Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi lielas sociālo mediju platformas 2023. gada riska novērtējuma ziņojumam par tās atbilstību Digitālo pakalpojumu akta (DPA) noteikumiem. Komisija atteica piekļuvi ziņojumam, atsaucoties uz izņēmumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem (Regula 1049/2001). Tā uzskatīja, ka pastāv vispārējs pieņēmums, ka ziņojuma izpaušana kaitētu platformas komerciālajām interesēm, kā arī tās notiekošajai izmeklēšanai par to, kā platforma pilda savus pienākumus saskaņā ar DPA. Līdz ar to Komisija nav veikusi individuālu ziņojuma novērtējumu, lai noteiktu tā iespējamo izpaušanu.

Ombuds konstatēja, ka nav pamatoti piemērot vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu riska novērtējuma ziņojumam, kas sagatavots saistībā ar DPA. Ombuds uzskatīja, ka apstākļi, kādos ES tiesas ir atzinušas iespēju izmantot vispārēju prezumpciju, ļoti atšķiras no noteikumiem, ko piemēro riska novērtējuma ziņojumiem. Ņemot to vērā, ombuds sākotnēji uzskatīja, ka Komisijas paļaušanās uz vispārēju prezumpciju ir administratīva kļūme.

Kad Komisija saglabāja savu nostāju, ombude apstiprināja savu viedokli, ka paļaušanās uz vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu ir administratīva kļūme. Viņa ieteica Komisijai veikt attiecīgā riska novērtējuma ziņojuma individuālu novērtējumu, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001.

Komisija nepiekrita Ombuda ieteikumam un atkārtoja savu nostāju, ka parasti var pieņemt, ka riska novērtējuma ziņojuma izpaušana kaitētu tās DPA izmeklēšanas mērķa un attiecīgās platformas komerciālo interešu aizsardzībai. Tā arī uzskatīja, ka nav iespējams novērtēt, vai ziņojumā ir ietverta komerciāli sensitīva informācija, un ka sūdzības iesniedzēja intereses ir privātas.

Ombuds pauda nožēlu par Komisijas atbildi. Viņa joprojām nebija pārliecināta, ka vispārējo prezumpciju par neizpaušanu varētu piemērot riska novērtējuma ziņojumiem, kas sagatavoti saskaņā ar DPA, tostarp pēc tam, kad attiecīgā platforma ir publiskojusi ziņojuma rediģēto versiju. Ombuds arī uzskatīja, ka iespēja pārbaudīt ļoti lielas tiešsaistes platformas atbilstību tās pienākumiem saskaņā ar DPA ir sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, kuras Komisijai būtu vajadzējis līdzsvarot ar interesēm, ko tā centās aizsargāt. Visbeidzot, ombude norādīja, ka komerciāli sensitīvas informācijas novērtēšana ir daļa no ES iestāžu pienākumiem saskaņā ar Regulu 1049/2001.

Tāpēc ombude slēdza lietu, apstiprinot savu konstatējumu par administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi Eiropas Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem saistībā ar iespējamu informācijas apmaiņu vai saraksti ar Rumānijas iestādēm par 2024. gada prezidenta vēlēšanām Rumānijā. Komisija identificēja dokumentu kopumu, kas attiecas uz divām izmeklēšanām saskaņā ar Digitālo pakalpojumu aktu (DPA), un atteica piekļuvi. Konkrētāk, Komisija apgalvoja, ka uz dokumentiem attiecas vispārēja prezumpcija par neizpaušanu un ka izpaušana kaitētu izmeklēšanas mērķu un uzņēmuma komerciālo interešu aizsardzībai.

Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju pārskatīt savu lēmumu, apgalvojot, ka informācijas izpaušana ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Kad Komisija saglabāja savu atteikumu izpaust dokumentus, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus. Ombuds arī lūdza Komisiju iesniegt detalizētu sarakstu ar identificētajiem dokumentiem, kurus varētu darīt zināmus sūdzības iesniedzējam.

Pamatojoties uz pārbaudi, ombuds konstatēja, ka ir pamatoti, ka Komisija atsaka piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, ņemot vērā to sensitīvo raksturu. Lai gan Komisija neiesniedza detalizētu dokumentu sarakstu, izmeklēšanas laikā tā sīkāk aprakstīja attiecīgo dokumentu kategoriju, ko ombuds uzskatīja par pamatotu šīs lietas konkrētajā kontekstā.

Tāpēc ombuds slēdza lietu, secinot, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota.

Sūdzības iesniedzējs lūdza Eiropas Komisiju nodrošināt publisku piekļuvi lielas sociālo mediju platformas 2023. gada riska novērtējuma ziņojumam par tās atbilstību Digitālo pakalpojumu akta (DPA) noteikumiem. Ikgadējā ziņošana ir daļa no “ļoti lielu tiešsaistes platformu” pienākumiem saskaņā ar DPA. Komisija atteica piekļuvi ziņojumam, atsaucoties uz izņēmumu saskaņā ar ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem (Regula 1049/2001). Konkrētāk, Komisija apgalvoja, ka varētu pieņemt, ka ziņojuma izpaušana kaitētu platformas komerciālajām interesēm, kā arī tās notiekošajai izmeklēšanai par to, kā platforma pilda savus pienākumus saskaņā ar DPA. Tādējādi Komisija individuāli neizvērtēja ziņojumu, ņemot vērā tā iespējamo izpaušanu.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgo ziņojumu. Pamatojoties uz pārbaudi, ombude piekrita Komisijas sākotnējam viedoklim, ka nav pamatoti piemērot vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu riska novērtējuma ziņojumam, kas sagatavots saskaņā ar DPA. Ombuds uzskatīja, ka apstākļi, kādos ES tiesas ir atzinušas iespēju izmantot vispārēju prezumpciju, ļoti atšķiras no noteikumiem, ko piemēro riska novērtējuma ziņojumiem. Ņemot to vērā, ombuds sākotnēji uzskatīja, ka Komisijas paļaušanās uz vispārēju prezumpciju ir administratīva kļūme.

Atbildot Ombudam, Komisija saglabāja savu viedokli, piebilstot, ka vispārējās prezumpcijas izmantošana ir pamatota, ņemot vērā arī nepieciešamību aizsargāt neatkarīgās revīzijas mērķi attiecībā uz platformas atbilstību tās pienākumiem saskaņā ar DPA, kas turpinājās laikā, kad tā pieņēma lēmumu par piekļuves pieprasījumu.

Ombuds nebija pārliecināts, ka vajadzība aizsargāt revīzijas mērķi bija tāda, kas pamatotu to, ka Komisija piemēro vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu. Lai gan likumdevējs riska novērtējuma ziņojuma proaktīvas publicēšanas grafiku sasaistīja ar neatkarīgās revīzijas pabeigšanu, tas nenozīmē, ka pieprasījumi par publisku piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001 ir jānoraida pirms minētā datuma. Drīzāk, ja attiecīgā platforma vēl nav proaktīvi publicējusi riska novērtējuma ziņojumu, kad ir iesniegts publiskas piekļuves pieprasījums tā izpaušanai, Komisijai tas būtu jāņem vērā savā novērtējumā saskaņā ar Regulu 1049/2001. Ja nav skaidrs, vai publisku piekļuvi var piešķirt, Komisijai būtu jāapspriežas ar platformu, lai uzzinātu tās viedokli par to, vai varētu piemērot kādu no Regulas 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem.

Tādējādi ombuds uzskatīja, ka tas, ka Komisija attiecīgajam riska novērtējuma ziņojumam piemēroja vispārēju prezumpciju par neizpaušanu, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi. Viņa ieteica Komisijai veikt dokumenta individuālu novērtējumu, lai piešķirtu pēc iespējas plašāku piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001.

Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi lietas materiāliem saistībā ar apgalvojumiem par korupciju, kurus Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) bija nolēmis neizmeklēt. OLAF bija atteicis piekļuvi, pamatojoties uz vispārēju prezumpciju par neizpaušanu, apgalvojot, ka izpaušana kaitētu tā izmeklēšanas mērķiem. Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja to, ka OLAF piemēroja vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu. Viņš arī apgalvoja, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā.

Pēc tam, kad Eiropas Ombuds bija uzsācis izmeklēšanu, OLAF pārskatīja savu nostāju un nodrošināja sūdzības iesniedzējam publisku piekļuvi lēmumam par attiecīgās lietas izbeigšanu. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka tas attiecas uz viņa piekļuves pieprasījumu, bet arī norādīja, ka OLAF būtu bijis jāsniedz papildu paskaidrojumi par to, kāpēc tas ir atturējies sākt izmeklēšanu.

Ombuds uzskata, ka nav pamatoti piemērot vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu OLAF lēmumam, ar ko slēdz atlases procedūru, ja OLAF konstatē nepietiekamu pamatojumu izmeklēšanas sākšanai. Tādējādi ombude atzinīgi novērtēja OLAF pozitīvo iesaistīšanos sūdzības izskatīšanā un atzinīgi novērtēja OLAF vēlmi atrisināt šo jautājumu. Ņemot vērā to, ka šī izmeklēšana attiecās tikai uz OLAF atteikumu nodrošināt publisku piekļuvi, ombuds uzskatīja, ka sūdzība ir atrisināta, un slēdza izmeklēšanu, kā atrisināts.

Lieta attiecās uz Komisijas atteikumu piešķirt pilnīgu publisku piekļuvi 11 “īstenošanas lēmumiem”, ar kuriem nosaka individuālās “uzraudzības maksas”, kas ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem ir jāmaksā saskaņā ar Digitālo pakalpojumu aktu. Atsakot piekļuvi, Komisija atsaucās uz vienu no izņēmumiem, kas paredzēti Savienības tiesību aktos par publisku piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka publiskošana varētu kaitēt komerciālajām interesēm. Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja šā izņēmuma izmantošanu un apgalvoja, ka iepazīšanās ar to ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus kopā ar citām Komisijas lietas materiālu daļām un rīkoja tikšanos ar Komisijas pārstāvjiem. Pamatojoties uz pārbaudi un sniegto informāciju, ombuds konstatēja, ka neizpaustā informācija patiešām ir sensitīva informācija, kuras izpaušana varētu kaitēt komerciālajām interesēm, tostarp ņemot vērā izmaksu dalīšanas mehānismu, uz kura pamata tiek aprēķinātas individuālās uzraudzības maksas. Ombuds arī konstatēja, ka Komisijai bija pamats uzskatīt, ka informācijas izpaušana nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Tādējādi ombuds secināja, ka Komisijai bija pamats atteikt pilnīgu publisku piekļuvi attiecīgajiem īstenošanas lēmumiem, un slēdza izmeklēšanu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.