Strasbūrā, 2005. gada 16. jūnijā

Godātais Dr. W. kungs!

EP deputāts Andreas Mölzer kungs 2004. gada 24. novembrī nosūtīja man 2004. gada 23. novembra sūdzību, ko Jūs vēlējāties iesniegt pret Eiropas Komisiju par to, kā tā izskata sūdzību, kuru Jūs tai iesniedzāt 2004. gada 27. februārī.

2004. gada 13. decembrī es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2005. gada 14. martā. Vēlākais līdz 2005. gada 30. aprīlim es Jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ja Jūs to vēlaties. Līdz minētajam datumam no Jums netika saņemti nekādi apsvērumi.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Vispārīga informācija

Komisija 2003. gadā atļāva piešķirt valsts atbalstu 120 miljonu euro apmērā LTU Lufttransport-Unternehmen GmbH („LTU”), kas jāmaksā Vācijas zemei Northrhine-Westfalia. Šķiet, ka šis atbalsts tika sniegts, lai glābtu uzņēmumu no bankrota.

Saskaņā ar sūdzībā sniegto informāciju Komisijas lēmuma pamatā bija pieņēmums, ka LTU nepiederēja REWE grupai un to nekontrolēja REWE grupa (jo pretējā gadījumā atbalstu nevarētu atļaut, jo LTU tad būtu daļa no veselīgas grupas). Šķiet, ka visas LTU akcijas pieder LoMa Beteiligungsgesellschaft mbH ("LoMa"). REWE pieder 40 % LoMa akciju. Vēl 49,9 % LoMa akciju REWE iegādājās 2001. gada decembrī un nodeva tālāk VBE Beteiligungsgesellschaft, lai tās pārdotu tālāk.

Turklāt šķiet, ka valsts atbalsta atļaušana bija atkarīga no konkrētiem nosacījumiem. Tie ietvēra ilgstošiem bezdarbniekiem uzliktu pienākumu samazināt savu transporta jaudu un apņemšanos nepaplašināties, bet koncentrēties uz "avota" tirgiem Vācijā. Turklāt šķiet, ka Vācijas valdība garantēja, ka valsts atbalsts tiks apturēts, ja LTU neievēros pārstrukturēšanas plānu, un ka pārstrukturēšanas laikā LTU neiegādāsies citu gaisa transporta uzņēmumu akcijas.

Sūdzības iesniedzējs, Austrijas jurists, ir NIKI Luftfahrt GmbH (jaunās Niki Lauda aviosabiedrības, bijušā sacīkšu vadītāja) juridiskais pārstāvis. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju ilgstošie bezdarbnieki neatbilda iepriekš minētajiem nosacījumiem. Jau 2003. gada beigās LTU paziņoja, ka plāno paplašināt darbību Austrijā, izveidojot tur meitasuzņēmumu vai piedaloties šādā uzņēmumā. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju šis plāns tika īstenots 2004. gada sākumā, un attiecīgais uzņēmums bija "LTU Billa Luftfahrt Unternehmen", "Billa Dienstleistungsgesellschaft" 100 % meitasuzņēmums, kura visas akcijas pieder REWE Austria AG. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka LTU 2004. gada vasarā piedāvāja aptuveni 40 papildu lidojumus uz Austriju. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju bija arī pierādījumi, kas liecināja, ka LTU bija daļa no REWE grupas un tāpēc tai nevajadzēja saņemt valsts atbalstu.

Pieejas Komisijai

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 27. februārī iesniedza sūdzību Komisijai. Šī sūdzība tika pamatota ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta (tagad 88. pants) piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 20. panta 2. punktu. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 23. martā iesniedza dažus papildinājumus savā sūdzībā.

Par 2004. gada 23. novembra elektroniskā pasta vēstuli

2004. gada 23. novembrī sūdzības iesniedzējs vērsās pēc palīdzības pie Eiropas Parlamenta deputāta Andreas Mölzer. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija viņam nav sniegusi nekādu informāciju par procedūras norisi. Viņš lūdza EP deputātu iejaukties.

Mölzer kga 2004. gada 24. novembra elektroniskā vēstule

2004. gada 24. novembrī EP deputāts Mölzer pārsūtīja saņemto e-pastu ombudam. Mölzer kgs uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi nepamatotu kavēšanos, un lūdz ombudu turpināt lietas izskatīšanu.

Tāpēc lieta tika reģistrēta kā sūdzība.

Sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvo, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi sūdzību, ko viņš iesniedza 2004. gada 27. februārī un 2004. gada 23. martā, un nav sniegusi pietiekamu informāciju par procedūras norisi.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Vispārīga informācija

2001. gadā LTU saskārās ar grūtībām, kas galvenokārt bija saistītas ar tās galvenā akcionāra Swissair bankrotu. Tāpēc Vācijas iestādes bija iejaukušās un sniegušas glābšanas atbalstu 120 miljonu euro apmērā. Komisija tika pienācīgi informēta par atbalstu un to apstiprināja. Pēc tam LTU iesniedza pārstrukturēšanas plānu, ko Komisija apstiprināja 2003. gada 19. martā.

Vācijas iestādes 2004. gada janvārī iesniedza Komisijai ziņojumu par pārstrukturēšanas stāvokli. Tās arī informēja Komisiju, ka LTU vēlas pievienot savai flotei 25. gaisa kuģi un bāzēt šo lidmašīnu Austrijā, izveidojot tur meitasuzņēmumu. Tomēr šo izmaiņu rezultātā piedāvātā kapacitāte palika tuva Komisijas apstiprinātajai kapacitātei (no 6005 līdz 6041 sēdvietai salīdzinājumā ar 2004. gadā paredzētajām 5945 sēdvietām).

Attiecīgie fakti

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 27. februārī iesniedza sūdzību Komisijai. 2004. gada 12. martā Komisija nosūtīja paziņojumu par saņemšanu, informējot sūdzības iesniedzēju, ka viņa sūdzība tiek izskatīta un ka jautājums par to, vai tā būtu jānosūta Vācijas iestādēm, tiek izskatīts īpaši.

Komisija 2004. gada 23. martā nosūtīja Vācijas iestādēm papildu informācijas pieprasījumu. 2004. gada 27. februāra sūdzības kopija kopā ar šo vēstuli tika nosūtīta Vācijas iestādēm.

Sūdzības iesniedzējs arī 2004. gada 23. martā nosūtīja Komisijai papildu informāciju par savu sūdzību. Komisija 2004. gada 15. aprīlī nosūtīja paziņojumu par saņemšanu, informējot sūdzības iesniedzēju, ka viņa sūdzība ir pārsūtīta Vācijas iestādēm un ka tām tiks nosūtīta arī viņa 2004. gada 23. marta vēstule. Komisija 2004. gada 16. aprīlī nosūtīja Vācijas iestādēm sūdzības iesniedzēja 2004. gada 23. marta vēstules kopiju.

Vācijas iestādes 2004. gada 15. jūnijā atbildēja uz Komisijas pieprasījumu sniegt papildu informāciju. Vienlaikus sūdzības iesniedzēja un Komisijas neoficiālā saziņa pa tālruni, jo īpaši 2004. gada 14. aprīlī un 8. oktobrī, ļāva Komisijai informēt sūdzības iesniedzēju, ka Vācijas iestādēm ir nosūtīta vēstule un ka ir saņemta to atbilde.

Par iebilduma būtību

Komisija pašlaik izskata trīs galvenos aspektus, kas izvirzīti šajā lietā (LTU piedāvātie lidojumi no Austrijas, īpašas juridiskās struktūras izveide Austrijā un flotes palielināšana virs 24 gaisa kuģiem). Komisija arī pārbaudīs, vai akcionāru attiecības starp REWE un LTU ir mainījušās kopš lēmuma pieņemšanas brīža.

Kā norādīts iepriekš, Komisija sūdzības iesniedzēja iesniegto informāciju nekavējoties pārsūtīja Vācijas iestādēm. Vācijas iestādes atbildēja saprātīgā termiņā. Par šo atbildi joprojām notika saziņa ar Vācijas iestādēm. Dažās turpmākajās nedēļās bija paredzēta darba sanāksme ar šīm iestādēm. Papildu informācija, ko Komisija bija apkopojusi šajā jautājumā, vēl bija jāpievieno izmeklēšanai.

Sūdzības izskatīšanai nepieciešamais laiks joprojām bija saprātīgs, ņemot vērā Tiesas judikatūru un prioritāti, kas Komisijas dienestiem jāpiešķir jaunam paziņotam valsts atbalstam.

Komisija regulāri sazinājās ar sūdzības iesniedzēju, un pēdējā šāda saziņa notika 2004. gada 8. oktobrī. Tomēr tā atzina, ka nav rakstiski informējusi sūdzības iesniedzēju par Vācijas iestāžu atbildes saņemšanas datumu.

Secinājums

Sūdzības iesniedzēja paustajām sūdzībām to sarežģītā rakstura dēļ bija nepieciešama padziļināta juridiskā analīze, kas skaidri pamatoja laiku, kas Komisijai bija vajadzīgs, lai izskatītu šo jautājumu. Šī pārbaude vēl turpinājās, un Komisija pēc 2005. gada martā paredzētās tikšanās ar Vācijas iestādēm pieņems nostāju par lietas būtību. Sūdzības iesniedzējs tiks informēts par izskatīšanas gaitu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

No sūdzības iesniedzēja piezīmes netika saņemtas.

Lēmums

1 Iespējamā nespēja pienācīgi izskatīt sūdzību par valsts atbalstu

1.1 Sūdzības iesniedzējs, Austrijas jurists, ir NIKI Luftfahrt GmbH (jaunās Niki Lauda aviosabiedrības, bijušā sacīkšu vadītāja) juridiskais pārstāvis. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 27. februārī iesniedza Komisijai sūdzību par valsts atbalstu, ko Vācija bija piešķīrusi LTU Lufttransport-Unternehmen GmbH („LTU”) un ko bija atļāvusi Komisija. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 23. martā iesniedza dažus papildinājumus savā sūdzībā. Sūdzībā ombudam (ko ombudam nosūtīja EP deputāts) sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi sūdzību, ko viņš bija iesniedzis 2004. gada 27. februārī un 2004. gada 23. martā.

1.2 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tā 2004. gada 23. martā nosūtīja Vācijas iestādēm papildu informācijas pieprasījumu, ka tā nekavējoties pārsūtīja sūdzības iesniedzēja 2004. gada 27. februāra un 2004. gada 23. marta vēstules Vācijas iestādēm un ka Vācijas iestādes atbildēja uz papildu informācijas pieprasījumu 2004. gada 15. jūnijā un tādējādi saprātīgā termiņā. Komisija piebilda, ka par šo atbildi joprojām notika saziņa ar Vācijas iestādēm un ka 2005. gada martā bija paredzēta darba sanāksme ar šīm iestādēm. Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzēja izvirzītajām sūdzībām to sarežģītā rakstura dēļ bija nepieciešama padziļināta juridiskā analīze. Komisija uzskata, ka sūdzības izskatīšanai nepieciešamais laiks joprojām ir saprātīgs, ņemot vērā Tiesas judikatūru un prioritāti, kas Komisijas dienestiem jāpiešķir nesen paziņotajam valsts atbalstam.

1.3 No sūdzības iesniedzēja, kuram ombuds bija nosūtījis Komisijas atzinuma kopiju, piezīmes netika saņemtas.

1.4 Ombuds uzskata, ka no Komisijas sniegtās informācijas izriet, ka tā aktīvi izmeklē sūdzības iesniedzēja iesniegto sūdzību. Viņš jo īpaši norāda, ka izmeklēšanas pasākumi tika veikti ātri pēc tam, kad Komisija bija saņēmusi sūdzības iesniedzēja 2004. gada 27. februāra vēstuli. Ir taisnība, ka brīdī, kad Komisija iesniedza savu atzinumu šajā lietā, bija pagājuši gandrīz deviņi mēneši, jo Komisija bija saņēmusi Vācijas iestāžu atbildi uz tās lūgumu sniegt papildu informāciju. Tomēr, ņemot vērā Komisijas sniegtos paskaidrojumus, ombuds uzskata, ka nekas neliecina par pārmērīgu kavēšanos.

1.5 Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka attiecībā uz šo lietas aspektu nav pieļautas administratīvas kļūmes.

2 Iespējamā sūdzības iesniedzēja neinformēšana

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav sniegusi pietiekamu informāciju par procedūras norisi.

2.2 Komisija norādīja, ka 2004. gada 12. martā tā informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa sūdzība tiek izskatīta un ka jo īpaši tiek izskatīts jautājums par to, vai tā būtu jānosūta Vācijas iestādēm. Tā piebilda, ka 2004. gada 15. aprīlī tā bija apstiprinājusi 2004. gada 23. marta vēstules saņemšanu, informējot sūdzības iesniedzēju, ka viņa sūdzība ir nosūtīta Vācijas iestādēm un ka tām tiks nosūtīta arī viņa 2004. gada 23. marta vēstule. Komisija atsaucās arī uz neoficiāliem telefoniskiem kontaktiem starp Komisiju un sūdzības iesniedzēju, no kuriem pēdējais notika 2004. gada 8. oktobrī. Tomēr tā atzina, ka nav rakstiski informējusi sūdzības iesniedzēju par Vācijas iestāžu atbildes saņemšanas datumu.

2.3 Ombuds atzīmē, ka Komisija apstiprināja sūdzības iesniedzēja vēstuļu saņemšanu un rakstveidā vai mutiski sniedza noteiktu informācijas apjomu par procedūras norisi. Tomēr viņš uzskata, ka laba administratīvā prakse ir pienācīgi informēt sūdzības iesniedzēju par lietas virzību. Ombuds uzskata, ka tas nozīmē, ka Komisijai vismaz bija jāraksta sūdzības iesniedzējam, lai informētu viņu, kad tā saņem atbildi no Vācijas iestādēm, un norādītu, cik ilgi varētu notikt šīs atbildes izskatīšana un turpmākā izmeklēšana.

2.4 Tomēr, ņemot vērā to, ka Komisija savā atzinumā ir sniegusi attiecīgo informāciju, ombuds uzskata, ka nav nepieciešams turpināt izmeklēšanu par šo sūdzības aspektu.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu. Attiecībā uz otro apgalvojumu ombuds uzskata, ka nav nepieciešams turpināt izmeklēšanu par šo sūdzības aspektu. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS