Sūdzības un izmeklēšanas priekšvēsture

1. Saskaņā ar ES noteikumiem ^[1] dalībvalstīm, kuras plāno pieņemt tehniskos tiesību aktus par produktiem vai tiešsaistes pakalpojumiem, par to ir jāpaziņo Komisijai. Pēc tam Komisija un pārējās dalībvalstis trīs mēnešu “nogaidīšanas termiņā” var novērtēt, vai likumprojekts atbilst ES tiesību aktiem.

2. 2017. gada martā Vācijas iestādes paziņoja Komisijai par savu nodomu pieņemt likumu Netzwerkdurchsetzungsgesetz ^[2] (“Tīkla īstenošanas likums”), kura mērķis ir apkarot “uzbudinājumu” un “viltus ziņas” sociālajos tīklos. Bezdarbības periods beidzās 2017. gada 28. jūnijā, un Komisija vai citas dalībvalstis piezīmes neiesniedza.

3. Sūdzības iesniedzēja, EP deputāte no Vācijas, 2017. gada jūlijā lūdza Komisiju nodrošināt viņai publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar Tīkla izpildes likuma projektu un Vācijas iestāžu paziņojumu par to ^[3].

4. Komisija informēja sūdzības iesniedzēju par divpadsmit dokumentiem, kas jau bija publiski pieejami, un piešķīra sūdzības iesniedzējam plašu daļēju piekļuvi sešiem citiem dokumentiem, aizklājot tikai personas datus. Tomēr sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka Komisija nav identificējusi visus dokumentus, kas attiecas uz viņas pieteikumu par publisku piekļuvi.

5. Komisija vēlreiz pārbaudīja savus arhīvus un identificēja 18 papildu dokumentus. Tā piešķīra daļēju piekļuvi 13 no šiem dokumentiem un nepiešķīra piekļuvi 5 dokumentiem. Tā pamatoja rediģēšanu, atsaucoties uz nepieciešamību aizsargāt personas datus, aizsargāt savu lēmumu pieņemšanu un aizsargāt juridiskās konsultācijas ^[4].

6. Pēc tam sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

7. Ombuda veiktās izmeklēšanas laikā sūdzības iesniedzēja informēja ombudu par vēl sešiem dokumentiem (e-pasta vēstulēm), kurus, viņasprāt, būtu vajadzējis viņai izpaust pēc viņas pieprasījuma par publisku piekļuvi.

8. Ombuds pārbaudīja dokumentus, kuriem Komisija bija liegusi pilnīgu piekļuvi, kā arī sešas sūdzības iesniedzēja norādītās e-pasta vēstules.

Ombuda priekšlikums risinājumam

9. Ombuds konstatēja, ka Komisijas interpretācija par sūdzības iesniedzēja pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi bija pārāk ierobežojoša. Viņa secināja, ka Komisija nav identificējusi vismaz piecus dokumentus.

10. Ombuds ierosināja Komisijai no jauna izvērtēt sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu, meklējot dokumentus saistībā ar likumprojektu un Vācijas paziņojumu par šo likumu.

11. Attiecībā uz jau identificētajiem dokumentiem ombuds ierosināja, ka, ņemot vērā neseno judikatūru, Komisijai būtu jāpārskata tās daļējais atteikums piešķirt pilnīgu piekļuvi ^[5].

12. Komisija lūdza ombudi pagarināt termiņu atbildes sniegšanai uz viņas risinājuma priekšlikumu, bet neatbildēja pagarinātajā termiņā.

Ombuda ieteikums

13. Ombuds konstatēja, ka tas, ka Komisija pastāvīgi nepareizi interpretē sūdzības iesniedzēja pieprasījuma par publisku piekļuvi tvērumu un ierobežojoši piemēro atbrīvojumu, kura mērķis ir aizsargāt tās lēmumu pieņemšanu un juridiskās konsultācijas, ir administratīva kļūme. Viņa ieteica Komisijai, ņemot vērā jaunāko ES judikatūru, piešķirt sūdzības iesniedzējam pēc iespējas plašāku piekļuvi jau identificētajiem dokumentiem un visiem dokumentiem, kurus var pamatoti uzskatīt par tādiem, kas ietilpst sūdzības iesniedzēja pieprasījuma par publisku piekļuvi darbības jomā ^[6].

14. Savā replikā Komisija saglabāja savu iepriekšējo nostāju. Konkrētāk, tā norādīja, ka savā sākotnējā lēmumā ir informējusi sūdzības iesniedzēju, ka “visi identificētie dokumenti ir sagatavoti [paziņošanas procedūras] ietvaros” un ka sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi savu lūguma darbības jomas interpretāciju. Tā arī atkārtoja, ka GROW ĢD ir Komisijas dienests, kas atbild par paziņošanas procedūru, un norādīja, ka identificēto dokumentu vidū ir daži dokumenti no citiem dienestiem.

15. Attiecībā uz neseno ES judikatūru, uz kuru atsaucās Ombuds, Komisija apgalvoja, ka, pieņemot galīgo lēmumu par sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu, tā ir ņēmusi vērā tā laika juridiskos un faktiskos apstākļus, tostarp judikatūras stāvokli, kāds tas bija toreiz. Turklāt attiecīgie dokumenti, kuriem sūdzības iesniedzējs lūdza piekļuvi, atšķiras no dokumentiem, kas tiek aplūkoti Savienības tiesās izskatāmajā lietā. It īpaši sūdzības iesniedzēja piekļuves pieteikumā aplūkotie dokumenti neesot tikuši iesniegti ietekmes novērtējuma ietvaros, bet gan attiecas uz paziņošanas procedūru. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka šī judikatūra nav piemērojama ^[7]. 

16. Sūdzības iesniedzēja atbildēja, ka Komisija ir nepareizi interpretējusi viņas piekļuves pieprasījuma darbības jomu un tāpēc nav identificējusi visus attiecīgos dokumentus. Viņa arī norādīja, ka Komisijas argumenti ir pretrunīgi.

Ombuda novērtējums pēc risinājuma priekšlikuma un ieteikuma

17. Ombudam ir skaidrs, ka Komisija ir nepareizi interpretējusi sūdzības iesniedzēja pieprasījuma par publisku piekļuvi tvērumu.

18. Pirms ombuda izmeklēšanas sūdzības iesniedzēja vairākkārt bija norādījusi, ka Komisijas rīcībā ir jābūt papildu dokumentiem, uz kuriem attiecas viņas piekļuves pieprasījums. Tā kā Komisija neinformēja sūdzības iesniedzēju par to, kā tā bija sapratusi viņas lūgumu, sūdzības iesniedzēja tajā laikā nevarēja būt konkrētāka. Proti, sūdzības iesniedzējs nevarēja zināt, ka Komisija ir meklējusi dokumentus tikai Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorātā. Kā norādīja pati Komisija, bija arī dokumenti, kas bija citu Komisijas dienestu rīcībā. Šajā kontekstā ombuds norāda, ka Komisija ir viena struktūra.

19. Ombuda veiktās izmeklēšanas laikā sūdzības iesniedzēja vēlreiz precizēja, kā ir jāsaprot viņas pieprasījums, proti, ka viņa vēlas piekļūt dokumentiem, kas attiecas uz likumprojekta un paša likumprojekta paziņošanu, jebkur Komisijā, kas atbilst viņas piekļuves pieprasījuma formulējumam. Turklāt sūdzības iesniedzējs norādīja uz sešām e-pasta vēstulēm, ar kurām apmainījās dažādi Komisijas dienesti. Viens no šiem e-pastiem bija pielikums vienam no identificētajiem dokumentiem. Pārējās piecas e-pasta vēstules Komisija patiešām nebija identificējusi. Visas šīs e-pasta vēstules nepārprotami attiecas uz likumprojekta paziņošanu, un tās var klasificēt kā “Komisijas dokumentus”. Tādējādi ir skaidrs, ka Komisija nav identificējusi vismaz šīs piecas e-pasta vēstules.

20. Attiecībā uz aizklājumiem, kas veikti, lai aizsargātu Komisijas lēmumu pieņemšanu un juridiskās konsultācijas, ombude nepiekrīt Komisijas viedoklim, ka nesenais spriedums ClientEarth šajā lietā nav piemērojams.

21. Lietā ClientEarth aplūkotie dokumenti bija dokumenti, kas attiecās uz “ietekmes novērtējumiem, kas veikti, lai Komisija, iespējams, pieņemtu likumdošanas iniciatīvas” [8]. ^{Lai gan} šajā lietā aplūkotie dokumenti neattiecas uz Komisijas likumdošanas iniciatīvām - tie attiecas uz dalībvalsts likumdošanas iniciatīvu pieņemt valsts noteikumus - ombuds uzsver, ka lietā ClientEarth būtiskais faktors bija tas, ka dokumenti attiecās uz tiesību aktu pieņemšanu. Demokrātijā iedzīvotāji ir vairāk ieinteresēti zināt, kāpēc un kā tiesību akti tiek pieņemti. Vienmēr būtu jānodrošina plašāka publiska piekļuve dokumentiem, kas saistīti ar tiesību aktu pieņemšanu, jo tiesību akti ietekmēs visus pilsoņus, uz kuriem attiecas tiesību aktu teritoriālā piemērošanas joma. Apstāklis, ka šajā lietā aplūkotais tiesiskais regulējums ir valsts tiesiskais regulējums, kas ir piemērojams tikai Vācijā, nemaina šo principu. Tāpēc bija pilnīgi pareizi balstīties uz principiem, kas ir ClientEarth judikatūras pamatā.

22. Turklāt Komisija apgalvoja, ka strīdīgie dokumenti “joprojām ir būtiski ietekmes novērtējuma sagatavošanai” attiecībā uz “iespējamiem pasākumiem, lai vēl vairāk uzlabotu efektivitāti cīņā pret nelikumīgu saturu tiešsaistē”. Šā ietekmes novērtējuma rezultātā Komisija ir nākusi klajā ar priekšlikumu ES tiesību aktiem par to, kā novērst teroristiska satura izplatīšanu tiešsaistē.^[9] Tādējādi strīdīgie dokumenti netieši attiecas uz Komisijas likumdošanas iniciatīvu. Lai gan formāli tie nav “ietekmes novērtējuma ziņojumi” ClientEarth judikatūras nozīmē, principi, kas ir ClientEarth judikatūras pamatā, noteikti ir piemērojami arī šā iemesla dēļ.

23. Tādēļ ombude ir vīlusies, ka Komisija ir noraidījusi viņas ieteikumu un nav izmantojusi iespēju būt pārredzamākai.

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu, ombuds slēdz šo lietu ar šādu secinājumu:

Ombude norāda, ka viņas ieteikums ir noraidīts, un atkārto savu konstatējumu, ka Komisijai būtu vajadzējis piešķirt sūdzības iesniedzējai pēc iespējas plašāku piekļuvi viņas pieprasītajiem dokumentiem.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Emīlija O'Reilija

Eiropas Ombuds

Strasbūrā, 20.11.2019.

[1] Direktīva 2015/1535, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/ALL/?uri=celex%3A32015L1535.

[2] Sk. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/ALL/?uri=celex%3A32015L1535.

[3] Saskaņā ar Regulu 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/PDF/?uri=CELEX:32001R1049&from=EN.

[4] Saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 4. panta 3. punkta otro ievilkumu un 4. panta 2. punkta otro ievilkumu.

[5] Ombuda priekšlikums par risinājumu ir pieejams šādā tīmekļa vietnē:

https://www.ombudsman.europa.eu/en/solution/en/114788.

[6] Ombuda ieteikums ir pieejams tīmekļa vietnē https://www.ombudsman.europa.eu/en/recommendation/en/115002.

[7] Komisijas atbildes uz Ombuda ieteikumu pilns teksts ir pieejams tīmekļa vietnē https://www.ombudsman.europa.eu/en/correspondence/en/118691.

[8] Tiesas 2018. gada 4. septembra spriedums lietā ClientEarth / Komisija, C-57/16 P, 89. punkts: http://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=205322&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=2625130.

[9] Sk. https://ec.europa.eu/info/law/better-regulation/initiatives/ares-2018-1183598_en.