(Izgatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu (1))

Sūdzību

Fakti

Sūdzības iesniedzējs ir Vācijas pilsonis. Vācijas nodokļu iestādes uzskata, ka sūdzības iesniedzējam ir parādā ievērojamu naudas summu (aptuveni EUR 358 000). Šis apgalvojums (ko apstrīd sūdzības iesniedzējs), šķiet, ir balstīts uz Vācijas nodokļu iestāžu viedokli, ka daži aktīvi, kas pieder sūdzības iesniedzējam, bet kas atrodas ārvalstīs, būtu jāapliek ar Vācijas nodokli.

2003. gada novembrī pilsēta, kurā dzīvo sūdzības iesniedzējs, lika viņam iesniegt pasi, pamatojoties uz to, ka viņš, iespējams, dosies uz ārzemēm, lai izvairītos no iepriekš minētā parāda samaksas. Pilsēta arī nolēma, ka sūdzības iesniedzēja personas apliecība („Personalausweis”) būs derīga tikai Vācijā. Līdz ar to sūdzības iesniedzējs nevarēja likumīgi atstāt Vācijas Federatīvās Republikas teritoriju.

Sūdzības iesniedzējs šo lēmumu pārsūdzēja administratīvā kārtā.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 30. martā vērsās Eiropas Komisijā, lai iesniegtu sūdzību par to, ka ir pārkāptas viņa tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar EK līguma 18. pantu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka ir aizliegti jebkādi valsts noteikumi, kas ierobežo pārrobežu apriti. Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Tiesas spriedumu lietā C-415/93 Bosman 1995 [ECR] I-4921. Viņš arī apgalvoja, ka nosacījumi jebkādiem ierobežojumiem sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ viņa gadījumā nav izpildīti.

Komisija 2004. gada 6. maijā apstiprināja šīs vēstules saņemšanu un lūdza sūdzības iesniedzēju iesniegt papildu informāciju. Atbildot uz jaunu vēstuli, ko tai 2004. gada 18. maijā nosūtīja sūdzības iesniedzējs, Komisija 2004. gada 3. jūnija vēstulē lūdza sūdzības iesniedzēju iesniegt viņa administratīvās sūdzības kopiju. Sūdzības iesniedzējs sniedza šo informāciju.

Komisija 2004. gada 16. jūnijā norādīja, ka tā saprot, ka sūdzības iesniedzējs ir notiesāts par nodokļu pārkāpumiem. Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa lieta neietilpst Kopienas tiesību aktu piemērošanas jomā, jo tajā nav pārrobežu elementa. Šajā kontekstā Komisija atsaucās uz Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-64/96 un C-65/96 Uecker un Jacquet 1997 [ECR] I-3171. Komisija, atsaucoties uz 1984. gada spriedumu lietā 180/83 Moser/Land Baden-Württemberg (Recueil, 2539. lpp.), arī norādīja, ka tīri hipotētiska iespēja strādāt citā dalībvalstī neradīja saikni, kas būtu pietiekami cieša, lai pamatotu brīvas pārvietošanās noteikumu piemērošanu.

Savā 2004. gada 23. jūnija atbildē sūdzības iesniedzējs paskaidroja, ka tiesa viņu nav nosodījusi, bet ka viņa tiesības pārvietoties ir ierobežotas ar administratīvas iestādes lēmumu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka šā lēmuma pamatā bija fakts, ka viņam piederēja aktīvi ārvalstīs. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka vērtspapīru noguldījuma turēšana ārvalstīs bija aizsargāta ar EK līguma noteikumiem par kapitāla brīvu apriti. Sūdzības iesniedzējs arī uzsvēra, ka viņa brīvas pārvietošanās tiesību pārkāpums ir reāls, ņemot vērā to, ka viņš vēlējās pārņemt uzdevumu rūpēties par ārzemēs dzīvojošiem klientiem pie sava darba devēja un ka viņš bija rezervējis brīvdienu ceļojumu uz citu valsti, kas viņam bija jāatceļ pilsētas, kurā viņš dzīvo, pieņemtā lēmuma dēļ. Viņš arī apgalvoja, ka pilsētas lēmums ir nesamērīgs pasākums. Savā vēstulē sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Tiesas spriedumiem lietā C-18/95 Terhoeve 1999 [ECR] I-345 un lietā C-357/98 Yiadom 2000 [ECR] I-9265.

Savā 2004. gada 20. jūlija atbildē Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzējs, šķiet, galvenokārt paļaujas uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Kopienas tiesību aktiem. Komisija arī apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja lieta Vācijas tiesās ir nonākusi krietni pavirzījusies uz priekšu. Tomēr Komisija uzskata, ka nebija skaidrs, vai vēršanās valsts tiesās apturēja lēmuma izpildi. Komisija arī apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējs varētu vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un ka tikai Eiropas Kopienu Tiesa varētu precizēt Kopienas tiesību aktu interpretāciju, atbildot uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar EK līguma 234. pantu. Tāpēc Komisija uzskata, ka, pamatojoties uz līdz šim pieejamo informāciju, nebija iespējams izdarīt galīgo secinājumu par šo lietu.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 1. augusta atbildē atkārtoja savu viedokli. Viņš arī uzsvēra, ka līdz šim ir bijis tikai administratīvas iestādes lēmums, ka lieta vēl nav iesniegta tiesā un ka viņa administratīvajai pārsūdzībai nav apturošas iedarbības. Tāpēc sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju sākt pārkāpuma procedūru pret Vāciju.

2004. gada 18. septembrī Komisija atbildēja uz šo vēstuli. Komisija apstiprināja savu viedokli, ka EK līguma 18. pants nav piemērojams pašreizējos apstākļos. Komisija uzskata, ka tas, ka sūdzības iesniedzējs bija citās dalībvalstīs sniedzamo pakalpojumu "potenciālais" saņēmējs, neietekmēja šo secinājumu. Komisija uzsvēra, ka tikai viens ģenerāladvokāts līdz šim ir atsaucies uz "potenciālajiem Kopienas tūristiem", bet Tiesa nav ņēmusi vērā šo atzinumu. Tā arī norādīja, ka ECT 2003. gadā ir pieņēmusi lēmumu divās līdzīgās lietās, un ierosināja, ka sūdzības iesniedzējs varētu vērsties šajā tiesā. Komisija arī ierosināja, ka sūdzības iesniedzējs varētu rakstīt ANO Cilvēktiesību centram Ženēvā.

Sūdzība 2847/2004/AS

2004. gada 4. oktobrī sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda (sūdzība Nr. 2847/2004/AS), apgalvojot, ka Komisija ir pārkāpusi viņa tiesības brīvi pārvietoties. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņš ir rezervējis divus braucienus uz Eiropas valstīm, kurus viņš nevarēja veikt pilsētas pieņemtā lēmuma dēļ. Savā vēstulē sūdzības iesniedzējs cita starpā atsaucās uz Tiesas spriedumu lietā C-10790 Masgio 1991 [ECR] I-1119. Ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs nebija iesniedzis nekādus apliecinošus dokumentus (un ka viņš nebija norādījis tālruņa numuru, kas ļautu ombuda birojam sazināties ar viņu), 2004. gada 27. oktobrī šī sūdzība tika noraidīta, pamatojoties uz 195. pantu (nepietiekams pamatojums izmeklēšanai).

Par šo iebildumu

Ar 2004. gada 1. novembra vēstuli (kas tika nosūtīta pa faksu 2004. gada 2. novembrī) sūdzības iesniedzējs nosūtīja ombudam savas sarakstes ar Komisiju kopijas. Šo vēstuli ombuds reģistrēja kā jaunu sūdzību. Šajā sūdzībā sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņa sūdzību par pārkāpumu pret Vāciju.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 30. martā lūdza Komisiju sākt pārkāpuma procedūru pret Vāciju. Saskaņā ar Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (COM(2002) 141, galīgā redakcija, OV 2002, C 244, 5. lpp.) šī vēstule tika reģistrēta kā sūdzība (atsauce 2004/4462). Sūdzības iesniedzējs par to tika attiecīgi informēts 2004. gada 27. maijā.

Komisija 2004. gada 16. jūnijā un 18. septembrī informēja sūdzības iesniedzēju par savu viedokli, ka viņa situācija ir pilnībā iekšēja un ka tādēļ EK līguma 18. pants nav piemērojams. Komisija arī informēja sūdzības iesniedzēju par iespēju vērsties ECT vai ANO Cilvēktiesību centrā Ženēvā.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 27. septembra vēstulē sūdzējās par Komisijas dienestu nostāju. Komisija neatbildēja uz šo vēstuli, pamatojoties uz to, ka tajā nav jaunu elementu salīdzinājumā ar sūdzības iesniedzēja iepriekšējām vēstulēm un ka tādēļ to var uzskatīt par atkārtotu (sk. Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksa iedaļu “Izmeklēšana”).

Par šo jautājumu atbildīgais Komisijas dienests 2004. gada 9. decembrī lūdza Komisijas Ģenerālsekretariātu lietu slēgt.

Vācijas iestādes tikmēr bija informējušas Komisiju, ka sūdzības iesniedzējam noteiktie ierobežojumi joprojām ir piemērojami un ka kopš 2004. gada 17. decembra šis jautājums tiek izskatīts Bādenes-Virtembergas reģionālajā iestādē, kas ir kompetenta izskatīt sūdzības iesniedzēja administratīvo sūdzību. Tā turklāt informēja Komisiju, ka sūdzības iesniedzējs nav lūdzis kompetentajai administratīvajai tiesai pagaidu noregulējumu, kā viņš to būtu varējis darīt.

Komisijas dienesti bija darījuši visu iespējamo, lai atbildētu uz sūdzības iesniedzēja jautājumiem un palīdzētu viņam atrast tiesiskās aizsardzības līdzekļus ārpus Kopienas tiesību aktiem. Tomēr tās bija paskaidrojušas sūdzības iesniedzējam, ka uz viņa situāciju neattiecas Kopienas tiesību akti. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu tika ievērotas procesuālās prasības par attiecībām ar sūdzības iesniedzējiem.

Papildu informācija

Rūpīgi izskatījusi Komisijas atzinumu, izrādījās, ka ir vajadzīga turpmāka izmeklēšana.

Papildu informācijas pieprasījums

Tādēļ ombuds 2005. gada 28. februārī lūdza Komisiju sniegt komentārus par to, kā tā šajā gadījumā ievēro procesuālās garantijas, kas noteiktas 10. punktā tās paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem. Šā paziņojuma 10. punktā noteikts, ka Komisija 1) sniedz sūdzības iesniedzējam iepriekšēju paziņojumu, ja tā vēlas izbeigt lietu, un 2) aicina sūdzības iesniedzēju četru nedēļu laikā iesniegt piezīmes.

Komisijas atbilde

Atbildē uz šo papildu informācijas pieprasījumu Komisija norādīja, ka šajā gadījumā ir izmantota vienkāršota procedūra saskaņā ar paziņojuma 11. punktu. Komisija pauda nožēlu par to, ka nav nosūtīta oficiāla vēstule, informējot sūdzības iesniedzēju par Komisijas nodomu slēgt lietu, kā paredzēts paziņojuma 10. punktā.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs iesniedza divus apsvērumu kopumus – pirmo pēc tam, kad bija saņēmis Komisijas atzinuma kopiju, un otro pēc tam, kad bija iepazinies ar Komisijas atbildi uz papildu informācijas pieprasījumu. Tomēr sūdzības iesniedzēja otrās vēstules saturs ir gandrīz identisks pirmās vēstules saturam.

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos izteica šādas piezīmes:

2003. gada 4. decembrī iesniegtā administratīvā sūdzība vēl nebija izskatīta. Procesa ilgums saistībā ar šo administratīvo sūdzību esot arī tiesību uz brīvu pārvietošanos pārkāpums.

Ar pilsētas pieņemto lēmumu tika pārkāpts EK līguma 18. un 39. pants, jo tas liedza viņam izceļot no Vācijas. Tas nebija pamatots ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem (EK līguma 39. panta 3. punkts). Nevarēja atsaukties uz fiskāliem iemesliem, lai pamatotu brīvas pārvietošanās tiesību ierobežojumus. Lēmums atņemt viņam pasi bija vērsts uz to, lai neļautu viņam strādāt ārvalstīs, ņemot vērā, ka nodokļu prasījumu izpilde valstī bija vieglāka nekā citās valstīs. Tomēr arī šie administratīvās lietderības apsvērumi nevar pamatot brīvas pārvietošanās tiesību ierobežojumu.

Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz vairākiem citiem Tiesas spriedumiem.

Lēmums

Ievadpiezīme

1.1 Sūdzības iesniedzējs ir Vācijas pilsonis. Vācijas nodokļu iestādes uzskata, ka sūdzības iesniedzējam ir parādā ievērojamu naudas summu (aptuveni EUR 358 000). 2003. gada novembrī pilsēta, kurā dzīvo sūdzības iesniedzējs, lika viņam iesniegt pasi, pamatojoties uz to, ka viņš, iespējams, dosies uz ārzemēm, lai izvairītos no iepriekš minētā parāda samaksas. Pilsēta arī nolēma, ka sūdzības iesniedzēja personas apliecība („Personalausweis”) būs derīga tikai Vācijā. Līdz ar to sūdzības iesniedzējs nevarēja likumīgi atstāt Vācijas Federatīvās Republikas teritoriju. Sūdzības iesniedzējs šo lēmumu pārsūdzēja administratīvā kārtā.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 30. martā vērsās Eiropas Komisijā, lai iesniegtu sūdzību par to, ka ir pārkāptas viņa tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar EK līguma 18. pantu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka ir aizliegti jebkādi valsts noteikumi, kas ierobežo pārrobežu apriti. Viņš arī apgalvoja, ka nosacījumi jebkādiem ierobežojumiem sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ viņa gadījumā nav izpildīti. Turpmākajā sarakstē ar Komisiju sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņam pieder īpašums ārvalstīs, ka viņš vēlas pārņemt citās dalībvalstīs dzīvojošu klientu aprūpi pie sava darba devēja un ka viņš ir rezervējis divus brīvdienu ceļojumus uz citām dalībvalstīm, kas viņam bija jāatceļ pilsētas pieņemtā lēmuma dēļ.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 27. maijā tika informēts, ka viņa vēstule ir reģistrēta kā sūdzība (atsauce 2004/4462).

Divās vēstulēs, kas datētas ar 2004. gada 16. jūniju un 18. septembri, Komisija informēja sūdzības iesniedzēju par savu viedokli, ka viņa situācija ir pilnībā iekšēja un ka tādēļ EK līguma 18. pants nav piemērojams. Komisija arī informēja sūdzības iesniedzēju par iespēju vērsties ECT vai ANO Cilvēktiesību centrā Ženēvā.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 2. novembrī ombudam iesniegtajā sūdzībā apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņa sūdzību par pārkāpumu pret Vāciju.

1.2 Savos 2005. gada aprīļa apsvērumos par Komisijas atzinumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka 2003. gada 4. decembrī iesniegtā administratīvā sūdzība joprojām nav izskatīta. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka arī šīs administratīvās pārsūdzības procedūras ilgums ir brīvas pārvietošanās tiesību pārkāpums.

1.3 Jāatzīmē, ka šī izmeklēšana attiecas uz jautājumu par to, vai Komisija ir pienācīgi izskatījusi sūdzību par pārkāpumu, ko sūdzības iesniedzējs tai iesniedza 2004. gada martā. Ņemot vērā to, ka iepriekš minētais arguments (kas ietverts 1.2. punktā), šķiet, nav iesniegts Komisijai saistībā ar sūdzību par pārkāpumu, to nevar izskatīt šajā izmeklēšanā.

2 Apgalvotā nespēja pienācīgi izskatīt sūdzību par pārkāpumu

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņa sūdzību par pārkāpumu pret Vāciju.

2.2 Savā atzinumā Komisija būtībā norādīja, ka tā ir pienācīgi izskatījusi šo jautājumu. Komisija arī uzskatīja, ka ir ievērotas procesuālās prasības attiecībās ar sūdzības iesniedzējiem. Tā arī atzīmēja, ka 2004. gada 9. decembrī par šo jautājumu atbildīgais Komisijas dienests lūdza Komisijas Ģenerālsekretariātu slēgt lietu.

2.3 Attiecībā uz procesuālajiem aspektiem vispirms jāatzīmē, ka Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (COM(2002) 141, galīgā redakcija, OV 2002, C 244, 5. lpp.) ir paredzētas noteiktas procesuālās garantijas attiecībā uz Komisijai iesniegtajām sūdzībām par pārkāpumiem. Šā paziņojuma 10. punktā noteikts, ka Komisija 1) sniedz sūdzības iesniedzējam iepriekšēju paziņojumu, ja tā vēlas izbeigt lietu, un 2) aicina sūdzības iesniedzēju četru nedēļu laikā iesniegt piezīmes. Atbildot uz ombuda uzdoto jautājumu, Komisija atzina, ka nav ievērojusi šīs prasības, un pauda nožēlu par šo trūkumu. Komisija paskaidroja, ka tā šajā gadījumā ir izmantojusi vienkāršotu procedūru saskaņā ar paziņojuma 11. punktu. Tomēr jāatzīmē, ka 11. punkta pēdējā daļā ir paredzēts, ka, "ja Komisija plāno izmantot šo procedūru, tā par to informē sūdzības iesniedzēju saskaņā ar 10. punktā aprakstīto procedūru". Tāpēc ombuds secina, ka Komisija nav ievērojusi procesuālās garantijas, kas noteiktas tās paziņojuma 10. punktā. Tā ir administratīva kļūme.

Ombuds norāda, ka Komisijas lēmums slēgt lietu par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu, šķiet, ir pieņemts pēc tam, kad ombuds bija vērsis Komisijas uzmanību uz šo sūdzību. Tāpēc tas, ka Komisija nav ievērojusi pati savu paziņojumu, ir vēl jo pārsteidzošāk.

2.4 Attiecībā uz lietas būtību ombuds uzskata, ka Komisijai ir taisnība, norādot, ka EK līguma noteikumi par brīvu pārvietošanos neattiecas uz pilnībā iekšējām situācijām, kurās nav pārrobežu elementu (2). Tomēr jāatzīmē, ka EK līguma 18. pantā ir noteikts, ka ikvienam ES pilsonim "ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus". Šīs tiesības pēc vajadzības ietver dalībvalstu pienākumu ļaut saviem valstspiederīgajiem atstāt to teritoriju, lai izmantotu šo brīvību. Tomēr ombuds norāda, ka attiecīgās Vācijas iestādes pieņemto pasākumu mērķis bija padarīt neiespējamu sūdzības iesniedzēja izceļošanu no Vācijas. Turklāt jānorāda, ka sūdzības iesniedzējs ir paskaidrojis, ka vēlas doties uz citām dalībvalstīm profesionālu iemeslu dēļ un tūrisma nolūkos. Ņemot vērā 18. panta plašo formulējumu, ombuds uzskata, ka šis noteikums aizsargā arī ES pilsoņu tiesības doties uz citām dalībvalstīm, lai tur pavadītu brīvdienas.

Turklāt jāatzīmē, ka savā 2004. gada 23. jūnija vēstulē Komisijai sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ir rezervējis brīvdienu ceļojumu, kas viņam pēc tam bija jāatceļ Vācijas iestāžu veikto pasākumu dēļ. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 4. oktobra vēstulē Komisijai atsaucās uz diviem braucieniem, kas viņam bija jāatceļ, proti, vienu braucienu 2004. gada jūnijā un vienu braucienu 2004. gada augustā/septembrī. 2004. gada 19. novembra vēstulē ombudam (kas tika nosūtīta Komisijai) sūdzības iesniedzējs norādīja, ka šie braucieni būtu aizveduši viņu attiecīgi uz Ungāriju un Austriju. Ņemot vērā šīs norādes, ombuds uzskata, ka ir grūti apgalvot, ka sūdzības iesniedzēja nodoms izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties bija hipotētisks. Jebkurā gadījumā jānorāda, ka no Komisijas vēstulēm neizriet, ka Komisija jebkad būtu izskatījusi šos iesniegumus.

2.5 Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu arī attiecībā uz šīs sūdzības būtību. Tas ir vēl viens administratīvas kļūmes gadījums.

2.6 Lai novērstu šaubas, jāatzīmē, ka iepriekš minētie apsvērumi attiecas tikai uz jautājumu par to, vai uz sūdzības iesniedzēja lietu varētu attiecināt Kopienas noteikumus par brīvu apriti. Ja Komisija uz šo jautājumu (pēc sūdzības iesniedzēja argumentu pienācīgas izskatīšanas) atbildētu apstiprinoši, brīvas pārvietošanās tiesību ierobežojums, kas tad pastāvētu, joprojām varētu būt pamatots, ņemot vērā "šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai pieņemtos pasākumus". Visbeidzot ir arī jāatgādina, ka tad, ja Komisija secina, ka pastāv pārkāpums, tai ir rīcības brīvība attiecībā uz to, vai uzsākt vai neuzsākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi.

Papildus Komisijas minētajām lietām skat. Wölker/Grill komentāru par 39. pantu, 11.–13. punkts, izdevumā von der Groeben/Schwarze (red.), Kommentar zum Vertrag über die Europäische Union und zur Gründung der Europäischen Gemeinschaft, 6. izdevums, Bādenbādene, 2003. gads.

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu iesniedz Komisijai šādu ieteikuma projektu:

Ieteikuma projekts

Komisijai būtu atkārtoti jāizskata sūdzība par pārkāpumu, ko tai iesniedzis sūdzības iesniedzējs.

Komisija un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija līdz 2005. gada 30. septembrim nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda lēmuma pieņemšanu un to pasākumu aprakstu, kas veikti, lai īstenotu ieteikuma projektu.

Strasbūrā, 2005. gada 29. jūnijā

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).

(2) Papildus Komisijas minētajām lietām skat. Wölker/Grill komentāru par 39. pantu, 11.–13. punkts, izdevumā von der Groeben/Schwarze (red.), Kommentar zum Vertrag über die Europäische Union und zur Gründung der Europäischen Gemeinschaft, 6. izdevums, Bādenbādene, 2003. gads.