Godātais D. kungs!

2000. gada 17. jūlijā Jūs nosūtījāt Eiropas ombudam sūdzību pret Eiropas Komisiju par Jūsu ieceļošanas atļaujas apturēšanu Eiropas Komisijas Kopīgajam pētniecības centram (turpmāk tekstā — KPC) Isprā.

2000. gada 26. jūlijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. 2000. gada 31. jūlijā Jūs man nosūtījāt papildu informāciju par sūdzību, ko es nosūtīju Komisijai 2000. gada 30. augustā. Komisija 2000. gada 7. decembrī nosūtīja savu atzinumu, kuru es pārsūtīju Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos. 2001. gada 31. janvārī es saņēmu Jūsu apsvērumus par Komisijas atzinumu.

Lai turpinātu izmeklēšanu šajā lietā, 2001. gada 13. februārī es lūdzu Komisiju sniegt papildu informāciju. Komisija 2001. gada 3. aprīlī nosūtīja atbildi, kuru es pārsūtīju Jums kopā ar aicinājumu sniegt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos. 2001. gada 4. maijā es saņēmu Jūsu apsvērumus.

Sūdzību

1999. gada 28. aprīlī Eiropas Kosmosa aģentūra iecēla sūdzības iesniedzēju par konsultantu. 2000. gada 17. februārī viņa līgums tika pagarināts līdz 2000. gada jūlija beigām.

Viņš strādāja Eiropas Kopienas Kopīgajā pētniecības centrā (KPC) saskaņā ar tehniskās sadarbības nolīgumu starp EKA un KPC par "Okeāna krāsu datu un produktu labāku izmantošanu Eiropas piekrastes ūdeņos".

Sūdzības iesniedzējam tika izsniegta „ārēja uzņēmuma” ieceļošanas atļauja, kas viņam ļāva iekļūt JRC telpās Isprā.

2000. gada 27. martā sūdzības iesniedzējam tika liegts iekļūt KPC telpās, un viņa ieceļošanas atļauja tika konfiscēta. Līdz ar to viņš nevarēja veikt savu darbu un viņam bija grūtības pamatot Eiropas Kosmosa aģentūrai savu prombūtni no sava biroja.

Turpmākajā sarakstē ar KPC iestādēm sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka viņa ieceļošanas atļauja ir atsaukta, piemērojot noteikumus, kas ietverti KPC iekšējā direktīvā 1291.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam iebilda gan pret veidu, kādā bez iepriekšēja paziņojuma vai paskaidrojuma tika atsaukta ieceļošanas atļauja, gan pret vēlāk sniegto pamatojumu, jo Iekšējā direktīva 1291 stājās spēkā tikai divus mēnešus pēc tam, kad viņam tika liegta ieceļošana KPC.

Sūdzības iesniedzējs pieprasīja pilnīgu paskaidrojumu un pamatojumu par to, ka JRC ir apturējis viņa ieceļošanas atļauju; atbilstošu kompensāciju par viņam nodarīto profesionālo un morālo kaitējumu; oficiālu atvainošanos par KPC atbildīgo iestāžu rīcību; apliecinājums, ka viņa personas lieta KPC tiks papildināta ar nepārprotamu paziņojumu, kurā paskaidrots, ka viņš nav vainīgs; un piekļūt KPC, lai izgūtu personiskās mantas, kas palikušas viņa birojā.

Pieprasījums

Komisijas atzinuma kopsavilkums ir šāds:

Pēc KPC veiktās iekšējās revīzijas izrādījās, ka sūdzības iesniedzējs KPC ir bijis dažādos statusos ilgāk, nekā to pieļauj Komisijas noteikumi. Pat tad, ja ieceļošanas atļauja ir izsniegta uz noteiktu laiku, Komisija pamatotu iemeslu dēļ ir tiesīga to atsaukt pirms derīguma termiņa beigām. Tā tas notika sūdzības iesniedzēja gadījumā.

Ņemot vērā Revīzijas palātas norādes, KPC ģenerāldirektors uzdeva savam dienestam stingrāk nodrošināt, lai personas, kas nav ierēdņi un pagaidu darbinieki, KPC atrastos tikai ierobežotu laiku.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Komisija viņa lietā ar atpakaļejošu spēku ir piemērojusi Iekšējo direktīvu, kas stājās spēkā divus mēnešus pēc tam, kad tika atsaukta viņa ieceļošanas atļauja, Komisija norādīja, ka, pat ja minētā direktīva tika oficiāli pieņemta tikai vēlākā posmā, jaunie noteikumi tika ievēroti jau sūdzības iesniedzēja ieceļošanas atļaujas atsaukšanas brīdī. Tā kā sūdzības iesniedzējs strādāja KPC, viņam vajadzēja būt informētam par šo faktu.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja ieceļošanas atļaujas atsaukšanas procedūru Komisija atzina, ka administrācija nav informējusi sūdzības iesniedzēju un tādējādi nav rīkojusies saskaņā ar labas pārvaldības principiem. Turklāt JRC dienesti nerīkojās pienācīgi, jo tie skaidri neaicināja sūdzības iesniedzēju paņemt savas personīgās mantas.

Lai labotu šo situāciju, Komisija 2000. gada 8. novembrī nosūtīja sūdzības iesniedzējam atvainošanās vēstuli, kuras kopija tika nosūtīta ombudam kā pielikums Komisijas atzinumam. Vēstulē bija norādīts:

"(..) Man ar lielu nožēlu jāatzīst, ka JRC dienesti nepildīja savus pienākumus ar tādu rūpību, kādu Eiropas pilsoņiem ir tiesības sagaidīt no Eiropas iestādēm tādā veidā, ka viņi atsauca jūsu piekļuves karti bez iepriekšēja paziņojuma vai paskaidrojuma.

Šis neveiksmīgais zaudējums tika atkārtots, kad jūs neaicināja izgūt mantas, kas palikušas JRC telpās, un es par to atvainojos. Es vēlos jums apliecināt, ka es veicu nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šī situācija neatkārtojas, un es ceru, ka jūs pieņemat manu sirsnīgo atvainošanos par šiem nožēlojamajiem notikumiem. Tagad ir ieviestas atbilstošas procedūras, lai jūs varētu saņemt atļauju iekļūt vietnē, lai izgūtu mantas. Lūdzam Jūs (...) informēt par Jums piemērotāko datumu (...).

Esiet droši, ka jūsu zinātniskā vērtība un profesionalitāte nekad nav apšaubīta un ka pēc pieprasījuma jūsu lietā tiks saglabāta klātesošās personas kopija.”

Sūdzības iesniedzējs apstiprināja, ka ir saņēmis Komisijas vēstuli, kurā tā atzina Komisijas kļūdas un atvainojās par tām. Viņš arī norādīja, ka, pamatojoties uz šo vēstuli, viņš beidzot ir varējis pierādīt Eiropas Kosmosa aģentūrai, ka nav atbildīgs par piespiedu hiatus savā darbā.

Tomēr sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija joprojām nav pamatojusi viņa ieceļošanas atļaujas apturēšanu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņš nekad nav noliedzis, ka Komisija varētu atsaukt ieceļošanas atļauju. Viņš apstrīdēja veidu, kādā Komisija bez pienācīga paskaidrojuma atsauca viņa ieceļošanas atļauju.

Turklāt sūdzības iesniedzējs apstrīdēja Komisijas apgalvojumu, ka viņam būtu bijis jāzina, ka laikā, kad tika atsaukta viņa ieceļošanas atļauja, jau tika ievēroti Iekšējās direktīvas 1291 noteikumi. Attiecīgajā laikā direktīva nebija spēkā, un tādēļ sūdzības iesniedzējs nevarēja pieņemt Komisijas argumentāciju.

Rūpīgi izvērtējot Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.

2001. gada 13. februāra vēstulē ombuds lūdza Komisiju pamatot sūdzības iesniedzēja ieceļošanas atļaujas apturēšanu, pirms 2000. gada 1. jūnijā stājās spēkā Iekšējā direktīva 1291, uz kuru, pēc iestādes domām, ir balstīts apstrīdētais lēmums.

Savā replikā Komisija norādīja, ka, Revīzijas palātai gatavojot Īpašo ziņojumu Nr. 10/2000, KPC ģenerāldirektors uzdeva savam dienestam nodrošināt stingrāku novērošanu attiecībā uz ierobežoto laiku, kurā Centrā atrodas personas, kas nav ierēdņi vai pagaidu darbinieki. Sūdzības iesniedzēja ieceļošanas atļaujas atsaukšanas pamatā bija šie iekšējie pārvaldības noteikumi.

Apsvērumos par Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija atkal nav norādījusi pieņemamus iemeslus viņa ieceļošanas atļaujas atsaukšanai 2000. gada 27. martā. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Komisija patvaļīgi piemēroja viņa lietas noteikumus, kas tajā laikā nebija spēkā.

Sūdzības iesniedzējs arī pateicās ombudam par viņa centieniem izmeklēšanas laikā.

Lēmums

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņa ieceļošanas atļauja Kopīgajā pētniecības centrā Isprā tika atsaukta bez iepriekšēja paziņojuma vai paskaidrojuma un ka vēlāk sniegtais atsaukšanas iemesls bija nepietiekams, jo JRC iekšējā direktīva 1291 stājās spēkā tikai divus mēnešus pēc tam, kad viņam tika liegta ieceļošana JRC.

1.2 Komisija vispirms norādīja, ka, lai gan Iekšējā direktīva 1291 tika oficiāli pieņemta vēlākā posmā, jaunie noteikumi tika ievēroti jau sūdzības iesniedzēja caurlaides atsaukšanas brīdī. Tā kā sūdzības iesniedzējs strādāja KPC, viņam tas bija jāzina.

1.3 Pēc tam iestāde norādīja, ka pēc KPC veiktās iekšējās revīzijas šķiet, ka sūdzības iesniedzējs KPC atrodas dažādos statusos ilgāk, nekā to pieļauj Komisijas noteikumi. Tāpēc viņa ieceļošanas atļauja tika atsaukta.

1.3 Turklāt tā norādīja, ka saskaņā ar Revīzijas palātas norādēm KPC ģenerāldirektors ir uzdevis savam dienestam stingrāk nodrošināt, lai personas, kas nav ierēdņi un pagaidu darbinieki, KPC atrastos tikai ierobežotu laiku.

1.4 Labas pārvaldības principi paredz, ka visos Iestādes lēmumos, kas var nelabvēlīgi ietekmēt privātpersonas tiesības vai intereses, norāda to pamatojumu, skaidri norādot attiecīgos faktus un lēmuma juridisko pamatu (1).

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka Iekšējā direktīva 1291 stājās spēkā 2000. gada 1. jūnijā, bet sūdzības iesniedzēja ieceļošanas atļauja tika atsaukta 2000. gada 27. martā. Tādēļ ombuds nevar pieņemt, ka Komisija pamato sūdzības iesniedzēja ieceļošanas atļaujas atsaukšanu, pamatojoties uz noteikumiem, kas nebija spēkā, kad tos piemēroja.

Turklāt šķiet, ka sarakstē ar sūdzības iesniedzēju un ombuda veiktās izmeklēšanas laikā Komisija ir norādījusi atšķirīgus savas rīcības iemeslus. Tas, ka Komisija nav sniegusi konsekventu pamatojumu, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka sakarā ar Komisijas lēmumu apturēt viņa ieceļošanas atļauju KPC viņš nevarēja efektīvi veikt savu darbu, jo viņam bija grūti pamatot saviem profesionālajiem kontaktiem iemeslus viņa prombūtnei no biroja.

Tādēļ viņš lūdza saņemt pilnīgu paskaidrojumu un pamatojumu par JRC pieņemtajiem pasākumiem un to īstenošanas kārtību attiecībā uz viņa ieceļošanas atļaujas apturēšanu; pienācīga atlīdzība par profesionālo un morālo kaitējumu; oficiālus attaisnojumus JRC atbildīgo iestāžu rīcībai; ka viņa personas lieta KPC tiks papildināta ar paziņojumu, kas viņu attaisnos attiecībā uz paziņotajiem faktiem, neatstājot vietu kļūdainai interpretācijai vai spekulācijām; piekļūt KPC, lai izgūtu savas personiskās mantas, kas palikušas viņa birojā.

2.2 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo prasību ombuds atsaucas uz šā lēmuma 1. punktu.

2.3 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja ieceļošanas atļaujas anulēšanas procedūru Komisija savā atzinumā ombudam atzina, ka KPC administrācija nav informējusi sūdzības iesniedzēju un tāpēc nav rīkojusies saskaņā ar labas pārvaldības principiem. Turklāt JRC dienesti nerīkojās pienācīgi, jo tie skaidri neaicināja sūdzības iesniedzēju paņemt savas personīgās mantas.

2.4 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja prasību atlīdzināt profesionālos un morālos zaudējumus, ko izraisījusi Komisijas rīcība, ombuds atzīmē, ka pats sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos ir apstiprinājis, ka, pamatojoties uz Komisijas 2000. gada 8. novembrī nosūtīto vēstuli, kurā bija atvainošanās sūdzības iesniedzējam, viņš varēja pierādīt savam darba devējam, ka nav atbildīgs par piespiedu pārtraukumu darbā aģentūrā.

Ombuds ir informēts par grūtībām, ko Komisijas rīcība radīja sūdzības iesniedzējam. Tomēr, ņemot vērā Komisijas atvainošanās vēstuli, turpmāka izmeklēšana šajā jautājumā nešķiet nepieciešama.

Pamatojoties uz Eiropas Ombuda veikto izmeklēšanu par šo sūdzību, attiecībā uz lietas pirmo aspektu ir jāizsaka šāda kritiska piezīme:

Ņemot vērā to, ka šis lietas aspekts attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

Jacob SÖDERMAN

(1) Eiropas ombuds šo principu noteica 1999. gada 28. jūlija Labas administratīvās prakses kodeksa 18. panta 1. punktā. Šis princips ir pausts arī 3. punktā Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksā Eiropas Komisijas darbiniekiem attiecībās ar sabiedrību, kas stājās spēkā 2000. gada 1. novembrī.