Strasbūrā, 2004. gada 7. aprīlī

Godātais W. kungs!

2003. gada 30. septembrī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Komisijas atteikumu Jūs pārklasificēt B 4/2 pakāpē.

2003. gada 4. novembrī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2004. gada 7. janvārī. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2004. gada 20. februārī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju attiecīgie fakti bija šādi:

Komisija 1985. gada 1. janvārī pieņēma darbā sūdzības iesniedzēju B 5 pakāpes 2. līmenī. Viņš strādāja Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorātā, lai vadītu lielu IT projektu. Personāla ĢD 2002. gada 20. decembrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka pēc Tiesas sprieduma lietā C-389/98 P (Gevaert/Komisija)(1) iecēlējinstitūcija ir veikusi viņa sākotnējās klasifikācijas lietas papildu pārbaudi. Tomēr iecēlējinstitūcija apstiprināja sūdzības iesniedzēja klasifikāciju B 5 kategorijā no 1985. gada 1. janvāra, uzskatot, ka sūdzības iesniedzēja lietā kopumā nebija pietiekamu elementu, lai viņa profilu varētu uzskatīt par izņēmuma profilu, pamatojoties uz šādiem kritērijiem: izglītības diplomu atbilstība un līmenis; profesionālās pieredzes līmenis un kvalitāte; šīs pieredzes atbilstība ieņemamajam amatam; profesionālās pieredzes ilgums; un meklētā profila trūkums darba tirgū.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 18. martā iesniedza iecēlējinstitūcijai apelācijas sūdzību par šo lēmumu, lūdzot to no 1986. gada 1. septembra pārklasificēt B 4 pakāpes 2. un 3. līmenī. Sūdzības iesniedzējs iesniedza dokumentārus pierādījumus par iepriekš minētajiem kritērijiem. Ar 2003. gada 23. jūlija Lēmumu R/118/03 iecēlējinstitūcija noraidīja apelācijas sūdzību, iespējams, nesniedzot komentārus par sūdzības iesniedzēja argumentiem par viņa profila izņēmuma raksturu. Iecēlējinstitūcija vienkārši norādīja, ka a) sūdzības iesniedzēja kvalifikācija nav izņēmuma kvalifikācija salīdzinājumā ar veiksmīgo kandidātu vidējo pieredzi, b) viņa pieredzes ilgums ir diezgan normāls un patiešām ir mazāks par citu tā paša konkursa un tā paša līmeņa konkursu veiksmīgo kandidātu pieredzi, c) amatam izvirzītās profesionālās prasības nebija izņēmuma rakstura un d) ņemot vērā viņa pieredzi darba tirgū, nebūtu grūti pieņemt darbā ierēdni ar līdzīgu pieredzi kā sūdzības iesniedzējam.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 30. septembrī iesniedza šo sūdzību ombudam. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, atsakoties viņu pārklasificēt B 4/2 pakāpē, iecēlējinstitūcija nav ņēmusi vērā viņa argumentus, bet tikai sniegusi standarta atbildi bez konkrētiem argumentiem.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Pārbaudot, vai lēmums, ar kuru ierēdnis tiek klasificēts, stājoties amatā, ir pamatots, iecēlējinstitūcija pārbauda, vai attiecīgā persona atbilst nosacījumiem, lai to varētu uzskatīt par “izņēmuma” personu, ņemot vērā kritērijus, kas tika piemēroti, pieņemot lēmumu par klasifikāciju, proti:

a) īpaša kvalifikācija, piemēram, akadēmiskā pieredze (t. i., diplomu skaits un kvalitāte un publicēto darbu skaits un līmenis), profesionālās pieredzes ilgums un kvalitāte;

b) departamenta, kas vēlas pieņemt darbā īpaši kvalificētu personu, īpašās vajadzības, proti, profesionālās pieredzes atbilstība ieņemamajam amatam, to personu situācija darba tirgū, kurām ir īpaša profesionālā pieredze.

Attiecībā uz a) sūdzības iesniedzēja īpašo kvalifikāciju iecēlējinstitūcija sniedza precīzu un personisku atbildi, pārskatot viņa akadēmisko pieredzi un profesionālās pieredzes ilgumu un kvalitāti. Tas izriet no I punkta a) un b) apakšpunkta iecēlējinstitūcijas 2003. gada 23. jūlija lēmumā R/118/03, kas pievienots sūdzībai.

Atbilde bija precīza, jo tajā sūdzības iesniedzēja akadēmiskā kvalifikācija tika uzskatīta par "augstu salīdzinājumā ar vidējo sekmīgo B kategorijas kandidātu. Tomēr [sūdzības iesniedzēja] kvalifikācija nav izņēmums salīdzinājumā ar šo konkursu veiksmīgo kandidātu vidējo pieredzi”. Iecēlējinstitūcija arī “atzīmēja [sūdzības iesniedzēja] darba nepārtrauktību konkrētā jomā un viņa priekšnieku izcilos novērtējumus, kā arī to, ka viņš veica darbu laikā, kad viņš sāka strādāt. Tomēr tas nenozīmē, ka [sūdzības iesniedzējam] bija īpaša kvalifikācija, kas viņam ļāva tikt klasificētam karjeras grupas augstākajā pakāpē”. Iecēlējinstitūcija secināja, ka “viņa pieredzes ilgums ir tikai vidējs un patiešām ir mazāks nekā citiem tā paša konkursa un tā paša līmeņa konkursu veiksmīgajiem kandidātiem (sk. spriedumu Barnett lietā, 50. punkts)”.

Attiecībā uz b) departamenta, kas vēlas pieņemt darbā īpaši kvalificētu personu, īpašajām vajadzībām iecēlējinstitūcija secināja, ka amatam izvirzītajām profesionālajām prasībām nav izņēmuma rakstura. Tāpat kā visos gadījumos, kad bija jāizlemj, vai ir jāpiemēro izņēmums saskaņā ar Civildienesta noteikumu 31. panta 2. punktu, šis secinājums bija balstīts uz paziņojumu par vakanci, kas atspoguļo darbā pieņemšanas dienesta vajadzības tajā laikā.

Tāpat attiecībā uz sūdzības iesniedzēja īpašo profesionālo pieredzi, ņemot vērā situāciju darba tirgū laikā, kad viņš tika pieņemts darbā, Komisija norādīja, ka tai nav bijušas lielas grūtības pieņemt darbā ierēdņus ar līdzīgu pieredzi kā sūdzības iesniedzējam.

Attiecībā uz kritiku par to, ka iecēlējinstitūcija ir sniegusi tikai standarta atbildi bez atbilstošiem argumentiem, Komisija norāda, ka tas, ka tā savos lēmumos izmanto standarta izteicienus, nekādā ziņā neļauj secināt, ka tā katru no saņemtajiem prasījumiem izskata bezpersoniski un identiski. Šajā gadījumā Lēmumā R/118/03 ir minēts pietiekams skaits individuālu un atšķirīgu faktoru, kas saistīti ar sūdzības iesniedzēja personīgo situāciju, lai pilnībā noraidītu visas apsūdzības, ko Komisija izvirza attiecībā uz konkrētām situācijām vienotā vai nediferencētā veidā. Turklāt Komisija atkārtoti izmanto dažus izteicienus tikai tādēļ, lai nodrošinātu, ka šie apgalvojumi tiek izskatīti pēc iespējas taisnīgāk. Tas, ka Komisija to dara, noteikti nenozīmē, ka tā ir vienaldzīga pret konkrētajā lietā sniegto konkrēto informāciju.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija 2003. gada 23. jūlija noraidošajā lēmumā nav ņēmusi vērā nevienu no viņa argumentiem. Sūdzības iesniedzējs ieguldīja milzīgu laiku, lai paskaidrotu, kāpēc, viņaprāt, darbā pieņemšanas laikā viņš bija pieredzējušā, augsti izglītotā un nepietiekamā IT personāla absolūtais līderis Eiropā. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā Komisijai sniedza šādus pārliecinošus pierādījumus:

- attiecībā uz trūkumu darba tirgū: dažādi atzītu struktūru pētījumi, raksti cienījamos cilvēkresursu žurnālos, Nīderlandes Statistikas biroja statistika, viņa bijušā darba devēja papildu algas līmeņi, vairākas Komisijā piedāvātās amata vietas utt.;

- ļoti augsts algas līmenis no viņa bijušā darba devēja;

ārkārtīgi augsts izglītības līmenis IT jomā un to cilvēku trūkums darba tirgū, kuriem ir šāds diploms;

- stratēģisks amats Komisijā un ārkārtīgi augsta vieta pirmajā un visos turpmākajos novērtējuma ziņojumos utt.

Lai gan visi šie argumenti bija labi dokumentēti viņa apelācijas sūdzības pielikumos, Komisija nereaģēja ne uz vienu no šiem argumentiem ne iecēlējinstitūcijas lēmumā par viņa apelāciju, ne atzinumā par sūdzību ombudam.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pastāv acīmredzama administratīva kļūme, un lūdz ombudu uzstāt, lai Komisija, pamatojoties uz pārliecinošiem pierādījumiem, mainītu sūdzības iesniedzēja sākotnējo klasifikāciju no B 5/4 uz B 4/2 no 1985. gada 1. oktobra un uz B 4/3 no 1986. gada 1. septembra.

Lēmums

1 Sūdzības pamatā esošie fakti

1.1 Ombuds uzskata par lietderīgu atgādināt šādus faktus, kas ir šīs sūdzības pamatā, jo tie neizriet no pašas sūdzības:

1.2 Pēc Pirmās instances tiesas 1995. gada 5. oktobra sprieduma [2] Komisija pieņēma 1996. gada 7. februāra lēmumu [3], ar ko groza tās 1983. gada 1. septembra lēmumu par kritērijiem, kas piemērojami iecelšanai pakāpē un klasificēšanai līmenī, pieņemot darbā. Grozītā pēdējā minētā lēmuma 2. panta pirmā daļa bija šāda:

“[Iecēlējinstitūcija] ieceļ pārbaudāmo ierēdni tās karjeras grupas sākuma pakāpē, kurā viņš ir pieņemts darbā. Atkāpjoties no šā principa, iecēlējinstitūcija var nolemt iecelt pārbaudāmo ierēdni augstākā karjeras pakāpē, ja dienesta īpašo vajadzību dēļ ir jāpieņem darbā persona ar īpašu kvalifikāciju vai ja darbā pieņemtajai personai ir īpaša kvalifikācija.”

1996. gada 7. februāra lēmumā noteikts, ka tam jāstājas spēkā 1995. gada 5. oktobrī, kas ir iepriekš minētā sprieduma datums. Pēc šā lēmuma pieņemšanas liels skaits ierēdņu iesniedza pieteikumu pārklasificēšanai augstākā karjeras pakāpē.

1.3 Vēlākā spriedumā Tiesa uzskatīja, ka iepriekš minētais 1996. gada 7. februāra lēmums ir jauns fakts, kas var nelabvēlīgi ietekmēt ierēdņus, kuri pieņemti darbā pirms 1995. gada 5. oktobra (4). Šajā kontekstā iecēlējinstitūcija šajā lietā atkārtoti pārbaudīja sūdzības iesniedzēja sākotnējo klasifikāciju.

Par apgalvoto iecēlējinstitūcijas lēmuma pamatojuma neesamību

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, atsakoties viņu pārklasificēt B 4/2 pakāpē, iecēlējinstitūcija nav ņēmusi vērā viņa argumentus, bet tikai sniegusi standarta atbildi bez konkrētiem argumentiem. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka viņš būtu jāpārklasificē B 4 pakāpē.

2.2 Komisija atgādināja iecēlējinstitūcijas 2003. gada 23. jūlija lēmumā R/118/03 izmantoto formulējumu gan attiecībā uz a) īpašu kvalifikāciju, gan b) īpašajām dienesta vajadzībām, kas vēlas pieņemt darbā īpaši kvalificētu personu. Komisija norādīja, ka iecēlējinstitūcijas lēmumā ir minēts pietiekams skaits individuālu un atšķirīgu faktoru, kas saistīti ar sūdzības iesniedzēja personīgo situāciju, lai pilnībā noraidītu visas apsūdzības, ka Komisija risina konkrētas situācijas vienotā vai nediferencētā veidā.

2.3 Ombuds ir rūpīgi izskatījis iecēlējinstitūcijas 2003. gada 23. jūlija lēmumu R/118/03 un atzīmē šādus elementus:

a) Iecēlējinstitūcija vispirms atgādināja Civildienesta noteikumu 31. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru ierēdņus ieceļ viņu kategorijas sākuma pakāpē, un 31. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcija noteiktās robežās var pieļaut izņēmumus no iepriekš minētā noteikuma. Iecēlējinstitūcija atsaucās uz judikatūru, saskaņā ar kuru tai ir plaša rīcības brīvība 31. panta ietvaros, un tikai izņēmuma gadījumos tā var iecelt augstākā kategorijas pakāpē. Tā atsaucās uz grozītā Komisijas 1983. gada 1. septembra lēmuma 2. pantu, saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcija var iecelt amatā augstākā karjeras pakāpē, “ja dienesta īpašo vajadzību dēļ ir jāpieņem darbā persona ar īpašu kvalifikāciju vai ja darbā pieņemtajai personai ir īpaša kvalifikācija”. Pēc tam iecēlējinstitūcija atkārtoti izskatīja sūdzības iesniedzēja lietu, pamatojoties uz iepriekš minētajām specifikācijām.

b) Attiecībā uz īpašajām kvalifikācijām iecēlējinstitūcija sīki pārbaudīja šādus elementus: sūdzības iesniedzēja akadēmiskā pieredze, profesionālās pieredzes ilgums un profesionālās pieredzes kvalitāte, un nonāca pie šādiem secinājumiem:

c) Attiecībā uz akadēmisko pieredzi iecēlējinstitūcija izskatīja sūdzības iesniedzēja iegūtos diplomus (minēti divi) un secināja, ka sūdzības iesniedzēja kvalifikācija ir labā līmenī salīdzinājumā ar vidējo veiksmīgo B kategorijas kandidātu, bet tā nav ārkārtēja salīdzinājumā ar šo konkursu veiksmīgo kandidātu vidējo profilu.

d) Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja profesionālās pieredzes kvalitāti iecēlējinstitūcija izskatīja dažādos amatus, ko sūdzības iesniedzējs ieņēmis kopš 1974. gada (kopā 7). Tā uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs ir pildījis laba līmeņa un faktiski atbilstošas funkcijas, un atzīmēja viņa darba nepārtrauktību konkrētā jomā un viņa priekšnieku izcilos novērtējumus, kā arī to, ka viņš bija sācis darbu dienesta uzsākšanas brīdī. Tomēr iecēlējinstitūcija secināja, ka nav iespējams apstiprināt, ka viņam ir īpaša kvalifikācija, kas ļauj viņu klasificēt karjeras grupas augstākajā pakāpē. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja profesionālās pieredzes ilgumu iecēlējinstitūcija secināja, ka tā ir pilnīgi normāla un pat neatbilst citu tā paša konkursa un tā paša līmeņa konkursu veiksmīgo kandidātu pieredzei.

e) Attiecībā uz dienesta īpašajām vajadzībām, kas prasa pieņemt darbā personu ar īpašu kvalifikāciju, iecēlējinstitūcija paziņojumā par vakanci COM/1177/86 atsaucās uz amatu aprakstu un norādīja, ka tajā nav ietvertas īpašas profesionālās prasības. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja profesionālā profila specifiku darba tirgū iecēlējinstitūcija norādīja, ka tai nav grūtību pieņemt darbā līdzīga profila ierēdņus.

f) Pamatojoties uz iepriekš minētajiem argumentiem, iecēlējinstitūcija secināja, ka sūdzības iesniedzēja lietas materiālos nav elementu, kas pamatotu sūdzības iesniedzēja klasificēšanu augstākas kategorijas kategorijā.

2.4 Pamatojoties uz šiem elementiem, ombuds uzskata, ka ir pierādījumi, kas liecina, ka, lai gan tas nav detalizēti atbildējis uz katru sūdzības iesniedzēja 2003. gada 18. marta apelācijas sūdzībā minēto jautājumu, iecēlējinstitūcijas lēmumā nepārklasificēt sūdzības iesniedzēju augstākā pakāpē ir ņemtas vērā sūdzības iesniedzēja lietas īpatnības un ka tas ir ļāvis sūdzības iesniedzējam saprast iemeslus, kāpēc iecēlējinstitūcija noraidīja viņa apelācijas sūdzību. Atzinumā par sūdzību ombudam Komisija ir vēlreiz izklāstījusi šos iemeslus. Tāpēc ombuds nekonstatē administratīvas kļūmes. Ņemot vērā šo konstatējumu, ombuds uzskata, ka nav atsevišķi jāizskata sūdzības iesniedzēja apgalvojums par klasificēšanu B 4 pakāpē.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Lieta C-389/98 P, Gevaert pret Komisiju, 2001, ECR I-00065.

(2) Lieta T-17/95, Alexopoulou pret Komisiju [1995] ECR, Civildienesta lietas I-A-227 un II-683.

(3) Publicēts 1996. gada 27. marta "Administratīvajos paziņojumos".

(4) Lieta C-389/98 P, Gevaert pret Komisiju [2001] ECR I-0006, 49. punkts.