Sūdzības iesniedzējs, par kura uzņēmumu Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) veica izmeklēšanu, lūdza OLAF piešķirt publisku piekļuvi lietas materiāliem un ziņot par izmeklēšanu pēc tam, kad attiecīgās valsts iestādes bija pabeigušas turpmākos pasākumus. OLAF piešķīra piekļuvi tikai ziņojuma daļām un atteica piekļuvi pārējiem lietas materiāliem. Tā atsaucās uz dažiem izņēmumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem, jo īpaši apgalvojot, ka izmeklēšanas lietas materiālu izpaušana varētu atklāt tās metodes un stratēģijas un tādējādi mazināt turpmāko izmeklēšanu efektivitāti. Šādi rīkojoties, tā piemēroja vispārēju prezumpciju par nepubliskošanu, kas nozīmē, ka tā atteicās piešķirt publisku piekļuvi lietas materiāliem, neveicot dokumentu individuālu novērtējumu.

Ombuds uzskatīja, ka vispārējā prezumpcija par neizpaušanu attiecas tikai uz dažiem dokumentiem, kas ietverti OLAF lietas materiālos, proti, tiem, kas satur iekšējos un sākotnējos viedokļus. Pamatojoties uz lietas dokumentu izlases novērtējumu, ombuds konstatēja, ka OLAF tomēr varēja pamatoti apgalvot, ka lielāko daļu no tiem nevarēja izpaust, pamatojoties uz nepieciešamību aizsargāt personas datus un sensitīvu komercinformāciju. Tā rezultātā viņa slēdza lietu.

Tomēr ombuds ierosināja, ka, izskatot turpmākus pieprasījumus, OLAF būtu jāveic individuāls novērtējums par dokumentiem no izmeklēšanas lietām, ja pieprasījumi attiecas uz dokumentiem, uz kuriem acīmredzami neattiecas vispārējā prezumpcija par neizpaušanu, kā atzīts ES judikatūrā. Plašu pieprasījumu gadījumā par publisku piekļuvi visiem izmeklēšanas lietas materiāliem OLAF būtu jāapsver iespēja lūgt pieprasītājiem precizēt, kuriem dokumentiem tie vēlas piekļūt.