Godātais Dr. K. kungs!

2006. gada 15. maijā, rīkojoties Internationaler Hilfsfonds e.V. vārdā, Jūs iesniedzāt man sūdzību pret Eiropas Komisiju par 2001. gada 11. septembra iekšējās piezīmes saturu. Jūs norādījāt, ka esat atklājis šo piezīmi tikai nesen.

2006. gada 30. maijā es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam.

2006. gada 6. jūnijā es saņēmu vēstules kopiju, ko Komisija Jums bija nosūtījusi 2006. gada 24. maijā. Šo kopiju man pārsūtīja Komisija.

2006. gada 14. jūnijā Jūs man nosūtījāt vēl vienu vēstuli par Jūsu sūdzību. 2006. gada 23. jūnijā es pārsūtīju Komisijai šīs vēstules un tai pievienoto dokumentu kopijas. Jūs par to tikaiet attiecīgi informēts tajā pašā dienā.

Savā 2006. gada 14. novembrī nosūtītajā atzinumā Komisija norādīja, ka 2002. gada 15. janvārī, kad Jums tika piešķirta piekļuve Komisijas lietas materiāliem, Jūs saņēmāt attiecīgā paziņojuma kopiju. Tāpēc Komisija uzskata, ka sūdzība būtu jāatzīst par nepieņemamu saskaņā ar Ombuda statūtu 2. panta 4. punktu.

Savos apsvērumos Jūs apstiprinājāt, ka 2002. gada janvārī esat saņēmis 2001. gada 11. septembra paziņojuma kopiju. Tomēr jūs uzsvērāt, ka tolaik jūs neapzinājāties šīs piezīmes nozīmi.

Ombuda statūtu 2. panta 4. punktā ir noteikts, ka sūdzību „iesniedz divu gadu laikā no dienas, kad sūdzības iesniedzējs ir uzzinājis par faktiem, kas ir sūdzības pamatā”.

Šis iebildums ir balstīts uz 2001. gada 11. septembra paziņojuma saturu. Tomēr, kā sūdzības iesniedzējs apstiprināja savos apsvērumos par Komisijas atzinumu, tas saņēma šā paziņojuma kopiju jau 2002. gada janvārī. Ombuds uzskata, ka lietas ir iespējamas, ja attiecīgais brīdis, kad sākas Ombuda statūtu 2. panta 4. punktā paredzētais termiņš, ir nevis brīdis, kad ir saņemta attiecīgā dokumenta kopija, bet gan brīdis, kad sūdzības iesniedzējs saprot, ka šis dokuments (vismaz pēc viņa domām) ir pierādījums par administratīvu kļūmi. Tas varētu attiekties, piemēram, uz gadījumiem, kad attiecīgais dokuments ir apjomīgs, detalizēts un grūti saprotams un kad nav sagaidāms, ka sūdzības iesniedzējs to nekavējoties un rūpīgi izskatīs, saņemot tā kopiju.

Tomēr ombuds norāda, ka šajā lietā aplūkotais dokumenta teksts aptver mazāk nekā pusi lappuses un nešķiet grūti saprotams.

Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka Komisijas iebildums ir pamatots un ka sūdzība ir jāatzīst par nepieņemamu. Ir lietderīgi norādīt, ka ombuds par to, ka viņa statūtu 2. panta 4. punktā noteiktais termiņš nav ievērots, uzzināja tikai ar Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumiem.

Tāpēc ombuds slēdz šo izmeklēšanu.

Tomēr, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja izvirzīto apgalvojumu nopietnību, ombuds uzskata, ka šie apgalvojumi būtu jāizskata. Tādēļ ombuds ir nolēmis pēc savas iniciatīvas sākt izmeklēšanu par šiem apgalvojumiem. Šķiet lietderīgi piebilst, ka Ombuda statūtu 2. panta 4. punkts neattiecas uz izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

P. Nikiforos DIAMANDOUROS