Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs ir Eiropas Komisijas darbinieks, kuram ir bērns ar atzītu invaliditāti. Vairāku gadu laikā sūdzības iesniedzēja ģimene saņēma pabalstus gan no Beļģijas iestādēm, gan no Komisijas, kas viņam piešķīra divkāršu standarta “apgādājamā bērna pabalstu”, lai segtu papildu izdevumus, kas saistīti ar viņa bērna invaliditāti [1] (papildu pabalsts šajā lēmumā tiks saukts par “papildu pabalstu”).

2. Komisija 2021. un 2022. gadā pārbaudīja sūdzības iesniedzēja situāciju un to, ka viņa ģimene saņem pabalstu no Beļģijas iestādēm. Tā secināja, ka tai būs jāatgūst papildu pabalsts, ko tā viņam bija izmaksājusi, kamēr viņa ģimene saņēma valsts pabalstus Beļģijā. Tas bija tāpēc, ka Komisija nevar izmaksāt papildu pabalstu darbiniekam, kurš saņem valsts pabalstu, kas būtībā ir tāds pats – “līdzīgs” – kā šis pabalsts [2].

3. Sūdzības iesniedzējs iesniedza administratīvu sūdzību par Komisijas lēmumu atgūt pabalstu.

4. Strīdā tika izvirzīti divi jautājumi. Pirmais jautājums bija par to, vai Beļģijas pabalsts faktiski bija “līdzīgs” ar papildu pabalstu, ko Komisija bija izmaksājusi sūdzības iesniedzējam saskaņā ar ES Civildienesta noteikumiem. Otrais jautājums bija par to, vai sūdzības iesniedzējs bija pienācīgi informējis Komisiju par to, ka viņa ģimene saņēma Beļģijas pabalstu, kā to prasa attiecīgie noteikumi.

5. Komisijas lēmumā nebija sīkāk aplūkots pirmais jautājums [3] Šķiet, ka sūdzības iesniedzējs ir sapratis, ka Beļģijas pabalsts bija “līdzīgs” ar papildu pabalstu, ko tas viņam bija izmaksājis saskaņā ar ES Civildienesta noteikumiem, un ka tāpēc tam šis jautājums nebija jārisina. Attiecībā uz pārējo lēmuma daļu Komisija rūpīgi pārbaudīja, vai sūdzības iesniedzējs to ir pienācīgi informējis par Beļģijas pabalstu, un secināja, ka tas tā nav. Tāpēc Komisija atstāja spēkā savu lēmumu.

6. Pēc tam sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību Eiropas Ombudam par Komisijas lēmumu.

Izmeklēšana

7. Ombuds sāka izmeklēšanu par to, kā Eiropas Komisija ir izskatījusi administratīvo sūdzību, jo īpaši attiecībā uz to, vai piemaksas bija “līdzīgas”[4].

8. Ombude lūdza Komisiju atbildēt uz jautājumiem par piemērojamo ES judikatūru (“spriedums Weißenfels lietā”)[5], un viņas izmeklēšanas grupa tikās ar attiecīgajiem Komisijas darbiniekiem, lai apspriestu šo jautājumu [6]. Sūdzības iesniedzēja iesniedza piezīmes par Komisijas nostāju.

Ombudam iesniegtie galvenie argumenti

9. Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz spriedumu lietā Weißenfels, kurā Tiesa secināja, ka Luksemburgas invaliditātes pabalsts nav “līdzīgs” ar papildu pabalstu, ko ES iestādes var piešķirt saskaņā ar ES Civildienesta noteikumiem.  Sūdzības iesniedzējs atzina, ka šajā lietā aplūkotais Luksemburgas pabalsts un Beļģijas pabalsts nav identiski, bet apgalvoja, ka Tiesas argumentācija attiecas arī uz viņa lietu. Tiesa izskatīja virkni Luksemburgas pabalsta īpašo iezīmju un nosacījumu un nosprieda, ka šim pabalstam nav tāds pats priekšmets vai mērķis kā Savienības Civildienesta noteikumos paredzētajam papildu pabalstam.

10. Tāpēc sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka ES iestādēm ir jāveic analīze, kas ir līdzīga tai, ko Tiesa izklāstījusi spriedumā Weißenfels lietā. Proti, tām ir jāpārbauda valsts pabalsta īpatnības un nosacījumi, lai noteiktu, vai šim pabalstam ir tāds pats priekšmets un mērķis kā Savienības Civildienesta noteikumos paredzētajam papildu pabalstam. Saskaņā ar viņa izpratni par piemērojamajiem noteikumiem un judikatūru papildu bērna pabalstu var uzskatīt par “līdzīgu” valsts aprūpes pabalstam tikai tad, ja noteikumos, kas reglamentē papildu pabalsta piešķiršanu saskaņā ar ES Civildienesta noteikumiem, ir paredzēts novērtējums, kas ir līdzvērtīgs tam, ko piemēro saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem.

11. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka pēc sprieduma lietā Weißenfels Eiropas Parlamenta administrācija nolēma vairs neuzskatīt attiecīgo Beļģijas pabalstu par “līdzīgu” ar papildu pabalstu, ko ES iestādes var maksāt darbiniekiem, kuriem ir bērns ar invaliditāti.

12. Komisija atsaucās uz to, ka Tiesa konsekventi ir piešķīrusi nozīmi attiecīgo kvotu “mērķim”. Komisija uzskata, ka tas nozīmē, ka, ja valsts pabalsts un papildu pabalsts saskaņā ar ES Civildienesta noteikumiem ir salīdzināmi un būtībā kalpo vienam un tam pašam mērķim, tie būtu jāuzskata par “līdzīgiem”. Spriedumā Weißenfels lietā Tiesa atgādināja par šo pieeju, norādot, ka “Tiesas judikatūra liecina, ka līdzīgi ir tikai tādi pabalsti, kas ir salīdzināmi un kam ir viens un tas pats mērķis”[7]. Komisija, šķiet, norādīja, ka šī bija vienīgā atbilstošā Weißenfels sprieduma daļa un ka Tiesas veiktā sīkākā analīze par valsts pabalsta iezīmēm un nosacījumiem minētajā lietā bija pārāk specifiska minētās lietas faktiem, lai veidotu pamatu vispārējam noteikumam vai pieejai.

13. Tas, ka Komisijas lēmumā par sūdzības iesniedzēja administratīvo sūdzību šis jautājums netika sīkāk aplūkots, bija saistīts ar Komisijas izpratni, ka sūdzības iesniedzējs būtībā bija piekritis tam, ka viņam nebija tiesību saņemt papildu pabalstu saskaņā ar ES Civildienesta noteikumiem.

14. Papildus informācijai par šo konkrēto gadījumu Komisija norādīja, ka tā īsteno lielu projektu, kas saistīts ar valsts un ES kvotu “līdzīguma” jautājumu. Pirmo reizi Komisija izveidos visaptverošu datubāzi par attiecīgajiem valsts pabalstiem, lai varētu ātri un precīzi izlemt, vai darbinieks, kas saņem valsts pabalstu, ir tiesīgs saņemt arī papildu pabalstu saskaņā ar ES Civildienesta noteikumiem. Projekts ir sarežģīts, jo īpaši tāpēc, ka pēdējos gados valsts pabalstu shēmās ir notikušas būtiskas izmaiņas un to skaits ir bijis ievērojams. Atšķirības starp valstu sistēmām ir tādas, ka secinājums par to, vai pastāv “līdzīga būtība”, bieži ietver zināmu rīcības brīvību.

15. Izmeklēšanas gaitā Komisija sniedza papildu skaidrojumus par metodiku, kas izmantota, lai novērtētu ES Civildienesta noteikumos paredzētā papildu pabalsta līdzīgo raksturu. Šie precizējumi ir izklāstīti turpmāk ombuda novērtējumā.

Ombuda novērtējums

16. Kā ombuds jau iepriekš ir norādījis, personu ar invaliditāti tiesības izmantot pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu viņu neatkarību, sociālo un profesionālo integrāciju un dalību kopienas dzīvē, ir noteiktas Pamattiesību hartā un ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), kurai ES ir pievienojusies. Ombuds ir uzskatījis, ka “divkāršais apgādājamā bērna pabalsts” kalpo tieši tam, lai īstenotu šīs pamattiesības.[8] No otras puses, Komisijai ir pienākums aizsargāt ES finanšu intereses, un tas attiecas arī uz to, lai nodrošinātu, ka pabalsti ES darbiniekiem netiek izmaksāti kļūdaini.

17. Ombuds piekrīt Komisijas sniegtajam šīs jomas aprakstam kā sarežģītam. Katra ES dalībvalsts var brīvi pieņemt savu valsts invaliditātes pabalstu sistēmu un jebkurā laikā pārskatīt šīs sistēmas. Valsts iestādēm nav pienākuma definēt savas sistēmas tā, lai Savienības iestādēm būtu vieglāk secināt, vai papildu pabalsts saskaņā ar ES Civildienesta noteikumiem ir “līdzīgs” valsts pabalstam. Tāpēc šķiet neizbēgami, ka Savienības iestādēm būs jāpiemēro zināma rīcības brīvība, lai noteiktu, vai starp valsts un Savienības pabalstu pastāv “līdzīgs raksturs”.  

18. Tiesas ģenerāladvokāta atzinumā Weißenfels lietā tika secināts, ka starp Luksemburgu un ES Civildienesta noteikumos paredzēto papildu pabalstu pastāv “līdzīgs raksturs” un ka ES iestāde minētajā lietā (Parlaments) bija pienācīgi atskaitījusi saskaņā ar Luksemburgas tiesību aktiem veiktos maksājumus no Civildienesta noteikumos paredzētā divkāršā apgādājamā bērna pabalsta. Ģenerāladvokāts atsaucās uz pabalstu “gara un mērķa” pārbaudi, pārbaudot pabalstu līdzību, un brīdināja neveikt novērtējumu, kas būtu pārāk koncentrēts uz valsts pabalsta formālajām un specifiskajām iezīmēm un nosacījumiem. Tomēr, kā norādīts iepriekš, Vispārējā tiesa pati nepiekrita, ka starp Luksemburgu un ES Civildienesta noteikumos paredzēto papildu pabalstu pastāv “līdzīgs raksturs”. Tā aplūkoja virkni Luksemburgas pabalsta īpašo iezīmju un nosacījumu un nosprieda, ka pabalstam nav tāds pats priekšmets vai mērķis kā Savienības Civildienesta noteikumos paredzētajam papildu pabalstam.

19. Šajā izmeklēšanā ombuds pauda bažas par to, ka Komisija būtībā ir īstenojusi ģenerāladvokāta, nevis pašas Tiesas pieeju.

20. Komisija atzina, ka, lai gan tās lēmumā par sūdzības iesniedzēja administratīvo sūdzību bija norādīts, ka tā izskaidros Beļģijas un Savienības kvotu “līdzīguma” jautājumu, tā galu galā to nedarīja pilnībā. Tas bija tāpēc, ka sūdzības iesniedzējs bija sapratis, ka būtībā piekrīt tam, ka Komisija ir pareizi secinājusi, ka pastāv “līdzīga būtība”, un tādējādi nav izteicis saistītu apgalvojumu vai apgalvojumu.

21. Lai gan spriedumā Weißenfels Tiesa izmantoja noteiktu pieeju, lai nonāktu pie secinājuma, ka minētajā lietā starp piemaksām nav “līdzīga rakstura”, tā detalizēti nepaskaidroja savu pieeju. Ombuds uzskata, ka vispiemērotākā sprieduma Weißenfels interpretācija ir tāda, ka, lai noteiktu, vai valsts pabalsta “mērķis” padara to par “līdzīgu” Savienības papildu pabalstam, ir jānosaka galvenās būtiskās iezīmes un nosacījumi, lai pēc tam secinātu, vai visi elementi kopā pierāda “līdzīgu raksturu”. Ir taisnība, ka Tiesa savā spriedumā ir sniegusi konkrētus faktu apsvērumus, lai nonāktu pie secinājuma šajā lietā. Piemēram, Tiesa norādīja, ka Luksemburgas pabalsts tiek piešķirts, pamatojoties tikai uz dzīvesvietu Luksemburgas teritorijā, un nav saistīts ar darba attiecībām, un ka Luksemburgas pabalsta summa ir daudz lielāka nekā ES papildu pabalsts. Tomēr ombuds nevar interpretēt Tiesas spriedumu tādējādi, ka ikreiz, kad valsts pabalsts tiek piešķirts, pamatojoties tikai uz dzīvesvietu, vai kad valsts pabalsts ir daudz lielāks nekā ES papildu pabalsts, neizbēgami nav “līdzīga rakstura”. Kā minēts iepriekš, valstu pabalstu sistēmas ievērojami atšķiras un laika gaitā var viegli būtiski mainīties. Šķiet, ka šajā ziņā nav iespējams piemērot automātisku pieeju, un tāpēc ir pamats secināt, ka Tiesa to nav domājusi.

22. Šajā ziņā var uzskatīt, ka Tiesa ir mudinājusi iestādes, lai noteiktu “līdzīgo raksturu”, veikt detalizētāku analīzi par attiecīgā valsts pabalsta īpašajām galvenajām iezīmēm un nosacījumiem. Šķiet, ka nav iespējams secināt, ka pastāv “līdzīga daba” tikai tāpēc, ka attiecīgā valsts pabalsta vispārējais mērķis ir palīdzēt ģimenēm, kurās ir bērns ar invaliditāti.

23. Saistībā ar izmeklēšanas sanāksmēm ombuda izmeklēšanas grupa iesniedza Komisijai iepriekš minēto sākotnējo viedokli. Atbildot uz to, Komisija sniedza detalizētāku skaidrojumu par metodiku, kas izmantota, lai novērtētu Civildienesta noteikumos paredzētā papildu pabalsta līdzīgo raksturu, lai sūdzības iesniedzējs varētu labāk izprast šo jautājumu un ar to saistītā Komisijas secinājuma iemeslus. Komisija detalizētāk un konkrētāk izklāstīja iemeslus, kuru dēļ Beļģijas pabalsts saskaņā ar tās analīzi bija “līdzīgs” Civildienesta noteikumos paredzētajam pabalstam. Atsaucoties uz piemērojamajiem noteikumiem, Komisija norādīja, ka Beļģijas sistēmas pamatā ir “iekasētie punkti” un ka tas būtībā atspoguļo radušos izdevumus (piemēram, invaliditātes fiziskās un garīgās sekas saistībā ar mobilitāti, mācīšanās spējām, personīgo aprūpi, medicīnisko aprūpi, ceļošanu un dzīves vides pielāgošanu). Pabalsta apmēru nosaka, pamatojoties uz iekasēto punktu skaitu. Tāpat saskaņā ar ES Civildienesta noteikumiem lēmums par apgādājamā bērna pabalsta divkāršošanu ir balstīts uz to, ka vecākiem ir radušies lieli izdevumi. Piemērojamie īstenošanas noteikumi [9] paredzēja pieņēmumu par lieliem izdevumiem attiecībā uz bērniem, kuru invaliditāte ir vienāda ar vai lielāka par 50 %, savukārt attiecībā uz mazākiem invaliditātes procentiem pabalsta divkāršošanu piešķir, ja kopējie vidējie mēneša izdevumi ir lielāki par apgādājamā bērna pabalsta summu, t. i., ir jāpierāda lielie izdevumi. Konkrēti, katrā atsevišķā gadījumā, kad invaliditātes procentuālā daļa ir mazāka par 50 %, Komisija ņem vērā dažādus elementus, kas ir tieši salīdzināmi ar Beļģijas sistēmas elementiem (piemēram, mobilitātes, runas terapijas un māceklības izmaksas, personīgā aprūpe, medicīniskā aprūpe, nepieciešamie ceļojumi un vides pielāgošana). Tādējādi, analizējot Beļģijas papildu pabalsta un Civildienesta noteikumos paredzētā divkāršā apgādājamā bērna pabalsta mērķi (aptverot lielos izdevumus) un salīdzināmību (ņemot vērā dažādus elementus), Komisija secināja, ka abi pabalsti ir “līdzīgi”.

24. Ombuds uzskata, ka pabalstu sistēmu salīdzināšana ir tik sarežģīta, ka ES iestādēm neizbēgami ir jāpiemēro zināma rīcības brīvība, nosakot, vai starp valsts un ES pabalstu pastāv “līdzīga būtība”. Izskatījis Komisijas paskaidrojumus, kā izklāstīts iepriekš, ombuds šajā lietā nekonstatē administratīvu kļūmi, jo Komisija ir saprātīgi izmantojusi šo rīcības brīvību attiecībā uz attiecīgajām piemaksām.

25. Visbeidzot, ombude atzinīgi vērtē to, ka Komisija drīzumā izveidos attiecīgo valsts pabalstu datubāzi, lai varētu ātri un precīzi lemt par to, vai darbinieks, kas saņem valsts pabalstu, ir tiesīgs saņemt arī papildu pabalstu saskaņā ar ES Civildienesta noteikumiem. Šādu instrumentu un procedūru ieviešana ir laba administratīvā prakse.

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu, ombuds slēdz šo lietu ar šādu secinājumu:

Ombuds šajā gadījumā nekonstatē administratīvas kļūmes, jo Komisija savā analīzē ir pamatoti izmantojusi savu rīcības brīvību attiecībā uz attiecīgo valsts un ES kvotu salīdzināmību.

Sūdzības iesniedzējs un Eiropas Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Teresa Anjinho
Eiropas ombude

Strasbūrā, 2025. gada 11. decembrī

[1] ES Civildienesta noteikumu 67. panta 3. punktā ir noteikts, ka “apgādājamā bērna pabalstu var divkāršot ar īpašu pamatotu iecēlējinstitūcijas lēmumu, kura pamatā ir medicīniski dokumenti, kas apliecina, ka attiecīgajam bērnam ir invaliditāte vai ilgstoša slimība, kuras dēļ ierēdnim rodas lieli izdevumi.[..]”

[2] Civildienesta noteikumu 67. panta 2. punktā ir noteikts, ka „ierēdņi, kas saņem šajā pantā noteiktos ģimenes pabalstus, deklarē līdzīgus pabalstus, kas izmaksāti no citiem avotiem; pēdējos minētos pabalstus atskaita no pabalstiem, ko maksā saskaņā ar VII pielikuma 1., 2. un 3. pantu.”

[3] Savā faktu sadaļā Komisijas lēmums, šķiet, liecina, ka šāda analīze sākotnēji bija paredzēta (“Kā tiks sīkāk paskaidrots šajā lēmumā, šim papildu pabalstam ir tāds pats mērķis kā likumā noteiktajam divkāršajam apgādājamā bērna pabalstam.”).

[4] Izmeklēšanā netika pārbaudīts, vai Komisija ir pareizi secinājusi, ka sūdzības iesniedzējs to nav pienācīgi informējis par Beļģijas pabalstu. Ombuds uzskatīja, ka Komisija ir pienācīgi izskatījusi šo jautājumu un izdarījusi par to secinājumus. Izmeklēšanā netika izskatīti arī vispārīgāki sūdzības iesniedzēja apgalvojumi par Komisijas Cilvēkresursu un drošības ĢD darbu.

[5] Tiesas 2007. gada 18. decembra spriedums lietā C-135/06 P Weißenfels / Parlaments, https://curia.europa.eu/juris/liste.jsf?language=en&num=C-135/06

[6] Izmeklēšanas gaitā ombuda izmeklēšanas grupa trīs reizes tikās ar Komisijas pārstāvjiem.

[7] 89. punkts.

[8] 535/2021/VS https://www.ombudsman.europa.eu/en/decision/en/166450

[9] Administrācijas vadītāju secinājumi Nr. 177/87