Cienījamais X! 2000. gada
2. februārī Jūs Eiropas ombudam iesniedzāt sūdzību pret Eiropas Komisiju. Jūs apgalvojāt, ka Komisija ir kļūdījusies, noraidot jūsu pieprasījumu par piekļuvi darba dokumentiem saistībā ar Komisijas 1998. gada 18. decembra lēmumu OV C 395, kas attiecas uz muitas namu doku atrašanās vietu Dublinā un Šenonas bezmuitas lidostu zonu, un lūdza ombudu palīdzēt jums iegūt šos dokumentus.
Komisija 2000. gada 3. augustā nosūtīja savu atzinumu, kuru es pārsūtīju Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus. Savus apsvērumus Jūs man nosūtījāt 2000. gada 23. oktobrī un 11. decembrī.
Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs paskaidroja, ka ir rakstījis Komisijai, lūdzot piekļuvi tās lēmumam OV C 395, 18.12.98., saistībā ar muitas dienesta doku atrašanās vietu Dublinā un Šenonas bezmuitas lidostas zonu. Atbildot uz viņa lūgumu, viņš no Komisijas dienestiem saņēma telefona zvanu, kurā bija norādīts, ka šie dokumenti nav pieejami pārbaudei.
Ar 2000. gada 19. februāra faksu sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu izskatīt viņa sūdzību konfidenciāli.
Kopumā sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu iejaukties viņa vārdā un palīdzēt viņam iegūt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

Pieprasījums

Komisijas atzinums
Komisija paskaidroja, ka sūdzības iesniedzējs pirmo reizi rakstiski vērsās pie iestādes 2000. gada 13. janvārī, pieprasot Komisijas lēmuma un darba dokumentu kopiju saistībā ar to, ka "Komisija nesen nolēma pārtraukt izmeklēšanu par Īrijas valdības labvēlīgajiem nodokļu atvieglojumiem Starptautiskajā finanšu pakalpojumu centrā Dublinā". Komisija 1999. gada 22. decembrī pieņēma lēmumu par valsts atbalstu C 1/99 (ex NN 133/99), atzīstot, ka nodokļu atvieglojumu shēma nedzīvojamo ēku īrniekiem Muitas namu doku zonā (Dublina) ir saderīga ar kopējo tirgu.
Komisija norādīja, ka tās dienesti gan no vēstules, gan no turpmākas telefonsarunas ar sūdzības iesniedzēju saprot, ka viņš atsaucas uz šo lēmumu. Tomēr, tā kā lēmums netika publicēts Oficiālajā Vēstnesī un tobrīd tika grozīts, Komisija nevarēja piekrist sūdzības iesniedzēja pieprasījumam.
Sūdzības iesniedzējs 2000. gada 16. martā vēlreiz rakstīja Komisijai, bet šoreiz viņš atsaucās uz pieprasīto dokumentu (OV C 395, 18.12.1998.), kas atbilda diviem dažādiem Komisijas lēmumiem par valsts atbalstu attiecībā uz Īriju, kuri pieņemti 1998. gada jūlijā. Iestāde norādīja, ka tā ir gatava publiskot dokumentus, kuros sniegtas atbildes uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Komisija norādīja, ka tās dienesti 2000. gada 11. aprīļa atbildē paskaidroja, ka pieprasītais lēmums ir neskaidrs, kā arī iemeslus, kuru dēļ tika atteikta iekšējo dokumentu publiskošana (Komisijas dokumentu nav; sabiedrības interešu aizsardzība). Viņi aicināja sūdzības iesniedzēju iesniegt šo jautājumu izskatīšanai ģenerālsekretāram. Komisija paskaidroja, ka viņš ir iesniedzis atkārtotu pieteikumu, kurā joprojām nav identificēti pieprasītie dokumenti.
Noslēgumā Komisija piedāvāja palīdzību saviem dienestiem, ja sūdzības iesniedzējs būtu skaidrāk informēts par shēmām, kurās viņš ir ieinteresēts.
Sūdzības iesniedzēja novērojumi2000. gada
23. oktobrī sūdzības iesniedzējs nosūtīja īsu elektronisku ziņojumu ombudam, paskaidrojot, ka Komisija viņam ir uzrakstījusi un pievienojusi vēstulei dažādus dokumentus, kurus viņš izskata.
Vēl vienā 2000. gada 11. decembra e-pasta vēstulē ombuda sekretariātam sūdzības iesniedzējs pauda neapmierinātību ar Komisijas nosūtītajiem dokumentiem, jo tie neļāva viņam pārbaudīt iestādes izmantotos skaitļus. Sūdzības iesniedzēja saņemtā informācija atbilda Īrijas iestādēm nosūtīto Komisijas vēstuļu un paziņojumu kopijām. Viņš apgalvoja, ka faktiskie Komisijas iekšējie darba dokumenti joprojām ir slepeni. Savā vēstulē sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu veikt turpmākus pasākumus, lai tiktu publiskoti pieprasītie Komisijas darba dokumenti.

Lēmums

1 Apgalvojums par Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi, atsakot piekļuvi atsevišķiem dokumentiem
1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija ir kļūdījusies, noraidot viņa pieprasījumu par piekļuvi darba dokumentiem saistībā ar Komisijas lēmumu OV C 395, 18.12.98., attiecībā uz muitas iestāžu doku atrašanās vietu Dublinā un Šenonas bezmuitas lidostu.
1.2 Komisija paskaidroja savu sākotnējo atteikumu, norādot, ka informācija, ko pirmo reizi iesniedza sūdzības iesniedzējs, attiecas uz dokumentiem par lēmumu valsts atbalsta jomā, kuri vēl nebija publicēti Oficiālajā Vēstnesī un kuri pieprasījuma iesniegšanas brīdī tika grozīti. Turklāt tā norādīja, ka turpmākajā sarakstē sūdzības iesniedzējs iekļāva atsauci uz OV izdevumu, kas atbilda diviem dažādiem Komisijas lēmumiem par valsts atbalstu, kuros bija iesaistīta Īrija. Komisija norādīja, ka tā ir gatava publiskot dokumentus, ja tie atbildīs šai atsaucei.
Iestāde piedāvāja savu dienestu palīdzību, ja sūdzības iesniedzējs varētu skaidrāk identificēt pieprasītos dokumentus. Tā arī aicināja viņu gadījumā, ja viņš nepiekristu iestādes sniegtajam pamatojumam, Komisijas ģenerālsekretāram pārskatīt viņa lūgumu.
1.3 Noteikumi, kas reglamentē piekļuvi Komisijas dokumentiem, ir izklāstīti Komisijas 1994. gada 8. februāra Lēmumā 94/90[1]. Procedūra, kas Komisijai jāievēro, atbildot uz pilsoņu pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem, ir aprakstīta lēmuma 2. pantā, kura 1.
punktā ir noteikts:
"Visus pieteikumus par piekļuvi dokumentiem iesniedz rakstiski attiecīgajam Komisijas dienestam [ ]"2.
punktā:
"Attiecīgais ģenerāldirektors [ ] vai oficiāla darbība viņa vārdā viena mēneša laikā rakstiski informē pieteikuma iesniedzēju par to, vai pieteikums ir apmierināts vai arī viņš plāno atteikt piekļuvi. Pēdējā gadījumā pieteikuma iesniedzējam paziņo arī to, ka viņam ir viens mēnesis laika, lai iesniegtu Komisijas Ģenerālsekretariātam pieteikumu pārskatīt nodomu atteikt piekļuvi." 3.
punkts:
“Priekšsēdētājs ir pilnvarots lemt par pārskatīšanas pieteikumiem [ ]. Viņš var deleģēt šīs pilnvaras ģenerālsekretāram.”
1.4 Kā noteikts Lēmuma 94/90 pielikumā, pieteikumi jāiesniedz "pietiekami precīzi; tajā jābūt informācijai, kas ļauj identificēt attiecīgo dokumentu vai dokumentus.” Ja trūkst skaidrības par pieprasīto dokumentu, “attiecīgā iestāde lūgs pieteikuma iesniedzējam sniegt sīkāku informāciju”. Iestāde var atteikt piekļuvi pieprasītajam dokumentam tikai tad, ja pastāv kāds no lēmuma pielikumā minētajiem izņēmumiem, piemēram, sabiedrības interešu aizsardzība, kas ietver tādus aspektus kā sabiedrības drošība, starptautiskās attiecības, monetārā stabilitāte, tiesvedība, pārbaudes un izmeklēšana.
1.5 Ja Komisija noraida atkārtotu pieteikumu, Lēmuma 94/90 pielikumā ir norādīts, ka šāds atteikums jāveic "mēneša laikā pēc atkārtotā pieteikuma iesniegšanas" un "pēc iespējas ātrāk rakstiski jāpaziņo pieteikuma iesniedzējam". Jāsniedz lēmuma pamatojums, un lēmumā jānorāda pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, t. i., tiesvedība un sūdzības ombudam.”
1.6 Ombuds norāda, ka Komisija ir saskārusies ar diviem sūdzības iesniedzēja lūgumiem.
Atbildot uz viņa pirmo vēstuli, iestāde uzskatīja, ka pieprasītos dokumentus nevar publiskot, jo vai nu tie nav Komisijas dokumenti, vai arī uz tiem attiecas izņēmumi saistībā ar sabiedrības interesēm vai iestādes procedūru konfidencialitāti. Sūdzības iesniedzējs tika informēts par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, jo īpaši par iespēju iesniegt atkārtotu pieteikumu Komisijas ģenerālsekretāram.
Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro vēstuli, kurā, šķiet, bija atsauce uz citu dokumentu kopumu, Komisija ir paudusi vēlmi piešķirt piekļuvi tiem.
Turklāt šķiet, ka sūdzības iesniedzējs ir rakstījis Komisijas ģenerālsekretāram, atsaucoties uz abiem saviem iepriekšējiem pieprasījumiem, bet nespējot sniegt precīzu informāciju par pieprasītajiem dokumentiem. Tādējādi Komisija savā atzinumā lūdza viņu sniegt papildu informāciju, lai atbildētu uz viņa atkārtoto pieteikumu.
1.7 Pamatojoties uz izmeklēšanas gaitā sniegto informāciju, ombuds uzskata, ka Komisija, šķiet, ir ievērojusi noteikumus, kas paredzēti Lēmumā 94/90, ar ko reglamentē pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem. Jāatzīmē, ka Komisijas iekšējā procedūra, kas saistīta ar sūdzības iesniedzēja pieprasījumiem, turpinās.
Ombuds šajā lietā nav konstatējis administratīvas kļūmes un nav pamata veikt turpmākas izmeklēšanas.
Secinājums Pamatojoties
uz Eiropas ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.
Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.
Jūsu sirsnīgi
Jacob Söderman

---

(1) Komisijas 1994. gada 8. februāra Lēmums 94/90/EOTK, EK, Euratom par publisku piekļuvi Komisijas dokumentiem; OV L 46, 18.2.1994., 58. lpp.