Strasbūrā, 2006. gada 19. decembrī

Cienītā A. kundze!

2005. gada 30. novembrī es saņēmu Jūsu sūdzību pret Eiropas Komisijas Kopīgo pētniecības centru par procedūru, kuras rezultātā Ispras Veselības un patērētāju aizsardzības institūtā par pastāvīgajiem ierēdņiem tika iecelti pagaidu darbinieki, par ko tika paziņots 2004. gada 19. februārī. 2005. gada 9. decembrī Jūs nosūtījāt papildu dokumentus saistībā ar Jūsu sūdzību.

Ņemot vērā to, ka Jūsu apgalvojumi un prasība, šķiet, ir cieši saistīti ar tiem, ko iesnieguši sūdzības iesniedzēji lietās 2075/2005/(ELB)MHZ, 2274/2005/MHZ, 2275/2005/MHZ, 2276/2005/MHZ, 2349/2005/(OV)MHZ, 2354/2005/MHZ, 2666/2005/(BB)MHZ un 2079/2005/MHZ, ombuds nolēma kopīgi izmeklēt Jūsu sūdzību un iepriekš minētās lietas.

2006. gada 16. janvārī es Jūs informēju, ka Jūsu sūdzība ir nodota citam juristam.

2006. gada 20. janvārī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam.

2006. gada 30. janvārī es lūdzu Komisiju sniegt papildu informāciju par Jūsu sūdzību, un tajā pašā dienā es Jūs informēju par savu lūgumu.

Komisija 2006. gada 3. februārī mani informēja, ka Komisijas iekšējā lēmumu pieņemšanas procesa dēļ tai nav iespējams nosūtīt atbildi uz manu 2006. gada 30. janvāra vēstuli sākotnējā termiņā, proti, 2006. gada 28. februārī, un lūdza pagarināt termiņu.

Komisija 2006. gada 10. februārī, ņemot vērā tās iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu, lūdza mani līdz 2006. gada 28. februārim pagarināt termiņu atzinuma sniegšanai par Jūsu sūdzību, kas tai tika nosūtīts 2006. gada 20. janvārī.

2006. gada 14. februārī es piešķīru pagarinājumu līdz 2006. gada 31. martam attiecībā uz atbildi uz manu 2006. gada 30. janvāra vēstuli. Attiecībā uz atzinumu par Jūsu sūdzību es lūdzu Komisiju pēc iespējas ātrāk sniegt man savu atzinumu. Tajā pašā dienā es jūs par to informēju.

Komisija 2006. gada 20. februārī nosūtīja savu atzinumu par Jūsu sūdzību, kuru es Jums nosūtīju kopā ar aicinājumu sniegt apsvērumus. No jums nav saņemti nekādi apsvērumi.

2006. gada 3. aprīlī Komisija uz manu 2006. gada 30. janvāra lūgumu nosūtīja atbildi franču valodā. 2006. gada 18. aprīlī tā nosūtīja atbildes tulkojumu angļu valodā (datēts ar 2006. gada 12. aprīli).

2006. gada 28. aprīlī es nosūtīju Komisijai vēl vienu vēstuli par Jūsu lietu. Tajā pašā dienā es Jums nosūtīju Komisijas 2006. gada 3. aprīļa atbildes tulkojumu angļu valodā un manas 2006. gada 28. aprīļa vēstules kopiju.

Komisija 2006. gada 1. jūnijā lūdza mani pagarināt termiņu līdz 2006. gada 30. jūnijam, ko es piešķīru. 2006. gada 22. jūnijā es Jūs par to informēju.

2006. gada 6. jūlijā Komisija nosūtīja savu atbildi franču valodā uz manu 2006. gada 28. aprīļa vēstuli.

Komisija 2006. gada 8. septembrī nosūtīja 2006. gada 6. jūlija atbildes labojumu un tulkojumu angļu valodā (datēts ar 2006. gada 28. augustu). 2006. gada 18. septembrī nosūtīju Jums tulkojumu angļu valodā ar uzaicinājumu nosūtīt apsvērumus.

No jums nav saņemti nekādi apsvērumi.

Rakstu Jums, lai informētu par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzēji (1) uzskata, ka būtiskos faktus var apkopot šādi:

Sūdzības iesniedzēji, dažādu Eiropas Komisijas Kopīgā pētniecības centra (KPC) institūtu pagaidu pētniecības darbinieki, piedalījās KPC atlases procedūrā COM/R/A/01/2000 attiecībā uz zinātniskajiem pagaidu darbiniekiem A8/A5 pakāpē. Atlases procedūra sastāvēja no priekšatlases posma, kura pamatā bija kandidātu CV un vismaz piecu gadu profesionālā pieredze izvēlētajā kompetences jomā, kam sekoja daudzizvēļu tests un mutiskie pārbaudījumi. Sūdzības iesniedzēji bija veiksmīgi, tāpēc kopā ar citiem veiksmīgiem kandidātiem tika iekļauti rezerves sarakstā.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 27. oktobrī tika uzaicināts uz interviju par pagaidu zinātniskā darbinieka amatu KPC Veselības un patērētāju aizsardzības institūtā (IHCP). Pēc veiksmīgas intervijas viņai tika piedāvāts pagaidu darbinieka amats A8 pakāpē KPC IHCP saskaņā ar Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta d) punktu un saistībā ar iespējamo šīs amata vietas kā pastāvīgas amata vietas izveidi tuvākajā nākotnē. Sūdzības iesniedzējs pieņēma iepriekš minēto piedāvājumu un 2003. gada 1. decembrī parakstīja piecu gadu līgumu ar KPC. Pēc tam JRC pārbaudīja viņas iepriekšējo profesionālo pieredzi un no jauna definēja viņas pakāpi A6 2. līmenī, kam bija nepieciešams vismaz 10 gadus ilgs pēcdiploma darba stāžs.

Visi sūdzības iesniedzēji saņēma apliecinājumus (dažādā laikā un dažādos veidos), ka viņi varēs piedalīties KPC pagaidu darbinieku izveides procedūrā, lai kļūtu par pastāvīgajiem ierēdņiem pirms jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā 2004. gada 1. maijā. Daži sūdzības iesniedzēji (2) jo īpaši atsaucās uz intervijām par pieņemšanu darbā un paziņoja, ka KPC References materiālu un mērījumu institūta Vadības atbalsta nodaļas vadītājs, kurš bija atlases komisijas loceklis, pārējo valdes locekļu klātbūtnē informēja viņus, ka, ja viņu līgumi tiks parakstīti līdz 2003. gada 31. oktobrim, viņiem būs atļauts piedalīties KPC pagaidu darbinieku izveides procedūrā. Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka sniegto garantiju rezultātā viņi ir veikuši visus vajadzīgos pasākumus, lai pārtrauktu darbu, kas viņiem tajā laikā bija, lai varētu parakstīt līgumus ar Komisiju.

KPC 2003. gada novembrī organizēja PowerPoint prezentāciju visiem darbiniekiem saistībā ar izveidošanas procedūru un 2003. gada 4. decembrī izdeva e-pasta vēstuli, informējot viņus, ka visiem pagaidu pētniecības darbiniekiem jābūt apstiprinātiem kā ierēdņiem pirms jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā un ka izveidošanas procedūra bija daļa no personāla politikas izstrādes pētniecības nozarē, par ko Komisija nolēma 2001. gada decembrī.

Sūdzības iesniedzēju nodaļu vadītāji lūdza viņus sagatavot un iesniegt aprakstu par viņu pašreizējiem (pagaidu) amatiem. Sūdzības iesniedzējus informēja, ka šis apraksts tiks izmantots saistībā ar iekšējo konkursu publicēšanu, kā rezultātā sūdzības iesniedzēju amata vietas tiks izveidotas kā pastāvīgas amata vietas.

2004. gada 19. februārī KPC tika uzsākta iekšējā procedūra, kuras rezultātā pagaidu darbiniekus iecēla par pastāvīgajiem ierēdņiem. Amata vietas bija ļoti specializētas. Tas nozīmēja, ka praksē varēja pieteikties tikai tās personas, kuras ieņēma amatus laikā, kad tika uzsākta izveides procedūra.

KPC informēja savus pagaidu pētniecības darbiniekus, ka, lai pieteiktos, viņu pārbaudes laiks ir jāpabeidz līdz 2004. gada 2. martam (t. i., reģistrācijas beigu datumam). KPC uzskatīja, ka kandidātu iepriekšējo darbu Kopienās palīgdarbinieku statusā (pat amatos, kas nav saistīti ar amatiem, kuri uzskaitīti amatam, ko paredzēts izveidot) var ņemt vērā, aprēķinot, vai ir pabeigts sešu mēnešu pārbaudes laiks. Sūdzības iesniedzējiem nebija palīgdarbinieku pieredzes, un viņu pārbaudes laiks nebija pabeigts līdz 2004. gada 2. martam. Neraugoties uz saņemtajiem apliecinājumiem, sūdzības iesniedzēju amata vietas netika iekļautas izveides procedūras sarakstā.

Komisija 2004. gada aprīlī (tieši pirms jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā 2004. gada 1. maijā) grozīja sūdzības iesniedzēju pagaidu darbinieku līgumus uz pieciem gadiem, pārveidojot tos par līgumiem uz nenoteiktu laiku.

2004. gada 28. jūnijā sūdzības iesniedzēja saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par KPC lēmumu neuzsākt procedūru, kuras rezultātā viņu ieceļ par ierēdni. Cita starpā viņa apgalvoja, ka Komisija diskriminējošā un patvaļīgā veidā ir ieviesusi iepriekšējās papildu pieredzes atzīšanu. Viņa arī apgalvoja, ka tolaik viņa bija pagaidu darbiniece pastāvīgā amatā ar pienākumiem un atbildību, kas ir identiska ierēdņu pienākumiem un atbildībai, bet bez karjeras attīstības perspektīvām un bez viņas amata stabilitātes un pastāvīguma garantijām.

2004. gada 15. oktobrī Komisija noraidīja viņas sūdzību. Komisija apgalvoja, ka pati sūdzības iesniedzēja nolēma nepiedalīties iepriekš minētajā iekšējā konkursā. Par šo lēmumu atbild vienīgi sūdzības iesniedzēja, jo viņa, visticamāk, uzskatīja, ka neatbilst attiecīgajiem nosacījumiem. Tā kā sūdzības iesniedzēja nepiedalījās iekšējā konkursā, nebija neviena viņai nelabvēlīga lēmuma Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, un viņas iekšējā sūdzība tādējādi bija nepieņemama. Pamatojoties uz to, Komisija neizskatīja sūdzības iesniedzēja argumentus pēc būtības.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 30. novembrī iesniedza sūdzību Eiropas ombudam. Ņemot vērā to, ka viņas apgalvojumi un apgalvojumi bija līdzīgi tiem, ko iesniedza citi sūdzības iesniedzēji lietās 2075/2005/(ELB)MHZ, 2274/2005/MHZ, 2275/2005/MHZ, 2276/2005/MHZ, 2349/2005/(OV)MHZ, 2354/2005/MHZ, 2666/2005/(BB)MHZ un 2079/2005/MHZ, ombude nolēma veikt kopīgu izmeklēšanu.

Ombuds sūdzībās konstatēja šādus apgalvojumus un apgalvojumus:

1. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi garantijas, ko tā tiem sniegusi attiecībā uz viņu izredzēm kļūt par pastāvīgiem ierēdņiem, un ka, pamatojoties uz šīm garantijām, viņi ir pieņēmuši savus amatus.
2. Sūdzības iesniedzēji arī apgalvoja, ka Komisija netaisnīgi piemēroja darba stāža prasības uzņēmuma dibināšanas procedūrā un ka līdz ar to pagaidu darbiniekiem, kas pieņemti darbā ar tādiem pašiem nosacījumiem, nebija tādas pašas iespējas tikt ieceltiem par pastāvīgajiem ierēdņiem.
3. Viņi apgalvoja, ka Komisijai būtu jāizsludina iekšējs konkurss viņu pieņemšanai darbā par pastāvīgajiem ierēdņiem.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Komisijas atzinuma kopsavilkums ir šāds:

Sūdzības iesniedzēji tika pieņemti darbā kā pagaidu darbinieki saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta d) punktu. Viņu līgumi tika noslēgti uz pieciem gadiem. Komisija 2004. gada 19. februārī publicēja vairākus paziņojumus par iekšējiem konkursiem, "pamatojoties uz kvalifikāciju", lai noteiktus pagaidu darbiniekus padarītu par pastāvīgiem ierēdņiem. Neviens no publicētajiem konkursiem neatbilda sūdzības iesniedzēju ieņemtajām amata vietām. 2004. gada aprīlī sūdzības iesniedzēju pagaidu darba līgumi tika pagarināti uz nenoteiktu laiku.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru (Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-214/99 Carrasco Benitez /Komisija (3)) Komisija var pieprasīt minimālo darba stāžu, pirms pagaidu darbiniekiem var piemērot uzņēmuma dibināšanas procedūru. Tādējādi tā var pieprasīt, lai pagaidu darbiniekiem būtu vismaz sešu mēnešu pieredze kā štata darbiniekiem.

Daži pagaidu darbinieki uz pārbaudes laiku patiešām tika pielaisti konkursam. Tomēr šie darbinieki iepriekš bija strādājuši Komisijā kā palīgdarbinieki un tādējādi izpildījuši prasību par minimālo sešu mēnešu darba stāžu. Attiecībā uz lielāko daļu amata vietu, kurām tika piemērota štata darbinieku iecelšanas procedūra, minimālais termiņš bija daudz ilgāks par sešiem mēnešiem. Pēc Komisijas domām, tā " ņēma vērā amata raksturu." Turklāt Komisija atzīmēja, ka "vēlme saglabāt cilvēkus, kuri jau ir pierādījuši savu piemērotību attiecīgajos amatos, ir iemesls, lai ņemtu vērā palīgdarbinieka pieredzi pat tad, ja viņu pieredze ir gūta citās funkcijās Kopienās, nevis tajās, kas tika veiktas iekšējā konkursa publicēšanas dienā." Komisija arī norādīja, ka termins "pilnvarotais darbinieks" attiecas uz pārbaudāmajiem un pastāvīgajiem ierēdņiem, pagaidu darbiniekiem un palīgdarbiniekiem. Komisija atsaucās uz apvienotajām lietām T-40/96 un T-55/96 Kerros un Kohn Berge/Komisija (4) (kurās Pirmās instances tiesa norādīja, ka ir jāņem vērā visa pieredze, kas gūta, strādājot par pilnvaroto pārstāvi nepieciešamajā darba stāža līmenī). Komisija secināja, ka tikai amata vietas, ko ieņem pagaidu darbinieki, kuri ir sekmīgi izturējuši iepriekšējās pagaidu darbinieku atlases kārtas un kuru darba stāžs pārsniedz sešus mēnešus (ņemot vērā viņu palīgdarbinieku darba laiku), ir tiesīgas piedalīties iekšējos konkursos. Komisija uzskata, ka diskriminācija nepastāvēja, jo attieksme pret visiem pagaidu darbiniekiem, kas atradās vienādā situācijā, bija vienāda.

Komisija arī norādīja, ka, pat ja nodaļas vadītājs būtu licis dažiem sūdzības iesniedzējiem domāt, ka viņi varētu gūt labumu no izveides procedūras, šādas piezīmes Komisijai nevar būt saistošas. Nodaļas vadītājam nebija tiesību sniegt šādas garantijas. Komisija norādīja, ka tiesiskās paļāvības principu nevar pamatot ar “cerībām, ko paudusi persona, kura nebija pilnvarota to darīt.“ Visbeidzot, Komisija norādīja, ka “ir jāatzīst gan sūdzības iesniedzēju, gan Komisijas grūtības 18 mēnešus vēlāk noteikt šādu piezīmju raksturu un saturu.“ Komisija norādīja, ka šādas garantijas sūdzības iesniedzējiem netika sniegtas no JRC institūtiem Isprā.

Attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija norādīja, ka kopš jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā vairs nav iespējams organizēt iekšējos konkursus pagaidu darbiniekiem, kuru līgumi tika noslēgti saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta d) punktu. Komisija norādīja, ka, lai tiktu iecelts par pārbaudāmo ierēdni, vispirms ir jābūt sekmīgi nokārtotam konkursam. Sūdzības iesniedzēji neizturēja konkursu. Līdz ar to saskaņā ar Civildienesta noteikumiem viņus nevar iecelt par ierēdņiem. Turklāt Komisija uzsvēra, ka pagaidu darbinieka statuss automātiski nepiešķir tiesības tikt ieceltam ierēdņa amatā. Komisija arī norādīja, ka tā pagaidu darbiniekiem, kuri nevarēja izmantot uzņēmuma dibināšanas procedūru (t. i., tiem pagaidu darbiniekiem, kuriem 2004. gada 2. martā bija piecu gadu darba līgums un mazāk nekā sešu mēnešu darba stāžs Kopienās), piedāvāja pagaidu darbinieka līgumu uz nenoteiktu laiku. Šie piedāvājumi tika izteikti pirms jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā 2004. gada 1. maijā. Komisija uzskata, ka šie līgumi joprojām ir spēkā saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem. Saskaņā ar pārejas pasākumu, kas piemērojami ierēdņiem, kuri pieņemti darbā saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, 4. pantu līgumi, kas noslēgti ar pagaidu darbiniekiem, uz kuriem attiecas Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta d) punkts un kuri pieņemti darbā uz nenoteiktu laiku pirms 2004. gada 1. maija, paliek nemainīgi.

Komisija secināja, ka nav diskriminācijas vai administratīvas kļūmes attiecībā uz sūdzības iesniedzējiem. Komisija norādīja, ka faktiski tā pārveidoja sūdzības iesniedzēju sākotnējos piecu gadu līgumus par beztermiņa līgumiem. Tā norādīja, ka saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem šāda iespēja vairs nepastāv. Turklāt jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā nozīmē, ka vairs nav iespējams organizēt iekšējos konkursus pagaidu darbiniekiem, kuru līgumi tika noslēgti saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta d) punktu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

No sūdzības iesniedzēja piezīmes nav saņemtas.

Papildu informācija

Rūpīgi izvērtējot Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēju apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.

Ombuda 2006. gada 30. janvāra vēstule Komisijai

2006. gada 30. janvārī ombuds nosūtīja Komisijai to apsvērumu kopijas, kurus viņš līdz minētajam datumam bija saņēmis no sūdzības iesniedzējiem kopīgajā izmeklēšanā. Viņš arī lūdza Komisiju atbildēt uz šādiem jautājumiem:

1. Paziņojumi par konkursiem saistībā ar uzņēmuma dibināšanas procedūru atšķiras atkarībā no to prasībām attiecībā uz amata stāžu kā pilnvarotajam pārstāvim. Dažos gadījumos prasība bija seši mēneši, bet citos — septiņi, astoņi vai deviņi mēneši. Kādi bija iemesli šīm prasībām un salīdzinoši nelielajām atšķirībām starp tām?
2. Kāpēc paziņojumā par konkursu COM/R/106/04 bija ietverta prasība par trīs mēnešu darba stāžu? (Ombuds pievienoja attiecīgā paziņojuma kopiju).
3. Vai amata vietas, kurās tagad strādā sūdzības iesniedzēji, štatu sarakstā ir norādītas kā pastāvīgas vai pagaidu amata vietas?
4. Ja atbilde uz 3. jautājumu ir tāda, ka tās ir pastāvīgas amata vietas, vai Komisija varētu apsvērt iespēju organizēt vēl vienu uzņēmējdarbības veikšanas procedūru, no kuras sūdzības iesniedzēji varētu gūt labumu?

Komisijas 2006. gada 3. aprīļa atbilde

Attiecībā uz pirmo jautājumu Komisija norādīja, ka: prasības attiecībā uz darba stāžu atbilda amatu veidam un tika noteiktas atbilstoši dienesta interesēm; un ii) Komisijai ir plaša rīcības brīvība, nosakot šādas prasības. Turklāt Komisija norādīja, ka saskaņā ar agrākajiem Civildienesta noteikumiem pagaidu darbinieku pārbaudes laiks bija seši mēneši un tādējādi prasība par darba stāžu, pieņemot darbā pagaidu darbiniekus, nevarēja būt īsāka par viņu pārbaudes laiku. Komisija arī norādīja, ka paziņojumi par konkursiem tika publicēti 2004. gada 19. februārī.

Attiecībā uz otro jautājumu Komisija kopumā atbildēja, ka ombuda iesniegtais dokuments neatbilst realitātei. Komisija norādīja, ka tai nav skaidrs, kā ombudam tika nosūtīts 2006. gada 30. janvāra vēstulei pievienotais paziņojums par konkursu. Komisija savai atbildei pievienoja dokumentu ar nosaukumu "Paziņojums par konkurenci COM/R/106/04" un norādīja, ka tas patiesībā ir publicētais dokuments. (Šis dokuments pierādīja, ka pastāv tikai četru gadu darba stāža prasība.) Komisija arī norādīja, ka tā ir pārbaudījusi, vai šā konkursa veiksmīgajam kandidātam patiešām ir četru gadu darba stāžs.

Attiecībā uz trešo jautājumu Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēju amata vietas štatu sarakstā ir noteiktas kā pastāvīgas amata vietas.

Attiecībā uz ceturto jautājumu Komisija norādīja, ka tā ar sūdzības iesniedzējiem ir noslēgusi līgumus uz nenoteiktu laiku (iepriekšējie līgumi bija noslēgti uz pieciem gadiem). Tā arī precizēja, ka jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā nozīmē, ka vairs nav iespējams organizēt iekšējos konkursus pagaidu darbiniekiem, kuru līgumi tika noslēgti saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta d) punktu, un ka tikai pagaidu darbinieki, kuru līgumi tika noslēgti saskaņā ar iepriekš minētās nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punktu, var gūt labumu no izveides procedūras. Tāpēc Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēji pēc savas vēlēšanās varēja piedalīties ārējos atklātos konkursos un veiksmīgas atlases gadījumā kļūt par ierēdņiem.

Telefonsaruna ar sūdzības iesniedzēju lietā 2079/2005/MHZ 2006. gada 11. aprīlī un viņas 2006. gada 12. un 13. aprīļa e-pasta vēstules

Ombuda dienesti 2006. gada 11. aprīlī piezvanīja sūdzības iesniedzējam lietā 2079/2005/MHZ, lai noskaidrotu jautājumu par PDF dokumentu (kurā cita starpā ietverts paziņojums par konkursu COM/R/106/04), ko sūdzības iesniedzējs lietā 2079/2005/MHZ bija nosūtījis ombudam 2006. gada 12. janvārī.

Sūdzības iesniedzējs lietā 2079/2005/MHZ apstiprināja, ka šis PDF dokuments tika publicēts Komisijas iekštīklā 2004. gada 19. februārī un, šķiet, tika izveidots iepriekšējā dienā. Viņa arī norādīja, ka izveides procedūra tika sagatavota neticami steigā un ka ir ļoti iespējams, ka šajā PDF formātā publicētajos paziņojumos par konkursiem bija daudz kļūdu (vienlaikus tika publicēti aptuveni 300 paziņojumi par konkursiem). Viņa arī norādīja, ka publicēšanas datums ir ļoti tuvu šo konkursu beigu datumam.

2006. gada 12. aprīlī sūdzības iesniedzēja lietā 2079/2005/MHZ nosūtīja ombudam e-pasta vēstuli, kurai viņa pievienoja dokumentu „Avis des vacances d'emploi et de concours internes sur titres jumelés”(„Avis”), kas bija publicēts kopā ar iepriekš minēto PDF. Dokumentā, kas attiecās uz 2004. gada 19. februāra brīvajām darba vietām, kā kandidātu reģistrācijas termiņš bija norādīts 2004. gada 5. marts. Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 13. aprīlī nosūtīja ombudam HTML lapas drukātu kopiju no Komisijas iekštīkla vietnes par šo pašu dokumentu. Saskaņā ar šo dokumentu kandidātu reģistrācijas termiņš bija 2004. gada 2. marts.

Ombuda 2006. gada 28. aprīļa vēstule Komisijai

Izskatījis Komisijas 2006. gada 3. aprīļa atbildi un ņemot vērā sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju, ombuds nolēma vēlreiz vērsties pie Komisijas.

Attiecībā uz Avis ombuds no Komisijas atbildes norādīja, ka vēlas saņemt informāciju par ombuda informācijas avotu saistībā ar paziņojumu par konkurenci COM/R/106/04, kas pievienots ombuda 2006. gada 30. janvāra vēstulei. Atbildot uz to, ombuds informēja Komisiju, ka viens no sūdzības iesniedzējiem ir nosūtījis ombudam Avis un tam pievienoto PDF, kurā ietverti visi paziņojumi par konkursiem saistībā ar attiecīgo uzņēmējdarbības veikšanas procedūru (tostarp COM/R/106/04). Ombuds arī pateicās Komisijai par Avis un paziņojuma par konkurenci COM/R/106/04 citas versijas nosūtīšanu. Rūpīgi salīdzinot abas versijas, ombuds secināja, ka šķiet, ka Komisijas nosūtītais dokuments varētu būt sūdzības iesniedzēja nosūtītā Avis sākotnējās versijas labota versija. Turklāt viņš norādīja, ka Komisijas nosūtītais Avis, šķiet, tika izveidots 2004. gada 1. martā, savukārt sūdzības iesniedzēja nosūtītais Avis un iepriekš minētais PDF dokuments, šķiet, tika izveidoti attiecīgi 2004. gada 19. februārī un 2004. gada 18. februārī (5). Tādēļ ombuds lūdza paskaidrojumus par acīmredzamo atšķirību starp abām Avis versijām un datumiem, kuros tās tika izveidotas.

Attiecībā uz iespēju noteikt sūdzības iesniedzējus par ierēdņiem ombuds atzīmēja, ka savā atzinumā, kā arī atbildē uz ombuda pieprasījumu pēc papildu informācijas Komisija uzskatīja, ka jaunie Civildienesta noteikumi paredz absolūtu aizliegumu organizēt iekšējos konkursus pagaidu darbiniekiem, izņemot tos, kuru līgumi tika noslēgti saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punktu. Tomēr ombuds norādīja, ka no informācijas, ar kuru viņš neoficiāli dalījās iestāžu sanāksmēs, kurās piedalījās viņa dienesti, viņš ir sapratis, ka Komisijas viedoklim nevar piekrist citas iestādes, kas šajā sakarā ir atsaukušās uz: i) Civildienesta noteikumu 29.1. pants, kas principā ļauj iestādēm organizēt iekšējos konkursus; un ii) Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punkts, kas piedāvā vēl vienu iespēju pieņemt darbā amatus, kuros nepieciešama īpaša kvalifikācija. Tādēļ ombuds jautāja, vai Komisija varētu viņu informēt par to, vai tās Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāts ir paudis viedokli par šo noteikumu iespējamo piemērošanu sūdzības iesniedzēju gadījumā.

Attiecībā uz vispārējo kontekstu, kas ir sūdzību pamatā, ombuds norādīja, ka, rūpīgi izvērtējot kopīgās izmeklēšanas sūdzības, viņš ir nobažījies par vispārējo kontekstu, kādā tās ir radušās. Pēc tam, kad viņš bija pārbaudījis vairākus paziņojumus par konkursu attiecīgās iestādes izveidošanas procedūrai, kas ietverti Komisijas PDF, viņš norādīja, ka attiecībā uz vienas un tās pašas pakāpes A8/A5 zinātnisko darbinieku amatiem pastāv ļoti atšķirīgas prasības attiecībā uz darba stāžu Kopienās, piemēram, seši, astoņi, deviņi un desmit mēneši, kā arī viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi un sešpadsmit gadi. Turklāt viņš norādīja, ka citas paziņojumos par konkursiem paredzētās prasības, piemēram, attiecībā uz profesionālo pieredzi, izglītību un valodu zināšanām, varētu radīt iespaidu, ka tās ir balstītas uz to personu profiliem, kuras pēc tam ieņem attiecīgos amatus. Tādējādi ombuds, pamatojoties uz pieejamo informāciju, pauda neskaidrību par to, kādas varētu būt dienesta intereses, kuras pamatoti varētu saprast kā tādas, kas pamato to, ka Komisija publicē aptuveni 300 dažādus konkursus ar tik radikāli atšķirīgiem pielaišanas nosacījumiem, vai pat par to, vai pastāv skaidrs juridiskais pamats tam, kas varētu šķist vispārēja politika, lai noteiktu par ierēdņiem personas, kuras tad ieņem attiecīgos amatus. Viņš norādīja, ka viņa bažas par iepriekš minēto īpaši saasināja tas, ka Komisija nebija sniegusi apmierinošu skaidrojumu vai pamatojumu attieksmei pret sūdzības iesniedzējiem vispārējā kontekstā, kas bija sūdzības pamatā.

Komisijas 2006. gada 6. jūlija atbilde

Komisijas atbilde uz ombuda 2006. gada 28. aprīļa vēstuli ietvēra komisāra Potočnik kunga parakstītu vēstuli ombudam un atsevišķus komentārus sadaļā "Komisijas atbilde ombudam".

Savā vēstulē komisārs atsaucās uz neseno tikšanos ar ombudu (6). Komisārs norādīja, ka viņš rūpīgi izskatīja kopīgās izmeklēšanas lietas, bet nesaskata iespēju sūdzības iesniedzējiem pārvietoties, jo tas varētu apdraudēt konkursu organizēšanas politiku, lai apmierinātu dienesta īpašās vajadzības, nevis indivīdu vajadzības. Viņš arī norādīja, ka ir jānodrošina sistemātiska un saskaņota pieeja pieņemšanai darbā, kas pilnībā atbilstu JRC kā pētniecības institūtu grupas īpašajām vajadzībām. Ģenerāldirektors sīki pārskatīs iepriekšējo praksi un iekļaus visas iespējamās atziņas, kas gūtas no šīm atlases procedūrām turpmākajos konkursos.

Atsevišķajās piezīmēs bija norādīts, ka attiecībā uz paziņojumu par konkursu COM/R/106/04 versija, ko sūdzības iesniedzējs nosūtīja ombudam, nebija pareiza. Paziņojums sākotnēji tika publicēts 2004. gada 19. februārī. Kļūdas dēļ attiecībā uz darba stāžu labotā versija tika izveidota 2004. gada 1. martā un pēc tam 2004. gada 3. martā nosūtīta publicēšanai attiecīgajos Komisijas dienestos.

Komisija piekrita, ka iekšējos konkursus var organizēt saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem un ka tajos var piedalīties visi ierēdņi un pagaidu darbinieki Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkta nozīmē. Tomēr šajā pantā iestādēm nav noteikts pienākums organizēt iekšējos konkursus. Tikai Eiropas Parlamentam reizi piecos gados ir jāorganizē iekšējie konkursi attiecībā uz 2. panta c) punktā minētajiem pagaidu darbiniekiem.

Tomēr Komisija neuzskata, ka šobrīd ir lietderīgi organizēt iekšējos konkursus, it īpaši tāpēc, ka šādu konkursu mērķis ir apmierināt vajadzības pēc personāla. Pašlaik pēc vairākiem atklātiem konkursiem pētniecības jomā Komisijai ir rezerves saraksti ar vairāk nekā 150 personām AD funkciju grupā. Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzējiem bija iespēja piedalīties šajos konkursos. Komisija arī uzsvēra, ka visu sūdzības iesniedzēju līgumi tika pagarināti uz nenoteiktu laiku, lai gan viņu pārbaudes laiks nebija beidzies.

Attiecībā uz jautājumu, vai paziņojumi par konkursu uzņēmuma dibināšanas procedūrā rada iespaidu, ka tie ir balstīti uz to personu profiliem, kuras ieņem amatus 2004. gadā, Komisija norādīja, ka katrā paziņojumā par konkursu bija ietverts darba apraksts, kas atbilst dienesta vajadzībām un iestāžu vajadzībām pētniecības jomā. Turklāt attiecībā uz paziņojumiem par konkursu uz A4, A5 vai A6 (ar vadību nesaistītiem) amatiem šķita saprātīgi pieprasīt vairāku gadu atbilstošu profesionālo pieredzi. Komisija piebilda, ka, lai gan nebija sistemātiskas pieejas darbā pieņemšanas kritēriju noteikšanai, šādi kritēriji tika noteikti katrā gadījumā atsevišķi un tika pielāgoti dienesta vajadzībām. Galvenā struktūra Pētniecības ģenerāldirektorātā, uz kuru attiecas sūdzības, tika izveidota 2004. gadā, pārkāpjot īpašu politiku (SEC(2001)1869)(7). Nebija plānots veikt vēl vienu šādu pasākumu. Tomēr Komisija varēja plānot iekšējo konkursu organizēšanu katrā gadījumā atsevišķi, lai gan šādi konkursi netiktu organizēti pēc pagaidu darbinieku pieprasījuma, bet tikai pamatojoties uz dienesta vajadzībām. Šādā gadījumā procedūru uzraudzītu attiecīgais ģenerāldirektors saskaņā ar īpašiem kritērijiem.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi par Komisijas 2006. gada 6. jūlija atbildi

No sūdzības iesniedzēja piezīmes netika saņemtas.

Lēmums

Ievadpiezīme

1.1 Ombuds kopumā saņēma deviņas sūdzības (8) pret Komisijas Kopīgo pētniecības centru (JRC) par procedūru, kuras rezultātā dažādos Komisijas Kopīgā pētniecības centra institūtos (Vides un ilgtspējības institūtā, Pilsoņu aizsardzības un drošības institūtā un Veselības un patērētāju aizsardzības institūtā Isprā, kā arī References materiālu un mērījumu institūtā Gēlā) izveidoja pagaidu darbiniekus kā pastāvīgas amatpersonas. Procedūra tika izziņota 2004. gada 19. februārī.

1.2 Ņemot vērā, ka sūdzībās ietvertie apgalvojumi un prasības, šķiet, ir cieši saistīti, ombuds nolēma veikt kopīgu izmeklēšanu.

Par apgalvoto garantiju pārkāpumu

2.1 Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi garantijas, ko tā tiem sniegusi attiecībā uz viņu izredzēm kļūt par pastāvīgiem ierēdņiem, un, pamatojoties uz šiem pieņēmumiem, viņi ir pieņēmuši savus amatus.

Sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka viņi ir saņēmuši apliecinājumus (dažādā laikā un dažādos veidos), ka viņiem būs atļauts piedalīties KPC pagaidu darbinieku izveides procedūrā, lai kļūtu par pastāvīgajiem ierēdņiem pirms jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā 2004. gada 1. maijā. Daži sūdzības iesniedzēji (9) jo īpaši atsaucās uz intervijām par pieņemšanu darbā un paziņoja, ka KPC References materiālu un mērījumu institūta Vadības atbalsta nodaļas vadītājs, kurš bija atlases komisijas loceklis, pārējo valdes locekļu klātbūtnē informēja viņus, ka, ja viņu līgumi tiks parakstīti līdz 2003. gada 31. oktobrim, viņiem būs atļauts piedalīties KPC pagaidu darbinieku izveides procedūrā. Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka sniegto garantiju rezultātā viņi ir veikuši visus vajadzīgos pasākumus, lai pārtrauktu darbu, kas viņiem tajā laikā bija, lai varētu parakstīt līgumus ar Komisiju.

2.2 Kopumā Komisija neatzīst, ka sūdzības iesniedzēji būtu saņēmuši apliecinājumus, kas būtu varējuši radīt stingras cerības, ka viņi gūs labumu no uzņēmējdarbības veikšanas procedūras.

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka, pat ja nodaļas vadītājs būtu licis dažiem sūdzības iesniedzējiem domāt, ka tos var ātri konstatēt, šādas piezīmes Komisijai nebija saistošas, jo persona, kas, iespējams, izteica šīs piezīmes, nebija pilnvarota to darīt.

Otrkārt, Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējiem un Komisijai vairāk nekā 18 mēnešus pēc faktu rašanās ir grūti noteikt šādu piezīmju raksturu un saturu.

2.3 Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka nodaļas vadītājs nav pilnvarota persona garantiju sniegšanai, ombuds norāda, ka persona, par kuru sūdzības iesniedzēji īpaši norādīja, ka tā ir sniegusi šādas garantijas, bija JRC References materiālu un mērījumu institūta Vadības atbalsta nodaļas vadītājs. Ombuds nesaprot, ka Komisija apgalvo, ka šāda nodaļas vadītāja funkciju jomā neietilpst to personu informēšana, kuras gatavojas pieņemt darbā vai nesen ir pieņemtas darbā, par viņu karjeras izredzēm un par JRC nodomiem šajā sakarā.

2.4 Tomēr ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēju iesniegtie pierādījumi un argumenti neliecina ne par to, ka viņi būtu uzskatījuši, ne arī par to, ka viņi būtu varējuši pamatoti uzskatīt viņiem sniegtos paziņojumus par Komisijas saistošu apņemšanos viņus atzīt par ierēdņiem.

2.5 Tādēļ ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana attiecībā uz šo apgalvojumu nav pamatota.

Par apgalvojumu par negodīgumu

3.1 Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija netaisnīgi piemēroja prasības par darba stāžu uzņēmuma dibināšanas procedūrā un ka līdz ar to pagaidu darbiniekiem, kas pieņemti darbā ar tādiem pašiem nosacījumiem, nebija tādas pašas iespējas tikt ieceltiem par pastāvīgajiem ierēdņiem.

Savas apsūdzības pamatojumam sūdzības iesniedzēji kopumā norādīja, ka prasība par minimālo sešu mēnešu darba stāžu Kopienās kā štata darbiniekiem ir radījusi situāciju, kurā pagaidu darbiniekiem, kas pieņemti darbā ar vienādiem nosacījumiem, visiem nav vienādas iespējas tikt ieceltiem par pastāvīgajiem ierēdņiem.

3.2 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tā var noteikt minimālo darba stāžu Kopienās kā nosacījumu pielaišanai pie konkursa, kas paredzēts pagaidu darbinieku pieņemšanai darbā, un atsaucās uz Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T‐214/99 Carrasco Benitez /Komisija. Turklāt bija jāņem vērā pieredze, kas gūta, strādājot par štata darbinieku ar nepieciešamo darba stāžu (Pirmās instances tiesas 1996. gada 14. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‐40/96 un T‐55/96 Kerros un Kohn Berge /Komisija). Komisija uzskata, ka diskriminācija nepastāvēja, jo attieksme pret visiem pagaidu darbiniekiem, kas atradās vienādā situācijā, bija vienāda.

Atbildot uz papildu izmeklēšanu, Komisija piebilda, ka tā ir noteikusi prasību par sešu mēnešu darba stāžu, jo, pēc tās domām, tas nevar būt īsāks par pārbaudes laiku, kas pagaidu darbiniekiem, kuri pieņemti darbā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā sūdzības iesniedzēji, ir seši mēneši. Komisija arī apgalvoja, ka tai ir rīcības brīvība, nosakot konkursu prasības, un ka darba stāža prasības ilgums attiecībā uz katru paziņojumu par konkursu tika noteikts atbilstoši dienesta interesēm.

3.3 Ombuds uzskata, ka, izskatot šo apgalvojumu, ir lietderīgi vispirms izskatīt konkrēto jautājumu par sešu mēnešu minimālo darba stāžu un tā piemērošanu sūdzības iesniedzējiem un pēc tam vispārīgāk izskatīt 2004. gada 19. februārī publicēto dibināšanas procedūras kārtību.

Attieksme pret sūdzības iesniedzējiem

3.4 Komisija uzskata, ka tā pret visiem pagaidu darbiniekiem, kas atrodas vienādā situācijā, ir izturējusies vienādi, jo tikai tie, kas atbilst minimālajam kritērijam par sešu mēnešu darba stāžu Kopienās kā štata darbinieki, varēja piedalīties dibināšanas procedūrā.

3.5 Saskaņā ar sūdzības iesniedzēju teikto, ja viņu situācija tiek salīdzināta ar to pagaidu darbinieku situāciju, kuri tika pieņemti darbā, pamatojoties uz sešu mēnešu darba stāža kritēriju, viņi visi ir izturējuši vienu un to pašu atlases procedūru, tika pieņemti darbā no viena un tā paša rezerves saraksta vienā un tajā pašā A8 pakāpē aptuveni vienā un tajā pašā laikā un, visbeidzot, viņiem visiem bija vienādi piecu gadu darba līgumi.

3.6 Ombuds vispirms norāda, ka sūdzības iesniedzēju izvirzītie argumenti, lai pamatotu apgalvojumu par negodīgumu, būtībā attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principu. Šajā sakarā ombuds atgādina iedibināto judikatūru, saskaņā ar kuru vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts, ja pret divām personu kategorijām, kuru juridiskie un faktiskie apstākļi neliecina par būtiskām atšķirībām, izturas atšķirīgi (10).

3.7 Attiecībā uz šo lietu ombuds norāda, ka līdz 2004. gada 2. (vai 5.) martam sūdzības iesniedzējiem nebija sešu mēnešu darba stāža Kopienās kā štata darbiniekiem, kā tas bija prasīts attiecīgajos paziņojumos par konkursu, un tādēļ uzskata, ka sūdzības iesniedzēju faktiskie apstākļi faktiski nebija tādi paši kā pagaidu darbiniekiem, kuri šajā datumā atbilda sešu mēnešu darba stāža kritērijam.

3.8 Tādēļ ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējiem nav izdevies pierādīt, ka Komisija, piemērojot minimālo prasību par sešu mēnešu darba stāžu attiecībās ar Kopienām kā štata darbiniekiem, ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Sūdzības iesniedzēji nav izvirzījuši arī citus argumentus, kas pierādītu, ka Komisija pret tiem šajā ziņā ir izturējusies netaisnīgi.

Izveides procedūra kopumā

3.9 Ombuds informēja Komisiju, ka, rūpīgi izskatot kopīgās izmeklēšanas sūdzības, viņš ir nobažījies par vispārējo kontekstu, kādā tās radušās. Ombuds it īpaši informēja Komisiju, ka pēc tam, kad viņš bija pārbaudījis vairākus paziņojumus par konkursu saistībā ar attiecīgo dibināšanas procedūru, viņš norādīja, ka attiecībā uz vienas un tās pašas pakāpes A8/A5 zinātnisko darbinieku amatiem Kopienās pastāv ļoti atšķirīgas prasības attiecībā uz darba stāžu, piemēram, seši, astoņi, deviņi un desmit mēneši (11) un viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi un sešpadsmit gadi. Turklāt citas prasības, kas paredzētas paziņojumos par konkursiem, piemēram, attiecībā uz profesionālo pieredzi, izglītību un valodu zināšanām, varētu radīt iespaidu, ka tās ir balstītas uz to personu profiliem, kuras pēc tam ieņem attiecīgos amatus. Tādējādi ombuds, pamatojoties uz pieejamo informāciju, pauda neskaidrību par to, kādas varētu būt dienesta intereses, kuras pamatoti varētu saprast kā tādas, kas pamato to, ka Komisija publicē aptuveni 300 dažādus konkursus ar tik radikāli atšķirīgiem pielaišanas nosacījumiem, vai pat par to, vai pastāv skaidrs juridiskais pamats tam, kas varētu šķist vispārēja politika, lai noteiktu par ierēdņiem personas, kuras tad ieņem attiecīgos amatus.

3.10 Atbildot Komisija atzina, ka attiecīgā uzņēmuma izveidošanas procedūra ir pretrunā Komisijas īpašajai politikai (SEC(2001)1869), un paziņoja, ka nav paredzēts veikt šādu turpmāku darbību. Komisija arī atzina, ka attiecīgajā procedūrā nebija sistemātiskas pieejas darbā pieņemšanas kritēriju noteikšanai. Tomēr Komisija uzskata, ka šādi kritēriji tika noteikti katrā gadījumā atsevišķi un tika pielāgoti dienesta vajadzībām.

Turklāt atbildīgais komisārs informēja ombudu, ka ģenerāldirektors sīki pārskatīs iepriekšējo praksi un iekļaus visas iespējamās atziņas no šīm atlases procedūrām turpmākajos konkursos.

3.11 Ombuds neuzskata, ka Komisija ir sniegusi pārliecinošus paskaidrojumus par to, kā dienesta prasības pamatoja veidu, kādā tika organizēti attiecīgie konkursi.

3.12 Ombuds atzīmē, ka Pirmās instances tiesa ir lietojusi terminu "kauns konkurss"(12), atsaucoties uz konkursu, kurā veiksmīgais kandidāts ir iepriekš izraudzīts.

Ombuds pauž nožēlu, ka to konkursu prasības, uz kuriem attiecas šīs sūdzības, bija noteiktas tā, ka tās varēja radīt iespaidu, ka veiksmīgie kandidāti bija iepriekš zināmi un turklāt bija tik radikāli atšķirīgi tai pašai amatu kategorijai, ka šķita patvaļīgi. Tādēļ ombuds uzskata, ka ir prima facie pierādījumi par sliktu pārvaldību. Līdz ar to ombuds uzskata, ka ir jānovērtē, vai šiem prima facie pierādījumiem par administratīvu kļūmi varētu būt i) vispārējas sekas un ii) ietekme jo īpaši uz sūdzības iesniedzējiem.

3.13 Attiecībā uz iepriekš minēto pirmšķietamo pierādījumu par administratīvām kļūmēm iespējamām vispārējām sekām ombuds ņem vērā Komisijas paziņojumu, ka turpmāka šāda rīcība nav plānota.

Turklāt ombuds ņem vērā un atzinīgi vērtē komisāra Potočnik vēstulē ombudam paziņoto iniciatīvu sīki pārskatīt iepriekšējo darbā pieņemšanas praksi KPC un iekļaut visas iespējamās atziņas turpmākajos konkursos. Šajā sakarā ombuds apsvērs, vai būtu lietderīgi uzsākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas par cilvēkresursu pārvaldību KPC. Turpmāk attiecīgi tiks izdarīta vēl viena piezīme.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka saistībā ar šīm sūdzībām nav nepieciešama papildu izmeklēšana par attiecīgo konkursu organizēšanas veida iespējamo vispārējo ietekmi.

3.14 Attiecībā uz iepriekš minēto pirmšķietamo pierādījumu par administratīvām kļūmēm iespējamo ietekmi jo īpaši uz sūdzības iesniedzējiem, ombuds izskatīs šo sūdzību aspektu lēmuma 4. daļā saistībā ar sūdzības iesniedzēju prasību.

4 Par prasību rīkot iekšējo konkursu

4.1 Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisijai būtu jāizsludina iekšējs konkurss viņu pieņemšanai darbā par pastāvīgajiem ierēdņiem.

Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka procedūra, ar kuru viņi tika pieņemti darbā kā pagaidu darbinieki, bija līdzvērtīga vai pat identiska ierēdņu atlases konkursiem un tolaik bija vienīgais veids, kā pieņemt darbā pētniecības personālu.

Turklāt sūdzības iesniedzēji uzsvēra, ka viņiem kā pagaidu darbiniekiem nav karjeras attīstības izredžu un ka viņiem nav tādas pašas priekšrocības un tiesības kā ierēdņiem, lai gan viņi veic tādus pašus pienākumus kā viņi.

4.2 Komisija vispirms uzskatīja, ka jaunie Civildienesta noteikumi paredz absolūtu aizliegumu organizēt iekšējos konkursus pagaidu darbiniekiem, izņemot tos, kuru līgumi tika noslēgti saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punktu.

4.3 Ombuds norādīja, ka, pamatojoties uz informāciju, ar kuru neoficiāli apmainās iestāžu sanāksmēs, kurās piedalās viņa dienesti, viņš saprot, ka Komisijas viedoklim nevar piekrist citas iestādes, kas šajā sakarā ir atsaukušās uz: i) Civildienesta noteikumu 29.1. pants, kas principā ļauj iestādēm organizēt iekšējos konkursus; un ii) Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punkts, kas piedāvā vēl vienu iespēju pieņemt darbā amatus, kuros nepieciešama īpaša kvalifikācija.

4.4 Atbildot uz to, Komisija piekrita, ka iekšējos konkursus var organizēt saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem un ka tajos var piedalīties visi ierēdņi un pagaidu darbinieki Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkta nozīmē.

Rezumējot Komisija norādīja, ka šobrīd nav lietderīgi rīkot iekšējos konkursus, vēl jo vairāk tāpēc, ka šo konkursu mērķis ir apmierināt vajadzības pēc personāla. Tomēr Komisija varēja plānot iekšējo konkursu organizēšanu katrā gadījumā atsevišķi, lai gan šādi konkursi netiktu organizēti pēc pagaidu darbinieku pieprasījuma, bet tikai pamatojoties uz dienesta vajadzībām. Šādā gadījumā procedūru uzraudzītu attiecīgais ģenerāldirektors saskaņā ar noteiktajiem kritērijiem.

4.5 Ombuds atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir mainījusi savu sākotnējo viedokli un vienojusies ar ombudu un citām iestādēm, ka iekšējo konkursu organizēšana pētniecības darbiniekiem ir iespējama saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem.

4.6 Ombuds tomēr atzīmē, ka pat tad, ja viņš turpinātu izmeklēšanu, un pieņemot, ka rezultāts varētu būt konstatējums, ka attiecīgās izveidošanas procedūras organizēšana bija administratīvas kļūmes gadījums, jo tā bija pretrunā deklarētajai Komisijas politikai, vai pat, ka tā bija saistīta ar "kaunīgiem" konkursiem tādā nozīmē, ka šo pēdējo terminu izmantoja Pirmās instances tiesa, ombuds acīmredzot nevarēja ierosināt Komisijai organizēt (līdzīgu) konkursu sūdzības iesniedzēju pieņemšanai darbā. Turklāt nekas neliecina par to, ka sūdzības iesniedzēji šobrīd atrodas sliktākā materiālā situācijā nekā tad, ja attiecīgā uzņēmējdarbības veikšanas procedūra nebūtu organizēta.

Tāpēc ombuds uzskata, ka šīs izmeklēšanas pagarināšana attiecībā uz sūdzības iesniedzēju apgalvojumu nebūtu lietderīga.

4.7 Tomēr ombuds norāda, ka nekas neliedz Komisijai turpmāk organizēt iekšējo konkurenci saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem.

4.8 Ombuds norāda, ka Komisija, šķiet, neizslēdz iekšējā konkursa organizēšanu, kurā sūdzību iesniedzēji varētu piedalīties nākotnē, ja to prasa dienesta intereses. Jebkurš šāds turpmākais konkurss notiktu attiecīgā ģenerāldirektora uzraudzībā un saskaņā ar noteiktajiem kritērijiem.

Šajā kontekstā un ņemot vērā to, ko sūdzības iesniedzēji izmeklēšanas gaitā ir vairākkārt norādījuši, proti, ka attiecīgā izveides procedūra izrietēja no KPC vispārējās personāla politikas un ka pagaidu darbinieki, kuri netika pielaisti šai procedūrai, ir vienīgie KPC pētniecības darbinieki šajā kategorijā, kuri ieņem pastāvīgus amatus ar līgumiem uz nenoteiktu laiku un kuri paliek KPC, ombuds turpmāk izdarīs vēl vienu piezīmi.

Secinājums

Iepriekš paskaidroto iemeslu dēļ ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana par šīm sūdzībām nav pamatota.

Tāpēc ombuds slēdz lietas.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Turpmākās darbības

1. Ombuds atzinīgi vērtē komisāra Potočnik vēstulē ombudam paziņoto iniciatīvu sīki pārskatīt iepriekšējo darbā pieņemšanas praksi KPC un iekļaut visas iespējamās atziņas turpmākajos konkursos. Šajā sakarā ombuds apsvērs, vai būtu lietderīgi uzsākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas par cilvēkresursu pārvaldību KPC.
2. Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tā, izskatot katru gadījumu atsevišķi, var organizēt iekšējus konkursus, ja to prasa dienesta intereses, un ka šādi turpmāki konkursi tiks rīkoti attiecīgā ģenerāldirektora uzraudzībā saskaņā ar noteiktajiem kritērijiem. Šajā sakarā ombuds uzskata, ka Komisija varētu lietderīgi pārskatīt to JRC pētniecības personāla locekļu statusu, kuri kā pagaidu darbinieki ieņem pastāvīgas amata vietas ar līgumiem uz nenoteiktu laiku.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Ja “sūdzības iesniedzēji” ir lietoti daudzskaitlī, visās deviņās lietās, uz kurām attiecas kopīgā izmeklēšana, tiek sniegta atsauce uz sūdzības iesniedzējiem. “Sūdzības iesniedzējs” vienskaitlī tiek izmantots, ja ir minēti fakti vai piezīmes, kas attiecas uz sūdzības iesniedzēju šajā lietā.

(2) Sūdzības iesniedzēji lietās 2274/2005/MHZ, 2275/2005/MHZ un 2276/2005/MHZ.

(3) Lieta T-214/99 Carrasco Benitez pret Komisiju [2000] ECR-SC IA-257 un II-1169.

(4) Apvienotās lietas T-40/96 un T-55/96 Kerros un Kohn Berge pret Komisiju [1997] ECR-SC IA-47; II-135. nodaļa.

(5) Abu dokumentu saturs, šķiet, ir vienāds, izņemot to, ka Komisijas dokumentā konkursu beigu datums ir 2004. gada 5. marts, bet sūdzības iesniedzēja nosūtītajā dokumentā konkursu beigu datums ir 2004. gada 2. marts. Tomēr abu dokumentu URL adrese ir atšķirīga: sūdzības iesniedzēja dokuments, šķiet, ir izdrukāts 2004. gada 26. februārī no iekštīkla vietnes, kurai var piekļūt, izmantojot https://intracomm.cec.eu.int, savukārt Komisijas dokuments, šķiet, ir izdrukāts 2004. gada 2. martā no iekštīkla vietnes, kurai var piekļūt, izmantojot http//:www.cc.cec.

(6) Ombuds pieņem, ka komisāra vēstule attiecas uz tikšanos, kas notika 2006. gada 16. maijā starp ombudu un komisāru Poto čnik viņa birojā Strasbūrā. Ombuds, kuru pavadīja divi viņa dienestu locekļi, cita starpā paskaidroja, ko viņš dara, lai informētu Komisijas dienestus par to, ka ES administrācijas modernizācijas ietvaros ir vajadzīga uz pakalpojumiem orientēta un pārredzama kultūra, un pauda vēlmi šajā nolūkā tikties ar Pētniecības ģenerāldirektorāta un Kopīgā pētniecības centra stratēģiskajiem dalībniekiem. Šie iebildumi netika apspriesti.

(7) Ombuds ir izskatījis dokumentu SEC(2001)1869 un atzīmē, ka šā dokumenta 12. lappusē ir norādīts, ka to pagaidu pētniecības darbinieku pieņemšana darbā, kuri pieņemti darbā uz piecu gadu atjaunojamu līgumu vai uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu pamata, būtu jāaptur līdz 2002. gada beigām vai, vēlākais, pēc tam, kad pēc atklāta konkursa uz pētniecības amata vietām ir izveidoti pirmie rezerves saraksti. Turklāt dokumentā bija paredzēts, ka pagaidu pētniecības darbinieki, kuri jau strādā un kuri ir izturējuši iekšējos vai ārējos konkursus, ir jānosaka nekavējoties un bez jebkādiem citiem kritērijiem, izņemot to, ka viņi ir šāda konkursa laureāti. Dokumentā bija arī minēts, ka atlases procedūra, pamatojoties uz kuru šie darbinieki tika pieņemti darbā, būtu jāuzskata par atbilstošu konkursu (procedūra bija identiska ārējam konkursam).

(8) Papildus šim iebildumam (3685/2005(BU)/MHZ) pārējie iebildumi ir šādi: 2075/2005/(ELB)MHZ, 2274/2005/MHZ, 2275/2005/MHZ, 2276/2005/MHZ, 2349/2005/(OV)MHZ, 2354/2005/MHZ, 2666/2005/(BB)MHZ un 2079/2005/(BU)MHZ.

(9) Sūdzības iesniedzēji lietās 2274/2005/MHZ, 2275/2005/MHZ un 2276/2005/MHZ.

(10) Spriedums lietā T-211/95 Petit-Laurent/Komisija (Recueil FP, I-A-21. un II-57. lpp., 56. punkts).

(11) Tiesībsargs jo īpaši ņēma vērā vairāku paziņojumu par konkursiem saturu attiecībā uz tās pašas pakāpes A8/A5 zinātnisko darbinieku amatiem, kuros amata stāžs bija mazāks par vienu gadu.

(12) Spriedums apvienotajās lietās T-66/96 un T-221/97 Mellet/Tiesa (Recueil FP, I-A-449. un II-1305. lpp., 115. punkts).