Godātais G. kungs! 1998. gada 1.
decembrī jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par iespējamu Komisijas VII ĢD atbildes nesniegšanu un atteikumu piekļūt ekspertu grupas protokoliem.
Iepriekš, 1998. gada 14. oktobrī (1090/98/OV), Jūs sūdzējāties ombudam par to, ka Komisija nav atbildējusi uz Jūsu 1998. gada 6. augusta un 2. septembra vēstulēm. Saistībā ar šo sūdzību ombuda birojs sazinājās ar Komisijas dienestiem, kas atbildēja uz Jūsu 1998. gada 27. oktobra saraksti. Ņemot vērā to, ka Komisija ir veikusi pasākumus, lai atrisinātu šo jautājumu, es nolēmu lietu slēgt (skatīt manu 1998. gada 29. oktobra vēstuli). Vēlāk, 1998. gada 3. novembrī (1165/98/OV) un 14. decembrī (1244/98/OV) Jūs atkal sūdzējāties par to pašu jautājumu, bet Jūsu sūdzības tika uzskatītas par nepieņemamām, pamatojoties uz ombuda statūtu 2.3. pantu, jo Jūsu sūdzību priekšmets nebija skaidri noteikts.
1999. gada 20. janvārī es pārsūtīju Jūsu 1998. gada 1. decembra sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. 1999. gada 19. janvārī, 6. februārī un 26. martā Jūs man nosūtījāt papildu informāciju. Komisija nosūtīja savu atzinumu 1999. gada 27. aprīlī, un es pārsūtīju to Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos. 1999. gada 27. maijā es saņēmu Jūsu apsvērumus par Komisijas atzinumu. 1999. gada 17. jūlijā Jūs man nosūtījāt papildu informāciju par Jūsu sūdzību.
Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju attiecīgie fakti bija šādi:
Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka kopš 1997. gada Komisija (VII ĢD - Transports) nav atbildējusi uz viņa saraksti, kurā viņš uzdeva dažādus tehniskus jautājumus par to, kā interpretēt Komisijas 1994. gada 18. novembra Regulu (EK) Nr. 2812/94 par iekšējo ūdensceļu transportu (1). Sūdzības iesniedzējs 1997. gada 30. jūlijā un 8. septembrī nosūtīja Komisijai vēstuli par Komisijas nostāju attiecībā uz Regulas interpretāciju. Atsaucoties uz vēstulēm, ko Komisija nosūtīja Nīderlandes Transporta un sakaru ministrijai, sūdzības iesniedzējs 1998. gada 2. septembrī vēlreiz sazinājās ar Komisiju, lūdzot precizēt Komisijas nostāju attiecībā uz regulas interpretāciju.
Pēc Eiropas ombuda iejaukšanās Komisija 1998. gada 27. oktobrī nosūtīja atbildi uz sūdzības iesniedzēja 1998. gada 2. septembra vēstuli. Tomēr sūdzības iesniedzējs nebija apmierināts ar atbildi, jo Komisija atsaucās uz ekspertu grupas protokoliem (par iekšējo ūdensceļu transporta strukturālo reorganizāciju), kuriem sūdzības iesniedzējam tika liegta piekļuve konfidencialitātes dēļ. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka šiem protokoliem, kas bija pamatā Komisijas veiktajai regulas interpretācijai, vajadzētu būt publiski pieejamiem. Sūdzības iesniedzējs 1998. gada 6. novembrī tika saņemts Komisijas VII ģenerāldirektorātā, kur viņam tika izsniegti dokumenti (regulu teksti), bet ne ekspertu grupas protokols par šo jautājumu.
Tādēļ sūdzības iesniedzējs sūdzējās ombudam, apgalvojot, ka 1) Komisija neatbildēja uz viņa saraksti par 1994. gada 18. novembra Regulas (EK) Nr. 2812/94 interpretāciju un 2) viņam tika atteikta piekļuve ekspertu grupas protokoliem šo protokolu konfidencialitātes dēļ.

Pieprasījums

Attiecībā uz
iespējamo atbildes nesniegšanu uz sūdzības iesniedzēja saraksti par 1994. gada 18. novembra Regulas (EK) Nr. 2812/94 interpretāciju Komisija atgādināja sūdzības pamatā esošos faktus un izteica šādas piezīmes:
Pēc Nīderlandes Breaker's Fund apmeklējuma Briselē 1997. gada 10. martā, kas informēja VII ĢD, ka sūdzības iesniedzējs ir nosūtījis sūdzību Nīderlandes valsts ombudam, jo minētais fonds 1994. gadā slikti izskatīja viņa lietu, Nīderlandes Transporta ministrija ar 1997. gada 13. marta vēstuli nopratināja Komisiju par regulas 2. pantā paredzētā sešu mēnešu pārejas perioda nozīmi un mērķi.
Ar 1997. gada 24. marta paziņojumu VII ĢD apspriedās ar Komisijas Juridisko dienestu par regulas interpretāciju, kā arī par Nīderlandes iestādēm adresētās atbildes projektu. Juridiskais dienests atbildēja ar 1997. gada 10. aprīļa paziņojumu, un VII ĢD 1997. gada 6. maijā nosūtīja atbildi Nīderlandes Breaker's fonda direktoram.
Pēc trim mēnešiem sūdzības iesniedzējs 1997. gada 30. jūlijā nosūtīja faksu VII ĢD un 1997. gada 3. augustā un 8. septembrī – divus atgādinājumus. Tomēr VII ĢD bija vienojies ar Nīderlandes iestādēm gaidīt atbildi sūdzības iesniedzējam, līdz tas saņems oficiālu informācijas pieprasījumu no Nīderlandes ombuda, lai sniegtu pilnīgas un pamatotas atbildes uz lietas materiāliem.
VII ĢD 1997. gada 5. decembrī atbildēja uz Nīderlandes ombuda 1997. gada 24. oktobra vēstuli. VII ĢD uzskatīja, ka tobrīd ir atbildējis uz visiem sūdzības iesniedzēja jautājumiem par regulas interpretāciju. Tomēr VII ĢD saņēma jaunu vēstuli no sūdzības iesniedzēja, kura datēta ar 1998. gada 30. jūliju un kurā sūdzības iesniedzējs uzdeva jautājumus par to, kā VII ĢD interpretējis regulu savā vēstulē Nīderlandes ombudam. VII ĢD 1998. gada 13. augustā atbildēja uz pieciem sūdzības iesniedzēja jautājumiem.
Sūdzības iesniedzējs 1998. gada 2. septembrī nosūtīja jaunu vēstuli VII ĢD, kurā viņš atkārtoti uzdeva līdzīgus jautājumus. Sūdzības iesniedzējs 1998. gada 26. oktobrī arī nosūtīja faksu. Ar 1998. gada 27. oktobra vēstuli VII ĢD atbildēja uz visiem mutiskās tulkošanas jautājumiem.
Pēc sūdzības iesniegšanas ombudam VII ĢD turpināja saņemt vēstules no ombuda un atbildēja ar 1998. gada 9. decembra un 1999. gada 29. janvāra vēstulēm. Tāpēc Komisija secināja, ka nevar būt šaubu par to, ka VII ĢD nav sniedzis atbildi par regulas interpretāciju.
Attiecībā uz atteikumu piekļūt iekšējo ūdensceļu transporta strukturālās reorganizācijas ekspertu grupas protokoliem Komisija izteica šādus apsvērumus:
Ar 1998. gada 28. oktobra faksu sūdzības iesniedzējs lūdza VII ĢD saņemt visus ekspertu grupas sanāksmju protokolus kopš 1994. gada decembra un rīkot sanāksmi VII ĢD birojos.
Sūdzības iesniedzējs 1998. gada 6. novembrī saņēma VII ĢD Briselē un saņēma pilnu dokumentāciju, kurā bija visas piezīmes par Regulas (EK) Nr. 1101/89 vienādu piemērošanu, kā arī divus ekspertu grupas protokolus, kuros bija ietverti grupas secinājumi par Regulas (EK) Nr. 2812/94 sagatavošanu. VII ĢD arī informēja viņu, ka konfidencialitātes apsvērumu dēļ, kā arī pēc tam, kad bija panākts līdzsvars starp sūdzības iesniedzēja interesēm iegūt dokumentus, no vienas puses, un iestādes interesēm saglabāt apspriežu konfidencialitāti, no otras puses, nebija iespējams viņam iesniegt visus ekspertu grupas protokolus, jo nevienā no sanāksmēm nebija izskatīta viņa lieta, kas tika tieši izskatīta Nīderlandes Breaker's Fund.
Ar 1998. gada 9. novembra faksu sūdzības iesniedzējs pieprasīja Nīderlandes iestāžu 1989. gada 31. oktobra vēstules kopiju, kā arī 1997. gada 10. marta sanāksmes starp VII ĢD un Nīderlandes Breaker's Fund protokolu. Ar 1998. gada 12. novembra faksu DG VII atbildēja, ka viņa rīcībā jau ir šī informācija un ka nav 1997. gada 10. marta neoficiālās sanāksmes protokola.
Vēlāk virknē elektroniskā pasta vēstuļu starp sūdzības iesniedzēju un VII ĢD Komisija atgādināja, ka, piemērojot Komisijas 1994. gada 8. februārī pieņemto Kodeksu par publisku piekļuvi Komisijas dokumentiem, Komisija sniedz piekļuvi tikai saviem dokumentiem. Ja pieprasījums attiecas uz trešās personas izdotu dokumentu, piemēram, dalībvalsts vēstuli, pieteikuma iesniedzējam būtu jāvēršas pie dokumenta autora. Attiecībā uz ekspertu grupas protokolu VII ĢD 1998. gada 13. novembra e-pasta vēstulē vērsa sūdzības iesniedzēja uzmanību uz principiem un atsaucēm Kodeksā par publisku piekļuvi Komisijas dokumentiem (OV L 46/58, 1994. gada 18. februāris, un L 247/45, 1996. gada 28. septembris).
Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Komisija secināja, ka tā nevar sniegt piekļuvi visiem profesionālo organizāciju izveidotās ekspertu grupas protokoliem. Iemesls bija tāds, ka tā līdzsvaroja sūdzības iesniedzēja intereses iegūt dokumentus, no vienas puses, un iestādes intereses saglabāt apspriežu konfidencialitāti, ņemot vērā arī noteiktas informācijas konfidencialitāti (specializēti kuģi, nākotnes attiecību vai noteikumu izstrāde), no otras puses, un to, ka sūdzības iesniedzēja lieta, kas attiecās uz Nīderlandes iestāžu pieņemtu lēmumu, šajās sanāksmēs nekad netika izskatīta.
Komisija pievienoja visu sūdzības iesniedzējam nosūtīto vēstuļu, faksu un e-pastu kopijas.
Sūdzības iesniedzēja piezīmes
Sūdzības iesniedzējs nebija apmierināts ar Komisijas piezīmēm, jo tajās nebija konkrētu atbilžu uz dažādiem jautājumiem, ko viņš uzdeva sarakstē ar Komisiju. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija atbalstīja tādu regulas interpretāciju, kas bija labvēlīga Nīderlandes iestādēm, bet ne sūdzības iesniedzējam. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisijas interpretāciju nevar pamatot ar juridiskiem argumentiem un ka Nīderlandes Breaker's fonda amatpersonas ir nepareizi informējušas Komisijas amatpersonas.

Lēmums

1 Komisijas VII ĢD iespējamā atbildes nesniegšana uz dažādiem sūdzības iesniedzēja jautājumiem
1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav atbildējusi uz viņa saraksti, kurā viņš uzdeva jautājumus par Komisijas 1994. gada 18. novembra Regulas (EK) Nr. 2812/94 interpretāciju. Atsaucoties uz dažādajām vēstulēm, ko Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam un kas bija pievienotas tās atzinumam, Komisija secināja, ka nevar būt šaubu par to, ka VII ĢD nav sniedzis atbildi par regulas interpretāciju.
1.2 Ombuds norāda, ka no dažādajām vēstulēm, ko Komisija pievienojusi savam atzinumam, izriet, ka VII ĢD vairākkārt ir atbildējis uz sūdzības iesniedzēja dažādajām nopratināšanām. Konkrētāk, VII ĢD nosūtīja sūdzības iesniedzējam atbildes 1998. gada 13. augustā un 27. oktobrī, kā arī pēc sūdzības iesniegšanas ombudam 1998. gada 9. decembrī un 1999. gada 29. janvārī.
1.3 Savā 1998. gada 13. augusta atbildē VII ĢD atbildēja uz pieciem sūdzības iesniedzēja jautājumiem par VII ĢD sniegto Regulas Nr. 1101/89, kas grozīta ar Regulu Nr. 2812/94, interpretāciju 1997. gada 5. decembra vēstulē Nīderlandes ombuda vietniecei L. De Bruin. VII ĢD norādīja sūdzības iesniedzējam, ka Nīderlandes ombuda vietniekam paziņotās nostājas pamatā bija Regulas Nr. 1101/89 noteikumi, kas grozīti ar Regulu Nr. 2812/94, jo īpaši regulas 8. pants, un regulas mērķis.
1.4 Regula Nr. 2812/94 paredz pārejas pasākumu attiecībā uz tā saukto "vecs par jaunu" noteikumu un paredz trīs nosacījumus (2). Saskaņā ar regulas 2. pantu attiecība 1:1 starp jauno tonnāžu un veco tonnāžu (nevis attiecība 1,5:1) joprojām attiecas uz kuģiem, kuru būve ir sasniegusi noteiktu posmu un kurus nodod ekspluatācijā sešu mēnešu laikā pēc regulas stāšanās spēkā (t. i., 1995. gada 9. jūnijā). Savā 1998. gada 13. augusta vēstulē sūdzības iesniedzējam VII ĢD atbildēja, ka likumdevēja mērķis, ieviešot pārejas pasākumu, nebija kaitēt nosūtītājiem, kuri bija ieguldījuši kuģa būvniecībā un paredzēja būvniecības izmaksu attiecību “vecs par jaunu” 1:1, vienlaikus nosakot attiecību 1,5:1, kad kuģa būvniecība vēl nebija pabeigta. VII ĢD informēja sūdzības iesniedzēju, ka Breaker's Fund varēja novērtēt būvniecības un nodošanas ekspluatācijā situāciju tikai pirms 1995. gada 9. jūnija. VII ĢD arī atbildēja sūdzības iesniedzējam, ka laikā, kad kuģis palika kuģu būvētavā, tas netika nodots ekspluatācijā pirms 1995. gada 9. jūnija un tādējādi nebija izpildīts viens no pārejas pasākuma nosacījumiem.
1.5 Pēc jaunas sūdzības iesniedzēja 1998. gada 2. septembra vēstules VII ĢD atbildēja 1998. gada 27. oktobrī un apstiprināja savu nostāju, kas paziņota 5. decembra vēstulē Nīderlandes ombuda vietniekam un 1998. gada 13. augusta vēstulē sūdzības iesniedzējam. Savā atbildē VII ĢD sniedza sūdzības iesniedzējam arī citu informāciju par regulu, piemēram, par nosacījumiem, kas attiecas uz jauna kuģa „nodošanu ekspluatācijā”. VII ĢD informēja sūdzības iesniedzēju arī par to, ka regulas interpretācija ir rezultāts dažādām sanāksmēm, kas notika par Kopienas regulu vienādu piemērošanu dalībvalstīs. Šīs sanāksmes notiek iekšējo ūdensceļu transporta strukturālās reorganizācijas ekspertu grupas ietvaros. Šajā ekspertu grupā ir dalībvalstu un attiecīgās profesijas pārstāvji, un tā risina problēmas, kas saistītas ar Kopienas rīcību iekšējo ūdensceļu transporta reorganizācijai, kā arī ar tekstu interpretācijas problēmām.
1.6 1998. gada 9. decembrī un 1999. gada 29. janvārī VII ĢD nosūtīja sūdzības iesniedzējam vēl divas vēstules par jēdzieniem "kuģis, kas tiek būvēts" un "kuģa īpašnieks". VII ĢD informēja sūdzības iesniedzēju, ka tas ir pielicis daudz pūļu, lai atbildētu uz dažādiem sūdzības iesniedzēja jautājumiem, un ka sūdzības iesniedzējam sniegtā informācija ir patiesa regulas interpretācija.
1.7 No iepriekš minētā ombuds secina, ka Komisija ir pietiekami atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumiem par regulas interpretāciju, sniedzot viņam nepieciešamo informāciju, kas ir interpretācijas pamatā. Tāpēc attiecībā uz šo lietas aspektu ombuds nekonstatēja administratīvu kļūmi.
1.8 Attiecībā uz Komisijas sniegto interpretāciju sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka to nevar pamatot ar juridiskiem argumentiem un ka tā ir labvēlīga Nīderlandes iestādēm, bet ne sūdzības iesniedzējam. Ombuds atzīmē, ka VII ĢD pirms atbildes sniegšanas Nīderlandes Breaker's fondam 1997. gada 6. maijā iepriekš apspriedās ar Juridisko dienestu par regulas interpretāciju, lūdzot tā atzinumu par Nīderlandes Breaker's fondam nosūtāmās vēstules atbildes projektu. Tomēr ombuds vēlas atgādināt, ka Eiropas Kopienu Tiesa ir augstākā iestāde Kopienas tiesību piemērošanas un interpretācijas jautājumos.
2 Iespējamais atteikums piekļūt ekspertu grupas protokoliem
2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņam tika atteikta piekļuve iekšējo ūdensceļu transporta strukturālās reorganizācijas ekspertu grupas protokoliem. Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzējs, kurš kopš 1994. gada decembra bija pieprasījis piekļuvi visiem ekspertu grupas protokoliem, 1998. gada 6. novembrī saņēma VII ĢD un saņēma pilnu lietas materiālu, kurā bija visas piezīmes par Regulas Nr. 1101/89 vienādu piemērošanu, kā arī divus ekspertu grupas protokolus, kuros bija ietverti grupas secinājumi par Regulas Nr. 2812/94 sagatavošanu.
2.2 Attiecībā uz pārējiem protokoliem Komisija vispirms norādīja, ka konfidencialitātes apsvērumu dēļ, kā arī pēc tam, kad bija panākts līdzsvars starp sūdzības iesniedzēja interesi iegūt dokumentus, no vienas puses, un iestādes interesi saglabāt savu apspriežu konfidencialitāti, no otras puses, nebija iespējams iesniegt viņam visus ekspertu grupas protokolus, jo nevienā no sanāksmēm nebija izskatīta sūdzības iesniedzēja lieta, kuru tieši izskatīja Nīderlandes Breaker's fonds. Vēlāk Komisija atgādināja sūdzības iesniedzējam, ka, piemērojot Kodeksu par publisku piekļuvi Komisijas dokumentiem, Komisija nodrošina piekļuvi tikai saviem dokumentiem. Ja pieprasījums attiecas uz trešās personas izdotu dokumentu, pieteikuma iesniedzējam būtu jāvēršas pie dokumenta autora.
2.3 No papildu informācijas, ko sūdzības iesniedzējs nosūtīja ombudam 1999. gada 19. janvārī, izriet, ka sūdzības iesniedzējs beidzot ieguva piekļuvi ekspertu grupas protokoliem. Sūdzības iesniedzējs 1999. gada 13. janvāra vēstulē Komisijai informē VII ĢD, ka, pamatojoties uz Nīderlandes likumu par administrācijas pārredzamību, viņš kopš 1994. gada ir ieguvis piekļuvi visiem protokoliem Nīderlandes Transporta ministrijā. Tādēļ ombuds uzskata, ka par šo lietas aspektu turpmāka izmeklēšana nav nepieciešama.
2.4 Tomēr ombuds vēlas izteikt šādus apsvērumus par iemesliem, uz kuriem atsaucas Komisija, lai liegtu sūdzības iesniedzējam piekļuvi minētajam protokolam. Labas pārvaldības principi paredz, ka nelabvēlīgajā lēmumā ir jānorāda tā pamatojums, skaidri norādot attiecīgos faktus un lēmuma juridisko pamatu (3). Tomēr ombuds norāda, ka Komisija faktiski dažādos gadījumos ir sniegusi dažādus iemeslus, lai sūdzības iesniedzējam atteiktu piekļuvi.
2.5 Komisija vispirms norādīja, ka piekļuvi nevar piešķirt konfidencialitātes apsvērumu dēļ un pēc tam, kad ir panākts līdzsvars starp sūdzības iesniedzēja interesēm iegūt dokumentus, no vienas puses, un iestādes interesēm saglabāt apspriežu konfidencialitāti, no otras puses, un tāpēc, ka nevienā no sanāksmēm netika izskatīta sūdzības iesniedzēja lieta. Tomēr vēlāk 1998. gada 14. novembra elektroniskā pasta vēstulē Komisija izvirzīja vēl vienu argumentu, lai liegtu piekļuvi, proti, ka tā var sniegt piekļuvi tikai saviem dokumentiem un ka attiecībā uz trešās personas izdotiem dokumentiem prasītājam ir jāvēršas pie dokumenta autora.
2.6 Tādēļ ombuds secina, ka kopumā iemesli nebija pietiekami, lai izskaidrotu sūdzības iesniedzēja pieprasījuma par piekļuvi ekspertu grupas protokoliem noraidīšanu. Tādēļ ombuds izsaka šādu aizrādījumu.
Secinājums Pamatojoties
uz Eiropas Ombuda izmeklēšanu par šīs sūdzības 2. daļu, šķiet, ir nepieciešams izteikt šādu aizrādījumu:

Labas pārvaldības principi paredz, ka lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē personu, ir jānorāda tā pamatojums, skaidri norādot attiecīgos faktus un lēmuma juridisko pamatu (4). Tomēr ombuds norāda, ka Komisija faktiski dažādos gadījumos ir sniegusi atšķirīgus iemeslus, lai sūdzības iesniedzējam atteiktu piekļuvi.

Komisija vispirms norādīja, ka piekļuvi nevarēja piešķirt konfidencialitātes apsvērumu dēļ un pēc tam, kad bija panākts līdzsvars starp sūdzības iesniedzēja interesēm iegūt dokumentus, no vienas puses, un iestādes interesēm saglabāt apspriežu konfidencialitāti, no otras puses, un tāpēc, ka nevienā no sanāksmēm netika izskatīta sūdzības iesniedzēja lieta. Tomēr vēlāk 1998. gada 14. novembra elektroniskā pasta vēstulē Komisija izvirzīja vēl vienu argumentu, lai liegtu piekļuvi, proti, ka tā var sniegt piekļuvi tikai saviem dokumentiem un ka attiecībā uz trešās personas izdotiem dokumentiem prasītājam ir jāvēršas pie dokumenta autora.

Tāpēc ombuds secina, ka atšķirīgu lēmuma iemeslu norādīšana dažādos gadījumos ir prakse, kas var mulsināt pilsoni un nenorāda pienācīgu lēmuma pamatojumu. Tādējādi tiek konstatēts administratīvas kļūmes gadījums.

Tomēr,
ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs beidzot ieguva piekļuvi pieprasītajai informācijai, papildu izmeklēšana par šo sūdzības aspektu nebija nepieciešama. Tādēļ ombuds nolēma lietu slēgt.
Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.
Jūsu sirsnīgi
Jacob SÖDERMAN

---

(1) Komisijas 1994. gada 18. novembra Regula (EK) Nr. 2812/94, ar ko groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 1101/89 attiecībā uz nosacījumiem, kurus piemēro jaunas jaudas nodošanai ekspluatācijā iekšējo ūdensceļu transporta nozarē.

(2) Regulas Nr. 2812/94 2. pantā ir noteikts: "Attiecībā uz kuģiem, par kuriem īpašnieks pierāda, ka: - šīs regulas publicēšanas dienā bija uzsākti būvdarbi un - līdz šīs regulas publicēšanas dienai jau paveiktie darbi ir vismaz 20 % no tērauda svara vai 50 tonnas, un - piegādei un nodošanai ekspluatācijā jānotiek sešu mēnešu laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā, Regulas (EEK) Nr. 1101/89 8. panta 1. punkta a) apakšpunktā izklāstītos nosacījumus, ko piemēroja pirms šīs regulas stāšanās spēkā, turpina piemērot pēc tā fonda iestāžu pieprasījuma, kas attiecas uz kuģi."

(3) Sk. Eiropas Ombuda Labas administratīvās prakses kodeksa 18. pantu.

(4) Sk. Eiropas Ombuda Labas administratīvās prakses kodeksa 18. pantu.