Strasbūrā, 2007. gada 4. decembrī

Godātais X kungs!

2005. gada 31. augustā Jūs uzņēmuma T. vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju. Sūdzība attiecās uz Komisijas 2005. gada 13. jūnija lēmumu, ar kuru vairāki izdevumi, kas uzņēmumam radušies saistībā ar līgumu, kurš noslēgts ar Komisiju par projekta īstenošanu, tika uzskatīti par neatbilstīgiem Kopienas finansiālā atbalsta saņemšanai.

2005. gada 8. novembrī es informēju Komisijas priekšsēdētāju par Jūsu sūdzību un lūdzu viņu iesniegt atzinumu līdz 2006. gada 28. februārim.

Ņemot vērā grūtības, kas radās iekšējās apspriežu procedūras laikā, un nepieciešamību rīkot politiskas diskusijas, Komisija 2006. gada 7. martā lūdza pagarināt atzinuma iesniegšanas termiņu līdz 2006. gada 31. martam. Ar 2006. gada 15. marta vēstuli es piešķīru pieprasīto pagarinājumu. Komisija 2006. gada 6. aprīlī pieprasīja termiņa pagarinājumu vēl par vienu mēnesi. Ar 2006. gada 11. aprīļa vēstuli es piešķīru pagarinājumu līdz 2006. gada 30. aprīlim.

Jūsu palīgs 2006. gada 7. aprīlī telefoniski sazinājās ar maniem dienestiem, lai pieprasītu informāciju par lietas jaunākajiem notikumiem un sniegtu papildu informāciju. Viņš tika informēts par pagarinājumiem, kas tika piešķirti pēc Komisijas pieprasījuma.

Komisija 2006. gada 12. maijā pauda nožēlu, ka tās atzinums vēl nav nodots ombudam, un informēja mani, ka tā darīs visu iespējamo, lai nosūtītu atbildi nākamo divu nedēļu laikā. Savā 2006. gada 22. maija vēstulē Komisijai es ar nožēlu konstatēju, ka Komisija nav ievērojusi pagarināto termiņu, proti, 2006. gada 30. aprīli, un uzsvēru, ka šis fakts tiks ierakstīts manā lietā. Nākamajā 2006. gada 9. jūnija vēstulē Komisija atkārtoti pauda nožēlu par kavēšanos šajā lietā un informēja mani, ka tā darīs visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk nosūtītu savu atzinumu. Ar 2006. gada 16. jūnija vēstuli es izteicu nožēlu par to, ka Komisija nav ievērojusi termiņu, un es to informēju, ka šis fakts tiks ierakstīts manā lietā.

Komisija 2006. gada 20. jūnijā iesniedza atzinumu angļu valodā. Komisija 2006. gada 4. jūlijā (...) nosūtīja sava atzinuma tulkojumu, ko es Jums nosūtīju 2006. gada 12. jūlijā, aicinot izteikt apsvērumus. Savā vēstulē es Jūs informēju par vairākiem Komisijas iesniegtajiem lūgumiem pagarināt termiņu.

2006. gada 5. septembrī Jūs uzņēmuma T. vārdā nosūtījāt savus apsvērumus par Komisijas atzinumu. 2006. gada 8. un 18. decembrī Jūsu palīgs vēlreiz nosūtīja tos pašus apsvērumus, kurus mani dienesti apstiprināja 2006. gada 19. decembrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Vispārīga informācija:

Sūdzības iesniedzējs rīkojās uzņēmuma T. vārdā. 1999. gadā šis uzņēmums kopā ar diviem citiem uzņēmumiem un divām valsts iestādēm (1) noslēdza līgumu ar Eiropas Komisijas Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorātu ("DG TREN"). Nolīgums bija Līgums (…) par Kopienas darbībām īpašās programmas (…) jomā ("līgums"). Līguma mērķis bija panākt, lai pieci darbuzņēmēji īstenotu projektu ar nosaukumu (…) ("S. projekts").

Projekta mērķis bija pierādīt … tehnisko un ekonomisko dzīvotspēju. Tas ietvēra (…) sistēmu uzstādīšanu valsts vai privāto iestāžu (tā saukto saņēmēju jeb "maîtres d'ouvrages") telpās (…) un (…).

Projekta ilgums bija trīsdesmit seši mēneši (2). T. bija ne tikai viens no līgumslēdzējiem, bet arī projekta galvenais koordinators un starpnieks starp līgumslēdzējiem un Komisiju.

Līgums (…) paredzēja, ka projektu daļēji finansēs Komisija, izmantojot Piekto Eiropas Kopienas pamatprogrammu, kas attiecas uz pētniecības, tehnoloģijas attīstības un demonstrējumu pasākumiem laika posmā no 1998. līdz 2002. gadam ("Piektā pamatprogramma"). Bija paredzēts, ka T. saņems finansiālu ieguldījumu no Kopienas.

T. bija atbildīgs par divām instalācijām … telpās un … telpās. T. noslēdza individuālus nolīgumus ar (…) un ( )(3). (…) un (…) šajos atsevišķajos līgumos tika saukti par maîtres d'ouvrages publiques, tas ir, par projektu atbildīgo valsts iestādi.

Vietējie projektu vadītāji jeb “maîtres d'oeuvre”, kas izraudzīti katrai telpai, būtu atbildīgi par atlasīto uzņēmumu veikto darbu uzraudzību.

Sūdzība:

Sūdzības iesniedzējs paskaidroja, ka, kā skaidri aprakstīts projekta darba programmā (4) un lai ievērotu (...) publiskā iepirkuma tiesību aktus attiecībā uz pārredzamību, maîtres d'oeuvre , kas uzraudzīja būvdarbus, un uzņēmumi, kas veica darbus (piemēram, pakalpojumu sniedzēji), tieši pieprasīja maîtres d'ouvrages segt izdevumus, kas radušies, uzstādot (…). Tāpēc tie rēķinus nosūtīja tieši tiem, nevis līgumslēdzējam un projekta koordinatoram, proti, T. Pēc tam šādi izdevumi tiks oficiāli iekļauti pozīcijā “apakšuzņēmuma līgumi”, iesniedzot galīgās izmaksu deklarācijas, kas T jānosūta Komisijai.

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijas 2005. gada 13. jūnija lēmumam, ar kuru tā nepieņēma rēķinus, kas pamato ievērojamas summas saistībā ar projektu, bija negatīva ietekme uz maîtres d'ouvrages, kas piekrita uzstādīt (…) sistēmas. T. apgalvoja, ka rēķini atbilst līguma priekšmetam un tos var viegli pārbaudīt. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru rēķini bija jāreģistrē T. kontos, nav saderīgs ar (...) publiskā iepirkuma tiesību aktiem un ka tikai grāmatvedības fikcija būtu ļāvusi T. ievērot noteikumu, ko Komisija noteikusi kopš 2004. gada. Viņš uzskatīja, ka Komisija pret T. ir izturējusies neelastīgi un nepamatoti, savukārt uzņēmums ir ievērojis līguma tehniskās prasības. Sūdzības iesniedzējs arī uzsvēra, ka, lai gan sākotnējais iekārtu skaits ir samazināts, projekts ir veiksmīgi pabeigts.

Sūdzības iesniedzējs savai sūdzībai pievienoja T. sarakstes ar Komisiju kopiju, kā arī dažas IB pielikuma (Darba apraksts)(5) daļas. Viņš arī pievienoja kopiju T. sarakstei ar (…) un (…), kā arī "S. konvencijai", kas noslēgta starp T. un (…)(6).

Saskaņā ar šo saraksti 2004. gada 11. oktobrī T. iesniedza Komisijai papildu informāciju par iepriekš iesniegtajām galīgajām izmaksu deklarācijām. Tomēr ar 2005. gada 31. janvāra vēstuli ĢD TREN atbildīgais nodaļas vadītājs informēja T., ka pēc padziļinātas analīzes veikšanas Komisija paziņojumos ir konstatējusi vairākas kļūdas un pārpratumus, kas ir jānovērš. Komisija deva uzņēmumam vienu mēnesi, lai sniegtu pieprasīto informāciju. Pretējā gadījumā līgums tiktu slēgts un atlīdzināšanai tiktu apsvērtas tikai pienācīgi pamatotas izmaksas. Komisija atgādināja T., ka iestāde var pieprasīt atmaksāt jebkuru pārmaksāto summu, un lūdza to attiecīgi informēt pārējos līgumslēdzējus.

Komisija it īpaši atsaucās uz T. iesniegtajiem izmaksu pārskatiem par projekta darbiem, kas veikti gan laika posmā no 2000. gada 1. novembra līdz 2002. gada 31. decembrim, gan laika posmā no 2003. gada 1. maija līdz 2003. gada 31. oktobrim. Attiecībā uz apakšuzņēmuma līgumu sadaļu tā norādīja, ka katram darbuzņēmējam ir jāiesniedz savi izdevumi un ka darbuzņēmējs nevar vienlaikus darboties kā darbuzņēmējs un apakšuzņēmējs. Komisija arī uzsvēra, ka tikai tie rēķini, kuros bija atsauce uz projektu un kurus apakšuzņēmēji bija nosūtījuši T., un kurus T. jau bija samaksājis, varēja tikt iesniegti kā apakšuzņēmuma līgumi un atmaksāti. Šajā sakarā Komisija atsaucās uz līguma II pielikuma 5. un 23. pantu (7). Komisija atgādināja, ka Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāta atbildīgais ierēdnis iepriekš ir pievērsies šiem jautājumiem savās 2004. gada 26. februāra un 27. jūlija e-pasta vēstulēs (8).

2005. gada 11. marta vēstulē T. uzsvēra, ka grāmatvedības un līgumiskās grūtības, ar kurām tā saskārās, izrietēja no pretrunīgajiem noteikumiem, kurus tā labticīgi akceptēja 1999. gadā. T. paskaidroja, ka procedūra, ko tā izmantoja, lai organizētu darbus un izrakstītu rēķinu par katru maître d'ouvrage, ir sīki aprakstīta saziņas I B pielikuma 9. punktā. T. paskaidroja, ka maîtres d'ouvrage nav ne darbuzņēmēji, ne apakšuzņēmēji kontakta II pielikuma (Vispārīgi nosacījumi) nozīmē. T. uzsvēra, ka, kā paskaidrots līguma IB pielikuma 8. lappusē, izdevumi, kas iekļauti pozīcijā "apakšuzņēmuma līgumu slēgšana", nav apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas izdevumi, jo rēķinu par katras (...) sistēmas uzstādīšanu nemaksās darbuzņēmējs (T.), un piebilda, ka šī procedūra ir pienācīgi izskaidrota un pamatota.

T. šos izdevumus iekļāva pozīcijā apakšuzņēmuma līgumu slēgšana tikai tādēļ, lai ievērotu pārskatāmības noteikumus attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem, kas paredzēti (...) publiskā iepirkuma tiesību aktos, kuri bija piemērojami neatkarīgi no Komisijas finansējuma. T. minēja, ka līguma sarunu posmā tā bija iesniegusi Komisijai vēstules, ko parakstījis katrs no deviņiem sākotnējiem saņēmējiem (kuriem piederēja iekārtas), tostarp (...) un (...). Šajās vēstulēs (…) un (…) cita starpā apņēmās atrast vajadzīgos finanšu resursus. Pamatojoties uz līgumu, T. atgādināja, ka ir noslēdzis nolīgumus ar katru no abiem saņēmējiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, T. uzskatīja, ka no praktiskā viedokļa tā ir ievērojusi līgumam pievienoto darba programmu (10), neraugoties uz izvēlēto telpu skaita samazināšanu no deviņām uz divām.

No finanšu viedokļa T. tajā pašā vēstulē atzina, ka, lai gan būtu bijis iespējams ievērot līguma vispārīgos nosacījumus, kas iekļauti II pielikumā, reģistrējot apstrīdētos rēķinus T. vai cita līgumslēdzēja grāmatvedībā, tas bija nolēmis to nedarīt. Turpinājumā tā norādīja, pirmkārt, ka Komisija nebija adresējusi T. nevienu piezīmi šajā sakarā projekta īstenošanas laikā un ka divas atbildīgās amatpersonas atgādinājuma e-pasta vēstules tika nosūtītas 2004. gadā, proti, vairākus mēnešus pēc projekta pabeigšanas. Otrkārt, tā arī paskaidroja, ka saskaņā ar līguma II pielikumu apakšuzņēmuma līgumu summas nedrīkst pārsniegt 20 % no darbuzņēmēja aplēstajām attiecināmajām izmaksām. Tomēr apstrīdētie rēķini ievērojami pārsniedza šo skaitli, jo tie faktiski atbilda iekārtu uzstādīšanai. T. arī apgalvoja, ka Komisija iepriekš ir pārbaudījusi un pēc tam pieņēmusi kopējo summu, kas iekļauta sākotnējā līguma pozīcijā “apakšuzņēmuma līgumi” (EUR 1 717 511) un kas, pēc T. domām, bija diezgan liela salīdzinājumā ar projekta kopējām izmaksām (EUR 1 999 868). Tāpēc bija grūti saprast, kāpēc pēc jau pieņemto un visu pušu parakstīto darbu pabeigšanas Komisija apšaubīja līguma apakšuzņēmuma līguma aspektu un mainīja savu nostāju. Lai pamatotu savus argumentus, T. arī minēja, ka iepriekšējam līdzīgam līgumam tika veikta revīzija un pēc tam to bez grūtībām apstiprināja samaksai cits Komisijas ierēdnis. Visbeidzot, T. pauda vēlmi ātri atrisināt domstarpības ar Komisiju un vēlmi tikties ar atbildīgajiem dienestiem, lai sniegtu papildu informāciju.

Ar 2005. gada 13. jūnija vēstuli atbildīgais nodaļas vadītājs informēja T., ka ir uzsāktas Komisijas dalības S projektā galīgā maksājuma procedūras (11) un ka maksājums T. tiks veikts trīs daļās. Tomēr, neraugoties uz T. 2005. gada 11. marta piezīmēm, Komisija vēl nevarēja uzskatīt pieprasītās apakšuzņēmuma līguma izmaksas par attaisnotām saskaņā ar līgumu. Atbildīgais nodaļas vadītājs minēja, ka saskaņā ar vispārējiem principiem, kas iekļauti līguma II pielikuma 22. panta 1. punktā, attaisnotās izmaksas būtu jāiegrāmato kontos ne vēlāk kā līguma beigu datumā. Tā kā daudzi Komisijai iesniegtie rēķini nebija adresēti T. un tāpēc netika iegrāmatoti tā pārskatos, tos nevarēja uzskatīt par attaisnotām izmaksām. Par visām domstarpībām jāpaziņo Komisijai rakstiski un ierakstītā vēstulē viena mēneša laikā pēc vēstules saņemšanas. Šajā paziņojumā būtu pienācīgi jāpamato domstarpību iemesli un jāpievieno apliecinoši dokumenti. Pretējā gadījumā projekts tiktu oficiāli slēgts un papildu izmaksas nevarētu pieprasīt.

Komisijas 2005. gada 13. jūnija vēstulē bija iekļauta galīgo finanšu tabulu kopija. Saskaņā ar šo informāciju Komisija bija atteikusies segt visas T iesniegtās apakšuzņēmēju izmaksas. Tā kā rēķinos nebija norādīts, ka apakšuzņēmēji būtu izrakstījuši rēķinu T.(12), bija skaidrs, ka uzņēmums faktiski nebija iekļāvis un iegrāmatojis nevienu no izmaksām. Tāpēc Komisija secināja, ka no finansiālā un līgumiskā viedokļa šīs izmaksas nav iespējams atzīt par attiecināmām. Turklāt Komisija uzsvēra, ka ne vienmēr ir skaidrs, kādas summas tika iekasētas no līguma vai kāpēc šīs summas tika iekasētas.

Pēc Komisijas 2005. gada 13. jūnija vēstules saņemšanas sūdzības iesniedzēja palīgs mēģināja telefoniski sazināties ar (toreiz) atbildīgo Komisijas ierēdni. 2005. gada 29. jūnijā viņš uzrakstīja e-pastu, lūdzot sasaukt sanāksmi, lai noskaidrotu situāciju. Viņš ierosināja vairākus datumus, pat pēc tam, kad bija beidzies viena mēneša termiņš papildu dokumentu iesniegšanai, ko Komisija bija noteikusi savā 2005. gada 13. jūnija vēstulē. Atbildīgais ierēdnis 2005. gada 7. jūlija e-pasta vēstulē paskaidroja sūdzības iesniedzēja palīgam, ka, lai gan atbildīgais nodaļas vadītājs ir informēts par viņa lūgumu rīkot sanāksmi, viņš pauž nožēlu, ka viņam tas būs jānoraida. Kā noteikts Komisijas 2005. gada 13. jūnija vēstulē, visas sūdzības bija jāiesniedz rakstiski kopā ar apliecinošiem dokumentiem. E-pasta vēstulē tika uzsvērts, ka nav iespējams uzskatīt par “attiecināmām izmaksām” izdevumus, kas nav iekasēti no darbuzņēmēja. Turklāt, tā kā problēma bija administratīva un saistīta ar grāmatvedību, Komisijas dienesti nevarēja turpmāk iejaukties. T. tika informēts, ka viena mēneša termiņš paziņojumam par domstarpībām katrā ziņā izņēmuma kārtā tika pagarināts par desmit dienām, proti, līdz 2005. gada 23. jūlijam.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam kopumā apgalvoja, ka Komisija:

1. rīkojās nepamatoti, neļaujot sūdzības iesniedzējam sniegt savus pakalpojumus, kā viņš bija oficiāli lūdzis 2005. gada 11. martā un 29. jūnijā, lai izskaidrotu savu nostāju par attiecīgajiem izdevumiem, un
2. pieņēma pārmērīgi ierobežojošu pieeju attiecībā uz izdevumiem, kas kvalificējami kā attiecināmi saskaņā ar līgumu.

Viņš apgalvoja, ka atjaunojamās enerģijas pētniecības un izstrādes interesēs Komisijai būtu jāpārskata sava nostāja attiecībā uz attaisnotajiem izdevumiem saskaņā ar attiecīgo līgumu.

Papildu informācija:

Telefonsarunā ar ombuda dienestiem sūdzības iesniedzēja palīgs uzsvēra, ka vēlas atrisināt problēmu izlīguma ceļā un tikties ar Komisijas dienestiem, lai apspriestu šo jautājumu. Viņš paskaidroja, ka viņš nesen tika informēts, ka ierēdnis, kurš iepriekš bija atbildīgs par viņa lietu Komisijā, proti, ierēdnis, kurš atteicās tikties ar viņu, ir atstājis savu amatu un ir aizstāts ar ierēdni, kurš acīmredzot ir gatavs tikties ar T. pārstāvjiem un panākt izlīgumu.

Pieprasījums

Komisijas atzinums
Vispārīga informācija:

Savā atzinumā Komisija vispirms precizēja, ka tikai divas no deviņām iekārtām, kas sākotnēji bija paredzētas līgumā, tika uzbūvētas (…) T. vadībā (viena (…) un otra (…))(13).

Tā kā ne visas sākotnēji paredzētās izmaksas bija attiecināmas, Komisijas ieguldījums projektā bija ievērojami samazināts. Tas tika vēl vairāk samazināts, jo T. iesniedza neattiecināmas "apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksas" un Komisija pēc tam noraidīja šīs "apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksas". Komisija paskaidroja, ka, izņemot apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksas, tā ir noraidījusi tikai nenozīmīgas summas. Komisija arī norādīja, ka galvenais jautājums šajā iebildumā bija nevis par to, vai Komisija ir atzinusi konkrētā darbuzņēmēja veikto darbu vai arī darbuzņēmējs nav īstenojis projektu, bet gan par T iesniegto rēķinu neatzīšanu.

Saskaņā ar finanšu datiem, kas sniegti Komisijas atzinumā (14), šķiet, ka T. iesniedza trīs izmaksu deklarācijas: i) paziņojums Nr. 1 par laika posmu no 2000. gada 1. novembra līdz 2002. gada 31. decembrim, ko Komisija saņēma 2003. gada 7. augustā; pārskats par laika posmu no 2003. gada 1. janvāra līdz 30. aprīlim, kas saņemts 2003. gada 17. septembrī, un iii) galīgais izmaksu pārskats par laika posmu no 2003. gada 1. maija līdz 31. oktobrim, ko Komisija saņēmusi 2004. gada 25. jūnijā. Komisija 2005. gadā veica kopējo maksājumu EUR 23 807,86 apmērā (15), neskaitot 2002. gadā veikto avansa maksājumu. Visas apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksas, ko T. pieprasīja trīs izmaksu deklarācijās, tika uzskatītas par neattiecināmām, lai tās iekļautu līgumā, un Komisija tās nepieņēma.

Komisija savā atzinumā iekļāva i) līguma un tā pielikumu kopijas; divi no apstrīdētajiem T (16) rēķiniem; iii) Komisijas 2004. gada 26. februāra un 27. jūlija e-pasta vēstules T.; iv) vēstuli bez datuma, ko Komisija nosūtījusi visiem līgumslēdzējiem, lūdzot iesniegt galīgos tehniskos un finanšu ziņojumus (17); iv) Komisijas 2005. gada 31. janvāra vēstuli; v) Komisijas 2005. gada 7. jūlija e-pasta vēstuli T.; tehnisko apstiprinājumu lapas un vii) Komisijas 2005. gada 13. jūnija vēstuli T.

Nepamatota attieksme pret pakalpojumu sniegšanu

Komisija paskaidroja, ka pēc pirmā T. izmaksu pārskata saņemšanas 2003. gada 7. augustā uzņēmums ar 2004. gada 26. februāra un 27. jūlija e-pasta vēstulēm tika informēts par iestādes nostāju attiecībā uz izmaksu atbilstību. Komisija pauda nožēlu par kavēšanos sniegt uzņēmumam šo informāciju.

Komisija uzsvēra, ka tās dienesti vienmēr ir ievērojuši T. tiesības izklāstīt savus argumentus ar nosacījumu, ka tie ir iesniegti rakstiski kopā ar apliecinošiem dokumentiem. Tā piebilda, ka sabiedrība par to tika attiecīgi informēta. Komisija pauda viedokli, ka rēķini, kas apliecina noteiktus darījumus, kļūst par derīgiem dokumentiem pēc to izdošanas, un paskaidroja, ka T. rēķini nebija pieņemami tādā formā, kādā tie bija uzrādīti.

Tāpēc Komisija uzskatīja, ka attiecībā uz rēķiniem nav iespējams veikt korekcijas. Tā varēja pārskatīt savu nostāju tikai tad, kad līgumslēdzējs bija sagatavojis pareizus rēķinus. Šā iemesla dēļ Komisijas atbildīgie dienesti 2004. gada 27. jūlija e-pasta vēstulē nosūtīja sūdzības iesniedzējam paskaidrojumu par prasību iesniegt apliecinošus dokumentus. Komisija paskaidroja, ka tā nav atņēmusi T. tiesības paust savu viedokli, bet tikai pieprasījusi tai iesniegt attiecīgos dokumentus. Nākamajā 2005. gada 7. jūlija e-pasta vēstulē T. tika skaidri aicināts iesniegt savus argumentus kopā ar apliecinošiem dokumentiem. Šis nosacījums nekad netika ievērots. Komisija uzsvēra, ka tā nekad nav noliegusi T. tiesības iesniegt papildu dokumentus.

Visbeidzot, Komisija nepiekrita sūdzības iesniedzēja argumentam, ka T. nevarēja kārtot savu grāmatvedību saskaņā ar Komisijas noteiktajām prasībām, jo šāda neizpilde būtu (...) publiskā iepirkuma tiesību aktu pārkāpums, un stingri noraidīja argumentu, ka tas ir stimulējis T. kārtot savu grāmatvedību "à la limite de la légalité". Tā uzsvēra, ka šajā lietā piemērotie grāmatvedības principi ir atbilstoši.

Pārmērīgi ierobežojoša pieeja attiecināmajiem izdevumiem

Komisija noraidīja sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka tas ir izmantojis pārmērīgi ierobežojošu pieeju attiecībā uz izdevumiem, kas būtu kvalificējami kā attiecināmi saskaņā ar līgumu.

Komisija vispirms paskaidroja, ka saskaņā ar Piekto pamatprogrammu noslēgtais līgums bija dalītu izmaksu līgums, kurā Kopiena līgumslēdzējam atmaksāja noteiktu procentuālo daļu no izmaksām, kas līgumslēdzējam faktiski radušās. Tā norādīja, ka saskaņā ar 109. pantu Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu ģints budžetam (18), līgumslēdzējs nevar gūt peļņu, pamatojoties uz Kopienas finansiālo ieguldījumu.

Komisija paskaidroja, ka saskaņā ar līguma II pielikuma 5. panta 1. punkta pirmo daļu “līgumslēdzēji var slēgt apakšuzņēmuma līgumus, ja tas ir nepieciešams viņu darba veikšanai” (..) un ka 5. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktā ir paredzēti ierobežojumi, kuru pārsniegšanas gadījumā darbuzņēmējam ir nepieciešams iepriekšējs rakstisks Komisijas apstiprinājums, lai noslēgtu apakšuzņēmuma līgumu. Komisija arī uzsvēra, ka II pielikuma 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka “līgumslēdzējs nodrošina, ka apakšlīgumos ir iekļauts apakšuzņēmēju pienākums iesniegt rēķinus, kuros ir atsauce uz projektu un kuros ir sīki aprakstīti attiecīgie uzdevumi vai piegādes”.

Komisija arī paskaidroja, ka apakšuzņēmuma līguma gadījumā rēķinu līgumslēdzējam parasti izrakstīja trešā persona un ka pēc tam rēķins tika iesniegts Komisijai kā izmaksas, kas radušās līgumslēdzējam. Komisija rūpīgi izvērtēja visus apakšuzņēmuma līgumu rēķinus, lai novērstu situāciju, kad Kopienas finansiālais ieguldījums tiktu pārmērīgi novirzīts trešām personām, kuras netika novērtētas un izvēlētas atlases procedūrā, kuras rezultātā tika piešķirta dotācija. Komisija uzsvēra, ka tā nevar atlīdzināt ne izmaksas, kas nav radušās līgumslēdzējam, ne izmaksas, kas nav norādītas tās pārskatos.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka viņš jau no paša sākuma (kad tas iesniedza savu projektu) bija informējis Komisiju par darba metodēm un ka Komisija nekad nav paskaidrojusi, ka ierosinātā darba metode neatbilst līguma noteikumiem, Komisija uzsvēra, ka līgumam pievienotajā projekta darba plānā sūdzības iesniedzējs vienkārši atsaucās uz apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu kā uz T. izvēlēto darba metodi. Tā kā apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksas bija attiecināmas saskaņā ar līguma II pielikuma noteikumiem, Komisija uzskatīja, ka tai nav iemesla izteikt piezīmes par darba vienošanos vai pat aizdomām, ka sūdzības iesniedzējs varētu būt pārpratis līguma noteikumus.

Jo īpaši Komisija uzsvēra, ka, tā kā sūdzības iesniedzējs bija iesniedzis apakšuzņēmējiem adresētus apakšuzņēmēju rēķinus, kuros nebija nekādas atsauces uz projektu, T. nebija ievērojis II pielikuma 5. panta prasības, ka rēķini ir jāadresē darbuzņēmējam un ka tajos ir jāiekļauj atsauce uz projektu. Tāpēc Komisija apgalvoja, ka šīs izmaksas netika uzskatītas par attiecināmām. Komisija norādīja, ka konkrētā gadījumā (19) T. divas reizes bija prasījis segt savas izmaksas, uzrādot savu rēķinu par izmaksām, par kurām tā gaidīja samaksu no cita uzņēmuma.

Ņemot vērā iepriekš minēto un jo īpaši vajadzību nodrošināt Kopienas budžeta pareizu izpildi, Komisija uzskatīja, ka tās nostāja nav pārmērīgi ierobežojoša, bet drīzāk loģiska un pareiza līguma noteikumu piemērošana.

Secinājumi

Komisija atzina, ka saskaņā ar ombuda lēmumu par sūdzību 100/2004/GG (20) "administratīvas kļūmes var konstatēt arī tad, ja tiek pildītas saistības, kas izriet no līgumiem, kurus noslēgušas Kopienu iestādes vai struktūras ". Tomēr tā arī uzsvēra, ka šajā lēmumā ombuds ir norādījis uz viņa veiktās pārskatīšanas ierobežoto tvērumu šādās lietās (21). Komisija arī norādīja, ka saskaņā ar šo lēmumu un lietās, kas attiecas uz līgumstrīdiem, ombudam bija pamats ierobežot izmeklēšanu, pārbaudot tikai to, vai Kopienas iestāde vai struktūra viņam ir sniegusi loģisku un saprātīgu pārskatu par savas rīcības lega l pamatu un kāpēc tā uzskata, ka ombuda viedoklis par līgumisko situāciju ir pamatots (22).

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Komisija apgalvoja, ka tās lēmums noraidīt izmaksu attiecināmību bija balstīts uz līguma noteikumiem. Tā arī apgalvoja, ka tā ir rīkojusies rūpīgi un saprātīgi, rūpīgi pārbaudot izmaksas, kas izriet no apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas un, kā šajā gadījumā, apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas, pamatojoties uz iepriekš minētajiem iemesliem.

Komisija arī apgalvoja, ka tās lēmums vairākkārt tika paziņots T. un bija pienācīgi pamatots. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka 2005. gada 7. jūlija e-pasta vēstulē minētā prasība, ka tā var pārskatīt savu nostāju tikai pēc apliecinošo dokumentu iesniegšanas, ir pilnībā pamatota. Tā arī uzsvēra, ka darbuzņēmējs tika skaidri aicināts iesniegt savus argumentus, un atkārtoja, ka tas ir ievērojis darbuzņēmēja tiesības iesniegt savus argumentus ar nosacījumu, ka tie ir iesniegti rakstiski kopā ar apliecinošiem dokumentiem, un uzsvēra, ka tas nekad nav liedzis T. tiesības iesniegt papildu dokumentus, kas varētu ietekmēt Komisijas lēmumu par izmaksu attiecināmību.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija noraidīja divus sūdzības iesniedzēja apgalvojumus.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atzina, ka ir pienācīgi sapratis Komisijas izstrādāto ļoti detalizēto un precīzo argumentāciju, un minēja, ka principā tam nepiekrīt.

Tomēr sūdzības iesniedzējs T. vārdā izteica vairākas piezīmes. Pirmkārt, viņš uzskatīja, ka speciālistiem (...) tehnoloģiju jomā joprojām ir vajadzīgs Komisijas atbalsts, lai izstrādātu šo tehnoloģiju.

Sūdzības iesniedzējs arī atzina, ka, kā apstiprināts tā atzinumā, Komisija nevarēja atlīdzināt ne izmaksas, kas nebija radušās līgumslēdzējam, ne izmaksas, kas nebija norādītas tā pārskatos. Savukārt viņš šajā ziņā ir izteicis divas piezīmes.

Pirmkārt, viņš paskaidroja, ka 90. gados (…) vadībā tika izstrādāti daudzi Eiropas projekti, kas ir pilnīgā pretrunā iepriekš minētajam apgalvojumam. Tā kā T. bija piedalījies šajos projektos, pašreizējā S projekta darba programma tika izstrādāta, ievērojot to pašu loģiku.

Otrkārt, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka T. izmantotā procedūra ir rūpīgi aprakstīta līguma 1.B pielikuma 2. nodaļas (“Projekta darba plāns”) 8. lappusē. Saskaņā ar šo aprakstu "darbi" ("travaux") galvenokārt parādās pozīcijā "apakšuzņēmuma līgumi". Šīs apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas darbības būtu pilnīgi pārredzamas, jo visi būvdarbi un būvdarbu uzraudzība ( maîtrise d'oeuvre) tiktu iekļauta atsevišķos rēķinos, kas būtu jānosūta dažādiem saņēmējiem ( maîtres d'ouvrages)(23). Turklāt sūdzības iesniedzējs paskaidroja, ka, kā izklāstīts tā paša pielikuma 4. nodaļas (“Projektu vadība”) 25. lappusē, punktā, kas attiecas uz darbiem (“travaux”), atlasītie uzņēmumi veiks darbus vietējo projektu vadītāju uzraudzībā. Šie uzņēmumi izrakstītu rēķinu par visiem saviem pakalpojumiem katram saņēmējam (maître d'ouvrage), kuram pēc tam tiktu tieši izmaksāta piešķirtā Komisijas daļa (24). Ņemot vērā iepriekš minēto, sūdzības iesniedzējs paskaidroja, ka rēķini ir adresēti katram saņēmējam, un uzsvēra, ka saņēmēji nav “līgumslēdzēji”. Viņš arī paskaidroja, ka T. nebija atbalsta saņēmējs, un apstiprināja, ka, tā kā Komisija bija parakstījusi līgumu un tādējādi piekritusi iepriekš aprakstītajām procedūrām, uzņēmums nevarēja paredzēt, ka vēlāk rēķini tiks noraidīti.

Lai gan sūdzības iesniedzējs labi zināja par Komisijas bažām attiecībā uz Kopienas finansiālā ieguldījuma ļaunprātīgu novirzīšanu trešām personām, kas atlases procedūrā netika ne novērtētas, ne izvēlētas, viņš uzsvēra, ka T. nav šādā situācijā, jo apstrīdētās trešās personas i) ir valsts iestādes; ii) ir veicis redzamus un viegli pārbaudāmus darbus, kas pilnībā atbilst projektam un tā mērķiem; un iii) bija atlasījusi uzņēmumus atklātā konkursā saskaņā ar ļoti ierobežojošo regulējumu, kas noteikts būvdarbu valsts līgumos.

Sūdzības iesniedzējs arī apstrīdēja Komisijas nedaudz ļaunprātīgo apgalvojumu, ka iesniegtajos rēķinos nav nekādas atsauces uz projektu. Lai gan, kā atzina sūdzības iesniedzējs, rēķinos nebija iekļauta atsauce uz līgumu starp Komisiju un T., rēķinā, kas adresēts (...), piemēram, bija konkrēti minēts T veiktā darba veids:

Sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz darba programmā aprakstīto loģiku, apstrīdēja Komisijas apgalvojumu, ka T. divas reizes ir pieprasījis segt savas izmaksas, uzrādot savu rēķinu.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka vienīgais risinājums, lai T. pierādītu savu labticību, kā arī līgumā ietvertās iekšējās pretrunas, būtu sākt tiesvedību. Tomēr viņš norādīja, ka T. nebija nodoma izmantot šo iespēju, kas mazajam un vidējam uzņēmumam nebija ekonomiski dzīvotspējīga.

Sūdzības iesniedzējs atkārtoti apgalvoja, ka noteikumi būtu jāpiemēro saprātīgā veidā, kam būtu jāatbilst līguma saturam. Viņš pauda cerību, ka tiks rasts labvēlīgs šā jautājuma risinājums.

Lēmums

1 Nepamatota Komisijas attieksme pret tās dienestu sanāksmēm

1.1 Sūdzības iesniedzējs rīkojas (...) uzņēmuma ("T") vārdā. Viņš apgalvo, ka Eiropas Komisija ir rīkojusies nepamatoti, neļaujot T. pārstāvjiem sniegt savus pakalpojumus, kā tas tika oficiāli pieprasīts 2005. gada 11. martā un 29. jūnijā, lai izskaidrotu viņu nostāju attiecībā uz izdevumiem, kas saskaņā ar līgumu Nr. (…) tika atzīti par atbilstīgiem Kopienas darbībām īpašās programmas (…) (turpmāk tekstā — „līgums”) , jomā, kā to oficiāli pieprasīja 2005. gada 11. martā un 29. jūnijā.

Komisija 2005. gada 31. janvārī informēja T. par vairākām kļūdām un pārpratumiem, kas konstatēti papildu informācijā par galīgajām izmaksu deklarācijām, ko uzņēmums iesniedza 2004. gada 11. oktobrī, un piešķīra tam vienu mēnesi pieprasītās informācijas sniegšanai. Pretējā gadījumā līgums tiktu slēgts un tiktu ņemtas vērā tikai pienācīgi pamatotas izmaksas. Sūdzības iesniedzēja palīgs 2005. gada 11. marta vēstulē sniedza Komisijai papildu informāciju un izteica vēlmi ātri atrisināt savas domstarpības un tikties ar Komisiju, lai sniegtu papildu informāciju. Tomēr Komisija šo prasību ignorēja.

Pēc Komisijas 2005. gada 13. jūnija vēstules, kurā T. tika informēts, ka dažas apakšuzņēmuma līguma izmaksas netiks uzskatītas par attaisnotām, sūdzības iesniedzēja palīgs mēģināja telefoniski sazināties ar atbildīgo Komisijas ierēdni. Sūdzības iesniedzēja palīgs 2005. gada 29. jūnijā nosūtīja e-pastu atbildīgajiem Komisijas dienestiem, pieprasot tikšanos, lai noskaidrotu situāciju saistībā ar apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu un ierosinātu vairākus datumus. Tomēr 2005. gada 7. jūlija e-pasta vēstulē sūdzības iesniedzējam atbildīgais nodaļas vadītājs pauda nožēlu, ka viņam šis lūgums būs jānoraida un ka, kā paskaidrots Komisijas 2005. gada 13. jūnija vēstulē (25), visas sūdzības ir jāiesniedz rakstiski kopā ar apliecinošiem dokumentiem. Komisija arī informēja T., ka viena mēneša termiņš iespējamo domstarpību paziņošanai, par kuru viņš tika informēts Komisijas vēstulē, jebkurā gadījumā izņēmuma kārtā tika pagarināts par desmit dienām, proti, līdz 2005. gada 23. jūlijam.

1.2 Telefonsarunā ar Eiropas Ombuda dienestiem sūdzības iesniedzēja palīgs pauda nodomu atrisināt problēmu izlīguma ceļā un tikties ar Komisijas dienestiem, lai apspriestu šo jautājumu.

1.3 Savā atzinumā Komisija paskaidro, ka pēc pirmā T. izmaksu pārskata saņemšanas 2003. gada 7. augustā sabiedrība tika informēta par iestādes nostāju 2004. gada 26. februāra un 27. jūlija e-pasta vēstulēs. Komisija pauda nožēlu par kavēšanos sniegt T. šo informāciju.

Komisija uzsver, ka tās dienesti vienmēr ir ievērojuši sūdzības iesniedzēja tiesības iesniegt savus argumentus ar nosacījumu, ka tie tiek iesniegti rakstiski kopā ar apliecinošiem dokumentiem. Ar 2004. gada 27. jūlija elektroniskā pasta vēstuli Komisija par to informēja T. Attiecībā uz šo lietu Komisija paskaidro, ka T. rēķini nebija pieņemami tādā formā, kādā tie tika iesniegti. Tāpēc Komisija uzskata, ka tā varētu pārskatīt savu nostāju tikai tad, ja līgumslēdzējs iesniegtu pareizus rēķinus. Komisija apgalvo, ka tā nav liegusi sūdzības iesniedzējam tiesības iesniegt papildu dokumentus.

Komisija apgalvo, ka, tā kā tās lēmums noraidīt izmaksas līgumslēdzējam tika paziņots vairākkārt un bija pienācīgi pamatots, tās 2005. gada 7. jūlija elektroniskā pasta vēstulē ietvertais nosacījums, ka tā var pārskatīt savu nostāju tikai pēc apliecinošo dokumentu (pareizo rēķinu) iesniegšanas, ir saprātīgs. Tā norāda, ka līgumslēdzējs tika skaidri aicināts iesniegt savus argumentus kopā ar attiecīgajiem apliecinošajiem dokumentiem. Tomēr T. to nedarīja.

1.4 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos nesniedz papildu piezīmes par šo jautājumu, bet pauž cerību, ka tiks rasts labvēlīgs risinājums jautājumam par apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu.

1.5 Ombuds atgādina, ka Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 12. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ierēdnis attiecībās ar sabiedrību ir dienesta domājošs, pareizs, pieklājīgs un pieejams. Atbildot uz korespondenci, telefona zvaniem un e-pastiem, ierēdnis cenšas būt pēc iespējas izpalīdzīgāks un pēc iespējas pilnīgāk un precīzāk atbild uz uzdotajiem jautājumiem."

1.6 Ombuds atzīmē, ka šķiet, ka Komisija 2005. gada 13. jūnija vēstulē nav konkrēti atbildējusi uz T. lūgumu sasaukt sanāksmi 2005. gada 11. martā. Tomēr šajā vēstulē Komisija informēja T., ka jebkādas nesaskaņas ar tās lēmumu izslēgt apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksas kā attiecināmās izmaksas saskaņā ar līgumu tai jāpaziņo rakstiski ierakstītā vēstulē, pienācīgi pamatojot iemeslus un pievienojot apliecinošus dokumentus. Pretējā gadījumā projekts tiktu oficiāli klasificēts kā slēgts. Ombuds arī atzīmē, ka Komisija piešķīra T. viena mēneša termiņu, lai paustu savu nepiekrišanu Komisijas 2005. gada 13. jūnija lēmumam, un ka 2005. gada 7. jūlijā šis termiņš tika pagarināts par desmit dienām.

1.7 Ombuds uzskata, ka, ņemot vērā strīda tehnisko raksturu un jo īpaši to, ka tas būtībā attiecās uz dokumentu esamību un klasifikāciju, Komisijas nostāja, ka jautājums bija jāizskata rakstiski, nevis sanāksmē, šķiet pamatota. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija ir veikusi atbilstošus pasākumus, lai piedāvātu T. iespēju paust savu viedokli par apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksām. Šādos apstākļos ombuds attiecībā uz šo apgalvojumu nekonstatē administratīvas kļūmes.

2 Komisijas pārmērīgi ierobežojošā pieeja attiecībā uz attaisnotajiem izdevumiem un ar tiem saistīto prasību pārskatīt tās nostāju

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija ir pieņēmusi pārāk ierobežojošu pieeju attiecībā uz izdevumiem, kas kvalificējami kā attaisnoti saskaņā ar līgumu Nr. (…), un prasa Komisijai pārskatīt savu nostāju šajā jautājumā.

2.2 Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijai iesniegtie rēķini faktiski atbilst līguma priekšmetam un ir viegli pārbaudāmi. Viņš paskaidroja, ka gan maîtres d'oeuvres, gan uzņēmumi, kas veic darbus, tieši iekasēja no maîtres d'ouvrages izdevumus, kas radušies, uzstādot (...) ierīces. Tāpēc viņi rēķinus tieši nosūtīja maîtres d'ouvrages, nevis T. Pēc tam šādi izdevumi tika oficiāli iekļauti pozīcijā "apakšuzņēmuma līgumi". Iepazīstinot ar galīgajām izmaksu deklarācijām, ko Komisijai nosūtīja T., šādi izdevumi tika oficiāli iekļauti pozīcijā "apakšuzņēmuma līgumi".

Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Komisijas argumentu, ka, lai rēķinus uzskatītu par "attiecināmiem", tiem bija jābūt tieši reģistrētiem T. kontos. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka rēķinu reģistrēšana T. kontos nav saderīga ar (...) publiskā iepirkuma tiesību aktiem un ka tikai grāmatvedības fikcija būtu ļāvusi uzņēmumam ievērot šo noteikumu. Viņš uzskatīja, ka Komisija pret T. ir izturējusies neelastīgi un nepamatoti, lai gan uzņēmums ir ievērojis līguma tehniskās prasības.

2.3 Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisija nav izteikusi piezīmes par apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu projekta darbības laikā un ka divas 2004. gada 26. februāra un 26. jūlija atgādinājuma e-pasta vēstules ir datētas ar vairākiem mēnešiem pēc projekta slēgšanas. Tā kā Komisija iepriekš bija pārbaudījusi un pēc tam akceptējusi kopējo summu, kas bija iekļauta sākotnējā līguma pozīcijā "apakšuzņēmuma līgumi"(26) un kas bija diezgan liela, salīdzinot ar projekta kopējām izmaksām (27), bija grūti saprast, kāpēc Komisija vēlāk mainīja savu nostāju.

2.4 Savā atzinumā Komisija vispirms precizēja, ka tās sākotnējais ieguldījums projektā ir ievērojami samazināts, jo tehnoloģijas rezultāti nav bijuši ļoti pozitīvi un nav radušās visas izmaksas, kas sākotnēji bija paredzētas kā attaisnotās izmaksas. Pēc tam tas tika vēl vairāk samazināts, jo T. iesniedza neattiecināmas apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksas. Izņemot jautājumu par apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksām, Komisija bija noraidījusi tikai nenozīmīgas citas izmaksas.

2.5 Komisija noraidīja sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka tā ir pieņēmusi pārāk ierobežojošu pieeju attiecībā uz izdevumiem, kas kvalificējami kā attaisnotie izdevumi.

Komisija paskaidroja, ka saskaņā ar līguma II pielikuma 5. panta 1. punktu līgumslēdzēji var slēgt apakšuzņēmuma līgumus, ja tas ir nepieciešams viņu darbu veikšanai. 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā bija paredzēti ierobežojumi, kuru pārsniegšanai apakšuzņēmuma līguma noslēgšanai bija nepieciešams iepriekšējs rakstisks Komisijas apstiprinājums. Komisija arī paskaidroja, ka II pielikuma 5. panta 2. punktā ir noteikts darbuzņēmēja pienākums nodrošināt, ka apakšlīgumos ir iekļauts apakšuzņēmēju pienākums iesniegt rēķinus, kas attiecas uz projektu, un sniegt detalizētu attiecīgo uzdevumu aprakstu. Komisija paskaidroja, ka visi apakšuzņēmuma līgumu rēķini tika rūpīgi izvērtēti, lai novērstu situāciju, kad Kopienas finansiālais ieguldījums tiktu pārmērīgi nodots trešām personām, kuras netika novērtētas un izvēlētas atlases procedūrā, kuras rezultātā tika piešķirta dotācija. Komisija norādīja, ka tā nevarēja atlīdzināt izmaksas, kas vai nu nebija radušās, vai nebija norādītas līgumslēdzēja pārskatos.

Komisija uzsvēra, ka līgumam pievienotajā projekta darba plānā (28) sūdzības iesniedzējs vienkārši atsaucās uz apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu kā uz izvēlēto darba metodi. Tā kā noteiktu apakšuzņēmuma līguma izmaksu summu var uzskatīt par attiecināmām saskaņā ar līguma II pielikuma noteikumiem, Komisija uzskatīja, ka tai nav iemesla izteikt piezīmes par darba vienošanos vai pat aizdomām, ka sūdzības iesniedzējs varētu būt pārpratis līguma noteikumus. Jebkurā gadījumā, tā kā sūdzības iesniedzējs bija iesniedzis apakšuzņēmēju rēķinus, kas adresēti citiem apakšuzņēmējiem, un rēķinus, kuros nebija nekādas atsauces uz projektu, Komisija uzskatīja, ka T. nav ievērojis II pielikuma 5. panta prasības. Tāpēc apstrīdētās izmaksas netika uzskatītas par attiecināmām izmaksām.

Komisija uzskatīja, ka tās nostāja nav pārmērīgi ierobežojoša, bet drīzāk loģiska un pareiza līguma noteikumu piemērošana.

2.6 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atzina Komisijas detalizēto un precīzo argumentāciju un principā tai nepiekrita. Viņš piekrita, ka Komisija nevar atlīdzināt izmaksas, kas nav radušās līgumslēdzējam un nav norādītas tā pārskatos. Tomēr viņš uzsver, ka 90. gados (…) vadībā tika izstrādāti daudzi Eiropas projekti, kas ir pilnīgā pretrunā šim apgalvojumam. Tā kā T. tajās piedalījās, pašreizējā S projekta darba programma tika izstrādāta, ievērojot to pašu loģiku.

Sūdzības iesniedzējs arī paskaidroja, ka T. ievērotā procedūra ir precīzi aprakstīta 1.B pielikuma 2. nodaļas 8. lappusē, saskaņā ar kuru “būvdarbi”(“travaux”) galvenokārt parādās zem virsraksta “apakšuzņēmuma līgumi”. Šīs apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas darbības būtu pilnīgi pārredzamas, jo par visiem darbiem un darbu uzraudzību (maîtrise d'oeuvre) tiktu izrakstīti rēķini, kas adresēti dažādiem saņēmējiem ( maîtres d'ouvrages). Turklāt sūdzības iesniedzējs paskaidroja, ka, kā izklāstīts tā paša pielikuma 4. nodaļas 25. lappusē, punktā, kas attiecas uz būvdarbiem (“travaux”), atlasītie uzņēmumi veiks darbus vietējo projektu vadītāju uzraudzībā. Šie uzņēmumi izrakstītu rēķinu par visiem saviem pakalpojumiem katram saņēmējam (maître d'ouvrage), kuram pēc tam tiktu tieši samaksāta piešķirtā Komisijas daļa.

Ņemot vērā iepriekš minēto, sūdzības iesniedzējs paskaidroja, ka rēķini tika adresēti katram saņēmējam, un paskaidroja, ka saņēmēji nebija līgumslēdzēji un ka T. nebija saņēmējs. Sūdzības iesniedzējs arī apstiprināja, ka, tā kā Komisija bija parakstījusi līgumu un tādējādi piekritusi iepriekš aprakstītajām procedūrām, T. nevarēja paredzēt, ka rēķini vēlāk tiks noraidīti.

Lai gan sūdzības iesniedzējs atzina, ka iesniegtajos rēķinos nebija iekļauta atsauce uz līgumu starp Komisiju un T., viņš apgalvoja, ka, piemēram, (...) adresētajā rēķinā bija konkrēti minēti (...) būvdarbi.

Sūdzības iesniedzējs atkārtoti apgalvoja, ka noteikumi būtu jāpiemēro saprātīgā veidā, kā arī veidā, kas atbilst līguma saturam. Viņš arī pauda cerību, ka tiks rasts labvēlīgs šā jautājuma risinājums.

2.7 Saskaņā ar EK līguma 195. pantu ombuds ir pilnvarots pieņemt sūdzības "par Kopienas iestāžu un struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm". Ombuds uzskata, ka administratīva kļūme rodas, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu (29). Tādējādi administratīva kļūme var tikt konstatēta arī attiecībā uz to saistību izpildi, kas izriet no līgumiem, kurus noslēgušas Kopienu iestādes vai struktūras.

Tomēr ombuds uzskata, ka pārbaudes apjoms, ko viņš var veikt šādos gadījumos, noteikti ir ierobežots. Ombuds uzskata, ka viņam nevajadzētu mēģināt noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi līgumu, ja jautājums ir strīdīgs. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentā tiesa, kurai būtu iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par visiem apstrīdētajiem faktiskajiem jautājumiem.

Līdz ar to ombuds uzskata, ka lietās, kas attiecas uz līgumstrīdiem, viņam ir pamats ierobežot izmeklēšanu ar pārbaudi, vai Kopienu iestāde vai struktūra viņam ir sniegusi loģisku un saprātīgu pārskatu par savu darbību juridisko pamatu un kāpēc viņš uzskata, ka viņa viedoklis par līgumisko situāciju ir pamatots. Ja tas tā ir, ombuds secinās, ka viņa izmeklēšanā nav atklāts administratīvas kļūmes gadījums. Šis secinājums neietekmēs pušu tiesības uz to līgumisko strīdu izskatīšanu un autoritatīvu atrisināšanu kompetentajā tiesā.

2.8 Ombuds arī norāda, ka saskaņā ar tā 5. pantu līgumu reglamentē Beļģijas tiesību akti un ka visi strīdi starp Kopienu, no vienas puses, un līgumslēdzējiem, no otras puses, par līguma spēkā esamību, piemērošanu vai interpretāciju ir vienīgi Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas un, apelācijas gadījumā, Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē.

2.9 Ombuds ir rūpīgi izskatījis Komisijas rīcības juridisko pamatu attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu, proti, līgumu Nr. (…).

Ombuds norāda, ka saskaņā ar līguma II pielikuma 1. panta 8. punktu , apakšuzņēmuma līgums ir līgums par pakalpojumu, piegāžu vai preču nodrošināšanu, kas noslēgts starp līgumslēdzēju un vienu vai vairākiem apakšuzņēmējiem projekta īpašajām vajadzībām. Saskaņā ar II pielikuma 5. panta 1. punktu līgumslēdzēji var slēgt apakšuzņēmuma līgumus, ja tas ir nepieciešams viņu darba veikšanai (30). Līdz ar to ombuds secina, ka principā T. bija iespējams izmantot apakšuzņēmējus, lai veiktu noteiktus darbus.

2.10. Ombuds norāda, ka saskaņā ar II pielikuma 5. panta 2. punktu "līgumslēdzējs nodrošina, ka apakšlīgumos ir iekļauts apakšuzņēmēju pienākums iesniegt rēķinus, kuros ir atsauce uz projektu un kuros ir sīki aprakstīti attiecīgie uzdevumi vai piegādes."

Attiecināmās izmaksas ir noteiktas II pielikuma 23. un 24. pantā. Apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksas ir iekļautas 23. panta 3. punktā, kas attiecas uz tiešajām izmaksām (31). Saskaņā ar šo noteikumu:

"(..)

3. Apakšuzņēmuma līgumi

Izņemot izmaksas, ko sedz no līguma saskaņā ar šā panta 1. punktu, apakšuzņēmuma līgumu faktiskās izmaksas var segt no līguma, ja:

tie ir radušies saskaņā ar šā pielikuma 5. pantā izklāstītajiem nosacījumiem,

apakšuzņēmuma līgumus piešķir un slēdz saskaņā ar līgumslēdzēju parastajām procedūrām,

tie atbilst tirgus cenām,

un

attiecīgo rēķinu kopijas, ko apstiprinājuši attiecīgie darbuzņēmēji, ir pievienotas attiecīgajai izmaksu deklarācijai."

Saskaņā ar II pielikuma 22. panta 1. punktu attiecināmajām izmaksām jāatbilst konkrētiem nosacījumiem. Cita starpā (32) attiecināmās izmaksas iegrāmato kontos ne vēlāk kā līguma beigu datumā vai nodokļu dokumentos. Turklāt saskaņā ar pielikuma 25. pantu:

“Attiecināmās izmaksas ir pamatotas, ja darbuzņēmējs tās pamato. Šajā nolūkā līgumslēdzējs regulāri un saskaņā ar tās valsts parastajām grāmatvedības konvencijām, kurā tas veic uzņēmējdarbību, uztur projekta pārskatus un attiecīgu dokumentāciju, lai pamatotu un attaisnotu jo īpaši izmaksas un laiku, kas norādīts tā izmaksu deklarācijās. Šai dokumentācijai jābūt precīzai, pilnīgai un efektīvai.”

Ombuds saprot, ka iepriekš minētie līguma noteikumi būtu jāinterpretē tā, ka, lai tie būtu “attiecināmās izmaksas”, apakšuzņēmēju rēķini būtu jāiesniedz darbuzņēmējam (šajā gadījumā T). Šādiem rēķiniem jābūt precīziem, pilnīgiem un efektīviem.

2.11 Ombuds ir pārbaudījis abu Komisijas atzinumam pievienoto rēķinu kopijas. Ombuds norāda, ka abi Komisijas atzinumam pievienotie rēķini, ņemot vērā Ombudam iesniegto rēķinu aprakstošo sarakstu, šķiet esam apstrīdēto rēķinu reprezentatīva izlase.

2.12 Ombuds atzīmē, ka rēķinu Nr. (…) T. izrakstīja (...) 2003. gada 10. oktobrī. Ombuds uzskata, ka šis rēķins ir pierādījums T. maksājuma pieprasījumam un, ja to apmaksā (...), tas ir T ienākumu avots. To nevar saprast kā "izmaksas", kas radušās T.

Ombuds arī uzskata, ka, lai gan ombuds nevar izslēgt, ka T. patiešām varētu būt radušās izmaksas, lai sniegtu rēķinā Nr. (…) minētos pakalpojumus, tas, iespējams, būtu varējis iesniegt pierādījumus par šādām izmaksām T adresētu rēķinu veidā. No ombudam iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka T. to nav darījis.

2.13 Ombuds atzīmē, ka 2003. gada 23. septembra rēķinu (…) uzņēmums C. izrakstīja uzņēmumam A. Ombuds uzskata, ka šis rēķins ir pierādījums uzņēmuma C. maksājuma pieprasījumam uzņēmumam A. Rēķins (…) nav pierādījums "izmaksām", kas radušās T.

2.14 Turklāt ombuds norāda, ka Komisija, šķiet, ir rūpīgi izvērtējusi visus apakšlīgumu rēķinus, lai pārbaudītu, vai tie ir atbilstīgi. Ombuds arī norāda, ka pirms secinājumu izdarīšanas par apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksu atteikumu savā 2005. gada 13. jūnija lēmumā Komisija vairākas reizes informēja sūdzības iesniedzēju par prasībām attiecībā uz apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksu atlīdzināšanu (2005. gada 26. februāra un 27. jūlija e-pasta vēstules; 2005. gada 31. janvāra vēstule; 2005. gada 7. jūlija e-pasta vēstule).

2.15 Turklāt ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos ir skaidri piekritis Komisijas atzinumam, ka tā nevar atlīdzināt izmaksas, kas nav radušās līgumslēdzējam un nav norādītas tā grāmatvedībā.

2.16 Ombuds uzskata par lietderīgu izskatīt sūdzības iesniedzēja argumentu, ka T. jau no paša sākuma bija informējis iestādi par savām darba metodēm, proti, savu nodomu izmantot apakšuzņēmuma līgumus.

Tomēr ombuds norāda, ka Komisija neapstrīd faktu, ka T. bija tiesības izmantot apakšuzņēmuma līgumus un ka daži apakšuzņēmuma līgumu izdevumi varētu būt "attiecināmās izmaksas". Ombuds norāda, ka Komisijas atteikums pieņemt T. iesniegtos rēķinus tomēr ir pamatots ar to, ka rēķini, ko T. iesniedza Komisijai, faktiski neatspoguļo izmaksas, kas T. radušās, lai samaksātu apakšuzņēmējiem par T. vārdā veikto darbu saistībā ar projektu.

Ņemot vērā iepriekš minēto apsvērumu, sūdzības iesniedzēja izvirzītais arguments nav būtisks.

2.17 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija ir spējusi sniegt loģisku un pamatotu pārskatu par iemesliem, kāpēc tika noraidīti daži T iesniegtie rēķini. Tādēļ, paturot prātā, ka ombuda veiktās pārbaudes apjoms šādos gadījumos ir ierobežots, ombuds ir secinājis, ka izmeklēšanā nav atklāta administratīva kļūme attiecībā uz šo lietas aspektu. Tas pats secinājums attiecas uz saistīto apgalvojumu, ka Komisijai būtu jāpārskata sava nostāja attiecībā uz attiecināmajiem izdevumiem.

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem, ombuds konstatē, ka nav pieļauta administratīva kļūme attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu. Ombuds arī konstatē, ka nav pieļauta administratīva kļūme attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu un saistīto apgalvojumu.

Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Ombuds nosūta šā lēmuma kopiju Komisijas priekšsēdētājam.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Uzņēmumi bija "V." un "J.", bet valsts iestādes bija "I." un "AD".

(2) Saskaņā ar līgumu projektam bija jāsākas 2000. gada 1. janvārī. Tomēr savā atzinumā Komisija paskaidroja, ka saskaņā ar 2003. gada 24. februārī pieņemto grozījumu projekta sākuma datums bija 2000. gada 1. novembris un beigu datums – 2003. gada 31. oktobris.

(3) Saskaņā ar IB pielikuma (Darbības apraksts) 4. iedaļu (Projektu pārvaldība).

(4) Ombuds saprot, ka sūdzības iesniedzējs atsaucas uz IB pielikumu.

(5) Sūdzības iesniedzējs jo īpaši pievienoja IB pielikuma 7. un 8. lappusi, kas iekļautas 2. nodaļā (Projekta darba plāns), un 25. lappusi, kas iekļauta 4. nodaļā (Projekta pārvaldība).

(6) "S. konvencija" tika noslēgta 2002. gada 15. februārī starp T. un (…) (atbalsta saņēmējs vai maître d´ouvrage) uz diviem gadiem, lai noteiktu abu pušu savstarpējās tiesības un pienākumus saistībā ar (...)finansēšanu un uzstādīšanu atbalsta saņēmējam.

(7) Līguma II pielikuma (Vispārīgi noteikumi) 5. pants attiecas uz apakšlīgumiem, savukārt 23. pantā, kas attiecas uz tiešajām izmaksām, ir iekļauta iedaļa par apakšlīgumiem .

(8) Ar 2004. gada 26. februāra e-pasta vēstuli (toreizējā) atbildīgā Komisijas amatpersona lūdza T. norādīt savu apakšuzņēmēju vārdus, kā arī īsu veicamo darbu aprakstu. Šajā e-pastā arī tika uzsvērts, ka rēķini starp līgumslēdzējiem netika pieņemti. Tajā pašā e-pastā T. tika informēts arī par to, ka katrs darbuzņēmējs ir atbildīgs par apakšuzņēmēju pienākumu iesniegt rēķinus par projektiem, detalizēti aprakstot savus uzdevumus. Ar 2004. gada 27. jūlija elektroniskā pasta vēstuli atbildīgais ierēdnis atgādināja T., ka katram līgumslēdzējam ir jāiesniedz savi izdevumi. T. bija arī jāiesniedz papildu informācija līdz 2004. gada 20. augustam.

(9) Sūdzības iesniedzējs jo īpaši atsaucās uz sadaļu „Maîtrise d'oeuvre et Travaux”. Viņš arī precizēja, ka līgumā ir minēti maîtres d'ouvrages (...) un C.

(10) Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs atsaucas uz līguma IB pielikumu.

(11) Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju šī līdzdalība sasniedza EUR 23 807,86.

(12) Saskaņā ar dokumentu ar nosaukumu "T apakšuzņēmuma līgumu sadalījums" Komisijas norādītie iemesli, kāpēc tā nepieņēma deklarētās izmaksas, kas norādītas kā "apakšuzņēmuma līgumi", bija šādi: i) pieprasītās izmaksas tika pamatotas ar rēķiniem, ko T. izrakstīja (...), un tāpēc T. nevarēja pieprasīt EK finansējumu attiecībā uz rēķiniem, ko bija apmaksājusi trešā persona; ii) rēķinus bija nosūtījuši citi uzņēmumi, piemēram, (…), tāpēc Komisija tos nevarēja pieņemt kā pieprasītās T izmaksas.

(13) Komisija paskaidroja, ka starp iemesliem, kāpēc septiņas atlikušās iekārtas netika uzbūvētas, bija šādi: klienta lēmums neieguldīt šajā tehnoloģijā; un (...) valdības nespēja piešķirt subsīdijas vai pārdot vienu no izvēlētajām telpām.

(14) Komisija savā atzinumā iekļāva i) vispārīgus datus par līgumu; ii) informāciju par finanšu pārskatiem un maksājumiem; iii) sīkāku informāciju par T. budžeta izmaksu sadalījumu un iv) informāciju par T. neattiecināmajām un noraidītajām apakšuzņēmuma līguma slēgšanas izmaksām.

(15) Komisija veica divus starpposma maksājumus, kas atbilst 1. un 2. pārskatam, un galīgo maksājumu, kas atbilst galīgajam izmaksu pārskatam.

(16) Komisija iekļāva faktūrrēķina Nr. (…) kopiju, ko T. izrakstīja uzņēmumam C. 2003. gada 10. oktobrī par summu EUR 9657,65, un paskaidroja, ka, lai gan T. jau bija samaksājis šo faktūrrēķinu, tas joprojām pieprasīja Komisijai samaksāt šo summu. Komisija paskaidroja, ka faktiski T. saņems pilnu summu no uzņēmuma C., kam tiks pieskaitīts EK ieguldījums 35 % apmērā. Komisija pievienoja arī rēķinu (…), ko uzņēmums C. 2003. gada 23. septembrī izrakstīja uzņēmumam A. un kura summa bija EUR 13 943,43. Komisija paskaidroja, ka T nav samaksājis šo rēķinu. Tomēr T. apgalvoja, ka šīs izmaksas ir attiecināmas. Turklāt Komisija norādīja, ka šajā rēķinā nav atsauces uz projektu.

(17) Šajā vēstulē līgumslēdzējiem tika paziņots, ka gadījumā, ja Komisijas dienesti nesaņems visus pieprasītos dokumentus viena mēneša laikā pēc vēstules saņemšanas, līgums tiks izbeigts. Šādā gadījumā Komisija var pieprasīt atmaksāt visu vai daļu no finansiālās palīdzības, kas sniegta, pamatojoties uz iepriekš minēto līgumu.

(18) OV L 248, 1. lpp.

(19) Komisija atsaucās uz T.-C. 2003. gada 10. oktobrī izdoto rēķinu (…) un iesniedza tā kopiju.

(20) Ombuda lēmums par sūdzību 100/2004/GG pret Komisiju, kas ir pieejams Ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu).

(21) Saskaņā ar Lēmuma par sūdzību 100/2004/GG 2.7. punktu "pārbaudes joma, ko viņš var veikt šādos gadījumos, noteikti ir ierobežota. Jo īpaši ombuds uzskata, ka viņam nevajadzētu mēģināt noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi līgumu, ja jautājums ir strīdīgs. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentas jurisdikcijas tiesa, kurai varētu būt iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par jebkādiem apstrīdētiem faktu jautājumiem.

(22) Lēmuma 2.8. punkts.

(23) Saskaņā ar šo līguma 1.B pielikuma (Būvdarbu apraksts) iedaļu "[l]es postes travaux apparaissent principalement dans les rubriques "sous-traitance" (apakšlīgums) (...) Ces opérations de sous traitance seront, de plus, totalement transparents puisque l'ensemble des travaux et de la maitrise d'oeuvre donneront lieu à facturations aux différents maitres d'ouvrage".

(24) Saskaņā ar punktu ar nosaukumu "Travaux", "aprés selection, les entreprises réaliseront les travaux sous contrôle du maître d'œuvre local. Elles factureront l'ensemble de ses prestations à chaque maître d'ouvrage, auquel sera versée directement la participation de la Commission.

(25) Saskaņā ar šo vēstuli par visām domstarpībām jāpaziņo Komisijai rakstiski ierakstītā vēstulē viena mēneša laikā no saņemšanas dienas, pienācīgi pamatojot iemeslus un pievienojot apliecinošus dokumentus.

(26) Šī summa bija EUR 1 717 511.

(27) Šī summa bija EUR 1 999 868.

(28) Ombuds saprot, ka sūdzības iesniedzējs atsaucas uz līguma IB pielikumu (Darba apraksts).

(29) Sk. Eiropas Ombuda 1997. gada ziņojumu, 22. lpp.

(30) Saskaņā ar šo pantu, ja vien līguma I pielikumā nav ietverti pietiekami detalizēti dati, ir vajadzīgs Komisijas iepriekšējs rakstisks apstiprinājums, ja saskaņā ar 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu apakšlīgumu kopējā summa līgumslēdzējam pārsniedz 20 % no tā paredzamajām attiecināmajām izmaksām vai EUR 100 000 atkarībā no tā, kura summa ir mazāka. Komisijas apstiprinājumu uzskata par piešķirtu, ja viena mēneša laikā pēc projekta koordinatora pieprasījuma saņemšanas nav saņemti nekādi apsvērumi.

(31) II pielikuma 24. pants attiecas uz netiešajām izmaksām.

(32) Citi nosacījumi, kuriem jāatbilst izmaksām, lai tās būtu attiecināmas, bija šādi: i) tiem jābūt nepieciešamiem projektam; ii) tiem jārodas projekta īstenošanas laikā; iii) tās jānosaka saskaņā ar grāmatvedības principu, pamatojoties uz vēsturiskajām izmaksām un līgumslēdzēja parastajiem iekšējiem noteikumiem, ar nosacījumu, ka Komisija tās uzskata par pieņemamām; un iv) tiem jāizslēdz jebkāda peļņas norma.