Lieta attiecās uz pieteikumu par publisku piekļuvi dokumentiem saistībā ar disciplinārlietām pēc izmeklēšanas un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ieteikuma Komisijai. Komisija konstatēja, ka 23 dokumenti ietilpst pieprasījuma darbības jomā, un atteica piekļuvi visiem dokumentiem kopumā. To darot, Komisija pamatojās uz nepieciešamību aizsargāt personas datus.

Kad sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju pārskatīt savu lēmumu, Komisija apstiprināja atteikto piekļuvi, atsaucoties uz vispārēju konfidencialitātes prezumpciju, kas izriet no izmeklēšanas mērķu aizsardzības. Komisija arī apgalvoja, ka publisku piekļuvi nevar piešķirt, lai aizsargātu dokumentos ietvertos personas datus.

Ombuds uzskatīja, ka tas, ka Komisija pēc attiecīgās disciplinārlietas pabeigšanas piemēroja vispārējo konfidencialitātes prezumpciju, nebija saprātīgi. Pamatojoties uz attiecīgo dokumentu pārbaudi, ombuds uzskatīja, ka, lai gan dažas dokumentu daļas varētu būt jārediģē, lai novērstu personu identificēšanu vai aizsargātu turpmāko izmeklēšanu mērķi, dokumenti visā tekstā nesatur sensitīvu informāciju. Tādējādi ombude kā risinājumu ierosināja Komisijai pārskatīt savu nostāju par piekļuves pieprasījumu, lai nodrošinātu jēgpilnu daļēju piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

Atbildot Komisija apstiprināja savu atsaukšanos uz vispārējo konfidencialitātes prezumpciju un uzskatīja, ka jebkurā gadījumā jēgpilna daļēja piekļuve nav iespējama, neizpaužot personas datus un neapdraudot Komisijas disciplinārlietu izmeklēšanas mērķu aizsardzību.

Ombude pauda nožēlu, ka Komisija pēc viņas iesniegtā risinājuma priekšlikuma nav piešķīrusi daļēju piekļuvi. Ombuds konstatēja, ka Komisija, izskatot šo piekļuves pieprasījumu, ir pieļāvusi administratīvu kļūmi.

Tā kā Komisija pēc ombuda risinājuma priekšlikuma atkārtoti novērtēja savu nostāju par sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu un nonāca pie tāda paša secinājuma kā savā apstiprinošajā lēmumā, ombuds neuzskatīja par lietderīgu turpināt šo izmeklēšanu ar oficiālu ieteikumu šajā jautājumā. Tāpēc viņa slēdza lietu.

Lieta attiecās uz Eiropas Komisijas lēmumu atteikt publisku piekļuvi galīgajiem lēmumiem par sankcijām, ar kuriem izbeidz disciplinārlietas pret Komisijas darbiniekiem. Komisija piemēroja vispārēju konfidencialitātes prezumpciju visiem strīdīgajiem dokumentiem, pamatojoties uz nepieciešamību aizsargāt izmeklēšanas darbību mērķi. Komisija arī apgalvoja, ka jebkurā gadījumā lēmumiem nevar piešķirt publisku piekļuvi, neatklājot personas datus.

Ombuds konstatēja, ka Komisijai nebija pamata atsaukties uz vispārēju konfidencialitātes prezumpciju, kas balstīta uz nepieciešamību aizsargāt izmeklēšanas mērķi, lai atteiktu piekļuvi galīgajiem lēmumiem par sankcijām. Tāpēc ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus. Pamatojoties uz pārbaudi, ombuds uzskatīja, ka, lai gan dažos galīgajos lēmumos par sankcijām varētu būt vajadzīgi plašāki rediģējumi nekā citos, lai novērstu personu identificēšanu un tādējādi aizsargātu viņu privātumu un integritāti, Komisijas nostāja, ka piekļuvi nevar piešķirt, ir nepamatota. Ombuds arī uzskatīja, ka dokumentos ir iekļauta tikai ierobežota informācija, kas būtu jāattur, lai aizsargātu izmeklēšanas mērķi.

Ņemot to vērā, ombuds konstatēja, ka Komisijas atteikums piešķirt publisku piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem kopumā ir administratīva kļūme.

Ombude jau izklāstīja savu iepriekš minēto viedokli, ierosinot risinājumu paralēlā izmeklēšanā par publisku piekļuvi līdzīgiem dokumentiem. Tā kā Komisija atkārtoti novērtēja savu nostāju pēc šā risinājuma priekšlikuma un nonāca pie tāda paša secinājuma kā savā apstiprinošajā lēmumā, ombuds neuzskatīja par lietderīgu turpināt šo izmeklēšanu, sniedzot oficiālu ieteikumu šajā jautājumā. Tāpēc viņa slēdza lietu.

Lieta attiecās uz Eiropas Parlamenta atteikumu piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanu par darbinieku pārkāpumiem. Atsakot piekļuvi, Parlaments atsaucās uz diviem izņēmumiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka izpaušana apdraudētu to personu privātumu un integritāti, uz kurām attiecas OLAF izmeklēšana un tā lēmumu pieņemšanas process.

Ombuds konstatēja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis nepieciešamību izpaust personas datus sabiedrības interesēs, kā to prasa ES tiesību akti par datu aizsardzību. Līdz ar to Parlamentam bija pamats atteikties izpaust visus personas datus, kas ietverti strīdīgajos dokumentos. Tomēr dokumentu pārbaude arī parādīja, ka tajos nav ietverti personas dati un ka dažas dokumentu daļas var tikt izpaustas, vienlaikus aizsargājot attiecīgo personu privātumu un integritāti. Tāpēc ombuds ierosināja Parlamentam pārskatīt savu nostāju, ka piekļuve dokumentiem ir jāatsaka pilnībā.

Atbildē Parlaments saglabāja savu nostāju, ka publisku piekļuvi nevar piešķirt, jo uzskatīja, ka nav iespējams rediģēt visus personas datus, vienlaikus atstājot jēgpilnu saturu. Ombuds pauda nožēlu par to, ka Parlaments joprojām liedz jebkāda veida piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Ņemot vērā to, ka Parlaments apstiprināja savu nostāju, atbildot uz viņas risinājuma priekšlikumu, ombude uzskatīja, ka, izskatot šo jautājumu saistībā ar šo lietu, netiktu sasniegts nekāds mērķis. Tomēr ombude sagaida, ka Parlaments ņems vērā viņas novērtējumu, izskatot turpmākos pieprasījumus par publisku piekļuvi līdzīgiem dokumentiem.

Lieta attiecās uz Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) atteikumu nodrošināt pietiekami plašu publisku piekļuvi OLAF galīgajiem ziņojumiem un ieteikumiem saistībā ar divām izmeklēšanām par ES darbinieku pārkāpumiem. Atsakot piekļuvi šo dokumentu daļām, OLAF atsaucās uz diviem izņēmumiem, kas paredzēti Savienības tiesiskajā regulējumā par publisku piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka publiskošana apdraudētu nepieciešamību aizsargāt dokumentos minēto personu, tostarp personu, uz kurām attiecas OLAF izmeklēšana, privātumu un integritāti, kā arī nepieciešamību aizsargāt dokumentos minēto sabiedrību un juridisko personu komerciālās intereses.

Ombuds konstatēja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka attiecīgie personas dati ir jāizpauž sabiedrības interesēs, kā to prasa ES tiesību akti par datu aizsardzību. Pēc strīdīgo dokumentu pārbaudes ombuds arī uzskatīja, ka komercinformācijas aizklāšana ir pamatota un ka šajā ziņā nepastāv sevišķas sabiedrības intereses. Līdz ar to ombuds secināja, ka OLAF lēmums atteikt publisku piekļuvi strīdīgo dokumentu daļām ir pamatots. Paužot gandarījumu par OLAF lēmumu atklāt būtisku informāciju par abām attiecīgajām izmeklēšanām, ombuds slēdza izmeklēšanu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) lēmumu atteikt publisku piekļuvi galīgajiem ziņojumiem un saistītajiem ieteikumiem 44 izmeklēšanās, kā arī lietas materiāliem konkrētā slēgtā disciplinārlietā. OLAF piemēroja vispārēju prezumpciju par neizpaušanu attiecībā uz visiem strīdīgajiem dokumentiem, kas nozīmē, ka tas atteicās piešķirt publisku piekļuvi visiem dokumentiem, neveicot individuālu novērtējumu.

Ombuds konstatēja, ka OLAF nevarēja pamatoties uz vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu, pamatojoties uz nepieciešamību aizsargāt izmeklēšanas mērķi, atteikt piekļuvi 37 galīgajiem ziņojumiem un ieteikumiem, attiecībā uz kuriem izmeklēšana un turpmākie pasākumi bija pabeigti. Attiecībā uz galīgajiem ziņojumiem un ieteikumiem, kuros OLAF uzskatīja, ka pēcpārbaudes darbības joprojām turpinās, Ombuds uzskatīja, ka nav skaidrs, vai un kā OLAF novērtēja, ka šis pēcpārbaudes periods joprojām ir pamatots, pirms piemērot vispārējo prezumpciju par informācijas neizpaušanu.

Tāpēc ombude kā risinājumu ierosināja OLAF i) individuāli novērtēt galīgos ziņojumus un ieteikumus, kas saistīti ar tām izmeklēšanām, kurās pēcpārbaudes darbības ir slēgtas, vajadzības gadījumā rediģējot personas datus, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku publisku piekļuvi; un ii) attiecīgā gadījumā sniedz paskaidrojumus par to, kāpēc tā uzskata, ka vēl nav pagājis saprātīgs laikposms turpmāko pasākumu pabeigšanai.

Atbildot uz to, OLAF veica 41 galīgā ziņojuma un ieteikumu individuālu novērtējumu saistībā ar visām izmeklēšanām, kurās tika apstiprināts, ka turpmākie pasākumi ir pabeigti. OLAF piešķīra daļēju piekļuvi visiem šiem dokumentiem. OLAF arī aprakstīja, kā tas kopumā novērtē, vai ir pagājis saprātīgs termiņš, lai kompetentā iestāde varētu lemt par atbilstošiem turpmākiem pasākumiem saistībā ar tā ieteikumiem.

Ombude secināja, ka OLAF ir pieņēmis viņas priekšlikumu risinājumam, kas nodrošina plašu daļēju publisku piekļuvi 41 galīgajam ziņojumam un saistītajiem ieteikumiem. Viņa arī atzinīgi novērtēja sniegtos precizējumus par notiekošajām turpmākajām procedūrām. Tomēr viņa norādīja, ka attiecīgajās izmeklēšanās turpmākie pasākumi turpinājās ievērojami ilgāku laiku nekā tas, ko Savienības tiesas ir atzinušas par saprātīgu. Tādēļ viņa ierosināja OLAF veikt uzlabojumus šajā jautājumā.

Attiecībā uz atteikumu piekļūt pārējiem dokumentiem, kas ietverti attiecīgajos OLAF izmeklēšanas lietas materiālos, ombuds arī nebija pārliecināts, ka OLAF varēja pamatoties uz vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu, ņemot vērā, ka tā izmeklēšana un pēcpārbaudes procedūra bija pabeigtas. Pēc dokumentu pārbaudes ombuds arī uzskatīja, ka daļēja piekļuve šķiet iespējama, vienlaikus rediģējot jo īpaši personas datus. Tomēr ombuds norādīja, ka lietas materiālos iekļauto dokumentu skaits ir ievērojams, ka sūdzības iesniedzējs tagad ir ieguvis jēgpilnu daļēju piekļuvi galīgajam ziņojumam saistībā ar šo izmeklēšanu un nav skaidrs, vai atlikušie dokumenti, kuriem varētu būt iespējama daļēja piekļuve, ietver papildu informāciju, kas interesē sūdzības iesniedzēju. Tāpēc ombuds uzskatīja, ka turpmāka izmeklēšana par šo sūdzības aspektu nav pamatota. Šajā sakarā viņa atsaucās uz ierosinājumu veikt uzlabojumus OLAF nesenajā izmeklēšanā par to, kā tas izskata pieprasījumus par publisku piekļuvi visiem lietas materiāliem.

Lieta attiecās uz Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) atteikumu nodrošināt pilnīgu publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veikto izmeklēšanu par ES darbinieku pārkāpumiem. Atsakot piekļuvi, EĀDD atsaucās uz izņēmumu saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka izpaušana apdraudētu nepieciešamību aizsargāt dokumentos minēto personu, tostarp personu, uz kurām attiecas OLAF izmeklēšana, privātumu un integritāti. Turklāt EĀDD rediģēja dokumentos minēto juridisko personu nosaukumus, lai aizsargātu to reputāciju.

Ombuds konstatēja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis nepieciešamību izpaust personas datus sabiedrības interesēs, kā to prasa ES tiesību akti par datu aizsardzību. Pēc strīdīgo dokumentu pārbaudes ombuds arī uzskatīja, ka komercinformācijas ierobežotā rediģēšana ir pamatota, un šajā ziņā nevarēja identificēt nekādas sevišķas sabiedrības intereses. Līdz ar to ombuds secināja, ka EĀDD lēmums atteikt strīdīgo dokumentu pilnīgu izpaušanu ir pamatots. Tādējādi ombuds slēdza izmeklēšanu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz konsultāciju uzņēmumu, par kuru Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) veica izmeklēšanu saistībā ar aizdomām par pārkāpumiem ES finansētos projektos. OLAF informēja uzņēmumu, ka tas ir slēdzis izmeklēšanu, un iesniedza Komisijai finanšu un administratīvos ieteikumus. Lai gan OLAF informēja uzņēmumu, ka tas var vērsties pie OLAF procesuālo garantiju kontroliera, OLAF nesniedza skaidru informāciju par sūdzības iesniegšanai piemērojamo termiņu. Tas nozīmēja, ka uzņēmums iesniedza sūdzību pēc termiņa, un kontrolieris sūdzību noraidīja.

Ombuds konstatēja, ka, nesniedzot sūdzības iesniedzējam skaidru informāciju, jo īpaši par izmeklēšanas beigu datumu, OLAF ir pieļāvis administratīvu kļūmi. Tomēr ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējam nav jāsniedz pienācīgs ieteikums šā jautājuma risināšanai. Tomēr viņa nāca klajā ar ierosinājumu, kura mērķis ir novērst šādas problēmas rašanos līdzīgos gadījumos nākotnē.

The case concerned the European Anti-Fraud Office's (OLAF) decision to refuse public access to the contents of its investigation file concerning a closed case and to grant only partial access to the final report from this investigation. OLAF argued that full disclosure of the investigation file and final report would undermine the protection of personal data, the commercial interests of the companies concerned by the investigation, and the effectiveness of OLAF’s future investigations by revealing its methods and strategies. As regards the investigation file, OLAF applied a general presumption of non-disclosure, meaning that it refused to grant public access to the file without having conducted an individual assessment of the documents contained in it.

The Ombudsman took the preliminary view that, according to case law, once OLAF’s investigation and related follow-up activities are closed, the general presumption of non-disclosure can only be applied to OLAF’s internal and preliminary analyses, as opposed to the entire investigation file. OLAF disagreed, arguing that all documents in the investigation file contain sensitive information and, as such, should be covered by the general presumption of non-disclosure.

The Ombudsman therefore proceeded to an inspection of a sample of different categories of documents from the investigation file. Based on the inspection, the Ombudsman found that not all documents from the investigation file appear to be equally sensitive and thus deserving of the application of the general presumption of non-disclosure.

Nonetheless, the Ombudsman found that, based on an individual assessment of the documents in this particular case, OLAF could reasonably argue that the majority of documents from the investigation file could not be disclosed based on the need to protect personal data and sensitive commercial information. Since OLAF had already provided the complainant with meaningful access to its final report, the Ombudsman closed the case finding that no further inquiries were justified.

However, the Ombudsman suggested that OLAF should, in the future, carry out an individual assessment of documents from its the investigation files when applicants request public access to documents contained therein that are clearly not covered by the general presumption of non-disclosure as recognised in the case law. In case of broad requests for public access to the entire investigation file, OLAF should consider asking applicants to specify which documents they seek access to.