Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzību nevalstiskas organizācijas (turpmāk "sūdzības iesniedzējs") vārdā iesniedza tās pārstāvis.

2. Saskaņā ar Afganistānas atjaunošanas programmu Komisija 2003. gadā parakstīja divus līgumus ar sūdzības iesniedzēju par divu ES projektu īstenošanu Afganistānā. Abi projekti bija vērsti uz plašsaziņas līdzekļu attīstību Afganistānā, proti, izveidojot neatkarīgu žurnālistu kopienu un veicinot neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu attīstību.

3. Pēc projektu pabeigšanas Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) 2007. gada martā sāka ārēju izmeklēšanu par iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar abu projektu īstenošanu. Tā attiecīgi informēja sūdzības iesniedzēju.

4. 2007. gada aprīlī un pēc tam 2008. gada jūnijā OLAF veica pārbaudes uz vietas sūdzības iesniedzēja galvenajā mītnē.

5. Komisija 2008. gada maijā iecēla ārēju revīzijas uzņēmumu, lai tas veiktu abu līgumu revīziju.

6. Komisija 2009. gada aprīlī izdeva divus iekasēšanas rīkojumus par visu summu, ko tā bija samaksājusi par abiem projektiem.

7. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 28. aprīlī lūdza OLAF piekļuvi visiem dokumentiem, kas saistīti ar izmeklēšanu, kuru tā dienesti bija veikuši abos projektos.

8. OLAF 2009. gada 10. septembrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka tas ir izskatījis savu piekļuves pieprasījumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem ("Regula 1049/2001")[1]. Tā nosūtīja sūdzības iesniedzējam izmeklēšanas galīgā ziņojuma kopiju. Tā vērsa sūdzības iesniedzēja uzmanību uz to, ka uz dažām ziņojuma daļām attiecas izņēmums attiecībā uz personu privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību, kas paredzēts Regulā 1049/2001, un tāpēc tās ir svītrotas. OLAF arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka tas var iesniegt atkārtotu pieteikumu pret ziņojuma daļēju izpaušanu.

9. Sūdzības iesniedzējs neiesniedza atkārtotu pieteikumu. Tomēr 2010. gada 15. martā sūdzības iesniedzējs iesniedza jaunu pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Šajā jaunajā pieprasījumā tā lūdz piešķirt piekļuvi: a) visas lietas, kas ir OLAF rīcībā saistībā ar sūdzības iesniedzēja lietu;  b) visus dokumentus, uz kuriem OLAF balstījās, lai sagatavotu 2008. gada 3. oktobra galīgo izmeklēšanas ziņojumu;  c) protokolu vai jebkuru ziņojumu par 2008.gada 17.jūnija tikšanos ar sūdzības iesniedzēja obligāto revidentu un jebkurus dokumentus, kas saistīti ar informāciju, ko OLAF ieguvis no obligātā revidenta;  un d) visus dokumentus, kas saistīti ar sūdzības iesniedzēja revīziju, kuru veicis Komisijas iecelts ārējais revidents.

10. OLAF 2010. gada 15. aprīlī atbildēja uz sūdzības iesniedzēja jauno pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Tā lūdza sūdzības iesniedzēju precizēt šo lūgumu, norādot, ka "pašreizējā stāvoklī [tā] attiektos uz pārmērīgu dokumentu skaitu".

11. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 5. maijā atkārtotajā pieteikumā sniedza prasītos paskaidrojumus par savu 2010. gada 15. marta pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem.

12. OLAF 2010. gada 20. jūlijā atbildēja uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu. Pamatojoties uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, OLAF konstatēja, ka piekļuves pieprasījums attiecas uz šādiem dokumentiem:

a. OLAF 2008. gada 3. oktobra galīgais lietas ziņojums par izmeklēšanu OF/2006/0409;

b. OLAF 2008. gada 3. jūlija iekšējo lietas dokumentu;

c. projekta darba uzdevumu revīzija;

d. administratīvās kontroles protokols, kas 2007. gada 4. maijā reģistrēts ar numuru N. I/04026;

e. administratīvās kontroles protokols, kas 2007. gada 4. maijā reģistrēts ar numuru N. I/04027;

misijas ziņojums, kas reģistrēts 2007. gada 10. maijā ar numuru N. I/04218; un

g. Acte du contrôle et vérifications sur place, kas 2008. gada 3. jūlijā reģistrēts ar numuru I/006998

13. OLAF pilnībā publiskoja c. dokumentu (izklāstīts iepriekš 12. punktā). Tā arī apstiprināja daļēju piekļuvi a. dokumentam, kas sūdzības iesniedzējam tika darīts zināms 2009. gada 10. septembrī. OLAF atteicās publiskot b. un d.–g. dokumentus, jo uz tiem attiecās četri Regulā 1049/2001 paredzētie izņēmumi, proti, i) privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzība (minētās regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts); komerciālo interešu aizsardzība (4. panta 2. punkta pirmais ievilkums); iii) pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzība (4. panta 2. punkta trešais ievilkums); un iv) Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība pirms lēmuma pieņemšanas (4. panta 3. punkta pirmā daļa).

14. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 12. aprīlī vērsās pie ombuda.

Izmeklēšanas priekšmets

15. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā Eiropas Ombudam iesniedza šādu apgalvojumu un prasību.

Apgalvojums:

OLAF lēmums izpaust tikai dažus no sūdzības iesniedzēja pieprasītajiem dokumentiem bija nepamatots.

Apgalvojums:

OLAF būtu jānodrošina piekļuve visiem dokumentiem, kas ir tā rīcībā saistībā ar sūdzības iesniedzēja lietu.

Izmeklēšana

16. Ombuds 2011. gada 18. maijā sāka izmeklēšanu un lūdza OLAF līdz 2011. gada 31. augustam sniegt atzinumu par sūdzību.

17. Tikmēr 2011. gada 27. jūnijā saskaņā ar Ombuda statūtu [2] 3. panta 2. punktu Ombuda dienesti pārbaudīja attiecīgos dokumentus OLAF lietas materiālos [3]. OLAF uzskatīja, ka pārbaudītie dokumenti ir konfidenciāli. Tas nozīmēja, ka sabiedrība un sūdzības iesniedzējs nevarēja tiem piekļūt.

18. OLAF atzinuma kopija tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam, aicinot iesniegt apsvērumus.

19. Sūdzības iesniedzējs savus apsvērumus nosūtīja 2011. gada 29. septembrī.

20. Ombuds 2011. gada 30. novembrī lūdza OLAF sniegt papildu informāciju par dažiem šīs lietas aspektiem. OLAF atbildēja uz ombuda papildu izmeklēšanu 2012. gada 6. februārī.

21. OLAF atbilde uz ombuda pieprasījumu pēc papildu informācijas tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam, kurš 2012. gada 2. aprīlī iesniedza savus apsvērumus par šo atbildi.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Iespējamais nepamatotais atteikums izpaust pieprasītos dokumentus un ar tiem saistītais prasījums

Ombudam iesniegtie argumenti

22. Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka OLAF pārāk plaši interpretē piekļuves tiesību izņēmumus.

23. Turklāt tā nepiekrita OLAF, ka pieprasītos dokumentus nevar izpaust, jo uz tiem attiecas četri izņēmumi, kas paredzēti Regulā 1049/2001. Pēc tam sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, pirmkārt, OLAF nav pamatojis, kā dokumentu izpaušana faktiski un konkrēti kaitētu interesēm, ko aizsargā izņēmumi attiecībā uz privātās dzīves un komerciālo interešu aizsardzību; otrkārt, OLAF esot kļūdaini atsaucies uz izņēmumu saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību, ņemot vērā, ka OLAF izmeklēšana bija beigusies 2008. gada 3. oktobrī, proti, pirms sūdzības iesniedzējs iesniedza savu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem; treškārt, izņēmums attiecībā uz Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu nebija piemērojams, jo Komisija lēmumu atgūt saskaņā ar abiem līgumiem izmaksāto summu bija pieņēmusi 2009. gada 21. aprīlī, proti, pirms sūdzības iesniedzējs iesniedza pieteikumu par piekļuvi dokumentiem; visbeidzot, OLAF neesot pienācīgi ņēmis vērā sevišķās sabiedrības intereses informācijas izpaušanā un esot nepamatoti atteicis daļēju piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem.

24. Savā atzinumā OLAF norādīja, ka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1073/1999 [4] (turpmāk "OLAF regula") izmeklēšanas laikā iegūtā informācija tam jāuzskata par konfidenciālu un jāievēro dienesta noslēpums. OLAF uzsvēra, ka ieinteresētajām personām nav īpašu tiesību tieši piekļūt OLAF izmeklēšanas lietas materiāliem. Ieinteresētajām personām ir piekļuves tiesības ar tādiem pašiem noteikumiem kā jebkurai citai fiziskai vai juridiskai personai [5]. Tādējādi sūdzības iesniedzēja pieprasījumi par piekļuvi dokumentiem tika izskatīti saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2011. To darot, OLAF bija jāņem vērā, ka visi tā atklātībā nodotie dokumenti kļūs publiski pieejami.

25. OLAF turklāt uzskatīja, ka tas sarakstē ar sūdzības iesniedzēju ir pienācīgi pamatojis savu lēmumu atteikt vai daļēji atteikt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.  Atbildē uz atkārtoto pieteikumu OLAF izsmeļoši paskaidroja, ka uz neizpaužamajiem dokumentiem un/vai to daļām attiecas četri izņēmumi, kas paredzēti Regulā 1049/2001. Atzinumā OLAF sīkāk izklāstīja šos izņēmumus.

26. OLAF norādīja, ka attiecībā uz a.–b. un d.–g. dokumentiem (kas izklāstīti iepriekš 12. punktā) tika piemērots izņēmums saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķi (Regulas 1049/2001 [6] 4. panta 2. punkta trešais ievilkums), jo attiecīgajos dokumentos ir ietverti OLAF konstatējumi par OLAF izmeklēšanas darbībām un iespējamu ES līdzekļu nepareizu pārvaldību. Šo dokumentu publiskošana apdraudētu Komisijas veiktās administratīvās/finansiālās pēcpārbaudes iznākumu, proti, notiekošo atgūšanas procedūru. Izpaužot informāciju, tiktu atklāts, kāda veida pierādījumi ir savākti no dažādiem avotiem. Ja šie pierādījumi tiktu izpausti, vienības, uz kurām attiecas izmeklēšana, būtu informētas par to, kādi pierādījumi ir savākti, pirms varēja pabeigt pierādījumu vākšanas procesu.

27. Turklāt iepriekš minētajos dokumentos ir norādīti OLAF izmeklētāju vārdi, kuriem būs jāsniedz savs viedoklis un jāapmainās ar speciālajām zināšanām turpmākajās izmeklēšanās. Tādējādi OLAF norādīja, ka tam ir jāveic visi pasākumi, lai izvairītos no tā, ka tā darbinieki tiek pakļauti ārējam nepamatotam spiedienam, kas nopietni apdraudētu iespējamās turpmākās izmeklēšanas un tā lēmumu pieņemšanas procesu. Šo izmeklētāju identitātes publiskošana i) mazinātu viņu spēju neatkarīgi veikt citas izmeklēšanas; un ii) atvieglot un veicināt tiešu kritiku pret viņiem. Tas galu galā ietekmētu OLAF spēju uzsākt, veikt un pabeigt izmeklēšanu par nelikumīgām darbībām, kas kaitē ES budžetam.

28. Visbeidzot, informācija, kas saņemta no sūdzību iesniedzējiem un lieciniekiem, ir ļoti svarīgs informācijas avots OLAF. Viņu identitātes vai sniegtās informācijas publiska izpaušana atturētu privātpersonas no OLAF informācijas nosūtīšanas par iespējamu krāpšanu, kas kaitē ES budžetam, un tādējādi atņemtu OLAF būtisku informācijas avotu izmeklēšanai.

29. OLAF norādīja, ka uz dokumentu daļām, proti, a.–b. un d.–g. dokumentiem, kas izklāstīti iepriekš 12. punktā, attiecas izņēmums attiecībā uz personu privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību (Regulas 1049/2001 [7] 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts), jo dokumenti satur tādu personu personas datus kā sūdzības iesniedzēji, OLAF izmeklētāji, privātu uzņēmumu darbinieki, kuru izpaušana ietekmētu viņu privāto dzīvi. Šī aizsardzība attiecās arī uz sūdzības iesniedzēju. Dokumenti, kuros ir ietverti šie dati, attiecas uz Savienības līdzekļu nepareizu pārvaldību un OLAF izmeklēšanām.  Turklāt finanšu pēcpārbaudes procedūras joprojām turpinās. Šādā kontekstā publiskojot vārdus un personas datus, šīs personas tiktu nostādītas nelabvēlīgā gaismā un, iespējams, tiktu sagrozīts viņu sniegums, tādējādi negatīvi ietekmējot viņu reputāciju.

30. OLAF arī norādīja, ka izņēmums attiecībā uz Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību pirms lēmuma pieņemšanas (Regulas 1049/2001 [8] 4. panta 3. punkta pirmā daļa) ir piemērojams, jo atgūšanas procedūra turpinās un attiecīgo dokumentu publiskošana apdraudētu šādas procedūras iznākumu un traucētu Komisijas spējai pieņemt galīgo lēmumu bez ārējas ietekmes.

31. OLAF norādīja, ka izņēmums attiecībā uz komerciālo interešu aizsardzību (Regulas 1049/2001 [9] 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums) ir piemērojams, jo dokumenti ietver privātu struktūru nosaukumus un komerciāli sensitīvu informāciju (piemēram, līgumus), kuras izpaušana kaitētu to reputācijai vai citām likumīgām uzņēmējdarbības interesēm.

32. OLAF norādīja, ka atkārtotajā pieteikumā sūdzības iesniedzējs nav norādījis nekādas sevišķas sabiedrības intereses, kas varētu pamatot attiecīgo dokumentu publiskošanu. OLAF norādīja, ka tas ir konkrēti izvērtējis attiecīgos dokumentus un pienācīgi pamatojis savu atteikumu tos publiskot.

33. OLAF arī norādīja, ka pa šo laiku tas ir iesniedzis Komisijas Juridiskajam dienestam dokumentu ar nosaukumu "Iekšējais lietas dokuments, kas datēts ar 2008. gada 3. jūliju" . Šis dienests ir atbildīgs par to summu atgūšanu, kas saistītas ar diviem projektiem, uz kuriem attiecas OLAF izmeklēšana. Pēc Juridiskā dienesta lūguma OLAF 2011. gada 27. jūnijā piešķīra Komisijai atļauju izpaust šo dokumentu sūdzības iesniedzējam dotācijas līgumā paredzētās samierināšanas procedūras ietvaros. OLAF norādīja, ka tas varētu novest pie šī dokumenta faktiskas izpaušanas sūdzības iesniedzējam piespiedu piedziņas procedūras ietvaros.

34. Visbeidzot, OLAF atvainojās par kavēšanos izskatīt sūdzības iesniedzēja pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem. Tā paskaidroja, ka šie kavējumi radās lietas sarežģītības, notiekošo turpmāko pasākumu procedūru, dokumentu tulkošanas un nepieciešamības sazināties ar kompetentajām ES iestādēm dēļ.

35. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka 2011. gada 15. septembrī Komisija tam piešķīra piekļuvi šādiem dokumentiem:  a) revīzijas apliecinājums, kas datēts ar 2005. gada 19. janvāri un uz kura ir sūdzības iesniedzēja pilnvarotā revidenta "viltots" paraksts; b) revīzijas apliecinājums, kas datēts ar 2005. gada 5. aprīli un kurā sūdzības iesniedzēja obligātais revidents atzina, ka revīzija nav veikta; c) PV d’audition de Monsieur X [sūdzības iesniedzēja pilnvarotais revidents], datēts ar 2008. gada 17. un 18. jūniju; un d) 2008. gada 17. jūnija PV d’audition de Monsieur X [sūdzības iesniedzēja pilnvarotais revidents].

36. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija tam nav iesniegusi dokumentu ar nosaukumu „Iekšējais lietas dokuments, kas datēts ar 2008. gada 3. jūliju”, neraugoties uz OLAF atzinumu. Turklāt sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tam nav piekļuves dokumentiem, kas minēti ombuda pārbaudes ziņojumā.

37. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka OLAF būtu varējis piešķirt vismaz daļēju piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Turklāt risks, ka jebkurš dokuments, kas varētu tikt publiskots, varētu nonākt publiskajā apritē, nevar pamatot atteikumu piešķirt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

38. Atbildot uz ombuda lūgumu sniegt papildu informāciju [10], OLAF nosūtīja sūdzības iesniedzējam vēstuli, piešķirot tam daļēju piekļuvi dokumentam ar nosaukumu "Misijas ziņojums, reģistrēts 2007. gada 10. maijā ar numuru N. I/04218". Tā apgalvoja, ka uz dokumenta nepubliskotajām daļām attiecas divi izņēmumi, kas paredzēti Regulas 1049/2001 4. pantā, proti, pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzība (4. panta 2. punkta trešais ievilkums); un personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību (4. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

39. Attiecībā uz izņēmumu saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību OLAF paskaidroja, ka dokumentā ar nosaukumu "Misijas ziņojums, kas reģistrēts ar numuru I/04218 2007. gada 10. maijā" ir ietverti OLAF konstatējumi par vienu no tā izmeklēšanas darbībām attiecībā uz ES līdzekļu iespējamu nepareizu pārvaldību. Attiecīgā informācija tika nosūtīta EuropeAid sadarbības birojam, lai tas varētu izlemt, vai uzsākt finanšu un/vai administratīvās pēcpārbaudes procedūru. Pēc šīs informācijas nosūtīšanas Komisija patiešām uzsāka atgūšanas procedūru. Dokumentā ir norādīti OLAF izmeklētāju vārdi, kurus nevarēja izpaust, jo šie ierēdņi ir iesaistīti vairākās OLAF veiktās izmeklēšanās, un viņiem būs jāapmainās ar speciālajām zināšanām un jāsniedz atzinumi par citām, turpmākām lietām. Ņemot vērā OLAF izmeklēšanu sensitivitāti un nepieciešamās speciālās zināšanas, OLAF ir jāveic visi pasākumi, lai izvairītos no tā, ka tā izmeklētāji tiek pakļauti nepamatotam ārējam spiedienam, kas nopietni apdraudētu iespējamās turpmākās izmeklēšanas.  Turklāt informācija, kas saņemta no sūdzības iesniedzējiem, ir ļoti svarīgs informācijas avots OLAF. Identitātes un informācijas, kas tieši vai netieši saistīta ar informatoriem, publiskošana apdraudētu OLAF turpmākās izmeklēšanas, jo tā atturētu privātpersonas no OLAF informācijas nosūtīšanas par iespējamu krāpšanu, kas kaitē ES budžetam. Šāda iespējamība atņemtu OLAF un Komisijai sākotnējo informāciju un apdraudētu būtisko elementu izmeklēšanas uzsākšanai, kuras mērķis ir aizsargāt Savienības finanšu un ekonomiskās intereses un cīnīties pret jebkādām citām nelikumīgām darbībām, kas kaitē Savienības budžetam.

40. OLAF norādīja, ka attiecībā uz izņēmumu, kas saistīts ar personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību, iepriekš minētajā dokumentā cita starpā ir ietverti personu, piemēram, sūdzības iesniedzēju, attiecīgo personu, OLAF un Komisijas ierēdņu, privātu uzņēmumu darbinieku u. c., personas dati, kuru izpaušana saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti ("Regula 45/2001") nepārprotami kaitētu attiecīgo personu privātajai dzīvei un neaizskaramībai. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēju, attiecīgo personu un privātu uzņēmumu darbinieku vārdiem dokumenta nepubliskotajās daļās ir ietverti personu vārdi un informācija, kas attiecas uz šo personu reputāciju. Personu vārdu un citas personas informācijas publiskošana šādā kontekstā šīm personām radītu negatīvu priekšstatu un radītu iespējamus nepareizus priekšstatus par viņu sniegumu. Līdz ar to šāda izpaušana kaitētu viņu reputācijai un līdz ar to apdraudētu attiecīgo personu privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību.

41. OLAF uzskatīja, ka tas nevar identificēt nekādas sevišķas sabiedrības intereses, kas varētu pamatot dokumenta ar nosaukumu "Misijas ziņojums, kas reģistrēts ar numuru N. I/04218 2007. gada 10. maijā" pilnīgu publiskošanu. Visbeidzot, OLAF aicināja sūdzības iesniedzēju iesniegt atkārtotu pieteikumu, ja tas vēlētos lūgt pārskatīt iepriekš minēto OLAF pieņemto lēmumu.

42. Savos apsvērumos par OLAF atbildi uz ombuda pieprasījumu sniegt papildu informāciju [11] sūdzības iesniedzējs norādīja, ka OLAF tam nav iesniedzis dokumenta ar nosaukumu "Misijas ziņojums, reģistrēts ar numuru I/04218 2007. gada 10. maijā" pielikumus un dokumentus, uz kuriem OLAF pamatojās, lai sagatavotu minēto dokumentu, jo īpaši sūdzību, kas OLAF iesniegta pret sūdzības iesniedzēju 2006. gada 1. jūnijā, un citus dokumentus, kas attiecas uz izmeklēšanu, ko OLAF veica no 2005. gada oktobra līdz 2009. gada septembrim.

43. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka līdz tam laikam, proti, apsvērumu iesniegšanai, OLAF tam bija piešķīris daļēju piekļuvi šādiem dokumentiem: OLAF galīgais ziņojums par izmeklēšanu OF/2006/0409, datēts ar 2008. gada 3. oktobri, un "Misijas ziņojums, reģistrēts ar Nr. I/04218 2007. gada 10. maijā". OLAF tai nebija piešķīris piekļuvi svarīgai informācijai, kas tajā bija ietverta. Turklāt OLAF atteicās publiskot četrus dokumentus, kas uzskaitīti ombuda ziņojumā par lietas pārbaudi, proti, 1) Acte du contrôle et vérifications sur place, kas 2008. gada 3. jūlijā reģistrēts ar Nr. I/006997 [12];  2) Acte du contrôle et vérifications sur place, kas 2008. gada 3. jūlijā reģistrēta ar Nr. I/006998; 3) administratīvās kontroles protokols, kas 2007.gada 4.maijā reģistrēts ar Nr.I/04026; un 4) administratīvās kontroles protokols, kas 2007. gada 4. maijā reģistrēts ar Nr. I/04027. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka OLAF minētie izņēmumi nevar pamatot tā atteikumu piešķirt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz attiecīgo judikatūru [13] un norādīja, ka tas, ka dokumentā ir personas dati, pats par sevi nevar pamatot piekļuves atteikumu. Ja OLAF pieeja tiktu pieņemta, tas nozīmētu, ka piekļuve tiktu atteikta visiem dokumentiem, kas satur personas datus. Katrā ziņā OLAF 2012. gada 6. februāra vēstulē nebija norādīti iemesli, kas pamatotu atteikumu piekļūt trim dokumentiem, kuri pievienoti dokumentam ar nosaukumu "Misijas ziņojums, kas 2007. gada 10. maijā reģistrēts ar numuru N. I/04218"; dokumentus, uz kuriem OLAF balstījās, lai sagatavotu šo dokumentu; un iepriekš minētie dokumenti, kas norādīti ombuda pārbaudes ziņojumā.

44. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka, lai gan OLAF sniedza atbildi 2012. gada 6. februārī saistībā ar ombuda izmeklēšanu, tas piemēroja Regulā 1049/2001 noteikto procedūru, proti, aicināja sūdzības iesniedzēju iesniegt atkārtotu pieteikumu. Šajā saistībā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tā sākotnējais piekļuves pieprasījums tika iesniegts 2010. gada 15. martā, uz kuru OLAF atbildēja 2010. gada 15. aprīlī. Pēc tam tā iesniedza atkārtotu pieteikumu, uz kuru OLAF atbildēja 2010. gada 20. jūlijā. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka OLAF 2012. gada 6. februāra vēstuli nevar uzskatīt par atkārtotu atbildi uz tā sākotnējo piekļuves pieteikumu. Tas bija dokuments, kas tika iesniegts saistībā ar ombuda izmeklēšanu.

45. Tomēr 2012. gada 1. martā sūdzības iesniedzējs atbildēja uz OLAF uzaicinājumu un iesniedza atkārtotu pieteikumu. Šajā pieteikumā tā lūdza piekļuvi a) dokumentam ar nosaukumu "Misijas ziņojums, kas reģistrēts ar numuru N. I/04218 2007. gada 10. maijā" pilnībā; un b) visi dokumenti un informācija, uz kuriem OLAF balstījās, lai sagatavotu misijas ziņojumu un galīgo ziņojumu, jo īpaši: sūdzība, kas 2006. gada 1. jūnijā iesniegta pret sūdzības iesniedzēju, un visa papildu informācija, kas 2006. gada 17. jūnijā un 2006. gada septembrī iesniegta OLAF; visi uzklausīšanas ziņojumi, ko OLAF sagatavojis izmeklēšanas laikā, proti, 2006. gada septembrī un 2007. gada aprīlī; iii) iepriekš minētie trīs dokumenti, kas uzskaitīti ombuda pārbaudes ziņojumā; un iv) visi dokumenti, kas ir OLAF rīcībā saistībā ar abiem līgumiem.

Ombuda novērtējums

Ievadpiezīmes

46. Atbildē uz ombuda nākamo vēstuli OLAF aicināja sūdzības iesniedzēju iesniegt jaunu atkārtotu pieteikumu, ja tas būtu neapmierināts ar dokumenta ar nosaukumu "Misijas ziņojums, kas reģistrēts ar numuru I/04218 2007. gada 10. maijā" daļēju nodošanu atklātībā. Sūdzības iesniedzējs to izdarīja, bet iebilda pret šo uzaicinājumu. Ombuds piekrīt sūdzības iesniedzēja iebildumam. Kā pareizi norādīja sūdzības iesniedzējs, OLAF 2012. gada 6. februāra atbilde bija procedūras posms ombuda izmeklēšanas ietvaros. Ombuda 2011. gada 30. novembra vēstule OLAF, uz kuru OLAF atbildēja, nebija un nevarēja būt jauns pieprasījums par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001, kas tika iesniegts sūdzības iesniedzēja vārdā.  Pirms sūdzības iesniegšanas ombudam sūdzības iesniedzējs bija iesniedzis pieteikumu par piekļuvi šim konkrētajam dokumentam, un OLAF jau bija paudis nostāju par šo pieprasījumu; tāpēc sākotnējā sūdzība ombudam attiecās uz šo dokumentu. Paralēli ombuda izmeklēšanai attiecībā uz šo konkrēto dokumentu nebija nepieciešama atsevišķa procedūra saskaņā ar Regulu 1049/2001. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds ir tiesīgs pārskatīt OLAF 2012. gada 6. februāra atteikumu piešķirt pilnīgu piekļuvi dokumentam ar nosaukumu "Misijas ziņojums, kas reģistrēts ar Nr. I/04218 2007. gada 10. maijā", negaidot OLAF atbildi uz sūdzības iesniedzēja 2012. gada 1. marta atkārtoto pieteikumu.

47. Tomēr iepriekš minētie apsvērumi attiecas tikai uz dokumentu ar nosaukumu "Misijas ziņojums, kas reģistrēts ar numuru N. I/04218 2007. gada 10. maijā". Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja 2012. gada 1. marta atkārtotais pieteikums neaprobežojās tikai ar dokumenta ar nosaukumu "Misijas ziņojums, kas reģistrēts 2007. gada 10. maijā ar numuru N. I/04218 " pilnīgu izpaušanu, bet ievērojami paplašināja tā sākotnējā 2010. gada 15. marta piekļuves pieprasījuma un tā 2010. gada 5. maija atkārtotā pieteikuma darbības jomu [14]. Saskaņā ar ombuda statūtu 2.4. pantu ombuds nevar izskatīt šos jaunos pieprasījumus, pirms sūdzības iesniedzējs nav ievērojis Regulā 1049/2001 paredzēto procedūru. Ombuds uzskata, ka ir lietderīgi aicināt sūdzības iesniedzēju iesniegt jaunu sūdzību, ja tas vēlas sūdzēties par OLAF atbildi uz tā jauno atkārtoto pieteikumu, ciktāl tas attiecas uz sūdzības iesniedzēja pieprasīto jauno dokumentu izpaušanu.

48. Turklāt ombuds ņem vērā sūdzības iesniedzēja argumentu, ka tam nebija piekļuves dokumentiem, kas minēti ombuda pārbaudes ziņojumā. Šajā sakarā ombuds atgādina, ka Eiropas ombuda statūtu 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka ombuds un viņa darbinieki "nedrīkst izpaust informāciju vai dokumentus, ko viņi iegūst izmeklēšanas gaitā" .  Saskaņā ar Eiropas Ombuda īstenošanas noteikumu 5. panta 2. punktu ombuds var iepazīties ar attiecīgās iestādes lietas materiāliem. Iestādei ir skaidri jānorāda visi lietas materiālos esošie dokumenti, kurus tā uzskata par konfidenciāliem. Šo pašu īstenošanas noteikumu 13. panta 3. punkts liedz sūdzības iesniedzējiem piekļuvi dokumentiem, kas Ombudam ir atzīti par konfidenciāliem. Tādēļ ombuds nevar izpaust vai citēt dokumentus, kurus iestāde uzskata par konfidenciāliem, vai atsaukties uz tiem tādā veidā, ka to saturs varētu tikt izpausts. Tomēr ombuds norāda, ka OLAF piešķīra pilnīgu piekļuvi pārbaudes ziņojumā uzskaitītajiem dokumentiem kā dokumentiem Nr. 3–5 [15]. Šo apsvērumu apstiprina kopijas, ko sūdzības iesniedzējs pievienojis savai sūdzībai [16].

49. Ņemot vērā 46. un 48. punktā izklāstītos konstatējumus, ombuda pašreizējais novērtējums attieksies uz to, kā OLAF apstrādā sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi šādiem dokumentiem: (1) OLAF 2008. gada 3. oktobra galīgais izmeklēšanas ziņojums OF/2006/0409; (2) "misijas ziņojums, kas reģistrēts 2007. gada 10. maijā ar numuru N. I/04218"; un 3) OLAF 2008. gada 3. jūlija iekšējo lietas dokumentu.

Ombuda novērtējums par 1. un 2. dokumenta daļēju publiskošanu

50. Sākumā ombuds norāda, ka, lai gan 2009. gada 10. septembrī un 2012. gada 6. februārī piešķirtā piekļuve 1. un 2. dokumentam bija daļēja, tā tomēr bija plaša un ka šo dokumentu atklātās daļas sniedz ievērojamu informācijas apjomu. Tas liek domāt, ka pirms daļējas piekļuves sniegšanas OLAF vispirms rūpīgi atlasīja tās konkrētās tekstu daļas, uz kurām, pēc OLAF domām, attiecas izņēmumi, kas minēti tā 2010. gada 5. maija atbildē uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu.

51. Lai pamatotu savu lēmumu piešķirt daļēju piekļuvi gan dokumentam Nr. 1, gan dokumentam Nr. 2, OLAF norādīja tos pašus četrus iemeslus.

52. Pirmkārt, OLAF atsaucās uz izņēmumu saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu [17]. Tā uzskata, ka Komisijas uzsāktās atgūšanas procedūras mērķis varētu tikt apdraudēts, ja tiktu publiskota visa dokumentos ietvertā informācija. Tā tas it īpaši būtu gadījumā, ja tiktu atklāta OLAF izmeklētāju, sūdzības iesniedzēju un liecinieku identitāte. Turklāt, ja attiecīgie vārdi kļūtu publiski zināmi, šāda izpaušana varētu negatīvi ietekmēt OLAF turpmākās izmeklēšanas. Otrkārt, pilnīga 1. un 2. dokumenta publiskošana varētu apdraudēt Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu par to, vai izbeigt notiekošo atgūšanas procedūru.[18] Treškārt, OLAF atsaucās uz Regulas 1049/2001 [19] 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu attiecībā uz personas privāto dzīvi un neaizskaramību un izņēmumu attiecībā uz personas datu aizsardzību, lai atteiktu piekļuvi savu izmeklētāju un Komisijas darbinieku vārdiem, kas ietverti 1. un 2. dokumentā. Ceturtkārt, OLAF atsaucās uz nepieciešamību aizsargāt privātu struktūru komerciālās intereses, piemērojot Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu [20].

53. Attiecībā uz OLAF pirmo iemeslu ombuds var piekrist OLAF, ka ir jāaizsargā OLAF sūdzības iesniedzēju un liecinieku identitāte, kā arī informācija, ko tie sniedz OLAF turpmāko izmeklēšanu vajadzībām, un ka šāda vajadzība varētu attaisnot atteikumu pilnībā izpaust pieprasītos dokumentus. Ombuda dienesti pārbaudīja attiecīgo OLAF lietu. Pārbaude parādīja, ka attiecīgajās lietās patiešām bija iekļauta detalizēta informācija par konkrētām personām, kā arī sīka informācija par informāciju, ko tās sniedza OLAF, lai veiktu izmeklēšanu pret sūdzības iesniedzēju. Ir grūti saprast, kādas sevišķas sabiedrības intereses varētu attaisnot šādu datu izpaušanu.

54. Tomēr ombuds nevar piekrist OLAF sniegtajam skaidrojumam par nepieciešamību aizsargāt tā izmeklētāju identitāti saistībā ar tā turpmākajām izmeklēšanām. OLAF arguments ir tāds, ka tā izmeklētāju identitātes neaizsargāšana negatīvi ietekmētu OLAF spēju veikt izmeklēšanu par nelikumīgām darbībām, kas kaitē ES budžetam. Šajā sakarā ombuds norāda, ka, kā liecina sūdzības iesniedzēja iesniegtie dokumenti, OLAF faktiski atklāja sūdzības iesniedzējam dažu savu izmeklētāju identitāti, bet atteicās atklāt citu izmeklētāju vārdus.  OLAF neizskaidroja šo atšķirīgo attieksmi.

55. Turklāt, kā Tiesa norādījusi spriedumā lietā My Travel II [21] un kā ombuds konstatējis citās izmeklēšanās (tomēr attiecībā uz Komisijas ierēdņiem, kas darbojas konkurences/valsts atbalsta procedūrās, nevis OLAF izmeklētājiem)[22], pārredzamība var palīdzēt šiem ierēdņiem strādāt labāk un galu galā var veicināt pakalpojumu kultūru. Baidoties no riska, ka tā ierēdņi paši sevi cenzēs, OLAF kā pamatojumu savai nostājai šajā jautājumā minēja nepieciešamību izvairīties no tā, ka tā izmeklētāji tiek pakļauti ārējam nepamatotam spiedienam turpmākos gadījumos, kad viņi tiek aicināti paust savu viedokli un dalīties ar savām speciālajām zināšanām izmeklēšanā. Tomēr šo nostāju var būt grūti saskaņot ar šo ierēdņu pienākumiem. Faktiski šāda cenzūra būtu stratēģija, lai apietu Savienības iestāžu pārskatatbildību pret saviem pilsoņiem, kā paredzēts LESD 15. panta 3. punktā un Regulā 1049/2001. Kā ģenerāladvokāts norādīja lietā My Travel II, “Savienības tiesību aktu interpretāciju nevar pamatot ar bažām, ka iestādes varētu apiet šos noteikumus. Ja šādas bažas būtu pamatotas, būtu jāveic pasākumi, lai novērstu apiešanu"[23].

56. Attiecībā uz otro izņēmumu, uz kuru atsaucas OLAF (lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība), ombuds norāda, ka Komisijas lēmumu pieņemšanas process attiecībā uz lēmumu atgūt summu, kas izmaksāta sūdzības iesniedzējam par abiem līgumiem (ko apliecina abi atgūšanas rīkojumi), ir beidzies un ka notiek tikai tā atgūšanas procedūra. Lai gan ir taisnība, ka atgūšanas procedūras laikā Komisija varēja nolemt atteikties no atgūšanas vai mainīt atgūstamo summu, šāda rīcība drīzāk attiecas uz atgūšanas rīkojumu izpildi un izpildi un nav daļa no lēmumu pieņemšanas procesa. Turklāt, ņemot vērā izmeklēšanas raksturu un pret sūdzības iesniedzēju izvirzītos apgalvojumus, ombuds atgādina, ka, lai ievērotu sūdzības iesniedzēja tiesības uz aizstāvību, ir būtiski, lai visa attiecīgā informācija būtu pieejama sūdzības iesniedzējam. Tādēļ ombuds uzskata, ka OLAF skaidrojums par Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību nav pārliecinošs.

57. Attiecībā uz OLAF trešo iemeslu ombude, pārbaudot OLAF lietas materiālus, konstatēja, ka daļa no abiem dokumentiem, kas bija aizklāti, ietvēra tādu personu personas datus kā sūdzības iesniedzēji, OLAF izmeklētāji, privātu uzņēmumu darbinieki, kuru izpaušana ietekmētu viņu privātumu.

58. Tomēr, kā pareizi norāda sūdzības iesniedzējs, nepietiek norādīt, ka izņēmums attiecībā uz privātās dzīves aizsardzību ir piemērojams, jo dokumentā ir ietverti personas dati. Spriedumā Bavarian Lager lietā Tiesa nolēma, ka tad, kad tiek iesniegts pieprasījums par piekļuvi dokumentiem, tostarp personas datiem, Regula 45/2001 [24] kļūst pilnībā piemērojama. Tas nozīmē, ka saskaņā ar Regulas 45/2001 8. panta b) punktu piekļuves pieteikuma iesniedzējam būtu jāpierāda datu nosūtīšanas nepieciešamība un iestādei būtu jāizsver dažādās attiecīgās intereses un jāapsver, vai ir pamats uzskatīt, ka izpaušana varētu kaitēt datu subjekta likumīgajām interesēm [25].

59. Tomēr, tā kā šajā lietā sūdzības iesniedzējs nav sniedzis nekādu tiešu un leģitīmu pamatojumu vai pārliecinošu argumentu, kas pierādītu šo personas datu nosūtīšanas nepieciešamību, OLAF nevarēja veikt šādu interešu izsvēršanu. Tādējādi OLAF personas dati bija jāapstrādā tā, lai datu subjekts, uz kuru tie attiecas, vairs nebūtu identificējams. Tāpēc šo daļu svītrošana attiecīgajos dokumentos ir pamatota, ņemot vērā to, ka nav izpildīts nepieciešamības kritērijs Regulas 45/2001 8. panta nozīmē.

60. Attiecībā uz OLAF ceturto iemeslu ombuds vēlreiz atsaucas uz iedibināto judikatūru, saskaņā ar kuru dokumenti, kas satur konfidenciālu informāciju par uzņēmumiem un to komercdarbību, ir informācija, uz kuru attiecas komerciālo interešu izņēmums [26].

61. OLAF paskaidroja, ka no 1. un 2. dokumenta aizklātās daļas ietver privātu struktūru nosaukumus un komerciāli sensitīvu informāciju (piemēram, līgumus), kuras izpaušana kaitētu to reputācijai vai citām likumīgām uzņēmējdarbības interesēm.

62. Ombuds arī uzskata, ka šis OLAF skaidrojums ir pārliecinošs. Proti, OLAF atsaucās uz konkrētu apsvērumu, proti, iespējamo kaitējumu, kas varētu tikt nodarīts iesaistīto uzņēmumu reputācijai vai likumīgajām uzņēmējdarbības interesēm. Finanšu pārkāpumu izmeklēšanas kontekstā šis apsvērums principā šķiet pamatots.

63. Turklāt Ombuda veiktā dokumentu pārbaude parādīja, ka aizklātās daļas, kuras OLAF atteicās atklāt, pamatojoties uz iepriekš minēto izņēmumu, attiecas tikai uz iepriekš aprakstītajām OLAF izmeklēšanā iesaistīto privāto struktūru aizsargātajām komerciālajām interesēm. Turklāt sūdzības iesniedzējs nav pierādījis sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā.

64. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ombuds nepiekrīt OLAF pamatojumam, ka tā izmeklētāju vārdi bija jādzēš, lai aizsargātu Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu (izņēmums, kas noteikts 4. panta 3. punkta pirmajā daļā) un OLAF turpmākās izmeklēšanas (izņēmums, kas noteikts 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā). Tomēr viņš piekrīt, ka šos vārdus varēja dzēst, pamatojoties uz izņēmumu par fizisku personu personas datu aizsardzību, jo sūdzības iesniedzējs, kā noteikts spriedumā lietā Bavarian Lager, nesniedza iemeslus, kas pamatotu tā piekļuvi šiem personas datiem un ko varētu līdzsvarot ar kaitējumu datu subjektiem, ja viņu personas dati tiktu izpausti.

65. Turklāt ombuds piekrīt, ka OLAF būtu varējis izmantot i) 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā noteikto izņēmumu attiecībā uz tā liecinieku un sūdzības iesniedzēju vārdiem saistībā ar tā turpmākajām izmeklēšanām; un ii) izņēmumu, kas noteikts 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā par komerciālo interešu aizsardzību attiecībā uz sabiedrību nosaukumiem un citu informāciju par šādām sabiedrībām. Tā kā ir pietiekami, ka tiek pienācīgi piemērots viens izņēmums, lai atteiktu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, ombuds neuzskata, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojuma un tā apgalvojuma turpmāka izmeklēšana ir pamatota.

Ombuda novērtējums attiecībā uz 3. dokumentu

66. Ombuds norāda, ka Komisija 2011. gada 15. septembrī, t. i., ombuda veiktās izmeklēšanas laikā, šķiet, ir izpaudusi sūdzības iesniedzējam 3. dokumentu. Lai gan sūdzības iesniedzējs neiesniedza tā dokumenta kopiju, kuru Komisija viņam darīja zināmu, apraksts, ko sūdzības iesniedzējs sniedza savos apsvērumos par 2008. gada 17. jūnija dokumentu PV d’audition de Monsieur X [sūdzības iesniedzēja obligātais revidents], norāda, ka šis dokuments ir tas, ko OLAF norādīja savā atbildē uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu kā dokumentu ar nosaukumu „OLAF iekšējais lietas dokuments, kas datēts ar 2008. gada 3. jūliju” un kas ombuda pārbaudes ziņojumā reģistrēts kā „Acte du contrôle et vérifications sur place, kas 2008. gada 3. jūlijā reģistrēts ar Nr. I/006997”.

67. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījums piekļūt iepriekš minētajam dokumentam ir apmierināts.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Turpmāka izmeklēšana nav pamatota.

Sūdzības iesniedzējs un OLAF tiks informēti par šo lēmumu.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2012. gada 12. novembrī

---

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).

[2] Ombuda statūtu 3. panta 2. punkts ir šāds: "Kopienas iestādēm un struktūrām ir pienākums sniegt ombudam visu informāciju, ko viņš tām pieprasījis, un ļaut viņam piekļūt attiecīgajām lietām. Piekļuvi klasificētai informācijai vai dokumentiem, jo īpaši slepeniem dokumentiem Regulas (EK) Nr. 1049/2001 9. panta nozīmē, nodrošina, ievērojot attiecīgās Kopienas iestādes vai struktūras drošības noteikumus.”

[3] Pārbaudītie dokumenti bija šādi:/p>

1. OLAF galīgais ziņojums par izmeklēšanu OF/2006/0409, 2008. gada 3. oktobris.

2. Acte du contrôle et vérifications sur place, kas 2008. gada 3. jūlijā reģistrēta ar numuru I/006997.

3. Acte du contrôle et vérifications sur place, kas 2008. gada 3. jūlijā reģistrēta ar numuru I/006998.

4. Administratīvās kontroles protokols, kas 2007. gada 4. maijā reģistrēts ar Nr. I/04026.

5. Administratīvās kontroles protokols, kas 2007. gada 4. maijā reģistrēts ar Nr. I/04027.

6. Misijas ziņojums, reģistrēts ar Nr. I/04218 2007. gada 10. maijā.

[4] Saskaņā ar 8. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Regulā (EK) Nr. 1073/99 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV L 136, 1. lpp.).

[5] Šajā sakarā OLAF atsaucās uz lietu T-48/05 Franchet un Byk/Komisija (Krājums 2008, II-01585. lpp., 255.–258. punkts).

[6] Šī noteikuma attiecīgajā daļā ir noteikts: "2. Iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

[...]

pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķi; […]".

[7] Šī noteikuma attiecīgajā daļā ir noteikts: "1. Iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

[...]

personas privāto dzīvi un neaizskaramību, jo īpaši saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par personas datu aizsardzību."

[8] Šā noteikuma attiecīgā daļa ir šāda: „Piekļuvi dokumentam, ko iestāde sagatavojusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš attiecas uz jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, atsaka, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.”

[9] Šā noteikuma attiecīgā daļa ir šāda: "2. Iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

- fiziskas vai juridiskas personas komerciālās intereses, tostarp intelektuālais īpašums,[…]".

[10] Savā nākamajā 2011. gada 30. novembra vēstulē ombuds lūdza OLAF piešķirt sūdzības iesniedzējam daļēju piekļuvi dokumentam ar nosaukumu "Misijas ziņojums, kas reģistrēts 2007. gada 10. maijā ar numuru N. I/04218". Šajā sakarā, pārbaudot 2011. gada 27. jūnija dokumentus, ombuda dienesti varēja salīdzināt dokumenta ar nosaukumu "Misijas ziņojums, kas reģistrēts ar numuru I/04218 2007. gada 10. maijā" saturu ar to dokumentu saturu, kas jau bija nodoti sūdzības iesniedzējam (jo īpaši ar OLAF izmeklēšanas galīgo ziņojumu). Iepriekšminētais salīdzinājums neļāva saprast OLAF atteikumu piešķirt daļēju piekļuvi dokumentam ar nosaukumu "Misijas ziņojums, kas reģistrēts ar numuru N. I/04218 2007. gada 10. maijā".

[11] Sūdzības iesniedzējs savu apsvērumu kopiju nosūtīja tieši OLAF.

[12] Pārbaudes laikā OLAF apstiprināja, ka šis dokuments atbilst dokumentam, kas OLAF atbildē uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu norādīts kā "OLAF 2008. gada 3. jūlija iekšējais lietas dokuments".

[13] Spriedums lietā C-28/08 P Komisija/Bavarian Lager (Krājums 2010, I-06055. lpp., 123. un 117.–119. punkts).

[14] Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs pieprasīja piekļuvi: i) sūdzību, kas 2006.gada 1.jūnijā iesniegta pret sūdzības iesniedzēju, un visu papildu informāciju, kas 2006.gada 17.jūnijā un 2006.gada septembrī iesniegta OLAF; ii) visus uzklausīšanas ziņojumus, ko OLAF sagatavojis izmeklēšanas laikā, proti, 2006. gada septembrī un 2007. gada aprīlī; iii) 2.-5. dokumenti, kas uzskaitīti ombuda pārbaudes ziņojumā; un iv) visi dokumenti, kas ir OLAF rīcībā saistībā ar abiem līgumiem.

[15] Skatīt 3. zemsvītras piezīmi.

[16] Ombuda veiktajā dokumentu pārbaudē tika noskaidrots, ka pārbaudes ziņojumā no 3 līdz 5 uzskaitītie dokumenti faktiski bija tādi paši kā tie, kurus sūdzības iesniedzējs pievienojis savai sūdzībai ombudam. Turklāt OLAF pārstāvji apstiprināja, ka attiecīgie dokumenti sūdzības iesniedzējam tika iesniegti OLAF izmeklēšanas gaitā saskaņā ar OLAF rokasgrāmatu Procédures opérationnelles, nevis pamatojoties uz Regulu 1049/2001. Tāpēc tās bija konfidenciālas attiecībā uz sabiedrību.

[17] Šā noteikuma attiecīgā daļa ir šāda: "2. Iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: [...]

 pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķi,

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm".

[18] Regulas 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa.

[19] Šā noteikuma attiecīgā daļa ir šāda: "1. Iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: [...]

personas privāto dzīvi un neaizskaramību, jo īpaši saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par personas datu aizsardzību."

[20] Šā noteikuma attiecīgā daļa ir šāda: "2. Iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

fiziskas vai juridiskas personas komerciālās intereses, tostarp intelektuālais īpašums".

[21] 2011. gada 21. jūlija spriedums lietā C-506/08 P Zviedrija/MyTravel un Komisija (Krājumā vēl nav publicēts).

[22] Ombuda lēmumi par sūdzībām Nr. 2073/2010/AN un 1735/2010/MHZ, kas pieejami Ombuda tīmekļa vietnē, attiecīgi 76.-80. un 32. punkts.

[23] Ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumi, 50. punkts.

[24] Sk. lietu C-28/08 P Komisija/Bavarian Lager, 2010, Krājums, I-06055. lpp.

[25] EDAU 2011. gada 24. marta informatīvais dokuments "Publiska piekļuve dokumentiem, kas satur personas datus, pēc Bavarian Lager sprieduma" ; Spriedums lietā C-28/08 P Komisija/ Bavarian Lager, 78. punkts.

[26] Apvienotās lietas T-355/04 un T-446/04 Co-Frutta/Komisija, Krājums 2010, II-1. lpp., 128. punkts.