(Izgatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu (1))

Sūdzību

Deviņdesmitajos gados sūdzības iesniedzējs Internationaler Hilfsfonds e.V., Vācijas NVO (2), iesniedza dažādus finanšu palīdzības pieprasījumus Eiropas Komisijai, tostarp Komisijas Humānās palīdzības departamentam (ECHO). Šo pieprasījumu rezultātā tika iesniegtas vairākas sūdzības Eiropas ombudam (piemēram, sūdzības 745/2004/GG un 2862/2004/GG) un uzsākta tiesvedība Kopienas tiesās (piemēram, lieta T-372/02 un lieta C-521/03 P).

Šajos gadījumos zināma loma bija vēstulei, ko Auswärtiges Amt (Vācijas Ārlietu ministrija) adresēja ECHO 1995. gada 15. martā. Šī vēstule (kas sagatavota angļu valodā) attiecas uz šādu piezīmi par sūdzības iesniedzēju:

"Viņu darbības ir devušas iemeslu oficiālai kriminālvajāšanai, kas joprojām turpinās."

Vēstulē, kas 2001. gada 15. novembrī adresēta ECHO, Vācijas Ārlietu ministrija, atsaucoties uz savu 1995. gada 15. marta vēstuli, norādīja, ka "saskaņā ar mums sniegtajiem datiem Gīsenes apgabaltiesas prokuratūra 1996. gada 30. aprīlī atsauca apsūdzības pret Dr. Koch un trim citiem Internationaler Hilfsfonds e.V. darbiniekiem".

Savos iesniegumos ombudam un Kopienas tiesām iepriekš minētajās lietās Komisija atsaucās uz "kriminālprocesu", "kriminālvajāšanu" un "apsūdzībām", kas tika izvirzītas pret sūdzības iesniedzēju, tā priekšsēdētāju vai citiem sūdzības iesniedzēja locekļiem Vācijā.

Attiecīgie paziņojumi ir šādi (3):

"No vēlās sarakstes izrietēja, ka pret Dr. Koch un trim citiem Internationaler Hilfsfonds (..) darbiniekiem tika izvirzītas apsūdzības."

(Komisijas iebildumu raksta lietā T-372/02 P 40. punkts)

"Ņemot vērā informāciju, kas saņemta no Vācijas Ārlietu ministrijas, sniedzot informāciju par notiekošu kriminālvajāšanu, ECHO nolēma apturēt Internationaler Hilfsfonds pieteikuma izskatīšanu, līdz tiks saņemta papildu informācija par notiekošu kriminālvajāšanu."

(Komisijas iebildumu raksta lietā T-372/02 P 45. punkts)

"Attiecībā uz jautājumu par direktoru godīgumu Komisija bija īpaši nobažījusies par to, ka laikā, kad tika iesniegts pieteikums, Koch kungs neminēja, ka pret viņu un trim citiem Internationaler Hilfsfonds darbiniekiem ir uzsākts kriminālprocess. Tā kā tas neapšaubāmi bija būtisks fakts, kas nebija iekļauts prasības pieteikumā, Komisijai būtu bijušas visas tiesības, tiklīdz šis fakts būtu atklājies, noraidīt pieteikuma iesniedzēja pieteikumu in limine."

(Komisijas iebildumu raksta lietā T-372/02 P 105. punkts)

"...Dr. Koch (IH prezidents) mēģināja iegūt piekļuvi Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem, lai noskaidrotu, kurš Auswärtiges Amt 1995. gadā bija informējis Komisiju, ka pret Internationaler Hilfsfonds ir uzsākta kriminālvajāšana."

(Komisijas atbildes lietā C-521/03 P 86. punkts)

"Jāņem vērā, ka 2001. gada 8. augusta e-pasta vēstules viens mērķis, lai cik otršķirīgs tas nebūtu, bija pieprasīt atjauninātu informāciju par tiesvedības attīstību pret IH Vācijā."

(Komisijas 2004. gada 24. jūnija atzinums par sūdzību 745/2004/GG)(4)

"(...) Komisijai ir pienākums norādīt, ka laikā, kad viņš iesniedza pieteikumu par ZPN [partnerības pamatnolīguma] parakstīšanu, pret Koch kungu Vācijā bija uzsākti kriminālprocesi."

(Komisijas 2005. gada 13. janvāra atzinums par sūdzību 2862/2004/GG)

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Landgericht Gießen prokuratūra veica tikai iepriekšēju izmeklēšanu (“Ermittlungsverfahren”) pret Dr. Koch un trim citām personām, nevis pati (t. i., sūdzības iesniedzēju). Turklāt šī iepriekšējā izmeklēšana par labu attiecīgajām personām tika izbeigta 1996. gada 30. aprīlī. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka Komisija ir vairākkārt attiecīgi informēta, sākot ar 1996. gada 21. maijā Komisijai nosūtīto vēstuli.

Tādēļ sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisijas atsauces uz "kriminālprocesu", "kriminālvajāšanu" un "apsūdzībām", kas izvirzītas pret sūdzības iesniedzēju, tā priekšsēdētāju vai citiem sūdzības iesniedzēja locekļiem, ir nepareizas, apzināti maldinošas un apmelojošas. Tas apgalvoja, ka Komisijai būtu jāveic vajadzīgie korektīvie pasākumi, jo īpaši apņemoties turpmāk atturēties no šādu paziņojumu sniegšanas.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tā advokāts 2005. gada 5. augusta vēstulē ir lūdzis Komisiju parakstīt šādas saistības līdz 2005. gada 19. augustam. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju līdz šīs sūdzības iesniegšanai 2005. gada septembrī atbilde uz šo vēstuli netika sniegta.

Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka tā kā labdarības organizācija ir īpaši atkarīga no sabiedrības uzticības. Tāpēc nepatiesas informācijas izplatīšana, kas varēja mazināt šo uzticēšanos, bija ļoti nopietns jautājums.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Savā atbildē lietā 745/204/GG Komisija nebija atsaukusies uz "kriminālprocesu", "kriminālprocesu" vai "apsūdzību", bet tā vietā izmantoja terminu "tiesvedība". Komisija savā atzinumā lietā 2862/2004/GG bija izmantojusi terminu "kriminālprocess". Attiecībā uz Komisijas iesniegumu Pirmās instances tiesai lietā T-372/02 Komisija atsaucās uz "kriminālprocesu", "kriminālvajāšanu" un "apsūdzību".

Tomēr visi apgalvojumi, ko Komisija sniedza Pirmās instances tiesai vai Tiesai tiesvedības laikā, piemēram, lietā T-372/02, tika sniegti vienīgi tiesvedības vajadzībām, un rakstveida procesā sniegtā informācija bija zināma tikai lietas dalībniekiem un Tiesai. Trešām personām tas nebija pieejams. Līdz ar to Vispārējā tiesā iesniegtie paziņojumi bija vienīgi pakļauti Vispārējās tiesas kontrolei un līdz ar to bija nepieņemami šī iebilduma izpratnē.

Tomēr Komisija labas sadarbības garā ar ombudu ņemtu vērā sūdzības iesniedzēja piezīmes.

Pirmkārt, attiecīgo atsauču pamatā bija informācija, kas saņemta vēstulē, kuru Vācijas Ārlietu ministrija adresēja Komisijai 1995. gada 15. martā. Šajā vēstulē attiecībā uz sūdzības iesniedzēju ir norādīts: "Viņu darbības ir devušas iemeslu oficiālai kriminālvajāšanai, kas joprojām turpinās."

Pirmās instances tiesa nevarēja tikt maldināta un pat netika maldināta ar Komisijas paziņojumu tās iebildumu rakstā attiecībā uz Vācijas iestāžu izmantotajiem terminiem, jo Komisija savam iesniegumam pievienoja iepriekš minētās 1995. gada 15. marta vēstules kopiju. Turklāt dokumentā, ko sūdzības iesniedzējs iesniedza Pirmās instances tiesā 2003. gada 4. jūlijā, tas bija atbildējis uz šo konkrēto Komisijas iebildumu raksta rindkopu, kā arī uz citām rindkopām, kuras sūdzības iesniedzējs uzskatīja par pamatotām ar "baiļu, pārpratumu un pat neslavas celšanu".

Šo dokumentu Vispārējā tiesa iekļāva procesuālo rakstu materiālos pēc tās priekšsēdētāja skaidra lēmuma. Līdz ar to Pirmās instances tiesas rīcībā bija visi atbilstošie elementi. Savā 2003. gada 15. oktobra rīkojumā Tiesa citēja precīzus terminus, ko savā vēstulē izmantoja Vācijas Ārlietu ministrija.

Ņemot vērā to, ka Komisijas apsvērumos ietvertie apgalvojumi bija zināmi tikai pusēm un Vispārējai tiesai un ka nevienai trešai personai tie nebija pieejami, tos nevarēja uzskatīt par apmelojošiem.

Tāpat attiecībā uz ombudam iesniegtajām lietām Komisijas atsauces uz "tiesvedību" un "kriminālprocesu" bija balstītas uz Vācijas Ārlietu ministrijas vēstules formulējumu.

Šīs vēstules kopija tika iesniegta ombudam. Tādēļ ombuds nevarēja pārprast atsauci uz "tiesvedību" tādā veidā, kā to apgalvo sūdzības iesniedzējs.

Sūdzības iesniedzēja apgalvojums, ka Komisijas atsauces uz "kriminālprocesu", "kriminālvajāšanu" un "apsūdzībām" tās iesniegumos Kopienas tiesām un ombudam bija nepareizas, apzināti maldinošas un apmelojošas, tādējādi bija nepieņemams attiecībā uz iesniegumiem Kopienas tiesās un nepamatots abos gadījumos.

Sūdzības iesniedzēju apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs iesniedza detalizētus apsvērumus (37 lappuses un dažādus pielikumus), kurus var apkopot šādi:

• Ombuds vairs nevarēja izvairīties no konstatējuma, ka Komisija ir melojusi un izdarījusi tīšu krāpšanu.
• Atsaucei uz "tiesvedību" bija tāda pati nopietna nozīme kā atsaucei uz "kriminālprocesu".
• Komisija apzināti un ļaunticīgi vērsa Pirmās instances tiesas uzmanību uz Vācijas Ārlietu ministrijas 1995. gada 15. marta vēstulē ietverto nepareizo informāciju. Neiesniedzot Komisijai Vācijas Ārlietu ministrijas 2001. gada 15. novembra vēstuli, kurā tika labota 1995. gada 15. marta vēstule, Komisija apzināti maldināja, maldināja un meloja Tiesai.
• Tiesa bija kļuvusi par šīs krāpšanas upuri, ņemot vērā, ka tās rīkojuma 11. punkts, kas bija atrodams sadaļā "Fakti", bija šāds: "1995. gada 15. martā Auswärtiges Amt, atbildot uz šo lūgumu, paziņoja ECHO, ka IH darbība ir bijusi pamats oficiālai kriminālvajāšanai."
• Sūdzību procedūru saturs bija pieejams visiem internetā. Ombuds pat bija pārspīlēti detalizēti izklāstījis Komisijas nepareizos apgalvojumus.
• ECHO ir izplatījis savas nepareizās apsūdzības pret sūdzības iesniedzēju vairākos Komisijas ģenerāldirektorātos un tādējādi kaitējis sūdzības iesniedzēja reputācijai, pārsniedzot to, kas bija pieļaujams.
• Ombuds bija paaugstinājis Komisijas nepareizos apgalvojumus par faktu prioritāti.
• Ņemot vērā to, ka Komisija kavējās ar lietas izskatīšanu, atvainošanās tagad bija obligāta.

Sūdzības iesniedzējs arī sniedza detalizētas piezīmes par to, ko tas uzskata par diskriminējošu tā pieteikuma izskatīšanu ECHO. Tā arī izteica piezīmes par jautājumiem, kas saistīti ar to, kā Komisija izskata pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem.

Lēmums

Ievadpiezīmes

1.1 Deviņdesmitajos gados sūdzības iesniedzējs Internationaler Hilfsfonds e.V., Vācijas NVO (5), iesniedza vairākus finanšu palīdzības pieprasījumus Eiropas Komisijai, tostarp Komisijas Humānās palīdzības departamentam (ECHO). Šo pieprasījumu rezultātā tika iesniegtas vairākas sūdzības Eiropas ombudam (piemēram, sūdzības 745/2004/GG un 2862/2004/GG) un uzsākta tiesvedība Kopienas tiesās (piemēram, lieta T-372/02 un lieta C-521/03 P). Savos iesniegumos ombudam un Kopienas tiesām Komisija atsaucās uz "kriminālprocesu", "kriminālvajāšanu" un "apsūdzībām", kas tika izvirzītas pret sūdzības iesniedzēju, tā priekšsēdētāju vai citiem sūdzības iesniedzēja locekļiem Vācijā.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka šīs atsauces ir nepareizas, apzināti maldinošas un apmelojošas. Tas apgalvoja, ka Komisijai būtu jāveic vajadzīgie korektīvie pasākumi, jo īpaši apņemoties turpmāk atturēties no šādu paziņojumu sniegšanas.

1.2 Savā atzinumā Komisija cita starpā norādīja, ka savā atbildē lietā 745/204/GG tā nav atsaukusies uz "kriminālprocesu", "kriminālprocesu" vai "apsūdzību", bet tā vietā ir izmantojusi terminu "tiesvedība". Tā arī norādīja, ka savā atzinumā lietā 2862/2004/GG ir izmantojusi terminu "kriminālprocess". Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka atsaucei uz "tiesvedību" ir tāda pati nopietna nozīme kā atsaucei uz "kriminālprocesu".

1.3 Jāatzīmē, ka uzsākšanas vēstulē, kurā ombuds informēja Komisiju par izmeklēšanas apjomu, bija minēti tikai termini "kriminālprocess", "kriminālvajāšana" un "apsūdzība". Tomēr ir skaidrs, ka sūdzības iesniedzējs iebilst arī pret Komisijas atsaucēm uz "tiesvedību" un "kriminālprocesu". Savā atzinumā Komisija sniedza argumentus, lai pamatotu minēto izteicienu izmantošanu, tostarp abus terminus, kas nebija minēti ombuda uzsākšanas vēstulē. Tādēļ ombuds uzskata, ka ir gan likumīgi, gan lietderīgi pārbaudīt, kā Komisija izmanto visus piecus izteicienus šajā lēmumā.

1.4 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos izvirzīja trīs jautājumus, kas nepārprotami pārsniedz izmeklēšanas jomu, kā izklāstīts uzsākšanas vēstulē. Šos jautājumus var apkopot šādi: i) Komisija ir melojusi un izdarījusi tīšu krāpšanu; ii) neiesniedzot Pirmās instances tiesai Vācijas Ārlietu ministrijas 2001. gada 15. novembra vēstuli Komisijai, Komisija apzināti maldināja, maldināja un meloja Tiesai; iii) ECHO ir izplatījis savas nepareizās apsūdzības pret sūdzības iesniedzēju vairākos Komisijas ģenerāldirektorātos un tādējādi kaitējis sūdzības iesniedzēja reputācijai, pārsniedzot to, kas bija pieļaujams. Sūdzības iesniedzējs arī sniedza sīkas piezīmes par to, ko tas uzskata par diskriminējošu tā pieteikuma izskatīšanu ECHO, un par jautājumiem, kas saistīti ar pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem.

1.5 Šī izmeklēšana tika uzsākta, lai pārbaudītu, kā Komisija izmanto dažus izteicienus savos iesniegumos Kopienas tiesām un ombudam. Sūdzības iesniedzēja apsvērumi attiecas uz daudziem citiem aspektiem. Lai risinātu šos turpmākos jautājumus, faktiski būtu jāveic būtiski jauna izmeklēšana. Tādēļ ombuds uzskata, ka nebūtu lietderīgi paplašināt šīs izmeklēšanas darbības jomu, lai aptvertu šos papildu aspektus. Uz dažiem jautājumiem, uz kuriem atsaucās sūdzības iesniedzējs, jebkurā gadījumā attiecas vēl divas izmeklēšanas, ko pašlaik izskata ombuds (sūdzība Nr. 2283/2004/GG un izmeklēšana pēc savas iniciatīvas OI/4/2005/GG).

1.6 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka tas uzskata, ka šajā gadījumā Komisijai ir jāatvainojas. Tādējādi sūdzības iesniedzējs ir izvirzījis vēl vienu prasību. Ombuds uzskata, ka nebūtu lietderīgi atlikt pašreizējo izmeklēšanu, lūdzot Komisijai sniegt papildu atzinumu par šo jauno apgalvojumu. Sūdzības iesniedzējs var brīvi iesniegt jaunu sūdzību par šo jautājumu pēc tam, kad ir atbilstoši iepriekš vērsies pie Komisijas. Tomēr, ņemot vērā ombuda izmeklēšanas rezultātus šajā lietā (sk. turpmāk 2. punktu), šķiet apšaubāmi, vai būtu pamatoti veikt izmeklēšanu par jebkuru šādu jaunu sūdzību.

1.7 Šī izmeklēšana attiecas uz Komisijas rīcību. Sūdzības iesniedzējs savā atzinumā izteica piezīmes arī par Pirmās instances tiesas un paša ombuda pieeju. Tādēļ ombuds uzskata, ka ir lietderīgi izteikt dažus komentārus, lai precizētu dažus jautājumus.

1.8 Attiecībā uz Pirmās instances tiesu sūdzības iesniedzējs, šķiet, iebilst pret 2003. gada 15. oktobra rīkojuma formulējumu, ar kuru tas noraidīja prasību lietā T-372/02. Saskaņā ar EK līguma 195. pantu ombuds nevarētu izskatīt sūdzību par Tiesas lēmumu, jo šāda sūdzība attiektos uz Kopienas tiesu darbību.

Tomēr šķiet lietderīgi atzīmēt, ka sūdzības iesniedzēja pieņēmums, ka Tiesa ir pieļāvusi kļūdu, iekļaujot konkrētu teikumu tajā rīkojuma daļā, kurā izklāstīti attiecīgie fakti, jebkurā gadījumā ir acīmredzami kļūdains. Rīkojuma attiecīgā daļa ir šāda: "1995. gada 15. martā Auswärtiges Amt, atbildot uz šo lūgumu, paziņoja ECHO, ka IH darbība ir bijusi pamats oficiālai kriminālvajāšanai." Attiecīgā Vācijas Ārlietu ministrijas vēstule bija formulēta šādi: "Viņu [sūdzības iesniedzēja] darbības ir devušas iemeslu oficiālai kriminālvajāšanai, kas joprojām turpinās." Tādējādi tiesa acīmredzami aprobežojas ar to, ka norāda, kas faktiski notika, t. i., ka Vācijas Ārlietu ministrija sniedza šādu informāciju ECHO, nepaužot viedokli par to, vai Vācijas Ārlietu ministrijas paziņojums bija pareizs vai nē.

1.9 Līdzīgi apsvērumi attiecas uz sūdzības iesniedzēja piezīmēm par ombudu. Jāatzīmē, ka jau 2005. gada 8. jūnija vēstulē sūdzības iesniedzējs to pašu iemeslu dēļ kritizēja divas rindkopas ombuda lēmumos par sūdzībām 745/2004/GG un 2862/2004/GG. Savā 2005. gada 17. jūnija atbildē ombuds paskaidroja, ka šajās rindkopās ir ietverts Komisijas teiktais, nevis ombuda vērtējums par šiem apgalvojumiem. Lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, lai cik nenozīmīgs arī nebūtu šāds risks, ombuds paziņoja, ka ir gatavs grozīt otro rindkopu, lai jautājumus padarītu vēl skaidrākus (6). Tādējādi sūdzības iesniedzēja ierosinājums, ka ombuds ir paaugstinājis Komisijas nepareizos apgalvojumus par faktu rangu, ir acīmredzami nepamatots.

2 Apgalvotās nepareizās, apzināti maldinošās un apmelojošās atsauces

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas iesniegtajos dokumentos Kopienas tiesām un ombudam ietvertās atsauces uz "kriminālprocesu", "tiesvedību", "kriminālprocesu", "prokuratūru" un "apsūdzībām", kas vērstas pret sūdzības iesniedzēju, tā priekšsēdētāju vai citiem sūdzības iesniedzēja locekļiem, ir nepareizas, apzināti maldinošas un apmelojošas. Tas apgalvoja, ka Komisijai būtu jāveic vajadzīgie korektīvie pasākumi, jo īpaši apņemoties turpmāk atturēties no šādu paziņojumu sniegšanas.

2.2 Savā atzinumā Komisija uzskatīja, ka šis apgalvojums ir nepieņemams attiecībā uz iesniegumiem, kas iesniegti Kopienu tiesās. Komisija arī apgalvoja, ka apgalvojums jebkurā gadījumā ir nepamatots.

2.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu apgalvojumu.

Par apgalvojuma pieņemamību

2.4 Ņemot vērā Komisijas nostāju, vispirms ir jāpārbauda, vai iebildums patiešām ir nepieņemams tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Komisijas apsvērumiem Kopienu tiesās.

2.5 Savā atzinumā Komisija uzskatīja, ka jebkurš paziņojums, ko tā sniedza Pirmās instances tiesai vai Tiesai tiesvedības laikā, piemēram, lietā T-372/02, tika izdarīts vienīgi tiesvedības vajadzībām un ka rakstveida procesā sniegtā informācija bija zināma tikai lietas dalībniekiem un Tiesai. Trešām personām tas nebija pieejams. Līdz ar to tiesai iesniegtie paziņojumi bija vienīgi pakļauti Tiesas kontrolei un līdz ar to bija nepieņemami šī iebilduma izpratnē.

2.6 Ombuds atzīmē, ka saskaņā ar EK līguma 195. pantu viņš ir tiesīgs saņemt sūdzības "par Kopienas iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Kopienu Tiesa un Pirmās instances tiesa". Tā kā šī sūdzība ir adresēta Komisijai, nevis Eiropas Kopienu Tiesai vai Pirmās instances tiesai, ombuds uzskata, ka Komisija nav pierādījusi, kāpēc viņš nevarētu izskatīt šo sūdzību attiecībā uz Komisijas iesniegumiem Kopienas tiesām. Ombuds, protams, ņem vērā to, ka, izskatot šādas lietas, ir jāņem vērā iepriekš minētā noteikuma mērķis un ka tādēļ to nevar attiecināt uz jautājumiem, kurus šīs tiesas ir izskatījušas pašas. Tomēr šķiet, ka ne Pirmās instances tiesa, ne Tiesa nav izskatījušas jautājumu par to, vai Komisijas iesniegtajos apsvērumos bija ietverti nepareizi, apzināti maldinoši un apmelojoši apgalvojumi. Ir taisnība, ka Komisija ir apgalvojusi, un sūdzības iesniedzējs to nav apstrīdējis, ka sūdzības iesniedzējs Pirmās instances tiesā ir apgalvojis, ka daži Komisijas iebildumu raksta fragmenti ir balstīti uz "vairākām bažām, pārpratumiem un pat neslavas celšanu". Tomēr, pat pieņemot, ka sūdzības iesniedzējs tādējādi vēlas iesniegt Tiesai tādus pašus iebildumus, kādus tas ir izvirzījis šajā lietā, būtu jāņem vērā fakts, ka Tiesa ir noraidījusi sūdzības iesniedzēja pieteikumu kā nepieņemamu. Tādējādi Tiesa neizskatīja lietu pēc būtības.

2.7 Ņemot vērā sūdzības formulējumu, ombuds uzskata, ka viņam ir jāpārbauda, vai Komisijas izmantotie izteicieni ir i) nepareizi, ii) apzināti maldinoši un iii) apmelojoši.

Vai Komisijas izmantotie izteicieni bija nepareizi?

2.8 Ombuds uzskata, ka laba administratīvā prakse ir ES iestādēm un struktūrām rūpēties, lai to paziņojumi būtu precīzi, un nekavējoties izlabot iespējamās kļūdas.

2.9 Pirms pārbaudīt, vai tas tā ir bijis šajā gadījumā, ombuds uzskata, ka ir jānoskaidro fakti, uz kuriem attiecas attiecīgie Komisijas paziņojumi.

2.10 No viņam iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka Landgericht Gießen prokuratūra veica iepriekšēju izmeklēšanu ("Ermittlungsverfahren") pret Dr. Koch un trim citām personām, nevis pret sūdzības iesniedzēju. Turklāt izrādās, ka šo iepriekšējo izmeklēšanu par labu attiecīgajām personām izbeidza 1996. gada 30. aprīlī. Visbeidzot, ombuds atzīmē, ka ir pilnīgi skaidrs, ka Komisija par šiem faktiem tika informēta vairākkārt, sākot ar 1996. gada 21. maijā Komisijai nosūtīto vēstuli.

2.11 Saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem prokuratūrai ir jāveic izmeklēšana, ja tā saņem informāciju, kas rada aizdomas, ka varētu būt izdarīts noziedzīgs nodarījums (Strafprozeßordnung - Kriminālprocesa kodeksa 160. pants). Ja šī sākotnējā izmeklēšana ("Ermittlungsverfahren") apstiprina minētās aizdomas, prokuratūra iesniedz lietu krimināltiesai un lūdz uzsākt kriminālprocesu ("Strafverfahren").

2.12 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka neviens no Komisijas izmantotajiem izteicieniem nav pareizs. Ja tiek veikta iepriekšēja izmeklēšana, nav lietderīgi atsaukties uz "kriminālprocesu", "tiesvedību", "kriminālprocesu", "prokuratūru" vai "apsūdzību".

2.13 Ņemot vērā iepriekš minēto, arī Vācijas Ārlietu ministrijas 1995. gada 15. marta vēstulē izteiktais apgalvojums, ka ir notikusi "oficiāla kriminālvajāšana", nav pareizs. Tomēr fakts ir tāds, ka šis apgalvojums tika izteikts. Ja Komisijas paziņojumi būtu jāinterpretē kā tādi, kas tikai atsaucas uz Vācijas Ārlietu ministrijas (nepareizo) paziņojumu vai citē to, tad tos pašus par sevi nevarētu uzskatīt par nepareiziem.

2.14 Ombuds uzskata, ka tas tā patiešām ir attiecībā uz šādiem diviem paziņojumiem:

"Ņemot vērā informāciju, kas saņemta no Vācijas Ārlietu ministrijas, sniedzot informāciju par notiekošu kriminālvajāšanu, ECHO nolēma apturēt Internationaler Hilfsfonds pieteikuma izskatīšanu, līdz tiks saņemta papildu informācija par notiekošu kriminālvajāšanu."

(Komisijas iebildumu raksta lietā T-372/02 P 45. punkts)

"...Dr. Koch (IH prezidents) mēģināja iegūt piekļuvi Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem, lai noskaidrotu, kurš Auswärtiges Amt 1995. gadā bija informējis Komisiju, ka pret Internationaler Hilfsfonds ir uzsākta kriminālvajāšana."

(Komisijas atbildes lietā C-521/03 P 86. punkts)

Šajos paziņojumos ir tikai minēts (neapstrīdēts) fakts, ka Vācijas Ārlietu ministrija ir (nepareizi) informējusi Komisiju, ka pret sūdzības iesniedzēju tiek veikta kriminālvajāšana. Tādējādi tos pašus par sevi nevar uzskatīt par nepareiziem.

2.15 Tomēr situācija ir atšķirīga attiecībā uz šādiem trim apgalvojumiem:

"No vēlās sarakstes izrietēja, ka pret Dr. Koch un trim citiem Internationaler Hilfsfonds (..) darbiniekiem tika izvirzītas apsūdzības."

(Komisijas iebildumu raksta lietā T-372/02 P 40. punkts)

"Attiecībā uz jautājumu par direktoru godīgumu Komisija bija īpaši nobažījusies par to, ka laikā, kad tika iesniegts pieteikums, Koch kungs neminēja, ka pret viņu un trim citiem Internationaler Hilfsfonds darbiniekiem ir uzsākts kriminālprocess. Tā kā tas neapšaubāmi bija būtisks fakts, kas nebija iekļauts pieteikumā, Komisijai būtu bijušas visas tiesības, tiklīdz šis fakts būtu atklājies, noraidīt pieteikuma iesniedzēja pieteikumu in limine."

(Komisijas iebildumu raksta lietā T-372/02 P 105. punkts)

"(...) Komisijai ir pienākums norādīt, ka laikā, kad viņš iesniedza pieteikumu par ZPN [partnerības pamatnolīguma] parakstīšanu, pret Koch kungu Vācijā bija uzsākti kriminālprocesi."

(Komisijas 2005. gada 13. janvāra atzinums par sūdzību 2862/2004/GG)

Tūlīt ir skaidrs, ka šie apgalvojumi neattiecas ne uz vienu "kriminālprocesu", kas, iespējams, bija uzsākts pret sūdzības iesniedzēju (kā Vācijas Ārlietu ministrija nepareizi apgalvoja savā 1995. gada 15. marta vēstulē), bet gan uz "kriminālprocesiem", "kriminālprocesiem" un "apsūdzībām". Turklāt šie paziņojumi attiecas uz Dr. Koch un trim citām (nenosauktām) personām. Tomēr vēstulē, ko Vācijas Ārlietu ministrija adresēja ECHO 1995. gada 15. martā, nebija minēti personu vārdi. Tādējādi attiecīgie paziņojumi nepārprotami pārsniedz vienkāršu atsauci vai atsauci uz Vācijas Ārlietu ministrijas 1995. gada 15. marta vēstuli. Apgalvojumi ir arī faktu ziņā nepareizi, jo (kā paskaidrots iepriekš 2.12. punktā) pret Dr. Koch netika uzsākts ne "kriminālprocess", ne "kriminālprocesi", kā arī pret viņu netika izvirzītas "apsūdzības".

2.16 Iespējams, varētu apgalvot, ka šie paziņojumi tikai atspoguļo Komisijas attiecīgajā laikā pieņemto nostāju. Ņemot vērā to, ka Komisija bija informēta (kļūdaini), ka pret sūdzības iesniedzēju ir uzsākta "kriminālvajāšana", varētu apgalvot, ka attiecīgie apgalvojumi bija balstīti uz šo (nepareizo) informāciju un ka tādējādi Vācijas Ārlietu ministrijas vēstulē ietvertās atsauces uz "oficiālo kriminālvajāšanu" interpretēšana kā "kriminālprocesu" vai "kriminālprocesu" tajā laikā nebija nepamatota.

Tomēr ombuds uzskata, ka šāda interpretācija nav iespējama divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, attiecīgie paziņojumi tika sniegti vairākus gadus pēc attiecīgajiem notikumiem un skaidri nenorāda (ja tas tā patiešām bija), ka to pamatā ir Komisijas zināšanas un interpretācija tajā laikā. Turklāt tagadnes laika izmantošana otrajā paziņojumā, šķiet, apstiprina, ka Komisija šos paziņojumus ir sniegusi, pamatojoties uz informāciju par faktiem, kas bija tās rīcībā laikā, kad tā iesniedza savus iesniegumus Kopienas tiesām un ombudam (laikposmā no 2003. līdz 2005. gadam). Tomēr tajā laikā Komisija jau sen bija informēta, ka ir notikusi tikai iepriekšēja izmeklēšana, nevis "kriminālprocess" vai "kriminālprocess". Otrkārt, "informācija", ka pret sūdzības iesniedzēju ir uzsākta kriminālvajāšana, bija ietverta Vācijas Ārlietu ministrijas 1995. gada 15. marta vēstulē. Tomēr sūdzības iesniedzēja pieteikums parakstīt ZPN oficiāli tika iesniegts ECHO tikai 1996. gada 20. martā (7). Ņemot vērā to, ka ECHO kopš 1995. gada 15. marta nav saņēmis nekādu papildu informāciju par sūdzības iesniedzēju no Vācijas Ārlietu ministrijas, apgalvojumu, ka laikā, kad tika iesniegts pieteikums parakstīt FPA, pret sūdzības iesniedzēju bija uzsākta "kriminālprocesa" vai "kriminālprocesa" procedūra, nevarēja pamatot ar "informāciju", ko Vācijas Ārlietu ministrija sniedza 1995. gada 15. martā, t. i., vairāk nekā pirms gada.

2.17 Situācija ir vēl acīmredzamāka attiecībā uz pēdējo no iepriekš minētajiem apgalvojumiem, kas formulēti šādi:

"Jāņem vērā, ka 2001. gada 8. augusta e-pasta vēstules viens mērķis, lai cik otršķirīgs tas nebūtu, bija pieprasīt atjauninātu informāciju par tiesvedības attīstību pret IH Vācijā."

(Komisijas 2004. gada 24. jūnija atzinums par sūdzību Nr. 745/2004/GG)

Tā kā līdz 2001. gadam Komisija jau sen bija informēta, ka "tiesvedība" nenotiek un ka sākotnējā izmeklēšana ir pabeigta 1996. gada aprīlī, ombuds nesaprot, kāpēc Komisija tomēr atsaucās uz šādu "tiesvedību". Šis fakts ir vēl jo vairāk mulsinošs, ņemot vērā to, ka pat veiktā sākotnējā izmeklēšana attiecās tikai uz Dr. Koch un trim citām personām, bet ne uz pašu sūdzības iesniedzēju (IH).

2.18 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisijas norādes uz "kriminālprocesiem", "tiesvedību", "kriminālprocesiem" un "apsūdzībām" savos iesniegumos Kopienas tiesām un pašam ombudam ir nepareizas. Tā ir administratīva kļūme.

Vai Komisijas apgalvojumi bija apzināti maldinoši?

2.19 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka attiecīgie apgalvojumi bija apzināti maldinoši, ombuds uzskata, ka šeit jāņem vērā tikai četri apgalvojumi, kas izklāstīti 2.15. un 2.17. punktā, jo 2.14. punktā minētie apgalvojumi nebija nepareizi.

2.20 Attiecībā uz pārējiem apgalvojumiem ombuds uzskata, ka ir lietderīgi norādīt, ka nekas neliecina par to, ka tie faktiski ir maldinājuši Kopienas tiesas. Attiecībā uz pašu ombudu viņš var apliecināt sūdzības iesniedzējam, ka Komisijas paziņojumi neradīja grūtības noskaidrot lietas faktiskos apstākļus. Turklāt, lai gan attiecīgie Komisijas apgalvojumi bija nepareizi, ombuds neuzskata, ka sūdzības iesniedzējs ir pierādījis, ka Komisija ir rīkojusies ar nolūku maldināt Kopienas tiesas un ombudu, tos iesniedzot. Tāpēc šajā ziņā nav konstatētas administratīvas kļūmes.

Vai Komisijas paziņojumi bija apmelojoši?

2.21 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka attiecīgie paziņojumi bija apmelojoši, ombuds uzskata, ka tas nozīmētu, ka par tiem tika vai varētu tikt informētas trešās personas.

2.22 Ņemot vērā, ka procesuālie raksti lietās, ko izskata Kopienas tiesas, parasti nav pieejami trešām personām, ombuds uzskata, ka šādi procesuālie raksti varētu būt apmelojoši tikai tad, ja tie tiktu atkārtoti atklātā tiesas sēdē. Tomēr ombuds norāda, ka nav notikusi mutiska uzklausīšana nevienā no abām tiesas lietām, uz kurām atsaucās sūdzības iesniedzējs.

2.23 Attiecībā uz iesniegumiem ombudam ir taisnība, ka tie principā ir pieejami trešām personām lietās, kurās (kā sūdzībās 745/2004/GG un 2862/2004/GG) sūdzības iesniedzējs nav lūdzis ievērot konfidencialitāti. Tomēr jāņem vērā, ka ombuds reti saņem pieprasījumus par piekļuvi viņa lietas materiāliem saistībā ar sūdzību. Faktiski šķiet, ka līdz šim šāds pieprasījums nav saņemts attiecībā uz lietām par sūdzībām 745/2004/GG un 2862/2004/GG. Tādēļ ombuds uzskata, ka jebkāda ietekme, kas rada iespēju trešām personām piekļūt Komisijas paziņojumiem, iesniedzot pieprasījumu par piekļuvi ombuda lietas materiāliem, ir pārāk attāla un hipotētiska, lai tā būtu būtiska pašreizējā kontekstā. Attiecībā uz iespējamo Komisijas paziņojumu satura izpaušanu, izmantojot ombuda lēmumus, ombuds vēlas atsaukties uz to, kas šajā sakarā ir teikts iepriekš (sk. 1.9. punktu).

2.24 Ombuds uzskata, ka ir lietderīgi izteikt vienu nobeiguma piezīmi. Ņemot vērā to, cik lielu nozīmi sūdzības iesniedzējs (saprotami) piešķir nepieciešamībai aizsargāt savu reputāciju pret jebkādu kaitējumu, ko varētu radīt tādi apgalvojumi kā Komisijas apgalvojumi, ombude uzskata, ka ir pārsteidzoši, ka Komisijas atzinumā pat netika aplūkots jautājums par to, vai šie apgalvojumi bija pareizi. Ombudam ir arī grūti saprast, kāpēc Komisija nereaģēja uz sūdzības iesniedzēja 2005. gada 5. augusta pieprasījumu, kas tika iesniegts ar tā advokātu starpniecību, lai apstiprinātu, ka tā vairs neizteiks šādus apgalvojumus. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tā bija piektā reize, kad tai tika lūgts atbildēt uz sūdzības iesniedzēja sūdzībām saistībā ar ZPN parakstīšanas pieteikuma izskatīšanu. Ombuds nevar palīdzēt domāt, ka no šīs izmeklēšanas būtu bijis viegli izvairīties, ja Komisija būtu pieņēmusi sūdzības iesniedzēja 2005. gada 5. augusta pieprasījumu. Sūdzības iesniedzējs ir nosūtījis ombudam Komisijas 2005. gada 9. decembra vēstules kopiju. Komisija uzskata, ka šī vēstule arī atbild uz minēto 2005. gada 5. augusta vēstuli. Tomēr ombuds norāda, ka tā vietā, lai izskatītu šajā vēstulē izteikto pieprasījumu, Komisija vienkārši apstiprināja savu pieņemto nostāju. Viņš arī norāda, ka Komisija turklāt informēja sūdzības iesniedzēju, ka jebkādas turpmākas vēstules par šo jautājumu tiks uzskatītas par atkārtotām un tādējādi uz tām netiks sniegta atbilde.

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds saskaņā ar savu statūtu 3. panta 6. punktu iesniedz Komisijai šādu ieteikuma projektu:

Ieteikuma projekts

Komisijai būtu jāatzīst, ka tās iesniegtajos dokumentos Kopienas tiesām un ombudam ietvertās atsauces uz "kriminālprocesu", "tiesvedību", "kriminālprocesu" un "apsūdzībām", kas izvirzītas pret sūdzības iesniedzēju, tā priekšsēdētāju vai citiem sūdzības iesniedzēja locekļiem, bija nepareizas. Komisijai būtu arī jāapstiprina, ka tā turpmāk neizmantos šādas nepareizas atsauces.

Komisija un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija līdz 2007. gada 28. februārim nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda lēmuma pieņemšanu un to pasākumu aprakstu, kas veikti, lai īstenotu ieteikuma projektu.

Strasbūrā, 2006. gada 14. decembrī

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).

(2) Šajā lēmumā citētajos dokumentos sūdzības iesniedzējs dažkārt tiek saukts par “IH”.

(3) Ombuds nav saņēmis Kopienas tiesās iesniegto procesuālo rakstu kopijas. Tādējādi šie citāti ir ņemti no sūdzības iesniedzēja iesniegumiem ombudam šajā lietā. Komisija nav apgalvojusi, ka šie apsvērumi sagroza to, ko tā ir izvirzījusi savos procesuālajos rakstos.

(4) Attiecībā uz šo pēdējo apgalvojumu skatīt lēmuma 1.3. punktu.

(5) Šajā lēmumā citētajos dokumentos sūdzības iesniedzējs dažkārt tiek saukts par “IH”.

(6) Lēmumi ir pieejami ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu). Attiecīgās rindkopas ir lēmuma par sūdzību 745/2004/GG 2.2. punkts un lēmuma par sūdzību 2862/2004/GG 1.9. punkts.

(7) Skatīt 12. punktu Pirmās instances tiesas 2003. gada 15. oktobra rīkojumā lietā T-372/02.