Godātais H. kungs!
Godātais H. kungs!

1999. gada 4. oktobrī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par iespējamu diskrimināciju saistībā ar Somijā piešķirto lauksaimniecības atbalstu.

1999. gada 22. oktobrī es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2000. gada 31. janvārī. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2000. gada 27. martā. 2000. gada 29. augustā es lūdzu Komisiju sniegt papildu informāciju. Komisija nosūtīja savu turpmāko atzinumu 2000. gada 23. oktobrī, un es pārsūtīju to Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos. Šķiet, ka no jums nav saņemti nekādi apsvērumi. 2001. gada 2. februārī Komisija mani informēja par jaunu vēstuli, ko tā Jums nosūtīja 2001. gada 23. janvārī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

1999. gada oktobrī Eiropas ombuds saņēma sūdzību par Somijā piešķirto lauksaimniecības atbalstu.

Sūdzības iesniedzēji ir divi lauksaimnieki no Somijas ziemeļu daļas, kuri nodarbojas ar lauksaimniecību kopš Somijas pievienošanās Eiropas Savienībai 1995. gadā. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Somijas iestāžu izmaksātais atbalsts ir diskriminējošs, jo Somijas ziemeļos atbalstu maksā tikai par 90 vīriešu dzimuma liellopiem gadā, savukārt Somijas dienvidos lauksaimnieki saņem atbalstu par visiem saviem vīriešu dzimuma liellopiem. Somijas iestādes atsaucās uz Komisijas Lēmumu 95/196/EK kā pamatu izmaksātajam atbalstam. Līdz ar to nav ievērots princips, kas noteikts 142. pantā Aktā par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem (turpmāk “Pievienošanās akts”), kurā noteikts, ka ziemeļu apgabaliem paredzētais atbalsts saglabā esošo un tradicionālo ražošanu, kā arī uzlabo lauksaimniecības struktūras. Sūdzības iesniedzēji arī apgalvoja, ka ir pārkāpts Pievienošanās akta 138. pants. Šajā pantā noteikts, ka saņemtā atbalsta samazinājums, kas pārsniedz 10 % salīdzinājumā ar situāciju pirms Somijas kļūšanas par Eiropas Savienības dalībvalsti, ir jākompensē.

Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka pēc Somijas pievienošanās Eiropas Savienībai viņu finansiālais stāvoklis ir pasliktinājies. No 1995. līdz 1999. gadam sūdzības iesniedzēji nebija saņēmuši atbalstu vidēji par 76 vīriešu dzimuma liellopiem gadā. Ne ziemeļu apgabaliem paredzētais atbalsts, ne KLP atbalsts netika piešķirts par vairāk nekā 90 dzīvniekiem. No 1995. līdz 1998. gadam atbalsta nemaksāšanas dēļ viņi kopumā zaudēja 600 000 Somijas marku. Tādējādi sūdzības iesniedzējiem bija grūtības turpināt lauksaimniecisko darbību.

Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka (1) Lēmums 95/196/EK būtu jāgroza tā, lai visa produkcija, kas pastāvēja pirms 1995. gada, saņemtu atbalstu; un 2) Komisijai jāļauj Somijai ar atpakaļejošu spēku izmaksāt atbalstu, kas nebija saņemts 1995.-1999. gadā.

Pieprasījums

Savā atzinumā Komisija sākotnēji apkopoja sūdzībā izvirzītos apgalvojumus un apgalvojumus. Pēc tam Komisija atsaucās uz attiecīgajiem Pievienošanās akta pantiem, proti, 138. un 142. pantu. 138. pantā pārejas periodā (1995.–1999. gads) paredzēta iespēja piešķirt pārejas posma un degresīvu valsts atbalstu lauksaimniecības pamatproduktu ražotājiem, uz kuriem attiecas kopējā lauksaimniecības politika. Dotāciju var atļaut, ja dalībvalsts ieviestie faktori liecina par ievērojamu atšķirību starp atbalsta līmeni, kas piešķirts pirms pievienošanās, un to, ko var piešķirt saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku. Atšķirības, kas mazākas par 10 %, neuzskata par būtiskām. 138. pants sākotnēji tika īstenots ar Komisijas Lēmumu 95/33/EK un ir vairākkārt grozīts. 142. pants ļauj Komisijai atļaut Somijai (un Zviedrijai) ar konkrētiem nosacījumiem piešķirt valsts ilgtermiņa atbalstu, lai nodrošinātu lauksaimnieciskās darbības saglabāšanu konkrētos reģionos. 142. pants par ziemeļu apgabaliem paredzēto atbalstu tika īstenots ar Komisijas Lēmumu 95/196/EK.

Attiecībā uz apgalvojumu par diskrimināciju Komisija paskaidroja, ka Komisijas Lēmuma 95/196/EK par ziemeļu apgabaliem paredzēto atbalstu 3. panta 2. punktā ir noteikti daži ierobežojumi. Minētā panta e) punkts ierobežo ziemeļu apgabaliem paredzēto atbalstu par vīriešu kārtas liellopiem līdz 90 dzīvniekiem vienā saimniecībā un katrā vecuma grupā saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 805/68 4.b panta 1. punktu. Komisija norādīja, ka Komisijas Lēmums 95/196/EK attiecas tikai uz ziemeļu apgabaliem paredzētā atbalsta piešķiršanu, proti, uz Somijas ziemeļu reģioniem. No otras puses, Komisijas Lēmums 95/33/EK par pārejas posma un degresīvo atbalstu, ar ko īsteno Pievienošanās akta 138. pantu, attiecas uz visu Somiju. Komisijas Lēmuma 95/33/EK 2. panta 1. punktā ir noteikti konkrēti ierobežojumi dažādiem atbalsta veidiem. Regulas 2. panta 1. punkta piektajā ievilkumā noteikts, ka atbalsts par vīriešu kārtas liellopiem nepārsniedz 90 dzīvniekus vienā saimniecībā. Tāpēc sūdzības iesniedzēju apgalvojums šķita nepamatots, jo 90 galvas ierobežojums attiecas uz Somiju kopumā.

Komisija paziņoja, ka tā tomēr pieprasīs informāciju no Somijas iestādēm, lai pārbaudītu, vai 90 dzīvnieku skaits patiešām ir ievērots attiecībā uz atbalstu, kas paredzēts Pievienošanās akta 138. pantā un Komisijas Lēmumā 95/33/EK par pārejas posma atbalstu un atbalstu, kura apjoms pakāpeniski samazinās. Komisija informēs sūdzības iesniedzējus par šīs izmeklēšanas rezultātiem.

Attiecībā uz Pievienošanās akta 142. pantā noteikto principu, ka ziemeļu apgabaliem paredzētais atbalsts saglabā esošo un tradicionālo ražošanu, kā arī uzlabo lauksaimniecības struktūras, Komisija turklāt norādīja, ka šis pants tikai uzliek Komisijai pienākumu atļaut Somijai (un Zviedrijai) piešķirt valsts ilgtermiņa atbalstu, lai nodrošinātu lauksaimnieciskās darbības saglabāšanu konkrētos reģionos. Tādējādi pienākums attiecībā uz lauksaimnieciskās darbības saglabāšanu būtu jāskata reģionālā, nevis atsevišķu saimniecību kontekstā. 142. pantā noteikts, ka, nosakot ziemeļu apgabaliem paredzēto atbalstu, var ņemt vērā katras saimniecības vēsturiskos ražošanas modeļus; tomēr tas Komisijai nav saistošs pienākums.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem, ka jākompensē atbalsta samazinājumi, kas pārsniedz 10 %, Komisija norādīja, ka 138. pantā šāds princips nav noteikts. Tā vietā 138. pantā kā nosacījums tiesībām uz atbalstu ir prasīts, lai pastāvētu būtiskas atšķirības starp atbalsta līmeni, kas piešķirts pirms pievienošanās, un līmeni, kas piešķirts saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku. Starpību, kas mazāka par 10 %, neuzskata par būtisku. Tādējādi 10 % slieksnis ir minimālais nosacījums, kas jāizpilda, lai piešķirtu pārejas posma vai degresīvu atbalstu saskaņā ar 138. pantu, nevis nosacījums, kas rada automātiskas tiesības uz kompensāciju.

Komisija nesniedza konkrētas piezīmes par abiem sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem apgalvojumiem, tomēr, pēc tās domām, bija acīmredzams, ka abi apgalvojumi tika noraidīti.

Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos norādīja, ka Komisijas minētā Regula (EEK) Nr. 805/68 ir atcelta un aizstāta ar Regulu (EK) Nr. 1254/1999. Regulā Nr. 1254/1999 nav paredzēts ierobežojums attiecībā uz 90 vīriešu dzimuma liellopiem vienā saimniecībā.

Attiecībā uz principu, kas noteikts Pievienošanās akta 142. pantā par ziemeļu apgabaliem paredzēto atbalstu, sūdzības iesniedzēji norādīja, ka lielās saimniecības bija jāslēdz atbalsta samazinājuma dēļ, kas ietekmēja struktūru. Turklāt visā reģionā liellopu gaļas ražošana ir samazinājusies, un struktūra nav spējusi attīstīties, jo tika slēgtas gan mazākas, gan lielākas saimniecības un saskaņā ar jauno atbalsta shēmu nebija iespējami jauni ieguldījumi.

Somija katru gadu ziņoja Komisijai par ražošanu dažādos reģionos. Tāpēc sūdzības iesniedzēji uzskatīja par ievērojamu to, ka Komisija ir atspēkojusi sūdzību, norādot, ka jāņem vērā reģionālā struktūra, ja Komisijai pieejamie ražošanas rezultāti liecina, ka reģionālā struktūra un ražošana kopš Somijas pievienošanās Eiropas Savienībai ir pasliktinājusies.

Rūpīgi izvērtējot Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēju apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Tādēļ ombuds lūdza Komisiju sniegt komentārus par diviem aspektiem. (1) Savā atzinumā Komisija minēja, ka tā sazināsies ar Somijas iestādēm, lai pārbaudītu, vai ir ievērots 90 dzīvnieku skaita ierobežojums vīriešu dzimuma liellopiem, un paziņotu rezultātus sūdzības iesniedzējiem. Tādēļ ombuds lūdza Komisiju informēt viņu par šādu saziņu un tās iznākumu. (2) Ombuds arī lūdza Komisiju komentēt faktu, ka sūdzības iesniedzēji paziņoja, ka reģions kopumā ir cietis no ražošanas samazināšanās un ka struktūra ir pasliktinājusies.

Otrajā atzinumā Komisija norādīja, ka tā 2000. gada februārī ir nosūtījusi vēstuli Somijas Pastāvīgajai pārstāvniecībai, lūdzot tai iesniegt attiecīgos Somijas noteikumus, kuros norādīts, ka atbalstu var piešķirt tikai par 90 vīriešu dzimuma liellopiem vienā saimniecībā. Somijas iestādes 2000. gada martā iesniedza izrakstus no valsts tiesību aktiem un 2000. gada jūnijā – atsevišķus ministrijas norādījumus. Pēc šo atbilžu izskatīšanas Komisija uzskatīja, ka ir jāpieprasa papildu informācija par Somijas sniegto tiesību aktu interpretāciju, to izpildes veidu, kā arī citu juridisko instrumentu tekstiem, kurus Somijas iestādes neiesniedza, bet kuri bija atrodami Somijas publiskajā juridiskajā datubāzē. Pieprasījums tika nosūtīts 2000. gada jūlijā, un atbilde tika saņemta 2000. gada augustā. Atbildei bija vajadzīgs tulkojums, un Komisija to pašlaik izskata.

Sūdzības iesniedzēji 2000. gada jūlijā tika informēti, ka izmeklēšana joprojām turpinās un ka viņi saņems vairāk informācijas, tiklīdz tā būs pieejama.

Attiecībā uz otro ombuda pieprasījumu Komisija neizteica nekādas īpašas piezīmes. Tā vietā Komisija uzsvēra, ka tā saglabā visas citas piezīmes par sūdzības iesniedzēju un ombuda izvirzīto vispārējo jautājumu līdz Somijas iestāžu saņemto atbilžu izskatīšanas iznākumam.

Otrais Komisijas atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējiem piezīmju sniegšanai. Šķiet, ka ombuds šādus komentārus nav saņēmis.

2001. gada februārī Komisija informēja ombudu par vēstuli, ko tā 2001. gada janvārī nosūtīja sūdzības iesniedzējiem, informējot tos, ka izmeklēšana pret Somijas iestādēm joprojām turpinās un ka rezultāts vēl nav pieejams. Komisija apliecināja sūdzības iesniedzējiem, ka tie tiks informēti par izmeklēšanas rezultātiem saskaņā ar Komisijas apņemšanos.

Lēmums

1.1 Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka pastāv diskriminācija, jo Somijas ziemeļos atbalsts tika piešķirts līdz 90 dzīvnieku skaita ierobežojumam vīriešu dzimuma liellopiem, bet Somijas dienvidos šāds ierobežojums netika noteikts. Līdz ar to nav ievērots Pievienošanās akta 142. pants un turklāt ir pārkāpts Pievienošanās akta 138. pants. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Lēmums 95/196/EK būtu jāgroza tā, lai visa produkcija, kas pastāvēja pirms 1995. gada, saņemtu atbalstu, un ka Komisijai būtu jāļauj Somijai ar atpakaļejošu spēku izmaksāt atbalstu, kas nebija saņemts 1995.–1999. gadā. Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos norādīja, ka ir ietekmēta visa reģiona struktūra.

1.2 Komisija paskaidroja, ka Somijas dienvidos ir arī 90 galvas ierobežojumi. Komisija apņēmās sazināties ar Somijas iestādēm, lai pārbaudītu, vai 90 galvas robeža patiešām ir ievērota, un informēt sūdzības iesniedzējus par šīs izmeklēšanas rezultātiem. Tika ievērots gan Pievienošanās akta 142. pants, gan 138. pants. Attiecībā uz to, vai ir ietekmēta visa reģiona struktūra, Komisija saglabāja papildu piezīmes līdz pret Somijas iestādēm notiekošās izmeklēšanas iznākumam. Komisija nesniedza konkrētas piezīmes par abiem sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem, bet, pēc tās domām, šķita acīmredzami, ka abi apgalvojumi tika noraidīti.

1.3 Ombuds norāda, ka pēc apsūdzības par diskrimināciju Komisija uzsāka izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai Somijā tiek ievērota 90 dzīvnieku robežvērtība, kas noteikta Komisijas Lēmumā 95/196/EK, Komisijas Lēmumā 95/33/EK un Regulā (EK) Nr. 1254/1999. Komisija ir apņēmusies informēt sūdzības iesniedzējus par izmeklēšanas rezultātiem. Attiecībā uz jautājumu par to, vai ziemeļu reģions kopumā ir cietis no ražošanas samazināšanās un struktūras pasliktināšanās, kas varētu padarīt to par tiesīgu saņemt ziemeļu apgabaliem paredzēto atbalstu, Komisija saglabāja savas piezīmes līdz izmeklēšanas pret Somijas iestādēm iznākumam, kas šķiet saprātīgs.

1.4 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem no Komisijas atzinuma izrietēja, ka tie tiek noraidīti. Ņemot vērā 1.3. punktā minētos konstatējumus, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēju prasības nevarēja apmierināt.

1.5 Ombuds secina, ka nekas neliecina par to, ka Komisija nebūtu ievērojusi ar sūdzību saistītos noteikumus, un Komisija ir uzsākusi izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai Somija ievēro Kopienas tiesību aktus. Šī izmeklēšana joprojām turpinās, un Komisija ir apņēmusies informēt sūdzības iesniedzējus par iznākumu. Tāpēc ombude uzskata, ka Komisijas vārdā nav pieļauta administratīva kļūme.

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

Jacob SÖDERMAN