkrētām grūtībām vai veselības problēmām, kas viņai liedz ceļot. Komisija konstatēja, ka, lai gan pandēmija apgrūtina pārmitināšanu, tas nenozīmē, ka personas nevar pārvietoties vai pārmitināt. Turklāt 2021. gadā pārmitināšana pakāpeniski kļuva mazāk sarežģīta.

Ombuda novērtējums

12. Komisija pamatoti ir norādījusi, ka Civildienesta noteikumi tikai izņēmuma gadījumos ļauj pagarināt pārcelšanās izdevumu atmaksāšanas pieteikuma iesniegšanas termiņu. Tiesību aktos nav paredzēta iespēja pagarināt termiņu ceļa izdevumu atlīdzināšanas un pārcelšanās pabalsta pieprasīšanai. Lai gan ir taisnība, ka šiem pabalstiem ir viens un tas pats mērķis, proti, kompensēt ES darbiniekiem dažādus izdevumus, kas radušies saistībā ar dzīvesvietas maiņu, likumdevējs nolēma nepiemērot vienu un to pašu izņēmumu attiecībā uz abām pēdējām tiesībām. Pamatojoties uz to, Komisijas lēmums par pārcelšanās pabalstu atbilst Civildienesta noteikumiem.

13. Komisija var atkāpties no tiesību aktu noteikumiem tikai nepārvaramas varas gadījumā. Nepārvarama vara ir stingri definēta Komisijas minētajā ES judikatūrā. Tas attiecas uz “ārkārtēju grūtību” situācijām, kas nav atkarīgas no pieteikuma iesniedzēja gribas un kas šķiet nenovēršamas, pat ja ir ievērota pienācīga piesardzība. [...] Jo īpaši attiecīgajai personai [...] ir jārīkojas rūpīgi, lai ievērotu noteiktos termiņus. Tādējādi nepārvaramas varas jēdziens neattiecas uz situāciju, kad rūpīga un piesardzīga persona objektīvi būtu varējusi veikt vajadzīgos pasākumus pirms [attiecīgā] termiņa beigām.”[7] Tomēr nepārvaramas varas jēdziens neaprobežojas tikai ar absolūtas neiespējamības gadījumiem [8].

14. Trīs gadu termiņš pārcelšanās pabalsta pieprasīšanai neatbilst laikam, kas darbiniekam vajadzīgs pārmitināšanai, bet gan laikposmam, kurā darbiniekam jāpārvietojas, lai saņemtu pabalstu. Tas nozīmē, ka, pat ja darbiniekam nebūtu iespējams organizēt pārmitināšanu daļā no minētā trīs gadu perioda, piemēram, pandēmijas dēļ, darbinieks nevarētu atsaukties uz nepārvaramu varu, ja viņš joprojām varētu pārvietoties šajā periodā un pirms termiņa beigām.

15. Laikā, kad ombuds sāka šo izmeklēšanu, joprojām bija daudz neskaidrību saistībā ar pandēmiju. Tomēr kopš tā laika situācija ir ievērojami uzlabojusies, un ir grūti apgalvot, ka līdz 2022. gada jūnijam nebūtu bijis iespējams organizēt pārmitināšanu. Turklāt, ja sūdzības iesniedzējai joprojām būtu bijušas nopietnas grūtības organizēt savu pārcelšanos laikā, kad tika atviegloti ierobežojumi, viņa būtu varējusi sniegt konkrētus pierādījumus par šīm grūtībām, kā arī pierādījumus, ka viņa vismaz centās ievērot noteikto termiņu.

16. Pamatojoties uz to, ombuds nekonstatē administratīvas kļūmes attiecībā uz Komisijas lēmumu nepagarināt termiņu.

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu, ombuds slēdz šo lietu ar šādu secinājumu [9]:

Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi, atsakoties pagarināt termiņu, kurā pensionētam darbiniekam jāpieprasa pārcelšanās pabalsts.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Tina Nilsson Lietu izskatīšanas nodaļas
vadītāja

Strasbūrā, 2022. gada 7. novembrī

[1] Saskaņā ar ES Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A01962R0031-20140501

[2] Minētā VII pielikuma 9. panta 3. punktā ir noteikts: “Izbeidzot dienesta attiecības, pārcelšanās notiek trīs gadu laikā, kā paredzēts 6. panta 4. punkta otrajā daļā. Pārcelšanos, kas veikta pēc šajā punktā noteikto termiņu beigām, atlīdzina tikai izņēmuma gadījumos un ar īpašu iecēlējinstitūcijas lēmumu.”

[3] Minētā VII pielikuma 6. panta 4. punktā ir noteikts: “... Ierēdņa vai mirušā ierēdņa ģimenes pārmitināšana notiek trīs gadu laikā pēc viņa dienesta attiecību izbeigšanas. ...”.

[4] Civildienesta tiesas 2008. gada 8. aprīļa spriedums lietā F134/06 Giovanni Bordini/Eiropas Komisija, 90. punkts – https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?language=en&num=F-134/06;  Civildienesta tiesas 2008. gada 25. novembra spriedums lietā F145/07 Pierre Bosman / Eiropas Savienības Padome, 32. punkts – https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?language=en&num=F-145/07.

[5] Nepārvarama vara ir līgumos izplatīts juridisks jēdziens, kas atbrīvo pusi no saistībām vai atbildības neparedzēta notikuma vai apstākļu dēļ, kurus puse nevar ietekmēt, kas parasti ietver epidēmijas vai pandēmijas.

[6] Lieta T-617/18, Vispārējās tiesas 2019. gada 16. septembra rīkojums, ZH/Eiropas Ķimikāliju aģentūra, 25. punkts – https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?language=en&num=T-617/18; Vispārējās tiesas 2020. gada 5. oktobra spriedums lietā T‑18/19 Colin Brown / Eiropas Komisija, 64. punkts: https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf;jsessionid=D9AC77AAA1BE3396C8327995698787B7?num=T-18/19&language=en.

[7] Lieta T-617/18, Vispārējās tiesas 2019. gada 16. septembra rīkojums ZH/Eiropas Ķimikāliju aģentūra, 25. punkts; Vispārējās tiesas 2020. gada 5. oktobra spriedums lietā T‑18/19 Colin Brown / Eiropas Komisija, 64. punkts.

[8] Lieta C-3/74, Tiesas 1974. gada 28. maija spriedums, Einfuhr- und Vorratsstelle für Getreide und Futtermittel contre Société Wilhelm Pfützenreuter, 22. punkts.

[9] Šī sūdzība ir izskatīta, izskatot deleģētās lietas saskaņā ar Eiropas Ombuda lēmumu, ar ko pieņem īstenošanas noteikumus.