Strasbūrā, 2005. gada 20. septembrī

Godātais H. kungs!

2004. gada 23. novembrī Jūs CEE Bankwatch vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Investīciju banku par to, kā banka apstrādā dokumentu pieprasījumu.

2004. gada 20. decembrī es pārsūtīju sūdzību Eiropas Investīciju bankas (EIB) priekšsēdētājam. EIB nosūtīja savu atzinumu 2005. gada 3. martā. Es to nosūtīju Jums kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2005. gada 5. aprīlī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju 2004. gada 4. jūnijā Eiropas Investīciju bankas (EIB) priekšsēdētāja vietnieks Bonnas 2004. gada konferencē par atjaunojamiem energoresursiem apgalvoja, ka EIB ar starpniekbanku starpniecību ir darījusi pieejamus līdzekļus maziem un vidējiem atjaunojamās enerģijas projektiem. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 14. jūnijā lūdza EIB informāciju un dokumentus saistībā ar šiem aizdevumiem. Sūdzības iesniedzējs savā vēstulē norādīja, ka EIB priekšsēdētāja vietnieks ir atsaucies uz naudu, ko EIB ar starpniekbanku starpniecību bija darījusi pieejamu maziem un vidējiem atjaunojamās enerģijas projektiem. Sūdzības iesniedzējs savā vēstulē norādīja, ka viņš uzskata, ka priekšsēdētāja vietnieks ir atsaucies uz vispārējiem aizdevumiem, un lūdza “sarakstu ar tiem atjaunojamās enerģijas projektiem (tostarp projektu nosaukumu un veidu, galīgo saņēmēju vārdus, finansējuma summu katram projektam un projekta parakstīšanas gadu), kas tika finansēti saskaņā ar šo shēmu, kā arī šajos projektos iesaistītajiem starpniekiem (..)”.

Ar 2004. gada 30. jūnija vēstuli EIB sniedza sūdzības iesniedzējam vispārīgu informāciju, bet norādīja, ka tā neatbildīs viņa tikko citētajam lūgumam. EIB atsaucās uz informāciju, kas ietverta tās tīmekļa vietnē, un jo īpaši uz piezīmi "EIB pārskatāmā informācijas politika" (datēta ar 2003. gada 12. jūniju). Šajā piezīmē cita starpā bija ietverta šāda informācija: “EIB publiskošanas politika attiecībā uz vispārējiem aizdevumu piešķīrumiem atšķiras no tās informācijas politikas attiecībā uz atsevišķiem aizdevumiem. Detalizētas informācijas atklāšana par vispārējiem aizdevumu piešķīrumiem ir starpniekbankas kā tiešā saņēmēja darījuma partnera, kas uzņemas projekta komercriskus un paraksta finanšu līgumu, kompetencē. Saskaņā ar visiem vispārējiem aizdevumu nolīgumiem EIB nodrošina, ka partnerbanka ir apņēmusies un spēj īstenot EIB kritērijus. EIB pēc pieprasījuma sniedz apkopotus datus par vispārējo aizdevumu finansējumu, tostarp sadalījumu pa valstīm un nozarēm."

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 9. jūlijā pārsūdzēja šo lēmumu EIB ģenerālsekretāram.

Sūdzība tika izskatīta šādi: 2004. gada 12. jūlijā sūdzības iesniedzējs saņēma apstiprinājumu par saņemšanu no EIB ģenerālsekretāra; 2004. gada 30. jūlijā sūdzības iesniedzējs saņēma vēstuli no EIB Preses biroja un Komunikācijas departamenta ar informāciju, ka ģenerālsekretārs ar viņu sazināsies pēc vasaras brīvdienām; 2004. gada 8. oktobrī ģenerālsekretārs noraidīja sūdzības iesniedzēja sūdzību, pamatojoties uz EIB "Noteikumu par publisku piekļuvi dokumentiem" 4. panta vii) punktu, kurā ietverts šāds izņēmums: "pienākumu glabāt dienesta noslēpumu, ja šāda izpaušana būtu pretrunā ar profesionālo ētiku, noteikumiem un praksi, ko piemēro banku un finanšu nozarē".

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka pieprasītās informācijas izpaušana nebūtu pretrunā "ar profesionālo ētiku, noteikumiem un praksi, ko piemēro banku un finanšu nozarē".

Turklāt ,, atbildot uz EIB 2004. gada 30. jūnija vēstuli, sūdzības iesniedzējs arī 2004. gada 9. jūlijā pieprasīja datus, kas savākti no finanšu starpniekiem, un to starpnieku sarakstu, kuri bija snieguši aizdevumus atjaunojamās enerģijas projektiem laikposmā no 1999. līdz 2003. gadam, tostarp projektu skaitu un kopējo summu, ko katrs no šiem starpniekiem bija izmaksājis atjaunojamās enerģijas projektiem katrā no šiem gadiem. EIB apstiprināja pieprasījuma saņemšanu, bet nesniedza sūdzības iesniedzējam ne pieprasītos datus, ne paskaidrojumu par kavēšanās iemesliem.

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka attiecībās ar sabiedrību ir nepārprotami pārkāpts Eiropas Investīciju bankas darbinieku labas administratīvās prakses kodeksa 13. pants, kurā noteikts, ka “atbildi uz visiem [EIB] adresētajiem pieprasījumiem un sūdzībām sniedz pieņemamā termiņā, nekavējoties un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc to saņemšanas”.

Papildus apgalvotajam kavējumam sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņš uzskata par ļoti neatbilstošu to, ka EIB darbinieki, kas bija iesaistīti apstrīdētā lēmuma pieņemšanā, bija iesaistīti viņa 2004. gada 9. jūlija sūdzības izskatīšanā. Viņš atsaucās uz B., kas ir viena no amatpersonām, kuras bija iesaistītas apstrīdētā lēmuma pieņemšanā, 2004. gada 30. jūlija elektroniskā pasta vēstuli. E-pasta vēstulē bija iekļauta pagaidu atbilde, informējot sūdzības iesniedzēju, ka viņa 2004. gada 9. jūlija sūdzība tiks izskatīta.

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka EIB informācijas politika un procedūras nav skaidri definētas, jo īpaši atsaucoties uz to, ko viņš uzskata par skaidrības trūkumu attiecībā uz EIB publicēto tā saukto “pamatpiezīmju” statusu.

Sūdzības iesniedzēja apgalvojumi un apgalvojumi bija šādi:

1. EIB savā 2004. gada 8. oktobra vēstulē esot kļūdaini noraidījusi viņa pieteikumu par piekļuvi dokumentiem.
2. ka EIB nav atbildējusi uz viņa lūgumu pēc datiem, kas savākti no finanšu starpniekiem, un pēc to starpnieku saraksta, kuri piešķīra aizdevumus atjaunojamās enerģijas projektiem laikposmā no 1999. līdz 2003. gadam, tostarp pēc projektu skaita un kopējās summas, ko katrs no šiem starpniekiem bija izmaksājis atjaunojamās enerģijas projektiem katrā no šiem gadiem;
3. EIB atbilde uz viņa 2004. gada 9. jūlija sūdzību bija novēlota.
4. Tas, ka EIB darbinieki, par kuriem bija iesniegta viņa 2004. gada 9. jūlija sūdzība, bija kļūdaini iesaistīti atbildē, ko EIB sniedza uz šo sūdzību.
5. ka EIB informācijas politika un procedūras nebija skaidri definētas.

Sūdzības iesniedzējs izteica šādus apgalvojumus:

1. Jāiesniedz to atjaunojamo projektu saraksts, kurus finansē ar vispārējiem aizdevumiem, kā pieprasīts viņa 2004. gada 14. jūnija vēstulē EIB priekšsēdētāja vietniekam, kā arī šajos projektos iesaistīto starpnieku saraksts. Sarakstā būtu jāiekļauj projektu nosaukumi un veidi, galasaņēmēju vārdi un uzvārdi, finansējuma summa katram projektam un projekta parakstīšanas gads.
2. EIB būtu jāizveido pārredzamas procedūras, kas paredzētu, ka tādas sūdzības kā viņa sūdzība būtu jāizskata viena mēneša laikā pēc sūdzības saņemšanas, ja vien nav konkrētu iemeslu, kāpēc tas nebūtu iespējams.
3. EIB būtu jānodrošina, ka tās darbinieki, par kuriem iesniegtas sūdzības, netiek iesaistīti šādu sūdzību izskatīšanā.
4. EIB būtu skaidri jādefinē sava informācijas politika un procedūras, kā arī visi dokumenti, uz kuriem tās attiecas.

Pieprasījums

EIB atzinums

Savā atzinumā EIB izteica šādas piezīmes:

Par pirmo iebildumu

EIB ģenerālsekretārs 2004. gada 8. oktobra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka saistībā ar vispārējiem aizdevumiem visa informācija par atsevišķiem aizdevumu piešķīrumiem paliek starpniekbankas kompetencē un uz to attiecas izņēmums no informācijas izpaušanas, kas paredzēts EIB noteikumu par publisku piekļuvi dokumentiem 4. panta vii) punktā. Šajā pantā ir noteikts:

"1. Piekļuvi visam dokumentam vai tā daļai atsaka, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: [...]

pienākums glabāt dienesta noslēpumu, ja šāda izpaušana būtu pretrunā ar profesionālo ētiku, noteikumiem un praksi, ko piemēro banku un finanšu nozarē.”

Galasaņēmēju līgumattiecības ir ar starpniekbanku, nevis ar EIB. Tāpēc EIB nevarēja izpaust informāciju, kas ir daļa no konfidenciālajām attiecībām starp starpniekbanku un galīgo saņēmēju.

Par otro iebildumu

EIB atvainojās par to, ka tās darbinieki neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2004. gada 9. jūlija e-pasta vēstuli. Tomēr EIB norādīja, ka par šo atbildes nesniegšanu sūdzības iesniedzējs nekad nav iesniedzis oficiālu sūdzību vai atgādinājumu. E-pasts tika saņemts laikā, kad EIB izskatīja vairākus citus sūdzības iesniedzēja paziņojumus. EIB norādīja, ka, ja sūdzības iesniedzējs joprojām būtu ieinteresēts saņemt atbildi uz e-pastā iekļauto informācijas pieprasījumu, tā labprāt viņam sniegtu atbildi.

Par trešo iebildumu

Pēc tam, kad EIB 2004. gada 12. jūlijā bija apstiprinājusi sūdzības iesniedzēja sūdzības saņemšanu, tā 2004. gada 30. jūlijā nosūtīja sūdzības iesniedzējam vēstuli, informējot viņu, ka tā risinās šo jautājumu pēc vasaras brīvdienām. To darot, EIB ir rīkojusies saskaņā ar tās Labas administratīvās prakses kodeksa 13. panta 2. punktu, kurā noteikts, ka, "ja izvirzīto jautājumu sarežģītības dēļ atbildi nevar sniegt iepriekš minētajā [divu mēnešu] termiņā, atbildīgais darbinieks par to nekavējoties informē korespondentu. Šādā gadījumā korespondentam pēc iespējas ātrāk sniedz galīgo atbildi." Ņemot vērā sūdzības iesniedzēja sūdzības sarežģītību, bija jāgaida, līdz ar visiem attiecīgajiem ekspertiem varēja pilnībā apspriesties.

Ceturtais apgalvojums

EIB norādīja, ka sūdzības iesniedzēja minētajam darbiniekam tika lūgts tikai apstiprināt sūdzības saņemšanu, jo vasaras brīvlaikā nebija citu attiecīgo darbinieku. Attiecīgais darbinieks nebija iesaistīts sūdzības izskatīšanā un izskatīšanā. Tomēr, lai turpmāk izvairītos no līdzīgiem pārpratumiem, EIB jau bija veikusi pasākumus, lai nodrošinātu skaidru uzdevumu nodalīšanu EIB iesniegto sūdzību izskatīšanā.

Par piekto iebildumu

EIB atsaucās uz savu 2004. gada 8. oktobra vēstuli sūdzības iesniedzējam, kurā tika sniegti paskaidrojumi par EIB informācijas politikā publicēto dokumentu būtību un statusu.

Pirmais prasījums

EIB atsaucās uz savām piezīmēm par pirmo apgalvojumu.

Otrais prasījums

EIB paziņoja, ka tā atzinīgi vērtē sabiedrības atsauksmes un ka sūdzības iesniedzēja ierosinājums jau ir darīts zināms EIB vadības struktūrām.

Trešais prasījums

EIB atsaucās uz savām piezīmēm par ceturto apgalvojumu.

Ceturtais prasījums

EIB norādīja, ka tā gatavojas sākt sabiedriskās apspriešanas procedūru kā daļu no tās sabiedrības informēšanas politikas pārskatīšanas, kas ietvertu sūdzības iesniedzēja izvirzītos jautājumus.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību. Viņš arī izteica šādas papildu piezīmes:

Par pirmo apgalvojumu

EIB, piemērojot Noteikumu par publisku piekļuvi dokumentiem 4. panta vii) punktu, faktiski liedza sabiedrībai piekļūt informācijai par vispārējiem aizdevumiem. Sūdzības iesniedzēja organizācija bija lūgusi visām starpniekbankām informāciju par atjaunojamo energoresursu projektiem, kas tika finansēti, izmantojot vispārējos aizdevumus. Neviena no šīm starpniekbankām nebija piešķīrusi piekļuvi informācijai. Tāpēc sūdzības iesniedzējs ierosināja, ka EIB turpmāk varētu izskatīt šo jautājumu šādi: (1) Gadījumos, kad EIB ir saņēmusi informāciju par individuāliem vispārējiem aizdevumiem no starpniekbankām un kad šādos gadījumos aizdevuma līgumā nav noteikuma par informācijas izpaušanu, EIB būtu jāpiemēro vismaz 3. pants tās Noteikumos par publisku piekļuvi dokumentiem (1) un jāapspriežas ar attiecīgo banku. (2) Gadījumos, kad EIB nav saņēmusi informāciju par atsevišķiem vispārējiem aizdevumiem, tai jāpieprasa informācija no starpnieka un pēc tam jāpublicē daļa informācijas. (3) Attiecībā uz turpmākiem globāliem aizdevumiem EIB būtu jānodrošina, ka tiek noslēgtas vienošanās, saskaņā ar kurām EIB var publiskot informāciju par atsevišķiem globāliem aizdevumiem.

Par otro apgalvojumu

Sūdzības iesniedzējs paziņoja, ka tagad ir oficiāli pieprasījis minētos datus un papildus pieprasījis datus par 2004. gadu.

Par trešo apgalvojumu

Sūdzības iesniedzējs nepieņēma EIB paskaidrojumu par kavēšanos, atbildot uz viņa organizācijas 2004. gada 9. jūlija sūdzību.

Par ceturto apgalvojumu

Sūdzības iesniedzējs atzinīgi novērtēja EIB atbildi uz šo apgalvojumu.

Par piekto apgalvojumu

Sūdzības iesniedzējs, šķiet, apgalvoja, ka viņa apgalvojums ir pamatots. Vienlaikus viņš atzinīgi vērtēja EIB lēmumu sākt sabiedrības informēšanas politikas pārskatīšanu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņa organizācija aktīvi strādās, lai sniegtu ieguldījumu šajā pārskatīšanā.

Lēmums

1 Pieteikuma par piekļuvi dokumentiem iespējami nepareiza noraidīšana

1.1 2004. gada 14. jūnijā sūdzības iesniedzējs, rīkojoties organizācijas CEE Bankwatch vārdā, iesniedza dokumentu pieprasījumu attiecībā uz naudu, ko Eiropas Investīciju banka (EIB) ar starpniekbanku starpniecību bija nodevusi mazo un vidējo atjaunojamās enerģijas projektu rīcībā. Sūdzības iesniedzējs pieprasīja „to atjaunojamās enerģijas projektu sarakstu (tostarp projektu nosaukumu un veidu, galīgo saņēmēju nosaukumus, finansējuma summu katram projektam un projekta parakstīšanas gadu), kurus finansēja saskaņā ar šo shēmu, kā arī starpniekus, kas bija iesaistīti šajos projektos (..)”. Ar 2004. gada 30. jūnija vēstuli EIB noraidīja sūdzības iesniedzēja pieprasījumu. EIB atsaucās uz informāciju, kas ietverta tās tīmekļa vietnē, un jo īpaši uz piezīmi "EIB pārskatāmā informācijas politika". Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 9. jūlijā pārsūdzēja šo lēmumu EIB ģenerālsekretāram, kurš 2004. gada 8. oktobra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka atteikums ir pamatots, pamatojoties uz EIB "Noteikumu par publisku piekļuvi dokumentiem" 4. panta vii) punktu, kurā ietverts šāds izņēmums: "pienākumu glabāt dienesta noslēpumu, ja šāda izpaušana būtu pretrunā ar profesionālo ētiku, noteikumiem un praksi, ko piemēro banku un finanšu nozarē".

1.2 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EIB savā 2004. gada 8. oktobra vēstulē ir kļūdaini noraidījusi viņa pieteikumu par piekļuvi dokumentiem. Viņš pieprasīja, lai viņam tiktu izsniegts to atjaunojamo projektu saraksts, kurus finansē no vispārējiem aizdevumiem, kā prasīts viņa 2004. gada 14. jūnija vēstulē EIB priekšsēdētāja vietniekam, kā arī šajos projektos iesaistīto starpnieku saraksts. Sarakstā būtu jāiekļauj projektu nosaukumi un veidi, galasaņēmēju vārdi un uzvārdi, finansējuma summa katram projektam un projekta parakstīšanas gads.

1.3 Savā atzinumā EIB norādīja, ka saistībā ar vispārējiem aizdevumiem visa informācija par atsevišķiem aizdevumu piešķīrumiem paliek starpniekbankas kompetencē un uz to attiecas izņēmums no informācijas izpaušanas, kas paredzēts EIB noteikumu par publisku piekļuvi dokumentiem 4. panta vii) punktā. Tajā ir noteikts:

"1. Piekļuvi visam dokumentam vai tā daļai atsaka, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: [...] pienākums glabāt dienesta noslēpumu, ja šāda izpaušana būtu pretrunā ar profesionālo ētiku, noteikumiem un praksi, ko piemēro banku un finanšu nozarē."

Tā norādīja, ka galīgo saņēmēju līgumattiecības ir ar starpniekbanku, nevis ar EIB. Tādējādi EIB nevarēja izpaust informāciju, kas bija daļa no konfidenciālajām attiecībām starp starpniekbanku un galīgo saņēmēju.

1.4 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka EIB noteikumu par publisku piekļuvi dokumentiem 4. panta vii) punkta piemērošana faktiski liedz sabiedrībai piekļuvi informācijai par vispārējiem aizdevumiem. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņa organizācija ir lūgusi visām starpniekbankām informāciju par atjaunojamo energoresursu projektiem, kas tika finansēti ar vispārējiem aizdevumiem, un ka neviena no šīm starpniekbankām nav piešķīrusi piekļuvi attiecīgajai informācijai. Sūdzības iesniedzējs izteica ierosinājumus par to, kā, viņaprāt, EIB turpmāk varētu labāk izskatīt šādus pieteikumus.

1.5 Ombuds atzīmē, ka EIB sākotnējais atteikums 2004. gada 30. jūnijā un tās atkārtotais atteikums 2004. gada 8. oktobrī attiecās uz EIB tiešsaistes informāciju par tās pārredzamības politiku. Viens no minētajiem dokumentiem bija paziņojums ar nosaukumu "EIB pārskatāmā informācijas politika" (datēts ar 2003. gada 12. jūniju). Šajā piezīmē cita starpā bija ietverta šāda informācija: “EIB publiskošanas politika attiecībā uz vispārējiem aizdevumu piešķīrumiem atšķiras no tās informācijas politikas attiecībā uz atsevišķiem aizdevumiem. Detalizētas informācijas atklāšana par vispārējiem aizdevumu piešķīrumiem ir starpniekbankas kā tiešā saņēmēja darījuma partnera, kas uzņemas projekta komercriskus un paraksta finanšu līgumu, kompetencē. Saskaņā ar visiem vispārējiem aizdevumu nolīgumiem EIB nodrošina, ka partnerbanka ir apņēmusies un spēj īstenot EIB kritērijus. EIB pēc pieprasījuma sniedz apkopotus datus par vispārējo aizdevumu finansēšanu, tostarp sadalījumu pa valstīm un nozarēm." Cits dokuments, uz kuru tika izdarīta atsauce, bija "Publiska piekļuve informācijai - Kā EIB sazinās - pārskats". Dokuments tika publicēts 2002. gada oktobrī. Dokumentu 2. lappusē ir aplūkota ar projektu saistītā informācija un sniegta informācija par EIB informācijas politiku attiecībā uz konkrētām dokumentu kategorijām. Atsevišķa sadaļa ir "Informācija par globālajiem aizdevumiem", kurā iepriekš minētais paziņojums būtībā tiek atkārtots.

1.6 No iepriekš minētā izriet, ka EIB ir pieņēmusi praksi nesniegt detalizētu informāciju par vispārējiem aizdevumu piešķīrumiem, bet sniegt tikai apkopotus datus par vispārējo aizdevumu finansējumu, tostarp sadalījumu pa valstīm un nozarēm. Saskaņā ar EIB sniegto informāciju šīs prakses pamatā bija apsvērums, ka galīgo saņēmēju līgumattiecības bija ar starpniekbanku, nevis ar EIB, un ka tāpēc EIB nevajadzētu izpaust informāciju, kas bija daļa no starpniekbankas un galīgā saņēmēja konfidenciālajām attiecībām. Ombuds uzskata, ka šis apsvērums šķiet leģitīms. Pamatojoties uz to, ombuds uzskata, ka EIB atteikums, pamatojoties uz EIB noteikumu par publisku piekļuvi dokumentiem 4. panta vii) punktu, bija pamatots. Tāpēc attiecībā uz šo lietas aspektu nav pieļautas administratīvas kļūmes.

1.7 Ņemot vērā iepriekš minēto konstatējumu, ombuds neuzskata par vajadzīgu turpināt izskatīt sūdzības iesniedzēja pirmo prasību.

2 Iespējamā atbildes nesniegšana uz pieprasījumu

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EIB nav atbildējusi uz viņa 2004. gada 9. jūlija pieprasījumu attiecībā uz datiem, kas savākti no finanšu starpniekiem, un to starpnieku sarakstu, kuri piešķīra aizdevumus atjaunojamās enerģijas projektiem laikposmā no 1999. līdz 2003. gadam, tostarp projektu skaitu un kopējo summu, ko katrs no šiem starpniekiem izmaksāja atjaunojamās enerģijas projektiem katrā no šiem gadiem. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EIB būtu jāizveido pārredzamas procedūras, kas paredzētu, ka tādas sūdzības kā viņa sūdzība būtu jāizskata viena mēneša laikā pēc sūdzības saņemšanas, ja vien nav konkrētu iemeslu, kāpēc tas nebūtu iespējams.

2.2 Savā atzinumā EIB atvainojās par to, ka tā neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2004. gada 9. jūlija e-pasta vēstuli. Tomēr EIB norādīja, ka par šo atbildes nesniegšanu sūdzības iesniedzējs nekad nav iesniedzis oficiālu sūdzību vai atgādinājumu. E-pasts tika saņemts laikā, kad EIB izskatīja vairākus citus sūdzības iesniedzēja paziņojumus. EIB norādīja, ka, ja sūdzības iesniedzējs joprojām būtu ieinteresēts saņemt atbildi uz e-pastā iekļauto informācijas pieprasījumu, tā labprāt viņam sniegtu atbildi.

2.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka tagad ir oficiāli pieprasījis minētos datus un papildus pieprasījis datus par 2004. gadu.

2.4 EIB ir atzinusi, ka tā nav atbildējusi uz attiecīgo informācijas pieprasījumu, un savā atzinumā par to ir atvainojusies. Turklāt šķiet, ka sūdzības iesniedzējs ir piekritis EIB aicinājumam atjaunot savu lūgumu sniegt attiecīgo informāciju. Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka nav nepieciešams veikt papildu izmeklēšanu par otro apgalvojumu.

3 Iespējamā kavēšanās, atbildot uz sūdzību

3.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EIB atbilde uz viņa 2004. gada 9. jūlija sūdzību bija novēlota.

3.2 Savā atzinumā EIB norādīja, ka pēc tam, kad tā 2004. gada 12. jūlijā bija apstiprinājusi sūdzības iesniedzēja sūdzības saņemšanu, tā 2004. gada 30. jūlijā nosūtīja sūdzības iesniedzējam vēstuli, informējot viņu, ka tā risinās šo jautājumu pēc vasaras brīvdienām. EIB uzskatīja, ka, to darot, tā ir rīkojusies saskaņā ar tās Labas administratīvās prakses kodeksa 13. panta 2. punktu, kurā noteikts, ka, "ja izvirzīto jautājumu sarežģītības dēļ atbildi nevar sniegt iepriekš minētajā [divu mēnešu] termiņā, atbildīgais darbinieks par to nekavējoties informē korespondentu. Šajā gadījumā korespondentam pēc iespējas ātrāk sniedz galīgo atbildi." Tā norādīja, ka, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja sūdzības sarežģītību, bija jāgaida, līdz ar visiem attiecīgajiem ekspertiem varēja pilnībā apspriesties.

3.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka nepiekrīt EIB paskaidrojumam.

3.4 Laba pārvaldība ir atbildēt uz sūdzībām saprātīgā termiņā un jebkurā gadījumā attiecīgās iestādes noteiktajā termiņā, ja tāds ir noteikts. Šajā lietā EIB noteiktais termiņš bija divi mēneši. Sūdzības iesniedzēja vēstulē, kas datēta ar 2004. gada 9. jūliju, pirmām kārtām bija iekļauta sūdzība par atteikumu nodrošināt piekļuvi dokumentiem. No EIB atzinuma šajā izmeklēšanā izriet, ka EIB ir skaidri formulēta politika attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasītajos dokumentos ietvertās informācijas veidu. Kā minēts iepriekš attiecībā uz pirmo apgalvojumu, EIB būtībā uzskata, ka attiecīgā informācija ir konfidenciāla un ka piekļuvi tai nevar piešķirt. Sūdzības iesniedzējs par to tika informēts EIB 2004. gada 8. oktobra atbildē. Sūdzības iesniedzēja 2004. gada 9. jūlija vēstulē bija arī piezīmes par EIB sākotnēji sniegtā pamatojuma kvalitāti attiecībā uz piekļuves atteikumu. EIB 2004. gada 8. oktobra atbildē šis jautājums tika precizēts, pievienojot atsauci uz EIB Labas administratīvās prakses kodeksu un īsu skaidrojumu.

3.5 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nesaprot, kāpēc EIB uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja 2004. gada 9. jūlija vēstulē izvirzītie jautājumi ir "sarežģīti" Labas administratīvās prakses kodeksa 13. panta 2. punkta nozīmē. Ombuds uzskata, ka pieteikumu par dokumentiem, attiecībā uz kuriem EIB jau ir skaidri formulēta politika un kuros ir izklāstītas tikai nelielas procesuālas sūdzības saistībā ar EIB lēmumu par pirmo pieteikumu, nevar uzskatīt par sarežģītu. Tādēļ ombuds uzskata, ka EIB nespēja atbildēt uz sūdzības iesniedzēja 2004. gada 9. jūlija sūdzību tās Labas administratīvās prakses kodeksā noteiktajā divu mēnešu termiņā bija administratīva kļūme. Turpmāk ir izteikta kritiska piezīme.

3.6 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja prasību, ka EIB būtu jāpiemēro viena mēneša termiņš, lai atbildētu uz sūdzībām, ombuds jau iepriekš ir norādījis, ka laba pārvaldība ir atbildēt uz sūdzībām saprātīgā termiņā. Tomēr ombuds arī norāda, ka labas pārvaldības principi nenosaka konkrētus termiņus. Šādu termiņu noteikšana būtu Kopienas likumdevēja vai attiecīgās iestādes uzdevums. Ombuds no EIB atzinuma saprot, ka EIB varētu ņemt vērā sūdzības iesniedzēja izvirzītos jautājumus pašreizējā pārskatā par tās informācijas atklāšanas un informēšanas politiku un ka sūdzības iesniedzēja ierosinājums jau ir darīts zināms EIB pārvaldes struktūrām. Tādēļ ombuds uzskata, ka šajā posmā nav nepieciešams izskatīt sūdzības iesniedzēja otro prasību.

Darbinieku iesaistīšana sūdzību izskatīšanā

4.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EIB darbinieki, pret kuriem bija vērsta viņa 2004. gada 9. jūlija sūdzība, bija kļūdaini iesaistīti EIB atbildē uz šo sūdzību. Viņš apgalvoja, ka EIB būtu jānodrošina, lai tās darbinieki, par kuriem iesniegtas sūdzības, netiktu iesaistīti šādu sūdzību izskatīšanā.

4.2 EIB savā atzinumā norādīja, ka sūdzības iesniedzēja minētajam darbiniekam tika lūgts apstiprināt sūdzības saņemšanu tikai tad, ja vasaras brīvdienās nebija citu attiecīgo darbinieku. Attiecīgais darbinieks nebija iesaistīts sūdzības izskatīšanā un izskatīšanā. Tomēr, lai turpmāk izvairītos no līdzīgiem pārpratumiem, EIB jau bija veikusi pasākumus, lai turpmāk nodrošinātu skaidru uzdevumu nodalīšanu EIB iesniegto sūdzību izskatīšanā.

4.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atzinīgi novērtēja EIB atbildi uz ceturto apgalvojumu.

4.4 No EIB atzinuma izriet, ka attiecīgie darbinieki veica tikai administratīvus uzdevumus, lai apstiprinātu sūdzības iesniedzēja sūdzības saņemšanu EIB. Šķiet, ka sūdzības iesniedzējs nav apstrīdējis šo informāciju.

4.5 Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka attiecīgie darbinieki veica tikai vienkāršu administratīvu uzdevumu un tas bija sūdzības iesniedzēja interesēs. Tāpēc ombuds neuzskata, ka attiecīgo darbinieku iesaistīšana bija nepiemērota, un tāpēc šķiet, ka attiecībā uz šo lietas aspektu nav pieļauta administratīva kļūme. Tādēļ arī sūdzības iesniedzēja trešais apgalvojums nav jāizskata.

5 Informācijas politika un procedūras, iespējams, nav skaidri definētas

5.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EIB informācijas politika un procedūras nav skaidri definētas. Viņš apgalvoja, ka EIB būtu skaidri jādefinē sava informācijas politika un procedūras, kā arī visi dokumenti, uz kuriem tās attiecas.

5.2 Savā atzinumā EIB atsaucās uz savu 2004. gada 8. oktobra vēstuli sūdzības iesniedzējam, kurā sniegti paskaidrojumi par EIB informācijas politikā publicēto dokumentu raksturu un statusu. Turklāt EIB norādīja, ka tā gatavojas sākt sabiedriskās apspriešanas procedūru kā daļu no tās sabiedrības informēšanas politikas pārskatīšanas, kas ietvertu sūdzības iesniedzēja izvirzītos jautājumus.

5.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atzinīgi novērtēja EIB lēmumu uzsākt sabiedrības informēšanas politikas pārskatīšanu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņa organizācija aktīvi strādās, lai sniegtu ieguldījumu šajā pārskatīšanā.

5.4 Ņemot vērā notiekošo konsultāciju procesu, lai pārskatītu EIB informācijas atklāšanas un informēšanas politiku, ombuds uzskata, ka šajā posmā nebūtu lietderīgi pārskatīt sūdzības iesniedzēja piekto apgalvojumu. Tā paša iemesla dēļ ombuds neizskata sūdzības iesniedzēja ceturto apgalvojumu.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, ir nepieciešams izteikt šādu kritisku piezīmi attiecībā uz sūdzības iesniedzēja trešo apgalvojumu:

Laba pārvaldība ir atbildēt uz sūdzībām saprātīgā termiņā un jebkurā gadījumā attiecīgās iestādes noteiktajā termiņā, ja tāds ir noteikts. Šajā lietā EIB noteiktais termiņš bija divi mēneši. Sūdzības iesniedzēja vēstulē, kas datēta ar 2004. gada 9. jūliju, pirmām kārtām bija iekļauta sūdzība par atteikumu nodrošināt piekļuvi dokumentiem. No EIB atzinuma šajā izmeklēšanā izriet, ka EIB ir skaidri formulēta politika attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasītajos dokumentos ietvertās informācijas veidu. Sūdzības iesniedzējs par to tika informēts EIB 2004. gada 8. oktobra atbildē. Sūdzības iesniedzēja 2004. gada 9. jūlija vēstulē bija arī piezīmes par EIB sākotnēji sniegtā pamatojuma kvalitāti attiecībā uz piekļuves atteikumu. EIB 2004. gada 8. oktobra atbildē šis jautājums tika precizēts, pievienojot atsauci uz EIB Labas administratīvās prakses kodeksu un īsu skaidrojumu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nesaskata, kāpēc EIB uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja 2004. gada 9. jūlija vēstulē izvirzītie jautājumi ir "sarežģīti" Labas administratīvās prakses kodeksa 13. panta 2. punkta nozīmē. Ombuds uzskata, ka pieteikumu par dokumentiem, attiecībā uz kuriem EIB jau ir skaidri formulēta politika un kuros ir izklāstītas tikai nelielas procesuālas sūdzības saistībā ar EIB lēmumu par pirmo pieteikumu, nevar uzskatīt par sarežģītu. Tādēļ ombuds uzskata, ka EIB nespēja atbildēt uz sūdzības iesniedzēja 2004. gada 9. jūlija sūdzību tās Labas administratīvās prakses kodeksā noteiktajā divu mēnešu termiņā bija administratīva kļūme.

Ņemot vērā to, ka šis lietas aspekts attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā. Tādēļ ombuds izbeidz izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja trešo apgalvojumu.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo un ceturto apgalvojumu ombuds nav konstatējis administratīvu kļūmi. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana nav nepieciešama. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja piekto apgalvojumu ombuds uzskata, ka šajā posmā nebūtu lietderīgi pārskatīt šo apgalvojumu, ņemot vērā EIB pašreizējo informācijas izpaušanas un informācijas politikas pārskatīšanas procesu. Iepriekš minēto iemeslu dēļ ombuds arī neuzskata, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana par sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem.

Tāpēc ombuds izbeidz izmeklēšanu.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Investīciju bankas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) "Ja Bankai iesniegts pieteikums par tās rīcībā esošu dokumentu, kas saņemts no trešās personas, tā konsultējas ar attiecīgo trešo personu, lai panāktu vienošanos, izņemot gadījumus, kad no dokumenta pārbaudes, ņemot vērā šo lēmumu, skaidri izriet, ka tas ir vai nav izpaužams."