(Izgatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu (1))

KOPSAVILKUMS

Sūdzība šajā lietā attiecas uz noteikumiem, ko Eiropas Komisija pieņēmusi attiecībā uz valstu ekspertiem, kuri norīkoti uz Komisiju. Saskaņā ar Noteikumu 2. panta 1. punktu šādi valstu eksperti visu norīkojuma laiku strādā pilnu darba laiku.

Sūdzības iesniedzējs, Apvienotās Karalistes ierēdnis, kuram ir mazs dēls, pieteicās uz valsts eksperta amatu Eiropas Komisijā. Tomēr viņa vēlējās tur strādāt nepilnu darba laiku, lai varētu rūpēties par savu bērnu. Kad viņa tika informēta, ka valstu ekspertiem ir jāstrādā pilna laika darbs, sūdzības iesniedzēja nelabprāt atsauca savu pieteikumu. Pēc tam viņa iesniedza sūdzību Eiropas ombudam, apgalvojot, ka attiecīgais noteikums ir diskriminējošs dzimuma dēļ.

Cenšoties panākt mierizlīgumu, ombuds ierosināja Komisijai atcelt attiecīgo noteikumu. Savā atbildē Komisija informēja ombudu, ka vēlāk 2001. gadā tiks izstrādāts jauns lēmums par noteikumiem, kas piemērojami valstu ekspertiem, un ka ir paredzēts, ka šajā gadījumā attiecīgais noteikums tiks atcelts. Tomēr Komisija nesniedza konkrētu grafiku šīm ierosinātajām izmaiņām.

Tādēļ ombuds sagatavo ieteikuma projektu, lai Komisija pēc iespējas ātrāk atceltu noteikumu, kas aizliedz uz Komisiju norīkotiem valstu ekspertiem strādāt nepilnu darba laiku.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs strādā Vides, transporta un reģionu departamentā (DETR) Londonā. 1999. gada novembrī viņa redzēja paziņojumu par vakanci, kurā Eiropas Komisija reklamēja norīkoto valsts ekspertu amata vietas, kuriem bija jāstrādā Komisijas VII ģenerāldirektorātā (Transports). Tā kā sūdzības iesniedzēja iepriekš bija strādājusi transporta nozarē, viņa iesniedza pieteikumu. DETR piekrita atbalstīt viņas pieteikumu un izmaksāt viņai algu norīkojuma laikā.

Eiropas Komisijas noteikumu, kas piemērojami valstu ekspertiem, kuri norīkoti darbam Komisijā (2), 2. panta 1. punktā noteikts, ka valstu eksperti, kas norīkoti darbam Komisijā, strādā "pilna laika darbu visā norīkojuma laikā". Sūdzības iesniedzējam ir dēls, kurš tajā laikā bija 11 mēnešus vecs. Kad sūdzības iesniedzēja uzzināja par minēto noteikumu, viņa sazinājās ar nodaļas vadītāju, kura vārds bija minēts paziņojumā par vakanci, lai jautātu, vai viņa varētu strādāt nepilnu darba laiku, lai varētu kādu laiku pavadīt kopā ar savu dēlu. Sūdzības iesniedzējs bija gatavs strādāt četras dienas nedēļā. Nodaļas vadītājs viņai teica, ka viņš neredz nevienu iemeslu, kāpēc viņai nevajadzētu strādāt šajā amatā nepilnu darba laiku.

Tomēr, kad sūdzības iesniedzēja 2000. gada janvārī atkal zvanīja Komisijai, jo nebija citu ziņu, viņai tika paziņots, ka ir notikusi reorganizācija un ka attiecīgais amats tagad ir citā nodaļas vadītāja amatā. Pēdējā informēja sūdzības iesniedzēju, ka neizskatīs viņas pieteikumu, ja vien viņa nebūs gatava strādāt pilnu darba laiku. Šādos apstākļos sūdzības iesniedzējai bija jāatsauc savs pieteikums.

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka noteikums pret nepilna darba laika darbu ir diskriminējošs dzimuma dēļ, jo tas varētu ietekmēt lielāku sieviešu īpatsvaru nekā vīriešus, jo sievietēm parasti ir vairāk bērnu aprūpes saistību nekā vīriešiem.

Pieprasījums

Sūdzība tika nosūtīta Komisijai piezīmju sniegšanai.

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Baltajā grāmatā, ko Komisija pieņēma 2000. gada 1. martā, izklāstīta reformu programma, lai būtiski pārskatītu darba praksi, darbību plānošanu un cilvēkresursu un finanšu resursu pārvaldību. Komisija bija apņēmusies būt par darba devēja paraugu. Dzimumu līdztiesības jautājumu sistemātiskas apsvēršanas princips būtu reformas pamatparametrs. Cita starpā tiks veikti pasākumi, lai atvieglotu nepilna darba laika darbu.

Norīkotie valstu eksperti (NVE) Komisijā strādāja salīdzinoši īsu laiku (ne ilgāk kā trīs gadus). NVE amata vietu skaits bija salīdzinoši ierobežots, un par to lēma budžeta lēmējinstitūcija. Norīkojuma mērķis bija divējāds. No vienas puses, Komisija varētu izmantot vērtīgas zināšanas, ko varētu sniegt NVE. No otras puses, NVE laiks Briselē bija jāuzskata par apmācības un karjeras attīstības veidu, kas bija vērtīgs darba devējam, kurš viņu norīkoja. Tā kā tas bija īstermiņa pasākums, kas ietvēra ievērojamus ieguldījumus norīkojošajam darba devējam un Komisijai (norīkojošajam darba devējam bija jāturpina maksāt pamata atalgojumu, vienlaikus negūstot tiešu un tūlītēju labumu no personas pakalpojumiem; Komisijai bija jāmaksā papildu iztikas pabalsts Briselē), bija jānodrošina, ka abas puses gūst maksimālu savstarpēju labumu ne tikai paveiktā darba, bet arī apmācības un iegūtās pieredzes ziņā. Bija skaidrs, ka persona, kas strādāja nepilnu darba laiku, nevarēja iegūt tādu pašu pieredzi trīs gadu laikposmā; tāpat nebūtu viegli paredzēt iespēju pagarināt norīkojumu, piemēram, uz sešiem gadiem nepilna darba laika gadījumā, jo tādā gadījumā tas vairs nebūtu būtībā īstermiņa risinājums, ko parasti paredz jēdziens "norīkojums". Ņemot vērā šos īpašos apsvērumus, Komisijas pašreizējā politika bija tāda, ka tām jābūt pilna laika amata vietām.

Šis noteikums nebija diskriminējošs dzimuma dēļ un vienādi attiecās uz visiem pieejamajiem NVE amatiem, kas jāieceļ Komisijai. Lēmums meklēt pilna laika darba ņēmējus bija tikai atbilde uz objektīvu nepieciešamību personai strādāt noteiktu stundu skaitu neatkarīgi no ieceļamās personas dzimuma.

Tomēr, neskarot iepriekš minētos paskaidrojumus, Komisija izskatīja iespēju NVE turpmāk strādāt nepilnu darba laiku, ja šī iespēja būtu saderīga ar dienesta interesēm.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos par šo atzinumu pauda viedokli, ka Komisija kļūdījās, apgalvojot, ka tikai tāpēc, ka persona varēja iegūt lielāku pieredzi, strādājot vairāk stundu, vispār nebija iespējams saņemt pabalstu, ja viņa strādāja mazāk stundu. Komisijas arguments jebkurā gadījumā bija balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, t. i., ka visi NVE trīs gadus strādāja pilnu slodzi. Faktiski NVE varētu strādāt no trim mēnešiem līdz trim gadiem. Paziņojumā par vakanci, uz kuru sūdzības iesniedzējs bija atbildējis, bija minēti norīkojumi no sešiem mēnešiem līdz trim gadiem. Ciktāl sūdzības iesniedzējam bija zināms, neviens nekad nav apgalvojis, ka kāds, kurš ir strādājis mazāk nekā trīs gadus, no šīs pieredzes nav guvis nekādu labumu.

Viņas darba devējs bija vairāk nekā priecīgs turpināt maksāt algu norīkojuma laikā. Katrā ziņā darba devējam bija izdevīgāk norīkot nepilna darba laika darbinieku, nevis pilna darba laika darbinieku, jo viņam bija jāmaksā mazāk un abos gadījumos viņš neguva nekādu tiešu labumu. Tā kā Komisijas iemaksas veidoja iztikas izdevumus, tie būtu jāmaksā tādā pašā apmērā gan pilna laika, gan nepilna laika darbiniekiem, jo dzīves dārdzība bija vienāda. Tomēr šādus apsvērumus nevar uzskatīt par objektīvu pamatojumu netiešas diskriminācijas gadījumā.

Papildu informācijas
pieprasījums

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secināja, ka viņam ir vajadzīga papildu informācija, lai izskatītu sūdzību. Tādēļ viņš lūdza Komisiju sniegt skaitliskus datus par to ierēdņu skaitu, kuri strādā nepilnu darba laiku, un par NVE skaitu. Ombude arī lūdza Komisiju precizēt, cik no tām ir sievietes.

Komisijas atbilde

Savā atbildē Komisija informēja ombudu, ka 2000. gada septembrī no kopumā 5710 A kategorijas ierēdņiem 106 strādāja nepilnu darba laiku, no kuriem 87 bija sievietes. Tā arī paskaidroja, ka Komisijā strādā 713 NVE, no kuriem 213 ir sievietes.

Komisija arī norādīja, ka Komisijai pieejamo NVE skaitu ierobežoja pieejamie budžeta kredīti. Šie kredīti tika piešķirti cilvēkgadu izteiksmē. Tādējādi NVE, kas strādā nepilnu darba laiku, bet saņem pilnu dienas naudu, efektīvi samazinātu kopējo NVE skaitu, kas pieejams Komisijai.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

No sūdzības iesniedzēja netika saņemti nekādi apsvērumi par šo atbildi.

OMBUDSMAN spējas sasniegt draudzīgs risinājums

Ombuda veiktā strīdīgo jautājumu analīze

Rūpīgi izskatījusi atzinumu un apsvērumus, kā arī turpmāko izmeklēšanu rezultātus, ombuds nebija apmierināts ar to, ka Komisija ir pienācīgi atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem.

Ombuds provizoriski secināja, ka aizliegums NVE strādāt nepilnu darba laiku varētu būt administratīva kļūme.

Draudzīga risinājuma iespēja

2001. gada 31. janvārī ombuds iesniedza Komisijai priekšlikumu par mierizlīgumu. Savā vēstulē ombuds ierosināja, ka Komisijai būtu jāatceļ noteikums, kas aizliedz uz Komisiju norīkotiem valstu ekspertiem strādāt nepilnu darba laiku.

Savā 2001. gada 22. marta atbildē Komisija norādīja, ka saistībā ar pašreizējo reformu procesu tiek izstrādāts jauns lēmums par noteikumiem, kas piemērojami norīkotajiem valstu ekspertiem. Komisija uzskata, ka šis jaunais lēmums, kas būtu jāpieņem vēlāk 2001. gadā, paredzēja atcelt noteikumu, kas aizliedz valstu ekspertiem, kuri norīkoti darbam Komisijā, strādāt nepilnu darba laiku.

Savos 2001. gada 30. aprīlī nosūtītajos apsvērumos sūdzības iesniedzēja informēja ombudu, ka viņa ir apmierināta ar saviem konstatējumiem un ka Komisija plāno atcelt attiecīgo noteikumu. Tomēr viņa pauda bažas par to, ka izmaiņas tiks veiktas tikai vēlāk 2001. gadā un ka nav norādīts konkrēts datums. Sūdzības iesniedzēja uzskatīja par netaisnīgu to, ka diskriminējošajam noteikumam būtu jāpaliek spēkā vēl vairākus mēnešus, jo īpaši ņemot vērā to, ka Komisija zināja par viņas sūdzību vairāk nekā gadu un tādējādi būtu varējusi veikt pasākumus, lai grozītu savus noteikumus daudz ātrāk.

Lēmums

1 Aizliegums strādāt nepilnu darba laiku

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka 2. panta 1. punkts Eiropas Komisijas Noteikumos, ko piemēro valstu ekspertiem, kuri norīkoti darbam Komisijā (3) ("Noteikumi"), kas paredz, ka valstu eksperti, kuri norīkoti darbam Komisijā, strādā "pilna laika darbu visā norīkojuma periodā", ir diskriminējošs dzimuma dēļ.

1.2 Komisija uzskatīja, ka minētais noteikums nav diskriminējošs, jo tas attiecas uz visām pieejamajām norīkoto valsts ekspertu (NVE) amata vietām, kam jāstrādā Komisijā. Komisija uzskata, ka lēmums meklēt pilna laika darbiniekus bija tikai atbilde uz objektīvu nepieciešamību personai strādāt noteiktu stundu skaitu neatkarīgi no ieceļamās personas dzimuma. Komisija arī apgalvoja, ka, ņemot vērā ievērojamo ieguldījumu, kas saistīts gan ar norīkojošā darba devēja, gan Komisijas norīkojumu, ir jānodrošina, ka abas puses gūst maksimālu savstarpēju labumu ne tikai attiecībā uz paveikto darbu, bet arī attiecībā uz NVE apmācību un iegūto pieredzi. Visbeidzot, Komisija norādīja, ka Komisijai pieejamo NVE skaitu ierobežoja pieejamie budžeta kredīti. Šie kredīti tika piešķirti cilvēkgadu izteiksmē. Komisija apgalvoja, ka NVE, kas strādā nepilnu darba laiku, bet saņem pilnu dienas naudu, tādējādi faktiski samazinātu kopējo NVE skaitu, kas pieejams Komisijai.

1.3 Ombuds atzīmēja, ka Komisijā norīkotie valstu eksperti turpina saņemt algu no sava darba devēja. Tomēr Komisija piešķir papildu iztikas pabalstu, lai kompensētu dzīves dārdzības pieaugumu Briselē.

1.4 Saskaņā ar Komisijas sniegtajiem datiem 106 no tās 5710 A kategorijas ierēdņiem 2000. gada septembrī strādāja nepilnu darba laiku. No šīm 106 amatpersonām 87 (jeb aptuveni 82,1 %) bija sievietes.

1.5 Attiecīgais noteikums, kas aizliedz NVE strādāt nepilnu darba laiku, ir piemērojams visiem kandidātiem uz šādiem amatiem neatkarīgi no ieceļamās personas dzimuma. Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts noteikumi vai normas, kas attiecas uz darba iespējām un darba apstākļiem, "netieši diskriminē sievietes, ja, lai gan tie ir formulēti neitrāli, tie rada nelabvēlīgāku situāciju daudz lielākam skaitam sieviešu nekā vīriešu, ja vien šo atšķirīgo attieksmi neattaisno objektīvi faktori, kas nav saistīti ar diskrimināciju dzimuma dēļ"(4).

1.6 Ombuds uzskatīja, ka šī judikatūra attiecas arī uz noteikumiem vai normām, ko pieņēmušas pašas Eiropas Kopienu iestādes un struktūras. Jāatzīmē, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (5) 21. panta 1. punktā ir vispārīgi noteikts, ka ir aizliegta "jebkāda diskriminācija jebkāda iemesla dēļ, piemēram, dzimuma dēļ".

1.7 Ņemot vērā, ka attiecīgais noteikums aizliedza NVE strādāt nepilnu darba laiku, nebija iespējams tieši noteikt, vai tas rada nelabvēlīgāku situāciju sievietēm pret vīriešiem Tiesas judikatūras nozīmē, jo, šķiet, nebija tādu NVE, kuri strādātu nepilnu darba laiku. Tomēr ombuds uzskatīja, ka šajā kontekstā būtu jāņem vērā to salīdzināmo Komisijas ierēdņu skaits, kuri strādā nepilnu darba laiku. Saskaņā ar Noteikumu 4. panta 1. punktu, lai valsts eksperts varētu pretendēt uz norīkojumu uz Komisiju, viņam jābūt vismaz trīs gadu pieredzei administratīvo, konsultatīvo vai uzraudzības pienākumu veikšanā "pakāpē, kas atbilst A un B kategorijai, kā noteikts Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumos". Saskaņā ar Komisijas sniegtajiem datiem aptuveni 82,1 % tās A kategorijas ierēdņu, kas strādāja nepilnu darba laiku, bija sievietes. Nekas neliecināja par to, ka kandidātiem uz NVE amatiem būtu jābūt ievērojami mazāk ieinteresētiem par iespēju strādāt nepilnu darba laiku nekā salīdzināmiem ierēdņiem pašā Komisijā. Ombuds uzskata, ka no iepriekš minētajiem skaitļiem tādējādi izriet, ka aizliegums NVE strādāt nepilnu darba laiku, visticamāk, "radīs nelabvēlīgu situāciju daudz lielākam skaitam sieviešu nekā vīriešu".

1.8 Šajos apstākļos Komisijai bija jāpierāda, ka aizliegums NVE strādāt nepilnu darba laiku ir pamatots ar objektīviem faktoriem, kas nav saistīti ar diskrimināciju dzimuma dēļ.

1.9 Šajā sakarā Komisija atsaucās uz trīs pušu interesēm: NVE, norīkojošais darba devējs un pati Komisija. Ombuds uzskatīja, ka nav konstatēts, ka pirmo divu minēto interešu dēļ būtu jānovērš NVE nepilna laika darbs. Jebkurā gadījumā lēmums būtu jāatstāj abu attiecīgo pušu, t. i., pieteikuma iesniedzēja un darba devēja, ziņā.

1.10 Attiecībā uz Komisijas interesēm ombuds atzina, ka Komisija varētu gūt lielāku labumu no NVE, kas strādā pilnu darba laiku, nekā no NVE, kas strādā tikai nepilnu darba laiku. Tomēr norīkojumi svārstījās no trim mēnešiem līdz maksimāli trim gadiem. Tādējādi netika izslēgts, ka iespējamos trūkumus saistībā ar NVE sniegtajiem pakalpojumiem varētu vienkārši kompensēt, pagarinot norīkojumu iepriekš minētajās robežās. Ombuds neizslēdza iespēju, ka varētu būt amati, kuros ir nepieciešama NVE klātbūtne uz pilnu slodzi. Tomēr Komisija nebija pierādījusi, ka šāda vajadzība (ja tāda būtu) attiektos uz visām NVE amata vietām.

1.11 Komisijas konkrētākais arguments bija saistīts ar izmaksām. Tomēr saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru budžeta apsvērumi paši par sevi nevar attaisnot diskrimināciju pret vienu no dzimumiem (6). Turklāt, lai gan pašlaik nav iespējams precīzi aprēķināt finansiālo ietekmi, ko radītu atļauja NVE strādāt nepilnu darba laiku, Komisijas sniegtie skaitļi par tās ierēdņiem, šķiet, liecina, ka tā nebūtu būtiska.

Tādēļ ombuds secināja, ka aizliegums NVE strādāt nepilnu darba laiku ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.

Secinājums

2.1 Pamatojoties uz saviem konstatējumiem, ombuds iesniedza Komisijai šādu priekšlikumu par mierizlīgumu:

Eiropas Komisijai būtu jāatceļ noteikums, kas aizliedz uz Komisiju norīkotiem valstu ekspertiem strādāt nepilnu darba laiku.

2.2 Savā atbildē Komisija norādīja, ka saistībā ar pašreizējo reformu procesu tiek izstrādāts jauns lēmums par noteikumiem, kas piemērojami norīkotajiem valstu ekspertiem. Komisija uzskata, ka šis jaunais lēmums, kas būtu jāpieņem vēlāk 2001. gadā, paredzēja atcelt noteikumu, kas aizliedz valstu ekspertiem, kuri norīkoti darbam Komisijā, strādāt nepilnu darba laiku. Tomēr konkrēts datums netika norādīts. Tas nozīmē, ka Komisija plāno turpināt piemērot attiecīgo noteikumu, nenorādot iemeslus, kāpēc ombuda ierosinātās izmaiņas ir jāatliek. Ombuds uzskata, ka tas nav apmierinoši.

2.3 Tādēļ ombuds saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu iesniedz Komisijai šādu ieteikuma projektu:

Ieteikuma projekts

Eiropas Komisijai vēlākais līdz 2001. gada 30. septembrim jāatceļ noteikums, kas aizliedz valstu ekspertiem, kuri norīkoti darbam Komisijā, strādāt nepilnu darba laiku.

Komisija un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija līdz 2001. gada 30. septembrim nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Detalizētajā atzinumā varētu iekļaut ombuda ieteikuma projekta pieņemšanu un aprakstu par to, kā tas ir īstenots.

Strasbūrā, 2001. gada 10. maijā

 

Jēkabs Sēdermans

---

(1) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, OV L 113, 15. lpp.

(2) Komisijas 1998. gada 7. janvāra Lēmums (C(97)3402), kas grozīts ar Komisijas 1999. gada 3. februāra Lēmumu (C(99)220).

(3) Komisijas 1998. gada 7. janvāra Lēmums (C(97)3402), kas grozīts ar Komisijas 1999. gada 3. februāra Lēmumu (C(99)220).

(4) Spriedums lietā C-226/98 Jørgensen (Recueil 2000, I-2447. lpp., 29. punkts).

(5) Teksts ir pārņemts OV 2000, C 364, 1. lpp.

(6) Iepriekš minētais spriedums lietā C-226/98, 39. punkts.