Godātais A. kungs! 1995. gada
18. septembrī jūs kopā ar H. kungu iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju saistībā ar M40 automaģistrāles paplašināšanu Apvienotajā Karalistē. Rakstu Jums, lai darītu zināmus to izmeklēšanu rezultātus, kas veiktas pēc Jūsu sūdzības saņemšanas.
Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi atgādināt, ka EK līgums pilnvaro Eiropas ombudu izmeklēt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus tikai Kopienas iestāžu un struktūru darbībā. Eiropas Ombuda statūtos ir īpaši noteikts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas rīcību.
Tāpēc ombuda izmeklēšanas par jautājumiem, kas izvirzīti Jūsu sūdzībā, ir vērstas uz to, lai pārbaudītu, vai Eiropas Komisijas darbībā ir pieļautas administratīvas kļūmes.
Jūsu sūdzības ombudam priekšmets attiecas uz to, kā Komisija pilda savus pienākumus saskaņā ar EK līguma 155. un 169. pantu.
Līguma 155. pantā ir noteikts Komisijas pienākums nodrošināt, ka tiek piemēroti Līguma noteikumi un pasākumi, ko iestādes veic saskaņā ar to. 169. pantā ir paredzēta galvenā procedūra, saskaņā ar kuru Komisija veic šo pienākumu gadījumā, ja dalībvalsts nepilda savus pienākumus:

Ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu pienākumu saskaņā ar šo Līgumu, tā sniedz argumentētu atzinumu par šo jautājumu pēc tam, kad attiecīgajai valstij ir dota iespēja iesniegt savus apsvērumus.

Ja attiecīgā valsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda šā atzinuma prasības, Komisija var griezties Tiesā.

Komisija ir aicinājusi personas iesniegt sūdzības par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem dalībvalstīs un šim nolūkam ir publicējusi standarta veidlapu (1).

Sūdzība Eiropas Komisijai

No Jūsu sūdzības Eiropas ombudam un tai pievienotajiem dokumentiem izriet, ka 1990. gada 29. novembrī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas Komisijai, apgalvojot, ka Apvienotās Karalistes iestādes nav ievērojušas Direktīvu 85/337/EEK (2) attiecībā uz M40 automaģistrāles paplašināšanu. Jūs apgalvojāt, ka ierosinātā projekta pilnīgs un precīzs ietekmes uz vidi novērtējums netika veikts saskaņā ar direktīvas prasībām.
1991. gada 6. jūnijā Jūs nosūtījāt Komisijai vēl vienu vēstuli ar papildu informāciju, kas jāņem vērā Jūsu sūdzībā.
Jūsu sūdzībā ir šādi konkrēti apgalvojumi attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu:

1. trokšņa līmeņa novērtējums nav veikts saskaņā ar Apvienotās Karalistes Transporta departamenta Vides novērtēšanas rokasgrāmatu;
2. sabiedriskās apspriešanas sanāksmēs netika veikts trokšņa līmeņa novērtējums;
3. tika iekasēta maksa par tā dokumenta kopiju, kurā ietverts trokšņa līmeņa novērtējums;
4. gaisa kvalitātes pārbaudes netika veiktas.

Komisija 1991. gada
26. augustā apstiprināja Jūsu sūdzības saņemšanu un informēja Jūs, ka tā ir reģistrēta ar lietas numuru P1378/90. Vēstulē arī atvainojās par kavēšanos ar atbildes sniegšanu.
Ar 1992. gada 10. septembra vēstuli Komisija Jūs informēja, ka tā ir secinājusi, ka nav pārkāpta Direktīva 85/337/EEK, un ka šis secinājums ir izdarīts pēc tam, kad Apvienotās Karalistes iestādes bija iztaujājušas un pārbaudījušas to sniegto informāciju, kas ietvēra vides deklarāciju un netehnisku kopsavilkumu. Vēstulē arī norādīts, ka Komisija nevarēja Jums darīt zināmu Apvienotās Karalistes atbildes kopiju uz tās jautājumiem, jo šādi jautājumi tika uzdoti un atbildes tika sniegtas konfidenciāli.

Sūdzība Apvienotās Karalistes parlamentārajam administrācijas komisāram

No Jūsu sūdzības Eiropas Ombudam un tai pievienotajiem dokumentiem izriet, ka Jūs lūdzāt Apvienotās Karalistes iestādēm piekļuvi informācijai, ko tās bija iesniegušas Eiropas Komisijai, atbildot uz jautājumiem, kas minēti Komisijas 1992. gada 10. septembra vēstulē.
Jūs bijāt nobažījies, ka Apvienotās Karalistes iestāžu atbilde uz Jūsu pieprasījumu nesniedza pilnīgu un atklātu informāciju par visu, kas tika paziņots Komisijai. Tādēļ jūs ar sava deputāta David Lidington kunga starpniecību sūdzējāties Apvienotās Karalistes parlamentārajam administrācijas komisāram.
1995. gada jūnijā parlamentārais komisārs, kritizējot dažus aspektus attiecībā uz to, kā Apvienotās Karalistes iestādes izskatīja jūsu pieprasījumu par piekļuvi informācijai, secināja, ka jūs kļūdījāties, uzskatot, ka Apvienotās Karalistes iestāžu sniegtā informācija ir nepilnīgs un atklāts priekšstats par informācijas apmaiņu starp Eiropas Komisiju un Apvienotās Karalistes valdību.

Sūdzība Eiropas Ombudam

Pēc Apvienotās Karalistes parlamentārā komisāra ziņojuma jūs 1995. gada 18. septembrī sūdzējāties Eiropas ombudam.
Jūsu sūdzībā apgalvots, ka:

1. Jūs esat iesniedzis Eiropas Komisijai būtiskus pierādījumus, kas neapšaubāmi pierāda, ka Apvienotās Karalistes iestādes nav ievērojušas un pareizi piemērojušas Direktīvu 85/337/EEK;
2. Komisija nav veikusi pilnīgu rūpīgu un izmeklēšanu par apstākļiem, kas saistīti ar Jūsu sūdzību par to, ka Apvienotās Karalistes iestāžu veiktais M40 paplašināšanas projekta ietekmes uz vidi novērtējums ir bijis kļūdains, bet ir piekritis pēc nominālvērtības un nemazinot Apvienotās Karalistes valdības iesniegto informāciju, atbildot uz sūdzību.

1995. gada 18.
decembrī es informēju Komisijas priekšsēdētāju par Jūsu sūdzību un lūdzu viņu iesniegt komentārus par to līdz 1996. gada 15. martam.

Komisijas sākotnējā atbilde

1996. gada
19. martā Komisija nosūtīja ombudam šādus apsvērumus:

"Sūdzības priekšmets ir saistīts ar Komisijas lēmumu attiecībā uz procedūru saskaņā ar 169. pantu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru:

"... no EEK līguma 169. panta sistēmas skaidri izriet, ka Komisijai nav pienākuma uzsākt procedūru saskaņā ar šo pantu; tai ir rīcības brīvība, kas liedz privātpersonām tiesības prasīt, lai tā ieņemtu konkrētu nostāju, un celt prasību atcelt tās atteikumu rīkoties.”

Nolemjot neuzsākt pārkāpuma procedūru šajā lietā, Komisija izmantoja savu rīcības brīvību, ko Tiesa ir pilnībā atzinusi. Turklāt tā ir rīkojusies attiecībā uz sūdzības iesniedzējiem saskaņā ar labas administratīvās prakses principiem, pienācīgi reģistrējot sūdzības un informējot sūdzības iesniedzējus par lietas izskatīšanu. Jāpiebilst, ka sūdzības iesniedzējiem 169 EK procedūrā nav īpašu procesuālo tiesību, kā tas varētu būt citās nozarēs, piemēram, konkurences vai antidempinga jomā. Tādēļ Komisija nesaskata pamatu sūdzībām par administratīvām kļūmēm šādā gadījumā."

Komisija arī lūdza ombudu paust nostāju par sūdzības pieņemamību, ņemot vērā ombuda statūtu 2. panta 4. punktā noteikto prasību, ka sūdzība ir jāiesniedz divu gadu laikā no dienas, kad sūdzības iesniedzējs ir uzzinājis par faktiem, kas ir sūdzības pamatā.
1996. gada 26. martā es pārsūtīju šos komentārus kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus. Jūs 1996. gada 8. aprīlī atbildējāt, norādot iemeslus, kāpēc uzskatāt, ka Jūsu sūdzība ir iesniegta divu gadu laikā.

Turpmākās izmeklēšanas

Rūpīgi izskatījusi Komisijas komentārus, izrādījās, ka galvenie ombudam iesniegtajā sūdzībā izvirzītie jautājumi paliek neatbildēti.
Lai izvairītos no neauglīgām debatēm par divu gadu termiņu, es nolēmu pēc savas iniciatīvas veikt papildu izmeklēšanu saskaņā ar Līguma 138.e pantu un Ombuda statūtu 3. panta 1. punktu.
1996. gada 21. maijā es lūdzu Eiropas Komisijas priekšsēdētāju darīt man zināmu:

1. kādus pasākumus Komisija ir veikusi, lai izskatītu sūdzību, kas reģistrēta ar lietas numuru P1378/90;
2. kādi fakti ir bijuši par pamatu Komisijas secinājumam, ka nav noticis Direktīvas 85/337/EEK pārkāpums;
3. kāda sarakste šajā lietā notika starp Komisiju un Apvienotās Karalistes iestādēm.

Atbilde tika pieprasīta līdz 1996. gada 14. jūnijam. Šajā datumā Komisija lūdza pagarinājumu līdz jūlija beigām. 1996. gada 19. jūnijā es atbildēju, piešķirot pagarinājumu līdz 1996. gada 19. jūlijam. Komisijas atbilde tika nosūtīta 1996. gada 18. jūlijā.

Komisijas atbilde

Komisijas
atbildē bija iekļauta informācija par

1. Direktīvas 85/337/EEK interpretāciju;
2. savu viedokli par principiem, saskaņā ar kuriem tai būtu jārīkojas šādos gadījumos;
3. pārskatu par to, kā tā izskatīja sūdzību.

Attiecībā uz direktīvas interpretāciju Komisija norādīja, ka:

Direktīvas 5. pantā noteikts, ka sniedzamā informācija ir ierobežota, jo tā jāsniedz tikai tiktāl, ciktāl:

i) dalībvalsts uzskata, ka informācija attiecas uz konkrētu piekrišanas procedūras posmu,

ii) dalībvalsts uzskata, ka informācija attiecas uz konkrētā projekta un vides iezīmju, kas varētu tikt ietekmētas, īpatnībām,

ii) dalībvalsts uzskata, ka attīstītājam var pamatoti prasīt apkopot informāciju, inter alia ņemot vērā pašreizējās zināšanas un novērtēšanas metodes.

Attiecībā uz principiem, saskaņā ar kuriem Komisijai būtu jārīkojas šādos gadījumos, Komisija norādīja, ka:

“Tādējādi, izskatot tādu sūdzību kā A. un H. sūdzība par informācijas apjomu, kas sniegta saistībā ar konkrētu II pielikumā minētu projektu, Komisijai ir jāizvērtē, cik lielā mērā tā var pārbaudīt dalībvalsts rīcības brīvības izmantošanu, lemjot par sniedzamās informācijas apjomu. Lai gan Tiesas judikatūra attiecībā uz rīcības brīvības īstenošanas pārbaudi tiesā ir neliela, palīdzība tiek gūta no lietas 42/84 Remia, kurā Tiesa atzina, ka tās pamatojums tāda Komisijas lēmuma pārskatīšanai, kura pamatā ir sarežģīts ekonomisks novērtējums, ir jāierobežo. Tā norādīja, ka tā ierobežos savu pārskatīšanu, attiecinot to tikai uz trim galvenajām kategorijām:

i) procesuālo noteikumu neievērošana

ii) fakti, uz kuru pamata tika pieņemts lēmums, bija neprecīzi norādīti,

iii) acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana

Komisija uzskata, ka šie kritēriji ir piemēroti, lai pārskatītu dalībvalstu rīcības brīvības izmantošanu un izlemtu, vai uzsākt vai neuzsākt tiesvedību pret dalībvalsti saskaņā ar 169. pantu, kā rezultātā varētu tikt celta prasība Tiesā pret dalībvalsti par šīs dalībvalsts rīcības brīvības izmantošanu, pamatojoties uz sarežģītu novērtējumu, piemēram, vides novērtējumu saskaņā ar Direktīvu 85/337/EEK."

Attiecībā uz veidu, kādā tā izskatīja sūdzību, Komisija norādīja, ka 1991. gada 13. septembrī tā nosūtīja vēstuli Apvienotās Karalistes iestādēm, paziņojot tām, ka ir saņemta sūdzība par M40 projektu, un lūdzot iesniegt vides deklarācijas kopiju un netehnisku kopsavilkumu, kas sagatavots saistībā ar projektu, kā arī šīs informācijas novērtējumu. Apvienotā Karaliste 1991. gada 17. oktobra vēstulē iesniedza projekta vides deklarācijas kopiju, netehnisku kopsavilkumu un septiņu lappušu garu pamatotu lēmumu, ar kuru projektam tika piešķirta attīstības piekrišana.
Komisija arī norādīja, ka tā ņēma vērā informāciju, ko tai sniedza sūdzības iesniedzēji un Apvienotās Karalistes iestādes. Tā uzskatīja, ka šī informācija:

"a) atklāja, ka Apvienotā Karaliste nav pārkāpusi Direktīvas 85/337/EEK procesuālos noteikumus,

b) neatklāja pierādījumus, ka fakti, uz kuru pamata tika pieņemts Apvienotās Karalistes lēmums piešķirt attīstības atļauju M40 projektam, bija neprecīzi norādīti,

c) nav sniegusi pierādījumus, ka Apvienotā Karaliste būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā vai nepareizi izmantojusi savas pilnvaras.

Tāpēc Komisija uzskatīja, ka tai iesniegtā informācija nedod pamatu secināt, ka Apvienotā Karaliste būtu īstenojusi savu rīcības brīvību saskaņā ar Direktīvu 85/337/EEK tādā veidā, kas ir pretrunā minētās direktīvas prasībām. Tāpēc nebija pamata, uz kura Komisija būtu varējusi pamatoti pieņemt lēmumu celt oficiālu prasību pret Apvienoto Karalisti saskaņā ar Līguma 169. pantu."

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Komisijas 1996. gada 18. jūlija piezīmes Jums tika nosūtītas 1996. gada 22. jūlijā. Jūs 1996. gada 1. augustā nosūtījāt apsvērumus, kuros atkārtojāt gan savu apgalvojumu, ka Apvienotās Karalistes iestādes nav veikušas procedūras, kas noteiktas Direktīvā 85/337/EEK, gan četrus īpašos apgalvojumus par trokšņa līmeņa novērtējumu un gaisa piesārņojuma pārbaužu neveikšanu, ko savā sūdzībā izteicāt Komisijai.

Lietas izskatīšana

Rūpīgi izskatījusi Komisijas 1996. gada 18. jūlija atbildi un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, es nolēmu, ka ir jāpārbauda Komisijas rīcībā esošie dokumenti saistībā ar sūdzību, lai pārliecinātos, ka lēmums slēgt lietu ir pieņemts saskaņā ar labas administratīvās prakses vispārējiem principiem.
Pārbaude tika veikta 1996. gada 5. novembrī.

Eiropas Ombuda lēmums

1. Komisijas veiktā Direktīvas
85/337/EEK analīze 1.1 Direktīvas 85/337/EEK 3. pantā paredzēts, ka ietekmes uz vidi novērtējumā tiks noteikta, aprakstīta un novērtēta projekta ietekme uz dažādiem uzskaitītajiem faktoriem, tostarp cilvēkiem un gaisu.
1.2 Direktīvas 5. pantā noteikts, ka dalībvalstīm jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka attīstītājs atbilstošā veidā sniedz III pielikumā norādīto informāciju. III pielikumā cita starpā prasīts novērtēt gaisa piesārņojumu un troksni.
1.3 Direktīvas 5. pantā dalībvalstīm noteiktais pienākums ir precizēts. Informācija jāsniedz tikai tad, ja dalībvalsts uzskata, ka:

a) ka tas attiecas uz:

konkrētu piekrišanas procedūras posmu un

konkrēta projekta un vides iezīmju, kas varētu tikt ietekmētas, īpašās iezīmes;

un

b) ka attīstītājam var pamatoti prasīt apkopot informāciju, inter alia ņemot vērā pašreizējās zināšanas un novērtēšanas metodes.

1.4 Tādēļ 5. pantā ir noteikts, ka dalībvalstij ir jāpieņem lēmums par to, kāda informācija ir jāsniedz, un šajā ziņā sniedzamās informācijas apjoms ir atstāts dalībvalsts ziņā.
1.5 Direktīvas 3. panta prasības ir izteiktas "saskaņā ar 4. līdz 11. pantu". Ņemot vērā, ka III pielikums (minēts 5. pantā) ir detalizētāks nekā 3. pants, nešķiet, ka 3. pants bija paredzēts, lai uzliktu pienākumus dalībvalstīm neatkarīgi no 5. pantā noteiktajiem pienākumiem. Tomēr ir jāatgādina, ka Tiesa ir augstākā iestāde Kopienu tiesību jautājumos.
1.6 Tādēļ ombuda veiktās izmeklēšanas nav atklājušas nevienu Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi, interpretējot direktīvā noteiktās informācijas prasības.
2. Komisijas analīze par tās lomu
2.1 Līguma 169. pantā nav noteiktas procedūras vai kritēriji, kas Komisijai jāizmanto laikposmā pirms argumentēta atzinuma sniegšanas dalībvalstij. Turklāt Tiesas judikatūrā ir sniegti tikai ierobežoti norādījumi. Tāpēc Komisijai pašai ir jāizlemj, kādas procedūras un kritērijus pieņemt, lai pildītu savus pienākumus saskaņā ar 169. pantu procesā, kura rezultātā var tikt izdots argumentēts atzinums.
2.2 No 1996. gada 18. jūlija atbildes ombudam izriet, ka, izskatot A. un H. sūdzības pret Apvienoto Karalisti, Komisija ir nolēmusi ierobežot savu pārbaudi, pārbaudot tikai to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai fakti ir patiesi, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras. Paskaidrojot savu lēmumu tādējādi ierobežot savu kontroli, Komisija pēc analoģijas ir balstījusies uz principiem, ko Tiesa izmantoja iepriekš minētajā spriedumā lietā Remia /Komisija (3), lai pārskatītu Komisijas lēmumus, kuru pamatā ir sarežģīts ekonomisks vērtējums.
2.3 Komisijas veiktā tās lomas analīze šķiet pamatota, jo īpaši ņemot vērā pierādīšanas pienākumu, kas Komisijai ir jāpilda, ja tā vēršas Tiesā pret kādu dalībvalsti. Tādēļ ombuda veiktās izmeklēšanas nav atklājušas nevienu administratīvas kļūmes gadījumu Komisijas pieejā tās pienākumu izpildei saskaņā ar 155. un 169. pantu lietās, kas saistītas ar dalībvalsts sprieduma izpildi attiecībā uz informāciju, kas jāsniedz saskaņā ar Direktīvu 85/337/EEK.
3. Komisijas veiktā A. un H. sūdzības izmeklēšana
3.1 Savā Komisijai iesniegtajā sūdzībā A. un H. izteica četrus konkrētus apgalvojumus. Divi no šiem apgalvojumiem, kas attiecas uz gaisa kvalitātes un trokšņa līmeņa novērtējumiem, apstrīd vides deklarācijā ietvertās informācijas atbilstību. Kā minēts iepriekš 1.4. punktā, par sniedzamās informācijas apjomu lemj dalībvalsts.
3.2 Abi pārējie apgalvojumi attiecas uz informācijas pieejamību sabiedrībai. Direktīvas prasības šajā sakarā ir ietvertas 6. pantā, kas arī atstāj dalībvalstu ziņā sīki izstrādātus noteikumus par sabiedrības informēšanu un apspriešanos ar to.
3.3 Tādēļ šķiet, ka visi četri sūdzības iesniedzēju apgalvojumi radīja jautājumus, kas attiecas uz lēmuma jomu, ko direktīva atstāj dalībvalstu ziņā. Tāpēc, pamatojoties uz Komisijas veikto savas lomas analīzi, šķiet, ka nebūtu pamata turpmākai rīcībai saskaņā ar 169. pantu, pat pieņemot, ka sūdzības iesniedzējiem bija taisnība visos četros viņu apgalvojumos. Tāpēc prasību detalizēta izmeklēšana nebija nepieciešama, un Komisijai bija tiesības ierobežot savu izmeklēšanu, attiecinot to tikai uz dokumentiem, kurus tā pieprasīja no Apvienotās Karalistes iestādēm, un pamatot savu lēmumu slēgt lietas materiālus ar šiem dokumentiem.
3.4 Tādēļ ombuda izmeklēšana nav atklājusi nevienu Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi, piemērojot Kopienas tiesību aktus lietas faktiem.
4.
Nepamatota kavēšanās 4.1 Sākotnējā sūdzība Komisijai tika iesniegta 1990. gada 29. novembrī. Sūdzības saņemšana tika apstiprināta 1991. gada 26. augustā. Komisija jau ir atvainojusies par šo kavēšanos, kas acīmredzami bija pārāk ilga, un ombuda papildu piezīme nešķiet nepieciešama.
4.2 Pēc dokumentu pārbaudes ir skaidrs, ka no dienas, kad Komisija nolēma slēgt lietu, līdz šī lēmuma paziņošanai sūdzības iesniedzējiem bija vairāk nekā deviņu mēnešu aizkavēšanās. Tā kā lēmuma datums sūdzības iesniedzējiem adresētajā vēstulē nebija norādīts, viņi nezināja par kavēšanos.
4.3 Saskaņā ar labu administratīvo praksi Komisijai vienmēr saprātīgā termiņā jāpaziņo sūdzības iesniedzējam par lēmumu slēgt lietu. Šķiet, ka šajā gadījumā kavēšanās nav pamatota. Tomēr nekas neliecina par to, ka kavēšanās būtu notikusi cita iemesla, nevis administratīvas pienākumu neizpildes dēļ.

Ombuda papildu piezīmes

Visas sūdzības Eiropas Komisijai, Apvienotās Karalistes parlamentārajam administrācijas komisāram un Eiropas ombudam bija balstītas uz pieņēmumu, ka, ja to četri konkrētie apgalvojumi par M40 projekta ietekmes uz vidi novērtējumu ir pareizi, tad Apvienotās Karalistes iestādes noteikti nav izpildījušas Direktīvas 85/337/EEK prasības. Tāpēc sūdzības iesniedzēji arī pieņēma, ka Komisijai bija pienākums sīki izmeklēt viņu četrus apgalvojumus.
Lai gan šie pieņēmumi bija saprotami, tie bija kļūdaini iepriekš minēto iemeslu dēļ.
Komisijas vēstulē, ar kuru sūdzības iesniedzēji tika informēti par tās lēmumu, kā arī tā tika nepamatoti aizkavēta, nebija pamatojuma secinājumam, ka direktīva nav pārkāpta. Ombuds jau 1996. gada 29. oktobra lēmumā par sūdzībām pret Eiropas Komisiju attiecībā uz Newbury apvedceļu (206/27.10.95/HS/UK un citi) ir norādījis, ka šāda veida administratīvais process parasti beidzas ar pamatotu lēmumu, kas paziņots tiem, kuri ir piedalījušies procesā.
Ja būtu sniegts pamatojums, sūdzības iesniedzēji būtu uzzinājuši, ka viņu pieņēmumi ir kļūdaini 1992. gadā vai agrāk, nevis 1996. gadā. Tā kā sūdzības iesniedzēji nezināja iemeslu, kāpēc viņu sūdzība tika noraidīta, viņi saprotami un saprātīgi vērsa savu uzmanību uz šo jautājumu, vispirms noskaidrojot, ko Apvienotās Karalistes iestādes bija teikušas Komisijai, un pēc tam, kad Apvienotās Karalistes parlamentārais komisārs administrācijas jautājumos veica izmeklēšanu, uz to, kā Komisija izskatīja viņu sūdzību. Šajā gadījumā abi šie izmeklēšanas virzieni noteikti bija neauglīgi. Nebūtu pārsteidzoši, ja sūdzības iesniedzējiem būtu sūdzības par viņu dalību 169. panta procedūrā.
Ombuda papildu piezīmes šajā lietā tiks ņemtas vērā izmeklēšanā pēc savas iniciatīvas par Komisijai iesniegto sūdzības iesniedzēju procesuālo nostāju 169. panta procedūrā.
Ar cieņu,
Jacob SÖDERMAN

---

(1) Oficiālais Vēstnesis, 1989 C 26/6.

(2) Oficiālais Vēstnesis, 1985 L175/40.

(3) Spriedums lietā 42/84, Recueil 1985, 2545. lpp., 34. punkts.