Strasbūrā, 2004. gada 25. oktobrī

Godātais R. kungs!

2004. gada 26. aprīlī Jūs man nosūtījāt sūdzību pret Eiropas Komisiju par iespējamu atteikumu piešķirt piekļuvi dokumentam. Šķiet, ka šī vēstule nav nonākusi manā birojā. Tomēr 2004. gada 14. jūnijā Jūs man nosūtījāt šīs vēstules kopiju pa faksu. 2004. gada 22. jūnijā Jūs man iesniedzāt attiecīgo korespondenci.

2004. gada 30. jūnijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2004. gada 13. augustā. Es to pārsūtīju Jums 2004. gada 30. augustā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2004. gada 30. septembrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Vispārīga informācija

Sūdzības iesniedzējs 2001. gadā iesniedza sūdzību (sūdzība Nr. 1834/2001/(SM)GG), kas attiecās uz palestīniešu kinorežisores D. kundzi, kurai bija līgums ar vienu no Komisijas pamatlīgumslēdzējiem par filmas ražošanu ES palīdzības palestīniešiem desmitajā gadadienā (1987.–1997. gadā). Šim projektam piešķirtais budžets bija aptuveni EUR 38 000. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja (D. advokātes) sniegto informāciju projekts pēc tam tika būtiski grozīts, pamatojoties uz ES Komisijas pārstāvniecības Jordānas Rietumkrastā un Gazā (ECRO) tiešiem rīkojumiem, un ECRO iejaukšanās rezultātā D. kundzei radās ievērojamas papildu izmaksas, kuras sākotnējais līgums nesedza. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka filmas kopējās izmaksas bija 155 598 ASV dolāri.

Lai pamatotu savu apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs cita starpā iesniedza K. 2001. gada 11. augusta paziņojuma kopiju. K., kas tolaik bija ECRO kultūras un preses atašejs, šķiet, bija D. svarīgākā kontaktpersona Komisijas darbinieku vidū Jeruzalemē attiecībā uz filmas uzrādīšanu. Savā deklarācijā K. norādīja, ka filma ir izgatavota saskaņā ar Komisijas vēlmēm un ciešā sadarbībā ar tās dienestiem. Viņa arī norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ir rūpējies par budžeta pārsniegumu saistībā ar ražošanas kavēšanos, līdz Komisija pēc ECRO vadītāja piekrišanas uzņemsies atbildību par šo pārsniegumu. K. piebilda, ka ECRO vadītājs pēc tam ar lielu pārsteigumu liedza D. viņas tiesības. Noslēgumā viņa norādīja, ka atbalsta D. k-dzes veiktos pasākumus, lai atgūtu viņas materiālās tiesības un cieņu.

Pārbaudot Komisijas lietas materiālus, ko veica ombuda dienesti, izmeklējot iepriekš minēto sūdzību, tika atrasta 2000. gada 30. maija elektroniskā pasta vēstule, ko E., Komisijas ierēdnis, bija nosūtījis Komisijai vai citam Komisijas ierēdnim. Šajā e-pastā bija atsauce uz paziņojumu, ko (saskaņā ar e-pastu) bija sagatavojis Komisijas vietējais darbinieks un kas tika nosūtīts Komisijai Briselē. Pats paziņojums lietas materiālos nebija iekļauts.

2003. gada martā, pamatojoties uz līdz tam veikto izmeklēšanu, ombuds piedāvāja mierizlīgumu, kurā viņš aicināja Komisiju apsvērt iespēju kompensēt D. k-dzei papildu izdevumus, kas viņai radušies, uzņemot filmu.

Savā atbildē Komisija informēja ombudu, ka tā uzskata, ka nevar pieņemt šo priekšlikumu. Komisija norādīja, ka starplaikā ir sazinājusies ar K. k-dzi un iesniegusi 2003. gada 24. jūnija elektronisko vēstuli, ko K. k-dze bija nosūtījusi Komisijai. Šajā elektroniskā pasta vēstulē K. apstrīdēja viņas 2001. gada 11. augusta paziņojuma izmantošanu. K. arī norādīja, ka viņa bija iecerējusi tikai palīdzēt D. atgūt summu, par kuru līgumpartneri bija vienojušies un uz kuru attiecās starp viņiem noslēgtais līgums. Viņa piebilda, ka ir brīdinājusi D. kundzi, ka budžeta pārsniegšana ir tikai viņas kompetencē, ka viņa par to ir atbildīga un ka Komisija nevar samaksāt par šo pārsniegumu.

2003. gada 27. oktobrī ombuds izbeidza izmeklēšanu saistībā ar sūdzību Nr. 1834/2001/(SM)GG, jo, viņaprāt, nebija pamata turpināt izmeklēšanu. Ombuds norādīja, ka, spriežot pēc iepriekš minētās piezīmes citāta E. e-pastā, minētā piezīme varētu būt pierādījums, kas pamato D. lietu (1). Tādēļ viņš pauda pārsteigumu par to, ka šis dokuments nebija iekļauts Komisijas lietas materiālos, kurus bija pārbaudījuši viņa dienesti (2). Ombuds tomēr norādīja, ka pat tad, ja šo dokumentu būtu sagatavojis Komisijas ierēdnis, kurš bija iepazinies ar projektu, un ja tam patiešām būtu jābūt pierādījumam, kas pamato D. lietu (3), jebkurš šāds pierādījums būtu pretrunā ar rakstiskajiem paziņojumiem, ko K. sniedza 2003. gada jūnijā.

Šādos apstākļos, lai noskaidrotu lietas patiesumu, pēc ombuda domām, būtu bijis jāuzklausa vismaz šīs divas personas (notas autore un K. kundze) kā liecinieki. Tomēr ombuds uzskatīja, ka šādu pārbaudi var veikt tikai kompetentā tiesa. Ombuds norādīja, ka ombuda statūtu 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Kopienu ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem ir jāliecina pēc ombuda pieprasījuma. Ombuds uzsvēra, ka viņam nav piešķirtas pilnvaras uzklausīt citus lieciniekus. Šis apsvērums tika pamatots ar to, ka K. līdz tam laikam vairs nestrādāja Komisijā.

Sūdzības iesniedzēja 2004. gada 16. marta vēstule

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 16. martā informēja ombudu, ka viņš ir lūdzis Komisijai (2003. gada 16. decembrī) piekļuvi minētajai piezīmei 2004. gada janvārī. Komisija 2004. gada 1. martā informēja sūdzības iesniedzēju, ka attiecīgais dokuments “nav delegācijas sagatavota “piezīme”, bet gan teksts, kurā nav norādīts autora vārds, bez “papīra dokumenta”, datuma un/vai paraksta”. Komisija secināja, ka tāpēc piezīme nav dokuments Regulas 1049/2001 2. panta nozīmē.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 16. marta vēstulē Komisijai iebilda pret šo interpretāciju un norādīja, ka viņš nosūtīs Komisijas vēstules kopiju ombudam, „lai viņš varētu komentēt tās saturu”. Sūdzības iesniedzējs to izdarīja tajā pašā dienā.

Savā 2004. gada 24. marta atbildē ombuds apstiprināja šīs vēstules saņemšanu un vērsa sūdzības iesniedzēja uzmanību uz to, ka viņš var iesniegt jaunu sūdzību, ja piekļuve dokumentam tiek atteikta, pēc tam, kad viņš iepriekš ir veicis atbilstošas darbības, kā paredzēts Regulā 1049/2001.

Par šo iebildumu

2004. gada 26. aprīlī sūdzības iesniedzējs rakstīja ombudam, lai iesniegtu sūdzību par to, ka Komisija nav piešķīrusi piekļuvi attiecīgajam dokumentam. Viņš pievienoja 2004. gada 23. marta vēstules kopiju, kurā Komisija atbildēja uz 2004. gada 16. marta vēstuli un apstiprināja savu nostāju 2004. gada 1. marta vēstulē.

Sūdzības iesniedzēja 2004. gada 26. aprīļa vēstule nenonāca ombuda birojā. Tas tika atklāts, kad 2004. gada 14. jūnijā sūdzības iesniedzēja palīgs zvanīja, lai noskaidrotu procedūras norisi. Sūdzības iesniedzēja palīgs tajā pašā dienā pa faksu nosūtīja 2004. gada 26. aprīļa vēstules kopiju, kas tika reģistrēta kā jaunā sūdzība.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 22. jūnijā iesniedza savas sarakstes ar Komisiju kopijas.

Sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka Komisija ir rīkojusies nepareizi, atsakoties piešķirt piekļuvi E. 2000. gada 30. maija e-pasta vēstulē minētajai piezīmei.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

2003. gada 16. decembrī sūdzības iesniedzējs lūdza piekļuvi attiecīgajam dokumentam.

Savā 2004. gada 16. janvāra atbildē Komisija norādīja, ka "pēc pārbaudes šis dokuments (..) nav daļa no lietas, kas ir mūsu rīcībā galvenajā mītnē (..). Tādēļ mēs šobrīd nevaram Jums nosūtīt šo dokumentu. Tomēr, lai darītu visu iespējamo, mēs esam lūguši delegāciju Jeruzalemē pārbaudīt, vai šis dokuments ir atrodams tās vēsturiskajos arhīvos. Vienlaikus mēs esam lūguši [E.] precizēt šā dokumenta būtību."

Pēc precizējuma Komisija 2004. gada 1. martā informēja sūdzības iesniedzēju, ka attiecīgais dokuments "nav delegācijas sagatavota "piezīme", bet gan teksts, kurā nav norādīts autora vārds, datums un/vai paraksts dokumentā "entête". (...) Šādos apstākļos tas nav jautājums par dokumentu, kas ietilpst Regulas 1049/2001 2. panta darbības jomā (...)."

Komisija 2004. gada 23. martā, atbildot uz sūdzības iesniedzēja 2004. gada 16. marta vēstuli, apstiprināja 2004. gada 1. martā sniegtās informācijas precizitāti.

Sūdzības iesniedzējam sniegtās atbildes apliecināja Komisijas labo gribu un centienus apmierināt sūdzības iesniedzēja prasību. Pirms piekļuves atteikuma Komisijai bija jāatrod pieprasītā "piezīme". 2004. gada 5. februārī, pamatojoties uz E. sniegto informāciju un pēc izmeklēšanas Jeruzalemes delegācijā, Komisijas dienestiem tur izdevās iegūt "teksta" fotokopiju, kas, šķiet, atbilda E. 2000. gada 30. maija e-pasta vēstulē aprakstītajām īpašībām.

Minētajā paziņojumā nebija norādīts ne tikai datums un autora paraksts, bet arī citi elementi Komisijas parastajā dokumentu reģistrācijas procedūrā (atsauces numurs, priekšmets, adresāta vārds un/vai attiecīgā gadījumā atbildīgais ģenerāldirektorāts). Ņemot vērā dokumenta neskaidro statusu un pēc konkrētās lietas izvērtēšanas Komisija bija atteikusi sūdzības iesniedzējam piekļuvi, jo pieprasītais paziņojums, šķiet, nebija "Komisijas dokuments".

Attiecībā uz apgalvojumu par dokumenta autorības attiecināšanu uz Komisijas darbinieku jānorāda, ka šādu apgalvojumu diez vai varētu aizstāvēt, ņemot vērā to, ka nav autora paraksta un līdz ar to ir grūti noteikt tā autora identitāti. Vienīgais paraksts, kas parādījās tekstā, šķiet, bija saņemšanas apstiprinājums. Tādējādi tā nekādā ziņā nebija piezīme, ko sagatavojis Komisijas darbinieks, bet gan anonīms dokuments ar apšaubāmiem paziņojumiem, ko saņēmis vietējās delegācijas darbinieks.

Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, Komisija atkārtoti izskatīja situāciju un nolēma nosūtīt E. kunga 2000. gada 30. maija e-pasta vēstulē minēto dokumentu ombudam.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos izteica šādas piezīmes:

Attiecīgā dokumenta izpaušana bija pilnīgs Komisijas “volte-face”. Ņemot vērā, ka viņš bija spiests iesniegt šo sūdzību, jo tika atteikta piekļuve attiecīgajam dokumentam, un ka viņa nostāja un argumenti pa šo laiku nav mainījušies, viņš lūdza ombudam ieteikuma projektu par to, ka Komisija ir vainojama administratīvā kļūmē par attiecīgā dokumenta neizpaušanu pirms sūdzības iesniegšanas.

Minētais dokuments skaidri atbalstīja viņa lietu un bija pretrunā ar K. kundzes jaunākajiem paziņojumiem. Tāpēc sūdzība 1834/2001/(SM)/GG būtu jāatsāk.

Atklātajam dokumentam nebija paraksta. Tas nebija pārsteidzoši, ņemot vērā, ka Komisija bija skaidri atzinusi, ka tā nevar atrast oriģinālu un drīzāk ir izpaudusi "teksta" fotokopiju.

Komisija centās mazināt dokumenta nozīmi, apgalvojot, ka tas nav Komisijas iekšējais paziņojums, bet gan anonīms dokuments. Tas bija absurds ierosinājums. Vienkāršākais veids, kā noteikt dokumenta statusu, būtu uzdot jautājumu pašam E., un ombudam tika oficiāli lūgts to darīt.

Savā 2003. gada 27. oktobra lēmumā ombuds pareizi norādīja, ka patiesības noskaidrošana nozīmētu vismaz divu liecinieku nopratināšanu. Tomēr viņš bija paziņojis, ka viņam ir tikai pilnvaras uzlikt par pienākumu Komisijas ierēdņiem un citiem ES darbiniekiem sniegt šādus pierādījumus. Ombude secināja, ka šajos apstākļos nav pamata turpināt lietas izskatīšanu. Attiecībā uz šo ombudes argumentācija nebija saprotama. K. attiecīgajā laikā bija Komisijas ierēdne. Jautājumi, par kuriem viņai tiktu jautāts, radās tieši no laika, ko viņa pavadīja, strādājot par Komisijas ierēdni. Līdz ar to šķita, ka nav iemesla, kāpēc viņai nebūtu jālūdz sniegt pierādījumus. K. neapšaubāmi bija Komisijas pensijas saņēmēja, un kā tādai viņai bija jāievēro iestādes noteikumi, ciktāl tas attiecas uz viņas nodarbinātību šajā iestādē. Otrs liecinieks varētu būt vai nu E. kungs (kas, šķiet, joprojām strādā Komisijā), vai paziņojuma autors.

Tādēļ sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu 1) pieņemt ieteikuma projektu par to, ka Komisija ir vainojama administratīvā kļūmē, neizpaužot attiecīgo iekšējo piezīmi, 2) atkārtoti izskatīt sūdzību 1834/98/(SM)/GG pēc minētās piezīmes izpaušanas un 3) pieprasīt pierādījumus no K. un E. kundzes un/vai piezīmes autora par nostājas patiesumu.

Lēmums

1 Dokumenta neizpaušana

1.1 Sūdzības iesniedzējs 2003. gada decembrī lūdza Eiropas Komisijai piekļuvi piezīmei, kas bija minēta E. kunga 2000. gada 30. maija e-pasta vēstulē un ko ombuda dienesti redzēja, pārbaudot Komisijas lietas materiālus saistībā ar ombuda izmeklēšanu par agrāku sūdzību (sūdzība 1834/2001/(SM)/GG), ko bija iesniedzis sūdzības iesniedzējs. Šajā sūdzībā, ko ombuds saņēma 2004. gada jūnijā, sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka Komisija, atsakot piekļuvi šai piezīmei, ir rīkojusies nepareizi.

1.2 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka 2004. gada 16. janvāra atbildē uz sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu tā paskaidroja, ka attiecīgais dokuments nav iekļauts Briseles lietas materiālos, bet ka tā pārbaudīs, vai to var atrast tās delegācijas Jeruzalemē arhīvā. Komisija piebilda, ka tai vēlāk ir izdevies iegūt "teksta" fotokopiju, kas, šķiet, atbilst E. 2000. gada 30. maija elektroniskā pasta vēstulē aprakstītajām īpašībām. Tā arī norādīja, ka 2004. gada 1. martā tā informēja sūdzības iesniedzēju, ka attiecīgais dokuments nav delegācijas "piezīme", bet gan teksts bez autora vārda un uzvārda, bez "papīra-entête", datuma un/vai paraksta. Sūdzības iesniedzējs tika informēts arī par to, ka Komisija tāpēc uzskata, ka attiecīgais dokuments nav dokuments, uz kuru attiecas Regulas 1049/2001 2. pants. Tomēr Komisija norādīja, ka pēc tam tā ir atkārtoti pārbaudījusi situāciju, un nolēma nosūtīt ombudam E. 2000. gada 30. maija e-pasta vēstulē minēto dokumentu.

1.3 Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs pauda viedokli, ka attiecīgā dokumenta publiskošana ir uzskatāma par Komisijas pilnīgu "brīvprātību". Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka viņš bija spiests iesniegt šo sūdzību, jo Komisija atteicās piešķirt piekļuvi attiecīgajam dokumentam, un ka viņa nostāja un iesniegumi pa šo laiku nav mainījušies. Tādēļ viņš lūdza ombudu sagatavot ieteikuma projektu par to, ka Komisija ir vainojama administratīvā kļūmē par attiecīgā dokumenta neizpaušanu pirms sūdzības iesniegšanas.

1.4 Ombuds saprot, ka sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija ir publiskojusi dokumentu, kuram viņš lūdza piekļuvi, bet ka šī publiskošana bija jāveic agrāk un bez nepieciešamības iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam. Ombuda statūtu 3. panta 6. punktā (4) paredzēts, ka, ja ombuds konstatē administratīvu kļūmi, viņš informē attiecīgo iestādi vai struktūru, vajadzības gadījumā sagatavojot ieteikumu projektu. 8. panta 1. punkts īstenošanas noteikumos, ko ombuds pieņēma 2002. gada 8. jūlijā (5), paredz, ka ombuds sagatavo ziņojumu ar ieteikumu projektu attiecīgajai iestādei, ja viņš uzskata, ka a) attiecīgā iestāde var novērst administratīvu kļūmi vai b) administratīvajai kļūmei ir vispārējas sekas.

1.5 Ņemot vērā, ka Komisija ir publiskojusi dokumentu, ko tā iesniedza ombudam kopā ar savu atzinumu, ombuds uzskata, ka pirmais no šiem nosacījumiem šajā gadījumā nav izpildīts. Tādēļ ir jāpārbauda, vai ir notikusi administratīva kļūme, kurai ir vispārējas sekas.

1.6 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (6) paredz visplašāko iespējamo piekļuvi šo iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem. Saskaņā ar 2. panta 1. punktu ikvienam pilsonim ir tiesības piekļūt šiem dokumentiem, ievērojot regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus. Regulas 2. panta 3. punktā noteikts, ka regulu "piemēro visiem iestādes dokumentiem, t. i., dokumentiem, ko tā ir izdevusi vai saņēmusi un kas ir tās rīcībā, visās Eiropas Savienības darbības jomās." Nostāju, ko Komisija sākotnēji pieņēma attiecībā uz sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu, varētu saprast tādējādi, ka attiecīgais dokuments, pēc Komisijas domām, neietilpa regulas piemērošanas jomā, jo Komisija to nebija sagatavojusi. Ja Komisija būtu saglabājusi šo nostāju, ombuds patiešām būtu uzskatījis par nepieciešamu sagatavot ieteikuma projektu, ņemot vērā, ka šī nostāja nepārprotami ir pretrunā regulas 2. panta 3. punktam. Tomēr ombuds norāda, ka Komisija pēc tam ir atkārtoti pārbaudījusi situāciju un nolēmusi publiskot dokumentu. Tādējādi šķiet, ka Komisija vairs nepatur spēkā savu iepriekšējo nostāju. Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka nav vajadzīgs ieteikuma projekts un turpmāka izmeklēšana attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu.

2 Sūdzības iesniedzēja turpmākie apgalvojumi

2.1 Savos apsvērumos par Komisijas atzinumu sūdzības iesniedzējs izteica arī šādus papildu apgalvojumus: ombudam 1) atkārtoti jāizskata sūdzība 1834/2001/(SM)/GG pēc attiecīgās piezīmes izpaušanas un 2) jāpieprasa pierādījumi no K. un E. kundzes un/vai piezīmes autora par lietas patiesumu.

2.2 Ombuds uzskata par lietderīgu atgādināt, ka 2003. gada 27. oktobrī viņš slēdza izmeklēšanu par sūdzību 1834/2001/(SM)GG, jo bija secinājis, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu. Šis lēmums tika pamatots ar apsvērumu, ka, lai noskaidrotu lietas patiesumu, būtu jāuzklausa vismaz divas personas (notas autors un K.) kā liecinieki, no kurām vismaz viena (K.) vairs nestrādāja Komisijā. Tomēr ombuda statūtu 3. panta 2. punktā paredzēts, ka Kopienu ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem jāliecina pēc ombuda pieprasījuma. Ombudam nav piešķirtas pilnvaras uzklausīt citas personas kā lieciniekus.

2.3 Savos apsvērumos par Komisijas viedokli par šo sūdzību sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ombudam vajadzētu būt iespējai uzklausīt K. kundzi kā liecinieku, ņemot vērā, ka viņa neapšaubāmi bija Komisijas pensijas saņēmēja un kā tādai tai bija jāievēro iestādes noteikumi, ciktāl tas attiecas uz viņas nodarbinātību šajā iestādē.

2.4 Ombuda statūtu 3. panta 2. punkta piektajā daļā ir noteikts: „Kopienas iestāžu un struktūru ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem jāliecina pēc ombuda pieprasījuma; viņi runā savu administrāciju vārdā un saskaņā ar to norādījumiem, un viņiem joprojām ir saistošs pienākums glabāt dienesta noslēpumu."

2.5 Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja arguments, saskaņā ar kuru minētajam pienākumam būtu jāattiecas ne tikai uz ES ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, kuri ir aktīvā dienestā, bet arī uz ES ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, kuri ir pensionējušies un saņem pensiju no ES, šķiet saprātīgs. Sūdzības iesniedzēja piedāvātā interpretācija jebkurā gadījumā palīdzētu ombudam veikt tā galveno uzdevumu, proti, izskatīt iespējamos Kopienas iestāžu un struktūru administratīvas kļūmes gadījumus. Tomēr ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus, kas apliecinātu, ka K. kundze patiešām saņem pensiju no ES. Civildienesta noteikumu 77. pantā (7) ir noteikts, ka tiesības uz izdienas pensiju parasti paredz, ka attiecīgais ierēdnis ir nostrādājis vismaz 10 gadus un ka izdienas pensiju izmaksā tikai pēc tam, kad ierēdnis ir sasniedzis 63 gadu vecumu. Nekas neliecina, ka K. kundze (kas, šķiet, Komisijas delegācijā Jeruzalemē ir strādājusi tikai ierobežotu laiku) atbilstu šiem nosacījumiem.

2.6 Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka nav nepieciešams paplašināt izmeklēšanu par šo sūdzību, attiecinot to arī uz iepriekš minētajiem jaunajiem apgalvojumiem, ko sūdzības iesniedzējs ir izvirzījis savos apsvērumos par Komisijas atzinumu. Sūdzības iesniedzējs, protams, var atkārtoti iesniegt šīs prasības, ja viņš var sniegt pierādījumus, kas liecina, ka K. kundze patiešām saņem pensiju, ko maksā ES.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda veiktajām izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka nav pamata veikt turpmākas izmeklēšanas. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Ombuda statūtu 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka ombuds un viņa darbinieki „neizpauž informāciju vai dokumentus, ko viņi iegūst izmeklēšanas gaitā”. Ņemot vērā šo noteikumu, ombuds uzskatīja, ka nebūtu lietderīgi savā lēmumā citēt attiecīgo E. e-pasta vēstules fragmentu.

(2) E. savā 2000. gada 30. maija elektroniskā pasta vēstulē norādīja, ka attiecīgais dokuments tiks nosūtīts Komisijai Briselē pa atsevišķu pastu.

(3) E. 2000. gada 30. maija elektroniskā pasta vēstulē nav norādīts ne ierēdņa vārds, ne dokumenta datums.

(4) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).

(5) Pieejams Ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu/).

(6) OV 2001, L 145, 43. lpp.

(7) Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 39. un 109. pantā ir paredzēts, ka šo noteikumu piemēro arī dažām citām ES darbinieku kategorijām.