Sagatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu ^[1]

Sūdzības iesniedzējs, bijušais maksātnespējīga Vācijas uzņēmuma rīkotājdirektors, lūdza Eiropas Komisiju piešķirt viņam piekļuvi lietas materiāliem par viņa izgudrotu astmas inhalatoru. Kopš 2011. gada sūdzības iesniedzējam ES tiesās ir bijis juridisks strīds ar Komisiju par Komisijas bezdarbību pēc Vācijas aizliegumiem tirgot inhalatoru. Komisija atteica viņam piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka piekļuvi nevar piešķirt notiekošās tiesvedības dēļ.

Ombuds sāka izmeklēšanu un pārbaudīja dokumentus. Nebūdams pārliecināts, ka uz dokumentiem attiecas Komisijas minētais izņēmums attiecībā uz piekļuvi, ombuds kā sūdzības risinājumu ierosināja, lai Komisija sūdzības iesniedzējam nodrošinātu piekļuvi dokumentiem. Komisija to noraidīja.

Ombuds apgalvo, ka uz dokumentiem, kuriem sūdzības iesniedzējs vēlas piekļūt, neattiecas izņēmums attiecībā uz piekļuvi, kas atļauts ES noteikumos par piekļuvi dokumentiem. Tādējādi ombuds uzskata, ka Komisijas atteikums piešķirt sūdzības iesniedzējam jebkādu piekļuvi, pat ne daļēju piekļuvi, ir administratīva kļūme. Tādēļ viņa iesaka Komisijai publiskot šos dokumentus.

Pamatinformācija

1. Sūdzības iesniedzējs bija tāda tagad maksātnespējīga Vācijas uzņēmuma rīkotājdirektors, kurš ražoja medicīnisku ierīci, proti, sūdzības iesniedzēja izgudrotu astmas inhalatoru. Kopš 2011. gada sūdzības iesniedzējs ir bijis iesaistīts juridiskā strīdā ar Eiropas Komisiju ES tiesās par Komisijas bezdarbību pēc Vācijas aizliegumiem [2] tirgot inhalatoru. Pēc tam, kad Tiesa bija atcēlusi [3] agrāku Vispārējās tiesas spriedumu [4], Vispārējā tiesa 2016. gada septembrī lēma, ka Komisijas bezdarbība nav izraisījusi sūdzības iesniedzēja pieprasītos zaudējumus [5]. Sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzība par jaunāko Vispārējās tiesas nolēmumu Tiesā joprojām tiek izskatīta [6].

2. Sūdzības iesniedzējs 2015. gada novembrī pieprasīja publisku piekļuvi [7] Komisijas “pilnīgajai dokumentācijai” par šo tematu. Komisija konstatēja, ka uz 86 dokumentiem attiecas sūdzības iesniedzēja pieprasījums, un 36 no tiem jau bija pieejami sūdzības iesniedzējam, jo tie bija iesniegti sūdzības iesniedzējam vai tos bija iesniedzis sūdzības iesniedzējs. Komisija atteica piekļuvi pārējiem 50 dokumentiem, apgalvojot, ka to pamato nepieciešamība aizsargāt tiesvedību ^[8].

3. Pēc tam sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju pārskatīt savu lēmumu atteikt piekļuvi 50 dokumentiem (iesniedzot tā saukto atkārtoto pieteikumu [9]). Lēmumā par atkārtoto pieteikumu Komisija saglabāja savu viedokli, ka 50 dokumentus nevar izpaust. Pēc tam 2016. gada martā sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

4. Ombuds sāka izmeklēšanu saistībā ar sūdzību par to, ka Komisija ir nepamatoti liegusi publisku piekļuvi konkrētiem dokumentiem, kas saistīti ar medicīnisko ierīci.

5. Izmeklēšanas gaitā ombuds saņēma Komisijas atbildi uz sūdzību un sūdzības iesniedzēja komentārus, atbildot uz Komisijas atbildi. Ombuda izmeklēšanas grupa tikās arī ar Komisijas darbiniekiem un pārbaudīja Komisijas lietas materiālus.

6. Pamatojoties uz saviem konstatējumiem un pušu iesniegtajiem argumentiem un viedokļiem, ombuds iesniedza risinājuma priekšlikumu ^[10], ko Komisija nepieņēma. Tādēļ ombuds sagatavos ieteikumu, pamatojoties uz turpmāk izklāstīto analīzi.

Ombuda piedāvātais risinājums

7. Savā risinājuma priekšlikumā ombude vispirms pauda bažas par to, ka Komisija nav identificējusi visus dokumentus, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījums. Ombuda izmeklēšanas grupas un Komisijas sanāksmē kļuva skaidrs, ka Komisija nav identificējusi vairākus papildu dokumentus, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja pieprasījums par publisku piekļuvi dokumentiem. Veicot jaunu meklēšanu, Komisija atklāja četrus iepriekš neidentificētus dokumentus. Tomēr tikai viens no šiem dokumentiem – Juridiskā dienesta iekšējā piezīme – vēl nebija sūdzības iesniedzēja rīcībā.

8. Ombuds secināja, ka nav nepieciešams turpināt izmeklēšanu par dokumentiem, kas jau ir sūdzības iesniedzējas rīcībā, izmantojot dažādus līdzekļus, piemēram, piekļuvi Tiesas lietas materiāliem. Tādējādi viņa savu risinājuma priekšlikumu ierobežoja līdz 35 nepubliskotiem dokumentiem, no kuriem uz 34 attiecās Komisijas sākotnējais lēmums atteikt piekļuvi, kā arī nesen identificētā Juridiskā dienesta piezīme. Šie 35 dokumenti neietilpst tiesas lietas materiālos par juridisko strīdu starp sūdzības iesniedzēju un Komisiju.

9. Ombuds secināja, ka uz 35 dokumentiem neattiecas izņēmums, uz kuru Komisija atsaucas, lai pamatotu savu atteikumu piešķirt publisku piekļuvi, proti, tiesvedības aizsardzība.

10. Ombuds uzskata, ka Komisija ir ne tikai kļūdaini balstījusies uz piekļuves izņēmumu, kura mērķis ir aizsargāt tiesvedību, bet arī atteikusi piekļuvi visiem dokumentiem, nepaskaidrojot iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka šis izņēmums attiecas uz visu saturu.

11. Ombuds arī norādīja, ka Vispārējā tiesa pa to laiku ir noraidījusi sūdzības iesniedzēja priekšlikumu pieprasīt Komisijai iesniegt visus tās administratīvās lietas dokumentus, jo Vispārējā tiesa uzskatīja, ka dokumenti nav būtiski, lai tā varētu lemt par lietu [11].

12. Ombude uzsvēra, ka, lai viņas izmeklēšana kalpotu lietderīgam un iedzīvotājiem draudzīgam mērķim, mēģinot rast risinājumu sūdzībai, būtu jāņem vērā arī norises pēc atteikuma piešķirt piekļuvi dokumentiem. 

13. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds iesniedza šādu risinājuma priekšlikumu:

Lai atrisinātu šo jautājumu pilsoņiem draudzīgā veidā, ombuds ierosina Komisijai atklāt pārējos 35 dokumentus. Ja Komisija uzskata, ka personas datu aizsardzībai tomēr ir vajadzīgi daži rediģējumi ^[12], tai būtu jārediģē šī informācija un jāpiešķir piekļuve pārējiem dokumentiem.

14. Atbildot uz Ombuda risinājuma priekšlikumu, Komisija saglabāja savu nostāju, kas izklāstīta tās lēmumā par sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu. Komisija apgalvoja, ka tās lēmums atteikt piekļuvi tajā brīdī, kad tas tika pieņemts, atbilda piemērojamajiem tiesību aktiem un attiecīgajai judikatūrai par piekļuvi dokumentiem. Komisija nepiekrita ņemt vērā iespējamās izmaiņas faktiskajos un/vai juridiskajos apstākļos, kas notikušas pēc tam, kad tā bija pieņēmusi lēmumu atteikt piekļuvi. Ja sūdzības iesniedzējs vēlētos, lai Komisija pārskatītu savu nostāju, ņemot vērā jauno situāciju, sūdzības iesniedzējs varētu iesniegt jaunu pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem.

15. Sūdzības iesniedzējs savos komentāros piekrita ombuda risinājuma priekšlikumam un kritizēja Komisiju par to, ka tā ir aizkavējusi viņa tiesības uz publisku piekļuvi, ierosinot, ka viņš varētu iesniegt jaunu pieprasījumu.

Ombuda novērtējums pēc risinājuma priekšlikuma

16. Atsakot piekļuvi visiem 35 dokumentiem, kas vēl nebija pieejami sūdzības iesniedzējam, Komisija pamatojās uz izņēmumu, kurā noteikts, ka piekļuvi dokumentam atsaka, ja iepazīšanās ar to var kaitēt tiesvedības aizsardzībai [13], kas šajā gadījumā nozīmē 1. punktā minēto tiesvedību starp sūdzības iesniedzēju un Komisiju. Laikā, kad Komisija pieņēma lēmumu atteikt piekļuvi, šī procedūra turpinājās un joprojām turpinās.

17. Komisija apgalvoja, ka dokumentu publiskošana pakļautu izskatāmās tiesas lietas priekšmetu “paralēlai publiskai apspriešanai”, apgrūtinot pareizu tiesas spriešanu Tiesā. Izpaušana pārkāptu arī pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu. Komisija turklāt apgalvoja, ka dokumentu publiskošana atņemtu Vispārējai tiesai pilnvaras veikt procesa organizatoriskos pasākumus un pierādījumu savākšanas pasākumus, apsteidzot iespējamo lēmumu lūgt Komisijai iesniegt dokumentus tiesvedībā Vispārējā tiesā. Tas traucētu pareizai tiesvedībai un būtu pretrunā mērķim saglabāt “tiesvedības mierīgumu”.

18. Tādējādi Komisija apgalvoja, ka, ņemot vērā dokumentu īpašības, proti, to ciešo saikni ar jautājumiem, kas tiek izskatīti lietā, kuru izskata Vispārējā tiesa, un saprātīgi paredzamo iespēju, ka dokumenti varētu kļūt par daļu no tiesas lietas materiāliem minētajā lietā, tā nevarēja piešķirt publisku piekļuvi.

19. Ombuds atzīst, ka dokumenti, kuriem sūdzības iesniedzējs vēlas piekļūt, attiecas uz sūdzības iesniedzēja inhalatoru un ir saistīti ar notiekošās tiesvedības priekšmetu, kas attiecas uz sūdzības iesniedzēja prasību par zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar Komisijas bezdarbību pēc aizlieguma tirgot minēto inhalatoru.

20. Tomēr saistībā ar pilsoņu tiesībām piekļūt dokumentiem būtisks princips ir tas, ka izņēmumi attiecībā uz publisku piekļuvi tiek interpretēti un piemēroti šauri, lai netraucētu piemērot vispārējo principu, ka sabiedrībai būtu jānodrošina pēc iespējas plašāka piekļuve iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem [14].

21. Ombuds uzskata, ka Komisija šajā gadījumā nav rīkojusies saskaņā ar šo principu. Jo īpaši ombuds nav pārliecināts, ka uz dokumentiem attiecas izņēmums attiecībā uz publisku piekļuvi, kura mērķis ir aizsargāt tiesvedību, kas nozīmē, ka Komisija kļūdaini ir piemērojusi šo izņēmumu šiem dokumentiem.

22. Saskaņā ar iedibināto judikatūru šis izņēmums “ir jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrības interešu aizsardzība liedz izpaust to dokumentu saturu, kurus [iestāde] ir sagatavojusi tikai konkrētas tiesvedības vajadzībām, piemēram, “iesniegtos procesuālos rakstus vai citus dokumentus, iekšējos dokumentus, kas attiecas uz lietas izmeklēšanu tiesā,[un] saraksti saistībā ar lietu starp attiecīgo ģenerāldirektorātu un Juridisko dienestu vai advokātu biroju”[15] (mans izcēlums).

23. Lēmumā atteikt piekļuvi dokumentiem Komisija atsaucās uz judikatūru, kas attiecas uz pieteikumu par piekļuvi Komisijas procesuālajiem rakstiem tiesvedībā [16]. Tomēr procesuālie raksti ir skaidri sagatavoti tikai tiesvedības vajadzībām, un tādējādi tiem ir ļoti atšķirīgs raksturs nekā dokumentiem, kuriem sūdzības iesniedzējs vēlas piekļūt. Dokumenti, kuriem sūdzības iesniedzējs vēlas piekļūt, tika sagatavoti laikposmā no 2006. gada novembra līdz 2007. gada augustam, t. i., vairākus gadus pirms tam, kad sūdzības iesniedzējs 2011. gada 15. septembrī Tiesā cēla attiecīgo prasību par zaudējumu atlīdzību.

24. Tādējādi ombuds uzskata, ka 35 nepubliskotie dokumenti acīmredzami nebija sagatavoti “tikai tiesvedības vajadzībām”.

25. Faktiski, kā ir norādījusi Tiesa, “izņēmums, kas balstīts uz [tiesvedības] aizsardzību, nevar ļaut Komisijai izvairīties no tās pienākuma publiskot dokumentus, kas sagatavoti saistībā ar tīri administratīvu lietu [..]. Šis princips ir jāievēro pat tad, ja šādu dokumentu publiskošana tiesvedībā Kopienu tiesā varētu kaitēt Komisijai”^[17] (mans izcēlums).

26. Dokumenti, kuriem sūdzības iesniedzējs vēlas piekļūt, tika sagatavoti saistībā ar tīri administratīvu lietu, proti, Komisijas vērtējumu par Vācijas lēmumu aizliegt sūdzības iesniedzēja inhalatora laišanu tirgū.

27. Tomēr Vispārējā tiesa nesen atzina, ka nepieciešamība nodrošināt procesuālo tiesību vienlīdzību starp ES iestādi un otru tiesvedības pusi pamato to, ka netiek izpausti “ne tikai dokumenti, kas sagatavoti tikai konkrētam tiesvedības nolūkam, piemēram, procesuālie raksti, bet arī dokumenti, kuru publiskošana konkrētā tiesvedībā var apdraudēt šo vienlīdzību”[18] (mans izcēlums).

28. Lai varētu piemērot izņēmumu attiecībā uz piekļuvi, ir nepieciešams, lai “minētajos dokumentos būtu izklāstīta attiecīgās iestādes nostāja par strīdīgiem jautājumiem, kas izvirzīti minētajā tiesvedībā” [19]. Tiesa uzskata, ka “attiecīgās tiesvedības integritāte un pušu procesuālo tiesību vienlīdzība varētu tikt nopietni apdraudēta, ja puses gūtu labumu no privileģētas piekļuves otras puses iekšējai informācijai, kas ir cieši saistīta ar notiekošās [..] tiesvedības juridiskajiem aspektiem” (mans izcēlums). Tas nozīmē, ka dokumentiem jābūt “attiecīgai saiknei”[20] ar tiesā izskatāmo strīdu.

29. Kad Komisija nolēma noraidīt sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu, Tiesa jau bija lēmusi, ka Komisija nav reaģējusi uz Vācijas 1998. gada paziņojumu par inhalatoru [21]. Vēl bija jānoskaidro, vai Komisijas bezdarbība varēja radīt zaudējumu atlīdzību sūdzības iesniedzējam (vēlāk Vispārējā tiesa lēma pret zaudējumu atlīdzības piešķiršanu sūdzības iesniedzējam [22], kas ir pārsūdzēts spriedums [23]). Būtībā Vispārējai tiesai tika lūgts noteikt, vai Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, un vai šis pārkāpums ir radījis reālu kaitējumu. Tādējādi tikai tos dokumentus, kas sagatavoti, lai aizstāvētu Komisiju šajos strīdīgajos jautājumos, potenciāli varētu uzskatīt par būtiskiem notiekošajā tiesvedībā.

30. Ombuds ir pārbaudījis 35 dokumentus, kuriem pat nav piešķirta daļēja piekļuve, lai noteiktu, vai viss to saturs ir būtisks tiesvedībai, proti, vai jebkura to satura izpaušana “varētu apdraudēt pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu”[24].

31. Pirmkārt, ombuds uzskata, ka liela daļa satura ir pilnīgi neapstrīdama , kas attiecas tikai uz faktiem, nevis uz jebkādu vērtējumu par ārpuslīgumisko atbildību (tās neesamību), kas ir tiesvedības priekšmets . Citas daļas attiecas uz jautājumiem, kurus Tiesa jau ir atrisinājusi, vai uz tādu jautājumu juridiskiem/politiskiem novērtējumiem, uz kuriem neattiecas konkrētā tiesvedība.

32. Dažas no neizpaustajām daļām attiecas tikai uz informāciju, ko sūdzības iesniedzējs sniedzis Komisijai, informāciju par sanāksmēm ar sūdzības iesniedzēju, sūdzības iesniedzēja e-pasta vēstulēm Komisijai un citātiem no tiesību aktiem. Citi dokumenti attiecas uz nesaistītām medicīniskām ierīcēm vai norāda, ka kopija tiks nosūtīta sūdzības iesniedzējam.

33. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nepiekrīt, ka Komisija pamatoti varēja uzskatīt par nepieciešamu neatklāt sūdzības iesniedzējam visu šo saturu. Šādas informācijas izpaušana nevarētu apdraudēt procesuālo tiesību vienlīdzību starp Komisiju un sūdzības iesniedzēju notiekošajā tiesvedībā.

34. Tāpat ir jānorāda, ka neviena no trim tiesām, kas līdz šim ir lēmusi par šo lietu, neuzskatīja par nepieciešamu uzdot Komisijai šīs tiesvedības vajadzībām iesniegt dokumentus, kuriem sūdzības iesniedzējs vēlas piekļūt.

35. Tādējādi ombuds secina, ka, nepiešķirot nekādu, pat daļēju, piekļuvi 35 dokumentiem laikā, kad tika pieņemts sākotnējais lēmums, Komisija nepārprotami pārkāpa sūdzības iesniedzēja tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem. Tā ir administratīva kļūme.

36. Tādēļ ombuds saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu turpmāk sniedz attiecīgu ieteikumu.

Secinājums

Ieteikums

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds sniedz Komisijai šādu ieteikumu:

Eiropas Komisijai būtu jānodrošina piekļuve 35 dokumentiem, kas sūdzības iesniedzējam vēl nav pieejami. Ja Komisija uzskata, ka personas datu aizsardzībai tomēr ir vajadzīgi daži rediģējumi ^[25], tai būtu jānodrošina piekļuve pārējiem dokumentiem.

Komisija un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikumu. Saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija līdz 2018. gada 2. martam nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātajā atzinumā varētu iekļaut ieteikuma pieņemšanu un aprakstu par to, kā tas ir īstenots.

 

Emīlija O'Reilija

Eiropas ombuds

Strasbūrā, 2017. gada 24. novembrī

 

 

[1] Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (94/262/EOTK, EK, Euratom), OV L 113, 15. lpp.

[2] Pirmais aizliegums tika izdots 1997. gadā, bet otrais – 2005. gadā.

[3] Tiesas 2015. gada 22. aprīļa spriedums Klein / Komisija, C-120/14 P, ECLI:EU:C:2015:252.

[4] Vispārējās tiesas 2014. gada 21. janvāra spriedums Klein / Komisija, T-309/10, ECLI:EU:T:2014:19.

[5] Vispārējās tiesas 2016. gada 28. septembra spriedums Klein / Komisija, T-309/10 RENV, ECLI:EU:T:2016:570.

[6] Klein / Komisija, C-346/17 P.

[7] Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).

[8] Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums.

[9] Saskaņā ar Regulas 1049/2001 7. pantu.

[10] Plašāku informāciju par sūdzības priekšvēsturi, pušu argumentiem un ombuda veikto izmeklēšanu skatīt ombuda risinājuma priekšlikuma pilnajā tekstā, kas pieejams tīmekļa vietnē: https://www.ombudsman.europa.eu/cases/solution.faces/en/84958/html.bookmark

[11] Spriedums lietā Klein / Komisija, T-309/10 RENV, minēts iepriekš, EU:T:2016:570, 58. punkts.

[12] Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

[13] Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums.

[14] Tiesas 2015. gada 16. jūlija spriedums ClientEarth / Komisija, C-612/13 P, ECLI:EU:C:2015:486, 57. punkts; Tiesas 2011. gada 21. jūlija spriedums Zviedrija/MyTravel un Komisija, C-506/08 P, ECLI:EU:C:2011:496, 75. punkts; Tiesas 2007. gada 18. decembra spriedums Zviedrija/Komisija, C-64/05 P, ECLI:EU:C:2007:802, 66. punkts; Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums Zviedrija un Turco / Padome, apvienotās lietas C-39/05 P un C-52/05 P, ECLI:EU:C:2008:374, 36. punkts; un iepriekš minētais spriedums Franchet un Byk / Komisija, ECLI:EU:T:2006:190, 84. punkts.

[15] Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. septembra spriedums API / Komisija, T-36/04, ECLI:EU:T:2007:258, 60.–61. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. jūlija spriedums Franchet un Byk / Komisija, apvienotās lietas T-391/03 un T-70/04, ECLI:EU:T:2006:190, 88.–90. punkts; Pirmās instances tiesas 1999. gada 7. decembra spriedums Interporc / Komisija, T-92/98, ECLI:EU:T:1999:308, 40.–41. punkts.

[16] Tiesas 2010. gada 21. septembra spriedums Zviedrija un citi / API un Komisija, C-514/07 P, ECLI:EU:C:2010:541, 75. punkts.

[17] Iepriekš minētais spriedums lietā Interporc / Komisija, ECLI:EU:T:1999:308, 42. punkts; Spriedums Franchet un Byk / Komisija, minēts iepriekš, ECLI:EU:T:2006:190, 91. punkts.

[18] Vispārējās tiesas 2016. gada 15. septembra spriedums Philip Morris / Komisija, T-796/14, ECLI:EU:T:2016:483, 88. punkts.

[19] Iepriekš minētais spriedums lietā Philip Morris / Komisija, ECLI:EU:T:2016:483, 88. punkts.

[20] Vispārējās tiesas 2016. gada 15. septembra spriedums Philip Morris / Komisija, T‑18/15, ECLI:EU:T:2016:487, 64. punkts.

[21] Iepriekš minētais spriedums lietā Klein / Komisija, ECLI:EU:C:2015:252, 79. punkts.

[22] Iepriekš minētais spriedums lietā Klein / Komisija, ECLI:EU:T:2016:570.

[23] Spriedums lietā Klein /Komisija, C-346/17 P.

[24] Iepriekš minētais spriedums lietā Philip Morris / Komisija, ECLI:EU:T:2016:487, 70. punkts.

[25] Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts.