(Izgatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu (1))

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs, Zviedrijas pilsonis, veiksmīgi piedalījās konkursā COM/A/21/98, un 1999. gada jūlijā viņa vārds tika iekļauts rezerves sarakstā, kam bija jābūt spēkā līdz minētā gada beigām. Saskaņā ar Padomes 1995. gada 20. marta Regulu (EK) Nr. 625/95 uz laiku (līdz 1999. gada beigām) tika piemēroti labvēlīgi noteikumi jauno dalībvalstu (Austrijas, Somijas un Zviedrijas) kandidātu pieņemšanai darbā. Šie noteikumi atkāpās no parastajiem noteikumiem, jo īpaši attiecībā uz kandidātu klasifikāciju.

Konkursa COM/A/21/98 rezerves saraksta spēkā esamība vēlāk tika pagarināta līdz 2000. gada beigām. Tomēr iepriekš minētās atkāpes spēkā esamība netika pagarināta.

Sūdzības iesniedzējs 1999. gada decembrī saņēma divus mutiskus piedāvājumus amatiem Komisijā – vienu Luksemburgā (Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorāts) un vienu Briselē (Iekšējā tirgus ģenerāldirektorāts). Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņš ir pieņēmis šo amatu Luksemburgā ar nosacījumu, ka viņa ģenerāldirektorāts (ĢD) un Personāla un administrācijas ĢD laikus, t. i., līdz gada beigām, sagatavos nepieciešamo rakstisko piedāvājumu. Tomēr sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas nebija iespējams iekšēja pārpratuma dēļ, jo piedāvātais amats nebija pastāvīgs amats, bet gan pētniecības amats, kas vēl bija jāpārceļ uz pastāvīgu amatu. Sūdzības iesniedzējs tika attiecīgi informēts 1999. gada 21. decembra e-pasta vēstulē. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tad bija par vēlu pieņemt Iekšējā tirgus ģenerāldirektorāta piedāvājumu. Rakstiskais piedāvājums amatam Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorātā beidzot tika izteikts 2000. gada maijā, un sūdzības iesniedzējs sāka strādāt Komisijā 2000. gada 15. septembrī.

Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 15. jūlijā tika informēts, ka Komisija ir nolēmusi viņu klasificēt A5 pakāpes 3. līmenī. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka, ņemot vērā viņa 19 gadu profesionālo pieredzi, viņš būtu kvalificējies klasificēšanai A4 pakāpes 4. līmenī. Tomēr 2001. gada 8. oktobrī iesniegto iekšējo sūdzību par šo lēmumu Komisija 2002. gada 27. februārī noraidīja.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka šis rezultāts nav ne taisnīgs, ne pareizs un tāpēc būtu jālabo. Viņš apgalvoja, ka viņam nav bijusi iespēja sevi aizsargāt pret šādu iznākumu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, viņš būtu varējis darīt to, ko, pēc viņa domām, Komisijas darbinieki viņam tobrīd ieteica darīt, t. i., pieņemt jebkuru amatu pirms Regulas (EK) Nr. 625/95 spēkā esības termiņa beigām. Ņemot vērā to, ka dažas personas no attiecīgā rezerves saraksta faktiski bija nodarbinātas līdz 1999. gada beigām, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka personām no tā paša rezerves saraksta būtu jāsaņem tāda pati attieksme. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka piedāvājuma vēstules, uz kurām “attiecas galīgais lēmums”, varēja uzrakstīt un parasti uzrakstīt pirms galīgā piedāvājuma vēstules nosūtīšanas. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas ļāva noteikt piedāvājuma datumu pirms noteiktiem termiņiem, lai izvairītos no tādām situācijām kā šajā lietā. Sūdzības iesniedzējs kritizēja to, ka viņa gadījumā šī iespēja nav izmantota. Sūdzības iesniedzējs turklāt apgalvoja, ka 1999. gada decembrī viņa nākamais nodaļas vadītājs viņu informēja, ka gadījumā, ja klasifikācijas procedūra nedotu gaidīto (t. i., pozitīvo) rezultātu, viņam būtu labas iespējas panākt izmaiņas šajā lēmumā, iesniedzot sūdzību par to.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas pieeja neatbilda 2000. gada “Baltajā grāmatā” ietvertajiem apgalvojumiem, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamību piešķirt darbiniekiem pienācīgu atzinību par iepriekšējiem nodarbinātības periodiem un pārredzamības nozīmi. Sūdzības iesniedzējs jo īpaši apgalvoja, ka lēns darbā pieņemšanas process radīja situācijas, kas kaitēja iespējai pieņemt darbā ārēji.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Konkurss COM/A/21/98 Zviedrijas valstspiederīgajiem galvenajiem administratoriem tika organizēts saistībā ar Austrijas, Somijas un Zviedrijas pievienošanos, un uz to attiecās īpaši un ārkārtas pasākumi attiecībā uz šo valstspiederīgo pieņemšanu darbā paplašināšanās periodā, kā paredzēts Padomes 1995. gada 20. marta Regulā (EK) Nr. 625/95. Šī regula bija spēkā līdz 1999. gada 31. decembrim. Tā bija atkāpusies no vairākiem Civildienesta noteikumu pantiem un atļāva rīkot konkursus jaunajās dalībvalstīs valstspiederības dēļ, pieņemt darbā šādus valstspiederīgos, iepriekš nepublicējot vakanto amatu, un klasificēt augstākā pakāpē, neievērojot Civildienesta noteikumu 31. pantā noteiktos ierobežojumus.

Paplašināšanās perioda beigās (1999. gada 31. decembrī) tika uzskatīts, ka Komisija joprojām var izmantot paplašināšanās konkursu veiksmīgos kandidātus, bet ka īpašie un pagaidu darbā pieņemšanas pasākumi, tostarp īpašie klasifikācijas kritēriji, vairs nebūs piemērojami un ka tiks piemērotas parastās tiesību normas. Šādos apstākļos konkursa COM/A/21/98 spēkā esamība tika pagarināta.

Sūdzības iesniedzējs bija informēts par īpašajiem un pagaidu noteikumiem, kas piemērojami pieņemšanai darbā, un to termiņu. Ja konkursa spēkā esamība nebūtu pagarināta pēc 1999. gada 31. decembra, sūdzības iesniedzēju vispār nebūtu bijis iespējams pieņemt darbā Komisijā. Faktiski, ja sūdzības iesniedzēju būtu bijis iespējams pieņemt darbā 1999. gadā, viņa klasifikācija pēc īpašiem kritērijiem, pamatojoties uz viņa 18–19 gadu profesionālo pieredzi, būtu bijusi A4 1. līmenis, nevis A4 4. līmenis, kā viņš to bija apgalvojis. Darbā pieņemšana 2000. gadā tika veikta saskaņā ar tobrīd visiem Komisijas darbiniekiem piemērojamiem tiesību aktiem un klasifikācijas noteikumiem. Pret sūdzības iesniedzēju izturējās tieši tāpat kā pret visiem pārējiem paplašināšanās konkursu kandidātiem, kas tika pieņemti darbā pēc paplašināšanās perioda beigām.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību. Viņš piekrita, ka ir informēts par Komisijas noteikumiem attiecībā uz jaunpieņemtajiem kandidātiem, bet apgalvoja, ka viņam nav ne jausmas par to, kā šie noteikumi ir jāpiemēro. Sūdzības iesniedzējs atkārtoti pauda viedokli, ka Komisija būtu varējusi izdot “lettre d’offre à titre indicatif”, kas būtu ļāvis piemērot izņēmuma kritērijus, kuri noteikti saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 625/95.

Papildu prasības

Rūpīgi izvērtējot Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.

Papildu informācijas pieprasījums

Tādēļ ombuds lūdza Komisiju komentēt sūdzības iesniedzēja argumentus, 1) ka Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorāts 1999. gada decembrī bija iekšēji pārpratis amata pieejamību un ka tas būtu varējis padarīt neiespējamu sūdzības iesniedzēja pieņemšanu darbā līdz 1999. gada beigām, un 2) ka Komisija būtu varējusi izdot „lettre d’offre à titre indicatif”, kas būtu ļāvis piemērot izņēmuma kritērijus, kuri noteikti saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 625/95. Ombuds arī nosūtīja Komisijai sūdzības iesniedzēja apsvērumu kopiju.

Komisijas atbilde

Savā atbildē Komisija izteica šādas piezīmes:

1999. gada decembrī sūdzības iesniedzējs sazinājās ar Komisiju, lai atrastu amatu viņa pieņemšanai darbā. Tika ierosināts, ka viņam jāsazinās ar Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorātu, kas viņu uzaicināja uz interviju. Izrādījās, ka vienīgais pieejamais amats bija pētniecības budžetā, kas būtu ļāvis viņu pieņemt darbā tikai kā pagaidu darbinieku, nevis kā ierēdni, un tikai A6 pakāpē. Šādos apstākļos nebija iespējams pieņemt darbā sūdzības iesniedzēju pirms 1999. gada 31. decembra. Amats, kas ļautu viņu pieņemt darbā par A5/A4 ierēdni, bija pieejams tikai 2000. gada februārī. Pēc likumā noteikto procedūru pabeigšanas šis amats sūdzības iesniedzējam tika piedāvāts 2000. gada maijā.

Komisija reti izteica nosacītus darba piedāvājumus. Absolūts priekšnoteikums šāda piedāvājuma izteikšanai bija tas, ka Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātam bija jāsaņem oficiāls priekšlikums pieņemšanai darbā piemērotā amatā un ka iecēlējinstitūcija bija atļāvusi pieņemšanu darbā. Sūdzības iesniedzēja gadījumā nebija šāda oficiāla priekšlikuma par viņa pieņemšanu darbā, un tāpēc nebija iespējams izteikt piedāvājumu ar nosacījumiem.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par šo atbildi piekrita, ka Komisija ir rīkojusies saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem un ka tādējādi tā nav formāli vai juridiski pieļāvusi kļūdu. Tomēr viņš apgalvoja, ka Komisija būtu varējusi izdot “lettre d’offre à titre indicatif”, tādējādi nosakot termiņu pirms 1999. gada 31. decembra. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka saskaņā ar informāciju, ko viņš bija saņēmis no Komisijas ierēdņiem, šī iespēja tika izmantota saistībā ar to noteikumu termiņa izbeigšanos, kuros bija paredzētas atkāpes saistībā ar iepriekšējām pievienošanās reizēm. Viņš uzskata, ka tā laika gaidāmo brīvdienu dēļ vai, iespējams, Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorāta un Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāta sadarbības trūkuma dēļ viņa gadījumā šī iespēja nav ņemta vērā.

OMBUDSMAN spējas sasniegt draudzīgs risinājums

Pēc rūpīgas atzinuma un novērojumu izskatīšanas ombuds nebija apmierināts ar to, ka Komisija ir pienācīgi atbildējusi uz visiem sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem.

Priekšlikums par mierizlīgumu

Ombuda statūtu (2) 3. panta 5. punktā ir noteikts, ka ombuds, ciktāl iespējams, kopā ar attiecīgo iestādi meklē risinājumu, lai novērstu administratīvu kļūmi un apmierinātu sūdzību.

Tādēļ ombuds iesniedza Komisijai šādu priekšlikumu par mierizlīgumu:

Eiropas Komisijai būtu jāapsver iespēja pārskatīt sūdzības iesniedzēja klasifikāciju.

Šā priekšlikuma pamatā bija šādi apsvērumi:

1 Sūdzības iesniedzējs iesniedza šādu informāciju: Viņš piekrita Informācijas sabiedrības ĢD piedāvātajam amatam ar nosacījumu, ka viņa ĢD un Personāla un administrācijas ĢD laikus, t. i., līdz gada beigām, sagatavos nepieciešamo rakstisko piedāvājumu. Tomēr tas izrādījās neiespējami iekšēja pārpratuma dēļ, jo piedāvātais amats bija pētniecības amats, kas bija jāpārceļ uz pastāvīgu amatu. Par to viņš tika informēts 1999. gada 21. decembra elektroniskā pasta vēstulē. Tad bija par vēlu pieņemt citu mutisku piedāvājumu, ko viņš bija saņēmis no cita ĢD.

2 Ombuds nepārprotami aicināja Komisiju komentēt sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorātā ir bijis iekšējs pārpratums attiecībā uz sūdzības iesniedzējam paredzētā amata pieejamību. Savā atbildē Komisija neiebilda pret sūdzības iesniedzēja sniegto notikumu izklāstu.

3 Laba administratīvā prakse bija taisnīgi rīkoties darbā pieņemšanas procedūrās. Šajā gadījumā izrādījās, ka sūdzības iesniedzējs bija spiests domāt, ka viņu pieņems darbā Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorāts un ka uz viņa pieņemšanu darbā varētu attiecināt Regulā (EK) Nr. 625/95 izklāstītos izņēmuma noteikumus, kas bija piemērojami līdz 1999. gada beigām. Turklāt izrādījās, ka pieņemšana darbā aizkavējās Komisijas dienestu iekšēja pārpratuma dēļ. Komisija, šķiet, pieņēma sūdzības iesniedzēja argumentu, ka būtu bijis iespējams izvairīties no negatīvajām sekām, kas izriet no šī pārpratuma, padarot sūdzības iesniedzēju par darba piedāvājumu ar nosacījumiem.

4 Šajos apstākļos ombuds sākotnēji uzskatīja, ka Komisijas lēmums par sūdzības iesniedzēja klasifikāciju ir negodīgs un ka tas varētu būt administratīvas kļūmes gadījums.

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Ārējā konkursa veiksmīgā kandidāta statuss nedeva ieinteresētajai personai tiesības tikt pieņemtai darbā. Komisija jau bija apstiprinājusi, ka Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorātā nebija pieejama amata vieta, kas būtu ļāvusi sūdzības iesniedzēju pieņemt darbā par ierēdni A5/A4 līmenī.

Sūdzības iesniedzēja argumentu, ka varēja tikt izteikts nosacīts darba piedāvājums, nevarēja pieņemt. Pirms jebkura darba piedāvājuma Komisijas ģenerāldirektorātam vienmēr bija jāiesniedz oficiāls priekšlikums par pieņemšanu darbā piemērotā vakantā amatā un iecēlējinstitūcijai bija jāpieņem oficiāls lēmums par pieņemšanu darbā. Neviens no šiem nosacījumiem sūdzības iesniedzēja gadījumā nebija izpildīts, un šīm procedūrām nebija izņēmumu.

Šādos apstākļos Komisija nevarēja piekrist ombuda lūgumam rast mierizlīgumu. Turklāt, ja piekristu šādam lūgumam, tiktu apšaubīta arī attieksme pret citiem veiksmīgajiem kandidātiem no citiem paplašināšanās konkursiem, kuri jebkādu iemeslu dēļ nevarēja tikt pieņemti darbā pirms paplašināšanās perioda beigām.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību un izteica šādas papildu piezīmes:

Ar skumjām un vilšanos viņš bija saņēmis Komisijas atzinumu. Personāla un administrācijas ĢD (R., V. un L.) viņu tieši informēja par iespēju izdot “lettre d’offre à titre indicatif”. Viņš saprata vai, iespējams, interpretēja, ka, ņemot vērā tobrīd gaidāmās brīvdienas, kā arī sadarbības trūkumu starp Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorātu un Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātu, šī iespēja netika ņemta vērā.

Lēmums

1 Apgalvotā negodīgā un nepareizā klasifikācija

1.1 Sūdzības iesniedzējs, Zviedrijas pilsonis, veiksmīgi piedalījās konkursā COM/A/21/98, un 1999. gada jūlijā viņa vārds tika iekļauts rezerves sarakstā. Saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 625/95 bija piemērojami labvēlīgi noteikumi jauno dalībvalstu (Austrijas, Somijas un Zviedrijas) kandidātu pieņemšanai darbā, kuri uz laiku atkāpās no parastajiem noteikumiem, jo īpaši attiecībā uz kandidātu klasifikāciju. Tomēr šīs regulas spēkā esamības termiņš beidzās 1999. gada 31. decembrī. 1999. gada decembrī sūdzības iesniedzējs saņēma mutisku piedāvājumu ieņemt amatu Komisijas Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorātā (ĢD). Tomēr rakstiskais piedāvājums tika izteikts tikai 2000. gada maijā, un sūdzības iesniedzējs sāka strādāt Komisijā 2000. gada 15. septembrī. Viņš tika klasificēts A5 pakāpes 3. līmenī. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka, ņemot vērā viņa 19 gadu profesionālo pieredzi, šis rezultāts nav ne taisnīgs, ne pareizs un tāpēc būtu jālabo.

1.2 Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja pieņemšana darbā tika veikta saskaņā ar tiesību aktiem un klasifikācijas noteikumiem, kas tolaik bija piemērojami visiem Komisijas darbiniekiem. Tā apgalvoja, ka attieksme pret sūdzības iesniedzēju bija tieši tāda pati kā pret visiem pārējiem paplašināšanās konkursu kandidātiem, kas tika pieņemti darbā pēc paplašināšanās perioda beigām 1999. gada 31. decembrī.

1.3 Savos apsvērumos par Komisijas atbildi uz papildu informācijas pieprasījumu sūdzības iesniedzējs piekrita, ka Komisija rīkojās saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem un tādējādi formāli vai juridiski nepieļāva kļūdu. Tādējādi ombuds uzskatīja, ka nav pierādīts, ka Komisija, lemjot par sūdzības iesniedzēja kvalifikāciju, būtu pārkāpusi tai saistošas tiesību normas.

1.4 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Komisija ir rīkojusies negodīgi, ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis šādus apsvērumus: Viņš piekrita Informācijas sabiedrības ĢD piedāvātajam amatam ar nosacījumu, ka viņa ĢD un Personāla un administrācijas ĢD savlaicīgi, t. i., līdz gada beigām, sagatavos nepieciešamo rakstisko piedāvājumu. Tomēr tas izrādījās neiespējami iekšēja pārpratuma dēļ, jo piedāvātais amats bija pētniecības amats, kas bija jāpārceļ uz pastāvīgu amatu. Par to viņš tika informēts 1999. gada 21. decembra elektroniskā pasta vēstulē. Tad bija par vēlu pieņemt citu mutisku piedāvājumu, ko viņš bija saņēmis no cita ĢD.

1.5 Ombuds nepārprotami aicināja Komisiju izteikties par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorātā ir bijis iekšējs pārpratums attiecībā uz sūdzības iesniedzējam paredzētā amata pieejamību. Ombuds norāda, ka savā atbildē Komisija neiebilda pret sūdzības iesniedzēja sniegto notikumu izklāstu.

1.6 Pēc tam ombuds iesniedza priekšlikumu par mierizlīgumu, kura pamatā bija sūdzības iesniedzēja aprakstītie fakti. Komisija noraidīja šo priekšlikumu. Tomēr tā neapšaubīja sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju par notikumiem, kas bija minētā priekšlikuma pamatā.

1.7 Ombuds uzskata, ka darbā pieņemšanas procedūru taisnīga norise ir laba administratīvā prakse. Šajā gadījumā šķiet, ka sūdzības iesniedzējs bija spiests domāt, ka viņu pieņems darbā Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorāts un ka uz viņa pieņemšanu darbā varētu attiekties Regulā (EK) Nr. 625/95 izklāstītie izņēmuma noteikumi, kas bija piemērojami līdz 1999. gada beigām. Turklāt šķiet, ka pieņemšana darbā aizkavējās Komisijas dienestu iekšēja pārpratuma dēļ un ka līdz brīdim, kad sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka Informācijas sabiedrības ĢD viņam vēl nav pieejama pastāvīga amata vieta, sūdzības iesniedzējam bija par vēlu pieņemt citu mutisku piedāvājumu, ko viņš bija saņēmis no cita ĢD.

1.8 Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka Komisijas lēmums par sūdzības iesniedzēja klasifikāciju bija negodīgs un ka tas ir administratīvas kļūmes gadījums.

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu iesniedz Komisijai šādu ieteikuma projektu:

Ieteikuma projekts

Komisijai būtu jāapsver iespēja pārskatīt sūdzības iesniedzēja klasifikāciju.

Komisija un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija līdz 2004. gada 31. janvārim nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda lēmuma pieņemšanu un to pasākumu aprakstu, kas veikti, lai īstenotu ieteikuma projektu.

Strasbūrā, 2003. gada 17. oktobrī

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, OV L 113, 15. lpp.

(2) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).