Godātais A. kungs! 1996. gada
5. martā Greenpeace España un apvienība Cordinadora de Itoiz iesniedza sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Komisiju. Vēlākā sarakstē jūs tikāt iecelts par sūdzības iesniedzēju pārstāvi. Sūdzībā tika norādīts, ka Komisija nav nodrošinājusi Spānijas iestāžu lēmuma būvēt ūdenskrātuvi Itoiz, Navarrā, atbilstību Direktīvai 85/337 un Direktīvai 79/409. Jūsu sūdzība attiecās gan uz to, kā Komisija izskatīja sūdzību, ko Jūs par to iesniedzāt Komisijai, gan uz Komisijas veikto sūdzības novērtējumu.
1996. gada 3. jūnijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 1996. gada 9. oktobrī, un es pārsūtīju to Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos. Ar 1996. gada 25. novembra vēstuli Jūs iesniedzāt savus apsvērumus par Komisijas atzinumu. Apsvērumos Jūs norādījāt, ka Komisija arī nav nodrošinājusi, ka Spānijas iestādes ievēro Direktīvu 92/43. Jūs man nosūtījāt papildu vēstules 1997. gada 24. martā, 1997. gada 2. maijā un 1997. gada 28. jūlijā. Ar 1997. gada 28. jūlija vēstuli Jūs nosūtījāt Tribunal Superior de Justicia de Madrid sprieduma par rezervuāra būvniecību kopiju.
1997. gada 2. decembrī es lūdzu Komisiju sniegt otru atzinumu par Jūsu sūdzību. Ar tās pašas dienas vēstuli es Jūs informēju, ka saskaņā ar Eiropas ombuda statūtu 1. panta 3. punktu un 2. panta 7. punktu es nevarēju turpināt izmeklēšanu saistībā ar Jūsu sūdzību par Komisijas novērtējumu attiecībā uz sūdzību, ko Jūs sākotnēji iesniedzāt Komisijai par Spānijas iestādēm. Minētajos pantos ir noteikts, ka Eiropas ombuds nevar izmeklēt faktus, kas ir bijuši nepabeigtas vai pabeigtas tiesvedības priekšmets. Izskatot Komisijas pirmo atzinumu un Jūsu apsvērumus, atklājās, ka Spānijā ir sāktas vai pabeigtas vairākas tiesvedības, kurās tika izskatīts jautājums par to, vai Spānijas iestādes ir izpildījušas savus pienākumus saskaņā ar minētajām direktīvām. Tāpēc šis lēmums attiecas tikai uz Jūsu sūdzību par to, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi Jūsu Komisijai iesniegto sūdzību.
Komisija 1998. gada 10. februārī pārsūtīja savu otro atzinumu, kuru es jums nosūtīju ar aicinājumu sniegt apsvērumus, ja jūs to vēlētos. Ar 1998. gada 23. marta vēstuli un 1998. gada 16. jūnija faksu Jūs iesniedzāt savus apsvērumus. Ar 1998. gada 28. septembra vēstuli Jūs sniedzāt papildu informāciju.
Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.
Atvainojos par Jūsu sūdzības izskatīšanai patērēto laiku.

Sūdzību

Jūsu sūdzības priekšvēsturi īsumā var apkopot šādi:
1990. gadā Spānijas būvdarbu valsts pasūtījumu ministrs apstiprināja ūdens rezervuāra būvniecību Itoiz, Navarrā. Šķiet, ka projekts ir ļoti liels, jo 11 500,00 m² tiks pārpludināts, radot 418 hm³ ūdens uzglabāšanas jaudu.
Sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka saskaņā ar procedūrām, kuru rezultātā tika apstiprināts būvniecības plāns, Spānijas iestādes nebija ievērojušas Padomes Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (1). Turklāt apvienības uzskatīja, ka ar projektu ir pārkāpta Padomes Direktīva 79/409 par savvaļas putnu aizsardzību (2).
Attiecībā uz pirmo direktīvu sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka Spānijas iestādes nav veikušas pienācīgu vides novērtējumu. Attiecībā uz Otro direktīvu apvienības norādīja: Direktīvas 79/409 mērķis ir aizsargāt savvaļas putnus, un tās 4. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis izveido īpaši aizsargājamas teritorijas. 4. panta 4. punktā ir noteikts:

"Attiecībā uz 1. un 2. punktā minētajām aizsargājamām teritorijām dalībvalstis attiecīgi rīkojas, lai nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērš jebkurus traucējumus, kas skar putnus, ciktāl tie būtiski skar šā panta mērķus. Ārpus šīm aizsargājamām teritorijām dalībvalstis cenšas arī nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai noplicināšanos.”

Sūdzību iesniegušās apvienības uzskatīja, ka Spānijas iestādes ir pārkāpušas šo noteikumu, kā tas interpretēts Tiesas judikatūrā, jo īpaši Tiesas 1991. gada 28. februāra spriedumā lietā C-57/89, Komisija pret Vāciju (3). Spriedumā Tiesa lēma par iespēju samazināt īpaši aizsargājamo teritoriju saskaņā ar direktīvas 4. panta 4. punktu. Saskaņā ar Tiesas teikto:

“Direktīvas 4. panta 4. punkta interpretāciju turklāt apstiprina devītais apsvērums, kurā uzsvērta īpašā nozīme, ko direktīva piešķir īpašiem aizsardzības pasākumiem attiecībā uz I pielikumā uzskaitīto putnu dzīvotnēm, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos to izplatības areālā. No tā izriet, ka tiesības samazināt īpaši aizsargājamās teritorijas platību var tikt attaisnotas tikai izņēmuma gadījumos.

Šiem iemesliem ir jāatbilst vispārējām interesēm, kas ir pārākas par vispārējām interesēm, kuras pārstāv direktīvas ekoloģiskais mērķis. Šajā sakarā netiek ņemtas vērā direktīvas 2. pantā minētās intereses, proti, ekonomiskās un rekreatīvās prasības."

Apvienības uzskata, ka rezervuārs samazinātu īpaši aizsargājamās teritorijas un Spānijas iestādes būvētu rezervuāru tikai ekonomisku iemeslu dēļ. Tādējādi tās uzskatīja, ka rezervuāra būvniecība ir pretrunā Tiesas judikatūrai.
Ņemot vērā iepriekš minēto, apvienības kopā ar vairākām pašvaldībām, kuras ietekmē rezervuāra būvniecība, iesniedza sūdzību Eiropas Komisijai, kuras pienākums saskaņā ar EK līguma 155. pantu ir nodrošināt atbilstību Kopienas tiesību aktiem. Sūdzības iesniedzēji iesniedza Komisijai ievērojamus dokumentus, lai pamatotu savu viedokli.
Ar 1994. gada 21. decembra vēstuli Komisija informēja sūdzības iesniedzējus par savu lēmumu attiecībā uz sūdzību. Vēstulē ir norādīts:

"Dārgie kungi!

Ar šo es Jūs informēju, ka Komisija 1994. gada 30. novembra sanāksmē nolēma slēgt Jūsu sūdzību par ūdenskrātuves projektu Itoiz. Sūdzība tika reģistrēta Komisijas oficiālajā sūdzību reģistrā ar numuru P/4758/92.

Pielikumā pievienoju paziņojuma presei spāņu valodas versiju, kuru Komisija uzskatīja par nepieciešamu publicēt, paskaidrojot lēmumu izbeigt lietu.

Norādīšu, ka pēc Jūsu un kompetento iestāžu iesniegto dokumentu izskatīšanas Komisijas dienesti nevarēja konstatēt Kopienas vides tiesību aktu pārkāpumu, jo, pamatojoties uz esošajām zināšanām, nebija iespējams pierādīt, ka projektam būs būtiska ietekme uz vidi Direktīvas 92/43 par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību nozīmē.

Šādā situācijā Komisija varēja tikai nolemt lietu slēgt.

Es pateicos par jūsu un jūsu pārstāvēto struktūru, Navarras pašvaldību Valle de Lónguida, Aoiz, Valle de Artze, Oroz- Beztelu, Junta General del Valle de Aezcoa un Coordinadora de Itoiz izrādīto interesi vides saglabāšanā un aizsardzībā.”

Ar cieņu,....". (Tulko Ombuda dienesti).

Minētajā paziņojumā presei ir norādīts šāds Komisijas pamatojums lietas slēgšanai:

"Komisija tikko ir pārtraukusi procedūru, lai izskatītu iespējamu tiesību aktu pārkāpumu attiecībā uz savvaļas putniem Navarras reģionā Spānijā...

Komisija iejaucās pēc sūdzības saņemšanas, apgalvojot, ka projekts ietekmēs divas teritorijas, proti, Sierra de Artxuba Y Zariqueta un Montes de Areta, kuras sākotnēji bija aizsargātas saskaņā ar Padomes Direktīvu 79/409 par savvaļas putnu aizsardzību. Komisija galvenokārt izskatīja sūdzību, pamatojoties uz Padomes Direktīvu 92/43 par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību, ar kuru no 1994. gada 5. jūnija tika aizstāti 1979. gada direktīvas sākotnējie noteikumi.

Komisija ir izmeklējusi šo jautājumu dialoga un partnerības garā gan ar Spānijas iestādēm, no vienas puses, gan ar sūdzības iesniedzējiem un ekoloģijas grupām, no otras puses. Komisijas dienesti izskatīja vairākus pētījumus par projekta ietekmi un apmeklēja skartās teritorijas. Visām ieinteresētajām personām tika dota iespēja izteikt savu viedokli uzklausīšanā Madridē 1994. gada 25. oktobrī.

Izmeklēšana ļāva noskaidrot dambja ietekmi uz vidi un konstatēt, ka šai ietekmei nav nozīmes 1992. gada direktīvas izpratnē. Ņemot vērā to, ka nav pierādījumu par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, Komisija šo lietu ir slēgusi."

Ņemot vērā Komisijas centienus un tai iesniegtos ievērojamos dokumentus, asociācijas šo lēmumu atzina par neapmierinošu. Jo īpaši tās uzskatīja, ka Komisija nav izskatījusi to sūdzības attiecībā uz Direktīvu 85/339 un Direktīvu 79/409 un ka Komisijas atsauce uz Direktīvu 92/43 ir kļūdaina, jo šī direktīva nebija stājusies spēkā projekta īstenošanas laikā. Ņemot vērā iepriekš minēto, sūdzības iesniedzēji iesniedza sūdzību ombudam. Sūdzībai bija pievienoti ievērojami dokumenti, tostarp Spānijas Ornitologu biedrības sagatavotie ziņojumi, kuros secināts, ka Itoiz projekts nopietni ietekmēs putnu dzīvi attiecīgajā teritorijā.

Pieprasījums

Komisijas atzinums
Attiecībā uz to, kā Komisija izskata sūdzību, Komisija kopumā ir norādījusi: Sūdzība tika iesniegta 1992. gada jūlijā, un apstiprinājums par saņemšanu tika nosūtīts 1992. gada septembrī. Tajā pašā laikā Komisija pieprasīja papildu informāciju no sūdzības iesniedzējiem. Komisija 1992. gada 26. novembrī pieprasīja informāciju no Spānijas iestādēm. Tā kā Spānijas iestādes nesniedza atbildi, Komisija 1993. gada 4. februārī nosūtīja atgādinājumu. 1993. gada 14. maijā Spānijas iestādes atbildēja uz lūgumu. Pēc tam lieta tika padziļināti apspriesta 1994. gada 3. martā Madridē notikušajā Komisijas un Spānijas iestāžu pārstāvju sanāksmē. Pēc šīm apspriedēm Spānijas iestādes 1994. gada 21. aprīlī nosūtīja Komisijai papildu informācijas kopumu.
Šo lietu politiskā līmenī 1994. gada 8. jūnijā Luksemburgā apsprieda komisārs Paleokrassas kungs, Spānijas ministrs Borrell kungs, Spānijas valsts sekretāre Narbona kundze un Navarre Alli kunga valdības priekšsēdētājs. Šajā sanāksmē Spānijas iestādes uzsvēra projekta vispārējās intereses un piedāvāja tā saukto kompensāciju saskaņā ar Direktīvas 92/43 par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6. panta 4. punktu.
Komisijas dienestu pārstāvji apmeklēja Itoiz 1994. gada 23. jūnijā. Apmeklējuma noslēgumā Komisijas pārstāvji pieprasīja informāciju un dokumentus no Spānijas vietējām un centrālajām iestādēm; konkrētāk, tās lūdza pamatot projekta sevišķi svarīgās sabiedrības intereses, analizēt alternatīvas teritorijas un vietas, kas apsvērtas pirms lēmuma par Itoiz rezervuāra būvniecību, sniegt informāciju par apūdeņošanas projektiem, oficiāli apsolīt, ka šiem projektiem tiks veikta pilnīga ietekmes novērtējuma procedūra, un rīkot debates, kurās varētu piedalīties visas attiecīgās ieinteresētās personas un kurās tiktu apspriestas kompensācijas teritorijas.
1994. gada jūlijā Spānijas iestādes iesniedza pirmo dokumentu kopumu par Navarras hidroloģiju un grafiku pārējās pieprasītās informācijas iesniegšanai. 1994. gada 25. jūlijā komisārs Paleokrassas kungs lūdza ministru Borrell kungu atlikt pastāvīgo darbu izpildi Itoiz, līdz šis jautājums tiks atrisināts. Ministrs šo lūgumu pieņēma ar 1994. gada 3. augusta vēstuli, un šī bezdarbības situācija turpinājās līdz lietas slēgšanai 1994. gada 30. novembrī. 1994. gada 21. septembrī Spānijas iestādes iesniedza visus dokumentus par projekta sevišķajām sabiedrības interesēm, izskatītajām alternatīvām un projekta ietekmi uz savvaļas putniem. 1994. gada 4. oktobrī Spānijas iestādes iesniedza dokumentu par kompensācijām, kas piedāvātas saskaņā ar Direktīvu 92/43.
Pēc Komisijas iniciatīvas Spānijas iestādes 1994. gada 25. oktobrī Madridē organizēja uzklausīšanu par Itoiz projektu. Visām attiecīgajām ieinteresētajām personām tika atļauts piedalīties un aktīvi aizstāvēt savus argumentus par vai pret projektu. Pasākumu atspoguļoja televīzija, prese un citi plašsaziņas līdzekļi. Debatēs piedalījās arī sūdzību iesniegusī apvienība “Coordinadora de Itoiz” un tās pārstāvji. Pēc uzklausīšanas Komisijas dienesti sagatavoja galīgo ziņojumu.
Attiecībā uz sūdzības iesniedzēju apgalvojumu par Direktīvas 85/337 pārkāpumu Komisija norādīja, ka Spānijas iestādes ir veikušas ietekmes uz vidi novērtējumu.
Attiecībā uz apgalvojumu, kas saistīts ar Direktīvu 79/409, Komisija norādīja, ka tā izskata sūdzību no direktīvas 4. panta 4. punkta viedokļa. Tomēr pienākumi, kas dalībvalstīm uzlikti ar šo tiesību normu, kopš 1994. gada 5. jūnija ir aizstāti ar Direktīvas 92/43 noteikumiem. Direktīvas 92/43 6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumus, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ciktāl šādi traucējumi varētu būt būtiski.
6. panta 3. punktā ir noteikts, ka ir jānovērtē ikviens projekts, kas nav tieši saistīts ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgs tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju.
Direktīvas 6. panta 4. punktā noteikts, ka, ja, neņemot vērā negatīvu novērtējumu, projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, tostarp sociālu un ekonomisku interešu labā, attiecīgā dalībvalsts veic visus kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju ekoloģiskā tīkla, kas izveidots ar direktīvas 3. pantu un saukts "Natura 2000", kopējās vienotības aizsardzību.
Pamatojoties uz šiem noteikumiem, Komisija konstatēja, ka aptuveni 6 % no vienas no īpašajām teritorijām, uz kurām attiecas Itoiz projekts, applūšana jāvērtē kā negatīva. Tomēr saskaņā ar Komisijas dienestu tehnisko ziņojumu bija grūti noteikt, vai to var uzskatīt par "nozīmīgu" Direktīvas 92/43 nozīmē. Tāpēc Komisija nolēma neuzsākt pārkāpuma procedūras pret Spāniju.
Sūdzības iesniedzēju apsvērumi
Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos jo īpaši ir norādījuši, ka Komisija joprojām nav sniegusi tiem pienācīgu paskaidrojumu par to, kāpēc Komisija ir konstatējusi, ka Spānija ir pienācīgi izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Direktīvu 85/337 un Direktīvu 79/409. Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Komisijai nebija tiesību novērtēt projektu, ņemot vērā Direktīvu 92/43, jo šī direktīva nebija spēkā projekta uzsākšanas brīdī. Pēc viņu domām, bija skaidrs, ka projekts ir pretrunā Direktīvai 79/409: Tika konstatēts, ka tiks samazināta vismaz viena īpaši aizsargājama teritorija un ka tas nenotiks tādu iemeslu dēļ, kas "atbilst vispārējām interesēm, kuras ir svarīgākas par vispārējām interesēm, ko pārstāv direktīvas ekoloģiskais mērķis", sal. ar Tiesas nolēmumu iepriekš minētajā Leybucht lietā. Sūdzības iesniedzēji saviem apsvērumiem pievienoja dokumentus, no kuriem izrietēja, ka Komisijas dienesti konkrētā brīdī uzskatīja, ka projekts ir pretrunā Direktīvai 79/409.
Pēc
Komisijas atzinuma un sūdzības iesniedzēju apsvērumu izskatīšanas ombuds vērsās pie Komisijas. Savā vēstulē ombuds lūdza Komisiju sniegt sīkāku paskaidrojumu par tās konstatējumu, ka Spānijas iestādes ir izpildījušas savus pienākumus saskaņā ar Direktīvu 85/337 un Direktīvu 79/409.
Otrajā atzinumā Komisija būtībā norādīja:
Attiecībā uz Direktīvu 85/337 Spānijas Būvdarbu ministrija 1961. gada decembrī apstiprināja apūdeņošanas projektu ar nosaukumu "Navarras kanāls". Pirmais Itoiz rezervuāra projekts tika apstiprināts 1977. gadā. Itoiz projekta īstenošana tika apstiprināta 1985. gadā. Abi projekti vēlāk tika grozīti, lai ņemtu vērā sabiedriskās apspriešanas rezultātus un jaunus novērtējumus par ūdens vajadzībām. Šādos apstākļos būtu grūti pamatot, ka Direktīva 85/337, kas bija jāīsteno līdz 1988. gada 3. jūlijam, attiecās uz šo lietu, sal. ar Tiesas spriedumu lietā "Grosskrotzenburg"(4).
Tomēr 1989. gadā tika uzsākta Itoiz projekta ietekmes novērtējuma procedūra, un tā tika pabeigta 1990. gadā pēc sabiedriskās apspriešanas perioda. 1992. gadā tika pieņemts galīgais lēmums par projekta īstenošanu, un 1993. gadā sākās sagatavošanās darbi. Tāpēc Komisija uzskata, ka tika veikts ietekmes novērtējums un sniegti pierādījumi tam, ka projekta ietekme uz vidi, tostarp uz aizsargājamiem putniem, ir pienācīgi novērtēta.
Attiecībā uz Direktīvu 79/409 Komisijas dienesti izmeklēšanas sākumā uzskatīja, ka Itoiz projekta ietekme uz putniem un dzīvotnēm varētu būt būtiska un tādējādi pretrunā direktīvas 4. panta 4. punktam. Tomēr to secinājumi mainījās, kad dienesti izvērtēja informāciju, kas saņemta no Spānijas iestādēm, un papildu informāciju, kas savākta Madridē notikušajā uzklausīšanā. Pēc tam lieta tika izvērtēta, ņemot vērā Direktīvu 92/43, jo šīs direktīvas noteikumi no 1994. gada maija aizstāja Direktīvas 79/409 4. panta 4. punktu.
Savos apsvērumos par Komisijas otro atzinumu sūdzības iesniedzēji uzturēja savu sūdzību.

Lēmums

1. Sūdzībā ir izvirzīts jautājums par to, vai Komisija ir pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēju sākotnējo sūdzību Komisijai.
2. Attiecībā uz Komisijas veikto sākotnējās sūdzības izskatīšanu šķiet, ka, pamatojoties uz Komisijas pārskatu un sūdzības iesniedzēju iesniegto dokumentāciju, nav pierādījumu, kas liecinātu, ka norādījums ir bijis kļūdains.
3. Attiecībā uz pamatojumu, ko Komisija ir sniegusi saviem secinājumiem, šķiet, ka starp Komisiju un sūdzības iesniedzējiem joprojām pastāv viens galvenais strīds. Tas ir jautājums par to, vai Komisija ir pietiekami pamatojusi sūdzības iesniedzēju apgalvojumu, ka Itoiz projekts bija pretrunā Direktīvai 79/409 un ka šo pārkāpumu nevarēja novērst ar Direktīvu 92/43, kas attiecīgajā brīdī nebija spēkā.
Labas pārvaldības principi paredz, ka administrācijai ir jāsniedz pilsoņiem pienācīgs pamatojums lēmumiem, ko tā pieņem. Atbildot uz Eiropas ombuda 1997. gadā pēc savas iniciatīvas veikto izmeklēšanu par Komisijas administratīvajām procedūrām sūdzību izskatīšanai par dalībvalstu izdarītajiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, Komisija apņēmās sniegt sūdzības iesniedzējiem pamatojumu, secinot, ka pārkāpums nav noticis (5).
Šajā gadījumā šķiet, ka sūdzības iesniedzēji pastāvīgi apgalvo, ka Itoiz projekts bija pretrunā Direktīvai 79/409 un ka šo pārkāpumu nevarēja novērst ar Direktīvu 92/43, kas attiecīgajā brīdī nebija spēkā. Šķiet arī, ka Komisija savā sākotnējā lēmumā nav ņēmusi vērā šo iebildumu, kas attiecīgi nebija pietiekami pamatots. Minētais lēmums tika pieņemts pirms Komisijas saistību uzņemšanās lietā 303/97/PD, kā minēts iepriekš. Tomēr Komisija savos atzinumos par šo sūdzību arī nav pienācīgi izskatījusi šo sūdzību; tādējādi šķiet, ka Komisija nespēj norādīt pienācīgus iemeslus, un tas liecina par administratīvu kļūmi.

Secinājums

4. Pamatojoties uz Eiropas Ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, šķiet, ir nepieciešams izteikt šādu aizrādījumu:

Labas pārvaldības principi paredz, ka Komisijai ir pienācīgi jāpamato lēmumi, ko tā pieņem attiecībā uz pilsoņiem. Šajā gadījumā šķiet, ka sūdzības iesniedzēji pastāvīgi apgalvo, ka Itoiz projekts bija pretrunā Direktīvai 79/409 un ka šo pārkāpumu nevarēja novērst ar Direktīvu 92/43, kas attiecīgajā brīdī nebija spēkā. Šķiet arī, ka Komisija savā sākotnējā lēmumā nav ņēmusi vērā šo iebildumu, kas attiecīgi nebija pietiekami pamatots. Šis lēmums tika pieņemts, pirms Komisija apņēmās sniegt sūdzības iesniedzējiem pamatojumu, secinot, ka pārkāpums nav noticis. Tomēr Komisija savos atzinumos par šo sūdzību arī nav pienācīgi izskatījusi šo sūdzību; tādējādi šķiet, ka Komisija nespēj norādīt pienācīgus iemeslus, un tas liecina par administratīvu kļūmi.

Ņemot vērā to, ka šis lietas aspekts attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā. Tādēļ ombuds ir nolēmis lietu slēgt.
Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.
Ar cieņu,
Džeikobs Sēdermans

---

(1) OV L 175, 1985., 40. lpp.

(2) OV 1979, L 103/1.

(3) [1991] ECR I-883 (tā sauktā Leybucht lieta). Pēc tam sūdzības iesniedzēji jo īpaši atsaucās arī uz 1993. gada 2. augusta spriedumu lietā C-355/90, Komisija pret Spāniju, [1993] ECR I-4221 (tā sauktā Santoña lieta).

(4) 1995. gada 11. augusta spriedums lietā C-431/92, [1995] ECR I-2189.

(5) Lieta 303/97/PD, par ko ziņots Eiropas Ombuda 1997. gada ziņojuma 3.7. iedaļā.