Strasbūrā, 2005. gada 31. maijā

Godātais P. kungs!

Jūs 2004. gada 7. jūlijā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, ka Eiropas Komisija, iespējams, nav veikusi pietiekamus pasākumus, lai novērstu Šveices īstenoto sistemātisko diskrimināciju pret ES pilsoņiem.

2004. gada 7., 13., 18. un 20. jūlijā Jūs man nosūtījāt papildu e-pasta vēstules saistībā ar Jūsu sūdzību.

2004. gada 6. septembrī es pārsūtīju sūdzību un Jūsu turpmākos e-pasta ziņojumus Eiropas Komisijas priekšsēdētājam.

2004. gada augustā Jūs iesniedzāt divus CD-ROM ar papildu informāciju saistībā ar Jūsu sūdzību. Šo dokumentu kopiju es pārsūtīju Komisijai 2004. gada 7. septembrī.

Komisija nosūtīja savu atzinumu 2004. gada 19. novembrī. Es to nosūtīju Jums 2004. gada 7. decembrī, aicinot izteikt savus apsvērumus līdz 2005. gada 15. janvārim.

2005. gada 12. janvārī Jūs piezvanījāt uz manu biroju, lai lūgtu pagarināt Jūsu apsvērumu iesniegšanas termiņu līdz 2005. gada 28. februārim. Šīs telefonsarunas laikā Jūs tikāt informēts, ka Jūsu novērojumi ir gaidāmi līdz 2005. gada 28. februārim.

Pa faksu, kas nosūtīts 2005. gada 25. februārī, Jūs pieprasījāt papildu pagarinājumu līdz 2005. gada 30. martam, ko es piešķīru savā 2005. gada 2. marta atbildē.

Jūsu apsvērumus par Komisijas atzinumu mans birojs saņēma 2005. gada 31. martā.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi atgādināt, ka EK līgums pilnvaro Eiropas ombudu izmeklēt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus tikai Kopienas iestāžu un struktūru darbībā. Eiropas Ombuda statūtos ir īpaši noteikts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas rīcību.

Tāpēc ombuda izmeklēšanas par Jūsu sūdzību ir vērstas uz to, lai pārbaudītu, vai Eiropas Komisijas darbībā ir pieļautas administratīvas kļūmes.

Sūdzību

Vispārīga informācija

Sūdzības iesniedzējs, Grieķijas valstspiederīgais, 2004. gada 3. martā iesniedza sūdzību ombudam (sūdzība 710/2004/GG). Šķiet, ka sūdzības iesniedzējs ir augsti kvalificēts inženieris, kurš agrāk strādāja Šveices kodolrūpniecībā. Pēc darba zaudēšanas viņš nevarēja atrast darbu Šveicē un pēc tam kādu laiku nodzīvoja, saņemot sociālā nodrošinājuma maksājumus.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Šveice sistemātiski diskriminē ES pilsoņus, kas tur strādā. Kopš 1996. gada viņš vairākkārt sazinājās ar Eiropas Komisiju, lai pievērstu tās uzmanību attiecīgajai problēmai.

Sūdzības iesniedzējs 1996. gada 10. aprīlī rakstīja toreizējam Eiropas Komisijas loceklim Van den Broek kungam, norādot uz, viņaprāt, ļoti izplatīto un viņa gadījumā labi dokumentēto Šveices valsts īstenoto diskrimināciju pret ES pilsoņiem, kas strādā Šveicē. Sūdzības iesniedzējs minēja, ka viņš ir nosūtījis šo vēstuli pēc ES delegācijas Apvienoto Nāciju Organizācijā Ženēvā juridiskā padomnieka Dr. J. ierosinājuma.

1996. gada 12. jūnijā Van den Broek biroja loceklis pateicās sūdzības iesniedzējam par viņa vēstuli, nožēlojot, ka van den Broek kungam nebūs iespējams tikties ar sūdzības iesniedzēju, kā to bija lūdzis sūdzības iesniedzējs. Vēstule tika turpināta šādi: "Tomēr Jūsu vēstulē minētie ierobežojumi ir ļoti labi zināmi kompetentajiem Komisijas dienestiem. Viens no mērķiem pašreizējās divpusējās sarunās ar Šveici ir risināt un labot šo neapmierinošo situāciju."

1999. gada 25. novembrī EP deputāts Michael Cashman rakstīja Komisijas loceklim Patten, kurš tolaik bija atbildīgs par ārējām attiecībām, par ES pilsoņu situāciju Šveicē. Savā 1999. gada 22. decembra atbildē Pattens norādīja, "ka Komisija ir labi informēta par ārvalstnieku dzīves un darba apstākļiem Šveicē. Tāpēc mēs esam apsprieduši un parakstījuši tālejošu nolīgumu ar Šveici par personu brīvu pārvietošanos, kas nākotnē ievērojami uzlabos situāciju. Faktiski nolīgumā ir paredzēts, ka, stājoties spēkā, Šveice piemēros noteikumus, kas ir līdzvērtīgi Savienībā piemērojamajiem noteikumiem. (...) Komisija ļoti cieši uzraudzīs nolīguma īstenošanu. Ja ir kādi trūkumi vai problēmas, par tiem informē apvienoto komiteju, kas jāizveido saskaņā ar nolīgumu. Jūsu ierosinātie uzraudzības un informēšanas pasākumi patiešām tiks veikti saskaņā ar šo sistēmu."

Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos ("nolīgums") tika parakstīts 1999. gada 21. jūnijā un stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā (1).

Nolīguma 2. pantā ("Diskriminācijas aizliegums") ir noteikts:

"Piemērojot šā nolīguma I, II un III pielikumu un saskaņā ar tiem, vienas Līgumslēdzējas puses pilsoņi, kas likumīgi uzturas otras Līgumslēdzējas puses teritorijā, netiek diskriminēti pilsonības dēļ."

Nolīguma 10. pantā ir izklāstīti daži pārejas noteikumi. Lai minētu vienu piemēru, 10. panta 2. punktā ir ietverts šāds noteikums:

"Līgumslēdzējas puses ne ilgāk kā divus gadus var saglabāt kontroli attiecībā uz to darba ņēmēju prioritāti, kuri ir integrēti parastajā darba tirgū, un attiecībā uz algu un darba apstākļiem, ko piemēro otras Līgumslēdzējas puses valstspiederīgajiem, tostarp personām, kas sniedz 5. pantā minētos pakalpojumus. (...)"

Nolīguma 11. pantā noteikts, ka personām, uz kurām attiecas nolīgums, "ir tiesības pārsūdzēt kompetentajās iestādēs šā nolīguma noteikumu piemērošanu" un ka šīs personas var pārsūdzēt minēto iestāžu lēmumus kompetentajās valsts tiesu iestādēs.

Ar nolīguma 14. pantu ir izveidota Apvienotā komiteja, kuras sastāvā ir Līgumslēdzēju pušu pārstāvji un kura "ir atbildīga par nolīguma pārvaldību un pareizu piemērošanu. Šajā nolūkā tā sniedz ieteikumus. (...) Apvienotā komiteja pieņem lēmumus, savstarpēji vienojoties."

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka viņa saziņa ar ES un iespējamā Komisijas bezdarbība izraisīja Šveices iestāžu vajāšanu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņš tika izcelts un uzskatīts par "valsts drošības risku", pakļauts policijas ēnojumam, kontrolei, telefonsarunu noklausīšanai, viņa dzīvokļa pārmeklēšanai un izslēgšanai no piekļuves nodarbinātībai un tiesām. Viņš arī minēja, ka Šveice ir iesūdzējusi savus vecāka gadagājuma vecākus Grieķijā, lai atgūtu sociālā nodrošinājuma maksājumus, kas viņam izmaksāti Šveicē, un ka ir bijuši mēģinājumi viņu deportēt un nogādāt psihiatriskajā slimnīcā. Turklāt no sūdzības iesniedzēja iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka Šveices krimināltiesas viņu ir notiesājušas par “vajāšanu”.

Sūdzības iesniedzējs 2002. gadā iesniedza Eiropas Parlamentam lūgumrakstu (lūgumraksts Nr. 667/2002), kurā viņš lūdza Parlamentu apsvērt Šveices „plaši izplatīto diskriminācijas politiku” attiecībā uz ES pilsoņiem. Lūgumrakstu komiteja 2003. gada 30. aprīļa sanāksmē nolēma neturpināt izmeklēšanu, gaidot papildu informāciju, ko sniegs Komisija, kurai tikmēr šis jautājums būtu jāiesniedz Apvienotajai komitejai.

2003. gada 14. jūlijā B. kungs, Komisijas atbildīgais ierēdnis, informēja sūdzības iesniedzēju, ka nākamā Apvienotās komitejas sanāksme nebūs atklāta sabiedrībai un ka līdz ar to sūdzības iesniedzējs nevarēs piedalīties sanāksmē. Pēc tam sūdzības iesniedzējam tika liegta arī piekļuve šīs sanāksmes protokolam.

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Šveices parlamenta deputāti ziņoja, ka B. kungs ir skaidri norādījis Šveices delegācijai, ka nekādas darbības nav nepieciešamas, tādējādi skaidri un individuāli anulējot Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejas vienprātīgo lēmumu.

2003. gada 11. decembrī sūdzības iesniedzējs rakstīja Komisijas priekšsēdētājam Prodi kungam un Patten kungam, lūdzot tikšanos un Komisijas palīdzību un aizsardzību. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņš ir veltīgi uzticējies Komisijai un ka, neraugoties uz Patten kunga rakstisko solījumu (1999. gada 22. decembra vēstulē) veikt intensīvu kontroli, Apvienotā komiteja joprojām pienācīgi nedarbojas.

Sūdzība 710/2004/GG

Sūdzībā ombudam, kas iesniegta 2004. gada martā (sūdzība Nr. 710/2004/GG), sūdzības iesniedzējs atsaucās uz to, ko viņš uzskata par rakstiskiem solījumiem un Komisijas solījumiem, kurus Komisija nav izpildījusi. Sūdzības iesniedzējs pēc būtības apgalvoja, ka Eiropas Komisija nav veikusi pietiekamus pasākumus, lai novērstu to, ko viņš uzskata par Šveices sistemātisku diskrimināciju pret ES pilsoņiem. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka viņš ir pieprasījis starptautisku šķīrējtiesu, zaudējumu atlīdzināšanu, pienācīgu nolīguma kontroli un institucionālu brīdinājumu nākamajām ES valstspiederīgo paaudzēm par Šveices migrācijas politiku.

Savā 2004. gada 25. marta lēmumā par šo sūdzību ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka, viņaprāt, nav pamata veikt izmeklēšanu, ņemot vērā to, ka Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja izskata šo jautājumu saistībā ar lūgumrakstu Nr. 667/2002.

Turpmākā attīstība

Pēc tam sūdzības iesniedzējs vairākkārt sazinājās ar ombudu.

2004. gada 22. aprīlī ombuds rakstīja Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejas priekšsēdētājam, lūdzot viņu informēt par komitejas lēmumu attiecībā uz lūgumrakstu, tiklīdz tas tiks pieņemts. Ombuds oficiālu lēmumu nesaņēma. Tomēr 2004. gada maija beigās atklājās, ka Lūgumrakstu komiteja neturpinās izskatīt sūdzības iesniedzēja lūgumrakstu.

2004. gada 7. jūlijā sūdzības iesniedzējs vēlreiz vērsās pie ombuda. Ombuds nolēma reģistrēt šo e-pasta ziņojumu kā jaunu sūdzību un sākt izmeklēšanu. Tādēļ viņš nosūtīja Komisijai jauno sūdzību kopā ar sūdzības Nr. 710/2004/GG kopiju un savu lēmumu par to.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 7., 13., 18. un 20. jūlijā nosūtīja ombudam papildu e-pasta vēstules. Cita starpā sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka viņš ir iesniedzis sūdzību pret Šveici Eiropas Cilvēktiesību tiesā (atsauce 11455/04). Šo e-pasta vēstuļu kopijas ombuds nosūtīja arī Komisijai. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada augustā iesniedza divus CD-ROM ar papildu informāciju saistībā ar savu sūdzību. Ombude to kopiju nosūtīja arī Komisijai.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija sniedza šādas piezīmes:

Sūdzības iesniedzējs bija Šveicē dzīvojošs Grieķijas valstspiederīgais, kurš no 1988. līdz 1993. gadam bija strādājis par kodolinženieri Šveicē. Viņš sūdzējās par diskrimināciju nodarbinātības jomā attiecībā uz sevi un ES pilsoņiem kopumā. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Šveice nav ievērojusi nolīgumu un ka viņam nav iespēju īstenot savas tiesības saskaņā ar minēto nolīgumu.

Attiecībā uz lietas vispārējiem aspektiem Komisijas dienesti vairākkārt ir izvērtējuši sūdzības iesniedzēja iesniegtos bagātīgos dokumentus par diskrimināciju pilsonības dēļ saistībā ar viņa darba situāciju Šveicē. Tās sniedza Lūgumrakstu komitejai informāciju par šo novērtējumu saistībā ar lūgumrakstu Nr. 667/2002. Komisijas dienesti lūdza apvienoto komiteju izvērtēt sūdzības iesniedzēja lietu un informēja sūdzības iesniedzēju par iznākumu. Tās bija regulāri informējušas sūdzības iesniedzēju par šiem aspektiem.

Attiecībā uz lietas būtību Komisijas dienestu veiktais lietas novērtējums bija šāds:

Nolīgums stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā. Tajā paredzēts pakāpeniski ieviest personu brīvu pārvietošanos starp ES dalībvalstīm un Šveici, ievērojot sarežģītu pārejas periodu. Nolīgums aizliedz diskrimināciju pilsonības dēļ. Tādējādi šis tālejošais nolīgums ir ievērojami uzlabojis ES un Šveices darba ņēmēju tiesības; tie bija daži no aspektiem, kas minēti Van den Broek kunga kabineta 1996. gada 12. jūnija vēstulē un komisāra Patten kunga 1999. gada 22. decembra vēstulē Eiropas Parlamenta deputātam Cashman kungam. Tādējādi sūdzības iesniedzējam bija jāpierāda, ka iemesls, kāpēc viņš nevarēja atrast darbu, lai gan bija augsti kvalificēts, bija diskriminācija pilsonības dēļ. Šādā gadījumā nolīguma 11. pantā bija paredzēts, ka viņam būtu jāvēršas kompetentajās iestādēs. Tāpēc sūdzības iesniedzēja tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir Šveices iestāžu vai tiesu kompetencē.

Jāatzīmē, ka Komisijai bija jānodrošina, lai ES dalībvalstis pienācīgi īstenotu nolīgumu. Tomēr Komisijai nebija jurisdikcijas attiecībā uz nolīguma īstenošanu Šveicē. Apvienotā komiteja, kas izveidota ar nolīgumu, bija atbildīga par nolīguma pārvaldību un pareizu piemērošanu; tā tiekas vismaz reizi gadā. Apvienotā komiteja 2003. gada 16. jūlija sanāksmē izvērtēja sūdzības iesniedzēja lietu, pamatojoties uz Komisijas ierosinājumu. Apvienotā komiteja piekrita sniegt šādu paziņojumu un lūdza Komisiju nosūtīt to Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejai:

„Apvienotā komiteja ir izskatījusi Eiropas Parlamenta lūgumrakstu Nr. 667/2002. Gan Šveices iestādes, gan Komisijas dienesti ir sīki izskatījuši [sūdzības iesniedzēja] sūdzības, kas ietvertas lūgumrakstā Nr. 667/2002, un snieguši ieteikumus, kas tika apspriesti sanāksmē. Apvienotā komiteja ir secinājusi, ka [sūdzības iesniedzējs] nav pārkāpis savas tiesības saskaņā ar Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos."

Pamatojoties uz šo novērtējumu, Lūgumrakstu komiteja slēdza lūgumraksta izskatīšanu pēc sūdzības iesniedzēja lietas atkārtotas apspriešanas 2004. gada 22. janvāra sanāksmē.

Komisijas dienesti uzskatīja, ka, ņemot vērā to veikto sūdzības iesniedzēja lietas padziļināto novērtējumu un apspriedes Apvienotajā komitejā, nolīgums netika pārkāpts, jo attieksme, par kuru viņš sūdzējās, nebija balstīta uz viņa valstspiederību. Tāpēc Komisijas dienesti nevarēja veikt nekādus papildu pasākumus saistībā ar sūdzības iesniedzēja lietu.

Attiecībā uz aspektiem, kas saistīti ar administratīvām kļūmēm, būtu jāizsaka šādas piezīmes:

1) Pretēji tam, ko apgalvoja sūdzības iesniedzējs, Komisijas dienesti nekad nebija apsolījuši, ka Komisija atrisinās viņa konkrēto gadījumu saistībā ar viņa situāciju Šveicē.

2) Apvienotās komitejas sanāksmes nebija atklātas, bet bija atvērtas tikai Līgumslēdzēju Pušu pārstāvjiem. Tāpēc nebija iespējams ļaut piedalīties sūdzības iesniedzējam. Tikmēr sanāksmes protokols tika apstiprināts. Komisija iesniedza ombudam šā protokola kopiju.

3) Komisijas dienesti vairākkārt ir atbildējuši uz sūdzības iesniedzēja vēstulēm un e-pastiem. Uz 2003. gada 11. decembra vēstuli, kas adresēta Prodi k-gam un Patenam, atbilde tika sniegta 2004. gada 23. februārī. Tas, ka sūdzības iesniedzējs bija nosūtījis savas vēstules daudziem adresātiem un vairākas reizes ar dažām izmaiņām, radīja lielu administratīvo slogu, kas neļāva Komisijas dienestiem atbildēt uzreiz pēc 2003. gada 11. decembra vēstules saņemšanas. Tomēr Komisijas nostāja sūdzības iesniedzējam jau tika izskaidrota 2004. gada 22. janvāra sanāksmē (pēc sūdzības iesniedzēja pieprasījuma).

Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam vēstuli 2002. gada 22. maijā, 2002. gada 28. maijā, 2002. gada 14. jūnijā, 2002. gada 21. jūnijā, 2004. gada 23. februārī un 2004. gada 16. aprīlī. Šo vēstuļu kopijas tika iesniegtas ombudam. Turklāt Komisija gadu gaitā bija rīkojusi daudzas sanāksmes ar sūdzības iesniedzēju, kurās viņa situācija tika izsmeļoši apspriesta.

4) Komisijas dienesti uzskatīja, ka nolīguma pienācīga kontrole jau ir garantēta ar Apvienotās komitejas starpniecību. Komisija uzskatīja, ka nav vajadzīgs “institucionāls brīdinājums nākamajām ES dalībvalstu valstspiederīgo paaudzēm” par Šveices migrācijas politiku. Līdz šim no ES pilsoņiem ir saņemtas tikai dažas sūdzības par šo jautājumu salīdzinājumā ar lielo skaitu sūdzību no ES pilsoņiem par to, ka ES dalībvalstis pārkāpj noteikumus par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību un izteica šādas papildu piezīmes:

Tāpat kā Dr. Stanley Adams (2), arī 1995. gadā ES eksponenti viņu maldināja par oficiālas sūdzības iesniegšanu Komisijai par attieksmi pret ES pilsoņiem Šveicē. Komisijai tas bija lietderīgi attiecībā uz tajā laikā notiekošajām sarunām par divpusējiem nolīgumiem ar šo valsti. Tāpat kā Dr. Adams, viņš bija atklājis sevi kā neērtu un potenciāli bīstamu elementu Šveices iestādēm.

Ne viņš pats, ne profesors Dr. S. vai Dr. H. (divi citi ES pilsoņi, kas bija strādājuši Šveicē) nevarēja veikt nekādas izmaiņas Šveices tiesību sistēmā attiecībā uz diskrimināciju pret personām, kas nav Šveices pilsoņi.

Nolīgums pats par sevi parādīja, ka ES valstspiederīgos diskriminē šādi noteikumi: "Pirmo divu gadu laikā Šveice var saglabāt savu pašreizējo prioritāti attiecībā uz Šveices valstspiederīgajiem darba pieteikumu ziņā". Komisija faktiski lūdza viņu pierādīt, kas nolīgumā ir atzīts par faktu, t. i., ka personas, kas nav Šveices valstspiederīgie, tiek diskriminētas.

Komisijas tā sauktais viņa lietas novērtējums reti bija pamatīgs un/vai pārliecinošs. Bija ilgi bezdarbības intervāli.

Tas, ka Komisijai nebija nekādas ietekmes uz to, kā Šveice īsteno nolīgumu, bija kaut kas tāds, kas nekad iepriekš nebija minēts. Viņš bija vērsies Komisijā kā privātpersona. Tādēļ viņam bija loģiski interpretēt tādus paziņojumus kā Komisijas 1996. gada 12. jūnija vēstule kā tādus, kas attiecas uz viņa paša lietu vai ietver to. Bija arī loģiski un dabiski, ka viņš turpmākos lēmumus pamatoja ar Komisijas vai tās locekļu prognozēm.

Lūgumrakstu komitejas 2004. gada 22. janvāra sanāksmē piedalījās vēl viens oficiāls dalībnieks (profesors Dr. S.), kas pārstāvēja Vācijas akadēmiķu asociāciju Šveicē un novērotāju (Dr. Adams). Pēc Komisijas ierēdņu ierosinājuma abām personām tika atteiktas tiesības uzstāties vai piedalīties sanāksmē.

Lēmums

Ievadpiezīmes

1.1 Sūdzības iesniedzējs, Grieķijas valstspiederīgais, vairākus gadus strādāja Šveices kodolrūpniecībā. Pēc darba zaudēšanas viņš sūdzējās Eiropas Komisijai par diskrimināciju darbā attiecībā uz sevi un ES pilsoņiem kopumā Šveicē. Savās atbildēs sūdzības iesniedzējam un citām personām, kas bija izvirzījušas šo pašu jautājumu, Komisija norādīja, ka tā apzinās problēmas, ar kurām ES pilsoņi saskaras Šveicē, un ka šo problēmu dēļ ir noslēgts nolīgums ar Šveici par brīvu pārvietošanos.

1.2 Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos ("Nolīgums") tika parakstīts 1999. gada 21. jūnijā un stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā (3).

Nolīguma 2. pantā ("Diskriminācijas aizliegums") ir noteikts:

"Piemērojot šā nolīguma I, II un III pielikumu un saskaņā ar tiem, vienas Līgumslēdzējas puses pilsoņi, kas likumīgi uzturas otras Līgumslēdzējas puses teritorijā, netiek diskriminēti pilsonības dēļ."

Nolīguma 10. pantā ir izklāstīti daži pārejas noteikumi. Lai minētu vienu piemēru, 10. panta 2. punktā ir ietverts šāds noteikums:

"Līgumslēdzējas puses ne ilgāk kā divus gadus var saglabāt kontroli attiecībā uz to darba ņēmēju prioritāti, kuri ir integrēti parastajā darba tirgū, un attiecībā uz algu un darba apstākļiem, ko piemēro otras Līgumslēdzējas puses valstspiederīgajiem, tostarp personām, kas sniedz 5. pantā minētos pakalpojumus. (...)"

Nolīguma 11. pantā noteikts, ka personām, uz kurām attiecas nolīgums, "ir tiesības pārsūdzēt kompetentajās iestādēs šā nolīguma noteikumu piemērošanu" un ka šīs personas var pārsūdzēt minēto iestāžu lēmumus kompetentajās valsts tiesu iestādēs.

Ar nolīguma 14. pantu ir izveidota Apvienotā komiteja, kuras sastāvā ir Līgumslēdzēju pušu pārstāvji un kura "ir atbildīga par nolīguma pārvaldību un pareizu piemērošanu. Šajā nolūkā tā sniedz ieteikumus. (...) Apvienotā komiteja pieņem lēmumus, savstarpēji vienojoties."

1.3 Sūdzības iesniedzējs 2002. gadā iesniedza Eiropas Parlamentam lūgumrakstu (lūgumraksts Nr. 667/2002), kurā viņš lūdza Parlamentu apsvērt Šveices "plaši izplatīto diskriminācijas politiku" attiecībā uz ES pilsoņiem. Lūgumrakstu komiteja 2003. gada 30. aprīļa sanāksmē nolēma neturpināt izmeklēšanu, gaidot papildu informāciju, ko sniegs Komisija, kurai tikmēr šis jautājums būtu jāiesniedz Apvienotajai komitejai. Apvienotā komiteja izskatīja sūdzības iesniedzēja lietu 2003. gada 16. jūlija sanāksmē, pamatojoties uz Komisijas ierosinājumu. Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju Lūgumrakstu komiteja ir slēgusi lūgumraksta izskatīšanu, pamatojoties uz Apvienotās komitejas veikto novērtējumu, pēc sūdzības iesniedzēja lietas atkārtotas apspriešanas 2004. gada 22. janvāra sanāksmē.

1.4 Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisija nav veikusi pietiekamus pasākumus, lai novērstu Šveices īstenoto sistemātisko diskrimināciju pret ES pilsoņiem.

1.5 Sūdzība tika nosūtīta Komisijai atzinuma sniegšanai. Savos apsvērumos par šo atzinumu sūdzības iesniedzējs cita starpā norādīja, ka, tāpat kā Dr. Stanley Adams (4), ES eksponenti viņu ir maldinājuši par oficiālas sūdzības iesniegšanu Komisijai par attieksmi pret ES valstspiederīgajiem Šveicē jau 1995. gadā.

1.6 Ombuds uzskata, ka nav skaidrs, vai sūdzības iesniedzējs, izsakot šo piezīmi, ir vēlējies izvirzīt Komisijai vēl vienu apsūdzību.

No pirmā acu uzmetiena jebkurā gadījumā ir grūti saprast, kā attiecīgā Komisijas rīcība varētu būt administratīva kļūme. Šķiet, ka sūdzības iesniedzēja pirmajā vēstulē Komisijai (1996. gada 10. aprīļa vēstule Van den Broek kungam) sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijas ierēdnis Dr. J. ir "ieteicis" (vai "ieteicis") rakstīt Komisijai. Šajā vēstulē sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka, viņaprāt, būtu lietderīgi informēt Komisiju par viņa problēmām, "pat pieņemot, ka jūs nevarat man kā personai piedāvāt nekādu reālu palīdzību". Atbildē uz šo vēstuli Van den Broek kungs informēja sūdzības iesniedzēju, ka Komisijai ir labi zināmas Šveicē strādājošo ES pilsoņu problēmas un ka viens no tobrīd vēl nepabeigto sarunu ar Šveici mērķiem ir risināt un labot šo situāciju. Ņemot vērā šos faktus, ir grūti saprast, kādā veidā Komisija būtu varējusi maldināt sūdzības iesniedzēju.

Dr. Adams, uz kuru atsaucas sūdzības iesniedzējs, ir ES pilsonis, kurš 70. gados strādāja Šveicē un sniedza Komisijai konfidenciālu informāciju, kas galu galā ļāva Komisijai konstatēt, ka Dr. Adams (Šveices uzņēmums) darba devējs ir pārkāpis ES konkurences noteikumus, un uzlikt šim uzņēmumam naudas sodu. Šīs procedūras laikā Komisija atklāja Šveices uzņēmumam savas informācijas avota identitāti, lai gan Dr. Adams bija lūdzis ievērot konfidencialitāti un lai gan Komisijai bija pienākums neizpaust viņa identitāti (kā to vēlāk apstiprināja Tiesa). Viņa identitātes izpaušanai bija ārkārtīgi nopietnas sekas attiecībā uz Dr. Adams. Ombuds uzskata, ka ir grūti saprast, kā Dr. Adams lietu varētu salīdzināt ar sūdzības iesniedzēja lietu. Piemēram, jāatzīmē, ka iepriekš minētajā 1996. gada 10. aprīļa vēstulē Komisijai sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņš ir bijis pakļauts "dokumentētai apspiešanai" un diskriminācijai Šveicē "dažu pēdējo gadu laikā", t. i., pat pirms vēršanās Komisijā.

Tādēļ ombuds uzskata, ka jebkurā gadījumā nebūtu pietiekama pamata, lai uzsāktu izmeklēšanu par šo jautājumu, pamatojoties uz viņam līdz šim iesniegtajiem materiāliem.

1.7 Savos apsvērumos par Komisijas atzinumu sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Lūgumrakstu komitejas 2004. gada 22. janvāra sanāksmē piedalījās vēl viens oficiāls dalībnieks (profesors Dr. S.), kas pārstāvēja Vācijas akadēmiķu asociāciju Šveicē, un novērotājs (Dr. Adams). Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju abām personām tika atteiktas tiesības uzstāties vai piedalīties sanāksmē pēc Komisijas ierosinājuma.

1.8 Ombuds uzskata, ka šis apgalvojums, šķiet, nav uzskatāms par turpmāku apgalvojumu par administratīvām kļūmēm pret Komisiju. Katrā ziņā Eiropas Parlamenta komitejas sanāksmes norise nepārprotami ir jautājums, kas ietilpst Eiropas Parlamenta politiskajā atbildībā.

2 Apgalvojums, ka Šveice nav veikusi pietiekamus pasākumus pret diskrimināciju

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav veikusi pietiekamus pasākumus, lai novērstu, viņaprāt, sistemātisku Šveices diskrimināciju pret ES pilsoņiem.

2.2 Savā atzinumā Komisija uzsvēra, ka Nolīguma 11. pantā ir paredzēts, ka šādā gadījumā tā vēršas kompetentajās iestādēs. Tāpēc Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzēja tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir Šveices iestāžu vai tiesu kompetencē. Komisija arī norādīja, ka tās jurisdikcijā nav nolīguma īstenošana Šveicē. Tā piebilda, ka Apvienotā komiteja 2003. gada 16. jūlija sanāksmē izvērtēja sūdzības iesniedzēja lietu, pamatojoties uz Komisijas ierosinājumu, un piekrita sniegt šādu paziņojumu:

„Apvienotā komiteja ir izskatījusi Eiropas Parlamenta lūgumrakstu Nr. 667/2002. Gan Šveices iestādes, gan Komisijas dienesti ir sīki izskatījuši [sūdzības iesniedzēja] sūdzības, kas ietvertas lūgumrakstā Nr. 667/2002, un snieguši ieteikumus, kas tika apspriesti sanāksmē. Apvienotā komiteja ir secinājusi, ka [sūdzības iesniedzējs] nav pārkāpis savas tiesības saskaņā ar Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos."

Komisija apgalvoja, ka, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja lietas padziļināto izvērtējumu un apspriedes Apvienotajā komitejā, nolīgums netika pārkāpts, jo attieksme, par kuru viņš sūdzējās, nebija balstīta uz viņa valstspiederību.

Attiecībā uz atsevišķiem lietas aspektiem Komisija izteica šādas papildu piezīmes:

1) Pretēji tam, ko apgalvoja sūdzības iesniedzējs, Komisijas dienesti nekad nebija apsolījuši, ka Komisija atrisinās viņa konkrēto gadījumu saistībā ar viņa situāciju Šveicē.

2) Apvienotās komitejas sanāksmes nebija atklātas, bet bija atvērtas tikai Līgumslēdzēju Pušu pārstāvjiem. Tāpēc nebija iespējams ļaut piedalīties sūdzības iesniedzējam. Tikmēr sanāksmes protokols tika apstiprināts. Komisija iesniedza ombudam šā protokola kopiju.

3) Komisijas dienesti vairākkārt ir atbildējuši uz sūdzības iesniedzēja vēstulēm un e-pastiem. Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam vēstuli 2002. gada 22. maijā, 2002. gada 28. maijā, 2002. gada 14. jūnijā, 2002. gada 21. jūnijā, 2004. gada 23. februārī un 2004. gada 16. aprīlī. Šo vēstuļu kopijas tika iesniegtas ombudam.

4) Komisija uzskatīja, ka nolīguma pienācīga kontrole jau ir garantēta ar Apvienotās komitejas starpniecību. Komisija uzskatīja, ka nav vajadzīgs “institucionāls brīdinājums nākamajām ES dalībvalstu valstspiederīgo paaudzēm” par Šveices migrācijas politiku. Līdz šim no ES pilsoņiem ir saņemtas tikai dažas sūdzības par šo jautājumu salīdzinājumā ar lielo skaitu sūdzību no ES pilsoņiem par to, ka ES dalībvalstis pārkāpj noteikumus par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

2.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka nolīgums pats par sevi liecina, ka ES pilsoņi tiek diskriminēti ar šādiem noteikumiem: "Pirmo divu gadu laikā Šveice var saglabāt savu pašreizējo prioritāti attiecībā uz Šveices valstspiederīgajiem darba pieteikumu ziņā". Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tādējādi Komisija faktiski prasīja, lai viņš pierāda, kas nolīgumā ir atzīts par faktu, t. i., ka personas, kas nav Šveices valstspiederīgie, tiek diskriminētas. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka Komisijas veiktais viņa lietas novērtējums reti vai vispār bija rūpīgs un/vai pārliecinošs. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas, ka Komisijai nebija nekādas ietekmes uz to, kā Šveice īsteno nolīgumu, bija kaut kas tāds, kas nekad iepriekš nebija minēts.

2.4 Ombuds atzīmē, ka Komisija ir izskatījusi sūdzības iesniedzēja lietu, lai noskaidrotu, vai Šveices iestādes nav pārkāpušas Nolīgumu. Sūdzības iesniedzējs, šķiet, neapgalvo, ka šī pieeja ir nepareiza. Tādējādi šis iebildums ir jāanalizē, pamatojoties uz šo pamatu.

2.5 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzējam ir jāpierāda, ka iemesls, kāpēc viņš nevarēja atrast darbu, lai gan bija augsti kvalificēts, bija diskriminācija pilsonības dēļ. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka tas nozīmētu, ka viņam ir jāpierāda kaut kas, kas ir skaidri atļauts nolīgumā, jāatzīmē, ka ombuds nevarēja atrast noteikumu, uz kuru šajā kontekstā atsaucas sūdzības iesniedzējs (minēts iepriekš 2.3. punktā) nolīguma tekstā (5). Turklāt jānorāda, ka nolīguma 2. pantā ir skaidri noteikts diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka Komisijas pieeja ir pareiza.

2.6 Ombuds nav ne kompetents, ne arī spējīgs noteikt, vai Šveicē patiešām ir notikusi sūdzības iesniedzēja diskriminācija pilsonības dēļ. Nolīguma 11. pantā noteikts, ka personām, uz kurām attiecas nolīgums, "ir tiesības pārsūdzēt kompetentajās iestādēs šā nolīguma noteikumu piemērošanu" un ka šīs personas var pārsūdzēt minēto iestāžu lēmumus kompetentajās valsts tiesu iestādēs. Kā Komisija ir pareizi norādījusi, sūdzības iesniedzēja tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir Šveices iestāžu vai tiesu kompetencē.

2.7 Attiecībā uz Komisiju Komisija ir uzsvērusi, ka tās kompetencē nav nolīguma īstenošana Šveicē. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs neapstrīd šo secinājumu, ko apstiprina arī tas, ka nolīguma 14. pants uztic "nolīguma pārvaldību un pareizu piemērošanu" Apvienotajai komitejai (un tādējādi ne Komisijai). Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, kas izteikts viņa apsvērumos, ka šis fakts nekad iepriekš nav minēts, ombuds norāda, ka savā 2002. gada 14. jūnija vēstulē sūdzības iesniedzējam (kuras kopiju Komisija iesniedza kopā ar savu atzinumu) Komisija norādīja: "Šveice nav ES dalībvalsts, un tāpēc Komisija nevar iejaukties."

2.8 Vienīgā iespēja, ka Komisijai bija jāmēģina palīdzēt sūdzības iesniedzējam, bija iesniegt viņa lietu Apvienotajai komitejai. Tomēr tieši to Komisija izdarīja saskaņā ar Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejas pieprasījumu šajā sakarā. No attiecīgās sanāksmes protokola (kas tika darīts pieejams ar Komisijas atzinuma starpniecību) izriet, ka Apvienotā komiteja ir secinājusi, ka sūdzības iesniedzējs nav pārkāpis savas tiesības saskaņā ar nolīgumu. Ir taisnība, ka savā sūdzībā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Šveices parlamenta deputāti ir ziņojuši, ka B., kas ir Savienības delegācijas vadītājs, ir skaidri paziņojuši Šveices delegācijai, ka nekāda rīcība nav nepieciešama. Tomēr ombudam nav iesniegti būtiski pierādījumi par šo apgalvojumu. Ombuds arī norāda, ka lēmumam par to, kā risināt šo jautājumu, jebkurā gadījumā bija vajadzīga visu nolīguma līgumslēdzēju pušu piekrišana (6).

2.9 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Komisija nav ievērojusi rakstiskos solījumus un solījumus atrisināt viņa lietu, jāatzīmē, ka Komisija noliedz, ka šādi solījumi būtu doti. Pamatojoties uz iesniegto pierādījumu pārbaudi, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka šādi solījumi tika doti.

2.10 Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvas kļūmes attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu.

Sūdzības iesniedzēja apgalvojumi

3.1 Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā norādīja, ka viņš vēlas panākt starptautisku šķīrējtiesu, zaudējumu atlīdzināšanu, pienācīgu nolīguma kontroli un institucionālu brīdinājumu nākamajām ES pilsoņu paaudzēm par Šveices migrācijas politiku.

3.2 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus (skatīt 2.10. punktu), ombuds uzskata, ka šīs prasības ir jānoraida.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Nolīgums tika publicēts OV 2002, L 114, 6. lpp.

(2) Skatīt Tiesas 1985. gada 12. jūlija spriedumu lietā 145/83 Adams pret Komisiju, Recueil, 3539. lpp.

(3) Nolīgums tika publicēts OV 2002, L 114, 6. lpp.

(4) Skatīt Tiesas 1985. gada 12. jūlija spriedumu lietā 145/83 Adams pret Komisiju, Recueil, 3539. lpp.

(5) Iespējams, ka sūdzības iesniedzējs vēlējās citēt nolīguma 10. panta 2. punktu. Tomēr šis (pārejas) noteikums neattiecas uz “Šveices darba ņēmējiem”, bet gan uz “darba ņēmējiem, kas integrēti parastajā darba tirgū”.

(6) Sal. ar nolīguma 14. panta 1. punkta pēdējo teikumu: "Apvienotā komiteja pieņem lēmumus, savstarpēji vienojoties."