Strasbūrā, 2005. gada 5. septembrī

Godātais C. kungs,
godātā M. kundze!

Jūs 2004. gada 24. maijā Portugāles izdevēja Texto Editora Lda vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju. Sūdzība attiecas uz 7. projektu ACP RPR 437 - Portugāļu valodas bibliogrāfiskais fonds, ko finansē 7. Eiropas Attīstības fonds.

2004. gada 15. jūnijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam.

2004. gada 30. septembrī Komisija nosūtīja savu atzinumu franču valodā. Komisija 2004. gada 13. oktobrī nosūtīja savu atzinumu portugāļu valodā, ko es jums nosūtīju kopā ar aicinājumu sniegt apsvērumus.

2004. gada 30. novembrī es saņēmu Jūsu apsvērumus.

Es rakstu, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzēju norādītos faktus var apkopot šādi:

Komisija un valstu grupa “PALOP” (Pays Africains de Langue Officielle Portugaise) 1995. gada 16. maijā noslēdza Finansēšanas nolīgumu (turpmāk “Finansēšanas nolīgums”) Nr. 5516/REG ar budžetu EUR 2 500 000 apmērā, lai finansētu projektu “Bibliogrāfiskais fonds” ĀKK RPR 437 (turpmāk projekts).

Projekta vispārējais mērķis bija stiprināt grāmatu popularizēšanas un lasīšanas politiku PALOP valstīs un jo īpaši cita starpā stiprināt valsts spēju izplatīt grāmatas, apmācot bibliotekārus un grāmatu pārdevējus un par EUR 225 000 uzstādot 5 mobilās bibliotēkas (vienu bibliotēku katrā PALOP valstī) ar 500 grāmatu krājumu katrā. Vispārējā atbildība par projektu tika nodota Mozambikas valsts iestādei Fundo Bibliografico (turpmāk FB) un Mozambika tika izraudzītas par PALOP valsti, kas ir atbildīga par projektu. Par līgumslēdzēju iestādi, kas atbildīga par projekta īstenošanu, tika izraudzīta Mozambikas Ārlietu ministrija (turpmāk līgumslēdzēja iestāde).

1997. gada 9. septembrī līgumslēdzēja iestāde parakstīja līgumu ar sūdzības iesniedzēju, kas tika izraudzīts starptautiskā konkursā par tehniskās palīdzības sniegšanu FB kā par projektu atbildīgajai iestādei. Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs norāda, ka tas ir lielākais PALOP valstu tirgos pārdoto grāmatu izdevējs un ka tā katalogi šajās valstīs ir labi zināmi.

Projektam tika izveidota Padomdevēja komiteja, kuras sastāvā bija Komisijas, PALOP valdību, FB un sūdzības iesniedzēja pārstāvji. 1999. gada aprīlī Padomdevēja komiteja loģistikas apsvērumu dēļ nolēma aizstāt plānotās 5 mobilās bibliotēkas ar grāmatu krājumu esošajām bibliotēkām, izmantojot to pašu budžetu EUR 225 000 apmērā. Komisija 2000. gada 18. augustā rakstiski apstiprināja šīs izmaiņas projektā. Tika arī apstiprināts, ka, tāpat kā mobilo bibliotēku uzstādīšanas gadījumā, katra PALOP valsts izlems, kuras grāmatas tiks piegādātas to esošajām bibliotēkām. 2000. gadā PALOP sagatavoja to grāmatu sarakstus, kuras tika nosūtītas FB. Sarakstus bieži sastādīja, pamatojoties uz sūdzības iesniedzēja katalogiem.

Komisija un līgumslēdzēja iestāde uzskatīja par nepieciešamu rīkot atklātu konkursu par grāmatu piegādi. Pēc Komisijas pieprasījuma sūdzības iesniedzējs sniedza tehnisko palīdzību līgumslēdzējai iestādei konkursa specifikāciju izstrādē, pamatojoties uz grāmatu sarakstiem, kurus iepriekš bija izvēlējusies katra PALOP valsts. Sākot no 2000. gada beigām, Komisijai tika nosūtīti vairāki konkursa dokumentācijas projekti, tostarp tehniskās specifikācijas, un tie katru reizi tika grozīti saskaņā ar Komisijas pieprasījumiem.

2002. gada 3. maijā līgumslēdzēja iestāde izsludināja konkursu (EuropeAid/113952/D/S/MZ). Tika iesniegti divi piedāvājumi, un 2002. gada 23. augustā tika izvēlēts viens no tiem. Izvēlētajam pretendentam nebija nekādas saistības ar sūdzības iesniedzēju.

2002. gada 6. novembrī Komisija ieteica līgumslēdzējai iestādei atcelt piedāvājumu, pamatojoties uz to, ka Komisija ir saņēmusi sūdzības par to, ka grāmatas, kas iekļautas atlasāmo grāmatu sarakstā, lielākoties ir sūdzības iesniedzēja publicētie nosaukumi. Tomēr Komisija norādīja, ka konkursa noteikumi nav pārkāpti. Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam uzsvēra, ka tas neiejaucās PALOP valstu nosūtīto grāmatu sarakstu sagatavošanā.

Pēc tam līgumslēdzēja iestāde ierosināja Komisijai, ka grāmatas varētu pasūtīt, izmantojot tiešus līgumus ar izdevējiem, nevis konkursa procedūru. Komisijas delegācija Maputo 2002. gada 10. decembrī atbildēja, ka šis priekšlikums ir pieņemts ar nosacījumu, ka sūdzības iesniedzējs nav publicējis grāmatas.

2002. gada 16. decembrī tā pati delegācija atsauca savu 2002. gada 10. decembra vēstuli, norādot, ka Komisijas dienesti Briselē nepieņems tiešos līgumus.

Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 23. decembrī lūdza Komisiju pabeigt projektu konkursa kārtībā vai citā veidā, piegādājot grāmatas, un vajadzības gadījumā dot vairāk laika projekta īstenošanai, atliekot pabeigšanas datumu.

Komisija 2003. gada 25. februārī informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā neuzskata par vajadzīgu veikt turpmākus pasākumus saistībā ar tās priekšlikumiem.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 25. martā lūdza Komisiju sniegt paskaidrojumu un saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (1) iesniedza steidzamu pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz projektu.

Pēc sarakstes ar sūdzības iesniedzēju Komisija 2003. gada 20. oktobrī nosūtīja dokumentu kopijas.

Sūdzības iesniedzēja advokāti 2004. gada 24. maijā iesniedza sūdzību ombudam. Sūdzībai bija pievienoti apjomīgi dokumenti.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija, īstenojot projektu, rīkojās nekonsekventi un tādējādi apdraudēja tā sekmīgu iznākumu.

Jo īpaši tas apgalvoja, ka Komisijas ieteikums atcelt 2002. gada 3. maijā izsludināto konkursu par grāmatu piegādi ir kaitējis sūdzības iesniedzēja komerciālajai reputācijai un ka atcelšana ir nelikumīga.

Tas arī apgalvoja, ka Komisija nav iesniegusi alternatīvu grāmatu piegādes metodi un nav detalizēti atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja vēstulēm.

Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nepamatoti kavējās atbildēt uz 2003. gada 25. marta vēstuli, kurā bija ietverts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 iesniegts pieprasījums par piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz projektu.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai jāveic vajadzīgie pasākumi, lai īstenotu projektu, vai nu atļaujot tiešos līgumus par PALOP valstu izvēlēto grāmatu piegādi (saskaņā ar ĀKK un EEK Ministru padomes Lēmuma Nº3/90 [2] 11. panta 2. punktu), vai arī turpinot sākotnējo konkursu, kas tika izsludināts 2002. gada 3. maijā.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Komisijas atzinumu var apkopot šādi:

Projekta Nr. 7 ACP RPR 437, ko finansēja no 7. Eiropas Attīstības fonda, mērķi ir noteikti Projekta finansēšanas nolīgumā un minēti tehniskās palīdzības līgumā, kas parakstīts ar sūdzības iesniedzēju. Tās vispārējais mērķis bija stiprināt grāmatu un lasīšanas veicināšanas politiku. Tāpēc tika plānoti dažādi pasākumi, kurus var sagrupēt trīs jomās: (1) izdevēju apmācība, izdevējdarbības infrastruktūras ierīkošana, juridisko/administratīvo un fiskālo šķēršļu novēršana, PALOP balvu piešķiršana grāmatām portugāļu valodā (izdošanas un izplatīšanas joma); (2) bibliotekāru, grāmatu tirgotāju apmācība un mobilo bibliotēku ierīkošana (izplatīšanas joma); (3) žurnālistu un lasīšanas aktīvistu apmācība vietējiem "lasīšanas klubiem" un iknedēļas publikācijas rediģēšana (lasīšanas veicināšanas joma). Pēc tam plānotais ieguldījums mobilo bibliotēku instalēšanā tika aizstāts ar grāmatu krājumu piegādi esošajās bibliotēkās PALOP valstīs. Finansēšanas nolīgums tika attiecīgi grozīts.

2002. gada 3. maijā ar Komisijas piekrišanu un saskaņā ar ĀKK un EEK Ministru padomes Lēmumu Nr. 3/90 tika izsludināts konkurss par grāmatu piegādi.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem un apgalvojumu Komisija ieņēma šādu nostāju:

a) Attiecībā uz iespējamo nekonsekvento rīcību:

No ES budžeta (šajā gadījumā no 7. Eiropas Attīstības fonda) finansēto ārējās palīdzības līgumu noslēgšanas vai izpildes procedūrā valsts līgumslēdzējas iestādes (šajā gadījumā Mozambikas valdība) ir atbildīgas par līgumu sagatavošanu, apspriešanu un piešķiršanu. Tomēr Komisijas ziņā ir uzraudzīt, vai procesuālie noteikumi tiek pareizi piemēroti. Komisija uzskata, ka, pildot savus pienākumus, tā rīkojās konsekventi.

Piedāvājumu iesniegšanas laikā Komisijai tika iesniegtas dažādas sūdzības par projektu saistībā ar iespējamu interešu konfliktu (Portugāles izdevēja Lisboa Editora 2002. gada 6. jūnija sūdzība; Portugāles izdevēja Areal 2002. gada 11. jūlija sūdzība). Izdevējs Porto Editora arī iesniedza sūdzību ar tādu pašu sūdzību OLAF, un Portugāles prese arī atsaucās uz šo jautājumu ("O Independente" N. 737, 2002. gada 28. jūnijs).

Pēc priekšlikumu iesniegšanas Komisija saskārās ar to, ka lielāko daļu nosaukumu piegādājamo grāmatu sarakstā publicēja projekta tehniskais asistents (sūdzības iesniedzējs). Līdz ar to Komisija uzskatīja, ka var pastāvēt iespējams interešu konflikts un ka tehniskā asistenta neatkarība, kas prasīta Lēmuma 3/90 IV pielikuma 12. pantā, nav garantēta. Turklāt līgumslēdzējai iestādei nebija pienākuma piešķirt līguma slēgšanas tiesības izraudzītajam pretendentam. Tāpēc Komisija ieteica līgumslēdzējai iestādei atcelt piedāvājumu un nepiešķirt līguma slēgšanas tiesības.

b) Attiecībā uz iespējamo konkursa atcelšanas procedūras prettiesiskumu:

Līgumslēdzēja iestāde var anulēt piedāvājumu, ja ir izpildīti Lēmuma 3/90 35. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi. Viens no šiem nosacījumiem ir konkurences trūkums. Ar 2002. gada 6. novembra vēstuli Komisija ieteica līgumslēdzējai iestādei atcelt piedāvājumu, jo pastāvēja interešu konflikta risks, jo projekta tehniskais asistents vienlaikus bija lielākās daļas piegādājamo grāmatu izdevējs. Komisija uzskata, ka šāds interešu konflikts radīja nopietnus konkurences izkropļojumus, jo tas liedza citiem izdevējiem piedalīties konkursā un līdz ar to neradīja konkurenci. Tāpēc, pamatojoties uz Lēmuma 3/90 35. panta 2. punktu, Komisija ieteica līgumslēdzējai iestādei atcelt piedāvājumu, lai nodrošinātu pārskatāmību un vienlīdzīgu attieksmi.

Tomēr Komisija uzsvēra, ka sūdzības iesniedzējs kā tehniskais asistents ir rīkojies pareizi saskaņā ar reglamentu, izpildot līgumu un sniedzot tehnisko palīdzību projektam.

c) Attiecībā uz apgalvojumu, ka Komisija ir apdraudējusi projekta veiksmīgu iznākumu:

Grāmatu krājuma nodrošināšana esošajām bibliotēkām bija viens no plānotajiem ieguldījumiem projekta vispārējā mērķa sasniegšanai, t. i., vietējo spēju stiprināšanai grāmatu izdošanai un izplatīšanai, kā arī lasīšanas veicināšanai. Komisija uzskata, ka grāmatu piegāde nebija obligāts nosacījums pārējo plānoto darbību efektivitātei, kuras bija pilnīgi neatkarīgas no grāmatu piegādes un kuras faktiski tika veiktas. Šie pasākumi (2 semināri par administratīvajiem, tiesiskajiem un fiskālajiem aspektiem; 5 galddatoru sistēmu uzstādīšana un galddatoru izdevēju apmācība; PALOP balvu piešķiršana grāmatām portugāļu valodā; mācību programmas bibliotekāriem, grāmatu pārdevējiem, žurnālistiem un lasīšanas aktīvistiem un iknedēļas radio pārraižu pārraide literatūrā) faktiski veicināja plānoto lasīšanas veicināšanu PALOP valstīs. Komisija tomēr norādīja, ka grāmatu piegāde būtu bijusi vēlama, bet ka, ņemot vērā iespējamo interešu konfliktu, tā nevar pieņemt citu lēmumu, kā vien ieteikt atcelt piedāvājumu.

d) Attiecībā uz a) apgalvojumu, ka Komisija nav ierosinājusi alternatīvas grāmatu piegādes metodes, un b) sūdzības iesniedzēja apgalvojumu:

Projekta finansēšanas nolīgumā, kas ir nolīgums starp Komisiju un ĀKK valstīm, noteiktais projekta beigu datums bija 2002. gada 31. decembris. Saskaņā ar finansēšanas nolīgumu pagarinājumu nevar piešķirt nevienai projekta darbībai, ja vien šī darbība nav būtiska projektam, kas nozīmē, ka šādas darbības neveikšana var padarīt projektu neefektīvu. Tā kā šādi pagarinājuma nosacījumi nebija izpildīti, projekts tika slēgts.

Saskaņā ar Lomes IV konvencijas III sadaļas 5. nodaļas 2. un 3. iedaļu tikai Kopiena, tās dalībvalstis un ĀKK valstis var noteikt, sagatavot un pārbaudīt projektus un ierosināt un lemt par to finansēšanu. Sūdzības iesniedzējs nevar iesniegt šādu pieprasījumu, tāpēc tā prasība būtu jāuzskata par nepamatotu.

d) Attiecībā uz apgalvojumu par kaitējumu sūdzības iesniedzēja reputācijai:

Līgums par tehniskās palīdzības sniegšanu starp sūdzības iesniedzēju un līgumslēdzēju iestādi nekad nedeva Komisijai iemeslu apšaubīt sūdzības iesniedzēja labo reputāciju. Komisijas secinājums, ka konkursā par grāmatu piegādi bija iespējams interešu konflikts, nenozīmē, ka sūdzības iesniedzēja kā tehniskā asistenta sniegto pakalpojumu kvalitāte tika apšaubīta.

e) Attiecībā uz kavēšanos, atbildot uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumiem:

Komisija atvainojās par kavēšanos, atbildot uz sūdzības iesniedzēja 2002. gada 23. decembra vēstuli. Komisija 2003. gada 25. februārī nosūtīja atbildi, paskaidrojot, ka nav iespējams izpildīt sūdzības iesniedzēja prasību pabeigt projektu, izsludinot jaunu konkursu vai piemērojot alternatīvu risinājumu, ņemot vērā to, ka finansēšanas nolīguma termiņš ir beidzies.

Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja 2003. gada 28. aprīļa pieprasījums (3) par piekļuvi dokumentiem saistībā ar projektu nebija pietiekami precīzs, un 2004. gada 16. aprīlī tā lūdza sūdzības iesniedzēju sniegt tai vairāk informācijas, lai identificētu pieprasītos dokumentus. Komisija uzsvēra, ka saskaņā ar Regulas 1049/2001 6. pantu atbildes sniegšanas termiņš sākas no dienas, kad iestādei ir sniegta pietiekama informācija, lai izskatītu pieprasījumu.

Komisija 2003. gada 10. jūnijā informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā var iepazīties ar pieprasītajiem dokumentiem uz vietas, ņemot vērā, ka to apjoma dēļ nav iespējams izgatavot un nosūtīt kopijas.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 2. jūlijā lūdza Komisiju nosūtīt tai dokumentu kopijas, jo tā nevarēja ar tām iepazīties uz vietas.

2003. gada 20. oktobrī Komisija nosūtīja pieprasītās kopijas (961 lappuse).

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Kopumā sūdzības iesniedzējs saglabāja savus sākotnējos apgalvojumus un apgalvojumus.

Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka Komisija jau konkursa sagatavošanas darbu uzsākšanas laikā zināja, ka sūdzības iesniedzējs ir publicējis 50–90 % no nosaukumiem piegādājamo grāmatu sarakstos, un pretēji tam, ko Komisija norādīja savā atzinumā, neuzzināja šo faktu tikai pēc konkursa izsludināšanas un piedāvājumu iesniegšanas. Tomēr Komisija uzstāja, ka konkurss ir jāizsludina un jāpiedalās sagatavošanas darbos. Saistībā ar pēdējo minēto Komisija sniedza konsultācijas par to, kā sagatavot konkursa specifikācijas, lūdza veikt labojumus un apstiprināja šīs specifikācijas.

Sūdzības iesniedzējs arī apstrīdēja Komisijas apgalvojumu, ka nebija iespējams pagarināt finansēšanas nolīgumu vai norādīt alternatīvu grāmatu piegādes veidu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Mozambikas iestādes lūdza Komisiju atļaut grāmatu piegādi, izmantojot tiešos līgumus, un pagarināt finansēšanas nolīgumu pirms tā termiņa beigām.

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisija pati ir atzinusi, ka grāmatu piegāde bija nepieciešama projekta sekmīgam iznākumam (2002. gada 10. decembra vēstule no Delegācijas līgumslēdzējai iestādei, kuras kopija bija pievienota sūdzībai). Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ir acīmredzams, ka projekts, kas saistīts ar lasīšanas veicināšanu, nevar būt veiksmīgs, ja nav lasāmu grāmatu, un ka tādēļ grāmatu piegāde Āfrikas valstīs esošajām bibliotēkām, kas pilsoņu karu dēļ ir tukšas, ir nepieciešams nosacījums citu ar lasīšanas veicināšanu saistītu darbību efektivitātei.

Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja Komisijas apgalvojumu par tās kā konsultanta neatkarību. Šajā kontekstā tā uzskatīja, ka, pamatojoties uz Lēmuma 3/90 IV pielikuma 12. panta 2. punktu, ja līgumslēdzēja iestāde dotu rakstisku atļauju, sūdzības iesniedzējs varētu iesniegt arī grāmatas, ko tas ir publicējis.

Sūdzības iesniedzējs arī apstrīdēja Komisijas apgalvojumu, ka 2003. gada 25. februāra vēstulē tas bija paskaidrojis sūdzības iesniedzējam, ka nebija iespējams izpildīt tā 2002. gada 23. decembra pieprasījumu pabeigt projektu, izsludinot jaunu konkursu vai piemērojot alternatīvu risinājumu, ņemot vērā to, ka finansēšanas nolīguma termiņš bija beidzies. Sūdzības iesniedzējs pievienoja Komisijas atbildes kopiju.

Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka pretēji tam, ko tas apgalvo savā atzinumā, Komisija nekad nav to informējusi, ka tā pieteikums par piekļuvi dokumentiem nav pietiekami precīzs.

Sūdzības iesniedzējs, šķiet, arī izsaka jaunu apgalvojumu, ka Komisija tam nav iesniegusi pilnīgu dokumentu kopumu par projektu un nav norādījusi šādas rīcības iemeslus. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju trūka šādu dokumentu: Porto Editora Komisijai iesniegtās sūdzības kopija, preses raksta kopija un Lisboa Editora iesniegtās sūdzības pirmās lappuses.

Lēmums

Ievadpiezīme

1.1 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos izteica jaunu apgalvojumu, ka pēc piekļuves pieprasījuma saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 Komisija tam nav nosūtījusi visu ar projektu saistīto dokumentu kopijas un nav sniegusi pamatojumu.

1.2 Ombuds norāda, ka saskaņā ar Regulā 1049/2001 noteikto procedūru sūdzības iesniedzējs būtu varējis iesniegt atkārtotu pieteikumu par to, ka Komisija nav iesniegusi visus pieprasītos dokumentus. Turklāt Regulā 1049/2001 ir paredzēti tiesiskās aizsardzības līdzekļi tiesvedības vai sūdzības veidā ombudam tikai pēc atkārtota pieteikuma noraidīšanas.

1.3 Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs, šķiet, nav iesniedzis šādu atkārtotu pieteikumu pirms vēršanās pie viņa šajā jautājumā.

1.4 Saskaņā ar 2. panta 4. punktu Eiropas Parlamenta Lēmumā par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (4), pirms sūdzības iesniegšanas ir atbilstīgi administratīvā veidā jāvēršas attiecīgajās iestādēs vai struktūrās. Ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzējs neiesniedza atkārtotu pieteikumu, ombuds uzskata, ka netika pabeigtas atbilstošās administratīvās pieejas attiecībā uz jaunā apgalvojuma priekšmetu. Tādēļ ombuds savā lēmumā aprobežojas ar sūdzības iesniedzēja sākotnējiem apgalvojumiem un prasību.

2 Iespējamā pretrunīgā rīcība un projekta apdraudējums

2.1 Finansēšanas līgumu, lai īstenotu 7. projektu ĀKK RPR 437 "Bibliogrāfiskais fonds" (projekts), 1995. gada 16. maijā parakstīja Komisija un portugāļu valodā runājošās Āfrikas valstis (PALOP). Par Projekta īstenošanu bija atbildīga Mozambikas Ārlietu ministrija (līgumslēdzēja iestāde). 1997. gadā sūdzības iesniedzējs (Portugālē reģistrēts izdevējs, kas aktīvi darbojas PALOP grāmatu tirgos) noslēdza līgumu ar līgumslēdzēju iestādi par tehniskās palīdzības sniegšanu projektam. Viens no projekta komponentiem bija mobilo bibliotēku uzstādīšana. Šis komponents vēlāk tika aizstāts ar grāmatu krājumu piegādi esošajām bibliotēkām. Šim nolūkam 2000. gada 18. augustā tika veikti finansēšanas līguma grozījumi, un tehniskās palīdzības apjoms tika paplašināts, lai palīdzētu arī īstenot šo darbību. 2000. gadā PALOP iestādes sagatavoja grāmatu sarakstus, lai vispirms instalētu mobilās bibliotēkas un pēc tam apgādātu esošās bibliotēkas ar grāmatām. Tikmēr līgumslēdzēja iestāde un Komisija nolēma, ka esošo bibliotēku grāmatu piegādātāja izvēle būtu jāveic konkursa kārtībā. Pēc tam, kad Komisija bija apstiprinājusi konkursa procedūru, līgumslēdzēja iestāde 2002. gada 3. maijā izsludināja konkursu saskaņā ar ĀKK un EEK Ministru padomes Lēmumu Nr. 3/90 (5). 2002. gada 24. augustā tika izvēlēts viens no diviem piedāvājumiem. 2002. gada 6. novembrī Komisija ieteica līgumslēdzējai iestādei atcelt piedāvājumu un nepiešķirt līguma slēgšanas tiesības. 2002. gada 6. decembrī līgumslēdzēja iestāde piedāvāja Komisijai apstiprināt grāmatu piegādi, izmantojot tiešos līgumus, nevis konkursu, un pagarināt finansēšanas līgumu. 2002. gada 16. decembrī Komisija atbildēja, ka tā nepieņem priekšlikumu. 2002. gada 31. decembrī beidzās finansēšanas līguma darbības termiņš.

2.2 Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam, ko iesnieguši tā advokāti, apgalvo, ka Komisija, īstenojot projektu, ir rīkojusies nekonsekventi un tādējādi apdraudējusi tā veiksmīgu iznākumu.

Pamatojot savus apgalvojumus, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija vispirms atļāva izsludināt konkursu, lai gan tā zināja, ka PALOP valstis ir atlasījušas grāmatas, ko galvenokārt publicējis sūdzības iesniedzējs, un pēc gandrīz divu gadu ilgas procedūras ieteica atcelt konkursu, pamatojoties uz to pašu faktu. Pa to laiku finansēšanas nolīguma termiņš bija beidzies un grāmatu piegāde bija kļuvusi neiespējama.

2.3 Komisija norādīja, ka no ES budžeta (šajā gadījumā no 7. Eiropas Attīstības fonda) finansēto ārējās palīdzības līgumu noslēgšanas un izpildes procedūrā valsts iestādes ir atbildīgas par līgumu sagatavošanu, apspriešanu un piešķiršanu. Tomēr Komisijas ziņā ir uzraudzīt, vai procesuālie noteikumi tiek pareizi piemēroti. Komisija uzskata, ka, pildot savus pienākumus, tā rīkojās konsekventi. Piedāvājumu iesniegšanas laikā Komisijai tika iesniegtas dažādas sūdzības par iespējamu interešu konfliktu. Pēc priekšlikumu iesniegšanas Komisija saskārās ar to, ka lielāko daļu nosaukumu piegādājamo grāmatu sarakstā publicēja projekta tehniskais asistents (sūdzības iesniedzējs). Tādējādi tā uzskatīja, ka interešu konflikts patiešām var rasties, un ieteica atcelt piedāvājumu.

Komisija arī norāda, ka grāmatu piegāde nebija obligāts nosacījums pārējo projekta ietvaros plānoto darbību efektivitātei, kuras bija pilnīgi neatkarīgas no grāmatu piegādes. Šīs darbības patiešām ir veiktas un ir veicinājušas plānoto lasīšanas veicināšanu piecās PALOP valstīs.

2.4 Pirmkārt, ombuds norāda, ka Mozambikas iestādes bija atbildīgas par projekta īstenošanu. Komisija uzraudzīja īstenošanu, veicot konkursa procedūras un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas ex ante kontroli. Tādējādi Komisija apstiprināja paziņojumu par iepirkumu un konkursa dokumentāciju, tostarp tehniskās specifikācijas.

2.5 Otrkārt, pamatojoties uz viņam iesniegtajiem pierādījumiem un pēc konkursa tehnisko specifikāciju izskatīšanas (6), ombuds norāda, ka grāmatu sarakstos, ko PALOP valstis nosūtīja Mozambikas iestādēm, bija norāde uz izdevēju (bieži vien tas bija sūdzības iesniedzējs), savukārt konkursa tehniskajās specifikācijās, ko izstrādāja Mozambikas iestādes (ar sūdzības iesniedzēja palīdzību) un ko šīs iestādes acīmredzot iesniedza Komisijai apstiprināšanai, bija iekļauti tikai piegādājamo grāmatu nosaukumi un apraksti.

2.6 Pat pieņemot, ka PALOP valstu nosūtītie saraksti bija pieejami Komisijai brīdī, kad tā apstiprināja piedāvājuma tehniskās specifikācijas (kas nav droši zināms), ombuds uzskata, ka nebūtu saprātīgi sagaidīt, ka Komisija būtu pārbaudījusi visu informāciju, kas bija tehnisko specifikāciju pamatā, vai ka tā būtu pievērsusies jautājumam par iespējamu interešu konfliktu, pārbaudot, vai konkurss ir jāizsludina, jo šķiet, ka tajā laikā šis jautājums Komisijai netika darīts zināms.

2.7 Turklāt ombuds uzskata, ka, lai gan sūdzības iesniedzēja arguments, ka projekts, kas saistīts ar lasīšanas veicināšanu, nevar būt veiksmīgs, ja nav lasāmu grāmatu, ir pārliecinošs, Komisijas viedoklis, ka grāmatu piegāde nebija obligāts nosacījums pārējo projektā plānoto darbību efektivitātei un ka tās bija neatkarīgas no grāmatu piegādes, nešķiet acīmredzami nesaprātīgs.

2.8 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nekonstatē administratīvas kļūmes attiecībā uz šo sūdzības aspektu.

Par apgalvoto piedāvājuma atcelšanas prettiesiskumu

3.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas ieteiktā konkursa atcelšana bija nelikumīga.

3.2 Rezumējot Komisija savu ieteikumu atcelt piedāvājumu pamato ar šādiem iemesliem:

(1) Piedāvājumā bija iespējams interešu konflikts, jo sūdzības iesniedzējs, kas bija projekta tehniskais asistents, bija arī lielākās daļas to grāmatu izdevējs, kas bija iekļautas ar šo piedāvājumu piegādājamo grāmatu sarakstos. Šajā kontekstā Komisija atzīmē, ka sūdzības iesniedzēja kā konsultanta neatkarība saskaņā ar Lēmuma 3/90 IV pielikuma 12. pantu (Vispārīgi nosacījumi pakalpojumu līgumiem, ko finansē EAF) netika garantēta.

(2) Piedāvājumā nebija konkursa, jo projekta tehniskais asistents (sūdzības iesniedzējs) bija lielākās daļas piegādājamo grāmatu sarakstos iekļauto grāmatu izdevējs, un tādējādi saskaņā ar Lēmuma 3/90 35. panta 2. punktu līgumslēdzēja iestāde varēja atcelt piedāvājumu, turklāt tai nebija pienākuma piešķirt līguma slēgšanas tiesības.

Pirmais pamats

3.3 Attiecībā uz Komisijas izvirzīto pirmo pamatu ombuds norāda, ka Lēmuma 3/90 IV pielikuma 12. pants ir formulēts šādi:

„Pēc līguma noslēgšanas vai izbeigšanas padomdevējs ierobežo savu lomu saistībā ar projektu, attiecinot to tikai uz pakalpojumu sniegšanu. Padomdevējs un jebkurš cits darbuzņēmējs, padomdevējs vai piegādātājs, ar kuru padomdevējs ir saistīts vai saistīts, tiek diskvalificēts no būvdarbu, piegāžu vai citu pakalpojumu izpildes saistībā ar projektu jebkādā statusā, tostarp konkursa kārtībā attiecībā uz jebkuru projekta daļu, ja vien nav saņemta līgumslēdzējas iestādes rakstiska atļauja.”

Ombuds norāda, ka šis noteikums skaidri paredz iespēju līgumslēdzējai iestādei sniegt konsultantam rakstisku atļauju “… piegāžu veikšanai”. Ombuds arī uzskata, ka nevarēja pamatoti sagaidīt, ka sūdzības iesniedzējs ierobežos savu lomu PALOP valstu grāmatu tirgos, kuros tam tradicionāli bija vadošā loma, pēc līguma par projekta tehnisko palīdzību noslēgšanas. Tādēļ ombuds nav pārliecināts, ka Lēmuma 3/90 IV pielikuma 12. pants attaisno līguma atcelšanu.

Par otro pamatu

3.4 Attiecībā uz Komisijas izvirzīto otro pamatu ombuds norāda, ka Lēmuma 3/90 35. panta 2. punktā ir noteikts, ka "līgumslēdzēja iestāde var anulēt konkursa procedūru šādos gadījumos (…) (g), ja nav bijusi konkurence".

3.5 Ombuds saprot, ka Komisijas secinājums par konkurences trūkumu bija balstīts uz faktu, ka lielāko daļu sarakstos iekļauto grāmatu publicēja viens izdevējs un ka tādēļ nevarēja pastāvēt konkurence par to piegādi. Ombuds uzskata, ka Komisijas atsaukšanās uz Lēmuma 3/90 35. panta 2. punktu kā juridisko pamatu, lai ieteiktu līgumslēdzējai iestādei atcelt piedāvājumu, šķiet pamatota. Tāpēc ombuds nekonstatē administratīvas kļūmes attiecībā uz šo sūdzības aspektu.

Par apgalvoto kaitējumu sūdzības iesniedzēja reputācijai

4.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas ieteikums atcelt konkursu ir kaitējis tā komerciālajai reputācijai.

4.2 Komisija noliedz, ka tās lēmums ir kaitējis sūdzības iesniedzēja reputācijai, ņemot vērā, ka 1) uz tehniskās palīdzības līgumu starp sūdzības iesniedzēju un līgumslēdzēju iestādi nekad nav attiecies neviens Komisijas lēmums, kas varētu likt secināt, ka sūdzības iesniedzēja reputācija ir apšaubīta; (2) Komisijas secinājums, ka konkursa procedūrā bija iespējams interešu konflikts, nenozīmē sūdzības iesniedzēja sniegtās tehniskās palīdzības kvalitātes apšaubīšanu.

4.3 Ombuds norāda, ka Komisija, šķiet, neizvirza nevienu argumentu, kas kritizē sūdzības iesniedzēja rīcību vai sūdzības iesniedzēja sniegtās tehniskās palīdzības kvalitāti.

4.4 Turklāt ombuds uzskata, ka interešu konflikts parasti var rasties tādu apstākļu kopuma dēļ, kas neietver attiecīgās personas vainu.

4.5 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisijas novērtējumu par interešu konflikta risku, kurā iesaistīts sūdzības iesniedzējs, nevar pamatoti uzskatīt par tādu, kas varētu kaitēt sūdzības iesniedzēja reputācijai.

4.6 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nekonstatē administratīvas kļūmes attiecībā uz šo sūdzības aspektu.

Sūdzības iesniedzēja pieprasījuma izskatīšana

5.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nepamatoti kavējās atbildēt uz tās 2003. gada 25. marta vēstuli, kurā bija ietverts pieteikums par piekļuvi dokumentiem.

5.2 Komisija norāda, ka saskaņā ar Regulas 1049/2001 6. pantu termiņš atbildes pēc būtības nosūtīšanai sākas no dienas, kad iestādei ir sniegta pietiekama informācija, lai apstrādātu pieprasījumu. Komisija savā atzinumā norāda, ka sūdzības iesniedzējs 2003. gada 25. marta vēstulē (7), ko Komisija reģistrēja 2003. gada 3. aprīlī, nav sniedzis pietiekamu informāciju, lai identificētu pieprasītos dokumentus. 2003. gada 16. aprīlī Komisija lūdza to darīt. Pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs bija nosūtījis šādu informāciju, Komisija 2003. gada 10. jūnijā to informēja, ka tā var iepazīties ar pieprasītajiem dokumentiem uz vietas. Pēc sūdzības iesniedzēja lūguma nosūtīt attiecīgās kopijas pa pastu par saviem līdzekļiem Komisija 2003. gada 20. oktobrī nosūtīja pieprasīto dokumentu kopijas pa pastu.

5.3 Ombuds ir izskatījis to vēstuļu kopijas, ar kurām Komisija ir apmainījusies ar sūdzības iesniedzēju. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 25. martā lūdza piekļuvi visiem projekta lietas dokumentiem. Komisija 2003. gada 16. aprīlī nosūtīja pagaidu atbildi un paskaidroja, ka lietas sagatavošanai ir vajadzīgs vairāk laika, ņemot vērā tās apjomu, bet nesniedza piezīmes, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījums nav pietiekami skaidrs. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 28. aprīlī un 2003. gada 30. maijā nosūtīja Komisijai tādu pašu pieprasījumu. 2003. gada 10. jūnijā Komisija paziņoja, ka piekļuvi var sniegt uz vietas. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 18. jūnijā un 1. jūlijā lūdza par saviem līdzekļiem nosūtīt kopijas pa pastu. Komisija 2003. gada 30. jūlijā informēja sūdzības iesniedzēju par samaksas veidu par kopijām (kam sūdzības iesniedzējs piekrita) un 2003. gada 20. oktobrī nosūtīja dokumentus sūdzības iesniedzējam.

5.4 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja 2003. gada 25. marta pieteikuma par piekļuvi dokumentiem izskatīšanu ombuds atzīmē, ka Komisija savā atzinumā paskaidroja, ka sūdzības iesniedzēja pieteikuma izskatīšanas aizkavēšanos izraisīja tas, ka sūdzības iesniedzēja pieteikums nebija pietiekami precīzs.

5.5 Ombuds nesaprot, kāpēc Komisija savā atzinumā uzskatīja par lietderīgu pamatot savu kavēšanos sūdzības iesniedzēja pieteikuma izskatīšanā, pamatojoties uz to, ka pieteikums nebija pietiekami precīzs, savukārt 2003. gada 16. aprīļa vēstulē sūdzības iesniedzējam Komisija norādīja tikai to, ka sūdzības iesniedzēja pieteikums ir reģistrēts 2003. gada 3. aprīlī un ka tā izskatīšanas termiņš tiks pagarināts vēl par 15 darba dienām, ņemot vērā ļoti lielo pieprasīto dokumentu skaitu. Pamatojoties uz viņam iesniegtajiem dokumentiem, ombuds norāda, ka Komisija nekad nav informējusi sūdzības iesniedzēju, ka tā pieteikums nav pietiekami precīzs, un nav lūgusi papildu informāciju.

5.6 Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja pieteikums par piekļuvi dokumentiem tika reģistrēts 2003. gada 3. aprīlī. Saskaņā ar Regulas 1049/2001 7. panta 3. punktu tās izskatīšanas termiņš (ko Komisija pagarināja vēl par 15 darba dienām) beidzās 2003. gada 21. maijā. Tomēr Komisija 2003. gada 10. jūnijā uz vietas nosūtīja informāciju par piekļuves piešķiršanu. Kavēšanās ar sūdzības iesniedzēja sākotnējā pieteikuma izskatīšanu ir uzskatāma par to, ka Komisija neievēro Regulas 1049/2001 noteikumus. Tas bija administratīvas kļūmes gadījums, un turpmāk tiks izteikta kritiska piezīme.

6 Apgalvotais informācijas trūkums par alternatīvām grāmatu piegādes metodēm un saistīto prasību

6.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nav piedāvājusi alternatīvu grāmatu piegādes metodi un nav detalizēti atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja vēstulēm.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijai būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai īstenotu projektu, apstiprinot vai nu tiešus līgumus par PALOP valstu izvēlēto grāmatu piegādi (saskaņā ar Lēmuma 3/90 11. panta 2. punktu), vai arī turpinot sākotnējo konkursu, kas tika izsludināts 2002. gada 3. maijā.

6.2 Ombuds saprot, ka šis apgalvojums attiecas uz sūdzības iesniedzēja 2002. gada 23. decembra vēstuli Komisijai un Komisijas 2003. gada 25. februāra atbildi. Tādēļ ombuds norāda, ka savā 2002. gada 23. decembra vēstulē (kuras kopija tika iesniegta ombudam) sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju kopumā pabeigt projektu, noslēdzot konkursu, vai norādīt citu veidu, kā piegādāt grāmatas, un vajadzības gadījumā atlikt projekta īstenošanas beigu termiņu.

6.3 Komisija 2003. gada 25. februārī atbildēja uz sūdzības iesniedzēja vēstuli un paskaidroja, ka tā nevar pieņemt tās prasību, jo saskaņā ar Romas IV konvencijas III sadaļas 5. nodaļas 2. un 3. iedaļu tikai Kopiena, tās dalībvalstis un ĀKK valstis var noteikt, sagatavot un pārbaudīt projektus, kā arī ierosināt un lemt par to finansēšanu.

6.4 Atzinumā, ko ombuds nosūtīja sūdzības iesniedzējam, Komisija piebilda, ka Finansēšanas līgumā, kas attiecas uz Projektu un kas ir nolīgums starp Komisiju un ĀKK valstīm, noteiktais beigu termiņš bija 2002. gada 31. decembris. Saskaņā ar finansēšanas nolīgumu jebkurai projekta darbībai, par kuru varētu sekmīgi iesniegt pagarinājuma pieprasījumu, vajadzētu būt būtiskai šim projektam, kas nozīmē, ka šādas darbības neveikšana var padarīt projektu neefektīvu. Tā kā šādi pagarinājuma nosacījumi nebija izpildīti, projekts tika slēgts.

6.5 Ombuds uzskata, ka Komisijas sniegtie paskaidrojumi par alternatīvām grāmatu piegādes metodēm un sūdzības iesniedzēja prasība šķiet pamatota. Tāpēc ombuds nekonstatē nekādu administratīvu kļūmi attiecībā uz šo sūdzības daļu. Tādēļ sūdzības iesniedzēja apgalvojumu nevar atbalstīt.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, ir jāizsaka šāda kritiska piezīme:

Sūdzības iesniedzēja pieteikumu par piekļuvi dokumentiem Komisija reģistrēja 2003. gada 3. aprīlī. Saskaņā ar Regulas 1049/2001 7. panta 3. punktu pieteikuma izskatīšanas termiņš (Komisija to pagarināja vēl par 15 darba dienām) beidzās 2003. gada 21. maijā. Komisija 2003. gada 10. jūnijā uz vietas nosūtīja informāciju par piekļuves piešķiršanu. Sūdzības iesniedzēja pieteikuma izskatīšanas kavēšanās ir uzskatāma par to, ka Komisija nav ievērojusi Regulas 1049/2001 noteikumus. Tas bija administratīvas kļūmes gadījums.

Ņemot vērā, ka lietas fakti attiecas uz konkrētiem notikumiem pagātnē, mierizlīgums, šķiet, nav iespējams. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).

(2) ĀKK un EEK Ministru padomes 1990. gada 29. marta Lēmums Nº3/90, ar ko pieņem vispārējos noteikumus, vispārējos nosacījumus un procedūras noteikumus par samierināšanu un arbitrāžu attiecībā uz būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumiem, ko finansē Eiropas Attīstības fonds, un attiecībā uz to piemērošanu, Oficiālais Vēstnesis L 382, 31.12.1990., 0001.-0107. lpp. (turpmāk " Lēmums 3/90 "). Lēmuma 3/90 11. panta 2. punkts ir formulēts šādi: "Ja vien to nevar pamatot ar līguma priekšmetu, ir aizliegtas tehniskās specifikācijas, kurās minēti konkrēta ražotāja vai avota produkti vai konkrēts process un kuras tādējādi dod priekšroku konkrētiem produktiem vai izslēdz tos. Šāds aizliegums attiecas uz preču zīmēm, patentiem vai veidiem, vai konkrētu izcelsmi vai ražošanu. Tomēr, ja produktus vai procesus nevar konkretizēt pietiekami precīzos un saprotamos terminos, tos var nosaukt ar noteikumu, ka tiek pievienoti vārdi "vai līdzvērtīgs".

(3) Ombuds saprot: (2003. gada 25. marts),

(4) Parlaments pieņēma 1994. gada 9. martā (OV L 113, 4.5.1994., 5. lpp.) un grozīja ar 2002. gada 14. marta lēmumu, ar ko svītro 12. un 16. pantu (OV L 92. 9.4.2002., 13. lpp.).

(5) ĀKK un EEK Ministru padomes Lēmums Nr. 3/90 (1990. gada 29. marts), ar ko pieņem vispārējos noteikumus, vispārējos nosacījumus un procedūras noteikumus par samierināšanu un arbitrāžu attiecībā uz būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumiem, ko finansē EDP, un attiecībā uz to piemērošanu (turpmāk " Lēmums 3/90 "), Oficiālais Vēstnesis L 382, 31.12.1990., 1. lpp.

(6) http://europa.eu/commm/europeaid/cgi/frame12.pl/frame12.pl/frame12.pl/right, 17. lpp. PDF: Pielikuma paņēmiens.

(7) Ombuds saprot, ka sūdzības iesniedzēja vēstule datēta ar 2003. gada 25. martu, nevis ar 2003. gada 28. aprīli, kā norādīts Komisijas atzinumā.