Strasbūrā, 2004. gada 3. maijā

Godātais M. kungs!

2003. gada 28. oktobrī Jūs iesniedzāt sūdzību pret Eiropas Savienības Padomi par to, ka tā, iespējams, nav pienācīgi apspriedusies ar Apvienoto komiteju jautājumā par īpašu priekšlaicīgu pensionēšanos.

2003. gada 17. novembrī es pārsūtīju sūdzību Padomes ģenerālsekretāram. Padome nosūtīja savu atzinumu 2004. gada 9. februārī. Es to nosūtīju Jums kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2004. gada 13. aprīlī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Vispārīga informācija

Padomes 2002. gada 30. septembra Regula (EK, Euratom) Nr. 1747/2002, ar ko iestādes modernizācijas sakarā ievieš īpašus pasākumus attiecībā uz Eiropas Savienības Padomē pastāvīgā darbā iecelto Eiropas Kopienu ierēdņu darba attiecību pārtraukšanu (1), ļauj Padomei pārtraukt darba attiecības ar ierobežotu skaitu tās ierēdņu, kuri vēlas izmantot šo iespēju (tā sauktais "dégagement"). Regulas 1. pantā paredzēts, ka šo pasākumu var piemērot ierēdņiem, kas sasnieguši 55 gadu vecumu un nostrādājuši vismaz 15 gadus, izņemot A 1 un A 2 pakāpes ierēdņus. Saskaņā ar regulas 2. pantu 2003. un 2004. gadā ir jāaptver 94 ierēdņi. 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka, ievērojot 2. pantā noteiktos ierobežojumus, “Padomes Ģenerālsekretariāts, pienācīgi ņemot vērā dienesta intereses un apspriedies ar Apvienoto komiteju, no ierēdņiem, kas iesniedz pieteikumu par dienesta attiecību pārtraukšanu saskaņā ar 1. pantu, izvēlas tos, kuriem tas vēlas piemērot šo pasākumu”.

Saskaņā ar regulas 3. panta 2. punktu amatpersonas, kuras skar Padomes reorganizācijas pasākumi, uzskata par prioritārām. Jāņem vērā arī apmācības apjoms, kas šiem ierēdņiem būtu nepieciešams, lai veiktu jaunus uzdevumus, viņu vecums, spējas, sniegums, uzvedība darbā, ģimenes apstākļi un darba stāžs.

Regulas 4. pantā paredzēts, ka ierēdņi, kuru dienesta attiecības ir izbeigtas saskaņā ar regulu, ir tiesīgi saņemt ikmēneša pabalstu 60 līdz 70 % apmērā no viņu pēdējās pamatalgas atkarībā no viņu vecuma un darba stāža. Šīs tiesības izbeidzas vēlākais tad, kad attiecīgais ierēdnis sasniedz 65 gadu vecumu (un pēc tam tiek aizstātas ar parasto vecuma pensiju). Tas izskaidro, kāpēc šādu atbrīvošanu no amata attiecīgie ierēdņi uzskata par priekšlaicīgas pensionēšanās veidu.

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 9. panta 4. punktu iecēlējinstitūcija vai Personāla komiteja papildus funkcijām, kas tām uzticētas ar šiem Civildienesta noteikumiem, var apspriesties ar Apvienoto komiteju par vispārīgiem jautājumiem, kurus kāda no šīm komitejām uzskata par iesniedzamiem. Civildienesta noteikumu II pielikuma 2. pantā ir paredzēts, ka Apvienotajā komitejā ir priekšsēdētājs, kuru ieceļ iecēlējinstitūcija, un locekļi un aizstājēji, kurus vienādā skaitā ieceļ iecēlējinstitūcija un Personāla komiteja.

Regulas Nr. 1747/2002 īstenošanas pasākumi ir noteikti Padomes ģenerālsekretāra vietnieka 2002. gada 14. novembra Lēmumā Nr. 484/02. Saskaņā ar lēmuma 6. pantu Padomes ģenerālsekretāra vietnieks izveido kandidātu saraksta projektu, ko pēc tam iesniedz Apvienotajai komitejai atzinuma sniegšanai. Saskaņā ar lēmuma 7. pantu Apvienotajai komitejai atzinums ir jāiesniedz 15 darba dienu laikā. Lēmuma 8. pantā paredzēts, ka to ierēdņu sarakstu, kuru dienesta attiecības ir jāizbeidz, izveido pēc tam, kad Apvienotā komiteja ir sniegusi atzinumu, vai pēc tam, kad ir beidzies šā atzinuma iesniegšanai paredzētais termiņš.

Sūdzības iesniedzējs, Padomes ierēdnis, 2002. gadā iesniedza pieteikumu par dienesta attiecību izbeigšanu saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem un 2003. gada „dégagement” ietvaros. Padome šo lūgumu noraidīja ar 2003. gada 26. marta lēmumu.

Sūdzība 1587/2003/GG

2003. gada 25. jūnijā sūdzības iesniedzējs nosūtīja ombudam sūdzības kopiju, ko viņš bija iesniedzis Padomei 2003. gada 23. jūnijā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu un kas bija vērsta pret 2003. gada 26. marta lēmumu.

2003. gada 27. augustā sūdzības iesniedzējs rakstīja ombudam, lai jautātu, kāpēc viņš vēl nav saņēmis apstiprinājumu par sūdzības saņemšanu.

Saņemot šo vēstuli, ombuds saprata, ka sūdzības iesniedzējs vēlas, lai viņa 2003. gada 25. jūnija vēstuli izskatītu kā sūdzību. Tādējādi attiecīgā vēstule tika pienācīgi reģistrēta kā sūdzība (1587/2003/GG). Šī sūdzība attiecās uz to, ko sūdzības iesniedzējs uzskatīja par iecēlējinstitūcijas nespēju pienācīgi apspriesties ar Apvienoto komiteju jautājumā par īpašu priekšlaicīgu pensionēšanos. Ombuds 2003. gada 3. septembrī noraidīja sūdzību, pamatojoties uz to, ka sūdzības iesniedzējs vēl nebija izsmēlis visus iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas viņam bija pieejami saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, ņemot vērā, ka viņš bija iesniedzis 90. panta 2. punkta sūdzību 2003. gada 23. jūnijā un ka termiņš, kurā Padomei bija jāatbild uz šo sūdzību, vēl nebija beidzies.

Par jauno sūdzību

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 28. oktobrī informēja ombudu, ka Padome 2003. gada 21. oktobrī ir noraidījusi viņa sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu un ka viņš vēlas atjaunot savu sūdzību ombudam. Šī jaunā sūdzība tika reģistrēta ar numuru 2046/2003/GG.

Sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka iecēlējinstitūcija šajā jautājumā nav pienācīgi apspriedusies ar Apvienoto komiteju. Pēc viņa domām, ģenerālsekretāra vietnieka 2002. gada 14. novembra Lēmums Nr. 484/02 bija pretrunā Regulai Nr. 1747/2002, jo ar to tika mainīta notikumu secība, kā rezultātā “dégagement” saņēmēju saraksts visbeidzot tika nodots Apvienotajai komitejai, faktiski konfrontējot to ar “fait accompli” un neatstājot tai nekādu rīcības brīvību vai pat līdzekļus novērtējuma veikšanai. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka iestādes darbinieki ir pārstāvēti Apvienotajā komitejā un ka tāpēc šajā komitejā darbinieki var cerēt, ka viņu intereses tiks aizstāvētas pret jebkādām administrācijas mahinācijām. Tādējādi bija īpaši nopietni, ka Apvienotās komitejas locekļiem faktiski tika liegta piekļuve to ierēdņu lietas materiāliem, kuri bija pieteikušies. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tādējādi Apvienotā komiteja nevarēja sniegt iecēlējinstitūcijai pienācīgi pamatotu atzinumu par to ierēdņu sarakstu, uz kuriem varētu attiekties dienesta attiecību izbeigšanas pasākumi.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Lēmums Nr. 484/02 būtu jāatceļ un jāaizstāj ar lēmumu, kurā ievērota Regulā (EK) Nr. 1747/2002 noteiktā procedūras kārtība.

Sūdzības iesniedzējs savai sūdzībai pievienotajā pavadvēstulē norādīja, ka ar savu sūdzību viņš necer panākt dienesta attiecību izbeigšanu, bet gan cenšas panākt, lai Padomes administrācija pildītu savus pienākumus pret saviem darbiniekiem.

Starp sūdzības iesniedzēja iesniegtajiem apliecinošajiem dokumentiem bija neparakstīts 2003. gada 18. marta dokuments, kas, šķiet, bija Personāla komitejas iecelto Apvienotās komitejas locekļu paziņojums. Saskaņā ar šo paziņojumu personāla komitejas ieceltie Apvienotās komitejas locekļi vairākkārt bija lūguši piekļuvi visu prasītāju lietas materiāliem ar nosacījumu, ka prasītāji tam piekrīt. Turklāt saskaņā ar šo paziņojumu iecēlējinstitūcija esot kategoriski atteikusi šādu piekļuvi.

Pieprasījums

Padomes atzinums

Savā atzinumā Padome izteica šādas piezīmes:

Šī iebilduma priekšmets atšķīrās no tā, kas Padomei tika iesniegts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Saskaņā ar šo sūdzību sūdzības iesniedzējs vēlējās, lai Lēmums Nr. 484/02 tiktu atcelts un aizstāts ar lēmumu, kurā būtu ievērota Regulā (EK) Nr. 1747/2002 noteiktā procedūras kārtība, savukārt 90. panta 2. punkta sūdzībā bija izteikts aicinājums pārskatīt un pārskatīt iecēlējinstitūcijas lēmumu, ar kuru tika noraidīts viņa pieteikums par “dégagement” 2003. gadā, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1747/2002 burtu un garu. Tādējādi sūdzības iesniedzējs nebija izmantojis visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus pirms sūdzības iesniegšanas ombudam, jo viņš neiesniedza sūdzību cerībā saņemt priekšlaicīgu pensionēšanos.

Sūdzības iesniedzējs atkal bija pieteicies „dégagement” 2004. gadā.

Pēc būtības sūdzības iesniedzējs nebija norādījis iemeslus, kāpēc Lēmums Nr. 484/02 būtu jāatceļ. Lēmums pilnībā atbilda Regulai Nr. 1747/2002 un analogiem noteikumiem, ko pieņēmusi Komisija.

Saskaņā ar lēmumu procedūra to ierēdņu saraksta noteikšanai, kuriem bija paredzēts piemērot “dégagement”, netika atcelta, kā to apgalvoja sūdzības iesniedzējs. Šī procedūra paredzēja šādas darbības: a) iecēlējinstitūcija izskatīja pieteikumus un pārbaudīja, vai pretendenti atbilst vecuma un darba stāža kritērijiem; b) dienests, kurā ierēdnis tika norīkots, novērtēja ierēdņa “dégagement” intereses, klasificējot pieteikumu vienā no trim grupām (“dégagement”, kas ir ļoti ieinteresēts, maz ieinteresēts vai nav ieinteresēts dienestā); c) pamatojoties uz šiem apsvērumiem un citiem juridiskiem kritērijiem, iecēlējinstitūcija (2) sagatavoja to ierēdņu sarakstu, kuriem bija paredzēts piemērot “dégagement” noteikumus, lai tos izskatītu Apvienotajā komitejā, un d) pēc tam, kad Apvienotā komiteja bija sniegusi atzinumu vai kad bija beidzies termiņš šāda atzinuma sniegšanai, iecēlējinstitūcija pieņēma galīgo sarakstu. Tas nekādā ziņā nemaina Regulā Nr. 1747/2002 paredzēto procedūru, jo ierēdņu saraksts tika pieņemts tikai pēc apspriešanās ar Apvienoto komiteju.

Visi soļi un procedūras tika rūpīgi novēroti. Apvienotajai komitejai tika iesniegts ne tikai saraksts, bet arī citi attiecīgie dokumenti, piemēram, pieteikumu saraksti, kas sadalīti iepriekš minētajās grupās (ievērojama interese, maza interese, intereses nav), un visu potenciālo un faktisko pieteikumu iesniedzēju saraksti. Turklāt Administrācijas un personāla ģenerāldirektors piedalījās Apvienotās komitejas sanāksmē, kurā šis jautājums tika apspriests, un atbildēja uz visiem jautājumiem par vispārējiem un konkrētiem “dégagement” aspektiem (proti, izmantotajiem kritērijiem). Tomēr saskaņā ar Regulas Nr. 45/2001 noteikumiem sniegtajai informācijai nebija jāizpauž personas dati par katru pieteikuma iesniedzēju (3). Iecēlējinstitūcija saskaņā ar Regulas 45/2001 11. pantu apņēmās, ka vienīgie datu saņēmēji būs iecēlējinstitūcija un ĢD A I. Tas bija skaidri norādīts 2002. gada 22. novembra paziņojuma personālam 157/2002 pielikumā. Tāpēc iecēlējinstitūcijas atteikums izpaust personas datus, kas savākti ar šādām garantijām, bija absolūti pamatots, un sūdzības iesniedzējs šo jautājumu nekad nebija apstrīdējis vai pat risinājis.

Tā kā Apvienotā komiteja bija sniegusi atšķirīgu atzinumu, iecēlējinstitūcija nolēma pieņemt ierosināto sarakstu.

Sūdzības iesniedzējs bija informēts par to, ka viņa pieteikums tika uzskatīts par mazsvarīgu un ka diskusijās netika reģistrēta viņa personīgā lieta.

Noslēgumā Padome norādīja, ka visi pieteikumi, tostarp sūdzības iesniedzēja pieteikumi, tika pienācīgi izskatīti saskaņā ar piemērojamajām tiesību normām un ka galīgā saraksta izveide nekādā ziņā nebija kļūdaina.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību. Viņš atkārtoja savu viedokli, ka pirms to ierēdņu saraksta sagatavošanas, kuru dienesta attiecības ir jāizbeidz, nav notikusi apspriešanās ar Apvienoto komiteju. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Apvienotā komiteja tā vietā ir tikai saskārusies ar ģenerālsekretāra vietnieka un trīs augstu amatpersonu izveidoto uzvārdu sarakstu un uzdevusi to pieņemt. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka visi pieteikuma iesniedzēji ar pašu pieteikuma iesniegšanas aktu ir klusējot piekrituši tam, ka viņu pieteikumus pārbaudīs Apvienotā komiteja.

Lēmums

Ievadpiezīmes

1.1 Padomes 2002. gada 30. septembra Regula (EK, Euratom) Nr. 1747/2002, ar ko iestādes modernizācijas sakarā ievieš īpašus pasākumus attiecībā uz Eiropas Savienības Padomē pastāvīgā darbā iecelto Eiropas Kopienu ierēdņu darba attiecību pārtraukšanu (4), ļauj Padomei pārtraukt darba attiecības ar ierobežotu skaitu tās ierēdņu, kuri vēlas izmantot šo iespēju (tā sauktais "dégagement"). Regulas 1. pantā paredzēts, ka šo pasākumu var piemērot ierēdņiem, kas sasnieguši 55 gadu vecumu un nostrādājuši vismaz 15 gadus, izņemot A 1 un A 2 pakāpes ierēdņus. Saskaņā ar regulas 3. panta 1. punktu “Padomes Ģenerālsekretariāts, apspriedies ar Apvienoto komiteju, no ierēdņiem, kas iesniedz pieteikumu par dienesta attiecību pārtraukšanu saskaņā ar 1. pantu, izvēlas tos, kuriem tas vēlas piemērot šo pasākumu”. Regulas Nr. 1747/2002 īstenošanas pasākumi ir noteikti Padomes ģenerālsekretāra vietnieka 2002. gada 14. novembra Lēmumā Nr. 484/02. Saskaņā ar lēmuma 6. pantu Padomes ģenerālsekretāra vietnieks izveido kandidātu saraksta projektu, ko pēc tam iesniedz Apvienotajai komitejai atzinuma sniegšanai. Saskaņā ar lēmuma 7. pantu Apvienotajai komitejai atzinums ir jāiesniedz 15 darba dienu laikā.

1.2 Sūdzības iesniedzējs, Padomes ierēdnis, 2002. gadā iesniedza pieteikumu par dienesta attiecību izbeigšanu saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem un 2003. gada "degagement" ietvaros. Padome šo lūgumu noraidīja ar 2003. gada 26. marta lēmumu. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 23. jūnijā iesniedza sūdzību Padomei saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Padome 2003. gada 21. oktobrī šo sūdzību noraidīja. 2003. gada 28. oktobrī sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda. Šajā sūdzībā sūdzības iesniedzējs cita starpā kritizēja to, ka Apvienotajai komitejai netika dota piekļuve Padomei iesniegtajiem pieteikumiem.

1.3 Padome uzskata, ka pirms sūdzības iesniegšanas ombudam sūdzības iesniedzējs nav izmantojis visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus.

1.4 Eiropas ombuda statūtu (5) 2. panta 8. punktā noteikts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzības, kas attiecas uz darba attiecībām starp Kopienas iestādēm un struktūrām un to darbiniekiem, ja vien nav izmantotas visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus un sūdzības, jo īpaši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktā minētās procedūras.

1.5 Padome apgalvo, ka šīs sūdzības priekšmets atšķīrās no tā, kas tai tika iesniegts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, ņemot vērā, ka saskaņā ar šo sūdzību sūdzības iesniedzējs vēlējās, lai Lēmums Nr. 484/02 tiktu atcelts un aizstāts ar lēmumu, kurā būtu ievērota Regulā Nr. 1747/2002 noteiktā procesuālā kārtība, lai gan minētajā 90. panta 2. punkta sūdzībā bija prasīts, lai iecēlējinstitūcijas lēmums, ar kuru tika noraidīts viņa pieteikums par “dégagement” 2003. gadā, tiktu pārskatīts un pārskatīts saskaņā ar Regulas Nr. 1747/2002 burtu un garu. Tomēr ombuds norāda, ka pati Padome savā lēmumā par šīs sūdzības noraidīšanu norādīja, ka 90. panta 2. punkta sūdzība attiecās uz abiem šiem aspektiem (6).

1.6 Padome savā atzinumā arī apgalvo, ka sūdzības iesniedzējs nekad nav apstrīdējis vai pat risinājis iecēlējinstitūcijas atteikumu izpaust personas datus Apvienotajai komitejai. Ombuds tomēr norāda, ka šis atteikums piešķirt piekļuvi ierēdņu prasītāju lietas materiāliem tika minēts 90. panta 2. punkta sūdzības 6. punktā un ka Padome uz šo argumentu atbildēja lēmuma par šīs sūdzības noraidīšanu 5. punktā.

1.7 Šajos apstākļos ombuds secina, ka Padome nav paudusi viedokli, ka sūdzības iesniedzējs pirms vēršanās pie ombuda nav izmantojis visus viņa rīcībā esošos iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

1.8 Savā atzinumā Padome atsaucas arī uz to, ka sūdzības iesniedzējs ir norādījis, ka viņš neiesniedz savu sūdzību cerībā saņemt priekšlaicīgu pensionēšanos, acīmredzot, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka sūdzības iesniedzējs nav izmantojis visus iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Nav pilnīgi skaidrs, kāda nozīme šajā kontekstā varētu būt Padomes minētajam faktam. Tomēr ombuds uzskata, ka ir lietderīgi atgādināt, ka sūdzības iesniedzējam nav jābūt īpašām interesēm, lai varētu iesniegt sūdzību saskaņā ar EK līguma 195. pantu. Pietiek ar to, ka sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Kopienas iestāde vai struktūra ir pieļāvusi administratīvu kļūmi, kā sūdzības iesniedzējs to ir darījis šajā lietā. Ombuds arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs, šķiet, ir motivēts ar vēlmi nodrošināt, ka Padomes administrācija darbojas pienācīgi. Ombuds uzskata, ka tādējādi nevar apšaubīt sūdzības iesniedzēja tiesības vērsties pie ombuda.

1.9 Lēmumā par 90. panta 2. punkta sūdzības noraidīšanu Padome informēja sūdzības iesniedzēju par iespēju iesniegt apelāciju Pirmās instances tiesā. Ombuds uzskata, ka būtu lietderīgi, ja Padome turpmāk varētu informēt savus ierēdņus arī par to, ka viņiem ir tiesības iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam.

2 Nepienācīga apspriešanās ar Apvienoto komiteju

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka iecēlējinstitūcija šajā jautājumā nav pienācīgi apspriedusies ar Apvienoto komiteju. Pēc viņa domām, Lēmums Nr. 484/02 bija pretrunā Regulai Nr. 1747/2002, jo ar to tika mainīta notikumu secība, kā rezultātā “dégagement” saņēmēju saraksts visbeidzot tika nodots Apvienotajai komitejai, faktiski saskaroties ar to ar “fait accompli” un neatstājot tai nekādu rīcības brīvību vai pat līdzekļus novērtējuma veikšanai. Šajā saistībā sūdzības iesniedzējs norāda, ka Apvienotajai komitejai tika liegta piekļuve to ierēdņu lietas materiāliem, kuri bija pieteikušies. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tādējādi Apvienotā komiteja nevarēja sniegt iecēlējinstitūcijai pienācīgi pamatotu atzinumu par to ierēdņu sarakstu, uz kuriem varētu attiekties dienesta attiecību izbeigšanas pasākumi.

2.2 Padome uzskata, ka Lēmums Nr. 484/02 pilnībā atbilst Regulai Nr. 1747/2002, jo ierēdņu saraksts tika pieņemts tikai pēc apspriešanās ar Apvienoto komiteju. Tā arī apgalvo, ka iecēlējinstitūcijas atteikums izpaust Apvienotajai komitejai katra prasītāja personas datus bija absolūti pamatots, ņemot vērā Regulu Nr. 45/2001 (7). Padome apgalvo, ka tā ir uzņēmusies saistības saskaņā ar Regulas 45/2001 11. pantu, ka vienīgie datu saņēmēji ir iecēlējinstitūcija un ĢD A I.

2.3 Ombuds norāda, ka Lēmuma Nr. 484/02 8. pantā ir paredzēts, ka to ierēdņu sarakstu, kuru dienesta attiecības ir jāizbeidz, izveido pēc tam, kad Apvienotā komiteja ir sniegusi savu atzinumu, vai pēc tam, kad ir beidzies šā atzinuma iesniegšanai paredzētais termiņš. Šajos apstākļos Padomes viedoklis, ka Lēmums Nr. 484/02 ir saderīgs ar Regulu Nr. 1747/2002, ciktāl tas attiecas uz apspriešanos ar Apvienoto komiteju, šķiet pareizs. No tā izriet, ka sūdzības iesniedzēja prasība atcelt Lēmumu Nr. 484/02 un aizstāt to ar lēmumu, kurā ir ievērota Regulā Nr. 1747/2002 noteiktā procesuālā kārtība, nevar tikt atbalstīta.

2.4 Tomēr ombuds norāda, ka Regulas Nr. 1747/2002 3. panta 1. punktā Padomei ir noteikts pienākums apspriesties ar Apvienoto komiteju pirms to kandidātu saraksta pieņemšanas, kuru dienesta attiecības ir jāizbeidz. Šā noteikuma mērķis acīmredzami ir ļaut Apvienotajai komitejai paust savu viedokli par iecēlējinstitūcijas iesniegtajiem priekšlikumiem, lai iecēlējinstitūcija tos varētu ņemt vērā, lemjot par šo jautājumu. Tomēr ombuds uzskata, ka, lai varētu lietderīgi formulēt un paust savu viedokli, Apvienotās komitejas rīcībā ir jābūt visai attiecīgajai informācijai. Ir grūti saprast, kā komiteja varētu sniegt atzinumu par tai iesniegto saraksta projektu bez iespējas iepazīties ar atsevišķu pieteikuma iesniedzēju dokumentiem. Bez šādas iespējas apspriešanās ar Apvienoto komiteju, šķiet, ir tikai formalitāte.

2.5 Ombuds pilnībā apzinās, ka tas ietver piekļuvi personas datiem un ka šādu piekļuvi var piešķirt tikai saskaņā ar Regulas 45/2001 noteikumiem. Savā atzinumā Padome apgalvo, ka tā ir apņēmusies saskaņā ar Regulas 45/2001 11. pantu, ka vienīgie datu saņēmēji ir iecēlējinstitūcija un A I ĢD. Ombuds norāda, ka Regulas 45/2001 11. panta 1. punkta c) apakšpunktā personai, kas vāc personas datus no datu subjekta, ir noteikts pienākums informēt šo datu subjektu par “datu saņēmējiem vai saņēmēju kategorijām”. 2002. gada 22. novembra paziņojuma personālam Nr. 157/2002 pielikumā, uz kuru šajā kontekstā atsaucas Padome, prasītāji tiek attiecīgi informēti, ka viņu pieteikumos ietverto datu saņēmēji ir “iecēlējinstitūcija un ĢD A I”. Ne šajā dokumentā, ne Regulas 45/2001 11. pantā nav atsauces uz “uzņēmumu”, kas attiecīgos datus neizpauž citām personām. Tomēr šķiet pamatoti pieņemt, ka šādus personas datus var izpaust (un tādējādi apstrādāt) tikai tad, ja ir izpildīti Regulas 45/2001 5. panta nosacījumi. 5. pantā ir noteikts, ka, izņemot gadījumus, kad datu subjekts ir nepārprotami devis savu piekrišanu (d) apakšpunkts), personas datus var apstrādāt inter alia, ja “apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu”. Ņemot vērā to, ka Regulas (EK) Nr. 1747/2002 3. panta 1. punkts uzliek Padomei pienākumu apspriesties ar Apvienoto komiteju, varētu piemērot šo pēdējo minēto Regulas (EK) Nr. 45/2001 noteikumu. Tomēr, pat pieņemot, ka Regulā 45/2001 šāda izpaušana nav atļauta, būtu jāņem vērā fakts, ka tas būtu saistīts ar to, ka Padome neinformēja pieteikuma iesniedzējus par to, ka viņu personas datus var iesniegt Apvienotajai komitejai. Šādā gadījumā Padome pati būtu radījusi šķērsli informācijas izpaušanai, uz kuru tā vēlas atsaukties.

2.6 Tādēļ ombuds secina, ka, atsakot Apvienotajai komitejai piekļuvi atsevišķu pieteikumu iesniedzēju dokumentiem vai nenodrošinot iespēju šādu piekļuvi piešķirt, Padome nav ļāvusi Apvienotajai komitejai lietderīgi paust savu viedokli par iecēlējinstitūcijas iesniegtajiem priekšlikumiem. Tādējādi Padome neesot pienācīgi apspriedusies ar Apvienoto komiteju. Tā ir administratīva kļūme.

Secinājums

3.1 Pamatojoties uz ombuda veikto izmeklēšanu par šo sūdzību, ir nepieciešams izteikt šādu kritisku piezīmi:

Atsakoties piešķirt Apvienotajai komitejai piekļuvi atsevišķu pieteikuma iesniedzēju dokumentiem vai nenodrošinot iespēju piešķirt šādu piekļuvi, Padome nav ļāvusi Apvienotajai komitejai lietderīgi paust savu viedokli par iecēlējinstitūcijas iesniegtajiem priekšlikumiem. Tādējādi Padome neesot pienācīgi apspriedusies ar Apvienoto komiteju. Tā ir administratīva kļūme.

3.2 Sūdzības iesniedzējs norāda, ka viņš necer ar savu sūdzību panākt dienesta attiecību izbeigšanu, bet gan cenšas panākt, lai Padomes administrācija pildītu savus pienākumus pret personālu. Ombuds uzskata, ka, izsakot kritisku piezīmi, viņš palīdz uzlabot Padomes administratīvo darbību un ka šāda kritiska piezīme tādējādi atbilst sūdzības iesniedzēja nodomiem. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā jautājumā. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

3.3 Par šo lēmumu tiks informēts arī Padomes ģenerālsekretārs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) OV 2002, L 264, 5. lpp.

(2) No Padomes lēmuma par 90. panta 2. punkta sūdzību izriet, ka šo saraksta projektu izveidoja Padomes ģenerālsekretāra vietnieks ar trīs augstas pakāpes ierēdņu palīdzību (uz kuriem “iedalījums” neattiecās).

(3) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.).

(4) OV 2002, L 264, 5. lpp.

(5) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, OV L 113, 15. lpp.

(6) Skat. Padomes 2003. gada 21. oktobra lēmuma ievaddaļu: „Jūs arī apgalvojat, ka Lēmums Nr. 484/02 (…) būtu jāatceļ.”

(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.).