Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs ir Vācijas apvienība, kuras biedri piedāvā izmitināšanu Konstances ezera reģionā Vācijā.

2. Sūdzības iesniedzējs 2017. gada janvārī iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību par valsts atbalstu. Sūdzība attiecās uz aizdevumu, ko Vācijas apgabals Konstances ezera reģionā piešķīra Vācijas sabiedrībai ar ierobežotu atbildību, lai ieviestu pakalpojumu karti tūristiem. Sabiedrības ar ierobežotu atbildību biedri ir valsts iestādes, un tās mērķis ir veicināt tūrismu Konstances ezera reģionā. Tā ir ieviesusi pakalpojumu karti tūristiem, kas nodrošina bezmaksas piekļuvi sabiedriskajam transportam un atlaižu piekļuvi vairākām atrakcijām reģionā, kā arī izveidojusi tiešsaistes rezervācijas platformu izmitināšanai reģionā.

3. Komisija 2017. gada jūlijā atbildēja sūdzības iesniedzējam, informējot to, ka tas nav kvalificējams kā “ieinteresētā persona” un tādējādi nav tiesīgs iesniegt oficiālu sūdzību par iespējami nelikumīgu valsts atbalstu [1]. Tomēr Komisija pateicās sūdzības iesniedzējam par sniegto informāciju, ko Komisija uzskatītu par vispārēju tirgus informāciju.

4. Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja Komisijas nostāju, ka tas nav uzskatāms par ieinteresēto personu. Tā lūdza Komisiju norādīt tās nostājas konkrēto juridisko pamatu un sniegt sūdzības iesniedzējam informāciju par pieejamajām pārsūdzības iespējām.  

5. Septembrī un vēlreiz 2017. gada decembrī Komisija apstiprināja savu nostāju, ka sūdzības iesniedzējs nav uzskatāms par ieinteresēto personu. Komisija paziņoja, ka neturpinās izskatīt lietu, uz kuru tai norādīja sūdzības iesniedzējs. Komisija arī nolēma vairs neatbildēt uz sūdzības iesniedzēja korespondenci par šo pašu jautājumu.

6. Nebūdams apmierināts ar Komisijas atbildi, sūdzības iesniedzējs 2018. gada janvārī vērsās pie Ombuda.

Izmeklēšana

7. Ombuds sāka izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja nostāju, ka Komisija ir kļūdījusies, uzskatot, ka tas nav uzskatāms par ieinteresēto personu saistībā ar iespējamu nelikumīgu valsts atbalstu, ko Vācija piešķīrusi pakalpojumiem tūrisma nozarē.

8. Vispirms ombude lūdza Komisiju atbildēt uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu paskaidrot tās nostājas konkrēto juridisko pamatu un sniegt informāciju par pieejamajām pārsūdzības iespējām. Izmeklēšanas gaitā ombuds saņēma Komisijas atbildi uz sūdzības iesniedzēja informācijas pieprasījumu un pēc tam sūdzības iesniedzēja komentārus, atbildot uz Komisijas atbildi.

Ombudam iesniegtie argumenti

9. Sūdzības iesniedzējs Komisijai iesniegtajā sūdzībā apgalvoja, ka Vācijas apgabala piešķirtais aizdevums ir nelikumīgs valsts atbalsts, jo tā rezultātā tika kropļota konkurence attiecībā uz tādiem aizdevuma saņēmēja konkurentiem kā pats uzņēmums. Sūdzības iesniedzējs sevi raksturoja kā apvienību, kas pārstāv konkurentu intereses. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas ir kvalificējams kā “ieinteresētā persona” saskaņā ar ES tiesību aktiem, ņemot vērā, ka tā biedri nodrošina tūristiem brīvdienu mītnes un šim nolūkam ir izveidojuši savu tiešsaistes rezervācijas platformu.

10. Komisija apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja biedri tieši nekonkurē ar aizdevuma saņēmēju (iespējams, nelikumīgs valsts atbalsts). Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzēja biedri darbojas citā tirgū. Aizdevuma saņēmējs darbojas tūrisma veicināšanas tirgū Konstances ezera reģionā, savukārt sūdzības iesniedzēja biedri sniedz izmitināšanas pakalpojumus. Tāpēc Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējs neatbilst prasībai par to, ka to tieši ietekmē iespējami nelikumīgā valsts atbalsta piešķiršana.

11. Attiecībā uz izmitināšanas vietu rezervēšanu tiešsaistē Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka tas ir komerciāli aktīvs tiešsaistes rezervēšanas tirgū, proti, ka tas darbojas ar mērķi gūt peļņu, izmantojot tiešsaistes rezervēšanas procesus, un ka tādējādi iespējamā nelikumīgā valsts atbalsta saņēmēja konkurence varētu radīt ieņēmumu zaudējumus. Komisija arī norādīja, ka sūdzības iesniedzējs to ir informējis, ka aizdevuma saņēmējs pats nesniedz tiešsaistes rezervēšanas pakalpojumus (kā komercdarbību), bet ka tā platformā ir saites uz trešās personas tīmekļa vietni. Komisija arī pauda viedokli, ka sūdzības iesniedzēja biedri gūst vai varētu gūt labumu no aizdevuma saņēmēja piedāvātajiem pakalpojumiem, cita starpā izmantojot izmitināšanu, kas rezervēta, izmantojot tā tiešsaistes platformu.

12. Sūdzības iesniedzējs nepiekrita Komisijas viedoklim, ka tas nav uzskatāms par ieinteresēto personu saskaņā ar ES valsts atbalsta noteikumiem. Tā arī paskaidroja, ka tās locekļi nevar iebilst pret izmitināšanas piedāvājumu aizdevuma saņēmēja rezervācijas platformā (sakarā ar līgumattiecībām starp rajonu/pašvaldību un aizdevuma saņēmēju).

Ombuda novērtējums

13. Piemērojamajos ES tiesību aktos “ieinteresētā persona” ir definēta kā “jebkura dalībvalsts un jebkura persona, uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kuras intereses var ietekmēt atbalsta piešķiršana, jo īpaši atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības”[2]. Īstenošanas noteikumos ir precizēts, ka subjektu var kvalificēt kā ieinteresēto personu tikai tad, ja tā (vai tā dalībnieku) konkurences stāvokli tirgū ietekmē iespējami nelikumīgais valsts atbalsts [3].

14. Pastāvīgā ES judikatūra apstiprina, ka “saskaņā ar [Regulas 2015/1589] 1. panta h) punktu “ieinteresētā persona” cita starpā ir jebkura persona, uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kuras intereses varētu ietekmēt atbalsta piešķiršana, t. i., jo īpaši minētā atbalsta saņēmēja konkurējošie uzņēmumi”[4]. ES tiesas ir arī paskaidrojušas, ka “uzņēmumi, kas saņem atbalstu, un vietējās iestādes šajā valstī, kas piešķir atbalstu, piemēram, pieteikuma iesniedzēji, tāpat kā atbalsta saņēmēju konkurenti tiek uzskatīti tikai par ieinteresētajām personām šajā procedūrā [ ].[5]”[Uzsvars pievienots] Tāpat pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka “atbalsta saņēmēja konkurentam ir jāpierāda, ka atbalsta piešķiršana ietekmē tā konkurētspēju tirgū [6]”. [Izcēlums pievienots]

15. Tādējādi ir skaidrs, ka, lai personu varētu uzskatīt par “ieinteresēto personu” saskaņā ar Savienības tiesību aktiem valsts atbalsta jomā, iespējami nelikumīgajam valsts atbalstam ir (potenciāli) jāietekmē tās intereses. Subjektiem, kas nav atbalsta saņēmēji, un iestādei, kas piešķīrusi atbalstu, turklāt ir jāpierāda, ka iespējami nelikumīgais valsts atbalsts ietekmē vai varētu ietekmēt tā (vai tā pārstāvēto personu vai subjektu) konkurētspēju. Konkurences stāvokli var ietekmēt tikai tad, ja atbalsta saņēmējs un otrs subjekts darbojas tajā pašā tirgū.

16. Šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka tā biedri tieši konkurē ar iespējami nelikumīgā valsts atbalsta saņēmēju. Lai gan aizdevuma saņēmējs aktīvi darbojas tūrisma veicināšanas tirgū Konstances ezera reģionā, sūdzības iesniedzēja biedri sniedz izmitināšanas pakalpojumus. Tādējādi aizdevuma saņēmējs un sūdzības iesniedzēja biedri darbojas dažādos tirgos, un tāpēc tos nevar uzskatīt par konkurentiem. Tas, ka sūdzības iesniedzējs uztur izmitināšanas vietu tiešsaistes rezervācijas platformu, nemaina šo secinājumu. Kā paskaidroja Komisija, platformas darbība, šķiet, ir tikai papildinājums sūdzības iesniedzēja darbībām izmitināšanas pakalpojumu tirgū. Tas nav pierādījis, ka tas pārvalda tiešsaistes rezervācijas platformu ar mērķi gūt peļņu, izmantojot tiešsaistes rezervācijas procesus (t. i., papildus peļņai, kas gūta, izīrējot izmitināšanas vietu). Tādējādi nevar uzskatīt, ka sūdzības iesniedzējs darbojas tiešsaistes rezervācijas tirgū. Faktiski aizdevuma saņēmējs arī nevar sniegt tiešsaistes rezervācijas pakalpojumus (kā komercdarbību), jo tas pats nesniedz tiešsaistes rezervācijas pakalpojumus, bet gan saites uz trešās personas tīmekļa vietni, lai rezervētu naktsmītni tiešsaistē.

17. Sūdzības iesniedzējs arī nepierādīja, kā atbalsta piešķiršana būtu varējusi ietekmēt tā dalībnieku komerciālās intereses. Drīzāk šķiet, ka sūdzības iesniedzēja biedri gūst vai varētu gūt labumu no aizdevuma saņēmēja piedāvātajiem pakalpojumiem.

18. Tāpēc aizdevuma saņēmēju un sūdzības iesniedzēja biedrus nevar uzskatīt par konkurentiem, un sūdzības iesniedzējs tā paša iemesla dēļ nav kvalificējams kā “ieinteresētā persona”.

19. Tomēr saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem sūdzība par valsts atbalstu Komisijai ir pieņemama tikai tad, ja to iesniegusi “ieinteresētā persona”[7]. Tāpēc Komisijas lēmums noraidīt sūdzības iesniedzēja iesniegto sūdzību par valsts atbalstu, pamatojoties uz to, ka sūdzības iesniedzējs nav kvalificējams kā “ieinteresētā persona”, bija pamatots.   

20. No sūdzības ombudam tiek saprasts, ka sūdzības iesniedzēja biedri iebilst pret tūristu pakalpojumu karti tās pašreizējā formā vairāku iemeslu dēļ. Lēmumu par kartes ieviešanu pieņēma vietējās iestādes, acīmredzot sūdzības iesniedzēja biedriem nebija iespējas paust savu viedokli. Lai gan sūdzības iesniedzējs, šķiet, apšauba tūrisma pakalpojumu kartes lietderību, sūdzības iesniegšana par valsts atbalstu lietas apstākļos nav piemērots līdzeklis, lai to izdarītu.  

21. Ombuda izmeklēšanas gaitā Komisija sniedza sūdzības iesniedzējam pieprasīto informāciju par savas nostājas juridisko pamatu un pieejamajām pārsūdzības iespējām. Tādējādi šis ombudam iesniegtās sūdzības aspekts ir atrisināts.

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu, ombuds slēdz šo lietu ar šādu konstatējumu:

Komisija, noraidot sūdzības iesniedzēja sūdzību par valsts atbalstu, nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Tina Nilsson

Izmeklēšanas vadītājs - 4. nodaļa

Strasbūrā, 2018. gada 24. septembrī

[1] Saskaņā ar 24. panta 2. punktu un 1. panta h) punktu Padomes Regulā (ES) 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.).

[2] Regulas 2015/1589 1. panta h) punkts.

[3] Komisijas Regulas (EK) Nr. 794/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Padomes Regulu (ES) 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2016, L 327, 19. lpp.), 11.a panta (“Sūdzību pieņemamība”) 2. punkts un IV pielikums.

[4] Sk. Tiesas 2011. gada 24. maija spriedumu Komisija/Kronoply GmbH & Co. KG un Kronotex GmbH & Co. KG, C-83/09, ECLI:EU:C:2011:341, 63. punkts, un 1984. gada 14. novembra spriedumu SA Intermills/Komisija, 323/82, ECLI:EU:C:1984:345, 16. punkts.

[5] Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedums Westdeutsche Landesbank Girozentrale / Komisija, T-228/99 un T-233/99, ECLI:EU:T:2003:57, 122. punkts.

[6] Pirmās instances tiesas 2001. gada 21. marta spriedums Hamburger Hafen- und Lagerhaus AG / Komisija, T-69/96, ECLI:EU:T:2001:100, 41. punkts.

[7] Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktā ir noteikts: „Jebkura ieinteresētā persona var iesniegt sūdzību, lai informētu Komisiju par jebkādu iespējami nelikumīgu atbalstu vai jebkādu iespējamu atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu.”