The case concerned the Commission’s refusal to give public access to documents related to State aid investigations, in which persons had been recognised as an ‘interested party’ despite being neither a beneficiary of the aid nor a competitor. In refusing access, the Commission relied on a general presumption of non-disclosure, arguing that the release of any document would undermine the purpose of its investigations and the commercial interests of the companies concerned. The complainant contested the Commission’s position. Specifically, he contended that there would be an overriding public interest in disclosure, that is, the need to scrutinise the Commission’s practice of admitting complainants as ‘interested parties’. In particular, the complaint raised concerns that the Commission might interpret this notion too narrowly, thereby recognising only beneficiaries or competitors as ‘interested parties’ entitled to lodge a complaint.

Based on her inquiry, the Ombudsman considered that the complainant sought statistical information about the Commission’s practice rather than access to specific documents. In light of this, the Ombudsman made a proposal for a solution, inviting the Commission to deal with the complainant’s request as a request for information and to provide him with relevant information about its State aid procedure that would address the concerns that he had raised.

The Commission accepted the Ombudsman’s proposal for a solution and provided the complainant with detailed information on its practice related to the investigation of potentially unlawful State aid, including information on sample cases. The complainant was satisfied with this reply. The Ombudsman welcomed the Commission’s positive response to her proposal for a solution and closed the inquiry.

Lieta attiecās uz laiku, kas Eiropas Komisijai bija vajadzīgs, lai pabeigtu novērtējumu par 2018. gadā iesniegto pārkāpuma sūdzību pret Spāniju. Sūdzība par pārkāpumu attiecās uz tiesību aktu izmaiņām, kas 2014. gadā tika ieviestas Spānijas Ostu likumā, un to, ka Baleāru salu ostas pārvalde pēc tam pagarināja koncesiju termiņu atpūtas ūdens sporta pasākumu veikšanai ostas publiskajā īpašumā. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā par pārkāpumu būtībā apgalvoja, ka minētie tiesību aktu grozījumi un tas, ka Baleāru salu ostas pārvalde pagarināja koncesiju termiņu, ir pretrunā LESD 49., 56. un 106. pantam.

Ombuds konstatēja, ka Komisija nav pierādījusi, ka tā ir bijusi rūpīga un aktīva šajā lietā, un nav sniegusi pārliecinošus iemeslus, lai paskaidrotu, kāpēc tā nav varējusi pabeigt savu novērtējumu pēc vairāk nekā septiņiem gadiem. Ombuds uzskatīja, ka tā ir administratīva kļūme, un ieteica Komisijai bez turpmākas kavēšanās pabeigt savu novērtējumu. Ombude arī konstatēja problēmas, kas saistītas ar sūdzības iesniedzējam sniegto informāciju un uzskaiti saistībā ar EU Pilot dialogu, ko Komisija risināja ar Spāniju, un viņa nāca klajā ar diviem atbilstošiem ierosinājumiem uzlabojumiem šajā sakarā.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Komisija mazināja interešu konflikta riskus, kas saistīti ar darbu privātajā sektorā, kuru uzņēmās bijušais vadītājs. Darbinieks, kurš agrāk bija nodarbināts Komisijas Konkurences departamentā, pārcēlās uz starptautisku [rediģētu] uzņēmumu kā augstākā līmeņa vadītājs, kas atbild par konkurences un reglamentējošiem jautājumiem, tostarp par Eiropu. Pirms pāriešanas darbā [rediģētajā] sabiedrībā bijušais darbinieks bija aizgājis no Komisijas un pievienojies globālam advokātu birojam. Komisija bija atļāvusi pārcelties uz advokātu biroju pēc tam, kad bijušais darbinieks tai bija paziņojis par nodomu sākt šo darbu.

Ombuds konstatēja, ka saistībā ar atļauju pārcelties uz juridisko biroju Komisija ir pieņēmusi pasākumus, lai mazinātu risku, ko rada bijušais darbinieks, kurš strādā ar lietām vai lietām, kas būtu būtiskas darbam juridiskajā birojā. Komisijas lēmums atļaut pārcelties uz advokātu biroju ietvēra arī vairākus ierobežojumus. Piemēram, bijušajam darbiniekam bija aizliegts tieši vai netieši strādāt visos gadījumos, par kuriem bijušais darbinieks bija atbildīgs dienesta laikā, vai visos ar viņiem tieši saistītos gadījumos. Lai palīdzētu bijušajam darbiniekam identificēt gadījumus, kas varētu radīt interešu konflikta problēmas jebkurā laikā pēc aiziešanas no dienesta, Komisija iekļāva lietu sarakstu, ko tā atjaunināja pēc tam, kad darbinieks bija faktiski aizgājis no darba.

Ombuda izmeklēšana apstiprināja, ka Komisija ir pieņēmusi stingru pieeju, lai saistībā ar bijušā darbinieka turpmāko lomu [rediģētajā] uzņēmumā novērtētu, vai konkurences lietas, kas nav iekļautas iepriekš minētajā sarakstā, tomēr varētu radīt interešu konfliktu, jo tās ir saistītas ar lietām, par kurām bijušais darbinieks bija atbildīgs. Ombuds atzinīgi novērtēja šo pieeju.

Ombuds slēdza izmeklēšanu, secinot, ka nebija administratīvas kļūmes tajā, kā Komisija risināja interešu konflikta riskus, kas saistīti ar attiecīgo darbu.