(sagatavots saskaņā ar Eiropas ombuda statūtu 3. panta 7. punktu[1])

Ievads

Ombuds uzskata, ka šajā lietā ir skarta būtiska principiāla problēma par veidu, kādā Eiropas Komisija izskata pilsoņu iesniegtās sūdzības, kurās apgalvots, ka dalībvalstis ir pārkāpušas Kopienas tiesību aktus. Jautājums ir par to, vai Komisija, tā vietā, lai uzsāktu pārkāpumu izmeklēšanas procesu vai sūdzību noraidītu, var vienkārši atturēties no jebkādas rīcības. Ombuds uzskata, ka tas neatbilst labas pārvaldības principiem.

Sūdzība

Sūdzība 2333/2003/GG (konfidenciāli)

Sūdzības iesniedzējs, Vācijas ārsts, 2001. gada novembrī lūdza Komisiju uzsākt pārkāpuma izmeklēšanas procesu pret Vāciju. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Vācija ir pārkāpusi Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvu 93/104/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem[2] ("Direktīva 93/104") attiecībā uz ārstu darbu slimnīcās, jo īpaši attiecībā uz laiku, ko šie ārsti velta izsaukumiem. Pēc sūdzības iesniedzēja domām, tas rada būtisku apdraudējumu gan personālam, gan pacientiem. Šajā jautājumā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Tiesas spriedumu "Simap" lietā (lieta C-303/98 Simap [2000] ECR I-7963).

Komisija reģistrēja šo sūdzību ar numuru 2002/4298.

Sūdzībā, kas ombudam iesniegta 2003. gada decembrī (sūdzība 2333/2003/GG), sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav izskatījusi viņa sūdzību par pārkāpumu pienācīgā termiņā.

Tādēļ ombuds uzsāka šīs lietas izmeklēšanu. Ombuds savā 2004. gada 19. maija lēmumā par šīs izmeklēšanas izbeigšanu norādīja, ka šajā lietā pagāja gandrīz 15 mēneši, kamēr Komisija sāka izskatīt sūdzības iesniedzēja iebildumus, nosūtot informācijas pieprasījumu attiecīgajai dalībvalstij. Tādēļ ombuds uzskatīja, ka Komisija nav izskatījusi sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu saprātīgā termiņā. Tā bija kļūda pārvaldē.

Tomēr ombuds norādīja, ka Vācija pa to laiku ir pieņēmusi jaunu likumu, lai saskaņotu Vācijas tiesību aktus ar Direktīvu 93/104, kā to interpretēja Tiesa, un šis jaunais likums Komisijai tika paziņots 2004. gada 6. februārī. Tātad Komisijai vēl joprojām vajadzēja pārbaudīt šā jaunā tiesību akta atbilstību Kopienas tiesību aktiem, lai varētu izskatīt sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu. Laikā, kad ombuds pieņēma lēmumu, šī pārbaude vēl nebija beigusies. Tā kā noskaidrojās, ka Komisija atzīst to, ka nākamais spriedums (lietā C-151/02 Jaeger [2003] ECR I-8389) ir izskaidrojis attiecīgās juridiskās problēmas, ombudam nebija iemesla uzskatīt, ka Komisija pieļaus turpmākus kavējumus sūdzības iesniedzēja sūdzības par pārkāpumu izskatīšanā.

Tādēļ ombuds uzskatīja, ka labākais turpmākās rīcības veids šajā lietā ir konstatēt kļūdu pārvaldē attiecībā uz kavējumu, kas noticis pagātnē. Taču ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka tam ir tiesības iesniegt ombudam jaunu sūdzību, ja Komisija tomēr pieļaus turpmākus kavējumus, izskatot viņa sūdzību par pārkāpumu.

Sūdzība 3453/2005/GG

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 2. novembrī atkal vērsās pie ombuda. Jaunajā sūdzībā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka nav saņēmis nekādu papildu informāciju par to, kādu nostāju Komisija piedāvā apstiprināt viņa lietā. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisija kavē šīs lietas izskatīšanu un ignorē ombudu.

Tādā veidā sūdzības iesniedzējs būtībā atkārtoja apgalvojumu, ko bija jau minējis iepriekšējā sūdzībā, proti, ka Komisija nav izskatījusi viņa sūdzību par pārkāpumu pienācīgā termiņā.

Izmeklēšana

Komisijas atzinums

Komisija atzinumā izteica šādas piezīmes:

Komisija 2004. gada 6. decembrī bija nosūtījusi vēstuli sūdzības iesniedzējam. Komisija šajā vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju par to, ka 2004. gada 22. septembrī tā ir apstiprinājusi priekšlikumu par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvā 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem[3] ("Direktīva 2003/88"). Komisija norādīja, ka tā pārbaudīs sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu, ņemot vērā šo priekšlikumu un Komisijas pašreizējās diskusijas ar citām Kopienas iestādēm.

Pēc tam sūdzības iesniedzējs nosūtīja Komisijai vairākas vēstules, kurās izteica piezīmes par piedāvātajiem grozījumiem. Komisija savās atbildēs apstiprināja sūdzības iesniedzēja vēstuļu saņemšanu un informēja, ka ir ņēmusi vērā viņa piezīmes.

Divās vēstulēs, kas nosūtītas 2005. gada 7. un 9. novembrī, sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju uzsākt pārkāpuma izmeklēšanas procesu pret Vāciju par Direktīvas 2003/88 neievērošanu.

Komisija 2005. gada 22. novembra atbildē informēja sūdzības iesniedzēju, ka nevar piebilst neko jaunu pie tā, ko jau ir teikusi savā 2004. gada 6. decembra vēstulē. Komisija norādīja, ka diskusijas par izmaiņām Direktīvā 2003/88 vēl arvien turpinās. Tā vēlreiz uzsvēra, ka pārbaudīs sūdzību, balstoties uz grozījumu priekšlikumu. Komisija arī piebilda, ka no esošās tiesu prakses izriet, ka Komisijai ir rīcības brīvība jautājumā par to, vai uzsākt vai turpināt pārkāpumu izmeklēšanas procesu.

Pretēji tam, ko sūdzības iesniedzējs apgalvoja savā sūdzībā ombudam, Komisija viņu divas reizes (2004. gada 6. decembrī un 2005. gada 22. novembrī) bija informējusi par savu nostāju attiecībā uz sūdzību par pārkāpumu, ko sūdzības iesniedzējs bija iesniedzis. Kaut arī Komisija vēl nav pieņēmusi lēmumu par to, vai uzsākt pārkāpuma izmeklēšanas procesu pret attiecīgo dalībvalsti, tā ir informējusi sūdzības iesniedzēju par veidu, kādā tiek izskatīta viņa sūdzība par pārkāpumu, un par Komisijas rīcības iemesliem.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos izteica šādas piezīmes:

Neviena vēstule, ko Komisija viņam bija nosūtījusi, nebija nekas vairāk kā vien saņemšanas apstiprinājums. No šīm vēstulēm neizrietēja, ka Komisija nopietni analizētu attiecīgās direktīvas mērķi vai ka tā būtu iesniegusi saprātīgus priekšlikumus izmaiņām, kuras būtu vienādi taisnīgas gan pret darbiniekiem, gan darba devējiem.

Problēmas, ko sūdzības iesniedzējs bija kritizējis savās vēstulēs, bija daudz plašākas nekā tās, uz kurām attiecās Tiesas spriedumi Simap un Jaeger lietā.

Pēc viņa labākās pārliecības, ES tiesību akti neparedz iespēju nepildīt tiesību aktus un tiesas spriedumus tikai tāpēc, ka Komisija ir piedāvājusi pieņemt jaunus noteikumus. Ja apstāklis, ka šādi priekšlikumi ir iesniegti, ļautu likumīgi neievērot esošos tiesību aktus, tādā gadījumā, pēc sūdzības iesniedzēja domām, visa Eiropas Kopienu tiesiskā sistēma būtu tikai farss.

Ar savu rīcību Komisija apdraud tiesisko līdzsvaru un saskaņoto "Rechtsbeugung" (proti, apzināti sagroza tiesību aktus).

Ombuda ieteikuma projekts

Ieteikuma projekts

Ombuds 2006. gada 12. septembrī nosūtīja Komisijai šādu ieteikuma projektu[4] saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu:

"Komisijai ir iespējami ātri un rūpīgi jāizskata sūdzības iesniedzēja sūdzība par pārkāpumu".

Minētā ieteikuma projekta pamatā bija šādi apsvērumi:

1. Ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzēja sūdzība par pārkāpumu, ko Komisija reģistrējusi ar numuru 2002/4298, attiecās uz iespējamu Direktīvas 93/104 pārkāpumu. Tagad šī direktīva ir aizstāta ar Direktīvu 2003/88, un savā korespondencē ar Komisiju sūdzības iesniedzējs tagad apgalvoja, ka Vācija ir pārkāpusi šo direktīvu. Taču nešķiet, ka šādas izmaiņas tiesību aktos kādā būtiskā veidā ietekmētu sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu un tās izskatīšanu Komisijā. Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 7. novembra vēstulē atsaucās uz iespējamu Direktīvas 2003/88 pārkāpumu. Komisija savā 2005. gada 22. novembra atbildē norādīja, ka tai nav nekas piebilstams pie vēstules, ko tā nosūtījusi sūdzības iesniedzējam 2004. gada 6. decembrī attiecībā uz sūdzību par pārkāpumu ar numuru 2002/4298. Tādēļ ombuds uzskata, ka Direktīvas 93/104 aizstāšana ar Direktīvu 2003/88 nekādā veidā nav ietekmējusi šo sūdzību.

2. Ombuds norādīja, ka Komisija ir sniegusi sūdzības iesniedzējam informāciju 2004. gada 6. decembra un 2005. gada 22. novembra vēstulē. No šīm vēstulēm izrietēja, ka Komisija plāno izskatīt sūdzību par pārkāpumu, ņemot vērā savu grozījumu priekšlikumu attiecībā uz Direktīvu 2003/88 un Komisijas vēl nepabeigtās diskusijas ar citām Kopienas iestādēm. Komisija 2005. gada 22. novembra vēstulē sūdzības iesniedzējam norādīja, ka diskusijas par izmaiņām Direktīvā 2003/88 vēl turpinās. Pēc ombuda domām, no tā izrietēja, ka Komisija atzīst to, ka EK līguma 211. pants neprasa, lai Komisija nodrošina tādas direktīvas piemērošanu, kura atrodas nepabeigtā likumdošanas procesā, kas nākotnē var izraisīt grozījumus šajā direktīvā. Tādēļ ombuds uzskatīja, ka Komisija, kaut arī ne pārāk detalizēti, tomēr ir informējusi sūdzības iesniedzēju par savu nostāju.

3. Attiecībā uz lietas būtību jāpiebilst, ka EK līguma 211. pants liek Komisijai nodrošināt "ka piemēro šo Līgumu un īsteno pasākumus, ko saskaņā ar šo Līgumu ir noteikušas iestādes". Tādēļ Komisijai atvēlēto lomu var salīdzināt ar Līguma "uzrauga" lomu. Komisija pati ir uzsvērusi, ka tās loma ir "būtiska Eiropas pilsoņu interesēm".[5] Šajā kontekstā tā ir arī atzinusi tiesiskuma principa svarīgumu.[6] Sūdzības, ko iesniedz pilsoņi, ir viens no būtiskākajiem informācijas avotiem par iespējamiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, un tās ļauj Komisijai pildīt lomu, ko tai paredz EK līguma 211. pants. Tādēļ ombuds uzskatīja, ka laba administratīvā prakse ir izskatīt šādas sūdzības par pārkāpumiem iespējami ātri un rūpīgi.

4. Ir acīmredzams, ka direktīvas, ko Kopienas iestādes pieņem, balstoties uz EK līgumu, saskaņā ar šo EK līgumu ir "iestāžu veiktie pasākumi", kurus kopumā dēvē par sekundārajiem tiesību aktiem, kas minēti 211. pantā. Pēc ombuda domām, gan no šā noteikuma teksta, gan tā mērķa arī skaidri izrietēja, ka 211. pants attiecas uz sekundārajiem tiesību aktiem, kas ir spēkā attiecīgā laika posmā.

5. Komisija neapstrīdēja, ka Direktīva 93/104 bija spēkā līdz brīdim, kad to aizstāja Direktīva 2003/88, un ka šī pēdējā direktīva bija un vēl arvien ir spēkā. Ombuds nezina nevienu noteikumu vai principu, kas ļautu Komisijai nepildīt pienākumu, ko tai uzliek EK līguma 211. pants, tikai tādēļ, ka tā ir iesniegusi grozījumu priekšlikumu kādam sekundāram tiesību aktam. Līdz brīdim, kamēr piedāvāto grozījumu Direktīvā 2003/88 nav apstiprinājis Kopienas likumdevējs, Direktīva 2003/88 tās pašreizējā veidā ir galvenais tiesību akts.

6. Komisija 2005. gada 22. novembra vēstulē sūdzības iesniedzējam atsaucās uz savu rīcības brīvību šajā jomā. Pamatojoties uz esošo tiesu praksi, bija skaidrs, ka gadījumā, ja Komisija būtu pabeigusi šīs sūdzības izmeklēšanu un konstatējusi pārkāpumu, tai būtu rīcības brīvība jautājumā, vai nosūtīt šo lietu Eiropas Kopienu Tiesai. Tomēr Komisijas atzinumā vai tās iesniegtajos dokumentos nekas neliecināja, ka Komisija jau būtu nonākusi šajā izmeklēšanas posmā. Ombuds uzskatīja, ka Komisijas neapstrīdamā rīcības brīvība nedod tai tiesības uz nenoteiktu laiku atlikt lēmuma pieņemšanu par sūdzību tikai tāpēc, ka piemērojamos tiesību aktus var grozīt kaut kad nākotnē.

7. Balstoties uz šādiem apsvērumiem, ombuds uzskatīja, ka Komisijas nespēja izskatīt sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu saprātīgā termiņā ir kļūda pārvaldē. Šajā ziņā ir lietderīgi atgādināt, ka šī sūdzība par pārkāpumu tika reģistrēta 2002. gada aprīlī, proti, vairāk nekā divus gadus pirms tam, kad Komisija iesniedza savu priekšlikumu par Direktīvas 2003/88 grozījumiem, un ka pēc šīs sūdzības iesniegšanas 2005. gada novembrī ir pagājuši vairāk nekā trīsarpus gadi, kopš šī sūdzība par pārkāpumu ir reģistrēta.

Komisijas detalizēti izstrādātais atzinums

Pēc ieteikuma projekta saņemšanas un saskaņā ar Eiropas ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija 2007. gada 10. janvārī nosūtīja detalizēti izstrādātu atzinumu, kurā izteica šādas piezīmes:

Komisija piešķir lielu nozīmi savai Līguma uzrauga lomai un pienākumiem. Tomēr Kopienas tiesību aktu noteikumi, kas izteikti direktīvās, nav pastāvīgi noteikti, un tos var grozīt.

Direktīva 93/104, kas bija spēkā laikā, kad sūdzības iesniedzējs iesniedza savu sākotnējo sūdzību par pārkāpumu, ir aizstāta ar Direktīvu 2003/88, kas ir spēkā no 2004. gada 2. augusta. Šīs direktīvas būtiski neatšķiras tajos jautājumos, kurus skāris sūdzības iesniedzējs.

Tomēr 2004. gadā Komisija iesniedza Parlamentam un Padomei priekšlikumu par grozījumiem Direktīvā 2003/88 jautājumā par dažādiem aspektiem, kas bija ļoti būtiski attiecībā uz sūdzības iesniedzēja lietu.

Komisija piekrita, ka tiesību akta grozījumu priekšlikuma esamība neietekmē esošās Direktīvas 2003/88 turpmāko tiesisko spēkā esamību. Tomēr Komisijai ir noteikta rīcības brīvība jautājumā par to, vai ierosināt pārkāpuma izmeklēšanas procesus pret dalībvalstīm un kādā veidā tā šos procesus vada.[7] Komisija ir nolēmusi, ka, ievērojot šo savu rīcības brīvību, tā neturpinās pārkāpumu izmeklēšanas procesus attiecībā uz tiem Direktīvas 2003/88 noteikumiem, kurus pati Komisija ir ierosinājusi izmainīt pēc būtības, kamēr nav izšķirts Komisijas likumdošanas priekšlikuma liktenis.

Komisijas rīcības brīvība attiecas uz visiem sūdzību izskatīšanas un pārkāpumu izmeklēšanas procesa posmiem, tostarp arī uz pirmstiesas posmu.[8] Komisija paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju jautājumā par Kopienas tiesību aktu pārkāpšanu[9] ("Paziņojums") norādīja, ka parasti tā pieņem lēmumu par pārkāpuma izmeklēšanas procesa uzsākšanu vai lietas izbeigšanu viena gada laikā pēc attiecīgās sūdzības reģistrācijas datuma. Tomēr minētās saistības neierobežo Komisijas rīcības brīvību, ja tai šķiet pamatoti izvēlēties citu ceļu, kas vairāk piemērots konkrētajiem lietas faktiem, kā tas ir noticis arī šajā lietā.

Kā norādīja ombuds, saskaņā ar esošo tiesu praksi Komisijai ir rīcības brīvība jautājumā par to, vai nosūtīt lietu izskatīšanai Eiropas Kopienu Tiesā, pat tad, kad Komisijas pašas veiktajā sūdzības izmeklēšanā ir atklāts, ka ir noticis Kopienas tiesību aktu pārkāpums.

Komisija pauda nožēlu, ka Padome vēl nav pieņēmusi lēmumu attiecībā uz Komisijas priekšlikumu. Šī kavēšanās ir radusies saistībā ar viedokļu atšķirībām starp Padomi un Parlamentu un starp dalībvalstīm Padomē, un tās ir ārpus Komisijas kontroles. Priekšlikums tika vēlreiz izskatīts Padomes ārkārtas sanāksmē 2006. gada 7. novembrī, tomēr vienošanās netika panākta.

Ombuds tika laipni aicināts ņemt vērā iepriekš izteiktās piezīmes jautājumā par Komisijas rīcības brīvības robežām, kā arī pārskatīt savu ieteikuma projektu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja sūdzību spēkā. Viņš uzsvēra, ka viņa sūdzība Komisijai par pārkāpumu attiecās arī uz aspektiem, kas nav atkarīgi no Tiesas prakses, un, proti, i) uz faktu, ka slimnīcas ir likušas ārstiem veikt "izsaukuma pienākumus" arī attiecībā uz viņu parasto darbu, un ii) uz faktu, ka faktiski nostrādātais darba laiks netika dokumentēts darba devēju spiediena dēļ. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisija ir ignorējusi Eiropas Kopienu Tiesas spriedumus. Pēc sūdzības iesniedzēja domām un tā kā pat četru gadu laikā Komisija un komisārs Špidla nav spējuši pieņemt saprātīgus noteikumus par darbalaiku un darba apstākļiem ES, šim pēdējam ir jādemisionē.

Ombuda novērtējums par Komisijas detalizēti izstrādāto atzinumu

1. Ombuds norāda, ka Komisija savā 2002. gada Paziņojumā ir uzņēmusies zināmas saistības attiecībā uz sūdzību izskatīšanu par pārkāpumiem.

2. Paziņojuma 8. punkts paredz, ka "parasti Komisijas departamenti izmeklēs sūdzības tā, lai varētu pieņemt lēmumu par oficiāla paziņojuma sniegšanu vai lietas izbeigšanu ne vēlāk kā viena gada laikā pēc attiecīgās sūdzības reģistrācijas datuma ģenerālsekretariātā". Ombuds uzskata, ka šis noteikums apliecina Komisijas uzņemtās saistības darīt visu iespējamo, lai pabeigtu izmeklēšanu viena gada laikā, tomēr nav izslēgts, ka dažos gadījumos būs vajadzīgs ilgāks laiks. To apstiprina 8. punkta pēdējais teikums, saskaņā ar kuru Komisija informēs sūdzības iesniedzēju rakstveidā, "ja šis laika ierobežojums tiks pārsniegts". Pēc ombuda domām, ir pilnīgi iespējams, ka Komisijas veiktā izmeklēšana grūtās vai sarežģītās lietās var prasīt vairāk nekā vienu gadu. Tomēr ombuds uzskata, ka viena gada termiņa pārsniegšana ir attaisnojama tikai tad, ja Komisija patiešām vēl arvien izmeklē lietu.

3. Attiecībā uz šo lietu Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā plāno izskatīt viņa sūdzību par pārkāpumu, ņemot vērā savu priekšlikumu par Direktīvas 2003/88 grozīšanu un Komisijas diskusijas ar citām Kopienas iestādēm jautājumā par šiem grozījumiem. Tomēr jāpiebilst, ka šis priekšlikums tika iesniegts jau 2004. gada septembrī. Nekas neliecina, ka Komisija kopš tā laika būtu veikusi kādas turpmākas darbības, lai turpinātu izmeklēšanu.

4. No Paziņojuma 8. punkta izriet, ka Komisijas izmeklēšana attiecībā uz sūdzību par pārkāpumu var beigties ar vienu no diviem iespējamajiem lēmumiem. Komisija var izlemt sniegt oficiālu paziņojumu, t. i., uzsākt oficiālu pārkāpuma izmeklēšanas procesu pret dalībvalsti, vai izlemt izbeigt lietu. Tomēr ombuds norāda, ka Komisija šajā lietā nav izdarījusi ne vienu, ne otru. Līdz ar to šķiet, ka tā vietā, lai pieņemtu vienu no iespējamajiem diviem lēmumiem, ko paredz Paziņojuma 8. punkts, Komisija vienkārši atturas no jebkādas turpmākas rīcības attiecībā uz šo izmeklēšanu.

5. Ombuds uzskata, ka šāda rīcība neatbilst Komisijas saistībām, ko tā uzņēmusies savā Paziņojumā.

6. Komisija tās detalizēti izstrādātajā atzinumā uzsvēra savu rīcības brīvību šajā jomā un apgalvoja, ka tās rīcības brīvība attiecas uz visiem sūdzību izskatīšanas un pārkāpumu izmeklēšanas procesa posmiem, tostarp uz pirmstiesas posmu. Komisija piebilda, ka saistības, kas noteiktas Paziņojuma 8. punktā, neierobežo tās rīcības brīvību, ja tai šķiet pamatoti rīkoties citādi. Ombuds nevar piekrist šādai nostājai. Paziņojums, kā liecina tā preambula, paredz "administratīvus pasākumus sūdzības iesniedzēja labā, kurus tā [Komisija] apņemas veikt, izskatot viņa(-as) sūdzību un novērtējot attiecīgo pārkāpumu". Šajā paziņojumā paredzētajos noteikumos pilnā mērā ir ņemta vērā Komisijas rīcības brīvība minētajā jomā. Ja Komisijai tomēr būtu ļauts atkāpties no Paziņojumā paredzētajiem noteikumiem, kad vien tā uzskata šādu rīcību par pamatotu, šim paziņojumam vairs nebūtu nekādas nozīmes. Šajā kontekstā jāatgādina, ka Paziņojums ir Komisijas reakcija uz daudzajām ombuda veiktajām izmeklēšanām un piezīmēm, ko šajās lietās attiecībā uz Komisijas procedūrām pārkāpumu lietās ir izteicis ombuds.

7. Ombuds arī norāda, ka Paziņojuma 9. punktā ir teikts šādi: "Pēc sūdzības izmeklēšanas Komisijas amatpersonas var lūgt Komisāru kolēģiju sniegt oficiālu paziņojumu par procesa uzsākšanu pret attiecīgo dalībvalsti vai arī galīgi izbeigt lietu. Komisija pieņems lēmumu par šo jautājumu pēc saviem ieskatiem. (...)".

8. Ombuds pilnībā respektē Komisijas rīcības brīvību, izskatot sūdzības par pārkāpumiem. Tomēr ombuds uzskata, ka no Paziņojuma kopumā un jo īpaši no tā 8. un 9. punkta skaidri izriet, ka šī rīcības brīvība ir jāīsteno Paziņojuma kontekstā. Tas nozīmē, ka Komisijai, izskatot sūdzību par pārkāpumu, ir izvēle starp lēmumu sniegt oficiālu paziņojumu un lēmumu izbeigt lietu. Tomēr, kā jau iepriekš teikts, Komisija šajā lietā nav izdarījusi ne vienu, ne otru. Tādēļ ombuds uzskata, ka Komisijas nespēju pieņemt lēmumu attiecībā uz sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu nevar attaisnot ar Komisijas rīcības brīvību.

9. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par Komisijas detalizēti izstrādāto atzinumu apgalvoja, ka viņa sūdzība par pārkāpumu attiecas arī uz aspektiem, kas nav atkarīgi no Tiesas prakses, un, proti, i) uz faktu, ka slimnīcas ir likušas ārstiem veikt "izsaukuma pienākumus" arī attiecībā uz viņu parasto darbu, un ii) uz faktu, ka faktiski nostrādātais darba laiks netika dokumentēts darba devēju spiediena dēļ. Ombudam tika iesniegtas kopijas no visām vēstulēm, ar kurām šajā lietā apmainījās Komisija un sūdzības iesniedzējs. Tomēr šķiet, ka vismaz pirmo no iepriekš minētajām problēmām sūdzības iesniedzējs tiešām ir skāris jau savā 2005. gada 7. novembra vēstulē. Tā kā Komisijas skaidrojums šajā lietā ir balstīts uz faktu, ka ir iesniegts priekšlikums par grozījumiem Direktīvā 2003/88, tādēļ šis iemesls jebkurā gadījumā nav pietiekams, lai izskaidrotu Komisijas nespēju izšķirt jautājumus, kas nav saistīti ar piedāvātajām izmaiņām. Tomēr, tā kā ombuds uzskata, ka Komisijai jebkurā gadījumā ir jāizskata sūdzības iesniedzēja sūdzība par pārkāpumu, šeit nav nepieciešams detalizēti pievērsties šiem jautājumiem.

10. Lai novērstu jebkādas šaubas, ir lietderīgi paskaidrot, ka šajā lietā ombuda konstatētā kļūda pārvaldē ir Komisijas nespēja pieņemt noteiktu lēmumu attiecībā uz sūdzības iesniedzēja iesniegto sūdzību par pārkāpumu. Kā ombuds jau atzina savā ieteikuma projektā, ja Komisija būtu pabeigusi šīs sūdzības izmeklēšanu un konstatējusi pārkāpumu, tai būtu rīcības brīvība jautājumā, vai nosūtīt šo lietu Eiropas Kopienu Tiesai. Tā kā Komisija vēl nav pieņēmusi šādu lēmumu, ombudam nav nepieciešams apspriest jautājumu, vai viņam vispār būtu jāpārbauda šīs rīcības brīvības īstenošana. Jebkurā gadījumā jebkura šāda pārbaude varētu attiekties tikai uz jautājumu, vai Komisija ir būtiski pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas attiecīgajā jomā. Taču ombuds nevar izslēgt iespēju, ka Parlaments, izmantojot savas suverēnās tiesības, arī var vēlēties izteikt piezīmes par šo jautājumu. Tādēļ Parlamentam būtu lietderīgi iepazīties ar paziņojumu presei, kuru Komisija publicēja 2006. gada 20. septembrī un kurā tā reaģēja uz ombuda iesniegto ieteikuma projektu attiecībā uz šo lietu.[10]

11. Ombuds uzskata, ka šajā lietā ir skarta būtiska principiāla problēma par veidu, kā Eiropas Komisija izskata pilsoņu iesniegtās sūdzības, kurās apgalvots, ka dalībvalstis ir pārkāpušas Kopienas tiesību aktus. Jautājums ir par to, vai Komisija tā vietā, lai uzsāktu pārkāpumu izmeklēšanas procesu vai sūdzību noraidītu, var vienkārši atturēties no jebkādas rīcības. Ombuds uzskata, ka tas neatbilst labas pārvaldības principiem.

 

Ombuda ieteikums

Tādēļ ombuds formulē savu ieteikuma projektu kā ieteikumu Komisijai jaunā redakcijā:

"Komisijai ir iespējami ātri un rūpīgi jāizskata sūdzības iesniedzēja sūdzība par pārkāpumu."

Eiropas Parlaments varētu izskatīt iespēju pieņemt attiecīgu rezolūciju.

Strasbūrā, 2007. gada 10. septembrī

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

[1] Eiropas Parlamenta Lēmums 94/262 (1994. gada 9. marts) par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, OV 1994, L 113, 15. lpp.

[2] OV 1993, L 307, 18. lpp.

[3] OV 2003, L 299, 9. lpp. Šī direktīva, kas stājās spēkā 2004. gada 2. augustā, aizstāja (un atcēla) Direktīvu 93/104.

[4] Ieteikuma projekta teksts ir pieejams ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu).

[5] Sk. Komisijas Paziņojumu par Kopienas tiesību aktu piemērošanas labāku uzraudzību (COM(2002) 725 galīgā redakcija), 2003. gada 16. maijā, 3. lpp.

[6] Sk. minētā Paziņojuma 3.1. punktu.

[7] Lieta C-200/88 Komisija pret Grieķiju [1990] ECR I-4299; lieta C-317/92 Komisija pret Vāciju [1994] ECR I-2039; lieta C-422/92 Komisija pret Vāciju [1995] ECR I-1097; lieta C-207/97 Komisija pret Beļģiju [1999] ECR I-275.

[8] Lieta C-207/97 Komisija pret Beļģiju [1999] ECR I-275, 24. punkts.

[9] COM(2002) 141; OV 2002, C 244, 5. lpp.

[10] Šajā paziņojumā presei ir iekļauti šādi apgalvojumi: "(...) Tā kā šķiet, ka gandrīz visas dalībvalstis pārkāpj tiesas nolēmumus, komisārs Špidla vērsa Padomes uzmanību uz to, ka ir steidzami jārod līdzsvarots risinājums šai problēmai. (...) Nav pieļaujams, ka pilsoņi cieš no politiskā strupceļa. Ja ministri nevarēs vienoties tuvākajos mēnešos, man nebūs citas izvēles, kā vien vērsties tiesā pret dalībvalstīm šajā jautājumā. Tomēr esmu pārliecināts, ka Somijas prezidentūra atradīs risinājumu jau tuvākajās nedēļās."