Strasbūrā, 2006. gada 30. martā

Cienītā R. kundze!

2004. gada augustā jūsu meita R. kundze iesniedza sūdzību Eiropas ombudam (atsauces numurs 2505/2004/TN) pret Eiropas Komisiju cita starpā par viņas kā bijušās amatpersonas algas izmaksu.

2004. gada 16. septembrī R. sūdzība tika atzīta par nepieņemamu, jo viņa nebija izmantojusi visus iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus saskaņā ar Eiropas ombuda statūtu 2. panta 8. punktu. Laikā, kad viņa iesniedza sūdzību ombudam, termiņš, kurā Komisijai bija jāatbild uz viņas sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, vēl nebija beidzies.

Pēc tam, kad bija beidzies termiņš Komisijas atbildei uz R. kundzes sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, Jūs 2004. gada 15. decembrī iesniedzāt jaunu sūdzību ombudam R. kundzes vārdā. Sūdzība tika atzīta par pieņemamu ar atsauces numuru 106/2005/TN.

2005. gada 19. janvārī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2005. gada 11. maijā. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2005. gada 22. jūnijā.

2005. gada 5. jūlijā es rakstīju Komisijai, lūdzot sniegt papildu informāciju saistībā ar Jūsu sūdzību. Es saņēmu Komisijas atbildi 2005. gada 13. oktobrī. Es pārsūtīju Jums atbildi ar aicinājumu izteikt apsvērumus vēlākais līdz 2005. gada 30. novembrim. Līdz minētajam datumam no Jums netika saņemti rakstveida apsvērumi.

Kad mani dienesti 2006. gada 27. janvārī telefoniski sazinājās ar Jums, Jūs paskaidrojāt, ka uzskatāt, ka šis jautājums ir atrisināts.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzība 2505/2004/TN:

1995. gadā R., Zviedrijas pilsone, sāka strādāt par Eiropas Komisijas ierēdni. Diezgan drīz pēc pienākumu uzņemšanās viņa saslima ar sāpēm plecos un kaklā. Pēc tam, kad kādu laiku bija slimības sarakstā, kļuva skaidrs, ka viņas situācija ir nopietna un ilgstoša. Pēc tam Komisija atzina par spēkā neesošu medicīniskās pārbaudes rezultātu, ko viņa bija veikusi pirms stāšanās amatā. Komisija uzskata, ka viņai bija jābūt slimai jau medicīniskās pārbaudes laikā. Lieta tika iesniegta Pirmās instances tiesā, kura atcēla Komisijas lēmumu un atjaunoja R. kundzi ierēdņa amatā. Tomēr, tā kā viņa joprojām bija slima, viņa nevarēja strādāt, un no 2002. gada novembra viņai beidzot tika piešķirta invaliditātes pensija. Tomēr Komisija neizmaksāja R. algu par laikposmu no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim, un tādēļ viņa iesniedza sūdzību par šo jautājumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. R. arī sūdzējās ombudam par šo jautājumu, bet viņas sūdzība tika atzīta par nepieņemamu, jo viņa nebija izsmēlusi iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus saskaņā ar Eiropas ombuda statūtu 2. panta 8. punktu. Laikā, kad viņa iesniedza sūdzību ombudam, termiņš, kurā Komisijai bija jāatbild uz viņas sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, vēl nebija beidzies.

Par šo iebildumu:

2004. gada decembrī R. kundzes māte iesniedza ombudam jaunu sūdzību par šo jautājumu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti īsumā ir šādi:

Komisija neatbildēja uz R. sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, kas ir netiešs lēmums par apelācijas sūdzības noraidīšanu.

Komisija atteicās izmaksāt R. algu par laikposmu no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim, apgalvojot, ka R. nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas liecinātu par viņas prombūtni medicīnisku iemeslu dēļ. Tomēr Komisijas rīcībā jau bija nepieciešamā informācija, lai secinātu, ka viņa attiecīgajā laikposmā bija slima.

2000. gada novembrī R. nosūtīja Komisijai medicīnisku izziņu, kurā bija norādīts, ka viņas darbnespēja ir invaliditāte. Pamatojoties uz šo informāciju, 2001. gada oktobrī viņas lieta tika nodota izskatīšanai Komisijas Invaliditātes komitejā. Komiteja pieņēma lēmumu par viņas invaliditāti 2002. gada 5. septembrī. Tādējādi Komisijas lēmums klasificēt R. prombūtni no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim kā "neatļautu" ir nesaprātīgs, jo viņas medicīniskā izziņa, kā arī Komisijas Invaliditātes komitejas iesniegtie apsvērumi un dokumenti skaidri parādīja, ka viņa šajā laikposmā bija slima.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas lēmums klasificēt R. prombūtni no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim kā neatļautu ir nepamatots.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāmaksā R. kundzes alga par attiecīgo laikposmu.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija īsumā izteica šādas piezīmes:

R. tika pieņemta darbā ierēdņa statusā 1995. gada 1. jūlijā. Tūlīt pēc pārbaudes laika beigām viņa ilgāku laiku atradās slimības atvaļinājumā. Medicīniskais dienests uzskatīja, ka viņa bija sniegusi neprecīzu informāciju medicīniskajā pārbaudē pirms viņas pieņemšanas darbā, kas galu galā noveda pie viņas darbā pieņemšanas atcelšanas, sākot no 1999. gada 1. februāra. R. k-dze veiksmīgi apstrīdēja šo lēmumu, un tāpēc Komisija viņu atjaunoja amatā.

Kopš 2002. gada 1. novembra R. ar Invaliditātes komitejas lēmumu tika atzīta par darbnespējīgu. Tomēr pirms šī lēmuma pieņemšanas R. no 2001. gada 1. janvāra bija prombūtnē no darba, nesaņemot atļauju un neiesniedzot medicīnisko izziņu. Turklāt kādā brīdī minētajā neatļautas prombūtnes laikposmā R. atgriezās Zviedrijā, kurai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 60. pantu būtu vajadzīga atļauja, pat ja prombūtne būtu bijusi apmaksāta ar medicīnisku izziņu. Līdz ar to Komisija no 2001. gada 1. maija apturēja R. algas izmaksu.

Ar 2004. gada 17. maija vēstuli R. k-dze lūdza Komisiju izmaksāt viņai nesamaksāto algu par laikposmu no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim. Komisija 2004. gada 23. februārī apstiprināja maksājuma apturēšanu.

2004. gada 17. maijā R. iesniedza sūdzību par Komisijas 2004. gada 23. februāra lēmumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. R. apgalvoja, ka, tā kā viņa 2000. gada novembrī bija iesniegusi medicīnisko izziņu, viņai nebija jāiesniedz papildu medicīniskās izziņas par turpmāku prombūtni. R. apgalvoja, ka, tā kā viņa bija slima 2000. gada novembrī un paziņoja par darbnespēju no 2002. gada 1. novembra, Komisijai nebija pamata uzskatīt viņas prombūtni no 2001. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 30. oktobrim par neatļautu.

2004. gada 14. decembrī Komisija nolēma pieņemt R. sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu. 2005. gada 16. februārī Komisija samaksāja R. summu EUR 52 065,63 apmērā, kas atbilst viņas nesamaksātajai algai par laikposmu no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Savos 2005. gada 22. jūnija apsvērumos sūdzības iesniedzēja atzina, ka nesamaksātā alga par laikposmu no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim tika izmaksāta R. kundzei 2005. gada februārī. Tomēr sūdzības iesniedzējs uzskatīja par ievērojamu to, ka Komisija nav samaksājusi procentus.

Papildu informācija

Rūpīgi izvērtējot Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.

Ombuds norādīja, ka Komisija bija samaksājusi R. nesamaksāto algu par laikposmu no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim, bet procenti, šķiet, netika maksāti. Ombude arī norādīja, ka sūdzībā Komisijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu R. ne tikai prasīja, lai viņai tiktu izmaksāta nesamaksātā alga, bet arī, lai Komisija maksātu procentus. Tā kā Komisija savā atzinumā par sūdzību ombudam paskaidroja, ka tā ir pieņēmusi lēmumu "pieņemt [R.] sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu", šķita lietderīgi jautāt Komisijai, kāpēc tā nav samaksājusi R. procentus par šo summu.

Komisijas atbilde

Savā 2005. gada 13. oktobra atbildē Komisija atzina, ka par pienākošos algu bija jāmaksā procenti, kā prasīts R. sūdzībā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Tādējādi bija jāveic papildu maksājums 4147,58 EUR apmērā.

Sūdzības iesniedzēja piezīmes

Ombuds aicināja sūdzības iesniedzēju iesniegt komentārus par Komisijas atbildi. Sūdzības iesniedzējs neiesniedza rakstiskas piezīmes.

Ombuda dienesti 2006. gada 27. janvārī piezvanīja sūdzības iesniedzējai, kura paskaidroja, ka R. kundze ir saņēmusi atlikušos procentus un ka viņa uzskata, ka Komisija viņu un R. kundzi ir apmierinājusi. Viņa pateicās ombuda dienestiem par palīdzību šā jautājuma risināšanā.

Lēmums

1 Par iespējami nepamatoto lēmumu un ar to saistīto prasību

1.1 Sūdzība tika iesniegta bijušās Komisijas amatpersonas R. vārdā, kura saslima drīz pēc stāšanās amatā. Pēc tam, kad R. kādu laiku bija slimības sarakstā, kļuva skaidrs, ka viņas situācija ir nopietna un ilgstoša. Pēc tam Komisija atzina par spēkā neesošu medicīniskās pārbaudes rezultātu, ko viņa bija veikusi pirms stāšanās amatā. Lieta tika iesniegta Pirmās instances tiesā, kura atcēla Komisijas lēmumu un atjaunoja R. kundzi ierēdņa amatā. Tomēr, tā kā viņa joprojām bija slima, viņa nevarēja strādāt, un no 2002. gada novembra viņai beidzot tika piešķirta invaliditātes pensija. Tomēr Komisija neizmaksāja R. algu par laikposmu no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim, apgalvojot, ka R. nav iesniegusi pierādījumus, kas liecinātu par viņas prombūtni medicīnisku iemeslu dēļ. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas rīcībā jau bija vajadzīgā informācija, lai secinātu, ka R. kundze attiecīgajā periodā bija slima. R. k-dze iesniedza sūdzību par šo jautājumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Komisija neatbildēja uz R. sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumiem noteiktajā termiņā, kas ir netiešs lēmums par apelācijas sūdzības noraidīšanu. Tādēļ sūdzības iesniedzējs R. kundzes vārdā iesniedza sūdzību ombudam, apgalvojot, ka Komisijas lēmums klasificēt R. kundzes prombūtni laikposmā no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim kā neatļautu, ir nesaprātīgs, un pieprasot, lai Komisija izmaksātu R. kundzei algu par attiecīgo laikposmu.

1.2 Savā atzinumā Komisija informēja ombudu, ka tā ir nolēmusi pieņemt R. sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu un ka tā ir samaksājusi R. EUR 52 065,63, kas atbilst viņas nesamaksātajai algai par laika posmu no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim.

1.3 Sūdzības iesniedzējs atzina, ka nesamaksātā alga par laikposmu no 2001. gada maija līdz 2002. gada oktobrim tika izmaksāta R. kundzei 2005. gada februārī. Tomēr sūdzības iesniedzējs uzskatīja par ievērojamu to, ka Komisija nav samaksājusi procentus.

1.4 Ombude norādīja, ka savā sūdzībā Komisijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu R. kundze ne tikai pieprasīja, lai viņai tiktu izmaksāta nesamaksātā alga, bet arī, lai Komisija maksātu procentus. Tā kā Komisija savā atzinumā par sūdzību ombudam paskaidroja, ka tā ir pieņēmusi lēmumu "pieņemt [R.] sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu", ombuds veica papildu izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kāpēc Komisija nav samaksājusi R. procentus.

1.5 Atbildot uz ombuda turpmākajām izmeklēšanām, Komisija atzina, ka par maksājamo algu bija jāmaksā procenti, kā prasīts R. kundzes sūdzībā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Tādējādi bija jāveic papildu maksājums 4147,58 EUR apmērā.

1.6 2006. gada 27. janvārī ombuda dienesti piezvanīja sūdzības iesniedzējai, kura paskaidroja, ka R. kundze ir saņēmusi atlikušos procentus un ka viņa uzskata, ka Komisija viņu un R. kundzi ir apmierinājusi. Viņa pateicās ombuda dienestiem par palīdzību šā jautājuma risināšanā.

1.7 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija, šķiet, ir veikusi atbilstošus pasākumus, lai atrisinātu šo jautājumu, un tādējādi ir apmierinājusi sūdzības iesniedzēju.

Secinājums

No Komisijas un sūdzības iesniedzēja sniegtās informācijas izriet, ka Komisija ir veikusi pasākumus, lai atrisinātu šo jautājumu, un tādējādi ir apmierinājusi sūdzības iesniedzēju. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS